Jaunā Gaita nr. 198, oktobris 1994
Raimonds Staprāns
PĒDĒJĀ IZRĀDE
Paskumja, pamelna komēdija 8 ainās
Lugā darbojas:
Amanda − Izbijusi, paveca aktrise
Māsa − Medmāsa vecu ļaužu atpūtas namā
Ivars − Izbijis aktieris − režisors
Kopēja − Labdarīga darbiniece vecu ļaužu atpūtas namā
Darbība norit vecu ļaužu atpūtas namā dažas nedēļas pirms Ziemsvētkiem. Uz skatuves Amandas istaba. Gulta, galds, naktsgaldiņš. Dekorējums krāsu gammas ziņā atgādina slimnīcas istabu.
Piezīmes: Lugu ierosināja īss ziņojums avīzē par nesaskaņām atpūtas namā. Vidi un krāsu piedeva nesen iznākusī Treisija Kidera (Tracy Kidder) grāmata Old Friends, kuŗā viņš ar līdzjūtību izseko paslimu, vecāku ļaužu gaitām to atpūtas namā. Šajā grāmatā viņš dienu pa dienai izseko dažu šīs iestādes iemītnieku priekiem, sāpēm un nenovēršamam galam. Mazliet palīdzēja arī īss apraksts par kādu aktrisi, kuŗas liktenis tur bija laimīgāks par pārējo likteņiem... Lugu uzvedot, mūzika tikai atļaujama beidzamajā ainā, pārējo ainu pārejas piepildot ar skaņu efektiem.
1. aina
Amanda sēž braucamā krēslā. Ienāk Māsa ar piezīmju bloku.
Māsa Vai mums šodien ir izgājis vēders?
Amanda Par kādiem mums Jūs runājat?
Māsa Atvainojiet. Es prasīju vai Jums šodien ir izgājis vēders.
Amanda Man ir, bet es nezinu kā ar Jums.
Māsa Šeit atzīmēts, ka nav izgājis jau vairākas dienas.
Amanda Es šovakar ieņemšu caurejas zāles.
Māsa Jūsu lieta ir tik ielaista, ka šādos gadījumos ārsts ieteic klistīru.
Amanda Paldies, bet es jūtos labi.
Māsa Jūs varbūt jūtaties labi, bet pēc pāris dienām tas Jūsu vecumā varētu radīt nevajadzīgas komplikācijas.
Amanda Ja vēlaties, es iedzeršu tūlīt.
Māsa Jums droši vien ir sacietējumi, tādēļ, ārsts ieteica klistīru.
Amanda Es nevaru panest, ka kāds rīkojas gar manām neminamām vietiņām.
Māsa Tad jums personīgi jārunā ar ārstu pašu. Es viņam teikšu, ka ...
Amanda Teiksit ko?! Vai Jūs man tagad piedraudat?
Māsa Es tikai šeit strādāju un izpildu, ko ārsts man liek.
Amanda Agrāk man pašai ļāva izvēlēties.
Māsa Ignorē teikto. Šeit ir Jūsu dzelzs tabletes. Jūsu hemoglobins vēl joprojām ir par zemu.
Amanda Norij, uzdzer ūdeni. Tā dzerdama, es laikam drīz sākšu svīst rūsu.
Māsa Un šeit ir Jūsu Teātŗa Vēstnesis.
Amanda Es esmu beigusi šo tenku lapu lasīt.
Māsa Man gan jāatzīstas, ka es neesmu bijusi ne uz vienu no Jūsu izrādēm.
Amanda Es to pilnīgi saprotu. Jūsu profesijas cilvēki parasti teātri neapmeklē... Kā Jūs beidzot pēc visiem šiem gadiem uzzinājāt, ka esmu aktrise?
Māsa Apskatījos kartotēkā.
Amanda Nu protams. Šņakarēšanās gar personīgiem papīriem ir laikam apzinīgu cilvēku apsēstība.
Māsa Daļa no mana jaunā darba ir savest kopā cilvēkus ar kopējām interesēm. Es meklēju Jūs tikai tāpēc, ka vakar ieveda vēl vienu teātŗa cilvēku. Jums ar viņu noteikti jāiepazīstas.
Amanda Un ko tad Jūs domājat mēs darīsim − spēlēsim kopā teātri?
Māsa Viņš ir jauks un interesants cilvēks. Esot bijis aktieris un režisors.
Amanda Arvien trakāk! Dievs pasargā mani no režisoriem.
Māsa Ja Jums nekas nav pretim, es viņam iedošu Jūsu istabas numuru ... Es gandrīz piemirsu − te ir Jūsu nervu zāles. Tā kā Jūs bieži gaužaties par nelāgiem murgiem, ārsts ir paaugstinājis Jūsu devu uz trijām tabletēm dienā.
