KAD NEPIETIEK SĪKSTUMA

Aivars Tarvids. Nelāga diena. Rīga: Liesma, 1992. 302 lp.

 

Krājumā ietilpst romāns Robežpārkāpējs, kuŗu 1989. gadā varēja lasīt žurnālā Avots, un trīs stāsti, šķiet, arī jau manīti Latvijas periodikā. Diemžēl Latvijas apgādi vēl nepiekopj lietderīgo paņēmienu sniegt kaut visskopāko izzinu par autoru. 1992. gadā izdotajā rokas grāmatā Latviešu rakstniecība biogrāfijās lasām, ka Aivars Tarvids dzimis 1957. gadā Rīgā, studējis LVU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, 1988. gadā uzņemts Rakstnieku Savienībā. 1987. gadā izdota pirmā grāmata ar nosaukumu Simultānspēle. Dūmi. Apskatāmais krājums ir Tarvida otrā grāmata. Pieņemu, ka daudziem JG lasītājiem šie fakti, kas palīdz aplūkojamo darbu ievietot attiecīgā kopsakarībā, nebija iepriekš zināmi. Kopsakarība savukārt ir svarīga, jo Tarvida grāmatu grūti izvērtēt tikai kā tīri literāru sacerējumu. Autors raksta par laika posmu, ko pats piedzīvojis uz savas ādas. Grāmatā iekļautais sociālais vēstījums tajā ieņem milzīgi lielu īpatsvaru, lai neteiktu - pārsvaru.

Romāna Robežpārkāpējs darbība notiek īpaši zīmīgā laikā, 1988. gada novembrī (pieminēta Džordža Buša ievēlēšana par ASV prezidentu), kad Latvijā nepārprotami sākusies tā sauktā Trešās atmodas kustība. Ārējā darbība aptveŗ tikai apmēram diennakti - galvenā varoņa Arnolda un viņa otrās sievas Sofijas vilciena braucienu no Rīgas līdz Brestļitovskai un, pēc izšķirošās robežkontroles, pārsēšanos ātrvilcienā uz Vīni, Padomijas atstājēju Meku. Vilciena braucienu literatūrā nereti lieto kā metaforu dzīves skrējienam, un ceļojuma laikā arī Tarvida varonis Arnolds atmiņās pārcilā savu līdzšinējo dzīvi. Šīs atmiņas veido romāna fabulu. Atskati pagātnē ar mazliet samākslotu paņēmienu sapludināti gan ar notiekošo, gan ar citiem atmiņu fragmentiem. No vienas puses tas mulsina lasītāju, bet no otras puses, liekas, autors to dara tīšām, lai koncentrētu lasītāja uzmanību, piespiežot iedziļināties Arnolda likstās un redzēt tās ar Arnolda aci. Arnolds visnotaļ ir romāna galvenā persona. Pārējais personāžs, ieskaitot līdzbraucēju sievu, tikai skopi ieskicēts.

Teksts bagātīgi piebārstīts ar citātiem un sarunu fragmentiem no svešvalodām, lielākoties krievu. Avota publicējumā tiem bija doti arī latviskie tulkojumi. Grāmatā tādu trūkst, vai nu autora paša vai arī apgāda nevērības dēļ. Dažam lasītājam droši vien būs grūti atšifrējami tādi vārdi kā "obehaesņiks", "kurgāns", "saļņiki" un citi. Jēdziens "vienalga" nepareizi lietots kā "tomēr" sinonīms, kā to mēdz darīt vairāki Latvijas autori. "Dievs" grāmatā rakstīts ar mazo burtu. Šīs padomju mantojuma pēdas vēl vairāk sabiezina romāna drūmo gaisotni.

