Brigita Šiliņa

VALSTS VALODA

Jaunākās tendences latviešu valodā

 

Stokholmas universitātē 1992.-1993. mācību gadā viesojās vairāki Latvijas universitātes un Zinātņu akadēmijas valodnieki. Protams, mums visiem ir viena pamatrūpe: mums jāveicina attīstība, kuŗā latviešu valoda de facto iegūtu neapšaubāmu valsts valodas stāvokli, un mums jācīnās pret mūsu valodas noplicināšanu. Diemžēl pārrunas par latviešu valodu bieži risinās ļoti ierobežotā jomā, it kā mums citu problēmu nebūtu kā ortogrāfija, kas īstenībā ir pavisam šaurs valodniecības lauks. Mūsu iztirzājumos Stokholmā centāmies skatīties plašāk. Filoloģijas doktore Brigita Šiliņa, Latvijas universitātes svešvalodu katedras docente, runāja par latviešu valodu kā valsts valodu. Viņas referātu publicējam oriģinālā teksta rakstībā. (A. Priedīte)

 

Ikvienas valodas attīstība ir atkarīga no daudziem faktoriem. Tie var būt saistīti gan ar valodas iekšējo attīstību, gan ar apstākļiem ārpus valodas. Pēdējā laikā ir pieņemts runāt par noteiktu sociolingvistisku uzvedību jeb rīcību, kuru daļēji nosaka oficiāli tiesiski akti (likumi par valodu), daļēji to regulē neformālas tendences, kas izpaužas kā zināma mode. Valodas modei plašāks un jūtīgāks iedarbes lauks ir sarunvalodas līmenī, bet no valodas modes ietekmes nav brīva arī rakstveida valodiskā izteiksme.

Vispārzināms fakts ir izšķirošā loma, kādu valodas attīstībā spēlē nācijas valstiskuma iegūšana vai zaudēšana. Neieslīgstot šī sociolingvistiskā faktora teorētisko aspektu apspriešanā, atļaušos atzīmēt kā neapšaubāmu patiesību to, ka divdesmit neatkarības gadi pirms 2. pasaules kara vaiņagojās ar literārās latviešu valodas normu izkristalizēšanos un nostabilizēšanos. Lai izvairītos no latviešu filologiem visai vārīgā jautājuma par autoritātēm, nemēģināšu noskaidrot, kurš tieši ir tas īstais un vienīgi atzīstamais, kam jāsaka paldies par latviešu valodas bagātināšanos šo divdesmit gadu laikā. Es teiktu, ka tas ir bijis kolektīvu pūliņu rezultāts, kur vienlīdz nozīmīgi ir bijuši gan pašatdevīgi skolotāji, gan arī sekot un mācīties gatavi skolnieki. Valoda ir kolektīvs īpašums un kolektīva atbildība.

Pēc kara beigām, kad Latvija uz ilgstošu laiku zaudēja savu patstāvību, valodas izmaiņas neapstājās, jo tauta, lai arī novājināta gan kvantitatīvi gan kvalitatīvi, tomēr vēl bija dzīva. Taču valodas attīstības sociopolitiskie un sociopsiholoģiskie apstākļi radikāli mainījās. No pilnveidošanās režīma valoda ātri pārgāja uz izdzīvošanas režīmu. Pie tam tas bija izdzīvošanas režīms arvien grūtākā sociolingvistiskā situācijā. Pakāpeniski latviešu valoda tika izspiesta no daudzām sfērām. Tādā kārtā latviešu valodas pielietošanas lauks strauji saruka, līdz ar to valoda pati tika lemta ātrākai vai lēnākai iznīcībai.

Kopš 1990. gada latviešu valoda atkal ir atguvusi valsts valodas statusu, šis likumīgais akts vēl arvien ir de iure, kā to atzīst paši latvieši. Tomēr tas ir ļoti svarīgs juridisks solis. Tas nozīmē to, ka nav nekāda likumīga pamata, kas varētu stāvēt ceļā latviešu valodas sekmīgai pozitīvai attīstībai.

Taču de iure ir tikai priekšnoteikums de facto līmeņa sasniegšanai.