Amanda Es jau tā staigāju kā apdullusi.
Māsa Ārsta rīkojums, bet ja Jūs ...
Amanda Atdarina Māsu. ... tad pati runājiet ar viņu.
Māsa Es atstāšu ārstam zīmīti, lai tad viņš pats atnāk un ...
Amanda Ko tur nu zīmosities. Dodiet tik šurp! Ja nelīdzēs, tad neskādēs. Paņem tabletes un izdzer ar glāzi ūdens.
Māsa Pirms es eju − to režisoru... Ja pareizi saprotu, tad Jūs negribat, lai es viņu?
Amanda To es neesmu teikusi. Kas viņš tāds ir? Vecs? Jeb vēl pajauns − manos gados?
Māsa Cik atceros, vēlos sešdesmitos...
Amanda Ja vīrietis, tad jau vecs kraķis.
Māsa Man viņš liekas esam aktīvs, darbīgs kungs. Brīžiem pat jauneklīgs.
Amanda Ko tad tāds te meklē?
Māsa Esot pārcēlies no cita atpūtas nama − it kā sanācis konfliktā ar administrāciju.
Amanda Kašķus gan te nesūtiet − man jau tā nervi beigti.
Māsa Nu labi, es neteikšu nekā.
Amanda Pagaidiet! Kā viņu sauc?
Māsa Ivars... Ivars... uzvārdu nevaru atcerēties.
Amanda Droši vien, kā visiem režisoriem, kāds neizrunājams ārzemnieka vārds... Tikai, no Dieva puses, nesakiet, ka es viņu gribu redzēt.
Māsa Apsolu! Es tikai pateikšu, ka Jūs te tāda guļat, un tad lai pats izšķiras.
Amanda Guļu! Kas, pēc Jūsu domām, tad es tāda esmu − invalīds, mirēja?
Māsa Tad ko lai es saku? Iemītniece?
Amanda Atkal greizi! Sakiet, pajauna aktrise ar... nu sakiet ar nerviem, kas atpūšas...
Māsa Bet Jums taču ir bijis nopietns insults.
Amanda Un kāda citiem tur daļa? Ar nerviem, sakiet ar nerviem. Tas skan daudz civilizētāk.
2. aina.
Amanda meditē braucamā krēslā. Ar saviem ratiem ieripo Ivars .
Ivars Man gan teica, ka Jūs neesot gluži līdz nāvei noilgojusies pēc manas sabiedrības... Pauze. Kopš nu reiz mēs esam šinī, teiksim − iestādē ... Pauze. Varbūt, ka šodien nav īstā diena... Pauze. Acīmredzot, šodien nav īstā diena. Apsviežas, lai izbrauktu.
Amanda Ko nu laužaties, sukājiet vien iekšā.
Ivars Es tiešām ceru, ka netraucēju.
Amanda Nav tāda režisora, kuŗš netraucētu...
Ivars Neesmu jau režisors vien − drusku arī pats esmu spēlējis.
Amanda Tā tad aktieris! Tas ir vēl ļaunāk. Jūs jau laikam zināt, ka vecos laikos neļāva aktierus apglabāt kapsētās kopā ar citiem, jo tiem neesot dvēseles.
Ivars Nu redziet − atzīšos: esmu vairāk režisors nekā aktieris.
Amanda Es ceru, ka neesat viens no tiem, kas vada režiju un pats spēlē līdzi galveno lomu.
Ivars Kad apstākļi to prasa − jā.
Amanda Un droši vien rakstāt pats savu mūziku.
Ivars Ja cita nav.
Amanda Un spēlētu arī pārējo aktieŗu lomas, ja tas būtu fiziski iespējams.
Ivars Kuŗš režisors to negribētu?
Amanda Tādēļ nav nekāds brīnums, ka es te tagad sēžu.
Ivars Līdzcietīgi. Ja man būtu atļauts mainīt tematu... Es taču drīkstu jautāt, kas Jums...
Amanda Acīmredzot tas pats kas Jums.
Ivars Es nezināju, ka man tas vēl rādās. Man vāja labā puse.
Amanda Maza trieciņa? Tad laikam es esmu laimīgāka − man kreisā. Es vismaz varu bez grūtībām rakstīt. Smejas. Iznāk tā, ka mums pa abiem kopā vienas labas smadzenes.
Ivars Vairāk gan. Es teiktu − pusotras.
Amanda Kuŗam no mums pieder tā puse? Neveikla pauze.
Amanda No kuŗa teātŗa Jūs?
Ivars Ne jau no tāda, kuŗš labi maksā... Un jūs?
Amanda Es tāpat.
Ivars Tad nu mēs atkal esam līdzīgi.
Amanda Un Jums tā nelaime? Uz skatuves?
Ivars Dieva dēļ, nē! Turpat mājās, gultā.
