Raimonds Staprāns

IVARS HIRŠS

 

CĪŅA AR ZAĻO PŪĶI

Sešdesmito gadu sākumā Sanfrancisko no Austrumu krasta ieradās labi ģērbies, glīts latviešu jauneklis. Viņš tikko bija nobeidzis Pratta mākslas institūtu, vienu no izdaudzinātākajiem šāda veida iestādījumiem Savienotajās Valstīs. Viņa mākslas lauks – grafika − serigrāfija. Bez tā labas zināšanas par mūziku, un viņš bija liels operu cienītājs un pazinējs. Kā sarunu biedrs viņš izstaroja augstu sofistikācijas līmeni un personīgu šarmu. Daļēji lai piepelnītos, bet galvenokārt lai paplašinātu savu technisko varēšanu, viņš saistījās darbā kādā vietējā mākslas tapešu darbnīcā, tā apgūstot jaunāko technoloģiju serigrāfijas laukā.

Jau pēc pāris gadiem jaunais mākslinieks sāka regulāri izstādīties Gumpa mākslas galerijā, kas toreiz bija saiešanās vieta vairākiem prominentiem Sanfrancisko apkaimes māksliniekiem. Mākslas mecenāti drīz ievēroja jaunā grafiķa spējas, un katra izstāde beidzās ar pārdotiem darbiem. Vienlaicīgi Hiršs arī izstādījās Tristambas galerijā, Sausalito, ko toreiz vadīja mākslas darbiniece Mudīte Austriņa. Mākslinieka darbus ievēroja arī vietējā modemā mākslas muzeja administrācija, piedāvājot viņam sarīkot izstādi kopā ar trim citiem māksliniekiem. Nosaukums – „Četri jauni, daudzsološi grafiķi.” Tas bija augstākais punkts jaunā mākslinieka karjerā. Tagad šķita, ka visi ceļi vaļā.

Taču nedaudz gados mākslinieka produkcija apsīka. Ja sešdesmito gadu vidū viņš pabeidza vismaz desmit ciklu gadā, tad septiņdesmito gadu sākumā viņa produkcija saruka uz ne vairāk kā, diviem, trim serigrāfiem. Viņa pēdējie darbi bija četru elementu sērija. Pēc tam nekas. Iemesls nevarēja būt materiālie apstākļi: viņu atbalstīja ģimene, materiālā ziņā viņš bija nodrošināts.

Pēc septiņdesmitceturtā gada mākslinieks nodzīvoja vēl piecpadsmit gadus, kopjot savu māju, suņus, un vārot pusdienas savam dzīves biedram. Studija pārklājās ar putekļiem, krāsas un otas sakalta − viņš tur vairs neiegriežas.

„Viņš ir gudrs”, dzēlīgi izsacījās viņa kādreizējais draugs, atzīts vietējais amerikāņu mākslinieks Čarlijs Farrs. „Viņš beidza strādāt tāpēc, ka viņam vairs nebija nekā ko teikt”.

 

*

 

Mākslinieks − grafiķis Ivars Hiršs dzimis prominentā latviešu rūpnieka ģimenē. Neskatoties uz nelatvisko uzvārdu, abi vecāki latvieši. Hirši Latvijas neatkarības laikā bija pazīstami kā viena no trim turīgākajām ģimenēm Latvijā. (Divas pārējās bija rēdera Grauda un izdevēja Benjamiņa ģimenes, kuŗas savā starpā sacentās pēc „pirmās” ģimenes goda.) Bez lielākajām austuvēm Latvijā un Lietuvā Hiršiem vēl piederēja vērā ņemami ieguldījumi Šveicē un Savienotajās Valstīs.

Pēc Padomju bāžu ierīkošanas Latvijā Hirši, saredzot valsts neatkarības galu un tam sekojošo teroru, izbrauca kopā ar vācu repatriantiem, vispirms uz Vāciju, vēlāk uz Šveici. Daļējs iemesls emigrācijai bija arī nelabvēlīgā atmosfēra privātrūpniecības attīstībai, kāda valdīja Ulmaņa diktatūras pēdējos gados.