Radikālo pārmaiņu laiks sabiedrībā tādējādi sakrīt ar straujām pārmaiņām valodā. Galvenās pārmaiņu jomas ir: leksiskā un semantiskā (jaunvārdu ienākšana valodā, aizguvumi, jauni frazeoloģismi, senāko nozīmju izzušana vai nozīmju maiņas); gramatiskā (tā skar vārdu uzbūves, morfoloģijas un teikumu uzbūves, sintakses prasības); fonoloģiskā (kas izpaužas atsevišķu skaņu vai skaņu kopumu izrunas īpatnībās, intonācijā, prasībās attiecībā pret runātās valodas skanisko etiķeti).

Ikviena no šīm jomām paveŗ plašu izpētes lauku. Šeit pieskaršos tikai acīmredzamākajiem un ausīmdzirdamākajiem procesiem, kuŗus nevar nemanīt, lasot latviešu jaunāko literatūru un presi vai klausoties radio un televīziju.

Latviešu literārās valodas standarts nav bijis nemainīgs. Politisku, ārpus valodas stāvošu apsvērumu dēļ mēs bieži noniecinām visu, kas noticis pēdējo piecdesmit valodai nelabvēlīgo gadu laikā. Jā, terminoloģija saruka, jo latviešu valodu nelietoja ne administratīvajā aparātā, ne jūrniecībā, par armiju nemaz nerunājot. Taču literatūra attīstījās, rakstnieki rakstīja un dzejnieki dzejoja, pie tam tā nereti bija augstas klases literatūra un dzeja. Līdz ar to mainījās arī tas kopums, ko mēs saucam par literārās valodas standartu. Valoda bagātinājās ar daudzām leksiskām vienībām. Taču valodas praksi ietekmē ne tikai un pat ne tik daudz nacionālā literatūra, kā dienas prese un radio. Tā saucamā televīzijas paaudze, kas tagad Latvijā arvien pieaug gan skaitā gan svarā, vispār mazāk lasa, vairāk skatās un klausās.

Pašlaik ikdienas sarunvaloda ir piesārņota ar rusismiem ne mazāk, kā pagājušā gadsimta otrajā pusē ar ģermānismiem. Piemēram, tādi vārdi kā basonožka vai plašķis vasaras klikatu vai putekļumēteļa (lietusmēteļa) vietā ir tik pierasti, ka runātājam nupat pieminētie latviskie varianti pat var likties nepietiekoši precīzi, lai apzīmētu tieši to, kas domāts. Tiem līdzīgi ir kurtka (virsjaka), kuzovs (mašīnas virsbūve) u.c. Šiem rusismiem ir viena slikta īpašība pat ja abstrahējamies no negatīvā valodas piesārņošanas aspekta − viņi nav labskanīgi. Taču viena pozitīva īpašība tiem nav noliedzama, tie ir īsi un attiecīgo priekšmetu apzīmē un izteic nepārprotami. Tādēļ es paredzu, ka tie vēl ilgi apgrozīsies ikdienas sarunvalodā, kur izteiksmes ekonomiskumam ir augsta vērtība.

Pietiekami daudz ir arī tādu rusismu, kuru ievazāšana latviešu valodā uzskatāma par lingvistiskas inerces sekām divvalodības apstākļos. Te runa iet par tādiem vārdiem, kā ščots (rēķins), načaļņiks (priekšnieks), viņķiks (skrūvīte), narjads (norīkojums) un daudziem daudziem citiem, kam latviešu valodā ir pilnīgi precīzi un visādā ziņā ērti lietojami vārdi, kas arī labi skan.

Šo slāviskās izcelsmes vārdu pārcēlums latviešu valodā ir biežāks tajās vidēs, kur sabiedrības etniskais sastāvs ir raibs. Tā piemēram, Latgalē vērojama tādu rusismu parādīšanās, kādu pārējās Latvijas daļās nav: sads, ar ko apzīmē augļu dārzu.

Lai cik karsta arī nebūtu jebkura latviešu valodnieka un latviešu valodas kopēja vēlēšanās redzēt un dzirdēt tīru, labskanīgu dzimto valodu, jāapzinās arī tas, ka no vēstures mēs nevaram kā nebijušu izdzēst padomisko okupācijas laiku, kas bija agresīvas, sovjetiskas krievu kultūras ekspansijas laiks. Iespējams, ka kaut kas kā atmiņa no šiem laikiem paliks arī valodā. Un kāpēc arī lai tā nebūtu, jo kā ikviena dzīva valoda, arī latviešu valoda ir liecība tautas vēsturei. Mēs tajā atrodam atmiņas no vikingu laikiem (velt, valstīt, līķis, slapjš, mēle u.c.), liecību par lībiešu valodas ietekmi (puika, puisis; vīriešu dzimtes gramatisko formu iespēju substantīviem, kas apzīmē sieviešu dzimtes pārstāves: mammucis, skuķis; skaistais ventiņu dialekts).

