Laimonis Mieriņš

PĒTERBURGAS PIEZĪMES

 

Ar cariskās Krievijas impērijas rietumnieciskā izskata galvas pilsētas Svētās Pēterburgas politiski sabiedrisko dzīvi un daudzajām mācību iestādēm saistās daža laba tautas atmodas laikmeta darbinieka dzīves gaitas un likteņi. Starp citu tur pulciņš latviešu mākslinieku ieguva profesionālo izglītību, Padomju savienības laikus ieskaitot.

Maija mēnesī pavadītais komandējums Pēterburgas mākslas skolās deva izdevību iepazīt vispārējās sadzīves problēmas, atklājot ne vienmēr pievilcīgu šķērsgriezumu. Man galvenokārt bija darīšana ar Mukhinas institūtu, kas, šo rakstot, droši vien jau būs atguvis sākotnējo nosaukumu − Barona fon Štiglica mākslas skola, un tās pagaidām neoficiālās sagatavošanas priekšskolas slaveno mākslas departamentu, kur strādā vieni un tie paši mācībspēki. Novietota skaistu proporciju 18. gadsimta celtnē, tā nes tipisku padomju birokrātijas apzīmējumu: skola nr. 190.

Pēterburgā lieto veco ielu, skvēru un rajonu nosaukumus. Atvērtas pareizticīgo un citu konfesiju baznīcas. Piemēram, Svētā Īzaka katedrāle, kuŗas durvis kādreiz sirdīgi aiznagloja boļševiki, 1000 gadu kristiānisma ievešanas atceres dievkalpojumā burtiski bija stāvgrūdām pilna, jo pareizticīgie te nesēž, bet stāv. Starp dažāda vecuma dievlūdzējiem kūlās arī militāristi cara laika uniformās. Pēc dievkalpojuma lielajam reliģiskajam gājienam uz Kazaņas katedrāli Ņevska prospektā nezin no kurienes nākuši pievienojās pāris simti kazaki uz zirgiem, kailiem zobeniem un sitamām pipkām rokās ... gluži kā perioda filmas uzņemšanas laikā! Svētbildes, balti dzelteni melnā karoga mežs, pareizticīgo augstie priesteŗi, ticīgie un visu ieroču šķiru un pakāpju virsnieki cara uniformās. Pēdējie un kazaki esot ultranacionālisti, krievu šovinisti...

Te nebija darīšana ar saprotamu nostaļģiju, teātri, tautas cirku, bet gan akūta imperiālisma sindroma paģirām vienas krievu sabiedrības daļā, parādība, ko labi pazīst angļi, francūži un citi bijušie kolonizatori. Šodien Pēterburgas pazemes vilcienos var sastapt svastikas emblēmu, un fiziski uzbrukumi žīdu minoritātes pārstāvjiem nav izņēmums. Lai nu kā, taču ir ironiski, ka Kazaņas katedrāle, komunistu laika ateisma templis, bija reliģiskā gājiena gala mērķis ...

Vecajai centrālai Pēterburgai greznā baroka (Ziemas pils - Hermitāža) un jaunklasicisma celtņu pārpilnība piešķiŗ īpatnēju vizuālu šarmu. Ņeva, Fontanka un Moika tiešām liek domāt par Venēciju. Architektoniski tā ir visnekrieviskākā pilsēta. Paši pēterburgieši jūtas „eiropiski” un tradicionāli allaž raugās uz lielo brāli Maskavu ar neuzticību. Tāpēc nepārsteidz autonomijas centieni Krievijas federācijas ietvaros. Būs vietā piebilst, ka inteliģencē, mākslinieku aprindās, saprot un respektē Baltijas valstis.

Pēterburgas tiešajā apkārtnē atrodas apmēram 50-60 restaurētas vai vēl restaurējamas cara ģimenes piederīgo un citu aristokrātu lepnās pilis, teicami sava laikmeta architektūras pieminekļi, kā Pētergoŗā, Pavlovskā un citur.

