Uz šo dzejas stundu es arī aizgāju. Stāvgrūdām pilnā zālē publika − studenti, profesori, īri − nemaz neuzvedās akadēmiski cienīgi, kā piemēram, Česlava Miloša dzejas stundās. Pa visu zāli viļņoja priecīgas gaidas un dzīva čalošana. Acīmredzot, publika bija sagatavojusies ne tikai uz dzeju, bet arī uz priekšnesumu, intellektuālu uzjautrināšanos. To tā arī saņēma, ar uzviju.

Šeimuss Hīnijs savā dzejā runā par svarīgāko un pārlaicīgo viņa paša un tautas dzīvē: par īru tautas likteni, tās gadu simtu ilgo apspiestību zem angļiem, par gēļu valodas zaudēšanu, par gandrīz neticamo nabadzību un aprobežotību, kāda vēl joprojām valda Īrijā, par katoļu-protestantu savstarpējo nežēlīgo izrēķināšanos, tās izraisītām slepkavībām un upuŗiem, un par cilvēku tumšajiem instinktīviem spēkiem. Rets Šeimusa Hīnija dzejolis ir „skaists”.

Kā pašu pirmo savā dzejas stundā Šeimuss Hīnijs lasīja dzejoli „Kaula sapņi”; šim dzejolim nāca līdzi pagaŗš vēsturisks paskaidrojums. Šeimuss Hīnijs minēja, ka Īrijā īri dzīvo vairākās realitātēs. Viena realitāte ir tā, ka īru vēsture sākas ar Angliju. Bet ar šo dzejoli, viņš teica, viņš raksta Īrijas vēsturi no īru viedokļa. Ar šo dzejoli viņš iekaŗo Angliju, kas nekad, kopš normāņu invāzijas, nav tikusi iekaŗota. Tāpat kā nekad neiekaŗotā Amerikā, tas radījis tautā citādu uztveri, citādu domāšanu.

„Īri apskauž Angliju − tai ir saskaņotība, un tās literatūra pārliecina,” viņš teica.

Pats dzejolis „Kaulu sapņi”, viens no Hīnija spēcīgākajiem, ir par valodas filoloģiskiem un vēsturiskiem slāņiem. Hīnijs šajā dzejolī rāda sevi kā Dāvidu, kas cīnās ar Goliātu anglosakšu valodas laukā. Ejot atpakaļ valodas atrakteņos, pētot vārdu saknes, Hīnijs it kā uzstāda netiešu līdzību − senais kuģis ar valodas bagātībām pēc daudziem spožiem laikmetiem angļu dzejā tagad pārvērties par mazu un beigtu kurmi.

Nesaudzīgi patiesi bija dzejoļi par īriem, kādi tie šodien − nabadzīgi, aprobežoti, pazemoti. Dzejolī „Rožaugļu lākturis” mani saistīja vārdi, ka rožu augļi ir „maza gaisma sīkiem cilvēkiem”, ar ko meklēt vienu taisnīgo. Dzejolī „Dubļu vīzija” palika prātā teikums „Mums bija iespēja būt dubļu cilvēkiem”, tātad primitīviem, bet īstiem. Tagad, kā Hīnijs sacīja pirms šī dzejoļa lasīšanas, īri ir tūristi paši savā zemē.

Starp dziļi nopietno dzejas stundas sākumu un beigām bija arī Šeimusa Hīnija vieglāki šarmanti literāri dzejoļi: dzejolis „Alfabēti”, veltīts Fai Beta Kapa (Phi Beta Kappa) biedrībai, un „Vidus ceļš” par kapteini no Konrāda noveles Taifūns. Tas gan labs kapteinis, bet pilnīgi bez iztēles spējām, un tā iestūrē savu kuģi viesuļvētrā. Hīnijs vēl piemetināja, tāds viņš esot pats kā buduāra kapteinis.

Visaizkustinošākie dzejoļi par nabadzību, bet vēl vairāk par mīlestību, bija pēdējie, veltīti mātei, kas mirusi 1984. gadā. Rakstīti sonetu formā, tie visi ir par ļoti vienkāršām lietām: kā viņš kopīgi ar māti loka no maisiem šūtos palagus, mizo kartupeļus. Kad visi citi aizgājuši, māte pieder viņam vienam. Vēl bija rindas par mātes vēlāko nesaprašanu, kas ir Brechts, un tās nespēju izrunāt viņa vārdu.

Pēc dzejas stundas piegāju Šeimusam Hīnijam klāt. Vēlējos ar viņu runāt, pirmkārt, par dažiem dzejoļiem, ko biju pārtulkojusi, kā arī par viņa paša atdzejojumu − tulkojumu no gēļu un angļu tekstiem, Svīnijs neceļos (Sweeney Astray). Hīnijs man teica, lai es tam piezvanot pēc mēneša un atnākot maija beigās, jo tad būšot beigušās klases un eksāmeni.

