JG194/195 Gunars Saliņš. Intervija ar Gundegu Repši

Gunars Saliņš

KĀDI BŪS MŪSU DVĒSELES VIEPĻI?

Intervija ar Raiņa un Aspazijas Fonda laureāti Gundegu Repši

Ar Gundegu Repši, šo Rīgas rakstu jauno zvaigzni, iepazināmies 1991. gada viesuļiem bagātajā vasarā − starp orkānu Bobu Amerikas austrumkrastā un augusta puču Maskavā. Tas šķita neticami, bet pēkšņi bija nokrituši padomju pinekļi − ieskaitot tos, kas kavēja ceļot. Tikko atjaunotās Latvijas pilsones statusu izbaudīdama, Gundega no Katskiļiem − no „Trīsreiztrīs” − ar mūsu meitu Lalitu šāvās tūdaļ uz Kanādu. Atgriezusies viņa apjoņoja Menhetenu, apjoņoja muzejus un galerijas un taisnā ceļā iejoņoja mūsu dzīvē. Kopš tā laika esam ir sarakstījušies, ir par jaunu tikušies − beidzamo reiz nupat vēl šovasar viņas pašas mājvietā Rīgas centrā.

Gundega visu laiku turpinājusi ļoti vitāli publicēties − gan kā stāstniece, gan kā „slejniece” (columnist) Latvijas laikrakstos. Savu pirmo publikāciju − ar stāstu „Kamielis Vecrīgā” − viņa piedzīvojusi 1979. gadā, kad pašai vēl nepilni divdesmit. 1987. gadā iznāca viņas stāstu krājums Koncerts maniem draugiem pelnu kastē, tad romāns Ugunszīme (par tā saukto Rīgas „franču grupu”) un divi romāni esejās par gleznotājiem − Pieskārieni (par Kurtu Fridrihsonu) un Tuvplāni (par Džemmu Skulmi). 1992. gadā publicēts prozas cikls Septiņi stāsti par mīlu, ko literātūrzinātniece Anita Rožkalne raksturojusi šādiem te vārdiem: „ ... izmantojot pasaules kultūras reminiscences, augstas nosacītības formas un daudzslāņainas mākslas struktūras, risināts jautājums par mūsdienu cilvēka attieksmēs pret sevi, pasauli un Dievu”. (Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: 1992.)

Tikko atlidojusi ziņa, ka Gundegai piešķirta Latvijā atjaunotā Raiņa un Aspazijas Fonda godalga. Tas būtu temats vēl citai intervijai. Mūsējai aizmetņi mūsu tikšanās reizē šovasar Rīgā. Gundega tad „piedraudēja” intervēt mani − un pēc tam vēstulē pārprasīja, vai es būtu ar mieru. Kādu brīdi braucīju pieri − un tad sēdos un rakstīju intervijas jautājumus viņai. Novembŗa sākumā saņēmu atbildi. „Tev tiešam kaut kas no elles iemītnieku apgriezieniem. Te nu tās atbildes ir... Tavi jautājumi lika man izvilkt iekšas uz galda un apskatīties, kādā stāvoklī tās ir. Tas man personīgi bija veselīgi. Paldies un ņem par labu.”

Tad te nu tie jautājumi un Gundegas atbildes:

Glenridžā, 2.9.93.

Gundega mīlā!

Ak Tu gribētu intervēt mani? Es, lūk, Tevi! Tūlīt un tagad. Tātad:

Tu raksti naktīs? Kas Tevi vada − Tavs vadātājs? Vadātāja? Jeb kas?

Nekad nerakstu naktīs, jo es pati esmu tumsas daļa. Agros rītos, dienā, gaismā, kad smadzenes vēl nepiesārņotas un gars jaundzimis. Tas vadātājs ir ļoti viltīgs, prasīgs, mīlošs, uzticīgs un bezķermenisks, kaut es varu viņu reizēm sajust miesiski. Viņam ir liela vara, viņš paveic visu, nu tikpat kā visu ar mani, bet liek man ticēt, ka es pati, visu tikai es pati. Reizēm viņš mani hipnotizē no horizonta līnijas un liek man izkust nu jau pieaugušā Dullā Daukas apkampienos; reizēm viņš ir kucēna skatienā; ļoti bieži mākoņos un asiņaini sviedrainos vēstures līķautos.

Tu īstenībā nosauci viņu vārdā, kuru es biju ilgi meklējusi. Jā, tas taču ir vadātājs. Viņš ir ļoti skaists, es zinu.

Tu esi visumā − sevišķi Stigmā [Septiņi stāsti par mīlu. Rīgā: 1992.] −

neaptveŗama,
tikai dzeŗama, dzeršus dzeŗama...

Vai Tu visumā tam piekrīti?

Es ticu, ka tā. Kā vēl var?

Vai jebkad esi rakstījusi iedzērusi? Jeb uzzāļojusies? Ja man kāds ko tādu jautātu, es teiktu: − Ej kārties! − Bet Rīgā jaunie rakstu ļaudis šādas lietas cilā − un cilā publiski: Amandas Aizpurietes saruna ar septiņiem autoriem Karoga 1993.g. 3. numurā − „Saruna par neiesaistīšanos”. Ko Tu būtu teikusi kā astotā?