Atsevišķu atzīmi ir pelnījusi Carskoje Selo, saukta Puškina, itāļu architekta Rastrelli (1670-1744) celtais meistardarbs − ķeizarienes Katrīnas otrās pils. Diemžēl tās dzintara zāles restaurācijas darbi ir apstājušies. Līdz šim dzintars esot pirkts Latvijā par rubļiem, bet tagad latvieši samaksu prasot starptautiskā valūtā dolāros. Un dolāru restaurētājiem nav. Kultūras tūrisma potenciāls te tiešām milzīgs. Pagaidām efektīva organizācija tā sekmēšanai nav izveidota, fakts, kam varbūt vairāk sakara ar homo sovieticus leģendāro neuzņēmību nekā saimnieciskajām grūtībām.

Teorētiskā izpratnē katras valsts izveidotā izglītības sistēma atbilst tās vajadzībām. Teiktais attiecināms uz sabrukušo padomju impēriju, lai gan vecās uzbūves paliekas nav pilnīgi novāktas. Patlaban prezidents Jelcins cīnās ar komunistu ēras konservatīvo parlamentu un ultranacionālistu atbalstītājiem. Šī koalīcija nepārtraukti bremzē nepieciešamās reformas, kas ar laiku varētu pārvērst Krieviju par civilizētu, normālu demokrātisku valsti, kāda savā vēsturē viņa nav bijusi.

Apmeklējot skolas nr. 190 mākslas departamentu un Mukhinas institūta darbnīcas, ir grūti atturēties no salīdzinājumiem ar līdzīga rakstura iestādēm Anglijā. Viskrasāko atšķirību redz vizuālās disciplīnas lietošanas pieejā: audzēkņiem tiek iemācīts noteikts, sauss zīmēšanas veids, metode − dogmatiski akla formulas lietošana, mēģinājums nokaut individuālā rokraksta iezīmes. Krāsu mijiedarbes fenomenam piegriež maz vērības. Rezultāts ir ass, optiski korekts novēroto dabas formu atdarinājums, tonāls, pamatīgi nostrādāts, bieži samocīts.

Cilvēka figūru zīmē vai glezno sterilā klausītavu gaisotnē, bez ciešāka kontakta ar modeli, atļaujot tikai pāris standarta pozas, par kustību nemaz nerunājot. Bet pirms tam, līdzīgā garā, audzēkņi pavada daudz laika noņemoties ar klasisko skulptūru ģipša nolējumu nozīmēšanu. Uz technikas altāra tiek upurēta izdomas oriģinalitāte, aizberot irracionālo radīšanas aku. Šādi praktizētas 19. gadsimta mākslas skolu tradīcijas labi noderēja padomju mākslas stereotipa reālismam un, paradoksāli, nenāk par ļaunu arī šodien − Ņevska prospektā mākslinieki pelna dolārus ar veiklu sentimentālu bilžu mālēšanu naudīgo rietumu tūristu vajadzībām.

Amatnieciskais pamatīguma aspekts, bet ar lielāku individualitāti, sastopams Mukhinas institūta dizaina nodaļu diplomdarbos. Patīkama ir diplomandu varēšana sarunāties kādā svešvalodā, parasti angļu. To mācīšanās viņiem obligāta.

Kaut gan dizainiskais uzdevums ir pietiekoši izprasts, taču realizācija, t.i. budžeta ierobežojumi tiek ignorēti. Varbūt tāpēc, ka īstu saimnieciskās konkurences spiedienu vēl nepazīst. Bet atpakaļ ceļa vairs nav. Ka var rēķināties ar jaunām realitātēm, to pierāda Mukhinas institūta āras dizaina pasūtījumu pieņemšanas nodaļa, kas darbojas kā privāta firma vietējās ekonomijas ietvaros.

Protams, reklāmas un sludinājumu mākslas grafika nebija īsteni vajadzīga, arī nopietna tipogrāfijas mācīšana kā vizuāli radoša disciplīna. Nopietnas grūtības sagādā speciālu kompjūteru trūkums profesionālu dizaineru sagatavošanā darbam modernos industriālos apstākļos.

Apmeklētās un iepazītās Pēterburgas mākslas skolas atrodas pārmaiņu situācijā. Apmaiņas kontakti ar rietumiem ir vēlami abām pusēm. Tomēr paliekošām pārmaiņām, kuŗas nevar steidzināt, jābūt organiskām un pakāpeniskām, atkarībā no vispārējā progresa tempa, nepatīkamus pārsteigumus ieskaitot.