Amanda Man gan − taisni izrādes laikā − Hamletā.
Ivars Protams, spēlējāt Ofēliju?
Amanda Džentelmenis! Vai es izskatos pēc tādas, kuŗa varētu tēlot Ofēliju? Nu to pašu, nu Jūs jau zināt, nu to pašu karalieni.
Ivars Sīka lomiņa...
Amanda Paldies par komplimentu! Bet no otras puses − paldies Dievam! Beigās kapsētas ainā es saku: Dieva vārdā − mieru! Un es pēkšņi jūtu, ka nevaru vairs nostāvēt, man jāpieturas pie karaļa. Dieva laime, ka karalis kreisajā pusē, citādi es nezinu, kas būtu noticis. Un tas Hamlets tur muld un muld un nevar vien beigt, kamēr es mēģinu atcerēties savu tekstu. Tik vien kā izteicu savu: Vājprāts vien! Pārējo biju piemirsusi. Bet viņš, tas Hamlets, par laimi, pārķer tekstu un turpina muldēt, kamēr es domāju, kā tikšu ar godu nost no skatuves.
Ivars Un tikāt?
Amanda Kur nu! Šis, nu karalis, tik nejūtīgs, aizrikšo bez manis, un es palieku viena uz skatuves. Labi, ka bija krusts kur pieķerties, bet tas pats, kā jau uz skatuves, no papīra... Par to, kas tālāk notika, es negribu atcerēties... Labāk runāsim par ko citu...
Ivars Piemēram kāds šodien laiks.
Amanda Nesāciet nu atkal lauzties... Jūs precējies?
Ivars Šķirtenis.
Amanda Cik žēl.
Ivars Tur nav ko žēlot. Mēs jau bijām atsvešinājušies.
Amanda Jums cita sieviete, jeb viņai...
Ivars Kaut kas daudz prozaiskāks. Nē, Jūs to nekad nesapratīsit.
Amanda Es pacentīšos.
Ivars Viņai bija piemeties − tam nav vēl medicīniskas terminoloģijas, bet es to saukšu par televīziaitis... Nemaz nesmejieties − tā ir nopietna slimība. Mūsu dzīve pamazām apstājās. Nebija vairs savstarpēju sarunu, ēdiens vairs netika vārīts, apstājās arī sekss. Tiklīdz viņa ieradās mājās no darba, viņa ielīda gultā un uzgrieza to kasti.
Amanda Man arī patīk ziepju operas.
Ivars To es vēl saprastu... Nē, viņa skatījās ziņas. Tās pašas nolādētās ziņas atkal un atkal. Un kad mums bija sekss, ja vispār bija, viņa uzgrieza kasti vēl skaļāk. Un kamēr es tur, atvainojiet par izteicienu, raustījos mīlas kaislībā, viņa skatījās ziņas.
Amanda Tas tomēr ir labāk nekā lasīt grāmatu ... un tad?
Ivars Kamēr vienu dienu es aptvēru, ka manis vietā viņa ir apprecējusi kasti. Es sakravāju somiņu ar drēbēm un teicu, ka šo māju atstāju.
Amanda Bet viņa taču...
Ivars Pat nepakustējās. Ar glāžainām, sasarkušām acīm viņa turpināja skatīties ziņas.
Amanda Pārfrāzējot autoru − vaina droši vien nebija kastē bet Jūsos.
Ivars Acīmredzot. Laikam kā par sodu mani ķēra trieciņa, un es esmu šeit... Bet tagad Jūsu kārta.
Amanda Ko nu es... Stāstiet vien, kā te nonācāt.
Ivars Šoreiz es pastāvu... Jūs, protams, precējusies?
Amanda Kauns atzīties. Mans vīrs bija režisors − tajā pat teātrī, kuŗā es.
Ivars Tas jau parocīgi.
Amanda Parocīgi? Visa viņa dzīve bija viena liela režija. Kad mēs kur braucām, viss bija jāizplāno iepriekš līdz pēdējam sīkumam. Ne pa stundām, bet pa minūtēm. Kad rīkojām viesības, vienmēr bija iepriekš jāizdomā kādā virzienā stūrēt sarunas. Un, kad mums bija romantiski brīži, ja tādi bija, visam bija jānorit taisni tā −gultai jābūt pareizi atsegtai, mūzikai nogrieztai uz numuru četri, vienmēr četri. Gaismām bija jābūt pareizā krāsā. Un reto reizi, kad es biju gatava orgasmam, viņš lēca augšā no gultas, lai pārstādītu gaismas pareizā virzienā... Jo vairāk es uz Jums skatos, jo vairāk Jūs man atgādināt viņu.
Ivars Jūs aizgājāt...
Amanda Nē, aizgāja viņš − uz viņpasauli.
