JG194/195 TEĀTRIS

„TĀ BŪS LĪDZ MŪŽA GALAM”

Viktora Hausmaņa saruna ar aktieri, kam piecdesmit.

− Uldi, ka jūtas aktieris, kam pavisam nesen palika piecdesmit?

− Ha! To jau man Silvija Geikina vaicāja! Nu, kā var justies? Varbūt tādā kā svītras sajūta.

− Vai tu joprojām gaidi savu vārdu parādāmies lomu sadalījumā, kas piesprausts pie ziņojuma dēļa?

− Ar to gaidīšanu ir tā savādi. Kādreiz bija tādi periodi, kad jaunu lomu sadalījumu gaidīju ar šausmām. Mums abiem ar Ģirtu bija tāda sajūta. Toreiz darba bija neganti daudz. Aktierim pēc četrdesmit lomu ir mazāk, un lomu sarakstu tagad gaidu ar interesi. Galīgi bez darba nekad neesmu dzīvojis, nedrīkstu Dievam acīs spļaut, jo tukšas sezonas nav bijušas. Taču jaunu lomu tagad tomēr gaidu.

− Vai joprojām, uz skatuves ejot, tu uztraucies?

− Tagad − normas robežās, bet tomēr uztraucos. Tiesa, skatuves dzīvi uzsākot, uztraukums pāriet.

− Vai klāt pie lomas tu tiec vieglāk? Vai iemiesot tās tagad vieglāk?

Uldis Dumpis krata galvu:

− Nu, nē! Un tā laikam būs līdz mūža galam. Ir lomas, ko veic kā mocību. Cita patīk − bet neiznāk. Man ļoti tuvs bija Ķencis brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos. Nesanāca! Velns viņu zina kāpēc? Visi mani par Ķenci lamāja, sākot ar Hausmani un Liliju Dzeni beidzot, un Silvija Radzobe arī kodīgi piebalsoja. Tā taču tik lipīga loma, bet es laikam kaut ko pareizi neuzņēmu, ne aiz negribēšanas, bet nevarēšanas nesanāca.

− Kad notiek tava saradošanās ar lomu? Uzreiz no pirmā lasījuma, mēģinājumu procesā, izrādēs?

− Starp citu, esmu māņticīgs un pirmo reizi lugu, tātad arī lomu, nelasu pats, bet gaidu, kad to nolasīs priekšā režisors. Parasti lomu sataustu jau sākumā, mēģinājumu procesā tā jāpadara par savu. Izrāžu gaitā diezin vai loma vairs pārveidojas. Ja daudz to spēlē, atrisinās atsevišķas vietas, bet paļauties uz lomas izaugsmi izrāžu gaitā nevar.

Ar lomām gājis visādi. A. Jaunušans Skroderdienu atjaunojumā man iedalīja Ābramu. Atcerieties, to agrāk spēlēja Karps Klētnieks, man ausīs skan viņa intonācijas, un nekā netieku pie sava Ābrama. Palīdzēja A. Jaunušans, viņš teica: „Ej un paskaties, kā Ābramu Jaunatnes teātrī tēlo Plēpis!” Aizgāju, paskatījos, Plēpis bija citādāks, Karpa intonācijas sāka pagaist. „Un tās, kas paliek, padari par savām!” mudināja A. Jaunušans.

Un te piebilde: Ābramu Uldis Dumpis tēloja kopš 1975. gada. Kad pirmo reizi šai lomā uz skatuves uznāca, viņam bija trīsdesmit divi gadi. Mēs visi uzreiz pieņēmām Ulda Dumpja Ābramu, tas pārliecināja ar patiesības izjūtu, ar īpatnu domāšanas veidu. Un tā Ābrams gājis Uldim līdzi līdz pat šai vasarai, kad Skroderdienas nospēlēja pēdējo reizi. Atjaunotajā iestudējumā U. Dumpim Ābrams vairs nebūšot jātēlo.

