Sarma Kļaviņa

VALODU LIKUMI − VILŠANĀS UN CERĪBAS

 

Pāri Latvijai, arī Igaunijai un Lietuvai ir plūdušas un joprojām plūst ideju un ļaužu, kultūru un valodu straumes kā no austrumiem, tā no rietumiem.

Latvijas novietojums lielvalstu interešu krustcelēs ir pakļāvis to politiskām, militārām, ekonomiskām un citādām vardarbībām, bet latvieši ir kļuvuši par vienīgo no Eiropas pamattautām, kuras pārstāvju skaits 20. gadsimtā sarucis. Zaudējumu kopējais apjoms ir vairāk nekā 35% no kopējā pirmskara Latvijas iedzīvotāju skaita. Kā teicis Latvijas Republikas ārlietu ministrs G. Andrejevs, runājot ANO Cilvēktiesību komisijas sēdē Ženēvā 1993. g. 15. februārī, no 1959. līdz 1989. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 27%, pamatiedzīvotāju skaitam pieaugot tikai par 7,6%, bet ieceļotāju skaitam − par 58,5%. Tā ir nepieredzēta situācija Eiropā un, šķiet, arī pasaulē.

Savā vēsturiskajā dzimtenē mēs, latvieši, esam kļuvuši par minoritāti: pēc 1989. gada tautskaites datiem − 53%, bet pēc zinātnieku aprēķiniem − tikai 49% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita, jo apmēram 3% latviešu dzimtā valoda jau ir krievu valoda („Etnosituācija Latvijā.” R., 1992. 10. lp). Septiņās lielākajās Latvijas pilsētās latvieši ir absolūtajā mazākumā. Galvaspilsētā Rīgā tikai trešdaļa iedzīvotāju ir latvieši.

Cēlonis šai situācijai ir ne tik daudz zemā dzimstība un vecīgā demogrāfiskā struktūra, bet gan genocīds pēdējā pusgadsimta laikā: masu deportācijas, mērķtiecīga Latvijas pārpludināšana ar cittautiešiem un rusifikācija.

Bijušajā Padomju Savienībā rusifikācija bija aksiomātiska prasība, tā tika dēvēta par internacionalizācijas procesu un visādi administratīvi stimulēta. Krievu valoda izspieda nacionālās valodas no daudzām jomām, pirmkārt, no lietvedības, valsts varas un pārvaldes, otrkārt, no zinātnes un tehnikas utt. Piemēram, kopš 1976. gada visas disertācijas zinātnisko grādu iegūšanai, pat par latviešu valodu, folkloru un literatūru, bija jāiesniedz krievu valodā.

Sevišķi intensīva latviešu valodas lietošanas sašaurināšana notika pēc 1959. gada, kad daži republikas vadītāji (Eduards Berklavs un citi) neveiksmīgi bija mēģinājuši aizstāvēt tautas un valodas tiesības.

Pēc 30 gadiem 1989. gadā 68% latviešu brīvi pārvaldīja krievu valodu, bet tikai 21,1% krievu Latvijā prata latviešu valodu.

Šādos apstākļos cīņa par latviešu valodas tiesībām kļuva par trešās atmodas būtisku izpausmi. Vispirms laika secībā pieminēšu svarīgākos notikumus un dokumentus. Par tiem esmu arī rakstījusi LU Baltu valodu katedras izdevumā Baltu filoloģija − I 1991. gadā.

Radošo savienību 1988. g. 1. un 2. jūnija plēnuma rezolūcija ir pirmais dokuments, kurā ierakstīta prasība atjaunot valsts valodas statusu latviešu valodai. Laika posmā līdz 6. oktobrim, kad notika Augstākās Padomes sesija, dedzīgu atbalstu šim ierosinājumam izteica 354 280 cilvēku 9 385 vēstulēs. Un Augstākā Padome deklarēja valsts valodas statusu latviešu valodai, kā arī uzdeva Prezidija izveidotai komisijai izstrādāt likuma projektu par Konstitūcijas papildināšanu un galvenais − Valodu likuma projektu.