Pat neesmu mēģinājusi. Tās ir pasaules, kas nepārklājas savā starpā. Rakstīt − tā ir vēl viena dzīve, no tās es reibstu trakāk, no tās nav paģiru. Bet nav iespējams rakstīt nepārtraukti. Jo tad varbūt nevajadzētu ne jūru, ne karstu pļavu, ne konjaku, ne naktis, ne mīlestību, ne cilvēkus. Es tā negribu, arī nevaru. Un es cilpoju no vienas dzīves pie otras, pa šauru laipiņu. Zālītes gan mani neinteresē, vienkārši neesmu no tās sugas.

Bet Karogā septiņi brašuļi, manuprāt, vairāk dižojas kā dara. Un dižošanās ar narkotikām ir mēles parādīšana tiem, kas bubina: „es kalpoju literatūrai”, „es upurēju sevi cilvēcei”, „es esmu atbildīgs savas tautas priekšā” u.t.t.

Ko Tev nozīmē postmodernisms? Par cik tas iedarbojas uz Tavu rakstīšanu?

Kad vietējie teorētiķi, ārzemju traktātus salasījušies, gadus atpakaļ te pātaroja, manī tas izsauca liegu nicinājumu, jo nebija to postmoderno parādību, kurām uzmaukt galvā jauno krātiņu (kurš pats savos režģos apmaldās un īstenībā ir līdzīgs labirintam, kas aprij iepriekšējo ceļa gabalu). Šodien, kad teorētiķi rimuši, ir parādības mākslā un literatūrā, kas varbūt tīri labi atbilst postmodernisma elastīgajiem parametriem, bet man jau, Gunar, riebjas tās kastas, virzieni, plaukti; − tāpat kā rītiņpapīrs. Bet, ja kādam tā vieglāk veikt zinātniskus atklājumus − lūdzu. Protams, pastāv kāds vispārējs laikmeta izjūtas veids, domāšanas amplitūda, un tas varbūt ir vienīgais mierinājums, ka cilvēks nav pasaulē totāli viens.

Un vai atceries šo te mūsu īssarunu Ņujorkā, Tev te beidzamo reizi ciemojoties? Tu pa auto logu vēries gaŗāmslīdošajā Menhetenas labirintā un pēkšņi iejautājies:

− Kā tu te jūties?

− Kā es te jūtos? − es pārprasīju, − nu, brīvs.

Brīdi klusums, un tad − tā kā par grādu stingrākā tonī − Tavs nākamais jautājums:

− Bet vai brīvība nesaistās ar atbildību? −

− Galvenā atbildība brīvībā, − es − pats sev mazdrusciņ par pārsteigumu − teicu, − ir palikt brīvam.

Šis mūsu dialodziņš man nozibsnīja prātā ar pasāžu Tavā „Harismā” (Karogs, 1993. 7. nr.) − kur Tērs prasa Hannai, kas viņas dzejoļu grāmatās. Hanna atbild: „− Tajās esi tikai tu pats. Un brīvība.

− Kas? − Tērs ieklausījās uzmanīgāk. − Gara brīvība, − samulsusi Hanna nodūra galvu.

Vai jūti kādu rezonanci?

Protams, jo citādi nemaz nevar būt. Nekas nekur nepazūd un tālab tik brīnišķīgi ir visu „piedzīvot”, zinot, ka nepazūd. Bet Menhetena pati ir viena ārprātīga rezonanse, un es nekur citur neatceros sevi tik vaļā parautu, jēlu, kā ar žileti sagraizītu un tomēr dzīvāku par dzīvu. Bet ilgstoši tas manam temperamentam būtu nāvējoši. Un sazin, kas būtu ar to brīvību. Bet Tev, redz, izdevās.

Tavā Harismā tas tirāns Tērs tincina radošos garus, vai viņi savas radīšanas labad ar mieru atteikties no visa cita? Par cik tam iedvesma no pašreizējās situācijas Latvijā? Par cik vispār Tavi opusi ar šādu iedvesmu?

Jā, Harisma ir nākusi no tās aukstās, dubļainās tumsas, kurā tobrīd vārtījāmies, bet ne jau mēs Latvijā vien. Tikai paralizētais var nejust, kas darās uz globusa. Varbūt pārāk daudzi to arvien uztver kā spēļmantiņu bērnības visatļautības atribūtu? Nē, bet iedvesma nekad nenāk no tumsas, es neko nevaru uzrakstīt, kad esmu melna, netīra, nervoza, jelkādi − negatīva. Pat piecgadīgs bērns taču staigā pa pīšļiem, spļaudekļiem, krīt bedrēs. To nevar nejust. Arī kristāla kurpīte min to pašu ceļu.