Ivars Jūs to sakāt tik nejūtīgi.
Amanda Nav jau gluži tā, ka man viņa nepietrūka, bet, viņu apglabājot, ceremonijas laikā es nevarēju atvairīt ķecerīgo domu, ka kaut kā no zārka viņš telepātiskā veidā vada pats savu apglabāšanas režiju... Nē, Jūs patiešām man atgādināt viņu.
Ivars Es ceru, ka tikai pēc izskata.
Amanda Izskats vai neizskats! Visi režisori ir vienādi. Un tagad pastāstiet, kā nonācāt šajā kapličā.
Ivars Kapličā? Baismīgs vārds. Izklausās it kā Jūs jau būtu uzdevusi.
Amanda Vai tad Jūs nē?
Ivars Nekad! Kamēr cilvēks vēl darbojas, viņš ir dzīvs.
Amanda Veca klišeja, lai sevi apmierinātu... Protams, man jau vajadzēja zināt, kad redzēju šo. Rāda uz Ivara mobilo telefonu, kas piekārts pie ratiem. Kam tad Jūs tik pēkšņi zvanīsit?
Ivars Jūs to uzskatāt par māžošanos?
Amanda Jūs jau pats atbildējāt savu jautājumu.
Ivars Es vēl neesmu nolēmis šeit palikt un nomirt kā viens, otrs. Man vēl ir plāni.
Amanda Kādi plāni? ...Starp citu, cik ilgi Jūs jau esat − nu tāds? Pieci gadi?
Ivars Tas būtu mazliet pārspīlēts.
Amanda Nu redziet. Un ko Jūs pa šo laiku esat paveicis?
Ivars Neskatieties uz visu tik negatīvi! Esmu veseļojies un krājis spēkus − un ceru, ka Jūs esat darījusi to pašu.
Amanda Domājiet reāli! Kam vajadzīga veca aktrise uz riteņiem?
Ivars Tā nav! Lomas ir! Pēc skata es redzu, ka Jums ir izkopta balss, trenēts ķermenis, skatuves pieredze. Savu jaunību Jūs kompensējat ar... ar... nu kā teiktu...
Amanda Ar ko? Pat kad es biju jauna, vienīgās lomas, kuŗas man piešķīra, bija vecas karalienes vai kalpones. Un ko Jūs dotu man tagad?
Ivars Visu, ko Jūs vien vēlētos.
Amanda Kā būtu ar pirmo mīlētāju? Taisnība! Esmu jau dažus tādus redzējusi, kam skūpstoties jāuzmanās, lai liekie zobi neizkristu no mutes. Par laimi, lielākā tiesa to ir vīrieši.
Ivars Ir arī sievietes...
Amanda Tikpat kā nemaz! Un es Jums tūlīt teikšu kāpēc! Tāpēc, ka režisori ir vīrieši. Un viņi bez vilcināšanās nostāda jaunu meiteni pretim vecim...
Ivars Fakts ir, ka vīrieši noveco mazliet labāk.
Amanda Tikai vīriešu acīs. Vai atceraties mūsu slaveno režisoru − nu, kā viņu tur sauc... atmiņa, atmiņa. Pāri astoņdesmit, viņš jau čurāja biksēs, bet vēl nekaunējās jaunām meitenēm mācīt pareizi mīlēties.
Ivars Skatuves mākslai nav nekā kopēja ar gadiem... Reiz ko iemācās...
Amanda Vai es drīkstu ko iebilst?
Ivars Atļaujiet pabeigt! Kā skolota aktrise Jūs labi zināt, ka ir tikai pieci veidi kā publiski mīlēties, un to Jūs visu iemācāties teātŗa skolā.
Amanda Vai es tagad drīkstu ko iebilst?
Ivars Tūlīt es beigšu! Vīrietis var būt fiziski vecs, bet, pretēji sievietēm, viņš saglabājas emocionāli un garīgi jauns. Un ja cilvēks domā jaunas domas, tas arī atsaucas uz viņa izskatu. Piemēram visi, kas mani redz, uzsveŗ, ka es izskatoties vismaz divdesmit gadu jaunāks par saviem gadiem, un tādēļ nemaz nejustos neērti spēlēt pretim kādai divdesmitgadniecei.
Amanda Jeb sešdesmitgadniecei, kas iedomājas, ka izskatās vismaz trīsdesmit gadu jaunāka. Es tikai nesaprotu, kādēļ Jūs meklējāt mani, ja pasaule ir pilna ar jaunām, skaistām aktrisēm, kuŗas, viena pār otru krizdama, ir gatavas mesties Jūsu apkampienos.
Ivars Es zinu, ka sievietēm tas ir sāpīgs punkts, tādēļ mainīsim tematu. Atgriežoties pie Jūsu lomas...
