MARIJAS FON ANDREJANOVAS VĒSTULES RŪDOLFAM BLAUMANIM
Rūdolfs Blaumanis. Jāzepa Grosvalda zīmējums.
Literatūrvēsturniece, Blaumaņa dzīves un darbu pētniece Līvija Volkova sagatavojusi, tulkojusi un komentējusi pirmpublicējumam JG sešas Marijas fon Andrejanovas vēstules Rūdolfam Blaumanim. Mēģinājumi atrast Blaumaņa atbildes līdz šim nav sekmējušies, bet cerība paliek. Tāpat kā cerība atrast Annas Brigaderes vēstules Augustam Langmeseram (JG 194/195).
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā glabājas daudz smalki sievišķīgā rokrakstā (ne latīņu, bet gotu burtiem) aprakstītu vēstuļu lapu, kuras Blaumanim sūtījusi viņa drauga Viktora fon Andrejanova atraitne laika posmā no 1895. gada 4. decembra līdz 1908. gada 14. jūlijam. Vēstules ir dažāda apjoma, lielākoties uz četrām līdz sešām lappusēm, bet atsevišķas sasniedz arī astoņas un pat divpadsmit lappuses. Vēstuļu skaits ir 52, tātad varam iedomāties, kādu krietnu kaudzīti Blaumaņa archīvā sakrājusi šī sarakste gandrīz 14 gadu garumā.
Latviešu literatūrvēsturnieku un katra Blaumaņa cienītāja sapnis ir atrast otru šādu paciņu − Blaumaņa rokas rakstītu. Bet gandrīz simtgadīgā laika atstarpe, abi pasaules kari un lielā tautu pārvietošanās šīs cerības padara pārāk fantastiskas.
Ar Hannoveras grāmatu apgāda īpašnieka Harro fon Hiršheidta palīdzību esmu mēģinājusi meklēt Andrejanovu pēdas Vācijā, bet līdz šim nav izdevies atrast pat šādu uzvārdu. Tomēr ilggadīgā muzeja darbinieka pieredze atstāj kādu cerības stariņu, jo − kas gan nav atradies pilnīgi negaidīti, pārsteidzoši. Piemēram, mums nebija ne jausmas, ka tepat Rīgā, kādā dzīvoklī glabājas Edvarta Virzas pirms 1. pasaules kara savai mūzai rakstītās vēstules ar dzejoļiem. (Publicētas 1993. gada un 1994. gada Varavīksnē).
Var pat gadīties, ka ziņas par cilvēkiem ar uzvārdu Andrejanovs (Andrejanoff, iespējami arī citi varianti) var sniegt kāds no šī raksta lasītājiem.
Baltvācu dzejnieks un žurnālists Viktors fon Andrejanovs ar ģimeni no Rīgas uz Berlīni pārcēlās 1894. gada jūnijā. Andrejanoviem bija 4 bērni, dzimuši laikā no 1883.-1891. gadam: Andrejs (André), Mellija, Eva un Viktors.
Pirmā zināmā lapiņa, ko Andrejanova kundze adresējusi Blaumanim, ir pielikums vīra vēstulei. Tā rakstīta no Andrejanovu vasarnīcas Asaros, kur Blaumanis tikko kā 2 nedēļas bija uzturējies ciemos.
1893.g.1. augustā
Mans mīļais siržu zagli! Tā nu ir noticis, Blaulich atnāca, ieraudzīja un uzvarēja! Pat mana vīra sirdi sagūstīja. O, Tu ļaunais, pat ne to Tu man nevarēji atstāt.
(Visi noskumuši, ilgojas pēc viņa, arī bērni, jo mājā tāds tukšums un klusums, it kā kāds būtu miris. Cer pēc pāris nedēļām atkal redzēties.)
Mans miers man ir zudis, mana sirds ir smaga, jo nav vairs mūsu Bläuchena... Paklau, ja Tu gribi būt pilnīgi atklāts, tad taču Tev jāatzīst, ka ar Tevi nav viss kārtībā, Tu savu burvju varu būsi iemantojis no kādas ļaunas burves (jo katrā ziņā ir arī labā), jo tādu galvas sagrozītāju, kāds Tu esi, otru grūti būs atrast. Taču nu šodienai − adieu! Uz redzēšanos līdz ar sirsnīgu sveicienu un māsas skūpstu!
