VERGU NOMETNES PĀRDZĪVOJUŠIE TURPINA LIECINĀT

VIA DOLOROSA - staļinisma upuru liecības. Otra grāmata. Sakārtojusi Anda Līce. Rīgā: Liesma, 1993. 621 lp.

 

Pirmā liecība un mēma apsūdzība par padomju režīma 1941.g. 14. jūnija necilvēcīgo deportācijas akciju bija deportēto latviešu saraksti, ko grāmatas formā ar nosaukumu These Names Accuse pirms apmēram 40 gadiem izdeva Latviešu Nacionālais Fonds Zviedrijā. Daudz vairāk informācijas nekā tikai izvesto dzimšanas dati, dzīves vieta Latvijā un profesija tai laikā vēl arī nebija mūsu rīcībā. Ilgus pēckaŗa gadus valdīja neziņa, vai kāds no izsūtītajiem vairs vispār bija palicis starp dzīvajiem. Tad pamazām sāka ienākt ziņas, ka nelielai šo nelaimīgo tautiešu daļai tomēr bija laimējies izciest visus šausmu gadus, gan parasti samaksājot ar galīgi sagrautu veselību. Parādījās atsevišķas brīvībā izkļuvušo izsūtīto liecības par pieredzējumiem vergu nometnēs. Bet tikai 1990. gadā - gandrīz pusgadsimtu pēc pirmā deportāciju viļņa - varēja iznākt pirmais VIA DOLOROSA - staļinisma upuru liecību - sējums (apskatīts Jaunās Gaitas 185. numurā). 1993. gadā tagad Rīgā izlaists otrs sējums ar jaunām liecībām. Grāmata, kas ir apmēram 600 lappušu bieza, satur 25 izsūtīto stāstījumus un bez tam veselu klāstu dzejoļu, kas radušies izsūtījumā pavadītajos gados. Lasāmviela ir šaušalīga. Katra stāstītāja, katras deportētās ģimenes liktenis iet savus sevišķos ceļus, bet koptemats visiem ir, protams, viens un tas pats - normālam saprātam neaptveŗams despotiskā režīma sadistisks spīdzināšanas un slepkavošanas prieks, kas nesaudzē neviena. Par savu Golgātas ceļu te liecinās gan 1941.g. 14. jūnijā, gan 1949.g. 25. martā, gan arī uz atsevišķu "apsūdzību" pamata citos datumos saķerti latvieši. Piespriestie "soda mēri", ja tādi vispār tiek darīti zināmi, variē no 5 līdz 25 gadiem, bieži vēl papildināti ar aizliegumu pēc "soda" izciešanas atgriezties Latvijā. Transporti uz Padomijas "attālākiem apgabaliem" notiek vienmēr pēc tās pašas schēmas: pārblīvēti preču vagoni ar caurumu grīdā vai spaini vagona kaktā; brauciena gaŗums viens vai vairāki mēneši, uztura un dzeŗamā ūdens devas minimālas; vairāki nelaimīgie mirst jau ceļā, un līķus tad izvāc kādā stacijā. Deportējamiem jau no pirmā mirkļa ar to tiek darīts zināms, ka viņu cilvēka vērtība ir nulle. Vēlāk, izsūtījuma vietās, tas jādzird ik dienas. Kāds zvērīgs krievu brigadieris Sušķovā, tālā ziemeļu apvidū, moka sev padotos izsūtītos un lamu vārdu starpā ietilpina arī piebildi: "Nosprāgstiet jūs, otrpus upes ir vēl 200 fašistu!"