Šveicē vecāki jauno Ivaru pierakstīja privātskolā ar internātu. Kamēr vecāki kaŗa konjunktūras gaisotnē bija nodarbināti ar jaunas fabrikas organizēšanu Savienotajās Valstīs, Ivaru piemeklēja pirmie emocionālie konflikti: „Šajā skolā es pirmo reizi apjautu, ka neesmu tāds kā citi zēni,” stāsta Ivars. „Taču toreiz es vēl īsti neapzinājos, ka esmu homoseksuālis”.

Pēc neilga laika Šveicē, vairāk pavadot laiku slēpojot nekā mācoties, Ivars pārcēlās uz Savienotajām Valstīm. „Tur, četrpadsmit gadu vecumā,” viņš stāstīja, „man kļuva skaidrs, ka man vairāk patīk zēni nekā meitenes, un es jau toreiz apzinājos, ka nekas to nespēs grozīt. Apstākļus vēl vairāk komplicēja tas, ka es vēlējos, kaut es būtu dzimis meitene un ne zēns.”

Latviešu trimdas pilsoniskā sabiedrība toreiz homoseksuālismu nepieņēma, un Hirši šinī ziņā nebija izņēmums. Nebija pieņemta arī intīma komunikācija vecāku un bērnu starpā, tādēļ katru reizi, kad pusaudzis mēģināja tuvoties tēvam ar savām problēmām, tas viņu asi noraidīja: „Tev nekas nekaiš, kā tikai tas, ka tu esi vājš savā galvā.”

Radās saspriegtas attiecības tēva un dēla starpā, kuŗas vēl vairāk saasināja apstāklis, ka padsmitnieks bija vairāk ieinteresēts mākslās nekā veikalu darījumos. Tēvu uztrauca arī tas, ka dēls pusaudža gados vēl spēlējās ar lellēm. Ar māti Ivaram šajā laikā bija labākas attiecības, taču, pēc paša nostāstiem, pat viņa nebija atzinusi dēla emocionālās problēmas, nemaz jau nerunājot par to risināšanu.

Dzīvojot Longailendā, Hiršs bieži apmeklēja Ņujorkas mākslas galerijas, un redzētā ietekmē viņā brieda vēlēšanās kļūt par mākslinieku. Viņš šajā laikā, iekšēju konfliktu mocīts, neviena neskubināts, apmeklēja psichiatru, bet terapija bija īslaicīga un neproduktīva, jo toreiz daudzi ārsti uzskatīja homoseksuālismu par ārstējamu kaiti.

Ivars: „Viņš par katru cenu mēģināja mainīt manas dziņas, kamēr vienīgais, ko man tad vajadzēja, bija atzīšana no maniem vecākiem, it sevišķi no tēva.” 

Kad dēls nopietni nolēma studēt mākslu, māte viņu negribīgi atbalstīja. Tēvs, turpretim, bija dziļi vīlies un sarūgtināts. Dēlam taču jāseko tēva pēdās. Vecais Hiršs to nekad neaizmirsa un pat gadus vēlāk, Ivara karjeras augstumos, tam atgādināja, ka būtu laiks mest niekošanos ar mākslu pie malas un likt savas zināšanas lietā, piemēram, sadomājot rakstus kakla saitēm, ko tad varētu ražot vairumā un pārdot.

Studiju laikā Hiršam izveidojās tuva draudzība ar glītu, gaišu latviešu jaunavu − Dainu Piekalnīti. Taču attiecības tikai saasināja Hirša iekšējos konfliktus. Viņš apzinājās, ka nekad fiziski nespēs mīlēt sievieti. Tādēļ laiks doties uz toreiz jau veidojošos homoseksuāļu Mekku − Sanfrancisko.

Tur nonācis, viņš iekārtoja studiju Sausalito, pilsētiņā Sanfrancisko piekājē, kas toreiz vēl bija rakstnieku un mākslinieku pulcēšanās vieta, pirms to pārņēma baņķieri un citi naudīgie. Šeit Hiršs vēlējās tuvāk iepazīties ar vietējo latviešu sabiedrību, taču jauneklis, ilgi dzīvojis amerikāņu vidē, vāji runāja latviski un tikpat kā nekā nezināja par latviešu kultūru. Neskatoties uz to, ka viņa tēvs izdevis lielas summas latviešu kulturāliem un polītiskiem pasākumiem, Hiršs sauca sevi par bāra bērnu: Viņš esot pavadījis tikai vienu dienu latviešu skolā. Bērnībā vecāki nebija viņu iepazīstinājuši ar latviešu folkloru un tradicijām. Uzaugot viņa vienīgais kontakts ar mākslu esot bijis skatoties bezgaumīgos, tūristiem domātos gleznojumus, kas rotājuši viņa vecāku mājokļa sienas. Viņam šķitis, ka šai laikā radušos dvēseles tukšumu nekas nespētu aizpildīt.