Interesanti ir apdomāt to, kā mainījusies attieksme pret ģermānismiem latviešu valodā. Es atceros savus pirmos skolas gadus pēc kara, kad Latvijas skolās vēl strādāja skolotāji, kas izglītību bija guvuši Latvijas laikā. Vairies, bērns, no ģermānismiem! Tas bija bauslis, ko lika pie sirds katrs valodas skolotājs. Protams, ģermānismus izdevās izskaust no rakstu valodas. Neviens cik necik saprātīgs skolnieks nebūtu pat iedomājies skolas sacerējumā izmantot kādu ģermānismu, ja nu vienīgi sarkastiskā, stilistiski īpaši iezīmētā veidā. Tas bija skaidrs. Taču ikdienā varēja tad un var vēl tagad visai bieži dzirdēt lietojam visīstākos ģermānismus: smuks, riktīgs, šlipse utt., utjpr., kuriem pie tam ir ļoti glīti un ērti lietojami latviskie varianti. Ir daži ģermānismi, kurus vairāk lieto vecākās paaudzes runātāji, bet jaunie gandrīz nemaz: ķisens, telēķis, ķēķis. Ja aplūkojam latviešu valodas vārdu pamatfondu, atrodam tādus, kurus lieto visi, kas runā latviski, kurus uztveram kā īsteni latviskus, bet kas patiesībā ir ģermānismi: ķirsis, spogulis, spēle u.c.

Kāpēc tad mēs, latvieši tomēr sakām smuks, kaut arī varam un protam teikt skaists, glīts? Es saskatu pietiekami skaidru stilistisku motivāciju. Ir neliela, bet nozīmīga kvalitatīva atšķirība starp smuks, skaists, daiļš un glīts. Valodas nesēji to izmanto. Un kāpēc lai viņi to nedarītu? Pat tautas dziesmās atrodam: Smuks puisītis, baltu vaigu, Iet pa ceļu raudādams. Bet: Skaista mana brāļa sēta un Kur tu augi, daiļa meita?

Šeit mēs ieejam problēmu lokā, ko risina sociolingvistika, runājot par pūrisma tendencēm valodas politikā. Pūrisma postulēšana un absolutizēšana arī ir viens no iespējamiem valodas lēnas mirdināšanas ceļiem. Dzīvai valodai ir nepieciešami un noderīgi visi valodas stilistiskie līmeņi, arī vulgārais, arī žargons. Visi valodnieki ir vienisprātis, ka tieši šie „zemākie” līmeņi ir arī visekspresīvākie, vismainīgākie. Žargons ir kā raganu katls, kurā vārās valodas magma kopā ar sēru un sārņiem, kamēr izvārās kaut kas paliekošs, ko, skat, pēc kāda laika sāk izmantot arī citiem, nopietnākiem izteiksmes nolūkiem.

Neatzīstot pūristu neiecietību valodas prakses jautājumos, tomēr nākas apzināties arī visai daudz tendenču, kuras nav vērtējamas kā pozitīvas.

Viena no tām ir pašreiz pārlieku ekspansīvā amerikānismu iespiešanās latviešu valodas ikdienā. Anglismi vai amerikānismi ienāk gan tieši gan ar krievu valodas starpniecību. To biežums ir vērtējams kā neveselīga parādība. Pats fakts ir interesants gan no sociolingvistiskā gan psiholingvistiskā viedokļa. Runāt latviski ar iespraustiem angliskiem vārdiņiem vai vārdu daļām, teikumiem vai teikumu daļām šķiet varen šika un stilīga uzvedība, kas nodrošina runātājam augstu prestižu pašam savās acīs un daudzu jo daudzu klausītāju vidū. Laikraksta Diena jebkurš numurs mudžēt mudž no biznesa, ofisa, menedžeriem, brokeriem utt. Par modes vārdu, pateicoties bij. ārlietu ministra J. Jurkāna neapdomīgai anglisku vārdu bārstīšanai, kļuvis self-made (skat. Diena 1992. g. 10. okt.: „Self-made nacionālais teātris Armēnijā”). Arī citu tikpat nemotivētu un nevajadzīgu anglisku frāžu ir pietiekami daudz. Piemēram, „... Varētu lepoties jebkura prominenta publishing-house ...” „...tipiska one-man show” u.c. Pēdējais piemērs vispār vērtējams kā švaukstiska māžošanās, jo, ja izrādes vietā lieto šovu, kaut arī angliskā transkripcijā, tad loģiski būtu pieturēties pie gramatiskās vīriešu dzimtes. Bet saglabāta sieviešu dzimte, jo rakstītāja prātā tomēr ir stāvējusi izrāde, ar to tad arī saskaņojies apzīmētājs. Tāda ir modernā puskoku lēkšana!

