JG194/195 Anita Liepiņa

Anita Liepiņa

MANS LABAIS VĀRDS

Latvijas Republika ir sākusi reģistrēt pilsoņus un izdot pases. Šai sakarībā Valsts valodas centra vadītāja Dz. Hirša 1992. gada 31. jūlijā ir izdevusi noteikumus par cilvēka vārda un uzvārda rakstību Latvijas Republikas izdotajos dokumentos. Ar to tad arī atsākas varas spēles, kas kopš Latvijas pirmās neatkarības saistās ar šo tematu. Tūlīt var minēt piebildi, kas parādās vienā lappusē ar minētajiem noteikumiem izdevumā Toronto centrā (41. nr., 1992. g. nov.) „Latvijā apstiprināts 1938. gadā izdotais likums par uzvārdu rakstību”, un tā nobeidzas ar sekojošo:

„Jācer, ka dažas stūrgalvīgas tautietes, kas par katru cenu grib turēties pie vīriešu dzimtes galotnes savā vārdā, tomēr neatteiksies saņemt jaunās Latvijas valsts pases ar savu vārdu pareizā rakstībā ...” Pareizā rakstībā? Kas gan kāda indivīda vārdam to nosaka? Cilvēks pats vai valsts? Un kā ir ar dzīvo valodu? Mani sauc Liepiņa, viru Liepiņš, vai tad kociņš dabā, no kā nāk mūsu uzvārds, nav liepiņa? Visliberālākā pieeja cilvēka vārdam ir angliski runājošās zemēs (Lielbritānijā, Kanādā, ASV), kur arī likumdošana balstās senās Romas likumos un paredz, ka katram cilvēkam ir tiesības lietot un mainīt savu vārdu pēc paša izvēles [1]. Vēstures gaitā gan katoļu baznīca, gan valsts varas dažādu apsvērumu dēļ ir ierobežojušas cilvēku vārdu izvēli.

No vēstures mēs zinām, ka 1918. g. Latvijas Republika, nostiprinot varu, ar likumu reformēja valodu. Šis posms parādīts 1953. g. Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā zem nosaukuma „Pareizrakstība”. Mēs arī zinām, ka izpratne par cilvēka personisko brīvību citur pasaulē ir stipri mainījusies kopš 1918. g. un arī kopš 1938. g. Viena no varmācībām, ko Padomju režīms piekopa, bija latviešu vārdu kropļošana, izdodot pasi ceļojumiem uz ārzemēm, kad latīņu burtiem rakstītais vārds tika transliterēts kiriliskajā rakstā un pēc tam vēlreiz transliterēts atpakaļ uz latīņu burtiem, sekojot normām, kādas tiek lietotas pārrakstot krievu valodas skaņas franču valodā, padarot cilvēka vārdu bieži vien pilnīgi svešu. Padomju režīmam bija visa vara pār saviem pilsoņiem, bet vai tāpēc jaunajai Latvijas Republikai arī būtu jālieto likuma vara valodā?

Noteikumu 3. pantā parādās vēl viens vēsturisks mājiens. „Visu (arī latgaliešu) vārdu un uzvārdu rakstībā izmantojams latviešu literārās valodas alfabēts.” Varu derēt, ka tie valodnieki, kas cīnās par ŗ un ch atjaunošanu latviešu rakstībā tik pat dedzīgi cīnās pret y pieņemšanu tai pašā rakstībā.

Vislielākās grūtības rada citu valodu vārdi un uzvārdi, jo tie ir piemērs problēmām, ar ko latviešu valodas pratējs saskaŗas ārpus savas valodas robežām. J. Endzelīns par šiem jautājumiem rakstījis 1921. g., domājot par jaunās Latvijas rakstu valodas nostiprināšanu. Viņa piemēri interesantā kārtā ir par vārdu pārnešanu no krievu alfabēta franču rakstībā. Šai sakarībā arī teikums: „Un vispār katra kultūras tauta svešus uzvārdus zināmā mērā pielāgo savai rakstībai” [2]. Toreiz tā bija taisnība, un Latvijai par labu var teikt, ka pielāgošana tika izdarīta ar saprātu un jēgu. Lielajā tautu kausējamā katlā ASV tajā laikā vārda rakstību noteica imigrācijas ierēdņa spējas atšifrēt un uzrakstīt ieceļotāja teikto. Bet tā sauktās kultūras tautas tā vairs nedara, jo cilvēki ceļo ar rakstītiem dokumentiem.

