Jaunā Gaita nr. 196, marts 1994
Helmers Grundstroms (Helmer Grundström 1904−1986)
|
|
MŪS MĪĻES BRAČIŠ (VÅRÄLSKADE BRODER) |
Viš bi mums tas mīļākes bračiš, kāds čučes zem briežāds drell. Bet viš lāse William Shakespeare un jūsme pa Wilhelm Tell. Tā nāces tam go to hell. Kād tumsam mēs nolaid no kātem un pagrūd zem zems šo zell.
Šis veņdžjes gan pret, un nevienam mums nebi kad stiprinik pleč. Bet drīz viš bi beigts un pagalam, jo mēs, ro, bi vienpacmit več.
|
NOMALE (AVSIDES) |
Nevaid nekur kur iet. Vakars peliks a liet. Tad sadome šī, ka jūt kad nākam, kas mīļš vare būt.
A sārkdam un baidām vaig šī āzrāves meņģe tik naig, ka jāj un buče pa streķ sov ķusan un deķ.
Neviens nebi ļāvs tād liet. Bet apukše viš gule ciet. Istab peic dzimam od. Gulte bi lusteb uz god.
Nožēlams rades peic tam. Šķīsteb voirs nebi nekam. Pasole kalab tāds not rast kād, sov mīļam kam dot?
|
NEKO DARĪT |
Sešpacmit gadiņ − un māt.
Jon; vienalg, ko te jemt rāt, ja ju tik apžērg tam jāiet bi.
Cieme mums tā tas i.
|
No zviedr valads
atperšes Alant
Vils. |
(Cornelis Vreeswijk 1937−1987)
|
|
VĒSTULE NO KOLONIJAS (BREV FRAN KOLONIEN) |
Mojens, tēvat, mojens, māmat! Mīļes dēliš laiž šo grāmat. Mums i lustig kolonije: duļdesmitunastiņ čuganpuiks mēs šije dižbarake − gults uz rindām. Sūt, pa lūgam, vairāk šķindam! Tas būt man kā debes mantiņ − es uz dambret uzsit gaise peide santiņ... Te iet ollā − kā pa diegem, tikes jancigak a miegem: ogšlāvs gultes krāc vien nosten, nesprotes iet zvaigznits paskaitit, kad plostes. Man voirs nov pārs priekšzob. No kam? Man bi jastaige uz rokam visāds ķīls izpierkdam spēle; māt ja redzt man, vart vel prātiš saiet dēle. Meže visād baciļ kraupjes, bet mans čoms a knarķem čaupjes apmāts no kad šaubig beņģel: šņoces pats tiek gare cilants peic svēt eņģel. Pārvaldnikam ūdiš siete: netiks čals vece viete − atnāc kruķ un sajēm makar, kad mums pieskes paspruk sārknes gails kād vakar. Bierstales jož staltradž bukaiņ, barakes kož sīkāk kukaiņ. Mans vislabākes drogs Tage koč kā norijs kabat nazit, voirs nov lāge... Nu būs japašķērž šis bairaks. Man tā nov kas rakstams vairaks. Buč un vesal! Ko dōdz tilant! Nu mēs ies vis puiškan kaimiņ barak svilant.
|
JĀZEPS UN MĀRIJ (JOSEF OCH MARIA) (Peic sens eņģlender tautsdziesms) |
Kād dien teic smuke Marij uz Jāzep, vece buk: Nu tikes ej un šūpel tais − man maģes nāk a ruk!
Bet Jāzeps viebes gruģan pret ka balse īgnam jūt: Ej vien tik pat un palūdz kād − bērn tev papriekš varbūt!
Es pazvēr, atbild Māriš, man sierdsapziņ i tīr: Tu vieniges tāds pasaule, kas i man bijs pa vīr.
Mīļ ačiņ, tiepes Jāzeps, tu jauc man a cit kād. Es i tik nodzīts būvstrādniks, kam pensij drīz uz ād...
Dziļš izmisams grāb Mariņ, ka Jāzeps i tāds ģēls... Viš negribe voirs dzīvt uz zems, bet nu šai atskreij dēls!
Tad atskane no debesvelvs kad ziņģ tik gaiš un tīr, ka Jāzepam sāk gāle nākt, kas bērn tēvs bi pa vīr.
Mīl ačiņ, piedo, piedo! viš lūdz ka trīce pleč. Bet bērnam šķiņķe krājgrāmat trīs gudre Austrumveč.
Tā iet uz Zems palaikam: Kas i ties, tas i ties! Un Jāzeps pa sov siev un bērn tā jēmes, ka svīd mies. Bet eņģel, puiškan īste tēv, nov redzes kāds pa vies.
No zviedrisk atperšes Alant Vils.
|
(Seamus Heaney)
|
Ilze Raudsepa. Dažas stundas ar īru dzejnieku Šeimusu Hīniju. |
ZINĀTNIEKA NĀVE |
Visu gadu linu mārks čūloja ciemata lauku sirdī; tur bij puvuši lini, zaļi un smagām poguļām, noslogoti milzīgām velēnām. Diendienā tas karsa negantā saulē. Burbuļi maigi gurkstēja, zilas mušas smakai apkārt auda stiprus skaņu tīklus. Tur bija spāres, raibi taureņi. Bet par visu labākas bija siltās biezās varžikru gļotas, kas izpletās kā rūdzis ūdens upes krastu ēnā. Šeit katru pavasari es piepildīju zaptes burkas ar sīko sēklu recekli, lai tās rindotos mājā uz palodzēm, skolā uzplauktiem, un gaidīju, un vēroju, līdz no aizvien resnākiem punktiem izsprāga veikli peldošie kurkuļi. Valsa jaunkundze mums pastāstīja, ka vardes papiņš saucas vēršvarde, un kā viņš gārdza, un kā vardes mammiņa izdēja simtiem mazo oliņu, varžikrus. Un ka ar vardēm var arī pareģot laiku, jo tās saulē ir dzeltenas, bet lietū brūnas.
