GRĀMATA, BEZ KUŖAS NEVARĒSIM IZTIKT

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. LZA literatūras, folkloras un mākslas institūts. Rīgā: Latvijas enciklopēdija, 1992. 413 lp. Atbildīgais redaktors Viktors Hausmanis.

 

Savā ziņā paradokss. Patlaban, kad kritikas žanri Latvijā, ieskaitot recenziju, tik tikko velk dzīvību, par nesen iznākušo enciklopēdisko izdevumu Latviešu rakstniecība biogrāfijās parādījies ap pusotra desmita atsauksmju! Pasaules mērogā tas droši vien nav nekas neparasts, bet mūsu pašu "Ginesā", ja to kāds izdotu, šis fakts noteikti būtu jāatzīmē.

Kāpēc tāda ievērība? Visvairāk, domāju, tāpēc, ka šāda rakstura grāmatas ir tiešām nepieciešamas. Arī šī grāmata, ko diendienā lietos gan literāte, gan žurnālists, gan skolotāja, gan bibliotekārs, gan ... Īsi sakot, tā ir grāmata, bez kuŗas mēs daudzi daudzi nevarēsim iztikt.

Spriedumi par biogrāfisko vārdnīcu ir visai dažādi, pat diametrāli pretēji - sākot ar slavinošiem un nobeidzot ar austrālieša Artura Plauža galēji noliedzošiem. (A. Plauža recenzija vairākkārt pārpublicēta.) Gandrīz lieki piebilst, ka - tāpat kā daudzos citos gadījumos - arī šoreiz patiesība meklējama kaut kur vidū starp abām galējībām. Neaizvērsim acis pret vārdnīcas nepilnībām, bet nepārsteigsimies arī ar iznīcinošiem vērtējumiem! Kaut vai tāpēc - es atkārtoju - ka šī grāmata pieder un piederēs pie tām, kuŗās bieži jo bieži nāksies ieskatīties.

Pagalam tukšinieki gan nebijām arī līdz šim. No grāmatām par t.s. padomju rakstniekiem atzīmēšu tikai pamatīgākās, proti, Ilgona Bērsona Latviešu padomju rakstniekus (1963) un Padomju Latvijas rakstniekus (1976). No abu šo grāmatu uznākšanas pagājis jau krietns laika sprīdis, turklāt tās - pat abas kopā ņemot - sniedz ziņas tikai par visai ierobežotu literātu loku. Jaunā biogrāfiskā enciklopēdija aptveŗ daudz lielāku rakstnieku skaitu. Taču - kam būs vajadzība iegūt ziņas, piemēram, par Latvijas nelatviešu literātiem pēckaŗa gadu desmitos vai par latviešu literātiem Padomju Savienībā, tik un tā pašķirstīs arī Bērsona darbus - savu informatīvo jēgu tie vēl nav zaudējuši.

No brīvvalsts laika izdevumiem jaunajai enciklopēdijai tuvākais ir Alberta Prandes faktu un ilustratīvā materiāla albums Latvju rakstniecība portrejās (1926). Ne grāmatas apjoma, ne attēlu daudzuma un kvalitātes ziņā jaunais izdevums Prandes foliantam netiek līdzi. Nav jaunajā grāmatā arī informācijas par avīžniecību un žurnālistiku, kam Prandi arī turpmāk nāksies izmantot.

Joprojām būs vajadzīga arī šimbrīžam vēl arvien plašākā latviešu biogrāfiskā vārdnīca Es viņu pazīstu (1939). Tur ievadā minēti tie 12 jautājumi, uz kuŗiem toreizējā vārdnīca centusies dot atbildes. Lielākā tiesa jautājumu, protams, ir tādi, kas nav bijuši sveši arī tagad izdotās biogrāfiskās vārdnīcas sastādītājiem, bet daži - ja sekotu 1939. gada vārdnīcas paraugam - nāktu klāt. Proti: nelatviešiem tautība (tagad šai ziņā pietrūkst konsekvences - dažiem tautība ir, bet dažiem citiem nav apzīmēta). Tālāk - tēva, tāpat mātes vārds un nodarbošanās, mātei arī dzimtais uzvārds. Vēl tālāk - īsas ziņas par sievu, resp. vīru. (Te nu gan mūsu dienās var rasties arī sarežģījumi, jo dažam, resp. dažai nāktos sniegt veselu laulāto draugu sarakstu.) Un vēl tālāk - piedalīšanās brīvības cīņās, t.i., kaŗā, apbalvojumi, "ja tādi ir". Mūsu apstākļos nebūtu gluži nevietā arī jautājums par kādreizējo vai neseno partijas piederību. Kad ieminos par partijas piederību, dažs varbūt šausmināsies un piesauks "spārnoto" teicienu par raganu medībām, bet ne te kādas raganu medības, ne arī kāds iemesls šaušalām. Tīri labi atceros, ka savulaik skolā mācījāmies par gvelfu un gībelīnu partijām Dantes laikā un par to, ka viņš, būdams sakaros ar vieniem, dabūjis ciest no otriem. Tas ir biogrāfijas fakts, kas gadsimtiem ilgi nav noklusēts, bet vai tāpēc nācis par ļaunu Dantes sonetu un Dievišķās komēdijas slavai? Taču - ja tev nav savu sonetu un savas dievišķas vai velnišķas komēdijas, tad ieiešanai literatūrvēsturē nepalīdzēs arī tavs bezpartejiskums.