Marī
Seko pa laikam dažas īsākas vai garākas piebildes pie vīra vēstulēm no Berlīnes, kamēr pēkšņi Blaumanis saņem lapu ar sēru apmali.
1895. g. 4. decembrī Mīļais draugs!
Rakstu Tev šoreiz ar galīgi salauztu sirdi, jā, nelaimes pilnīgi nospiesta un satriekta. Mans mīļais, mans vienīgais, mans labais, uzticīgais vīrs ir bijis tik cietsirdīgs un nežēlīgs un 1. decembrī pulksten 5 pēc pusdienas ļāvis nāvei mūs abus izšķirt.
(Vīram bijusi sirds lēkme, ārsts ieradies par vēlu. Izmisums, pamestības sajūta, zaudēta laimīgā laulības dzīve.)
Uz Blaumaņa rakstīto līdzjūtības vēstuli un uzaicinājumu ar bērniem atgriezties Rīgā, Andrejanova atraitne atbild, ka gribot bērnus audzināt vācu garā, ka viņi ar vīru ienīduši krievisko Rīgu un ka negribot atkal nonākt saskarē ar vīra māti, ar kuru viņi abi nekad nav varējuši saprasties. Uz Blaumaņa izteikto nožēlu, ka viņam nav tik daudz līdzekļu, lai ņemtu savu mīluli − Andrejanovu vecāko dēlu André − savā apgādībā, viņa atbild, ka tā vai tā no zēna nešķirtos.
Vēstules līdz 1896. gada vasarai ir smagu, nomācošu jūtu, brīžiem eksaltētu vaimanu pilnas. Pārspīlēti liekas pārmērīgi idealizētie laulības laika attēlojumi, jo ir zināms, ka Viktora fon Andrejanova straujais, neaprēķināmais raksturs, nervozitāte ir radījuši smagas konfliktsituācijas abu laulāto starpā. Kad no Blaumaņa nav saņemtas laikus atbildes, parādās satraukums, lūgums pēc morāla atbalsta. Tad − pateicība un apliecinājumi, ka viņa vēstules dod spēku dzīvot.
1896. gada 9. augustā − pirmā vēstule bez melnās sēru apmales. Mainās arī tonis, sāk parādīties dzīves prieks, it kā atspirgšana pēc grūtas slimības. Līdz šim tika teikts, ka prieka nekad vairs mūžā nebūs.
1896. g. 31.augustā
Mīļais, dārgais draugs un brāli!Paldies par tavu mīļo, silto vēstuli, lai debesis Tev atmaksā Tavu uzticību ... Tātad es Tev apsolu, es vairs nesūdzēšos, ka esmu aizmirsta, tikai Tev nevajag būt tik šausmīgi slinkam rakstītājam; mazliet biežāk taču Tu vari savās smukajās rociņās (nu, kas tad tas, Puķudvēselīte sāk teikt glaimus) paņemt spalvu, lai iepriecētu un uzmundrinātu savu veco māšeli, vai Tu to darīsi? ... Lasot Tavu vēstuli, sirdī iestājas miers, jā, starp citu, agrākais mazais blēņdaris sāk atdzīvoties, tikai viņš nevar atrast savu partneri, lai palaistu dažu mazu ēverģēlību. Es nezinu, es vispār esmu kļuvusi tik pārgalvīga, es nesaprotu, kas manī noticis, es varētu apkampt visu pasauli... Būtu Tu šeit, es varētu drusku ar Tevi panerroties, citādi man mana pārgalvība jānovirza uz bērniem, kuri ellīgi priecājas, ka viņi savu mammī redz atkal jautru. Vakar es kopš neatminama laika atkal reiz dziedāju...
Acīmredzot Blaumaņa vēstule Marijai fon Andrejanovai ir nozīmējusi ļoti daudz, ļāvusi izjust atbalstu un atdzīvinājusi atbalsis no skaistajiem senajiem gadiem, kā viņa turpmāk tos bieži atgādinās. Tai laikā, šķiet, 1893. gada vasarā, Blaumanis viņu nodēvējis par Puķu dvēseli (die Blumenseele), un tagad atkal viņu sarakstē parādās šis vārds. 1897. gadā no Berlīnes uz Latviju atceļojušas 17 vēstules. Atbilžu bijis daudz mazāk, jo gada nogalē ir pārmetoši vārdi viņam par klusēšanu, un seko pārtraukums līdz 1898. gada marta beigām. No Marijas fon Andrejanovas nāk atkārtoti aicinājumi ciemos uz Berlīni, Blaumanis nav atteicis, pat solījies braukt, bet solījuma izpildi arvien atlicis.
