Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993

 

 

 

Slovaku rakstnieks Jans Smreks (Jan Smrek, 16.12.1898-8.12.1982).

Jans Smreks (Jan Smrek)

POĒZIJA − MANA MĪLESTĪBA

 

 

 

 

AISTĒTS CEĻOJUMOS (saīsināta nodaļa)

 

Tiesas priekšā esot stāvējis vīrs no Detvas [1]. Apsūdzība šāda: nonāvējis cilvēku. Tiesnesis pavēl:

− Un tā, apsūdzētais, pastāstait, kā tas notika! −

Spēkavīrs paceļ pret tiesnesi nevainīgas acis un saka:

− Lūdzu, tiesneša kungs, tas notika tā: es mierīgi eju pa mežu, te uzreiz dzirdu, ka kādu dauza. Paveŗos atpakaļ un redzu, ka sit taču mani! Un tā es noliecos, izrāvu no zemes mazu ozoliņu un atgaiņājos. Pēc tam, nemaz neatskatīdamies, soļoju vienā mierā tālāk. Un par to, ka kāds tur izlaidis garu, par to, tiesneša kungs, es patiešām nevaru neko atbildēt.

Kad dzirdēju šo anekdotu, man radās vēlēšanās beidzot apciemot šo Detvu, „spēcīgo dēlu vareno māti”, kā arī „Detvas raženos puisiešus”, kā bija saskatījis Andrejs Sladkovičs. [2]

Taisnību sakot, pēc krājuma Zmo − Grauds [3] iznākšanas man vairs negribējās skandināt lirikas stīgu, kuŗas atbalsi es pametu Terchovā [4], un vēl jo vairāk − es vienkārši izšķīros atvilkt elpu no grūtās spriedzes, kas ir katras liriskas jaunrades priekšnoteikums. Tā kā cilvēks, kaut arī jauns, vēlas laiku pa laikam atpūsties arī no sievietes mīlestības, tāpēc ka tā dedzina gan miesu, gan dvēseli, tā arī dzejniekam vajag atpūsties no mīlestības pret Poēzijas mūzu, jo arī tā mēdz mocīt un gan miesu, gan dvēseli dedzināt. Tiesa, tie, protams, ir tikai nodomi, ieceres, turklāt ļoti nedrošas, tādēļ ka katra mīlestība − gan pret sievieti, gan pret poēziju − atnāk pie cilvēka kā plūdi, kā lietus gāze no skaidrām debesīm. Prātu gan var regulēt kā modinātājpulksteni, bet sirdij, paldies Dievam, ir savas, pavisam citas, neatklājami noslēpumainas likumības. Vārdu sakot, es neko iepriekš nevarēju pavēlēt savai sirdij, bet es varēju iecerēt, ka es to kādu laiku likšu mierā, līdz tā pati atkal pamodīsies.

Kad atnāca vasara un man bija nedaudz laika pašam sev, es, protams, varēju sev sacīt: es tagad braucu uz Parīzi, uz Romu, uz Londonu, jo pase man bija un manas čechoslovāku kronas visur derēja. Taču es nesēžos ātrvilcienos, ja vēlos sēdēt pajūgā.

Pēc Terchovas es gribēju iepazīties ar centrālās Slovākijas ciemiem − Detvu, Heļpu, Pohorelu, Šumiaku, − visu to, ko savā poēmā „Detvan” − „Detvanietis” notēlojis Andrejs Sladkovičs, un ko mākslinieks Martins Benka ielicis savās gleznās. Ne tikai Benka, mans ikdienas galda biedrs Prāgas kafejnīcā, bet tāpat arī Ludo Fulla, Milošs Bazovskijs, Janko Aleksijs, visi manas paaudzes mākslinieki, kas savās gleznās mūsu tautas varoņgaru slavinājuši. Milošs Bazovskijs to cildināja − vai vismaz atgādināja − arī ar dziedāšanu, jo, ejot uz Detvu gleznot, viņš arvien pārnesa no turienes līdz arī lielu dziesmu un melodiju viju senās toņkārtās, kuŗu šķietami vienkāršās, bet ļoti grūtās sarežģītās pārejas viņš kā gardēdis pats prata izgaršot un ar lielu neatlaidību tās dzina galvā arī čigānu priekšspēlētājiem − tā, ka tie dabūja pasvīst. Taisnību sakot, Milošs Bazovskijs savos gleznošanas pārgājienos ne soli nespēra bez ģitāras. Ar viņa dziedāšanu spēja konkurēt tikai izteikts Kostiviarskas ciema iedzimtais; ciems atradās uz ziemeļiem no Banskas Bistricas [5], ielejā, kas mums, slovakiem, nozīmē to pašu, ko amerikāņiem Kolorado. Runa ir par Ludo Mistriku (literatūrā pazīstams kā Ludo Ondrejovs [6]) grāmatas Zbojnicka mladost (Laupītāja jaunība) autoru; tā ir grāmata, kādas otras neatrast.