Jauno vārdnīcu vedas vēl salīdzināt ar bijušā Valodas un literātūras institūta sarūpēto biogrāfisko vārdnīcu Latviešu literatūras darbinieki (1965). Pēdējie trīs gadu desmiti, kas pagājuši kopš "darbiniekiem", devuši daudz jaunu "darbiniekos" nepārstāvētu autoru, daudz jaunu, tur neminētu literāru darbu, tāpēc - jau no šī vien viedokļa raugoties - jauns rakstnieku biogrāfiju krājums bija ļoti nepieciešams. Bez tam - Latviešu literatūras darbiniekos - padevīgi paklausot toreizējiem ideologiem - netika uzņemta virkne rakstnieku, gan tādu, kas darbojušies Latvijā, gan - vēl vairāk - tādu, kas dzīvojuši un rakstījuši trimdā. Jaunā vārdnīca aplūkojamo autoru skaitu ievērojami pavairo, un tas ir pietiekams iemesls, lai mēs sacītu, ka literatūras faktu apzināšanā un apkopošanā sperts krietns solis uz priekšu.

Un tomēr: arī Latviešu literatūras darbiniekus, iznākot jaunajai grāmatai, vēl nevarēsim gluži nolikt archīvā - kaut vai tāpēc, lai redzētu, kā kādreiz viens vai otrs rakstnieks vērtēts, kā arī tāpēc, ka ne visi rakstnieki, kas apskatīti "darbiniekos", pārceļojuši uz jauno grāmatu. Kādu trīsdesmit "darbinieku" jaunajā enciklopēdijā trūkst, starp tiem, piem. Hermaņa Bendika, Jāņa Brigadera, Aleksandra Freimaņa, Rūdolfa Grabja, Annas Lāces, Jāņa Lojas, Eduarda Smiļģa, Žaņa Spures, Marģera Stepermaņa, Dores Stučkas, Emīla Sudmaļa. Vai šie (un vēl neminētie pārējie) tiešām visi bija svītrojami?

Kad iznāca Latviešu literatūras darbinieki, mani aicināja par tiem rakstīt Karogam. Bet tas tolaik bija žurnāls ar dažiem visai teicamiem paradumiem. Pirmkārt, honorārus - lai cik tie kuŗu reizi lieli vai mazi - maksāja visiem, nevis kā tagad - tikai rīdziniekiem. Un otrkārt, pirms iespiešanas redakcija deva pašam autoram izlasīt salikuma korektūru. Lasīju korektūru arī savai recenzijai par "darbiniekiem" un lasīdams nopriecājos, ka redaktori manā tekstā neko nebija ne labojuši, nedz svītrojuši. Bet tad arī dabūju pieredzēt, ko nozīmē padomju cenzūra. Kad saņēmu gatavo mēnešraksta burtnīcu, izrādījās, ka no manas recenzijas maz kas palicis pāri. Svītrots bija viss, ko biju sacījis par līdzīgiem izdevumiem neatkarīgajā Latvijā, t.i., par Prandes foliantu, par Kārļa Egles Atziņu sējumiem utt. Un svītrots bija arī mans, kā man likās, neba sliktais šāda veida izdevumu pielīdzinājums augu noteicējiem.

