Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

Ilze Konstante

PIECAS GLEZNOTĀJAS VALSTS MĀKSLAS MUZEJĀ

 

 

Nu jau ar drošu pārliecību var teikt, ka Latvijas mākslas dzīvē ir ienākušas piecas jaunas mākslinieces, piecas gleznotājas. Šis piecnieks − Vita Jurjāne, Ilze Neilande, Māra Ozola, Ira Rozentāle un Baiba Sprance 1980. gadu beigās ir beigušas Latvijas Mākslas akadēmiju, un paspējušas pabeigt papildināšanās studijas profesora Borisa Bērziņa vadītajā jaunrades darbnīcā [1], kā arī sarīkot divas izstādes Latvijas mākslas muzejos. Viņu pirmā kopizstāde notika pagājušajā gadā mākslas muzejā Arsenāls [2], bet šogad mākslinieces stājās publikas priekšā Valsts Mākslas muzejā [3], kas arī ir uzskatāms par nopietnu apliecinājumu profesionālajam briedumam.

Daudzi man piekritīs, ka jaunajām māksliniecēm ir laimējies − nonākt tāda mākslinieka un pedagoga rokās kāds ir Boriss Bērziņš. Tas nozīmē iegūt gan profesionālo skolu, gan dzīves pieredzi. Protams, arī pašas meitenes bija tādas ar kuŗām profesors varēja atrast kopēju valodu un kuŗu raksturi, darba spējas un mākslinieciskais rokraksts viesa cerības, ka darbs un laiks nebūs velti nomests zemē. Un vēl viens fakts, kas labi raksturo Borisu Bērziņu − viņas visas bija „bez telefoniem” t.i. bez ietekmīgiem sakariem vai bagātām ģimenēm.

Dziļi cienot savu pasniedzēju, apbrīnojot viņa gleznas, neviena no studistēm nekad nav centusies ko patapināt no sava slavenā audzinātāja. Varbūt vienīgi attieksmi pret mākslu − būt godīgam, nemētāties visos pasaules vējos kā vējrādītājam, bet izkopt savu daiļrades prasmi. Strādāt, strādāt līdz pagurumam.

Boriss Bērziņš bija tas, kas ar savu autoritāti spēja atdarīt muzeja durvis. Viņa vērtējums viesa uzticību jaunajām, vēl galīgi nepazīstamām gleznotājām.

Savukārt meitenes Boriss Bērziņš mudināja rīkot izstādes. Viens ir strādāt darbnīcā, vienatnē ar sevi vai saviem domubiedriem, bet pavisam kas cits ir konfrontēt savus darbus ar pārējo gleznotāju darbiem, iziet publikas priekšā, būt gatavām saņemt ne tikai ziedus un atzinību, bet arī kritiku.

Un tā 1993. gada jūnijā piecas gleznotājas sava profesora klātbūtnē atklāja otro kopizstādi.

Kādas tad viņas ir, šīs mūsu glezniecības tradīciju turpinātājas? Viņu organizatore, diplomāte ir enerģijas pārpilnā −

 

 

IRA ROZENTĀLE

Ira 1979. gadā ir beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu un 1988. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļu ar diplomdarbu − grupas portretu „Mūziķi” (diplomdarba vadītājs prof. I. Vecozols). Autore saņēma diplomu ar izcilību un PSRS Mākslas akadēmijas zelta medaļu.

Pār malām kūsājošais krāsu prieks Iras gleznās izpaužas nosacītās formās. Viņas gleznojumi ir priekšstati par vietām un notikumiem, kas iespiedušies atmiņā galvenokārt ar neaizmirstamām krāsu attiecībām. Māksliniece ir spējīga novaldīt spilgti zilos, sarkanos, dzeltenos toņus, bet viņa var būt mierīgi rāma gaišos pastelīgos gleznojumos. Uzlūkojot Iras darbus, pirmajā mirklī var likties, ka tie gleznoti vienā elpas vilcienā, impulsīvi. Tajos nejūt darba sūrumu, mokošas pārdomas, šaubas, tas paliek Iras pašas ziņā.