Tad kādā karstā dienā, kad lauki smirdēja pēc govs mēsliem zālē, dusmīgās vardes iebruka linu mārkā; es līdu caur žogiem uz dubļu kurkstēšanu, kādu nekad nebiju vēl dzirdējis. Kora basa skaņas piepildīja gaisu. Tieši lejā mārkā vardes resniem vēderiem saspringušas sēdēja uz velēnām, to vaļīgie kakli pulsēja kā buras. Dažas lēkāja: katrs plikšķis, plakšķis bija neķītrs drauds. Dažas sēdēja kā dubļu granātas, to trulās galvas pirda. Man kļuva slikti, es apgriezos un skrēju. Lielie gļotu ķēniņi bija salasījušies, lai atriebtos, un es zināju, ja es iemērktu tur savu roku, kurkuļi to žņaugtu.
|
ANAHORIŠA*
* Gēļu valodā: |
Mana tīra ūdens vieta, pirmais kalns pasaulē, kur avoti skalojās mirdzošā zālē,
un tumšoja bruģakmeņus lauku ceļā. Anahoriša, maigā līdzskaņa nogāze, patskaņa pļava,
atspīdums lākturiem, kas šūpojas sētās (šūpodamies?) ziemas vakaros. Ar spaiņiem un ķerrām
šie kapeņu ļaudis iet grimuši līdz jostai miglā, lai lauztu plāno ledu pie akām un sūdainēm.
|
(Undīne) |
Viņš cirta dzelkšņus, raka tumšu duļķi, Lai atbrīvotu ceļu manām iztekām. Un es skrēju viņam ātri, no sevis skalodam rūsu.
Viņš apstājās, redzot mani beidzot izģērbtu, Tekot tīrai, it ka vienaldzīgai. Tad viņš Aizgāja man gaŗām. Es viļņojos un kūlos
Upes tuvumā, kur grāvji krustojās, Līdz viņš dūra dziļi manos sānos lāpstu Un paņēma mani pie sevis. Es noriju tā grāvi
Pateicīgi, pati mīlestībā izplūstot Dziļi viņa saknēs, ceļoties tā rūsganajos graudos. Bet, kad tas reiz bij jutis manu labvēlību, tikai es
Varēju tam dot rāmu briedumu un savu seju. Viņš mani atklāja tik pilnīgi, ka katra dzīsla zaudēja tās auksto brīvību. Cilvēcīga, viņam sasilu.
|
I |
Balts kauls atrasts ganībās: raupja, izčākstējuša taustes valoda
un tā dzeltenīgais, rievainais nospiedums zālē − mazs kuģa kaps. Tik beigts kā akmens,
krams, krīta gabals, es atkal tam pieskaŗos, es to atvāžu
sava prāta lingā, lai mestu pret Angliju un sekotu tā kritienam svešos laukos. |
II |
Kaulu kambaris: ģindenis valodas vecos pagrabos.
Es laužos atpakaļ cauri izteiksmēm, elizabetiskiem gobelēniem, normaņu musturojumiem,
erotiskajām Provansas maijpuķītēm un baznīckungu efejiskiem latīnismiem
uz barda strinkšķi, līdzskaņu dzelžaino dzirksti, šķeļot sev stigu. |
III |
Gramatikas un
tā pavardu, beņķus, zediņus un sijas, kur dvēsele uz brīdi lidinājās
jumta čukurā. Tur bij maza krūka smadzenēm, un katls
dzīvībai šūpojās vidū: mīlas miga, sapņu ligzda, asins birzs. |
IV |
Nāc atpakaļ aiz valodniecības un zintīm, atgriezies atmiņā, kur kaula miga
ir mīlas ligzda zālē. Es turu manas kundzenes galvu kā kristallu
un pārakmeņojos skatīdamies: esmu izdrupuši akmeņi pie viņas vaļņa, krīta milzis,
grebts viņas pļavās. Drīz manas rokas pa mugurkaula ieleju virzās uz vārtiem. |
V |
Un mēs beidzam, šūpojot viens otru starp uzkalna lūpām,
Kamēr ar patiku es izvērtēju tās pirkstu kauliņu skārienus, tās elkoņu
eņģes,
esmu sācis soļot pa tās pleca Hadriāna valni, sapņodams par Jumpravas pili. |
VI |
Kādu ritu Devonā es atradu beigtu kurmi, vēl klātu rasas pērlēm. Es biju iedomājies kurmi
kā lielu kaulainu lemesi, bet tur tas bij mazs un auksts kalta biezumā.
Man tika teikts: Pūt, paput spalvu no tā galvas. Tie mazie punkti bij acis.
Un aptausti plecus. Es pieskāros maziem, tāliem Penīna kalniem, zāles un labības kažokam plūstot uz dienvidiem.
Šeimusa Hīnija dzejoļus atdzejojusi Ilze Raudsepa .
|