Vai tad augu noteicējos nav informācijas arī par nezālēm? Tā es biju jautājis, tādējādi gribēdams pretoties tolaik valdošajam ideoloģiskās atlases principam. Nē. Izrādījās, ka tas, kas spēkā botānikā (un arī citās zinātnēs), nevar būt spēkā literatūrā. Ja botāniķi savās grāmatās raksta arī par dadžiem un pērkonēm, tad tas vēl nenozīmēja, ka literātiem savos izdevumos jāraksta par ideoloģiski nepieņemamiem autoriem. Vēl vairāk. Visai rūpīgi Latviešu literatūras darbiniekos tika šķiroti arī tie autori, kas visiem citiem tikuši cauri un vārdnīcā uzņemti. Vieni tika vairāk, otri mazāk slavināti, par tiešiem netika teikts ne labs, ne slikts, bet ceturtajiem tika piekarinātas tā saucamās "birkas". Sevišķi J.R. Ozols - viens no toreizējās vārdnīcas īsbiogrāfiju autoriem - izcēlās ar centību "birku" izdomāšanā. Ko "birkas" var nozīmēt praktiski, dabūju pieredzēt arī es.

1970. gados sastādīju un iesniedzu izdevniecībai Liesma nelielu Augusta Mežsēta izlasi. Bet kaut arī "iekšējā" recenzija (to bija rakstījis visai bargais to gadu kritiķis Arnolds Būmanis) nebija noraidoša, izlase tomēr neiznāca. Griezos pie Veltas Spāres, kuŗa Liesmā tolaik bija galvenā redaktore vai kas tamlīdzīgs. Sak, kāpēc vilcināties izdot Mežsēta grāmatu? Rakstnieks jau vecs, var vēl nomirt pirms grāmatas iznākšanas, kavējoties varam novēlot. Spāre uzšķīra Latviešu literatūras darbiniekus - šī grāmata viņai atradās pa rokai - un nolasīja man priekšā, ko tur par Mežsētu teicis jau pieminētais J.R. Ozols:

"... galvenokārt publicējies reakcionārajā presē. Mežsēta dzeja romantiska, individuālistiska, prozā tēlojis slimīgus raksturus, pasīvus cietējus, paužot uzskatu, ka cilvēku likteņus nosaka mistisks fatālistisks spēks. Sabiedrisko cīņu tēlojumā izpaužas Mežsēta buržuāziski nacionālistiskā nostāja.... Kopš 1944. gada rakstniecībā nedarbojas". Klausījos un sapratu: kārtīgs padomju suns no tāda cilvēka rokām kā Mežsēts maizi neņemtu, kur nu vēl redaktors manuskriptu. Beigās Velta Spāre vēl piezīmēja: "Šī ir mūsu rokasgrāmata, mēs pēc tās vadāmies".

Par to, kā "sijāti" Latviešu literatūras darbiniekos uzņemamie autori, mēdza stāstīt Kārlis Egle, kas bija uzrādīts par redakcijas kolēģijas zinātnisko konsultantu, bet kuŗa padomiem neesot bijis lielas nozīmes, jo darba darītājiem vajadzējis klausīt nevis zinātniskos, bet ideoloģiskos konsultantus, vārdnīcā uzņemto literātu skaits noreducēts uz 666 (ja pareizi esmu saskaitījis) un pat vēl iespiešanas laikā no vārdnīcas svītroti rakstnieki. To pierāda kaut vai tāds sīkums, ka Kārlis Janševskis vai Jānis Kreicbergs palīgrādītājos atrodami (no tiem nav paspēts itin visus izsvītrot), bet pašā vārdnīcā ne.

Tātad: vai mēs varējām palikt pie Latviešu literatūras darbiniekiem? Nevarējām. Bija vajadzīga jauna rakstnieku vārdnīca - objektīvāka, humānāka, tāda, ko nekāda valsts vara nevarētu izmantot kā argumentu autoru noraidīšanai vai - pasarg, Dievs! - notiesāšanai.

Nu mums šāda grāmata beidzot ir. Par to gādājis tiešām skaitliski liels autoru kolektīvs, bet ne jau visiem kolektīva locekļiem bijusi vienādi smaga pienākumu nasta. Negribu ne svērt, ne mērīt, bet laikam jau tūliņ otrā vietā aiz atbildīgā redaktora Viktora Hausmaņa jāliek Anita Rožkalne - literatūrvēsturniece, kas pazīstama ar dažu labu veikumu, bet visvairāk ar to, ko viņa darījusi Kārļa Zariņa literārā mantojuma izpētē. Viņa arī ir tā, kas uzņēmusies biogrāfiskās vārdnīcas darba turpināšanu.