Jau bēgļiem, kas izklīda pasaulē pēc Otra pasaules kaŗa, uzvārdi palika kā tie bija rakstīti. Protams, bija cilvēki, kas legāli mainīja vārdu. Francijā ir paredzēts, ka, pieņemot pavalstniecību, jaunais pilsonis var arī franciskot savu vārdu, bet tas notiek uz paša pieprasījuma un tiek publiski paziņots tāpat kā vārda maiņa. [3]

Nākošais šķērslis, lai rietumu pieeju ievestu attiecībā pret citu tautu vārdiem latviešu valodā, ir alfabēts. Latīņu alfabētā ir 26 burtu zīmes, vācu 31, piecas no tām ir skaņu maiņas, kas izdarītas pie dažiem no šiem 26 burtiem un ietilpinātas alfabētā kā skaņas. Latviešu alfabētā atmesti 4 burti (Q,W,X,Y), un tas papildināts ar mums pazīstamajiem mīkstinājumiem un garumzīmēm līdz 33 burtiem. Latviešu un arī citu Eiropas valodu princips bija ar rakstību atdarināt izrunu. Angļu valodā šī pieeja pēdējos gados ir mainījusies, un rakstību uzskata par atsevišķu valodas izteiksmes veidu. Tā ietilpināta vienā kategorijā ar redzes vai uzskatāmības simboliem. [4] Ļoti sen to bija sapratis Mozus, kas baušļus iekala akmenī, nevis atstāja pareizas sadzirdēšanas un atmiņas ziņā. Citas valodas, kā piemēram itāļu, ir iecietīgākas pret šo 26 burtu lietošanu. Parasti itāļu alfabēts sastāv no 21 burta (nelieto J,K,X,Y,W), bet pieļauj svešvārdu ar šiem burtiem, un tie visi atrodami itāļu valodas vārdnīcā.

Divas no pasaulē plaši izplatītām valodām, ar senu un pakāpeniski radušos ortogrāfiju, paļaujas uz lasītāju izglītību un spējām salasīt vārdus un tos pareizi izrunāt. Līdztekus ir attīstīti fonētiski simboli, kas atrodami angļu un franču vārdnīcās un norāda kā katrs vārds izrunājams. Tā sauktajās fonētiskajās valodās, itāļu, vācu, latviešu un arī krievu, fonētiskie simboli vārdnīcās neparādās. Latviešu valodā ir atzīts paņēmiens svešo vārdu pārrakstīt latviski pēc skaņas un pēc tam iekavās dot oriģinālo rakstību. Nebūtu nemaz grūti šo secību apmainīt. Vai latviešu publika ir mazāk izglītota kā angļu vai franču? Ja gadījumā pazūd izruna, tad tomēr vēl var atrast personu. Ja Latvija no jauna grib iekļauties rietumu pasaulē, tad kāda vajadzība tērēt enerģiju un vairot pārpratumus transliterējot vārdus?

Cilvēku un vietu vārdi pa laikam lietoti, lai uzsvērtu kādas cilvēku grupas varu pār citiem. Televīzijas filmā Roots (Saknes), Āfrikas vergu sit, kamēr viņš atsakās no sava vārda un pieņem vārdu Toby. Latvijas nesenajā pagātnē ir Ļeņina un līdzīgas ielas. 1992. g. decembrī National Geographic žurnāla pielikumā bija jaunā Eiropas karte, kur ir Latvijas vietvārdi ar visām latviešu diakritiskajām zīmēm. Latvijas teritorijā tek upe Daugava, kas Krievijā turpinās kā Dvina. Tā ir simboliska valodas un teritorijas atdošana latviešiem, un nav nekādas valsts varas pavēlēta. Autoritāte, kas izdod kartes, vārdnīcas un enciklopēdijas nebalstās politiskā varā bet gan zinātnē. Larousse enciklopēdijas priekšvārdā lasāms sekojošais: „Šī darba autori nav tik naīvi, lai domātu, ka viņi ir ‘objektīvi’: viņi apzinās, ka caur viņiem plūst viņu laika ideoloģijas un pretrunas ... Ja Le Grand Dictionnaire encyclopedique Larousse ir sava laika liecinieks, lai šis darbs nav tik pasīvs skatītājs, bet lai tas palīdz izplatīt zināšanas un uzlabot saprašanos cilvēku starpā.” [5] Pasaule sarūk, un tautām rodas arvien ciešāki sakari un vajadzība savstarpēji sazināties. Visvieglāk to ir kārtot to tautu starpā, kas lieto vienu, šai gadījumā latīņu alfabētu. Nākamais solis būs kārtot sazināšanos ar tautām, kas lieto ķīniešu, arābu vai indiešu rakstību. Latvija pamazām atbrīvojas no cara Krievijas mantinieces, Padomju savienības, politiskās dominantes. Kā būs ar garīgo? Vai valsts izdos likumus valodas jautājumos, jeb ļaus tiem pamazām kārtoties pēc cilvēku vajadzības? Patreiz ir iespējamas pārmaiņas, un latvieši var izvēlēties, vai dzīvot Eiropā un pasaulē jeb kopt separātismu. National Geographic žurnāls ir panācis atjaunotajām Eiropas valstīm soli pretim. Ko darīs Latvija?