Saturu īsi savelkot, Arnolds ir labi situēts, veiksmīgs, 35 gadus vecs ķirurgs, kam galīgi apriebušās padomju iekārtas daudz un dažādās nebūšanas. Uz ebreju sievas rēķina viņam izdodas iegūt izceļošanas vīzu, un viņš kļūst par robežpārkāpēju", kaut arī ģeogrāfisko robežu šķērso legāli. Liekas, ka Arnolds zemapziņā atskārš kādas ētikas normas pārkāpšanu, izvēloties visu vienkārši atstāt aiz muguras un meklēt tikai pašlabumu. Viņam aizrāda, ka emigrēt ir pazemojoši, bet Arnolds atbild, ka "bēdīgāk justies savā zemē kā emigrantam". Ar pavisam vieglu sirdi Arnolds neaizbrauc, un viņa iekšējais monologs jeb - "nesaudzīgā literārā liecība par sociālismu, nepiekāpīgs kritisks vērojums, sabiedrības slāņu precīzs atainojums, vēsturīgs patiesīgums" - kā rakstīts grāmatas pasītē, ir it kā taisnošanās paša sirdsapziņai par savu "pārkāpumu". Medicīniskās aprūpes bēdīgais stāvoklis Latvijā un kompetentu ārstu trūkums ir vispārzināmi fakti, kuŗu fonā veiksmīga ārsta dezertēšana (tā to gribas dēvēt) patiešām izceļas kā nopietns morālisks pārkāpums. Gaismas Akcijas mācītājs Pauls Kļaviņš reiz teica, ka pat sīka sveces gaismiņa spēj mazliet kliedēt visbiezāko tumsu. Diemžēl Arnolds nespēj šāda svece būt. Gods kam gods, viņš līdz pašai pēdējai iespējai mazliet spēlējas ar domu, ka vēl būtu laiks griezties atpakaļ. Šīs pēdējo momentu šaubas ir gandrīz vienīgais simpātiskais vaibsts Arnolda portretā. Citādi viņš, pa guldzienam no konjaka pudeles rīklē ieliedams, zemapziņas domu plūsmā izgāž melnu un rūgtu žulti, kuŗā nenoliedzami ir arī daudz patiesības, pār visu iespējamo. Arī pār rietumu pasauli, kurp pats dodas, un pār tur mītošiem latviešiem, kas jau sākuši pašaizliedzīgas palīdzības akcijas tautiešiem dzimtenē, Arnolds spēj tikai ņirgāties. Atmodas kustības izpausmes, Tautas fronte, "nozīmītes un krāsainas lupatas" Arnoldam nav nekas vairāk kā "garīgais onānisms". Jel kādu gaismas stariņu Arnolda atmiņās neatrast. Viņš nekam netic, uz neko necer, ir pilns ar niknumu un nicināšanu pret visu pasauli un pats ļaunākais - arī pret sevi pašu. Komunistiskā režīma ikdiena Arnoldu ir saduļķojusi un saberzusi miltos pamatīgāk nekā dažu labu izsūtījumu pārcietušo, kas daudz nožēlojamākos un fiziski smagākos vergu nometņu apstākļos tomēr spējis saglabāt gan kādu kripatu pašcieņas, gan kādu humora dzirksteli. Salīdzinājums ar Via Dolorosa varoņiem, diemžēl, nenāk par labu ne Arnoldam, ne viņa paaudzei.

Romāns tātad izraisa visai drūmas pārdomas par tajā atspoguļoto laikmetu un visumā nesimpātisko varoni. Cerēsim tomēr, ka Tarvids, līdzšinējos darbos smago socreālisma akmeni novēlis sev no sirds, spēs uz tā pakāpties un paraudzīties uz plašākiem apvāršņiem un iespējām. Laikmeta liecības noteikti ir nepieciešamas, bet tajās pilnīgi iestigt nebūtu gudri. Autors taču pats atzinis, ka sīkstums ir latviešu vienīgais kapitāls. Tad vajag to likt lietā.

Vēl jāpiezīmē, ka arī krājumā ievietotie trīs stāsti tāpat ir visnotaļ socreālisma slimīgi drūmo žņaugu apzīmogoti.

 

Biruta Sūrmane