Ja kāds man vaicātu, kuŗš Slovākijas stūrītis man vismīļākais un ja man vajadzētu paņemt karti un tieši ar pirkstu parādīt noteiktu vietu, tas nebūtu iespējams. Ja man priekšā būtu ģipsī veidota reljefa karte ar visas Slovākijas ielejām un kalniem, līdzenumiem un siliem, tad mans pirksts maldītos no vietas uz vietu, un es nespētu izšķirties. Es būtu kā princis, kā priekšā tūkstoš princešu un kam jāizvēlas tikai viena, tā īstā, izredzētā.

Manā priekšā jau ir bijušas daudz tādas jaunkundzes ar rožainiem vaigiem, bet es aizvien vēl nezinu, kuŗa vienīgā no viņām glabā man zelta ābolu. Kuŗai Slovākijas ielejai vienīgajai man atzīties mīlestībā. Es esmu kā taurenis, kas laidelējas no vienām lūpām pie citām, nobaudot simtiem skūpstu, simtiem garšu.

Paldies Dievam, kad ir runa par mīlestību pret kalniem un ielejām, tad drīkst būt iemīļoto, cik vien sirds vēlas, jo gan sirdsapziņa, gan augstā morāle še pieļauj visplašāko poligāmiju. Tādēļ es šai mirklī nevien nekaunos visu acu priekšā atzīties neuzticībā, bet ar izaicinājumu atzīšos mīlestībā pret Kraļova hoļas [7] virsotni un visām ielejām un ciemiem tās pakājē, kaut gan pavisam nesen es tieši tāpat biju jūsmojis par Djumbiera augstumiem un arī par Janošika dzimto ciemu Terchovu, un par Vratnas ieleju, un par Rosetjeca kalna galu, par Detvas ciemu un Lielajiem Tatriem nemaz nerunājot.

No slovaku valodas tulkojusi Jana Tesaržova (Jana Tesarova).

 

 

Paskaidrojumi

1)  Detva − raksturīgs ciems centrālajā Slovākijā. Tas izceļas ar skaistiem, rotājumiem bagātiem tautas tērpiem. Detvas apkārtnē ir daudz nostāstu par laupītājiem, kas daudzkārt apdziedāti skaistās un melodiskās tautas dziesmās.

2)  Andrejs Sladkovičs − Andrej Sladkovič (1820-1872); slovaku dzejnieks, romantiķis, viens no slovaku kultūras biedrības Matica slovenska pamatlicējiem. Viņa daiļrades virsotnes ir poēma „Marina” (1846) un liriski episkais dzejojums „Detvanietis” Detvan”, 1953). Pēdējā Sladkovičs apdziedāja Slovākijas dabas, tautas un kultūras krāšņumu. Smagajā maģaru jūga laikā tanī skanēja līdz arī nozīmīgs zemteksts pret apspiedējiem.

3)  Sladkoviča dzejoļu krājums Zmo (Grauds), 1935.

4)  Terchova − ciems Slovākijas ziemeļos, laupītāju vadoņa Juraja Janošika dzimtā vieta; laupījumu, ko ieguva no bagātajiem, Janošiks izdāvāja nabagiem. Tādēļ Janošiku uzskata par slovaku tautas varoni, apmēram līdzīgu angļu Robinam Hudam.

5)  Banska Bystrica − Centrālslovakijas galvas pilsēta, agrākos laikos brīva, tikai karalim pakļauta pilsēta; 1944. gadā slovaku nacionālās sacelšanās centrs.

6)  Ludo Ondrejov − īstajā vārdā Ludo Mistrik − (1901-1962); slovaku rakstnieks. Viņš rakstīja dzeju − minami krājumi Bez atgriešanās (1932), Vilinājums (1934), Dzērāja dziesmas (1941), kā arī prozu jaunatnei: „Kalnu pasakas”, „Rumaks un cilvēks”, „Par zelta alu kalnos”. Viņa daiļrades virsotne ir grāmata Laupītāja jaunība (1937), kuŗas tēlainajā fantāzijas pasaulē viņš iekļāvis savas bērnības pārdzīvojumus.