Pareizi rīkojās tie vārdnīcas autoru kolektīva dalībnieki, kas faktus, kur tas iespējams, meklējās pie pašiem rakstniekiem. Tāpat tie, kas Literatūrā un Mākslā un citur griežas ar vaicājumiem pie sabiedrības par tiem rakstniekiem, kuŗu pašu vairs nav un par kuŗiem informācijas saglabājies ļoti maz vai pat nemaz. Abi šie paņēmieni izmantojami arī nākotnē. Bet vācot ziņas no publikācijām, lielāka vērība pievēršama rakstiem bērnu periodikā un provinces avīzēs, jo arī tur reizēm parādījušās uzmanības vērtas ziņas. Jo sevišķi tas sakāms par provinces izdevumiem. Visos novados mēdz būt cilvēki, kas aizrautīgi kolekcionē informāciju par savas puses rakstniekiem. Šie entūziasti ir jāiesaista kopīgajā darbā.

Jaunajai enciklopēdijai dažs labs pārmetis nepietiekamu objektivītāti rakstnieku darbības vērtējumos. Kur darīšana ar tādu daudzumu rakstnieku un vienlaik arī ar tādu daudzumu vērtētāju, objektivītāte diezvai ir iespējama. Bet vai vispār šāda rakstura izdevumos vajadzīgi rakstnieku darbu novērtējumi? Pieredze rāda, ka taisni vērtējumi mēdz būt visai nenoturīgi, jaunie vērtējumi mēdz nomainīt vecos, bet paliekami ir vienīgi paši fakti. Tiem tad arī pievēršama galvenā uzmanība.

Tāpat - no šāda viedokļa raugoties, diezvai ir īsti labi salīdzināt, kuŗš no vārdnīcā uzņemtajiem literātiem izpelnījies vairāk, kuŗš mazāk telpas. Biogrāfiju var izstāstīt pļāpīgāk vai lakoniskāk, tas gan, bet darbu uzskaitījumos tikvaitā pārāk izrādīsies nevis tas, kas rakstījis labāk, bet tas, kas rakstījis vairāk. Ja Eduards Veidenbaums uzrakstījis tikvien dzejoļu, cik Andrejs Upītis biezu sējumu, tad neprasīsim taču, lai viņu abu bibliogrāfijas būtu vienādā gaŗumā.

Ilgonis Bērsons savā recenzijā ieteic literātus definēt "pēc literatūras veidiem: prozaiķis, dzejnieks, dramaturgs, kritiķis, tulkotājs". Savukārt Anita Rožkalne viņam pretī: ka tad jau, piemēram, par Arvīdu Griguli "būtu jāraksta visa buķete". Bet galugalā - vai jelkādas definīcijas vajadzīgas? Sava veida definīcija (literatūras darbinieks) jau ir tā, ka kāds cilvēks vārdnīcā uzņemts. Bet kādai literārās darbošanās nozarei attiecīgais autors piederīgs, to jau rādīs viņa darbu uzskaitījums. Te derīgs paraugs varētu būt Zeltmatis, kas savā Rakstniecības almanachā (1907 - 1908) bibliogrāfisko informāciju sadala ar alfabēta burtu palīdzību. Piemēram Herbertam Dorbem tas varētu izskatīties šādi: a) Pasaules gājējs, 1924 ... b) Izas dziesmiņas, 1929 ... c) Viņus gaidīja dzīve, 1966 ... d) Laimona nelaime, 1927 ... e) A. Puškina Jevgēņijs Oņēgins, 1928 ... Un tā joprojām. Tā kā katram žanram, šādi kārtojot bibliogrāfiju, rezervēts savs burts, tad skaidrs, ka atkrīt arī literāro darbu apakšvirsraksti un žanru apzīmējumi. Telpas ietaupījums!

Dažs kritizētājs, gribēdams vai negribēdams, pārlieku sašaurinājis literatūras jēdzienu. Paliekot pie uzskata, ka literatūrā ietilpst vienīgi lirika, epika un drāma, varbūt vēl kritika un literatūrzinātne, mēs atsakāmies no tulkotājiem, no literatūras mācībgrāmatu autoriem, no esejistiem, publicistiem, memuāristiem utt. Bet taču arī viņi piedalās literatūras radīšanā! Es sacītu pat vairāk: reizēm šādi nerakstnieki ir pārāki par rakstniekiem. Piemēram, Lidija Dzene, Oļģerts Kroders, Harijs Liepiņš, Raimonds Skrābāns, vai tie nav lieliski prozas autori? Nu, sacīsim precīzāk: viņi varbūt arī nav lieliski prozas autori, bet ir lieliska šo autoru proza.