6.10.93

Ja Tevi šovasar Rīgā pareizi sapratu, Tu pārtrauci Ugunszīmes filmēšanu franču režijā tādēļ, ka franči to „politizēja”. Cik nežēlīgi Tavi rēķini ar politiku! Līdzīgi kā Hildai? („Hildas identitāte”, Sestdiena, 6.5.93.) Hilda pamatos liekas anarchiste. Viņa pati sev saka: „Varbūt tu vienkārši nicini iekārtu”. − Un tā nevien politiskā, bet jebkurā iekārta – arī psīches?

Bet pavisam noteikti Hildas uzskati vienā lietā − par VALODU. Ar kādu nīgrumu viņa savā reizē noreaģējas: „Viņš vēl šodien neprot uzrakstīt nepaplašinātu teikumu bez kļūdām”. Kas Tavi valodas mentori?

Nē, ar frančiem lieta bija daudz vienkāršāka, un man derdzas atcerēties to gadu, ko bezjēdzīgi izlietoju (un kuru neviens neatdos atpakaļ) kolektīvajai mākslai. Frančiem mūsu politika bija iegansts runāt par Franciju un mans mazais romāniņš − kompostkaudze, uz kuras uzziedināt treknu franču ģeorģīni, lai to pārdotu kā pašu kultivētu. Ai, tā visa ir niecība! Bet mani rēķini ar politiku tiešām nav no tiem maigākajiem. Ja kāds spētu pierādīt un parādīt to izņēmumu, kad politika ir bijusi tīra, es varbūt sarautos čokurā un netirinātu mēli. Bet mēs visi taču pieņemam par pašsaprotamu, ka politika ir netīra. Un šī netīrība legāli valda pār pasauli, slepkavo, tecina asiņu jūras humānisma vārdā. Cik līķu mēs šoreiz atļausimies demokrātijas vārdā? Tu saki − desmit, cars −piecsimt, bet ja nesanāk − vienu cilti, otru tautiņu, kādu kontinentiņu. Re, kā es uzjārējos, kad skar šo prestižo parādību.

Par valodu? Nezinu, ko īsti atbildēt, es to jūtu kā savas asinis, kā elpu − tik dabiskas šķiet manas attiecības ar Viņu. Man patīk ar viņu būt kopā, draiskoties, rotāties, pušķoties, un viņa, šķiet, uz mani neapvainojas. Viņa taču ir gudrāka par mani. Ja, mēs esam draudzenes − māte ar meitu.

„ ... Bēthovens un drātēšanās uz nepazīstamas zemes”.

„Tad sieva vai brūte pa galvu pa kaklu ar furgoniņu atveda šo te mazo, mazītiņo, un brīnums, ka pianistu nenoknieba par kuģa aizkavēšanu”.

„Tev ir sava sega, tā pati ar zaļajām rozītēm, zem kuŗas tava meita ieriktējās uz ceļojumu šai sūda pasaulītē”.

No kādas gan pieredzes Tev šādi te krustojumi? Prātā, kā New York Times recenzents tikko raksturojis kanādiešu populāro stāstnieci M. Gallantu − viņas spēju „pārsviesties... no spožas, žargoniskas vulgaritātes uz formāla skaistuma pasāžām.”

Tas izriet no šīm attiecībām ar valodu. Un vēl ir bildes, kaleidoskopiskas gleznu miriādes (hrestomātiskas un pašas ieraudzītas), kurām es skrienu pakaļ, lai atblāzmu paturētu tekstā.

Un tad Tavs „Vīrietis kā ainava” (no cikla „Identifikācijas” − Literatūra un Māksla, 2.7.93.) − kāds virtuozs tour de force! − likt Adelīnai Amerikas „Terrific Women” deju klubā iztēloties sava nezināmā partneŗa ģīmetni Latvijas lauku reminiscencēs: „Galva. Izspūris jūlija mākonis, kas allaž uzmetas virs mazā dīķīša tēva dārzā”. − „Pieres krunka kā īsā taciņa no akas uz ķermentiņu tavā lauku sētā”. – „Uzacu arkas, jā, jā, arkas. Uz mata kā ieeja aukstajā, sarkaniem ķieģeļiem mūrētajā pagrabā. Aiz arkas ir avotiņš, stindzinošs ledus kodiens, kālab pat jūlija tveicē tur var glabāt kotletes.” Utt. Utt. Vai Tev pašai, pa pasauli plivinoties, atkal un atkal Latvija prātā?

Zini, tieši tad Latvija man ir visvairāk prātā, nē, sirdī. Esot mājās, Latvija ir sadzīves pakalpojumu kombināts, universālveikals, uzgaidāmā telpa, tautu migrācijas krustpunkts, agresīvs komunālais dzīvoklis, izvarota jaunava u.t.t. Bet attāluma dramatisms un, piemēram, izvēles aina, ka man jāiet bojā lidmašīnas katastrofā virs Taizemes nevis Zaķu salas, atdod man īsto mērogu. Skatapunkts nemitīgi jāmaina, īsti gleznotāji to lieliski zina.

Un vai izdzīvosim, vai Tev liekas, ka izdzīvosim?

Nešaubos ne mirkli. Baidos tikai, kādi būs mūsu dvēseles viepļi pēc garās pazemojošās un šķietami bezcerīgās pasīvās cīņas. Un vai mēs cits citu tādus pazīsim?