Ar apbrīnojamu aktivitāti šajā procesā iesaistījās gandrīz vai visa tauta. Dažādu profesiju, dažāda vecuma, arī dažādu nacionalitāšu Latvijas iedzīvotāji, dažādi kolektīvi un organizācijas vēstulēs publikācijās presē, televīzijas un radio raidījumos pauda savu viedokli par likumprojektu, sūtīja daudz vērtīgu ierosinājumu, piedāvāja pat alternatīvus likumprojektus. Aktivizējās arī to iedzīvotāju daļa, kas bija par divām valsts valodām, resp. par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Viņi ultimatīvi pieprasīja izbeigt vai atlikt likumprojekta apspriešanu, draudēja ar masu streiku un prasību valdībai atkāpties. Kaut arī bija šādi ultimāti un sīva pretestība, Augstākās Padomes deputāti 1989. gada 5. maijā Valodu likumu pieņēma un atjaunoja latviešu valodai valsts valodas statusu. Pirms tam 1989. gada janvārī šādus likumus jau bija pieņēmuši Igaunija un Lietuva kā pirmās no padomju impērijas republikām. Starp citu Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā to pamattautu valodas jau visus padomju gadus bija valsts valodas.

Kaut arī lielākā daļa Latvijas Valodu likuma izstrādes komisijas locekļu bija strādājuši godprātīgi, nesavtīgi un ar dziļu atbildību, pieņemtais likums faktiski bija tikai pārejas perioda juridisks akts ar latviešu un krievu divvalodības zīmogu.

Tā kā Augstākās Padomes lēmums par likuma spēkā stāšanās kārtību krievu valodā netika publicēts, ļoti daudzi krieviski runājošie domāja, ka Valodu likums stāsies spēkā tikai pēc 1992. gada 5. maija vai arī paliks tikai uz papīra. Patiesībā 14 pantiem bija jāstājas spēkā jau 1989. gadā, bet 9 pantiem vai to daļām − 3 gadu laikā.

Diemžēl pat Valodu likuma pieticīgās prasības netika īstenotas, lai gan par to bija jārūpējas toreizējās LPSR (vēlāk LR) vairākām institūcijām:

1)  Ministru Padomes Valsts valodas funkciju nodrošināšanas komisijai Leonarda Bartkēviča un Ainas Blinkenas vadībā,

2)  Augstākās Padomes Prezidija Valodu komisijai, ko vadīja Imants Daudišs no 1989. g. septembra līdz 1990. g. jūnijam, tad Dainis Īvāns līdz 1992. g. februārim,

3)  Ministru Padomes Nacionālo jautājumu departamentam Vladimira Stešenko vadībā un vēl citām komisijām.

Netika arī izstrādāta valdības valsts valodas programma, kaut to vairākkārt prasīja gan latviešu, gan krievu valodas lietotāji. Jāpiezīmē, ka valsts valodas programmas ir pat valodām, kuru stāvoklis nav tik apdraudēts kā latviešu valodai. Piemēram, vispusīga valsts programma ir gruzīnu valodai, kura visus padomju varas gadus ir bijusi valsts valoda savā republikā. Latvijas PSR Ministru Padome gan sagatavoja Programmu latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās periodam no 1989. līdz 1992. gadam, taču tā nevar pretendēt uz valsts valodas programmas statusu, jo ir stipri vienpusīga: pievēršas tikai cittautiešu mācīšanai un lietvedībai. Starp citu, šo pasākumu finansēšanai no valsts budžeta tika piešķirti 50 miljonu rubļu.

Lai konkretizētu latviešu valodas apgūšanas uzdevumus, 1990. g. janvārī tika publicēts Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta valodnieku izstrādāts Nolikuma projekts par valsts valodas prasmes līmeņiem un vērtēšanas kārtību. Tas izraisīja ļoti plašu kategorisku noraidījumu no krieviski runājošo puses. Jāatzīst, ka nolikuma projekts nebija prasmīgi sagatavots. Jau tā paša gada pavasarī to pārstrādāja autoru grupa Latvijas Universitātē un nodeva apspriešanai Augstākās Padomes Valodu komisijai. Taču pieņemtais Nolikums par latviešu valodas kā valsts valodas prasmi un tās pārbaudi tika publicēts tikai pēc gada − 1991. gada maijā.