„Ā, vai Jūs pazīstat Svenu Pēteri Birkertu?” [Svens Pēteris Birkerts: literāts, literatūras kritiķis un esejists Bostonā, pazīstamā latviešu architekta Gunāra Birkerta dēls.] viņš man jautāja, jo biju minējusi savu tautību. Teicu, ka nē.

Šeimuss Hīnijs ir bijis ražīgs dzejnieks − kopš sešdesmito gadu sākuma viņam iznākušas septiņas dzejoļu grāmatas. Vispirms uzskatīts, īpaši no angļu kritiķiem un publikas, kā tautisks īrs, kas raksta par kartupeļu un kūdras rakšanu, kazeņu lasīšanu, kaķu slīcināšanu, govs apaugļošanu un citiem līdzīgiem tematiem, Hīnijs pamazām, ar savu inteliģenci un īpatnējo skatījumu pārkāpis šo robežu, un nu ir atzīts kā liels dzejnieks gan Anglijā, gan Amerikā. Patiesībā Šeimuss Hīnijs nekad nav bijis dzejnieks īrs ar īru medus mēli. Runājot arī par sevi, viņš teicis: „Katoļi Ziemeļīrijā nav ‘tipiskie īri’ diži cilvēki ar liesmainām acīm un lielām runas dāvanām un atjautību, ar primitīvu enerģiju, kaut kādā veidā negrožoti. Mani ļaudis nemaz nebija tādi. Tie bija klusi, vērīgi, izvairīgi, viltīgi.”

Manā uztverē Hīnija dzejoļos no paša sākuma līdz šai dienai var just Hīnija cīnīšanos ar valodu un tās pretestību, kā arī tās savaldīšanu un uzvaru pār to.

„Noslēpumainais starp vārdiem, to vienojošais elements, bieži ir psīchiskais spēks, kas ir netveŗams, senatnīgs un tikai pussaprasts no radītāja un publikas.”

Arī temati, kas pirmā mirklī var likties tautiski, ir tverti no cita veidola un daudz dziļāk. Šeimuss Hīnijs dzimis 1939. gadā kā pirmais no deviņiem bērniem un uzaudzis ļoti nabadzīgos apstākļos laukos Derijā, tuvu Belfastas pilsētai. Viņš redz un raksta ar dziļu līdzjūtību, bet bez izskaistinājuma par šīs dzīves un cilvēku trulumu. Viņš nāk no šīs vides un pazīst to līdz kaulam, un dabas un cilvēku nežēlība viņā vieš bailes un nožēlu. Virsraksti Hīnija grāmatām nav ārēji spoži, bet tie pilnīgi atbilst tam, kas ir dziļākā nozīme viņa dzejoļiem attiecīgajā laikā: Kāda dabas zinātnieka nāve (1966), Durvis uz tumsu (1969), Pārziemojot (1972), Ziemeļos (1975), Zemes darbi (1979), Svīnijs neceļos) (1984), Piestātņu sala (1985). Visjaunākā grāmata, Rožaugļu lākturis, ir jau iznākusi Īrijā un Anglijā, bet ne Amerikā. To pati vēl neesmu redzējusi.

Tematus Hīnija dzejoļiem ir nosacījusi viņa dzīve; valodu lielā mērā viņam devusi izglītība. Hīnijs studējis Karalienes universitātē Belfastā angļu valodu un leterātūru, ar uzsvaru uz anglosakšu laikmetu. Tieši anglosakšu īsie, spēcīgie vārdi ir Hīnija dzejoļu pamats. Šos vārdus viņš lieto ar pirmatnēju spēku, bet daudz sarežģītākā domu gājienā, kā tie lietoti senajos tekstos. Hīnijs arī min Džeraldu Menliju Hopkinsu (Gerald Manley Hopkins) kā izteiktu ietekmi viņa dzejai.

„Vārdi paši par sevi ir durvis; Janus līdz zināmam punktam ir to dievs, skatīdamies atpakaļ uz sakņu sazarošanos, un uz priekšu, uz jēgu un nozīmi.”

Valoda ir pašvērtība, bet tā arī ir līdzeklis dzejniekam, kas meklē atbildes cilvēka dzīves dziļākai nozīmei. Hīnijs ir teicis: „Kā vajadzētu dzejniekam pareizi dzīvot un rakstīt? Kādas ir viņa attiecības ar viņa paša balsi, tā dzīves vietu, tā literāro mantojumu un tagadējo pasauli?”