Uldis Dumpis uz skatuves uznāca paklusām, bez skaļām fanfarām. Tās viņš kā cilvēks nemīl. Arēji pakluss, kautrīgs, pat sasaistīts, nemīl gaŗas un izpušķotas runas. Varbūt tieši bikluma dēļ pirmajā rāvienā Uldi Dumpi toreizējā Teātŗa fakultātē neuzņēma. Bet par to pirms nu jau gandrīz trīsdesmit gadiem rakstīja viņš pats: „Esmu dzimis 1943. gada 3. oktobrī Bauskā. 1950. gadā iestājos Bauskas rajona Īslīces septiņgadīgajā skolā, kur mācījos divus gadus, pēc tam divus gadus mācījos Pilsrundāles septiņgadīgajā skolā, no 1954. gada − Bauskas 1. vidusskolā, kuru beidzu 1961. gadā. Pēc vidusskolas beigšanas gatavojos iestāties LVU Ģeogrāfijas fakultātē, bet, tā kā pirms tam bija iestājeksāmens Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, tad pieteicos vispirms tur. Izturēju visus eksāmenus, bet netiku uzņemts. Mani uzņēma tikai papilduzņemšanā. Patlaban mācos 3. kursā”.

Ievērojiet: autobiogrāfijā neviena lieka vārda, neviena izpušķojuma!

− Jā, toreiz pamatkursā mani neuzņēma un tikai vēlāk, kad piešķīra papildvietas, arī es kļuvu par teātra fakultātes studentu.

− Vai tava audzinātāja bija Vera Baļuna?

− Nē, nē! Viņa pašā sākumā pastāstīja kaut ko vispārīgu par aktiermākslu, bet par kursa vadītāju un manu skolotāju kļuva Alfrēds Jaunušans. Un tā līdz pat šai dienai.

− Kad tu pirmo reizi uzgāji uz Nacionālā teātŗa skatuves?

− Vēl biju 2. vai 3. kursa students, kad man vajadzēja Žannas d’Arkas izrādē „ielēkt” E. Besera vietā. Dienā A. Amtmanis-Briedītis mani izvadāja pa skatuvi, vakarā bija izrāde. Es biju viens no hercogiem. Man vajadzēja uznākt uz skatuves un sacīt: „Esi sveicināta, jaunava Žanna!” Biju notrūcies kā diegs, man nācās no maksts izvilkt zobenu un, Žannu sveicinot, to pacelt. No uztraukuma zobenu es vairs atpakaļ makstī nevarēju iedabūt, bet atceros Žannas − Veltas Lines acis: labas, līdzcietīgas, uzmundrinošas. Pēc vairākiem gadiem ar Veltu mums brīnišķa saspēle bija H. Gulbja lugā Silta, jauka ausainīte, mēs bijām Raudiņu pāris. Viņa nepārtraukti bija gatava vispārgalvīgākajām improvizācijām. Pēc ienākšanas teātrī, Alfrēds Jaunušans gan mani uzreiz grūda lielās lomās. Varbūt jūs atceraties, man iedalīja Bekmani V. Borherta luga Tur, laukā aiz durvīm . Godīgi sakot, tā bija katorga.

− Taču no tās tu sekmīgi izkļuvi laukā. Es saprotu, ka bija ārkārtīgi grūti. Toreiz visi rīdzinieki bariem vien brauca uz Paņevēžas teātri, kur šo lomu tēloja Donats Baņonis. Bet Uldis Dumpis jau toreiz pārliecināja ar spēcīgu patiesības izjūtu un arī stingru kategorismu. Bet vai īstus mīlētājus tu arī esi spēlējis?

Uldis Dumpis brīdi domā:

− Nezinu, tādu īstu mīlētāju, šķiet, nav! Laikam jau man kaut kādas klapes uzliktas. Varbūt iekšēja kautrība. Es tomēr esmu raksturotājs. Kaut arī dzīvē neesmu uz jokiem.

− Bet Lilioms?

− Jā, Lilioms. Taču, gadiem ejot, ap Liliomu izaudzis savdabīgs mīts. Kad to rādījām, cilvēki nemaz uz to īpaši neskrēja. Furors sākās tad, kad Liliomu ņēma nost, tad nācās spēlēt vēl un vēl. Un radās leģenda.