Amanda Pagaidiet, pagaidiet, tik viegli vien netiksit cauri... Ienāk Māsa ar zāļu paplāti.
Māsa Uz Ivaru. Es Jūs meklēju pa visām malām... Te ir Jūsu tabletes. Izdzeriet sešas. Bez tam man vēl pierakstīts, ka Jūs esot sūdzējies, ka Jums jau vairākas dienas neesot izgājis vēders. Ieņemiet šīs divas tūlīt tā, lai līdz gulēt iešanai...
Amanda Nespēj aizturēt smieklus. Jums arī!
Ivars Es tur neredzu nekā smieklīga.
Amanda Smieklu lēkmē. Es tik tāpat!
Māsa Vai te notiek kaut kas, par to man būtu jāzina?
Amanda Nebūt nē. Man tik tā pēkšņi uznāca.
Ivars dusmīgi apsviežas un izripo no istabas.
3. aina.
Rīts. Amanda sēž domīga krēslā. Iebrauc Ivars.
Amanda Pēc vakardienas, kad Jūs tā izdrāzāties ārā, es domāju, ka Jūs nekad vairs neredzēšu.
Ivars Tā nav Jūsu vaina. Ne jau Jūsu smiekli, bet mani uztrauca tas, ka personālam nevajadzētu publiski diskutēt intīmās ķermeņa funkcijas.
Amanda Es patiesi no sirds atvainojos, bet man tas likās tik jocīgi. Nu piedodiet taču dumjas sievietes smieklus.
Ivars Viņa vienkārši varēja prasīt: Vai Jums bija, vai nebija? ... Bet tas nu tā starp citu... Pirms es pārcēlos uz šejieni, nevienu brīdi mani nepameta doma par atgriešanos uz skatuves. Bet sakiet, ko es varēju iesākt? Vecajā vietā es viens biju kā ieslodzīts starp cilvēkiem, kuŗi par teātri nekā nebija dzirdējuši. Un tagad, pārceļoties uz šejieni, es laimīgā kārtā sastapu Jūs. Un pēkšņi man caur galvu izšāvās doma: Ahā! Režisors un aktieris − tas jau ir teātris!
Amanda Ar citiem vārdiem runājot...
Ivars Ar citiem vārdiem runājot, Jūs domājat, ka es esmu prātā jucis, triekas ķerts vecis?
Amanda Tas nav trakākais, ko es kādreiz esmu dzirdējusi, bet vienai dienai pietiks. Runājiet vien tālāk.
Ivars Mēs − tas ir Jūs un es − mums noteikti jāatgriežas uz skatuves. Kā jau teicu: Viens cilvēks − tas nu tā. Divi cilvēki...
Amanda Sakustina krēslu. Ar šo te?
Ivars Kad mēs būsim cauri, Jums šo kraķi vairs nevajadzēs.
Amanda Es šeit esmu nonākusi, lai atpūstos, atgūtu veselību, nevis lai...
Ivars Nevis ko? Šīs vietas tikai sauc par atpūtas mājām. Patiesība ir daudz nepatīkamāka. Šis te ir kā prusaku ķeramais būris − cilvēki ierakstās pa vienām durvīm iekšā, pa otrām tos iznes ar kājām pa priekšu. Man, Jums un man ir citi plāni.
Amanda Jums laikam ātras kājas un lokana mugura, ka esat paredzējis lielajai melnajai izspraukties caur kājstarpi.
Ivars Izspraukties? Tā ir vājuma pazīme. Viņai taisni, prasti izsakoties, ar dūri pa purnu, lai atstājas, nokaunas un ielien atpakaļ pažobelē, no kurienes nākusi. Vot kā!
Amanda Apskatieties uz manu triekas ķerto šķībo muti. Rāda. Jūs redzat?
Ivars Muļķības! Jūs zināt, kas aktierim ir svarīgākais? Tā ir balss. Nav svarīgi, kāds viņš izskatās. Nav pat svarīgi, ko viņš saka. Ja būs balss − cilvēki viņā klausīsies.
Amanda Man režisori vienmēr atgādināja, ka mans reģistrs esot par augstu, lai spēlētu romantiskas lomas; un tagad ar visām tām zālēm es pat esmu iesākusi čerkstēt. Paklausieties! Čerkst.
Ivars Jums bijuši slikti skolotāji.
Amanda Vai es Jums jau neteicu, ka es nekad neesmu spēlējusi neko citu kā raksturlomas?
Ivars Un tieši tāpēc Jūs esat bijusi spiesta iedzīvoties atsevišķos raksturos. Zvaigznes − tās spēlē tikai sevi − Jūs īsto teātri.
Amanda Glaimojiet, glaimojiet vien! Tagad −nākošais punkts, un es Jūs brīdinu, ka runāju tikai tīri akadēmiskā plāksnē − kur grābsim lugu? Diviem večiem stumjamos krēslos.