Pēkšņi 1898. gada decembrī Marija fon Andrejanova ieradusies Rīgā un pārsteigusi savu draugu viņa darba vietā − Mājas Viesa redakcijā. Priekšstatu par šo notikumu gūstam no viņas vēstulēm, kas rakstītas pēc atgriešanās Berlīnē.
1899.g.10./22. janvārī
(datumā atzīmēts vecais un jaunais stils)
Manu mīļo, dārgo Blaubī!Tā nu es atkal esmu tik tālu no visiem mīļajiem dzimtenē, un nekas man nepalika kā vienīgi atmiņas, mans vienīgais mierinājums. Te visi visapkārt man sveši, pasaule tukša un dzīve gara! es varētu tagad teikt ar Šopenhauera rindām, tas būtu mans pašreizējais pamatnoskaņojums. Ai, cik skaisti bija starp jums, mīļajiem! Tu, mans vecais Blaubī, līdz šim biji vienīgais, kurš vecajai Puķudvēselei ļāva bieži iesaistīties klusā dvēseles sarunā ar turieni. Man tā vienmēr bija patiesa laime, kad varēju Tev rakstīt, tad es varēju visu atklāti un brīvi izteikt... Redzi, kas no tā iznāk, ka Tu tik ilgi klusēji! Puķudvēsele iesēžas vilcienā, drāžas uz Rīgu, kā slepenpolicists staigā no vienas vietas uz otru, lai izdibinātu, kur īsti cēlais draugs ierīkojis savu galveno mītni, vai varbūt viņa Pegazs niknumā sācis trakot un notriecis veco Blaubī pret kādu piedauzības akmeni, kur viņa mīļā galva nožēlojamā veidā tikusi sadragāta!
Nu, meklēt es dabūju nežēlīgi, iekams es atklāju Tavu slēptuvi, Tu māki spēlēt paslēpes kā reti kāds! Bet Tu pats taču teici, Tu gribot, lai Tevi meklē. Nu un, uzticīgā Puķudvēsele Tevi meklēja, kaut gan Tu viņu tik nievājošā veidā biji atstājis novārtā. Taču Puķudvēseles nemēdz pieminēt ļaunu, nav atriebīgas, viņas vienmēr paliek uzticīgas pašas sev.
Un kaut Tu būtu pasaules viņā malā, Puķudvēsele gan mācētu Tevi atrast!
Bet nu diezgan ar šādiem jūtu izvirdumiem, par kuriem taču Tu tikai savilksi savus lūpu kaktiņus; nē, tik augstam garam par Puķudvēseļu bērnišķīgajām idejām jāpasmaida. Tātad nu ir diezgan smiets, tagad parunāsim nopietni (kaut gan mani nesauc par Ernstu (vārdu spēle: ernst − nopietns − L.V.), bet esmu bezkaunīgais Berlīnes Oskars).
(Jau iepriekšējās vēstulēs pieminētais skolotājs Makss Brusts bildinājis un gaida atbildi. Ārkārtīgā apjukumā un neziņā, ko darīt).
Es nevaru savu sirdi aizliegt un teikt jā, ja es vīrietim nevaru dāvāt visu savu sirdi, ja es viņu − tā kā savu mīļo Viktoru − nevaru tikpat karsti mīlēt. Bet viņš mani mīl patiesi. Jā, tā ir dilemma, no kuras es netieku ārā. Manu veco Blaubī, ko Tu darītu, ja būtu manā vietā? Ar prātu domājot, man būtu jāsaka jā, bet ja sirds nav klāt − nevaru. Kopš Tevi redzēju, visas atmiņas ir vēl spēcīgākas, un es domāju par Tevi katru dienu un stundu, es katru dienu un katru stundu garā sarunājos ar Tevi. Man ir tā, it kā Tu būtu daļa no Viktora, jo jūs taču bijāt labākie draugi. Ja Tu būtu šeit, ko gan mēs abi kopīgi te neizdarītu − mēs strādātu pie Taviem un Viktora darbiem, tos izdotu. Vai Tu negribi pamēģināt ar savām novelēm pie Reklāma izdevniecības? ... Raksti drīz, vai Tu dzirdi!?!?! Citādi pār Tevi nāks manas Puķudvēseles dusmas, un Tev klāsies gauži slikti!