Jau minēju, kā ideologi jaukušies Latviešu literatūras darbinieku vārdnīcas sagatavošanā. Varētu domāt, ka šoreiz līdzīgas ķibeles darba darītājus nebūs kavējušas. Taču, kā zina pastāstīt Anita Rožkalne (Karogs, 1993, nr. 8, 188.-198. lp) jaunā vārdnīca nav tapusi bez sarežģījumiem: te kāds uzvārds mests laukā, te likts atkal atpakaļ.

Izeja te varēja būt tikai viena: uzņemt iespējami daudz rakstnieku. Šāda veida vārdnīcas nav domātas kā apbalvojums rakstniekiem par labu uzvešanos, tās pirmām kārtām domātas kā palīgs ikvienam, kam rodas vajadzība pēc attiecīgas informācijas - neatkarīgi no tā, vai šī informācija ir par ģeniālu meistaru vai diletantu. Būtu taču pavisam aplami no zooloģijas grāmatām izsvītrot, piemēram, plēsoņas (ideoloģiski kaitīgi dzīvnieki!) vai mušas (maza mākslas vērtība), no ķīmijas grāmatām indīgās vielas, no vēstures grāmatām diktatorus. Zinātne patiesību meklē, bet nelabo neuzlabo.

Maz jaunajā vārdnīcā ir tulkotāju (sevišķi latviešu literatūras tulkotāju citās valodās), maz grāmatnieku, maz filologu. Ir pacēlušās balsis, ka nevajadzētu šāda tipa darbā uzņemt bibliogrāfus, izdevējus, bibliotekārus, skolotājus utt. Bet kādēļ gan ne? Viņi visi taču, tā teikt, pieder pie lietas. Es tagad ar prieku uzšķiŗu, piemēram, Jāni Tāli. Tikai 9 rindiņas, bet tomēr. Tāpat te būtu iederējušies citi Tālem līdzīgi rakstniecības entuziasti - Eduards Mazvērsītis Aucē, Jānis Matulis Valmierā un citi. Viņi darījuši un dara vajadzīgu darbu. Nereti bija tā, ka paši rakstītāji totalītārisma gados izgāja sveikā, kamēr rakstnieku darbu krājēji un apzinātāji tika gan tirdīti, gan viņu krājumi nicināti. Kuŗā no enciklopēdijām mēs par viņiem ko varēsim uzzināt? Taču jau rakstniecības enciklopēdijā, neba kādā citā.

Par to, ka jaunajā biogrāfiju vārdnīcā nav ietverti ne tuvu visi literāti, kam tur būtu vajadzējis būt, esmu rakstījis gan es, gan citi. Nav tur ne visu trimdas (piemēram, no 1965. gadā Grāmatu drauga izdotajos Pašportretos pārstāvētajiem trimdas rakstniekiem šeit pietrūkst divdesmit piecu, bet zinu, ka arī Pašportretos visai daudzu vēl trūka), ne Latvijas rakstnieku. Viņus visus apzināt un apcerēt - nākamās biogrāfiju vārdnīcas uzdevums. Cik zinu, tad tāda jau tiek gatavota.

Teicami, ka Latviešu rakstniecībai biogrāfijās ir virkne derīgu palīgrādītāju: dzimšanas datu chronologisks rādītājs, pseidonimu un uzvārdu alfabētisks rādītājs, dzimšanas vietas, apbedījumu vietas. Grūti pat iedomāties, kā vēl te trūkst. Varbūt rakstnieku nāves datumu chronoloģijas? Varbūt vispārīgs vietu rādītājs? Savā reizē noderētu arī tāds.

Bet pagaidām mūsu rīcībā ir vairāk nekā 400 lappušu ar informāciju piesātināta teksta. Es nešaubos, ka šī informācija noderēs. Daudziem un bieži. Un varbūt kaut cik kāpinās arī mūsu nacionālo pašapziņu, kuŗas mums bija atlikulikām dziesmotās revolūcijas laikā, bet tagad palicis tik maz, tik maz...

 

Valdemārs Ancītis