Ivars Man pazīstams no veciem laikiem − dramaturgs. Jūs droši vien neesat dzirdējusi − vārdā Staprāns.
Amanda Neesmu, bet tas jau neko nenozīmē.
Ivars Sīks talantiņš, bet centīgs. Viņš apskata aktieri pēc deguna, paprasa, ko vajag, un tad uzraksta tam lugu. Diviem cilvēkiem, trijiem, četriem − lūdzu! Bez kājām, bez rokām, krēslā, uz gultas − lūdzu!
Amanda Un kur Jūs domājat atrast idiotu, kas to uzvedīs?
Ivars Ir! Mazs teātrītis, tepat! Pieder vecai vecenei. Deviņpadsmit krēslu. Pietiek! Vēlāk, kad iespēlēsimies, nogludināsim lugu, skatīsimies pēc kā lielāka.
Amanda Dekorācijas, gaismas, un kur tad vēl algots režisors − tas viss prasa līdzekļus.
Ivars Vienmēr ir labāk, ja režisors pats spēlē galveno lomu. Tad atkrīt visa nevajadzīgā plēšanās ap raksturiem, nostatījumu un Dievs zina ko! Un, ja galvenā loma rit gludi...
Amanda Un publika stāvgrūdām gāzīsies iekšā mūs skatīties?
Ivars Ahā! Te nāk palīgā psicholoģija. Kas tad nāk skatīties augstas klases, labi uzcenotu mākslas teātri, ja ne nostabilizējušies, pilnbriedumu sasnieguši cilvēki?
Amanda Kā mēs?
Ivars Protams, kā mēs! Jauni aktieŗi tikai modina vecos skaudību un nožēlu par aizgājušo jaunību. Turpretim, ja vecis uz skatuves, kaut gados, ir mazāk sabrucis nekā viņi − tas rada drošību. Sak, varbūt tā lieta nemaz tik ļauna nav. Nu ticiet taču man! Ja puika brauc ar motociklu simt jūdžu stundā, viņš ir trakulis. Ja to pašu dara deviņdesmitgadīgais − viņš ir varonis.
Amanda Nu, Jums ar to loģiku...
Ivars Vēl gribat! Piemēram − ja Jūs tagad pieceltos no šī krēsla un ātrā solī aizstaigātu cauri koridoram līdz ārdurvīm un atpakaļ, mēs, ieskaitot personālu, Jums skaļi aplaudētu.
Amanda Ja es varētu ātrā solī aiziet līdz ārdurvīm, tad es tik pat ātrā solī turpinātu iet tālāk, atpakaļ neatskatījusies − un Jums nebūtu nekādas vajadzības man aplaudēt. Meklē zāļu pudeli.
Ivars Ko Jūs tur meklējat?
Amanda Laiks manām sirds zālēm... Vai tad Jums nē...?
Ivars Glāzi ūdens?
Amanda Paldies. Es tāpat sausas. Norij.
Ivars Es gan nevarētu norīt.
Amanda Lieks ūdens tikai uzpūš vēderu... Tā, tūlīt es jutīšos daudz labāk. Nopūšas.
Ivars Nu, tātad Jūs piekrītat, ka mēs spēlējam?
Amanda Nelieciet savus vārdus manā mutē! Jūtīgs cilvēks tūlīt redzētu, cik es esmu nogurusi.
Ivars Kad sāksies mēģinājumi, viss piemirsīsies. Vai tad Jūs neatceraties, ka jaunības gados pēc nakts uzdzīves Jūs tik tikko spējāt aizvilkties uz teātri, bet tiklīdz sākās mēģinājumi kā brīnums viss nogurums izgaisa. Aizmirsās galvas sāpes, sliktā dūša. Jūs it kā bijāt izkāpusi no sava pārkairinātā ķermeņa, un Jūs caurstrāvoja brīnišķīgais satraukums, kādu spēj izjust tikai aktieris.
Amanda Pasmejas. Atceros gan! Varēju palikt nomodā gandrīz vai divas naktis bez gulēšanas. Kā reibonī, romantisku jūtu pārņemta, it kā aizslīdēju līdz teātrim. Tas bija laiks, kad piecas minūtes pirms mēģinājuma kaut kur tumšā skatuves stūrī centos iegaumēt tekstu, kas man bija jāzina jau pirms nedēļas. Un kad par teksta nezināšanu piedraudēja mani atlaist uz vietas. Tad gan, protams, viss nogurums pazuda... Klausaities! Jūs tagad mēģināt mani paķert uz jūtām!
Ivars Nu, vai tas nebija skaists laiks? Bet tagad mums pat šī spiediena nebūs. Mēs mācīsimies savā nodabā − lēnām, pamatīgi, un sāksim spēlēt tikai tad, kad būsim gatavi.