7)  Kraļova hoļa, Dumbier, Rozsutec − Slovākijas kalni.

 

 

Jāns Smreks (Jan Smrek) − (1898-1982); slovaku dzejnieks, žurnālists un tulkotājs. Viņa daiļradē stipri jūtama simbolisma un jaunromantisma ietekme. Dzejnieka uzmanības centrā ir sieviete kā jaunības, skaistuma un dzīves galvenās vērtības simbols. Viņa daiļrade ir iedvesmojusi slovaku jaunākās paaudzes dzejniekus pievērsties mīlas lirikai un to būtiski attīstīt. Šai sakarā vispirms būtu minams Jans Kostra.

Smreka dzejoļu krājumi: Pastāvīgām slāpēm nolemtais (1922), Auļojošās dienas (1925), Dievīgie mezgli (1929, Tikai acis (1933), Dzejnieks un sieviete (1934), Grauds (1935), Mielošana (1944), Aka (1945), Pasaules aina (1958), Stīgas (1962).

Sešdesmitajos gados Smreks sāka rakstīt savus memuārus. Iespiesta ir tikai to pirmā daļa „Poēzija − mana mīlestība” (1968). Tanī viņš notēlo savus pirmos soļus literatūrā, žurnālistikā un savu ilgo gadu dzīvi Prāgā, kur viņš no 1930. līdz 1939. gadam strādāja Leopolda Mazača apgādā, rediģēdams „Jauno slovaku autoru” sēriju un izdodams slovaku literatūras un mākslas mēnešrakstu Elan. Politisko pārmaiņu rezultātā viņš pārceļas uz Bratislavu, un Elan kļuva par Slovaku rakstnieku savienības izdevumu. Trīsdesmitie gadi uzskatāmi par viņa redaktora un organizatora darba virsotni, kad viņš no Prāgas izcili piedalījās Slovākijas kultūras un literatūras dzīvē.

 

 

Dr. Jana Tesaržova. V. Ruņģes uzņēmums.

 

PAR SLOVAKU LITERATŪRZINATNIECI JANU TESARŽOVU

 

Dr. Jana Tesaržova − slovaku literatūrzinātniece un tulkotāja, dzimusi 1953. gadā Bratislavā slovaku patriotu un inteliģentu ģimenē. Kad viņa 1976. gadā pabeidza Bratislavas universitātes filozofijas fakultātes tulkotāju nodaļu, viņai bija angļu un krievu literatūras specialitāte. Taču, lasot Baltijas tautu krievu valodā tulkoto literatūru, viņai radās īpaša interese par latviešu literatūru. Lai spētu tulkot nevis ar krievu valodas starpniecību, bet gan no oriģinālvalodas, Dr. Tesaržova apņēmās iemācīties latviešu valodu. Pēc dažādiem sarežģījumiem viņai izdevās 1979. gadā nokļūt Rīgā, kur viņa četrus gadus studēja Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātē, mācīdamās latviešu valodu un iepazīdamās ar latviešu „padomju” laika un klasisko literatūru; disertācijas darbu viņa rakstīja par latviešu un slovaku romāna tipoloģiskajām līdzībām, no latviešu autoriem sīkāk iztirzādama Visvalža Lāma, Regīnas Ezeras un Marģera Zariņa darbus.

Pēc atgriešanās Bratislavā viņa turpināja darbu Slovākijas Zinātņu akadēmijas Literatūras pētniecības institūtā. Tam 1990. gadā sadaloties divi daļās, viņa palika tā pasaules literatūrai veltītajā daļā. Viņa rakstījusi recenzijas un apceres par latviešu literatūru un tulkojusi slovaku valodā kā modernās latviešu literatūras darbus, tā tautas pasakas. Līdz šim izdotas vienpadsmit viņas tulkotas latviešu autoru grāmatas.