Arī man dārga šī leģenda, jo Lilioms bija viena no skanīgākajām un smeldzīgākajām izrādēm. Patika Ulda Dumpja Lilioms − tas bija pārgalvis brašulis, kas labi jutās pie karuseļa, bet samulsa, sastopoties ar mīlestību un neprata pats ar savu mīlestību tikt galā. Mīlēja savu Jūliju kā nevienu pasaulē, un spēja viņai iesist. Bet šis sitiens Jūlijai nesāpēja, jo viņa prata cauri pļaukai saprast mīlestību.

− Jūs bijāt divi Liliomi, tu un Ģirts. Vai tevi dublēšanas process netraucēja?

− Noteikti nē! Es ļoti mīlu skatīties dublantu, tad redzu savas kļūdas un varbūt arī labās puses. Jā, par Liliomu. Tur ir teksts: „Es tev sameklēšu vietu par sētnieku Aradi ielā”. Pēc daudziem gadiem es eju pa Budapeštu un skatos: neliela šķērsieliņa, uzraksts „Aradi iela”. Tātad tur būtu jākalpo Liliomam. Bet viņš nespēja kļūt par sētnieku!

− Ar Ģirtu tu draudzējies sen?

− Abi apmēram reizē uzsākām. Un tā draudzējamies līdz pat šai dienai.

Te atkal gribas piebilst, ka tā man liekas brīnišķīga draudzība: divi premjeri, tēlo apmēram vienas lomas, bieži dublējas, bet dzīvē vienmēr draugi, katrā brīdī gatavi viens otram izpalīdzēt! Atceros abus Dž. Fārkera komēdijā Kavalieru viltība : viens bija kungs, otrs kalps, kopā − skanīgs duets!

Uzdodu trafareto jautājumu:

− Kuŗas tev ir mīļākās lomas?

− Mīļākās? Nevaru pateikt! Ir lugas un izrādes, kas man ļoti patikušas, viena no tādām bija Kihnu Jens, kaut arī loma tur nekāda izcilā nav. Stingri atmiņā palicis Ilgu tramvajs. Arī Silmači patika, gan ne vairs pēdējos gados.

− Un vai bijušas arī tādas lomas, ko nevari ciest?

− Kā nu ne. Kādreiz augstu tika novērtēta J. Bondareva luga Izvēle. Es pat Teātŗa biedrības prēmiju dabūju, bet spēlēt tur bija ļoti grūti. Tāpat bija ar M. Gorkija Vasarniekiem, kur man bija jāspēlē Šaļimovs. Nepatika. Jūs jau zināt, ka man nesanāca Zilovs A. Vampilova lugā Pīļu medības. Liekas, ka es visu biju sapratis, loma man patika, un tomēr nesanāca!

− Vai tagad ir lomas, ko tu gribētu nospēlēt?

− Neko noteiktu nevaru nosaukt, ar sapņiem es nekaujos.

− Bet realitātē? Kad tu jūties vislabāk?

− Mazā kompānijā, mani nomāc lielas masas, laikam taču vecs palieku.

− Bet kompānija vajadzīga?

− Jā, noteikti! Ja tev līdzās ir cilvēki, noteikti paliek labāk!

− Vai pašreizējā situācijā iespējams labi justies?

− Tā jau ir! Taču ko mēs gribam? Pa diviem trim gadiem izrauties ārā? Pārāk strauji gribam! Gan jau izrausimies! Protams, būtu daudz labāk, ja man būtu 25 gadi, tad ticamāk labākus laikus piedzīvotu. Bet vienalga − interesanti!

− Un ko šai laikā darīt teātrim?

− Es nezinu! Vai kāds to zina? Kaut kā jāizdzīvo! Neko darīt, jātaisa kases gabali, bet pa vidu arī kaut ko nopietnu. Noteikti vajadzīgas bērnu izrādes.

− Un politika?

− Droši vien, arī tā vajadzīga. Tikai pati politika tagad ļurinās un jāpienāk kādam stabilizācijas procesam. Tad arī vajadzēs lugas par politiku.

− Jubileju tu atzīmēsi? (Mēs runājāmies 30. septembrī.)

− Ai, nē! Aizbēgšu uz laukiem, uz savu Raiskumu. Tur būs Daina, Dace, mana mamma. Jubileju laiks pagājis. Varbūt pirmdien pēc izrādes kādu šņabi iedzersim, bet jubilejas gan nekādas.

