Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

 

 

 

Tauta kā likumdevēja.

Apskatīsim jaunāko „latviskās likumdošanas” formulu, ko Jaunā Gaita, rakstu krājums kultūrai un brīvai domai (1993. g. nr. 192, jūnijs), izvēlējusies savai pirmajai lapaspusei.

„Esmu pret likumdošanu ‘no augšas’ − tev būs darīt tā un tā. Esmu par likumiem ‘no apakšas’. Augstākais likumdevējs taču ir tauta. Un tās pārstāvju atšķirīgo interešu saskaņošanai tiek veidotas partijas. Saeimā nevar būt tikai nozaru speciālisti. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri jūt kopsakarības. No Jēkaba ielas Augstā nama loga pasauli neredz. Tur ir ozolkoka grīdas un kristāla lustras”.

Formulas autors ir 5. Saeimas kandidāts, zemnieku saimniecības „Bļoda” saimnieks Kārlis Leiškalns.

Ja augstākais likumdevējs ir tauta, pirmais jautājums ir: kura tauta? Ja tā ir mūsu pašu tauta, kas dzīves telpā dalās ar citām tautām, tad stāvoklis nav tik vienkāršs. Valstī būs miers un saticība par tik, par cik visa sabiedrība, ne atsevišķa tauta (arī pamattauta), pieņem un ievēro likumus.

Latvieši ir lieli romānu rakstnieki un lasītāji. Lieli dzejotāji un dzeju lasītāji. Lieli fantazētāji. Tautas ievēlēto partiju likumdošana „no apakšas” ir uz šādas fantāzijas pakāpes.

Likumu un tiesu primārā funkcija ir radīt valstī miera apstākļus, lai saimniecība, izglītība un citas nozares labi darbotos. Šī funkcija ir tik skaidri redzama un nepieciešama, ka rietumu civilizētā valstī tai velta uzmanību tikai speciālos gadījumos un ārkārtējos apstākļos.

Ja valstī nebūtu iestādes, kas bezpartejiski un autoritatīvi izšķir nelikumības un kriminalitātes to dažādās pakāpēs, katrs rīkotos uz savu roku. Paļaujoties tikai uz partijas likumdošanām, valstī būtu nestabils stāvoklis, jo ar nākošām vēlēšanām, citai partijai nākot pie varas, likumi mainītos.

Liekas, ka tieši šāda situācija pašreiz veidojas Latvijā. Dzīves nedrošībai meklē visādus vaininiekus, tikai ne tur, kur tas ir skaidri redzams. Sāpīgākais, ka latviešu rakstnieki un laikrakstu redaktori, nevēloties redzēt bezpartejisku likumu un tiesu funkcijas vajadzību, situāciju pasliktina.

Prediktabilitāte Notikumu apskats. Redaktors Jānis Purviņš Jurjāns, Little Chute, WI ASV

 

 

 

 

DEBESGULTAS JUBILEJA

Sestdien, [1993. g.] 13. novembrī Sanfrancisko Draudzes namā tika svinēta divkārša jubileja: J. Hartoga Debesgultas atgriešanās uz Draudzes nama skatuves, un Brigitas un Laimoņa Siliņu kā lugas tēlu Mikus un Agneses atkalsatikšanās un sava skatuves mūža nodzīvošana šajā gultā un ap to.

Lugas tēliem novecojot, lugas ritmi dabīgi palēninās, sarunu tēmas top it kā vairāk „jau dzirdētas”. Šajā lugas posmā izceļas aina, kur Mikus, vīrieša metafāzas (teiksim, pusmūža atjaunošanās) virsotni sasniedzis, lepni paziņo, ka sievu atstāj. Vēlāk tādu kā ceriņu apsmaržotu ainu, kā savu sūtību izpildījušo, taču savu personīgo dzīvi nekad nepiepildījušo Agnesi sievišķīgi aizkustinoši nospēlē Brigita. Lugas beigās abi aktieŗi izceļas ar uzjautrinošo mīmu, apspēlējot jaunlaulātajiem sievas mātes dāvāto spilventiņu ar uzrakstu „Dievs ir mīlestība”. Sieva to grib atstāt nākamajiem debesgultas apdzīvotājiem, bet Miks ar kvēlu sašutumu atklāj, ka tieši šī spilventiņa dēļ kāzu naktī gribējis Agnesi pamest... Beidzot abi vienojas par kompromisu. Mikus savā debesgultas pusē zem spilvena apslēpj šampanieša pudeli, sieva savā zem segas tomēr pabāž spilventiņu ar „Dievs ir mīlestība”...