Saņemdama no Latvijas turienes periodiskos izdevumus, viņa pēdējos gados uzzinājusi, ka eksistē arī plaša trimdas latviešu literatūra, par kuŗu viņai Rīgā pavadītajos gados neviens nebija bildis ne vārda. Pirmo viņa iepazinusi Anšlava Eglīša vārdu. Aizrakstīdama viņam, saņēmusi no rakstnieka norādījumu, lai mēģinot vispārēja pārskata labad iepazīties ar Jāņa Anerauda sakārtoto, Rīgā 1990. g. nogalē izdoto trimdas prozas antoloģiju Pasaules spoguli. Kad grāmata viņai no Rīgas aizsūtīta, viņa tūdaļ izraudzījusi tanī publicētus četrus darbus (Anšlava Eglīša, Alfrēda Dziļuma, Irmas Grebzdes un Gunāra Janovska), ko tad, viņas tulkotus, publicējis žurnāls Revue svetovej literatury. Viņa arī sakārtojusi Slovākijas radiofonam raidījumu par latviešu trimdas literatūru ar nosaukumu „Kad dzimtene ir tikai sirdī”. Tas pieredzējis atkārtotas pārraides.

Lai pamatīgāk iepazītos ar trimdas latviešu literāro devumu, Dr. Tesaržova saņēmusi no Slovākijas literatūras fonda atbalstu resp. ceļa izdevumu atmaksu no Bratislavas uz Kalamazū, tā radot viņai iespēju iepazīties ar trimdas literāro ražu Kalamazū Latviešu studiju centra bibliotēkā. Viņa uzturējās Kalamazū 1993. gada jūnija un jūlija mēnesī, nevien pētīdama bibliotēkā pieejamos materiālus, bet arī iegādādama un sev līdz uz Bratislavu aizvezdama plašu latviešu grāmatu klāstu.

Septembra otrā pusē Dr. Tesaržova nolasīja referātu par slovaku un latviešu literatūras sakaru veidošanu LSC iemītniekiem un Grandrapidu Literārajai kopai. Viņa arī pasāka jaunu nodaļu savā tulkotājas karjerā, proti, tulkošanu no slovaku valodas latviski. Viens šāda tulkojuma paraugs iespiests šinī Jaunās Gaitas numurā.

Uzturēdamās Kalamazū [1993. g. vasarā] Dr. Tesaržova arī nolasīja referātu par slovaku un latviešu literatūras sakaru veidošanu Grandrapidu literārajai kopai un literatūras interesentiem Kalamazū. 1993. g. septembrī viņa viesojās Zviedrijā, kur ar turienes latviešu literatūras veikumu viņu iepazīstināja Valentīne Lasmane un Baiba Kangere.

 

Valija Ruņģe

 

 

Janas Tesaržovas raksti latviešu valodā vai par latviešu literatūru

 

1)  „Groteskais romāns”. Karogs 1984, 4. nr.

2)  „Konceptuālais romāns”. Slavica Slovaca (Bratislava), 1983, 48. nr.

3)  „Atbildības un personības vērtību problēma”. Literatūra un Māksla, 1984, 48. nr.

4)  „Cilvēks kaŗa groteskajā pasaulē”. Romboid (Bratislava), 1984, 5. nr.

5)  „Anekdotiskas noveles meistars”. Raksts par J. Ezeriņu. Revue svetovej literatury, 1986, 7. nr.

6)  „Cilvēk, kāds tu būsi rit?” Kmen (Prāga), 1988, 46. nr.

7)   „Tautas atmiņa”. Nove slovo (Bratislava), 1989, 38. nr.

8)   „Skumjā klauna smaids”. Raksts par A. Jakubānu. Revue svetovej literatury, 1989, 5. nr.

9)   „Kaŗa tematikas romānu tipoloģijas. Latviešu autori: V. Lāms, R. Ezera, M. Zariņš”. Premeny sveta v literaturach. Bratislava, Veda 1990, 138-159 lp.

10) „Tradīcija un novatorisms Jāņa Ezeriņa novelēs”. Publikācija iznāks Bratislavā, krājumā Kapitoly z modemy a postmoderny.

11) „Pirmā tikšanās”. Raksts par trimdas latviešu literatūru. Revue svetovej literatury, 1992, 5. nr.

 

Recenzijas

1)  „Andris Kolbergs: Naktī, lietū...; Automobīlī rīta pusē.” Revue svetovej literatury, 1987, 5. nr.

2)   „Alberts Bels: Bezmiegs, Cilvēki laivās.” Revue svetovej literatury, 1988, 6. nr.

3)   „Anšlavs Eglītis: Vai te var dabūt alu?” Revue svetovej literatury, 1992, 1. nr.

 

Tulkojumi

1)   Zigmunds Skujiņš: Muž v najlepšich rokkoch (Vīrietis labākajos gados). Bratislavā: Tatran, 1981.