Jauns cēliens Latvijas valodu politikā varēja sākties pēc 1991. g. augusta.

Tagad, kad sasniegta valstiskās neatkarības juridiska atjaunošana un starptautiska atzīšana, latviskās identitātes, kultūras un valodas saglabāšanas uzdevums kļuvis vēl svarīgāks.

Kas pasaules kultūras plūsmā ir latvisks? Kā atjaunosim latviskās kultūras celtni, ja sašķobīta garīgo vērtību sistēma? Kā saglabāsim latviskās kultūras un valodas identitāti, kad visapkārt notiek kultūru un valodu mijiedarbe un integrācija? Kā saskaņosim indivīda tiesības ar tautas tiesībām, ar nācijas un indivīda pašnoteikšanos? Kā nodrošināsim latvisku un demokrātisku atjaunotās valsts ceļu un atgriešanos Eiropā? Šie un līdzīgi jautājumi drūzmējas viens aiz otra.

Rūpes par valsts valodu Latvijā nu jau gadu ir uzticētas vairākām jaunām institūcijām.

Pirmkārt, pie Augstākās Padomes Prezidija ir izveidota Valsts valodas komisija (9 locekļi, priekšsēdis − deputāts Dzintars Abiķis, vietniece − Aina Blinkena); šai komisijai piešķirtas likumdošanas funkcijas valodu laukā. Tā arī sagatavoja grozījumus un papildinājumus Valodu likumam, faktiski jaunu likumu bez latviešu un krievu valodas paralēlisma. Tas tika pieņemts Augstākajā Padomē 1992. gada 31. martā.

Otrkārt, Ministru Padomē ir nodibināts Valsts valodas centrs, ko vada Dzintra Hirša. Tam piešķirta augstākā izpildvara valodu politikas īstenošanā, kā arī 3,4 miljoni rubļu gadā. Centrs ir precizējis un papildinājis Nolikumu par valsts valodas prasmes pārbaudi, izstrādājis arī pārbaudes jautājumu un biļešu paraugus, kā arī Instrukciju par valodas prasmes apliecību uzskaiti, izsniegšanu, reģistrēšanu un glabāšanu. Sakarā ar iedzīvotāju reģistrēšanu Centrs ir sagatavojis arī Noteikumus par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos.

1992. gadā iestādēs, uzņēmumos un organizācijās notika latviešu valodas prasmes pārbaude jeb atestācija. Tai tika pakļauti tie darbinieki, kuru profesionālajos pienākumos ietilpst saskare ar iedzīvotājiem vai valsts noteiktās lietvedības kārtošana un kuri izglītību nav ieguvuši latviešu valodā. Atestācijas komisijas veidoja uzņēmumos, pašvaldībās un ministrijās un tajās darbojās vismaz viens latviešu valodas speciālists. Atestāciju vajadzēja pabeigt līdz 1992. gada beigām.

Valsts valodas centrā darbojas Galvenā valsts valodas atestācijas komisija, Latviešu valodas komisija, Terminoloģijas komisija un Vietvārdu komisija.

Pagājušā gada augustā Valsts valodas centrā ir izveidota arī Valsts valodas inspekcija (18 darbinieki, vadītājs Māris Birzgalis). Šis kolektīvs kontrolē Valodu likuma ievērošanu.

1992. gadā Augstākā Padome beidzot izdarīja no Valodu likuma izrietošus papildinājumus administratīvo pārkāpumu kodeksā, bet Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par darba līgumu laušanu sakarā ar valsts valodas nepietiekamu prasmi.