Amanda Ak Dievs! Man pēc šiem gadiem nekas vairs neturas galvā.
Ivars Dabūsim labu suflieri, un es domāju labu.
Amanda Bet man ar to dzirdi...
Ivars Es teicu labu! Tādu, kas čukst skaļāk nekā dažs labs spēj pakliegt.
Amanda Ar prātu es apzinos, ka viss, ko Jūs man cenšaties iestāstīt ir tīrās blēņas, bet sirdī...
Ivars Nu redziet! Ar sirdi mēs dzīvojam − ne jau ar prātu! Vai tad tiešām mums tik vien vairs palicis kā jaunības atmiņas? Nu sakiet taču Jā.
Amanda Man šķiet, ka es no Jums laikam citādi vaļā netikšu. Nu, joka pēc, tad zvaniet ar! Tam dramaturgam − nu velns, kā viņu sauc?
Ivars Meklē numuru. Staprāns ... Staprāns... Ahā! Tepat jau ir. Uzgriež numuru. Vai es varētu runāt ar Staprāna kungu? ... Jā, tūlīt.
Amanda Pieliekusies krēslā. Ir mājās?
Ivars Psst! Svešas sievietes balss... Jā... Jā... Jā...
Amanda Pa starpām Ko?
Ivars PSST!... Jā... Jā... es saprotu. Nu tad pasveiciniet viņu. Uzkar... Amandai. Tā bija viņa sieva. Esot ievietots slimnīcā.
Amanda Ar ko? Sakiet ar ko!?
Ivars To pašu vecuma kaiti − nevarot nolaist ūdeni.
Amanda Nevarot nolaist... Iesmejas, tad apraujas.
Ivars Protams, Jums kā sievietei tas ir liels joks.
Amanda Piedošanu... Nepalieciet tūlīt dusmīgs... Vai tas Jūs nomierinās, ja teikšu, ka mums, sievietēm, ir pilnīgi pretēja problēma? Gongs blakus telpā.
Ivars Bet es zinu, ka viņš rakstīs. Tiklīdz viņš atkopsies viņš rakstīs... Un tagad es zvanīšu teātrim. Ienāk Māsa.
Māsa Vai nav labi, ka es jūs savedu kopā? Pusdienas laiks. Pusdienas laiks. Katram divas pirms ēšanas. Iedod tabletes.
Ivars Man vēl jāpiezvana teātrim.
Māsa To varēsit vēlāk. Pastumda abus krēslus. Bet Jums, kungs, pēc pusdienām veselības pārbaude. Bet es Jums to vēl lieku reizi atgādināšu.
Ivars Gluži tik stipri savu atmiņu vēl neesmu zaudējis, ka man būtu jāsaka divreiz.
Māsa Jauns vai vecs − es Jums atgādināšu.
4. aina.
Krēslā snauž Amanda. Ārā čivina putni. Istabā ieripo Ivars. Viņš ar savu krēslu viegli piesitas Amandas krēslam... Viņa uztrūkstas.
Amanda Ak, tas esat Jūs!
Ivars Es negribēju Jūs tīši pamodināt, bet rati paši no sevis...
Amanda Labi vien, ka pamodinājāt, citādi pa nakti nenāktu miegs. Cik pulkstens? ... Pauze. Atvainojiet, ka esmu nesakarīga, bet bija nelāgi murgi: Stāvēju uz skatuves, nevarēju atcerēties tekstu, skatītāji ņirgājās.
Ivars Parastie aktieŗu sapņi.
Amanda Berzē acis. Bet man laikam biežāk kā citiem... Nu, ko sazvanījāt?
Ivars Neko labu. Runāju ar īpašnieci. Teātris esot jau ciet vairākus gadus. Nevarējuši piepildīt pat tās nožēlojamās 19 vietas. Jaunie jau nenākot, bet vecā publika pamazām izmirstot...
Amanda Un dzīvi palikušie droši vien uzturas vietās kā mēs te.
Ivars Laikam jau... Līdz beidzot aktieŗi atteikušies tiem pieciem, sešiem spēlēt.
Amanda Amatieŗi! Ja būtu bijuši īsti mākslinieki, tad spēlētu par brīvu tukšai zālei − tikai savam priekam vien!
Ivars Īsti mākslinieki spēlē tikai par naudu, bet kā tas arī nebūtu − vecene bijusi spiesta vienu dienu aiztaisīt būdu ciet, un, kā par apvainojumu, tikai pēc mēneša viens vienīgs vecis piezvanījis un vārgā balsī apjautājies, kad būšot nākamais iestudējums.
Amanda Tas nu tā... Un tagad runāsim par patīkamākām lietām, kā, piemērām, par Jūsu karjeru...