2)   Tri čarovne vecičky. (Trīs labas lietas.) Latviešu tautas pasaku krājums. Bratislava: Mlade leta, 1983.

3)   Ježkov kožuštek. (Eža kažociņš.) Latviešu tautas pasaku krājums. Bratislava: Mlade leta, 1983.

4)   Jeden den na dobrej, milej zemi. (Viena diena uz vecās, labās zemes). Mūsdienu latviešu stāstu antoloģija. Pēcvārdu ar nosaukumu „Tādi mēs esam” rakstījis šai antoloģijai Harijs Hiršs. Bratislava: Slovensky spisovatel, 1983.

5)    Ēvalds Vilks: Zeleny Strom. (Zaļais koks). Reprezentatīva Ē. Vilka stāstu, publicistikas rakstu un korespondences izlase. Pēcvārdu „Ar dzīves dedzinošo patiesību” rakstījis Harijs Hiršs. Bratislava: Slovensky spisovatel, 1987.

6)    Regina Ezerova (Ezera): Človek so psim čuchom. (Cilvēks ar suņa ožu). J.T. grāmatu sastādīja un pārtulkoju no latviešu orīģināliem un uzrakstīja pēcvārdu ar nosaukumu „Rakstnieces misija”. Bratislava: Pravda, 1988.

7)    Stare hodiny. (Vecais pulkstenis). Latviešu prozas klasikas antoloģiju sastādīja un pārtulkoja J.T. Grāmatā ir Rūdolfa Blaumaņa noveles Raudupiete, Salna pavasarī, Andriksons, Nāves ēnā; Jāņa Poruka noveles Sirdsšķīsti ļaudis, Gaŗi un īsi mati, Kauja pie Knipskas, Romas atjaunotāji, Krusttēvs Dāvis; Jāņa Jaunsudrabiņa darbs Vēja ziedi un Jāņa Ezeriņa noveles Mērkaķis, Vienas blusas stāsts, Tornis un Vecais pulkstenis. Pēcvārdu ar nosaukumu „Četri klasiķi” rakstījis šai antoloģijai Harijs Hiršs. Bratislava: Tatran, 1989.

8)   Imants Ziedonis: Šibalske rozpravky. (Blēņas un pasakas). Grāmatā ir Krāsainās pasakas, Lāču pasaka un Blēņas un pasakas. Bratislava: Mlade leta, 1990.

9)   O psikovi a mačičke. (Sunītis un kaķītis). Latviešu tautas pasaku krājums ar Ilonas Ceipes ilustrācijām. Rīgā: izdevniecība Sprīdītis, 1990.

10)  Andris Jakubāns: Zavolaj. Anjel a Richards. Halo! Tu je III. b. A. Jakubāna stāstu „Piezvani”, „Eņģelis un Ričards”, „Hallo! Jūs traucē 3. b. klase!” tulkojumi. Pie tulkojumiem ir arī mans raksts par autoru ar nosaukumu „Skumjā klauna smaids.” Revue svetovej literatury 1989, 5. nr.

11)  Anšlavs Eglītis: Hostzo starej vlasti. (Ciemiņš no dzimtenes). Alfrēds Dziļums: Ružove hodiny. (Rožainais pulkstenis). Irma Grebzdova (Grebzde): Koša ti nevezmem. (Es neņemšu zirgu). Gunārs Janovskis: Nad riekou Trent stupa hmla. (Fragments no romāna Pār Trentu kāpj migla.) Trimdas latviešu rakstnieku izlase. Publikācijai uzrakstīts arī ievadraksts „Prva navšteva” (Pirmā tikšanās), kuŗā iepazīstina slovaku lasītājus ar trimdas latviešu literatūru. Revue svetovej literatury 1992, 5. nr., 127-152 lp.

12)  1992. gada 16. un 17. novembrī slovaku radio raidīja literāru pārraidi ar nosaukumu „Ked domov je len v srdci” (Kad dzimtene ir tikai sirdī), kas bija veltīta trimdas latviešu literatūrai. Slovaku radioklausītāji tur varēja iepazīties ne tikai ar trimdas latviešu rakstnieku darbiem (A. Eglītis, A. Dziļums, G. Janovskis, I. Grebzde), bet arī ar viņu uzskatiem, jo pārraidē bija citēti fragmenti no Anšlava Eglīša un Irmas Grebzdes vēstulēm tulkotājai Janai Tesaržovai.

 

Jaunā Gaita