Taču, latviešu trimdas kultūrai nostiprinoties, vecāki mainīja savu iepriekšējo nostāju: Lai dēlu atkal pievērstu latvietībai, māte slepeni uzdeva Mudītei Austriņai un viņas mātei stāties ar Hiršu sakaros ar nolūku to iepazīstināt ar latviešu kultūru. Māte par šīm pūlēm apsolījās labi samaksāt ar norunu, ka dēls par to nekā nedrīkstēja zināt. Austriņas un Hirša starpā izveidojās tuva draudzība, kas ilga visu mūžu.

Taču latviešu trimda viņu neapmierināja. Pēc īslaicīgas degsmes apgūt latvisko, latviešu dvēseliskās īpatnības, radās vilšanās. Hiršam likās, ka latvieši nespēj just, šo nespēju nomaskojot ar emocionālām klišejām. Radošo mākslu jomā latvieši esot gan izcili dzejnieki, bet vāji gleznotāji. Viņš uzskatīja, ka latvieši vēl nebija izauguši līdz mākslas visizsmalcinātākajam izpaudumam − glezniecībai.

Latviešos vīlies, viņš atkal pievērsās amerikāņiem un iepazinās ar savu nākošo kopdzīves draugu – Robertu Gotteslebenu.

Sešdesmito gadu sākumā jaunais pāris no Sausalito pārcēlās uz Sanfrancisko, kur iepirka mājiņu ar dārzu, tā uzsākot, vismaz no ārpuses raugoties, mierīgu ģimenes dzīvi. No šī laika posma Hiršu atceras pazīstamais vietējais amerikāņu gleznotājs Farrs: „Es viņu pirmo reizi satiku Modernās mākslas muzejā, mēs kļuvām draugi, bet ne tuvi. Mums bija pilnīgi pretēji uzskati, bet man patika viņa darbi. Viņam bija nelaba īpašība apvainot cilvēkus − tā bija viņa specialitāte. Pie manis ciemojoties, viņš nekad neaizmirsa atgādināt manu nožēlojamo vārīšanas māku. Tas sāpēja, jo pats viņš bija izcils pavārs. Viņš vārīja viesiem, bet nekad pats neēda ar tiem kopā. Jo nevarot ēst, kad citi skatās − laikam psicholoģiska problēma. Pēc dažiem gadiem mūsu draudzība sāka atsalt, taču salms, kas pārlauza kamieļa muguru, bija gadījums, kad viņš ieradās manās viesībās ģērbies kā sieviete un apvainoja manus viesus. Un nebija jau nekāds brīnums, jo jau kopš sešdesmito gadu vidus viņš dzēra vismaz pudeli viskija dienā”.

Ilona Staprāne turpretim ir pretējās domās: „Hiršs starp latviešiem bija izņēmums − viņam bija īsta humora izjūta, kāda latviešos parasti neiemājo. Viņš spēja smieties nevien par citiem, bet arī pats par sevi. Un galvenais − viņš bija atklāts, ne tā kā latviešu sabiedrības pilsoniskais vairākums, kas ir sažņaugti un savu patieso dabu mēģina apslēpt ar smieklīgu pozēšanu”.

Savu homoseksuālismu Hiršs nekad neslēpa. Otrādi − viņš to katrā gadījumā uzsvēra. Un kad režisors Laimonis Šiliņš gatavojās uzvest prominentā homoseksuāļa, dramaturga Olbija lugu Zvēru dārzs, viņš impulsīvi piedāvājās spēlēt galveno lomu, jo pēc viņa domām neviens „taisnais” nespētu radīt šī tēla patieso atveidu. Tikai enerģijas trūkums viņu atturēja no šī nodoma īstenošanas.