Skaidrīte Rubene

ZK Apskats 1993. g. nov.-dec.

 

Režisors Laimonis Siliņš 1993. g. 18. novembrī saņēma PBLA Kultūras Fonda goda diplomu par „augstvērtīgiem sasniegumiem teātŗa mākslā”.

 

Pēc J. Hartoga komēdijas Debesgulta izrādes Kalifornijā. Uzņēmumā no aizkulisēm Brigita Siliņa un Laimonis Siliņš.

 

 

 

 

 

Šī bija gada vistumšākā nedēļa. Nākamnedēļ jau Ziemassvētki un ne tikai cerība vien − diena ik minūti kļūs gaišāka. ...

Skatoties vecajā tantiņā Vidzemes tirgū, kas stāv reņģu rindā, pēdējos santīmus sažņaugusi plaukstā, kam kājās cauri zābaki, tādēļ tās ietītas polietilēna maisiņos, neapšaubāmi redzams, ka ne tikai viņai vien Ziemassvētki būs klusu vaidu un mēma izmisuma pilni.

Tā nav tikai cerība vien − jau nākamnedēļ diena ik pa minūtei kļūs garāka.

Andris Jakubāns (red.), „Šī nedēļa”, Neatkarīgā Cīņa 18.12.1993.

 

 

 

 

KURP EJAM?

Kāds grābeklis, kāda runga būs vajadzīga, lai izdzītu no latviešu galvām šo pazemojošo pielāgošanos Rietumiem, šo valodas pieķēzīšanu?

1990. gada vasarā manīju tikai džinsus (jeans), šovasar uz katra stūŗa kiosks, stends, galds vai kaste, kur pārdod tikai kožgumiju, citur pērkami čipsi un komiksi ar Supermani priekšgalā. Krievu uzraksti sarūk, angļu vairojas. Tērbatas ielā ir „ēstūzis”: ārpusē uzraksts „Kentucky fried chicken”, iekšā pie sienas ēdienu karte, ne krieviski, bet skaidrā angļu valodā − neviena vārda ne latviski, ne krieviski; bet cilvēku pilns. Angliski neviens nerunā, ar pirkstu parāda ko grib! Radiofonā spēlē un dzied daudz lētas amerikāņu mūzikas; reklāmās un sludinājumos, kur vien var, iegrūž kādu angļu vārdu. Latvijas televīzija raida tikai 6 stundas dienā, atrada par vajadzīgu „translēt” divas dienas pa divām stundām dienā ASV meistarsacīkstes tenisā − ar „mačiem, setiem un geimām!”

Vēl ir tādi ērmi, kā marketings, menedžements un daudz citu latviešu garīgās stājas vārguma liecinieki, mazvērtības kompleksa brēcoša izpausme.

E. Rupners, Montrealas Latviešu Biedrības Ziņotājs / Čikāgas Ziņas 1/93.

 

 

 

 

Intervija ar Baibu Vilku.

Stanga: Baiba, pastāsti par savu pēdējo gadu.

Baiba: No pagājušā gada novembŗa pavadīju 8 mēnešus dzīvojot Latvijā. Nevarēdama kontaktēt iecerēto darba devēju, uzņēmos darbu kā angļu valodas skolotāja piektām un divpadsmitām klasēm Pārdaugavas vidusskolā. Par 14 mācību stundu slodzi saņēmu ap $25 (kan.) mēnesī. Darbu atradu kā parasts Latvijā − caur paziņām.

Šai laikā arī sāku nepilnlaika darbu pie Latvijas Radio, angļu valodas ziņu nodaļā, kas raida katru vakaru piecu minūšu ziņas angļu valodā. Arī tulkoju vairākus dokumentus uz angļu valodu starplaikā.

Jau aizvietojot skolotāju, kas financiālu iemeslu dēļ bija spiesta aiziet penzijā, ar februāri mani lūdza uzņemties vēl vienas skolotājas pilnu slodzi, jo tā devās dekrēta atvaļinājumā (t.i. „maternity leave”). Un tā nākamos piecus mēnešus atrados zināmā „stress pilnā” situācijā, atbildīga par 28 angļu klasēm − bez jebkādām pieņemtām kvalifikācijām izņemot to, ka pati pārvaldu angļu valodu.

Stanga: Pēc pavadītā gada Latvijā, vai tavas domas ir mainījušās par latviešu sabiedrību Latvijā un ārzemēs? Kā un kāpēc?