Hīnija dzejas grāmatas dod sava veida atbildes uz šiem jautājumiem. Ja grāmatās Kāda dabas zinātnieka nāve un Durvis uz tumsu vēl pārsvarā dzejoļi par Hīnija attieksmi ar viņa noplicināto cilti, tad grāmatās Pārziemojot un Ziemeļos šis temats tiek paplašināts un padziļināts. Vēsture un politika ienāk Hīnija dzejā. Tur dzejoļi par 1968. gadā Ziemeļīrijā atsākušos brutālo terrorismu, ar asiņainām cīņām katoļu un protestantu starpā, kas turpinās vēl līdz šai dienai. Tai pašā laikā Hīnijam ir dzejoļi par kūdras slāņos atraktiem dzelzs laikmeta upuŗiem. Dzejoļu grāmatu Zemes darbi raksturo Hīnija rakšanās dziļāk pasaules literatūrā, turpinājums izteikt sāpi par neatrisināmo naidu un asins izliešanu viņa zemē.

Hīnija tulkojums-atdzejojums Svīnijs neceļos (1984) ir jauns pagrieziens Hīnija dzejā. Hīnijs atradis par vajadzīgu pārtulkot šo gēļu valodas tekstu par ķēniņu Svīniju, kas, kāda katoļu priesteŗa nolādēts, pārvēršas par putnu un lido no vienas vietas Īrijā uz otru. Šo viduslaiku tekstu angliskojis 1910. gadā profesors Okīfs (O’Keefe), un arī to Šeimuss Hīnijs ir izmantojis savā variantā. Salīdzinot ar Hīnija paša dzejoļiem, kas bieži ir smagi kā zeme, Svīnijs neceļos man liekas vieglāks, vēsāks, latinizētāks.

Gadu vēlāk izdotā grāmata Piestatņu sala manā uztverē nevien rāda autora piesaistību scholasticismam un katoļu reliģijai, bet arī viņa pesimistisko izjūtu, ka tie viņam vairs nespēj dot garīgu spēku. Ne par velti trešajai nodaļai šai grāmatā dots virsraksts „Svīnijs Redivivus”.

Dzejas stundā Šeimuss Hīnijs ar savu plaša vēriena uzstāšanos un paskatu atgādināja Olafu Stumbru un ar savām gara dāvanām Dīvēsu − Bībeles bagāto, kam viss uz zemes ticis dots, bet kas grib iemantot debesu valstību. Kad es satikos ar Hīniju maija beigās uz Harvarda fakultātes kluba nolijušā celiņa, tas atgādināja vārgu, salauzītu putnu ar lietussargu. Februārī Šeimuss Hīnijs bija kritis, savainojis celi un izvilcis muskuļus, kas vēl nebija sadzijuši, un tāpēc pa trepēm kāpa ļoti uzmanīgi.

„Šim jābūt visneviesmīlīgākajam bāram rietumu zemes lodē,” viņš jokojās.

Šeimuss Hīnijs jau vairākus gadus māca Harvarda universitātē pavasara semestrī dzejas kursu, un ir iespaids, ka studentiem viņš tuvu, bet no Harvarda akadēmiskās sabiedrības stāv samērā tālu. Lai gan pats mācījis sešdesmitajos gados Belfastā vidusskolā, tad Karalienes universitātē un vēlāk Kalifornijas universitātē, viņam dzeja nav pirmā vietā akadēmiska disciplīna. Viņš izteicās drusku ironiski par saviem darba biedriem. Tie prasot: „Pie kā Jūs strādājat?” Viņš dzejošanu neuzskatot par darbu. Tomēr vienā ļoti svarīgā dzejolī − „Rokot” − Hīnijs pats ir salīdzinājis savu spalvu ar sava tēva lāpstu. Tēva darbs ir bijis smags un netīrs, bet viņš racis aizvien dziļāk.

Kad jautāju Šeimusam Hīnijam par amerikāņu dzeju, kāpēc tā šodien tik bāla, viņš atteica, ka Amerikā dzeja ir skriešanas (jogging) paveids, un tu smaidi, kamēr tu skrien.

„Vienīgais, Džons Ašberijs, bet arī viņš, bet es viņam to nepārmetu.”

Šeimuss Hīnijs teica, ka Robertam Lovelam bijusi morālā autoritāte. (Un man ienāca prātā Hīnija veltījums Lovelam:

„Tā kā mēs dzīvojam,
Bailīgi vai droši,
Būs bijusi mūsu dzīve,
Robert Lovel.”)