Šīs tendences izcelsme nav meklējama tikai pēdējos trīs gados, kad jaunatgūtās neatkarības apstākļos pastiprinājusies angļu valodas iedarbība un lietošana, jo paplašinājušies sakari ar pārējo pasauli. Var likties paradoksāli, bet pirmsākumi šai parādībai rodami t.s. Brežņeva jeb stagnācijas laikos, kad tikai atsevišķiem izredzētajiem no „kristāltīrajiem” un uzticamajiem režīma kalpiem bija dota pieeja informācijai no ārzemēm, kuru stingri glabāja slēptu specfondos „aiz septiņām atslēgām”. Šie politiskie komentētāji tad arī mēdza iepīt, uzstājoties televīzijā vai radio, vārdus un pat veselus teikumus angliski. Pats par sevi šis paņēmiens nav nekas īpaši jauns, jo to mēdz darīt arī citos gadījumos, proti, kad ir vēlams vai nepieciešams radīt autentiskuma ilūziju. Šo paņēmienu pazīst daiļliteratūrā. Lai atsaucam atmiņā kaut vai Hemingveju, kas iepina spāņu vai itāļu vārdus un izteicienus, ja darbība notika tur, vai Ļ. Tolstoju, kas saviem varoņiem lika norunāt garas rindkopas franciski, jo tā tajā laikā krievu aristokrātija mēdza sarunāties savā starpā.

Latvijā Brežņeva laikos runātāju nolūks un runātā efekts bija mazliet sarežģītāks. Runātāji tādā veidā „signalizēja”, ka informācija, ko viņi nupat izklāsta, ir svaiga, nu gluži silta no pašiem pirmavotiem, tā ka nav nemaz laika bijis meklēt un atrast trāpīgu latvisku variantu. Protams, tas bija arī autentiskuma signāls. Efekts šādai runai bija lielā mērā mistificējošs un tādēļ hipnotizējošs. Klausītāju lielum lielā daļa nesaprata un pat īsti nesaklausīja šos svešādi skanošos vārdus, bet jau skaņa vien, ja to vēl papildināja svešāda intonācija, un tā tas diezgan bieži arī bija, radīja bijību, cieņu un izslēdza vai vismaz stipri vājināja jebkādu kritiku. Viņš taču zina, ko runā! Ja tu nesaproti, tad turi muti! Tas nebija nekas cits kā varas signāls. Bet kurš negrib apliecināt savu spēju būt nozīmīgam, ietekmēt kādu, ja ne citādi, tad ar svešiem vārdiem?

Tagad tas turpinās visplašākā un visdažādākā veidā. Māju mūri, sētas un malkas šķūnīšu sienas greznojas ar grafiti tehnikā uztrieptiem vārdiem, kurus pieņemts apzīmēt ar nosaukumu „četru burtu vārdi”, jo angliski tā ir sagadījies, ka rupjību pamatleksikons sastāv tieši no vārdiem, kas rakstāmi ar četriem burtiem. Šīs subkultūras uzplūdi sakrita ar pirmsatmodas laika neapmierināto pusaudžu pašizteiksmes vajadzībām un sevišķi labi tās apmierināja, jo, pirmkārt, satura ziņā bija pliķis t.s. normālajai sabiedrībai; otrkārt, tā kā tikai retais lasītājs šos vārdus saprata, tad tas rakstītājiem deva īpašu pārākuma apziņu, jo viņi paši vismaz tik daudz zināja no angļu valodas, un iespēju izbaudīt nicinājumu pret nesaprašām. Varbūt bija arī kāds perverss „apgaismošanas darba” prieks. Sak, lai lasa un mācās, kas nezin.