− Kur ir tavas īstās mājas?

− Kā − kur? Teātrī.

JAUNA KARMENA PAGAIDU VIETĀ

1993. gada maijā Latvijas Nacionālā opera atjaunoja vienu no klasiskā repertuāra stūrakmeņiem − Bizē Karmenu. Laiks bija pienācis, jo kopš iepriekšējā iestudējuma Rīgā pagājuši trīsdesmit seši gadi, bet brīdis tādam telpiski prasīgam darbam tomēr neko izdevīgs. Kā zināms, baltais nams ar savu lielo skatuvi slēgts pārbūves dēļ. Bija jāiztiek ar Muzikālā teātŗa − agrākās Operetes − pieticīgām iespējām. Žēl, ka nevarēja izvēlēties Karmenai daudz piemērotāko Dailes teātri, kuŗā gan norit vairāku citu operu izrādes.

Nelielu izbrīnu sagādā ziņa, ka Bizē meistardarbu Rīgā varēs noklausīties oriģinālvalodā. Galveno lomu izpildītāji uzveduma afišā nav minēti. Varbūt starp tiem kādi ārzemnieki un pūles viņu dēļ? Un kā ies ar svešo valodu, ja iestudējumam būs izraudzīta mūsdienās parastā un par daudz pieskanīgāku atzītā oriģinālversija [1] ar runātu dialogu Giro (Guiraud) vēlāk piekomponēto rečitatīvu vietā?

Septembŗa mēneša vienīgā Karmenas izrādē atklājas, ka mākslinieciskā vadība tomēr izšķīrusies par rečitatīviem. Un dziedātāji ir vietējie, atskaitot pēkšņi saslimušās Rīgas Mikaēlas atvietotāju no Viļņas operas. Šī viešņa dzied lietuviski.

Dzird, ka franču valoda bijis noteikums sakarā ar iecerētām viesizrādēm ārzemēs. Lai kā, uzveduma programmā, kas vispār diezgan saturīga, noteikti derēja kāds paskaidrojums kā par valodu, tā arī par atšķirīgajām dialoga un rečitatīvu versijām un par apsvērumiem, kas noteica izvēli jaunuzvedumam Rīgā.

Muzikālā teātŗa zāle ir pēdējā laikā pārkārtota. Aptuveni katra otrā krēsla rinda ir izcelta. Vietā ierīkoti glīti galdiņi, uz kuŗiem var novietot atspirdzinājumus un uzkodas. Ar to esot pakalpots jautro uzvedumu publikai, un iestiprināšanās atļauta arī izrādes laikā − tā teica. Karmenu gan nekāda trauku šķindoņa netraucēja. Partera publika, kuras vietu skaits tātad uz pusi samazināts, sēdēja klusa.

Klusums sagaidīja vakara diriģentu Jāni Zirni, kad viņš izrādes sākumā nostājās orķestra priekšā. Līdzīgi atturīga bija reakcija viņa uznācienā otram cēlienam. Bet tad klausītāji bija pamazām izjutuši, kādu lietpratīgu, precīzu un rosinošu darbu Jānis Zirnis pie pults veic. Un raugi, trešā cēliena sākumā viņu sveica aplausi, kas pirms pēdējā cēliena vēl pieauga. Likās pat, ka kaut kur zālē atskanēja bravo sauciens. Rīgas pavēsā publika tādus lieki netērē.

Nelielās skatuves žņaugi ir manāmi izrādē bieži un dažādos veidos. Tautas ainās koristiem nav kur apgriezties. Liekas, ka režisors Oļģerts Kroders viņiem arī daudz nav mēģinājis līdzēt, atstādams uzdevumu nākotnei un citām, piemērotākām telpām.

Šaurība ir likusi režisoram un iestudējuma muzikālajam vadītājam Viesturam Gailim atteikties no ielas zēnu koŗa pirmā cēlienā. Tādu piespiestu soli var saprast, toties grūtāk izskaidrot gluži brīvprātīgi izdarīto orķestŗa starpspēļu svītrojumu. Te nav runa par pielikumiem, bez kuŗiem tikpat labi var iztikt. Starpspēlēm ir funkcionāla nozīme Karmenas muzikālā dramaturģijā, tās veido noskaņu un uzsveŗ orķestŗa patstāvīgo lomu šinī darbā. Tieši par to jau komponistu savā laikā nepelnīti dēvēja par Vāgnera atdarinātāju, kā tas minēts Rīgas uzveduma programmā.