Ira Rozentāle. Pelēkais. 1993. Visi I. Evelietes uzņēmumi.

 

VITA JURJĀNE

Vita 1981. gadā beigusi J. Rozentāla mākslas vidusskolu, bet Latvijas Mākslas akadēmijā 1987. gadā beigusi stājglezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Pilsēta ziedos” (diplomdarba vadītājs prof. I. Vecozols). Pašlaik viņa strādā par skolotāju J. Rozentāla mākslas skolā.

Vitas gleznas var pētīt ilgi un uzmanīgi, arvien atklāsies kas jauns un saistošs. Faktūras ir bagātas ar punktējumiem, dažādas formas triepieniem, krāsu skala, sevišķi viņas iemīļotā violetā − niansēm bagāta. Viņai piemīt neizsīkstoša fantāzija − viņas radītie cilvēkveidīgie un nakts murgu viepļi pārsteidz ar mākslinieces iztēles spējām. Izdoma Vitai piemīt ne tikai gleznu sižetiskās līnijas veidošanā, ar tikpat lielām spējām viņa liek lietā savus talantus arī noformējot gleznas. Uzskatot rāmi par būtisku nobeigtas gleznas sastāvdaļu, Vita pati ņem rokās zāģi un piemēro lēti pirktus koka elementus savām vajadzībām. Rezultāts ir lielisks!

Vita Jurjāne. Miegs. 1993.

ILZE NEILANDE

Arī ir beigusi sākumā J. Rozentāla mākslas vidusskolu (1978. gadā) un 1984. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Skrējiens” (diplomdarba vadītājs profesors Indulis Zariņš).

Ilzes Neilandes gleznojumi ir krass pretstats abu iepriekš apskatīto mākslinieču darbiem. Ja Iras un Vitas gleznas zaigot zaigo krāsu spožumā, tad Ilzes darbi ir ieturēti monochromā pelēkā gammā ar nedaudzu kontūrās veidotu tēlu iegleznojumu. Saturiskā izpratnē ierosinājumu viņas gleznām dod ģimenes − paštēlojumi, bērni, mājdzīvnieki. Tos viņa attēlo patiešām mīļi, pat naivi, kā ar bērna acīm skatītus. Uz tumšā, pat dramatiski nospiedošā gleznas fona, gaišā līnija, kas veido tēlus, padara tos nozīmīgus un raksturīgus.

Ilze Neilande. Bērni ar dzīvniekiem. 1990.

MĀRA OZOLA

1984. gadā beigusi J. Rozentāla mākslas vidusskolu un 1990. gadā − Latvijas Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Zelta zivtiņas” (diplomdarba vadītājs profesors I. Vecozols).

Mārai starplaiks starp vienu un otru izstādi nav bijis pārāk bagāts radošajā jomā. Iesaistījusies vairākos algas darbos, mazliet novārtā palikusi glezniecība. Tādēļ nav redzami pārāk daudz jaunu darbu un jauni formālie vai saturiskie meklējumi. Māras lielā mīlestība ir franču glezniecība, īpaši Matisa gleznu uzbūve. Matisa kontrastaino krāsu laukumu attiecības un viņa telpas radīšanas principi nāk prātā vērojot Māras darbus. Viņas klusās dabas gleznotas spēcīgā krāsu gammā, ko vēl pastiprina tumšas krāsas konturējums.

Māra Ozola. Tulpes. 1991.

 

BAIBA SPRANCE

1981. gadā beigusi J. Rozentāla mākslas vidusskolu, 1988. gadā − Latvijas Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Rīts” (vadītājs profesors I. Vecozols).