Septiņdesmito gadu sākumā Hirša tēvs, triekas ķerts, gulēja uz nāves gultas. Dēls šķērsoja kontinentu, lai viņu apmeklētu. Bet vecais Hiršs jau bija bezsamaņā.

„Es stāvēju pie tēva gultas, mēģinādams viņu uzrunāt, bet viņš man neatbildēja,” sacīja Hiršs. „Mēs nekad nebijām viens otram tuvi. Vai es teicu tuvi? Drīzāk naidīgās pozicijās. Tieši tādēļ, pirms nāves es mēroju gaŗo ceļu, lai ar viņu izrunātos. Es būtu viņam izklāstījis savas sāpes, un mēs salīgtu mieru. Un tad, pie gultas stāvot, mani pārņēma dziļas skumjas: viņš mani nekad nebija sapratis. Un tagad viņš nomirs nezinājis, cik man viņa saprašana un atbalsts būtu bijuši vajadzīgi”.

Pēc tēva nāves Hiršu pārņēma melancholija un vientulības sajūta, kas sasaistījās ar viņa radošās dzirksts apsīkšanu. Izvilkumi no kādas tā laika intervijas: pozitīva pieeja dzīvei viņa skatījumā ir pliekani plakana, turpretim mutuļojošie tumsības un neķītrības avoti ir neizsmeļamu spēku pilni. Viņam šķiet, ka īstas mākslas pirmavoti meklējami nevis dzimšanā, bet nāvē. Jo katrā māksliniekā iemājo pašiznīcināšanas instinkts. Tikai mākslinieks parasti nelec no tilta − viņš sevi lēni noindē, īsta māksla var rasties tikai konflikta situācijā. Latviešos neiemājo šis pašiznīcināšanās instinkts, tādēļ viņi ir labāki amatnieki nekā mākslinieki. Latviešu labākā pilsonība godā gan mākslinieku pašu, bet nepieņem viņa konfliktu...

Septiņdesmito gadu otrā pusē Hiršs arvien retāk parādījās sabiedrībā. Un ja agrāk viņš bieži rīkoja viesības, tad tagad tikai ar lielām atstarpēm uzaicināja kādu pie sevis. Viņš to izskaidroja ar mākslinieka pašaizsargāšanās instinktu: „Lai varētu izdzīvot, ārējie iespaidi būtu jāfiltrē vēlamos un nevēlamos, un, pat ja tas arī radītu vientulību, atraušanos no sabiedrības, tad māksliniekam šāds likteņa solis būtu jāpieņem”.

Hiršam šajā laikā izveidojās noteikta, alkoholiķiem raksturīga dienas rutīna. Viņš cēlās piecos no rīta, kad darīja mājas darbus. Astoņos, kad sāka vērties veikali, viņš devās pirkt savu kārtējo viskija pudeli. Iemesls tam bija cerība, ka šādā veidā, neturot vairāk par vienu pudeli mājās, viņš varētu savu alkohola patēriņu normēt. Vienpadsmitos no rīta viņu pārņēma nogurums, tādēļ laiks nosnausties, kas parasti ilga līdz diviem. Tad nāca vakariņu gatavošana savam dzīves draugam. Deviņos vakarā, kad pudele bija jau gandrīz paveikta, viņš taisījās pie miera, lai ieslīgtu dziļajā reibinātājā miegā, kas ilga tikai dažas stundas. Tam sekoja drūmu domu pilnas, tumšas nakts stundas, līdz pienāca laiks atkal celties.

Šo rutīnu pārtrauca tikai operas apmeklēšana tās sezonas laikā. Uz operu Hiršs posās kā uz svētnīcu: Ģērbšanās, gatavošanās bija daļa no reliģiskā rituāla. Jāpiepilda arī mazā, plakanā krūšu pudelīte, bez kuŗas palīdzības Hiršs nevarēja šo dažu stundu ilgo priekšnesumu izsēdēt. Viņa iemīļotais komponists šajā dzīves posmā bija Vāgners, kuŗš, viņa skatījumā, varētu būt tuvāks latviešu dvēselei nekā itāļu skaņraži. „Vāgners, tāpat kā visi latvieši, nav kristietis, un savu reliģisko pārdzīvojumu atrod miglainos kontaktos ar mītiem un dabu.”