Nedaudziem ir laime nonākt darbā lauksaimniecībā vai pie zvejas, bet viss vairums pavada savus ieslodzījuma gadus vergu nometņu barakās vai pašu deportēto provizoriski celtajās koka būdās, kur pavada naktis lielā saspiestībā un aukstumā, kamēr dienas paiet smagā fiziskā darbā. Kas neizpilda uzliktās augstās normas, tam samazina jau tā niecīgo pārtikas devu. Daudzi nomirst badā. Ieslodzītos terorizē ne tikvien sargi, bet arī kriminālnoziedznieki, kam salīdzinājumā ar "polītiskajiem" ir privileģēts stāvoklis. Dzīvība vienmēr ir briesmās. Anna Rubene, nosūtīta uz Kengīras nometni 1952. gadā, liecina: "... Uz darbu ieslodzītos dzina kolonnā pa apmēram 200 cilvēkiem. Kolonnas priekšgalā gāja viens vai divi apsardzes karavīri ar automātiem rokās, pārējie, tāpat apbruņoti, ieslēdza kolonnu no visām pusēm ... Rudenī uz ceļa bija lāmas. Priekšgalā ejošais karavīrs izvēlējās tieši dziļāko lāmas vietu, kaut stepes ceļā to apiet bija pavisam viegli. Vai provokācija? Viņam tas bija vienkārši, jo kājās bija garie zābaki, bet ieslodzītajiem tikai īsi korzābaki, kuŗus pēc tam nebija kur žāvēt. Bija jau aukstais rudens periods. Ieslodzīto kolonna pavirzījās mazliet nostāk no lāmas. Apsardzes karavīrs notēmēja pa kolonnas pirmajām rindām, atskanēja šāviena kārta, vīri pirmajās rindās saļima uz vietas. Pēc tam nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas. Varbūt bija goda raksti, atvaļinājumi, kas to lai zina." - Ieslodzītie bijuši instruēti, ka pārgājiena laikā "sarunāties nedrīkst, solis pa labi, solis pa kreisi skaitās bēgšanas mēģinājums, apsardze pielieto ieročus bez iepriekšēja brīdinājuma." - Naktīs jāaizstāvas pret kriminālo patvarībām, kas bieži var maksāt dzīvību. Austras Peinbergas stāstījumā lasām: "Mēs, polītiskās ieslodzītās, nebijām šķirtas no kriminālistēm. Šīs bestijas brunčos baudīja dažādas priekšrocības no nometnes administrācijas puses. Viņas pret mums dega dzīvnieciskā naidā, mēs viņām bijām fašistes, tā tad iznīcināmas. (...) Viņas drīkstēja mūs apzagt, atņemt pēdējo kumosu skābās, gļotainās maizes, piespiest savā vietā strādāt, dažādi pazemot, piekaut līdz nāvei, nospēlēt kārtīs un pat nogalināt, administrācija necēla ne ausu. (...) Par īsto fašismu viņām, protams, nebija nekādas jēgas, tāpat kā viņas neapjēdza, ka par savām sapostītajām dzīvēm viņām jāpateicas padomju iekārtai, visai šai melīgajai sistēmai. Un padomju iekārtai savukārt izdevīgi bija viņu naidu novadīt uz mums, lai ātrāk mūs salauztu, lai ātrāk mūs padarītu par paklausīgiem bezgribas vergiem." Visiem tagad labi zināms, ka varas noturēšanai padomju režīma virsslānis centās radīt tautā bezmēra baiļu un neziņas atmosfairu. Zinām arī, ka tas tika loti sekmīgi īstenots. Atcerēsimies, ka šo nomācošo, smacējošo tvanu bija spiesti ieelpot pat trimdas latvieši, kas, atgriežoties no Latvijas apmeklējuma, pēc tam tik nelabprāt gribēja izteikties par turienes īsteno situāciju. Daudzi stāstīja it kā piespiesti pelēcīgajā, lietišķajā stilā, izvairīdamies saukt lietas īstajos vārdos; daļēja padomju terminoloģijas kopēšana liecina, ka režīma zvērīgās ķetnas metušas savas ēnas virs agrāko upuru galvām arī pēc nometnes atstāšanas un pat vēl tagad, kad Padomju Savienība vairs vispār neeksistē. Kāda bijušā deportētā iesāk savas atmiņas ar konstatējumu, ka nu latviešu tauta esot nokratījusi stagnācijas pinekļus no savām kājām. Nevis asiņainu terrora režīmu, bet gan tikai "stagnācijas pinekļus!" Tālāk viņa savukārt raksta: "Es zinu visus tos komjauniešus, kas mūs izsekoja, visus tos, kas tik ļoti centās paātrināt mūsu arestu un izolāciju no sabiedrības, arī to cilvēku, kas vienā no ministrijām ieņem augstu posteni, taču es nedomāju atriebties viņiem." - Kāds izsūtīts mācītājs, izcietis astoņus gadus ieslodzījumā ļoti bargā ziemeļu klimatā, saprot, ka "tā lemts Dieva gudrajā un neizdibināmajā nodomā" un arī nebūt nenostājas apsūdzētāja lomā. Te neviļus paceļas doma - ja nu reiz visi režīma kalpiņi, slepkavas, neģēļi tiktu saukti pie atbildības - vai tad bijušie nometņu iemītnieki vispār būtu gatavi liecināt? Padomju varas iedzītās bailes arī izrādās stiprākas par dažkārt tā uzsvērtajām latviskās kopības saitēm. Pēc vairāku gadu izsūtījuma dzimtenē atgriezusies latviete raksta: "Cilvēki no manis baidījās, pat roku nedeva un, mani ieraugot, gāja pāri ielai." Netrūkst arī gadījumu pašu apcietināto starpā, kur viens nodod otru, glābdams pats savu ādu. Mastodontiskais padomju režīma noziegums - veselu iedzīvotāju grupu deportācijas VIA DOLOROSA grāmatās radušas pārliecinošu, ar sāpēm lasāmu dokumentāciju, kas ļauj mums, latviešiem, pamazām apjaust, ka to cirstās brūces ir vēl dziļākas un grūtāk dziedējamas nekā to sākumā varbūt bijām iedomājušies.

 

Gunars Zvejnieks