Spriežot pēc nākamajām vēstulēm, atbilde nav pienākusi līdz pat pavasarim. Tad − Marijas fon Andrejanovas vēstule bez skaidra datuma, apmēram vienlaikus ar 17. maija vēstuli.
... Tu vaicā, kad mēs atkal tiksimies? Manu mīļo Blaubī, tagad ir Tava kārta braukt šurp! Būtu arī pēdējais laiks Tev beidzot vienreiz izpildīt savu solījumu un ierasties pie Puķudvēseles. Tagad ir pagājuši tieši divi gadi, kopš pavasara vēstnesis (kāds mazs cīrulītis) man notrallināja priecīgo pasaciņu: Blaubī brauc! Man tā bija kā pasaciņa, bet Tu pats man apliecināji melns uz balta, ka putniņš ir dziedājis patiesu dziesmu. Tu jau man Ziemassvētkos atkal apsolīji, ka brauksi. (Sagaidīs Šarlotenburgas stacijā, iekārtos dzīvoklī, tad sekos koncerti, teātri, izbraukumi, darīšanas). Es taču esmu Tev devusi tik lielisku piemēru un Tev parādījusi, cik lēti un ātri var pārsteigt savus paziņas, radus un draugus. Ja es, vāja sieviete, to varēju, tad Tu kā vīrietis to vari vēl drīzāk ... Abi Tavi darbi Andriksons un Atvadīšanās ir brīnišķīgi. Parūpēšos par abiem pie Reklāma, bet Atvadīšanās šejienes apstākļiem nav tik piemērots...
1899.g.17.maijā
(ar uzlīmētu neaizmirstules ziediņu)
Manu mīļo, dārgo Blaubī!Puķudvēselītes nemēdz pieminēt ļaunu, viņas vienmēr paliek sev uzticīgas! Ar šiem vārdiem būs iesākties arī šīsdienas vēstulei, lai Tu šos vārdus iegaumētu arvien ciešāk un mācītos uz tiem vēl drošāk paļauties. Jā, manu veco Blaubī, ar savu pēdējo vēstuli Tu mani patiesi aizkustināji; tā man apliecina, ka es tomēr vismaz vienam cilvēkam vēl kaut ko nozīmēju, ka mans vecais draugs Blaubī man vismaz vēl uzticīgs, tic maniem vārdiem, jā, uz tiem paļaujas. No visas sirds Tev par to pateicos! Es jau arī nevarēju tam ticēt, nevarēju to aptvert, ka mans vienīgais draugs un vecais brālis Blaumanis savu uzticīgo Puķudvēseli būtu pārpratis un šādas pārprašanas dēļ nabaga dvēselīti varētu pamest. Pacietīgi dienu no dienas ar ilgošanos gaidīju kādu dzīvības zīmi no tā vienīgā, kuru skaistā pagātne man vēl tveramā veidā atstājusi, un nevarēju ticēt, ka liktenis man varētu atņemt vēl arī pēdējo no tā skaistā, svētlaimīgā laika. Blaubī savu Puķudvēselīti nav apveltījis ar klusēšanu aiz ļauniem nolūkiem, tos iemeslus, kādus Tu man mini, es pieņemu bez jebkādām ierunām; viss, ko mans draugs man saka, man ir nozīmīgs. Tava vēstule man apliecina, ka Tu esi palicis tas pats agrākais, uzticīgais, par kādu es Tevi turēju, kaut arī Tu klusēji. Paliec arī turpmāk tāds pats! Saglabā man savu uzticīgo draudzību, briesmīgi tukšās un vientuļās dzīves straumē tā mani notur virs ūdens! Lai Tev vēlreiz sirsnīgs paldies par Tavu vēstuli un par draudzību, kas no tās izstaro, tas mani patiesi atspirdzināja un stiprināja!...