Gaišākajos brīžos Hiršs vēl turpināja pārrunāt nākotnes plānus. Viņu vēl joprojām saistīja latvju rakstu maģija. Būtu svarīgi atdzīvināt to emocionālo saturu. Liela mākslinieka rokās latvju raksti varētu ierosināt tādu pat emocionālu pārdzīvojumu kā skatoties uz Latvijas karogu − tā skaisto laukumu sadalījumu, sevišķi, ja to salīdzina ar neglīto Amerikas karogu. Viņš arī nožēloja, ka latviešu glezniecību neceļos noveduši tādi „diletanti” kā Liberts un Purvītis, kas ieveduši komerciālismu latviešu glezniecībā... Un sarunas atkal pārsviedās uz viņa paša dzīvi. Viņš nožēloja, ka viņam nevar būt bērni, jo domāja, ka varētu būt tiem reizē kā labs tēvs, tā māte.

 

LEJUPSLĪDE

Astoņdesmito gadu sākumā Hiršs nolēma atsākt savu mākslinieka darbu, bet vēlme palika tikai runāšanas stadijā − trūka spēka un enerģijas. Darbs aprobežojās tikai ar pāris Ziemassvētku kartīšu novilkumiem. Viņš atkārtoti sūdzējās par mākslas pasaules bezjūtību kā arī apetītes trūkumu, kuŗu viņš ārstēja ar augstām vitamīnu devām. Šobrīd viņš vēl runāja par dzeršanas izbeigšanu, jautātājiem uzsveŗot, ka dzeŗot tikai prieka pēc un varot pārtraukt jebkurā laikā.

Neticēdama, Ilona Staprāne iepazīstināja Hiršu ar kādu savu darba biedru, izbijušu alkoholiķi, kuŗš savukārt pierunāja to apmeklēt Anonimo Alkoholiķu sesijas. Hiršs bija ar mieru, bet ieradās sesijās piedzēries, ko tur uzskatīja par nāves grēku. Taču sesiju laikā Hiršs bija pats līdz nāvei gaŗlaikots. Viņi tur esot runājuši tikai par Dievu un morāli, bet par visu vairāk viņu esot uztraucis šīs grupas zemais intelektuālais līmenis. Pēc dažām reizēm Hiršs vairs sesijas neapmeklēja.

Neilgu laiku vēlāk saslima māte, un Hiršs atkal šķērsoja kontinentu, lai, pašaizliedzīgi kopjot, atvieglinātu viņas dzīves pēdējās dienas. Taču māte drīz mira, un Hiršs iekrita vēl dziļākā depresijā. Viņš runāja par nāvi un dzīves bezjēdzību uzsveŗot, ka ar mātes aiziešanu viņam pazudis neatvietojams, tuvs cilvēks: „Mēs nevarējām sadzīvot kopā vienā dzīvoklī vairāk kā dažas dienas, lai nesaplēstos, bet es viņu mīlēju un viņa to zināja. No visiem bērniem es biju viņas mīļais dēls”.

Pēc mātes nāves Hirša dzeršana pastiprinājās, un viņš pilnīgi beidza rūpēties par savu veselību. „Es zinu, ka es sevi indēju,” viņš atzinās, „bet, pretēji vienam, otram, es apzinos savas rīcības konzekvences.”

Beidzot, paklausot Ilonas Staprānes atkārtotiem skubinājumiem, viņš apmeklēja ārstu, kas konstatēja progresējošu aknu cirozi: „Ja Jūs pārtrauksit dzert šo pašu brīdi, Jūsu izredzes atveseļoties ir apmērām piecdesmit procenti. Ja nē, tad Jūs būsit beigts dažu mēnešu laikā”.

Ārsts ieteica viņam nekavējoties ierakstīties slimnīcā − atskurbtuvē, bet viņš spītīgi atsacījās. Veltīgi izmēģinājusies, Staprāne apelēja pie viņa dzīves drauga, Roberta, bet tas izmisumā pasvieda rokas gaisā: „Ivars tikai tad ies slimnīcā, ja kāds viņu nogrūdīs pa trepēm lejā!” Staprāne: „Nu tad nogrūdiet viņu!”

