Juris Silenieks
TULKOT VAI NETULKOT?
Kāds muļķīgs jautājums! Kā var netulkot? Un tomēr ... Kāds angļu kultūrvēsturnieks bija aplēsis, ka 50% no visām mūsu zināšanām nāk caur tulkojumiem. Tas būtu angļu valodā. Nevācot tālākus datus, gribētos teikt, ka šis procents varētu būt vēl augstāks latviešiem, kas tikai varētu nozīmēt, cik svarīga mūsu kultūrā ir tulkošana. Bet latviešiem ir arī tendence būt pašpieticīgiem pašapgādniekiem. Tā reiz vaicāju nelaiķim aktierim Jānim Lejiņam, ko viņš domā par Brechtu. Brechts? Vai latvietis? Kad mana atbilde bija negatīva, viņš nepatikā nogriezās. Mums ir Blaumanis, Zīverts, Rainis. Ko mums tāds Brechts var dot? Bet šādu nostāju nevajadzētu vispārināt. Paklīdināti pa pasauli vai lieltautu apņemti, latvieši ir gribot negribot, vairāk negribot kā gribot, gandrīz neizbēgami kļuvuši par citvalodu pratējiem un līdz ar to arī padoti asimilācijai. Asimilācija tās etimoloģiskā nozīmē ir aprīšana un sagremošana. Te tulkošana būtu lieka. Bet nelatviešiem, lai kaut ko uzzinātu par mums, būs tikpat kā vienmēr jāpaļaujas uz tulkojumiem. Un tulkošanas process ir vienmēr bijis aizdomīgs, tulka un tulkotāja lomas ir mainīgas. Koloniju laikos Āfrikā un citur, kur kolonizators savā iekarotāja augstprātībā maz piegrieza vērību iedzimto kultūrai un neturēja par vajadzīgu iepazīties ar kolonizēto valodu, tulks kļuva par vienu no svarīgākām personām kolonizācijas procesā. Caur tulku gāja informācija, kuŗu viņš varēja pēc savas gribas vai aizspriedumiem pārgrozīt vai vienkārši noklusēt, ja bija vajadzība. Tulks bija kolonijas režīma simbols, būdams vienlaicīgi iekārtas nerrs un bende.
Mūsu apstākļos tulkam varbūt nav tik liela vaļa un patvara, taču konstatēsim, ka tulkošana ir svarīgs process, tilts starp divām kultūrām, vienmēr uzturams un uzlabojams. Tulkojums pats ir padots laiku maiņām, vienmēr piemērojams ģeopolitiskiem notikumiem, kas veido mūsu mentalitāti. Katram laikmetam gandrīz vajag savu tulkojumu.
Kā lasām franču laikraksta Le monde pēdējos numuros, pašreiz grib uzsākt masīvu Dostojevska darbu jaunu tulkojumu, jo iepriekšējie tulkojumi, kā tagad tas tiek atklāts, ir bijuši nepietiekami, gandrīz vai noziedzīgi pārgrozot oriģinālo tekstu. Dažreiz ir izlaistas rindkopas, ko tulkotājs un izdevējs ir atzinuši par bīstamām vai lasītājiem nepieņemamām, pēc viņu domām, citreiz tulkojums ir neprecīzs, pat nepareizs. Tas vēl lieku reizi norāda, ka kāda darba tulkošana nekad nav īsti nobeigta, jo valoda, tās izteiksme un lietošana mainās, un mēs maināmies līdz ar to. Nesenā Laika numurā Profesors Dunsdorfs izpalīdzīgi sniedz īsu vārdnīcu, kas būtu lietojama, lai padarītu Prezidenta Gunša Ulmaņa runas saprotamas tiem, kas nav dzīvojuši padomju iekārtā. Par cik Dunsdorfa vārdnīca ir derīga un par cik zinātnieks var būt labs tulkotājs ir jautājumi, kuŗus var apskatīt citur un citreiz. Bet ievērosim, ka nodalīti mēs esam bijuši tikai kādus 50 gadus un jau manām atšķirības valodā, kas mums ir kopēja. Otrkārt, varētu te arī piemetināt, ka ideāls tulkotājs būtu zinātnieks un dzejnieks vienā personā, zinātnieks valodas zinātnēs un citās zinībās, ja tulkojamais temats to pieprasa, un dzejnieks ar patiesi dziļu valodas izjūtu, t.s. Sprachgefühl. Un tādu tulkotāju nez vai ar uguni arī atradīs. Tā tad tulkošana ir donkichotiska nodarbība. Un tomēr...