Pagājušā gada rosība valodu politikas laukā vieš cerības, ka pamazām latviešu valoda atgūs savu vietu, taču tā liek arī domāt par valodu politikas juridisko un zinātnisko pamatu, interesēties par citu zemju pieredzi, gādāt par materiālo un tehnisko, idejisko un psiholoģisko nodrošinājumu.

Sekmīga Latvijas valodu politika būtu sākama

1)   ar detalizētu regulāru valodu situācijas analīzi,

2)   ar valsts centralizētu darbību, ar perspektīvu, ne tik vien situatīvu rīcības programmu,

3)   ar konkrētām pārmaiņām latviešu valodas lietošanā, ar acīm un ausīm uztveramās izpausmēs: uzrakstos, ziņojumos, tirdzniecībā, medicīnas un sadzīves pakalpojumos un transportā.

Pašreizējo latviešu valodas sabiedrisko stāvokli var raksturot ar 3 lielumiem: 1) valodas funkcijas, 2) runas kvalitāte, 3) runātāju attieksme pret valodu.

Funkciju ziņā latviešu valoda pagaidām tikai de iure ir valsts valoda, jo latvietis Latvijā ne vienmēr un visur var nokārtot lietas latviešu valodā. Ir ļoti skumji, ja bijušais Vorkutlaga ieslodzītais saka, ka viņam zūd vēlēšanās atgriezties Rīgā, jo te maz dzird latviski runājam. Bet ir vēl skumjāk, kad profesorei no Kanādas Rīgā veikalā jāuzklausa pašu latviešu pamācība runāt ar pārdevēju krieviski.

Runājot par Latvijas perspektīvām, dažkārt tiek apgalvots, ka galvenais cēlonis nelatviskumam tagadējā Latvijā ir nevis cittautiešu klātbūtne, bet viņu niecīgās latviešu valodas zināšanas un nevēlēšanās mācīties. Piemēram, valsts valodas atestācijā pozitīvu vērtējumu ir ieguvuši tikai 70% izglītības darbinieku, bet arodizglītības iestādēs − mazāk par 50%.

Latvijas demogrāfiskajā situācijā grūti gaidīt strauju latviešu valodas lietošanas paplašināšanos.

Bet kā ar pašu latviešu runas kvalitāti un attieksmi pret savu valodu?

Valoda, šķiet, ir vēl vairāk un bīstamāk sagandēta nekā Latvijas daba. Šo ļaunumu valodas lietotāji bieži neapzinās, nepamana un uzskata par nebūtisku. Cēlonis tam asimetriskās divvalodības situācija, pašu nevērība un tuvredzība, kā arī paviršā izglītība un līdzšinējā audzināšana. Tāpat kā citās bijušajās un esošajās kolonijās un starptautiskās tirdzniecības rajonos arī Latvijā noris valodas pidžinizācija. Mums pašiem šis process jāaptur. Liekas, ka blakus VAK (Vides aizsardzības klubs) būtu jādibina VVAAK (Valodas vides atjaunošanas un aizsardzības klubs). Kā liecina VAK III saietā 1991. gadā pieņemtais aicinājums Latvieti, Latvijā runā latviski!, valodas vides atjaunošanas nepieciešamību cilvēki apzinās. Un tomēr cieņas audzināšana pret savu, ne tikai pret vācu, krievu vai angļu, valodu arvien ir pie mums aktuāla.

Pēc pusgadsimta mums atkal ir valsts ar latviešu valodu, to nosaka likumi, sargā komisijas, aprūpē centri un uzrauga inspekcijas. Kaut tikai netrūktu atbildības, entuziasma, zināšanu un prasmes šī darba veicējiem! Bet katram latvietim Latvijā −apziņas: Nekāda vara ārpus Tevis paša nespēs pasargāt valodu no iznīcības!

Ceram, ka sāks pierimt „caurvējš”, kas pūtis Baltijā kā caurbraucamā sētā, un Baltijas tautas sadziedēs brūces. Taisnīgums attieksmē pret Baltiju vajadzīgs, šķiet, ne tikai Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, bet arī kā Eiropas stabilitātes garants.

 

Rīgā, 1993. g. 22. februārī