Šodien Latvija pārpludināta ar reklāmām ne tikai angļu, bet arī vācu valodā, bet to iedarbības spēks vājinās proporcionāli skaita pieaugumam. Svešie teksti arvien vairāk kļūst par informācijas troksni, valodniecisku piesārņojumu.

Ja aplūkojam šos procesus no sociolingvistiskā viedokļa, jāatzīst, ka krievu valoda ir zaudējusi savu varas līdzekļa prestižu Latvijā pašreizējā situācijā. Vispār krievu valodas prestižs latviešu starpā tagad ir uz viszemākā līmeņa. To pierāda svešvalodu izvēle skolā. Priekšroka tiek dota angļu, vācu valodai, milzīgu popularitātes pieauguma vilni vērojam attiecībā pret visām skandināvu valodām. Krievu valoda ir pēdējā vietā.

Šādā situācijā ir jārēķinās ar to, ka latviešu valodā arī paliek kādas pēdas. To arī var saskatīt ar neapbruņotu aci. Jau labu laiku daži lasītāji klusāk vai skaļāk izsaka savu neapmierinātību ar pārlieku biežiem svešvārdiem latviskos tekstos. Svešvārdu skaits neizbēgami pieaug, bet, pēc manām domām, svarīgi ir, lai svešvārdu ienākšana latviešu valodā neradītu semantisku vai gramatisku haosu. Grūti ir vispārināt tendences svešvārdu lietošanā, bet dažas liekas zīmīgas.

Svešvārdu adjektīvi var substantivizēties. Piemēram: „Noslēdzot gadu, nāksies pazemināt pajas nominālvērtību. Protams, var būt arī veiksmīgs gads, un tad varēs izmaksāt dividendes vai pacelt pajas nominālu.” Šeit apzīmētājs aizvieto apzīmējamo un iegūst substantīvu funkcijas, nominālā vērtība pārvēršas par nominālu.

Substantīvs tiek lietots kā adjektīvs:

„Šajā astoņdesmit septītā gada minorajā ziemā.” (E. Venters). Līdzšinējā valodas praksē minors tāpat kā mažors vienmēr ir bijis substantīvs. Minora gamma ir vīriešu dzimtes subst. ģenitīvs + sieviešu dzimtes subst. nominatīvs nevis sieviešu dzimtes adjekt. nominatīvs + sieviešu dzimtes subst. nominatīvs.

Šajās pārvērtībās es saskatu krievu morfoloģijas ietekmi jeb krievu valodā iespējamo svešvārdu morfoloģisko izmaiņu pārcelšanu uz latviešu valodu.

Gramatikas līmenī dažkārt var vērot tendenci vienkāršot verbu formas. Piemēram: „Māsa jau divus mēnešus nebija palīgs. Slinka viņa bija visu mūžu.” (E. Venters. „Kuģi lēnām apledos”). Pareizi būtu bijis lietot salikto pagātni Slinka viņa bija bijusi visu mūžu. Arī te, liekas, jādomā par krievu verbu sistēmas ietekmi, jo, kā zināms, krievu valodā salikto laiku nav. Vienkāršā pagātne tiek lietota saliktās pagātnes vietā.

Fonoloģiskās pārmaiņas mūsdienu latviešu valodā nav īslaicīgu procesu rezultāts, tas ir samērā inerts lauks. Tomēr vienā ziņā sabiedriskās dzīves pārmaiņas diezgan ātri ir samanāmas latviski runājušo latviešu fonoloģiskajā „uzvedībā” − teikumu intonācija kļūst dzīvāka, iegūst lielāku amplitūdu. Lai pierādītu šī apgalvojuma patiesumu, būtu nepieciešams izdarīt dažādus fonoloģiskus mērījumus. Mans apgalvojums balstās tikai uz tīri empīriskiem ikdienas vērojumiem un vispārinājumiem. Salīdzinot ar vienmuļi līdzeno, intonatīvi neizteiksmīgo runas veidu, kas bija izplatīts inteliģentās jaunatnes vidū apmēram 1970.-1980. gados un kurš savdabīgā veidā izteica vēlēšanos pašizolēties no oficiālā liekulīgā optimisma un bija saklausāms gandrīz visās intervijās, tagad šādu visu apkārtējo noraidošu runas intonāciju ir mazāk sadzirdams. Latviskā runa kļuvusi dzīvāka, kas liecina, manā izpratnē, par sociopsiholoģiskā klimata uzlabošanos latviski runājošā sabiedrībā. Bezcerības izjūtas, pat spīts pilna skepse izpaudās vienmuļībā, dažreiz žēlabainā teikumu melodijā. Ko dziedās, ja nebija par ko gavilēt. Atdzīvojusies intonatīva izteiksmība liecina arī par zināma optimisma pieaugumu cilvēkos.