Pašreizējos apstākļos, kad latviešu klaidinieki ir paklīduši pa visu pasauli, tulkošanai vajadzētu būt mazāk grūtai. Bet ne vienmēr tas tā ir. Jauniznākušais žurnāls Rīgā Latvian Theatre varētu labi ilustrēt mūsu tulkošanas problēmas. Žurnāls domāts, šķiet, visvairāk amerikāņu lasītājam, lai tiem parādītu, starp citu, ka latviešu teātris nav palicis ieslēgts padomju ideoloģijas žņaugos un iet līdzi rietumu pasaules attīstībai. Te redzam latviešu teātrinieku priekšstatu par amerikāņu kultūru, vai kā daži teiktu zemkultūru. Erotika, kas visā visumā nav pārāk raksturīga iezīme mūsu mentalitātē, ir izbīdīta gandrīz priekšplānā. Šiem kulturāliem pārpratumiem pievienojas valodas neveiklības un nepareizības, kas acīmredzot nāk no nemākulīgas gramatikas un vārdnīcas lietošanas. Bet visvairāk te redzam kultūras atšķirības. Žurnāla ex cathedra tonis ir diezgan atbaidošs ar savu pašpārliecību un pārlieko nopietnību. Ir izņēmumi, bet visā visumā tulkojumi ir neizteiksmīgi un ļoti bieži vienkārši kļūdaini. Un bez stila izjūtas. Tulkotājs jau nav brīvs izteikties pēc sava prāta. Taču semantiskajā aplokā ir daudz iespējamu variantu, un izvēlēties īsto izteiksmi prasa vairāk kā mechanisku pārcelšanu, pēc vārdnīcas vadoties. Ideāli te būtu vajadzīgs neatrodamais dzejnieks-zinātnieks. Tulkotājs nedrīkst sev pievākt autora lomu, taču zināma nelietība varbūt ir vajadzīga, lai tulkotais būtu dzīvs. Neiespējami izbalansēt šos pretstatus un tomēr ...
Citu perspektīvi gūstam, apskatot pēdējā laikā publicētās dzejas antoloģijas, tulkotas angļu, vācu un franču valodās, un tās apskatot no kultūrvēsturiskā viedokļa, t.i. nepieskaŗoties daudz tulkojuma precizitātei, dzejas formu un specifiskās etniskās mentalitātes pārstādījumiem citā valodas augsnē, kas visi ir svarīgi apsvērumi tulkojuma vai, pareizāk sakot, atdzejojuma izvērtēšanai. Vispirms varbūt varētu apskatīt, ja, piemēram, runa ir par antoloģijām, kas ir tulkots, kas ir izlaists, t.i. kādi ir bijuši sveštautieša redaktora izlases principi. Jāpieņem, ka redaktors vienmēr paturēs prātā lasītāju, kam šī antoloģija domāta. Pats saistošākais, šķiet, būtu zināt, kāda ir bijusi lasītāju atsauksme. Tā mēs varētu nonākt pie zināma tēla, ko nelatvieši redz mūsos. Pasākums var nenest 500 cūku omulību, bet savu atspulgu redzēt citos var izrādīties ļoti audzinoši daudzējādā ziņā.
Sākšu ar sliktu piemēru − Contemporary Latvian Poetry, ko iespieda Aiovas universitātes prese un kuŗas sagatavošanā personīgi piedalījos. Tā kā mums bija mecenātu subsīdija, universitātes preses redakcijas kolēģija neiejaucās ne dzejoļu izlasē, nedz arī mana priekšvārda rediģēšanā. Priekšvārds sanāca tīri gaŗš, jo pieņēmām, ka mūsu lasītājiem, vismaz lielākai daļai, Latvija būtu eksotiska zeme, kur daudz Rietumu gaismas neiespiežas. Kaut arī iespiesta gandrīz desmit gadu atpakaļ, kad dzīvojām vēl ideoloģiski divdaļīgā pasaulē un neviens latvietis nevarēja reāli domāt par neatkarību, grāmatu pārdod vēl šodien, gan nedaudzos eksemplāros gadā, bet tā jau ir dzeja, kur bestseleri uzzied it reti. Man vienīgais cittautiešu iespaids par latviešiem nāk no franču profesora Žana Parisa (Jean Paris) tulkojumiem no šīs antoloģijas tulkojumiem. Un kaut arī viņa franču tulkojumi nāca caur Ināras Cedriņas tulkojumu angliski, viņa iejūtība bija apbrīnojama, it kā viņam būtu bijusi iespēja tikt pie dzejnieka vai dzejnieces pamatdomas pirms prāts un zināšanas to pārveido un padara mazāk īstu (tāda īsumā un, protams, šeit neprecīzi formulēta bija profesora Žana Pārija teorija). Kā jau tas būtu sagaidāms, Parisa zemteksta pielikums tēloja kādu zemi, sniegotu, daļēji nepieejamu, mežonīgu, kas atrodas aiz loģiskā prāta robežām, un saviem tulkojumiem viņš bija izvēlējies trimdas dzejniekus, no paradīzes izraidītos par grēkiem, kas nav viņu. Te varbūt sastopamies ar zināmu garīgu radniecību, kas iet pāri valodnieciskiem norobežojumiem.