Kad rādīju Hīnijam manis tulkotos dzejoļus latviski, biju pārsteigta, cik labi viņš spēj orientēties nepazīstamā valodā. Par savu dzejoli „Kādas dabas zinātnieka nāve” viņš sacīja, ka tas latviski izskatās pareizi, bet ka franču valodā tas tā neesot. Dzejolis „Kaula sapņi”, Hīnijs teica, esot sarakstīts angļu dzejnieka Teda Hjūsa mājās, kad viņam bijis tāds brīvāks laiks. Viņš interesējās par dažām vārdkopām, kā, piemēram, esmu tulkojusi „dream bower”. Pie šī vārda viņš mani apstādināja, kad lasīju dzejoli viņam priekšā; vai nu viņš dzirdēja manā balsī, ka vārds nav gluži pareizais, vai arī pašam šie vārdi bija svarīgi. Teica, ka „dream bower” jātulko kā kaut kas apaļš un mīksts, kā ligzda, un rādīja šo apaļumu ar roku. Par vairākiem citiem dzejoļiem Hīnijs piebilda, ka tos varētu tulkot brīvāk, ka man nav gluži jāseko viņa teikumu uzbūvei.

Runājām par Svīnijs neceļos tulkojumu, un Hīnijs man norādīja, kur varu atrast gēļu tekstu un Okīfa tulkojumu. Hīnijs arī runāja dažus dzejoļus gēļu valodā. Biju pārsteigta, ka gēļu valoda izklausījās muzikālāka, nekā to biju iedomājusies, redzot rakstītu.

Šeit, piemēram, divi panti gēļu valodā:

A bhennain, a bhuiredhain,
a abheiceadhain bintt,
is binn linn an ccuicheran
do(g)ni tu’ san ghlintt.

Eolchaire mo mhendatain
dorala ar mo cheill,
na lois isin machaire,
na hois isin tsleibh.

J.G. Okīfa tulkojums no 1910. gada:

O little stag, thou little bleating one,
O melodious little clamourer,
sweet to us is the music
thou makest in the glen.

Longing for my little home
has come on my senses −
the flocks in the plain,
the deer on the mountain.

Šeimusa Hīnija atdzejojums:

Suddenly this bleating
and belling in the glen!
The little timourous stag
like a scared musician

startles my heartstrings
with high homesick refrains −
deer on my lost mountains,
flocks out on the piain.

Šie salīdzinājumi norāda, ka īriem, tāpat kā latviešiem, plaši lietota pamazināmā vārdu forma, lai izteiktu mīļumu, tuvību, un ka tā, tulkota tieši angļu valodā, izraisa negribētu uzjautrinājumu. Okīfa teksts man vispār reizēm atgādināja latviešu tautas dziesmu tulkojumus angļu valodā.

Vēl pavaicāju Hīnijam, vai sirdsapziņa ir tā, kas Svīniju vajā un liek lidot no vietas uz vietu, un viņš nosmējās, ka nē. „Par ko viņi cīnās Moiras līdzenumā?” jautāju viņam. „Par vasaļu uzticību,” viņš teica.

Uzdāvināju Hīnijam Eso Benjamiņa tautas dziesmu savirknējumus angļu valodā − Dearest Goddess − un minēju, ka tā ir dzīva folklora angļu mēlē, ar mutvārdu tradicijai līdzīgiem pārpratumiem un kļūdām. Parādīju arī laivinieka buŗamvārdus.

Bebris peld pa jūŗu,
Bebris brien pa upi,
Bebris iet pa ceļu

utt., lai viņš redzētu, kāda izskatās latviešu valoda.

Mēs vēl runājām par latviešu un īru tautas likteņiem, par Česlavu Milošu, Osipu Mandelstāmu. Aizpagājušo vasaru Hīnijs bija ceļojis Padomju Savienībā; gīde bijusi Nataša, ļoti augstprātīga pret Padomijas minoritātēm. „Var jau to pierakstīt jaunības brašulībai, bet tomēr.”

Hīnijs vēlreiz atgriezās pie Svena Pētera Birkerta: „Viņš ir amerikānis, bet viņa uztvere nav tāda kā amerikānim.” Hīnijs apjautājās arī par tēvu Gunāru Birkertu. Teicu, esmu lasījusi avīzēs, ka viņš runājis Architektu savienībai Rīgā un ka reizēm viņš stāsta par savu profesiju latviešu jauniešiem šeit.

Šeimuss Hīnijs vēl gribēja zināt, kā es viņa dzeju biju atradusi, un lūdza, vai viņš nevarētu paturēt tulkotos dzejoļus, lai parādītu tos Svenam. Es puspabeigtus tulkojumus Hīnijam negribēju dot, bet apsolīju, ka, ja tie kādreiz tiks publicēti, tos nosūtīšu viņam.

 

Šeimus Hīnijs (Seamus Heaney), Kāda dabas zinātnieka nāve, Anahoriša, Ūdens meita, Kaula sapņi atdz. Ilze Raudsepa