Neilgu laiku pēc šīs sarunas Hiršs kļuva dzeltens un sāka vemt. Bez cirozes ārsts vel konstatēja alkoholisku hepatītu. Ilona Staprāne viņu gandrīz ar varu ievietoja slimnīcā. Modernās medicīnas gādības rezultātā Hiršs izdzīvoja cauri delīriju epizodēm un, pateicoties stiprajai iedzimtajai konstitūcijai, atkopās. Viņš tagad nolēma izbeigt dzeršanu uz visiem laikiem.

Mēneša laikā viņu vairs nevarēja pazīt: pazuduši uztūkošie sejas vaibsti, sarkanās, aizpampušās acis. Paziņodams, ka jūtas tik labi kā nekad, Hiršs solījās atsākt savu mākslinieka darbu. Uz to viņu sevišķi skubināja latviešu mākslinieks un žurnālists Gvido Augusts, kuŗš aicināja viņu sadarboties kopējos projektos.

 

*

 

Dzert Hiršs atkal atsāka dažus mēnešus pēc savas atveseļošanās. Neviens neuzzināja īsto iemeslu. „Viņš nodzērās tāpēc, ka viņš pēkšņi atklāja, ka viņam vairs nebija nekā ko teikt,” ar zināmu nicināšanu noteica viņa kādreizējais amerikāņu draugs Farrs.

Viena no tuvākajām personām Hirša pēdējā dzīves posmā − Andra Kadile − bija citos uzskatos: „Nedomāju, ka tam, ka viņš atsāka dzert bija pamatā kāds atsevišķs emocionāls saviļņojums. Viņš gan laiku pa laikam sūdzējās, ka no mākslinieka kļuvis par nama māti. Skaidrā prātā, acīmredzot, viņš bija spiests apzināties savu izniekoto dzīvi, un šo domu viņš laikam nespēja panest.”

Uz atkārtotiem draugu pārmetumiem Hiršs tagad tikai atbildēja izsaukdamies: „Ja nevar dzert, tad nav vērts dzīvot”!

Viņa veselības stāvoklis atkal strauji pasliktinājās. Viņš pamazām iemantoja šļūcošu, veca vīra gaitu un sūdzējās par līdzsvara trūkumu. Uzkāpšana pa trepēm otrā stāvā radīja lielu piepūli. Tikai ar mokām Gvido Augusts viņu pierunāja izgatavot dažas ilustrācijas grāmatiņai ar Mudītes Austriņas tekstu. Tas bija viņa pēdējais darbs. No mājas viņš vairs neuzdrošinājās ne soli spert bez mazās metāla krūšu pudelītes, no kuŗas viņš, ar draugiem sarunājoties, ik pa brīdim ievilka pa malkam.

Šinī dzīves posmā viņš jau bija samierinājies ar faktu, ka nav vairs spējīgs dzeršanu pārtraukt, bet, ka gals, ja tas nav saistīts ar pārmērīgām ciešanām, viņu nebaida. Neviens nebija pārliecināts, ka viņš tā patiesi domāja. Sarunās ar draugiem viņš aizstāvējās, atkārtojot jau savu agrāk izteikto aizbildinājumu, ka visos māksliniekos, kas sevi par tādiem uzskata, iemīt pašiznīcināšanās instinkts.

Pēdējās dzīves nedēļās Ilona Staprāne viņu atceras guļam gultā ar pudeli pie sāniem. Viņš tā tur pavadījis savu dienas lielāko daļu, jo sūdzējies, ka mazākais darbiņš saistoties ar nepārvaramu piepūli.

Andra Kadile redzēja Hiršu pēdējo reizi dažas dienas pirms nāves. Viņa bija atnākusi, lai pierunātu to apmeklēt kādu koncertu. Hiršs esot šķitis esam labā gara stāvoklī, kaut gan esot pārtraucis ēst. Arī jokojies, kā kādreiz agrāk.

Pēc dažām dienām Hiršu ievietoja slimnīcā ar alkoholiķiem parasto komplikāciju − barības vada asiņošanu. Asiņošanu neizdevās apturēt, un Ivars Hiršs mira 1989. gada 11. martā.