Tā bija skaista atkalredzēšanās, un es bieži, ļoti ļoti bieži to atceros! Es redzu Tevi vēl pavisam skaidri savā priekšā uz krēsla sēžam, galvu domīgi rokā atspiestu, tad priecīgi iztrūcinātu uzlecam kājās un seju spēji rokās paslēpjam, it kā Tu parādību būtu ieraudzījis. Tad Tu saņēmies, un nu mēs varējām sirsnīgi apsveicināties! Manu veco Blaubī pēc ilgiem gadiem atkal reiz draudzīgi apkampt! Arī man viss mūsu kopīgi piedzīvotais atkal tik skaidri nostājās acu priekšā. Un par visām lietām tā skaistā vasara Asaros, žēl, ka tā bija mūsu abu harmonijas pēdējā vasara. ...
Šai vēstulei nav saglabājies nobeigums. Pēc šīs seko vēl viena 10. jūnijā, kur ir runa par Blaumaņa darbu varbūtēju izdošanu Reklāma apgādā, daži citi praktiski jautājumi un piebilde par iedragāto veselību, sevišķi attiecībā uz nerviem. Tad ilgs pārtraukums. 1890. gada 22. janvārī viņa apraksta, ka abi ar Maksu Brustu ļoti mīl viens otru, ka viņa beidzot atradusi cilvēku, kas viņu nēsā uz rokām. Skan dziļš rūgtums, ka Blaumanis sen nav rakstījis, viņa bijusi uz nāvi slima. Tad seko pa dažām vēstulēm laikā no 1901. gada līdz 1907. gadam. Viņa ir Marija Brusta un vēl viena dēla −Zigfrīda − māte.
Pēdējā vēstule −
1908. g. jūlijā, Ilfeld a/Harz
Manu mīļo Blaubī!
Pagājušā gada oktobrī mani gandrīz nāvīgi ievainoja manā dzīvoklī mana vīra brālis. Mans vīrs to mierīgi pacieta, uzbrukums pat, liekas, ir noticis ar viņa piekrišanu. Viņa vecāki rīda visu pasauli pret mani un maniem bērniem un apvaino mūs uz katra soļa. Tas ir nonācis tiktāl, ka es pēc tam, kad mans vīrs bija mūs visus no mājas izdzinis, iesniedzu pret viņu sūdzību. Tā es patlaban esmu bez līdzekļiem un varu dzīvot tikai no svešu žēlastības vai nežēlastības. Mani bērni nevar pagaidām man neko dot, jo viņiem pašiem vēl maz kas ir. Tā kā man nekādu piederīgo nav, kas man palīdzētu, tad es savā bēdīgajā stāvoklī griežos pie drauga, pie Tevis, mans mīļais Blaubī. Pierādi man, atceroties mūsu veco draudzību un mūsu mīļo nelaiķi, ka vēl ir draudzība. Neļauj man zaudēt ticību uz pasauli un cilvēkiem un izglāb mani no izmisuma. Palīdzi, ja Tu vari, ar 75-100 rubļiem. Ja Tev nav to pie rokas, tad taču latvieši varēs tikdaudz pateicības parādīt rakstniekam, kas arī viņu labā strādājis, ka viņi paglābs tā nelaimīgo sievu no izmisuma pilna soļa un sakolektēs šo summu. Brāl Blaubī, neatstāj mani un palīdzi man tikt pāri šim kalnam! Vēlāk ar Dieva palīgu droši vien ies labāk, kad prāva pret manu vīru beigsies, un es vēl pēc citām sūdzībām tikšu atkal pie savas naudas. Atbildi man lūdzu pēc iespējas ar nākamo pastu. Tava dziļi nelaimīgā un izmisusī
Puķudvēsele.
Šī ir vienīgā vēstule, kura līdz šim laikam publicēta. To savā monogrāfijā par Blaumani ietvēris Antons Birkerts. (R. Blaumaņa Kopoti raksti, 12. sēj., Rīgā, 1927, 294-295. lp.) Turpat arī Birkerts norāda, ka šī vēstule palikusi nelasīta, jo Blaumanis tad jau gulēja Takaharju sanatorijā, kur pēc pusotra mēneša mira.
Ļoti plašais Marijas fon Andrejanovas vēstuļu klāsts vēl prasa nopietnu pētniecības darbu. Un ja kādam vēl būtu šai jautājumā kādas ziņas, ļoti lūdzu tās nosūtīt Jaunās Gaitas grāmatu apskata redaktoram Mārtiņam Lasmanim.
Līvija Volkova