Zilbju intonācijā turpretī pozitīvu pārmaiņu nav sadzirdams. Paredzu pat, ka te var pieaugt stieptās intonācijas pārvarīgs pielietojums tur, kur būtu jābūt vai nu krītošai vai lauztai intonācijai, piemēram, kā vārdos gulta, zāle, tāls u.c. Tas, ka latviešu valodu, cerams, iemācīsies un ikdienā lietos krietns skaits nelatviešu, neuzlabos situāciju pareizu zilbisko intonāciju izvēlē. Tieši otrādi. Cilvēkiem, kam pirmā valoda ir krievu valoda, ir tendence stiept pat uzsvērtos, bet īsos zilbju patskaņus. Garos patskaņus viņi parasti nekādi citādi neizrunā kā tikai stiepti. Ja šāds fonoloģiskais fons būs pārsvarā, iespējamas noturīgākas izmaiņas arī latviski runājošo starpā un lauzto vai krītošo intonāciju sarukšana.

Par ortogrāfiskām izmaiņām pašreizējā periodā nav aktuāli runāt, ar to es izsaku arī savu noraidošo nostāju ŗ un ch aizstāvēšanas jautājumā. Mani vairāk uztrauc nevīžība vārdu pārnesumos laikrakstā Diena, kad vārdus dala nevis saskaņā ar pašreizējiem pareizrakstības likumiem, bet pēc kompjūtera intelektuālām iespējām. Vai arī skaitļotāji kļūs par ietekmīgu faktoru latviešu valodas praksē?

Latvijas valdībai jāsaprot, ka bez aktīvas nostājas latviešu valodas kopšanas politikā pati valdība būs tikai sabiedrisko domu maldinoša izkārtne, tāda pati, kāda vēl nesenā pagātnē bija tajās pašās telpās izvietotā padomju republikas ministru padome, kuru ar Latviju saistīja tikai nosaukums un atrašanās vieta, bet viss pārējais bija nelatvisks. Lai cik nabadzīgs arī nebūtu budžets, ir lietas, kuras tautas dzīvībai ir nepieciešamas un tādēļ prioritāras. Ne tikai maize, arī valoda pieder pie tām.

Pašreizējā situācijā, pēc manām domām, būtu derīgi

1) veikt regulāru un publisku avīžu un žurnālu kā arī radio un televīzijas pārraižu valodas recenzēšanu un analīzi. Ne tādēļ, lai apgrūtinātu žurnālistus un padarītu viņu jau tā nervozo dzīvi vēl nervozāku. Nē, bet lai liktu mums visiem apzināties savu atbildību par valodas stāvokli un lai palīdzētu labot kļūdas tiem, kuri grib un var tās labot;

2) izvērst diagnosticējošus pētījumus par latviešu valodu, kādu to lieto sadzīvē, ikdienā, dažādos slāņos un grupās. Tas vajadzīgs, lai izstrādātu metodiku tālākam valodas kopšanas darbam;

3) bet galvenais uzdevums manā izpratnē ir strādāt pie daudzpusīgu un daudzveidīgu mācību līdzekļu izveides, kuros būtu ņemtas vērā visbiežāk izplatītās kļūdas. Ne eksaminēšana un bāršanās, bet izglītošana ir valodnieka īstais darba lauks.

4) Jārosina uz daudz aktīvāku, gudrāku un pašaizliedzīgāku ikdienas darbu ikviens latviešu valodas skolotājs, lai kur arī viņš/viņa nestrādātu. Tādēļ ir vēlams valodas jautājumiem veltīts laikraksts, kas palīdzētu gan kurināt valodas dzīvības uguntiņu, gan arī ļautu pie tās sildīties visiem nosalušajiem un pagurušajiem.