Bēru ceremonija notika vietējā latviešu draudzes namā. Pēc nožēlojama latviešu mācītāja sprediķa, kuŗā tas pat nebija papūlējies iegaumēt mirušā pareizo uzvārdu, pie pults stājās viņa mūža draugs Roberts Gotteslebens: „Neskatoties uz visām mūsu domstarpībām, es no sirds varu teikt, ka mūsu kopā pavadītais laiks bija daudz par īsu.” Tas skanēja tik skumji, jo galu galā viņu abu „laulība” bija pastāvējusi vairāk kā divdesmit gadu.

Hiršu kremēja un viņa pelnus apglabāja latviešu kapsētā pie Ņujorkas, blakus tēvam un mātei − kā pats to bija vēlējies. Viņa mākslinieciskais mantojums, vairāki serigrāfi, palika dzīves drauga Roberta gādībā. Šo darbu izplatīšanai viņš mēģināja ieinteresēt kādu vietējo galeriju, bet bez sekmēm: neskatoties uz kvalitāti, darbu skaits esot bijis par niecīgu, lai atmaksātu tās pūles, kādas būtu jāveltī viņa zvaigznes uzspodrināšanai. Esot taču jāsaprotot, ka viņš neesot neko paveicis pēdējos piecpadsmit gadus.

 

 

SARUNA AR ROBERTU GOTTESLEBENU

Pēc vairāk kā gada aicināšanas Ivara Hirša mūža biedrs Roberts Gotteslebens beidzot atļāva sevi intervēt. Viņš ir kalsns kungs, pelēku sejas krāsu. Pēdējā gada laikā esot izgājis caur chemoterapijas sesijām, lai apturētu metastātiska vēža izplešanos. No sākuma aizdomīgs: kāpēc taisni viņu, ja raksts ir par mākslu. Nomierinājās, kad runa ir vairāk par personu nekā mākslu. Tūlīt pieminēja, ka latviešos laikam valdot uzskats, ka viņš apprecējis Ivaru viņa vecāku naudas dēļ. Patiesība esot pavisam cita: visu viņu abu laulības laiku viņš, Roberts, esot bijis vienīgais apgādnieks, jo Ivars neesot pelnījis ne centa. Tēvs viņu esot pilnīgi ignorējis, kaut arī māte šad tad atsviedusi pa dažiem tūkstošiem dolāru, kuŗus tad Ivars tūlīt iebāzis savā kabatā, ar viņu nedaloties. Māte arī pa reizēm sūtījusi viņam krāsas un citus materiālus, kurpretim tēvs tikai vienreiz atsūtījis lielu rulli zīda auduma, lai dēls beidzot varētu sākt savu iespieduma techniku izmantot praktiskākiem nolūkiem. Saniknots Ivars rulli iesviedis kaktā, bet, tā kā tas bijis zīds, tad vēlāk to sagriezis un izmantojis rāmju apvilkšanai.

Bet Ivars taču bērnībā esot bijis pieradis pie materiālas pārpilnības? Trimdā, kamēr pārējie latvieši, gaidot uz emigrāciju, nīkuši bēgļu nometnēs, lai vēlāk brauktu uz Ameriku, iespiesti trijstāvu kuģa gultās, Hiršs no Lisbonas un Estorial ielidojis Ņujorkā ar augstākās klases luksa lidmašīnu Yankee Clipper ar guļamvietām, kuŗās pasažieriem ļauts izvēlēties, vai viņi vēlētos gulēt baltos vai melnos satina palagos... Kā viņš to varējis savienot ar vēlāko pieticīgo dzīvi Sanfrancisko? Viegli! Materiālās bagātības Ivaru nekad neesot saistījušas. Naudai viņa acīs nebijusi nekāda vērtība. Kad viņam bijis jāierodas kādā oficiālā funkcijā, viņš uzvilcis savu jau atkritumos izsviesto veco tēva uzvalku, ko tas bija paņēmis līdzi no Latvijas. Dārgās Roberta un mātes dāvinātās Kašmīras jakas nākošajā dienā pēc dāvināšanas atradušās pagultē. Ikdienā viņš vislabprātāk staigājis krāsotāja pārvalkos, ar kuŗiem apmeklējis teātŗus un, citiem par šausmām, pat operu. Operā bieži vien nokavējis pirmo cēlienu, jo neesot varējis laikā atstāt bāru. Viena no lielākajām Ivara nelaimēm bijusi tā, ka viņš neko neesot spējis izdarīt līdz galam. Ja bijusi jārīko kāda izstāde, viņš gaidījis līdz beidzamajam brīdim un tad strādājis cauru dienu un nakti. Arī neesot nekur varējis ierasties laikā. Un attiecības ar vecākiem? Sliktas. It sevišķi ar tēvu. Ivars stāstījis, kā reiz bērnībā visi trīs dēli spēlējoties laidušies lejā no trampolīna. Tēvs gaidījis lejā, lai ar rokām tos saķertu. Bet, kad nonācis pie Ivara, tas palēcies sāņus un ļāvis tam nokrist zemē un sasisties. „Tā, lai tu zinātu, ka nevienam nevar uzticēties.” Līdz savas dzīves beigām tēvs viņam vienmēr atgādinājis, ka viņš, Ivars, esot bijis lielākā vilšanās viņa mūžā... Neskatoties uz visu to, Ivars viņam līdz pēdējam sūtījis savu darbu kopijas, bet viņš nekad neesot uz tām atbildējis. Un, kad skatījies uz Ivara abstraktiem serigrāfiem, tad vienmēr ņirgājies, noteikdams, ka pienācis laiks beigt nodarboties ar niekiem... Tā Ivars visu mūžu esot pūlējies pierādīt sevi tēva acīs kā vērtīgu sabiedrības locekli. Kad tēvs nomiris, viņš arī ar to pašu brīdi izbeidzis nodarboties ar savu mākslu. 