Tanī var arī īsumā iepazīties kā ar režisora, tā ar scenogrāfa Andŗa Freiberga domām par Bizē operā mītošiem noslēpumiem, spriegumiem un kontrastiem. Svarīgāks tomēr ir idejas un koncepta īstenojums izrādē, un te atkal jāatduras mazās un nepiemērotās skatuves sienās. Solisti un koristi pinas viens otram pa kājām. Kāds atbrīvojums nedaudzajos, bet dramatiski piesātinātajos brīžos, kad uz skatuves bija tikai Karmena − Olga Bolotova − un Dons Hozē − Jurijs Aladins.

Viņu svaigās balsis un neforsētais dziedājums bija labā saskaņā ar Muzikālā teātra akustiku. Eskamiljo − Nikolajs Goršeņins − un Mikaēla − Viļņas Sofija Janaitīte − turpretim centās piepildīt kādu daudz lielāku telpu, un tas izrādei par labu nenāca. Viegli iedomāties, ka diriģents Jānis Zirnis nevēlējās koriģēt viešņu Mikaēlas lomā, bet kāds klusinājuma mājiens būtu noderējis kā pārlieku varenajam toreadoram, tā abām Karmenas draudzenēm čigānietēm.

Kādas izteiksmes iespējas viņa balsī slēpjas aiz skaļuma, to Nikolajs Goršeņins iespaidīgi demonstrēja ceturtā cēlienā īsā un maģiskā ainā kopā ar Karmenu:

Si tu m’aimes, Carmen, tu pourras, tout a l’heure, être fière de moi.

Jurijs Aladins liekas nupat kā sasniedzis savas karjeras pirmo plaukumu. Ja nu viņam tomēr uzticēta tik liela loma, tad prātīga ir piesardzība, ar kādu viņš tai tuvojies, un diriģents un režisors labi darījuši, nevilinot viņu izrādē uz vēl plānāka ledus. Par pārliecinošu viņa Hozē nevar saukt, bet jaunā dziedātāja dotības ir neapšaubāmas, un viņš jau tagad pievienojas tiem nedaudziem tenoriem, kas zieda ārijas beigās var veikt kāpienu līdz visaugstākajam tonim neiespējamā, bet notīs prasītā pianissimo un vēl diminuendo veidā.

Jebkurā Karmenas uzvedumā var būt dažādi trūkumi, bet titullomai jānoturas, citādi lieta neiet. Olga Bolotova ne vien noturas, viņa jau no pirmā brīža pārņem savu dabīgo vietu izrādes centrā. Ne ar valdonību un lieliem žestiem, bet ar lokālu un skatuvisku izstarojumu, kas pārsteidz un apsola vēl vairāk. Viņas čigānu meitene ir tālu no visa manierīgā, un varētu patiesi būt strādniece Seviļas tabakas fabrikā, kā operas libretā norādīts. Ja Olgai Bolotovai daudz palīdzējis pieredzējušā režisora padoms, tad reizē jāpabrīnās par apgaroto simboliku, kas šoreiz liek Karmenai nevis iznākt no fabrikas, bet iznirt no zīda plīvuriem itin kā kādai Afroditei no jūras putām. Simbolisma devu vēl pastiprina izdoma piesaukt likteņa dievieti Moiru un likt tai mēmi un draudīgi pārstaigāt skatuvi brīžos, kad orķestrī skan Karmenas liktenīgais vadmotīvs, kuŗa iedarbības spēks gan nekādu atbalstu vai palielinājumu neprasa.

Muzikālais teātris nav piemērota vieta Nacionālās operas jaunajai Karmenai. Jādomā, ka uzvedumā daudz kas mainīsies, kad pienāks laiks atgriezties īstajās mājās.

Mārtiņš Lasmanis

[1] Par oriģinalversiju ir citas neskaidrības, bet nav šaubu, ka tanī bija dialogi.