Margita Gūtmane, kas bija aicināta piedalīties avangarda dzejas antoloģijā 1914-1950, Auf der Karte Eiropas: ein Fleck (Traips uz Eiropas kartes), bija iesniegusi vairākus Aleksandra Čaka un Birutas Skujenieces dzejoļus, kuŗus viņa kopā ar galveno redaktoru bija tulkojusi vāciski, un katrā ziņā ļoti veiksmīgi. Priekšvārdā galvenais redaktors piemin Čaku kā Eiropas mēroga iezīmīgu avangarda dzejnieku, kas ir padarījis Rīgu par priekšposteni literārai attīstībai pēckaŗa Eiropā. Latviešu literāti Čaku visā visumā neuzskata par mūsu literatūras lielzvaigzni, drīzāk par kādu amizantu kuriozitāti. Trimdas dzejnieku kādreizējā jaunā paaudze, ar Elles Ķēķi priekšgalā, bija varbūt pirmā, kas uzskatīja Čaku par priekšteci. Biruta Skujeniece, kuŗas priekšlaicīgā traģiskā nāve pārtrauca viņas tikko aizsākto literāro darbu, mūsu literatūras vēsturēs tiek knapi pieminēta. Viņas dzeja par daudz novirzījās no vidus šķiras moralitātes normām.
Būtu arī jākonstatē, ka tulkotie dzejoļi ir visi ar zināmu kosmopolītisku ieskaņu. Tas arī būtu gluži saprotami, jo nacionālismam ir savi ierobežojumi, un šodien tam rietumos ir slikta slava, kas nāk no Hitlera laikiem un šodien no Balkāniem un arī Baltijas, kā daži nemitīgi aizrāda. Būtu jāievēro arī tas, ka dzejoļos, kas ir piesātināti ar nacionālo dvašu, dzejiskā inspirācija var pazust, un tie ir grūti pārtulkojami. Tautas dziesmas ir nepārtulkojamas, lietojot šo vārdu tā, kā mēs parasti saprotam tulkošanu. Tautas dziesmas var pārrakstīt citā valodā, var atstāstīt, bet ne pārcelt citā valodas sistēmā. Tā arī šodienas dzejā tautas dziesmu motīvi nelatvietim labākā gadījumā paiet gaŗām nemanīti, sliktākā kā kaut kas neizprotams, nepiederošs. Bet mūsu dzejnieks, parafrāzējot Rudzīša slaveno teicienu, ir nolādēts mīlēt savu tautu. Kosmopolītiskās ieskaņas, kas nenozīmē savas etniskās izcelsmes noliegšanu, var dzejnieku glābt.
Aina Kraujiete bija aicināta ar latviešu dzeju piedalīties antoloģijā Shifting Borders (Mainošas, nenoteiktas robežas). Viņa bija izvēlējusies no vairākām paaudzēm 13 dzejniekus, kuru dzimšanas gadi sniedzas no 1912. g. (Andrejs Eglītis) līdz 1951. g. (Klāvs Elsbergs un Anna Rancāne), un pārstāvēti kā Latvijā tā arī ārpus Latvijas dzīvojošie, t.i. bijušie trimdinieki. Šo dzejnieku tematika un tonis ir ļoti atšķirīgi, sākot ar patriotisku jūtu piesātinātiem dzejoļiem un izplēnējot filozofiskā nihilismā. Manam priekšvārdam, kas rakstīts pirms neatkarības laika, kur pieminu gandrīz neiztrūkstošo atbildības sajūtu, ko latviešu dzejnieks jūt pret savu tautu, tai dodot cerību un garīgu atbalstu grūtos brīžos, Burtons Refels (Burton Raffel) antoloģijas ievadā atbild, ka tas ne vienmēr tā ir, un ja šie Austrumeiropas dzejnieki tik bieži izjūt savu piederību tautai, būtu jājūt arī viņu vēlēšanās atraisīties no visām saitēm, no vēstures lāsta, būt pašam. Dzejnieks ir tas, kas protestē pret normām. Un tā Burtons Refels redz citu kā to, ko mēs parasti redzam savos dzejniekos.
Ar ideoloģisko robežu nojaukšanu mūsu literatūra zaudēs savu paštaisnību un būs nolemta (vai nolādēta) dzīvot bez līdzcietības kruķiem. Simpātija, ko juta tie, kas pazina mūsu apspiestību un mums nodarīto pārestību, vairs varbūt netiks mums tik brīvi dāvāta. Gluži kā koloniju laiku tulkiem, kuŗu rokās bija vara, kas viņiem tiesiski nepienācās, mums būs jābūt savas kultūras tulkiem, šaurā un plašākā nozīmē, ne jau nelietīgi nepatiesiem, bet diplomātiem, kas cīnās ar neiespējamo.
Juris Silenieks