Baiba Sprance no visām savām studiju biedrenēm ir vismazražīgākā. Viņa nespēj vienlaicīgi strādāt pie vairākām gleznām. Baibai pilnībā ir jānobeidz iesāktais darbs, un tikai tad viņa spēj ķerties pie nākoša. Ilgs, nopietns un mokošs ir šis darbs: viņa nestrādā algotu darbu, praktiski visa diena paiet pie molberta. Baibas gleznas izceļas ar ārkārtīgi smalku krāsu gammu un tonalitāti. Viņas gleznu smalkajām niansēm telpas Valsts Mākslas muzejā, labajā dabīgajā apgaismojumā ļoti nāca par labu. Arī Baiba strādā nosacītu tēlu sistēmā. Krāsu laukumu attiecības veido tēlu.

 

*   *   *

 

Un tā izstāde ir notikusi. Tālākais atkarīgs no pašām māksliniecēm. Cik spēka, enerģijas, neatlaidības būs lai iekarotu paliekušu vietu plašajā un sazarotajā Latvijas glezniecībā.

Daudziem šī izstāde sagādāja gandarījumu,, jo radās cerība, ka latviešu stājglezniecības tradīcijas nezudīs, ka līdzās modernās (konceptuālās) mākslas aukstajam internacionālismam, latviešu glezniecība nepagrims, bet dzīvos un attīstīsies.

Baiba Sprance. Lielās peldētajās. 1993.

 

Paskaidrojumi.

1.) No 1990. gada viņas strādāja PSRS Mākslas akadēmijas Jaunrades darbnīcā. Vadītājs profesors Boriss Bērziņš no desmit pretendentiem izvēlējās viņas piecas. No 1992. gadā darbnīca pārgāja Latvijas Mākslas akadēmijas juridikcijā, tika dota iespēja izstrādāt un aizstāvēt teorētisku darbu iegūstot mākslas maģisira un vēlāk doktora grādu.

Pirmā mākslas maģistra grādu ieguva Ira Rozentāle 1992. gada jūnijā ar darbu „Faktūras glezniecība. Gleznas virsmu veidojošie elementi”. Viņa teorētisko darbu turpina. No 1992. gada oktobra viņa ir LMA doktorante. Arī Vita Jurjāne 1992. gada jūnijā ieguva maģistra grādu par teorētisko darbu „Kompozīcijas pasniegšanas programma Rozentāla mākslas vidusskolā”. Ilze Neilande maģistra grādu ieguva ar darbu „Sieviete latviešu glezniecībā”.

1992. gadā Jaunrades darbnīcā viņām beidz maksāt stipendijas uzskatot, ka papildināšanās profesionālajos jautājumos ir beigusies, tomēr profesora un jauno mākslinieču sadarbība turpinās. Izstāde Valsts Mākslas muzejā uzskatāma par studiju nobeigumu.

2.) 20. marts - 19. aprīlis, 1992. gads. Izstādīto darbu skaits − 57. Tajā skaitā: V. Jurjānei − 16, I. Neilandei − 11, M. Ozolai − 4, I. Rozentālei − 16, B. Sprancei − 10.

3.)  3. jūnijs - 17. jūnijs, 1993. gads. Izstādīto darbu skaits 40. Tajā skaitā: V. Jurjānei − 10, I. Neilandei − 9, M. Ozolai − 5, I. Rozentālei − 11, B. Sprancei − 5.

 

Apceres autore Ilze Konstante dzimusi 1940. gadā Rīgā. 1969. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātņu nodaļu. Kopš 1966. gada strādā Rīgas muzeju sistēmā un no 1989. gada par Latvijas Mākslas muzeju apvienības ģenerāldirektori. Vadījusi Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja (1990. g.) un Kultūras muzeja Dauderi (1991. g.) izveidošanu. Kopš 1989. gada vada mākslas muzeja Arsenāls restaurāciju un reorganizāciju. 1993. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā par pētījumu „Leo Mauriņš” iegūts maģistra grāds. Daudzi raksti periodikā. Sekojošu reprodukciju krājumu un grāmatu autore: Edvards Kalniņš. Ceļojuma piezīmes. Liesma, 1981. Ādolfs Melnārs. Liesma, 1982. Imants Vecozols. Liesma, 1987. Anita Meldere. 1988. (krievu valodā) Leo Mauriņš. Liesma, 1992.