Tad labāk revolūciju, bet kādreiz dedzīgie
nu bez dzirksts.
Kamēr slepkavotā, izvarotā zeme, Eiropai ticot,
to palīgā sauc,
Pat valstsvīri nelieši, un nevienas balss
to pateikt.
Jauno dumpīgums, jaunu pasauli prasot, izlikšanās
vien,
tā paaudze uzrakstījusi pati sev spriedumu,
Vienaldzībā noklausoties nelaimīgo vaimanas,
jo tie taču mežoņi tikai, galina cits citu.
Un dzīvība paēdušam vērtīgāka nekā tiem,
kas badā.
Izrādās − viņu Eiropa bijusi krāpšanās jau no
sākuma,
jo tās pamatos un ticībā nekā nav.
Un kā profēti teic, nekas neko nerada,
viņus atkal kā lopus vedīs uz slaktiņu.
Lai dreb nu, lai attopas pēdējā brīdī,
ka Sarajevas vārds turpmāk paudīs
iznīcību viņu dēliem, pazemojumu meitām.
Viņi to ir pelnījuši, atkārtodami vismaz mēs
drošībā,
neapjēdzot, ka paši sev briedina briesmas.