Baiba: Dēļ tā, ka Latvijā starp latviešiem atrodas cita mentalitāte un kultūras izpausme salīdzinot ar šejienes relatīvi nedabisko latviešu sabiedrību. Mana latviešu valoda izcēlās Latvijā ar salīdzinoši lielu akcentu, un dēļ tā, ka daudzkārt Latvijā uzskats par „ārzemju latviešiem” ir attaisnoti nicinošs − pirmo reizi mūžā nejutos kā „īsta latviete”. Nebūdami Latvijā, ārzemju latviešiem ir neiespējami būt „latviešiem” īstākajā nozīmē! Tagad visa mūsu „kultūras kopšana” man liekās zināmā mērā samākslota fantāzija kas, bez konkrēta mērķa (kā laikā, pirms Latvijas pašreizējās pieejamības) man gandrīz šķiet neattaisnota laika un enerģijas tērēšana.

 

Stanga, Latviešu nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā izdevums. 1993. g. oktobrī, Toronto.

 

 

 

 

... Domājot par Ziemsvētkiem, vispirms jādomā par saskaņu ar sevi, tad − par saskaņu ar savu kaimiņu un − par saskaņu ar savu tautu. Dzīve nav jāskata tikai caur materiālo vērtību prizmu.

„Ar vienotāja misijas apziņu”. Literatūras un Mākslas redaktora Viktora Daugmaļa saruna ar Latvijas valsts prezidentu Gunti Ulmani 1993. g. 24. dec.

 

 \

 

 

VAI LATVIJAI VAJADZĪGS ZEMNIEKS?

... Finansu lietpratēji Latviju dēvē par otru Šveici. Maz valstu pasaulē, kur par noguldījumiem maksā 60-70, pat 80 procentus un kur kreditu izsniedz par 120 procentiem gadā. Latvijas bankas kredīta resursi ir lielāki par visu Latvijas valsts budžetu. Vienai pašai Parex bankai esot 80 tūkstoši ārzemju noguldītāju. No visa tā Latvijas zemniekam neatlec nekas! Un tas ir saprotami, jo zemnieks nekad nespēs maksāt 120 procentus. To var atļauties, pērkot un pārdodot Krievzemes naftu. Vai pērkot un pārdodot valūtu. Varbūt kontrabandas spirtu, cukuru vai miltus. Šādas iespējas ir. Latvijas naudīgie ļaudis, manuprāt, pašlaik jūtas kā zvejnieki nārsta laikā pie upes. Nāk laši. Bet kāds zemnieciņš blakus kaut ko klaigā par sēšanu ... Jel atstājies, pagāns! Tu varēsi sēt vēl rīt un pēc nedēļas, bet nārsta laiks tūlīt būs cauri.

Lielās naudas nārsta laiks tiešām nevar ilgi vilkties. Kur augsti procenti, tur daudz arī konkurentu, un tirgus pašregulācijas likums tur darbosies nekļūdīgi. Pēc tam peļņas iespējas būs jāmeklē citās jomās, ar laiku arī maz ienesīgajā lauksaimniecībā. Cits jautājums: cik ilgi sējējs var gaidīt?

Vai iznīdētās nozares atjaunošana pēc tam neprasīs desmitkārt lielākus līdzekļus? Vai vinnējis nebūs tas baņķieris, kurš laikā būs pametis upi un meties palīgā sēt?

Es saprotu, ka šo procesu nevar atstāt tikai baņķieru ziņā vien. Tā regulēšanā savs sakāmais ir gan Saeimai, gan valdībai. Es arī domāju, ka te daudz darāmā būtu zinātniekiem. Tas, ko šeit lūkoju ieskicēt, būtu jāpamato ar aprēķiniem. Gan lūkojot prognozēt finansiālo situāciju. Gan lūkojot noteikt katras zemkopības nozares izvērtēšanas iespējas. Tiem zinātniekiem, kam tas būtu pa spēkam, domājams, nevajadzēs iztikt ar 35 latiem mēnesī, jo tie tiks nekavējoties piesaistīti Saeimas vai valdības padomnieku pulkam. Bet šis mans raksts galvenokārt ir domāts kā aicinājums nevaimanāt un nenolaist rokas, bet katram domāt un meklēt savu vietu zem saules. Šajā sajauktajā, saplosītajā un sanaidotajā lielo iespēju zemē.

Aivars Berķis, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs

Neatkarīgā Cīņa, 1993. g. 14. dec.

 

Prezidents Guntis Ulmanis Ņujorkas latviešu vidu 1993. g. 13. novembri. Foto: I. Rumpēters.