Un dzeršana? Ivars esot sācis smagi dzert jau vidusskolā. Roberts stāsta, ka viņu abu iepazīšanās laikā, viņš, Ivars, jau esot dzēris vismaz pudeli viskija dienā. Bet tajā laikā to neviens neesot varējis manīt... Kāpēc tas nav viņam aizrādīts? Par savu dzeršanu viņš kategoriski atteicies runāt, un savu nostāju neesot mainījis līdz dzīves galam... Un kā persona? Ivars vienmēr esot gribējis būt uzmanības centrā. Cilvēki bez tam viņu ātri gaŗlaikojuši. Un tiklīdz lietas kļuvušas gaŗlaicīgas, viņš vienmēr izdarījis kaut ko traku − piemēram, iekniebis svešai sievietei dibenā vai pateicis kaut ko tādu, par ko konservatīvi ievirzīts viesis būtu varējis uztraukties. Esot arī reiz bijis izsviests no kādas smalkas skolas, jo esot publiski izstādījis neķītrus plikņus, kuŗiem pielīmējis savu ienīsto skolotāju galvas. Pats savā nodabā būdams, viņš jau no bērnības cīnījies ar vientulību. Žēlojies, ka vecāki viņu vienmēr esot nogrūduši kādā no dārgajām, privātajām skolām. Dažreiz pat Ziemassvētkus, kad citi bērni aizbraukuši mājās, viņš kā vienīgais pavadījis internātā.

Bet kas viņus abus ar Robertu tik ilgi turējis kopā? Līdzīgā, kopējā vērtību skala. Ivars bijis neticami godīgs un ienīdis cilvēkus, kuŗi mēģinājuši manipulēt citus. Bagātība viņu nesaistījusi, un viņš vienmēr ar nožēlu noskatījies uz tiem, kuŗi lielījušies ar savu naudu vai iespaidu sabiedrībā. Cilvēcīgās situācijās Ivars vienmēr asi uztvēris pretenciozo un smieklīgo, protams, netaupot arī pats sevi. Bet par visu vairāk viņu pievilkusi Ivara humora izjūta. Neaizmirstami palikuši tie mirkļi, kad viņi abi brokastojot pārrunājuši iepriekšējo dienu notikumus. Par nožēlošanu tie bijuši tikai rīti, jo, dienai turpinoties, alkohola iespaidā viņš bieži kļuvis sīkumains un rupjš. Bet to visu atsvēruši viņa darbi un nevainojamā izpratne par mākslu vispār. Attiecība uz literatūru un citu mākslinieku darbiem viņam bijusi tā, ko sauc par „aci”. Viņa paša darbi bijuši siltuma un saulainības pilni, un tas nemaz neesot tik maz. Viņš, Roberts, vēl šodien brīnoties, kas būtu noticis, ja Ivars savu talantu nebūtu noslāpējis karjeras pašā sākumā.