Ivars Pagaidiet! Pagaidiet! Pirms brīža Jūs teicāt kaut ko nozīmīgu, kas man tūlīt nereģistrējās.
Amanda Nevaru iedomāties, ka es savā mūžā būtu jebkad kaut ko nozīmīgu pateikusi...
Ivars Nē, nē, Jūs teicāt gan − kaut ko par dzīvajiem.
Amanda To, ka dzīvi palikušie ir salasījušies, vai kaut ko tamlīdzīgu?
Ivars Nu pareizi! Jūs nupat teicāt: Vai tādās vietās kā mēs... Un Jūs zināt, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visi mūsu īstie skatītāji ir šeit − iestādēs kā šī. Un tādu vietu ir daudz − pār visu zemi, visu pasauli! Tūkstošiem! Ko es saku − miljoniem! Un es varu zvērēt, ka viņiem līdz nāvei ir apnikušas vecās, pļerkstīgās televīzijas kastes... Un viņi ar atplestām rokām saņems profesionālus aktieŗus kā mūs!
Amanda Ironiski. Kā mūs! Pagrabina ratus.
Ivars Un bez visas Jūsu ironijas... Es saku − pie velna ar dramaturgu Staprānu! Lai viņš tur mierā guļ un uzpūšas kā balons... Sakiet, kas ir viena loma, ko Jūs visu mūžu esat gribējusi spēlēt, bet neesat dabūjusi?!
Amanda Jums vēl jāprasa? Pasaulē nav daudz tādu aktrišu, kuŗas negribētu spēlēt vienīgo, nemirstīgo lugu, kuŗā jauna, skaista meitene iemīlas tik pat jaunā, glītā, seksīgā, bagātā vīrietī. Uzminēsit?
Ivars Tādu darbu ir tūkstošiem − un tos galvenokārt ir sarakstījušas sievietes.
Amanda Par nožēlu Jums, šo ir sarakstījis vīrietis!
Ivars Dodiet man kādu ceļrādi.
Amanda Vienu! Es šajā lugā spēlēju aukli.
Ivars Aukli... kalponi? Izklausās pēc klasiķa.
Amanda Vēl vienu! No vidus laikiem.
Ivars Šosers?
Amanda Par to vairs tikai spēj sajūsmināties iepelējuši koledžu profesori.
Ivars Protams! Kā man tas varēja paiet garām! Šekspīru! Ko gan citu kā to pašu Šekspīra Romeo un Jūliju! Un Jūs tur spēlējāt viņas aukli?
Amanda Diplomāts Jūs neesat, bet atcerējāties. Es vienmēr un visur esmu spēlējusi vai nu kalponi vai aukli. Bet, kad gaidot aiz kulisēm es dzirdēju vārdus: Romeo, ak Romeo! Kur esi Romeo. Tu tēvu noliedzi un vārdu savu... Kā tur nu tālāk bija... atmiņa, atmiņa!
Ivars Izslejas kā Romeo. Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt?
Amanda Jūs taču pats nespēlējāt − nu to − pašu galveno?
Ivars Protams, ka nē! Pagāja daudzi gadi līdz iemācījos skatuviski pareizi mīlēt, un, kad likās, ka esmu gatavs, biju jau par vecu un resnu.
Amanda Deklamē Tik vārds tavs ir mans ienaidnieks. Ne Montēgs esi tu, bet cilvēks vien. ... Ak vai! Kad es dzirdēju šos nemirstīgos vārdus, man, aiz kulisēm stāvot, šermuļi izskrēja caur kauliem...
Ivars Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt? ... Pietiek! Šī loma ir jūsu! Mēs spēlēsim!
Amanda Man beidzamā laikā laikam ir grūtības ar dzirdi.
Ivars Jūs nepārklausījāties! Mēs spēlēsim − un tepat, atpūtas telpā.
Amanda Tagad es patiešām redzu, ka man jāiet pie ausu ārsta.
Ivars Ne jau visu lugu... Kam gan šodien interesē redzēt smieklīgos augstdzimušos prinčus, ķēniņus un mācītājus savos kožu saēstajos kostīmos? Bet pašu nemirstīgo balkona skatu, un tad vēl piedevām ainiņu, kuŗā Jūlija indējas...
Amanda Nevar jau tā kaut ko no vidus izraut − cilvēki nesapratīs.
Ivars Mīlestību un nāvi saprot visi! Un viegli − tikai trīs personas.
Amanda Bet trešo − kur grābsit kalponi?
Ivars Kā būtu ar kādu no šīs vietas apkopējām?
Amanda Viņas taču nav aktrises. Un bez tam vai viņas gribēs?
Ivars Viņām tikai būs jāspēlē pašām sevi. Tāda cilvēka nav, kas vismaz vienreiz mūžā negribētu uzkāpt un skatuves un izbrēkt savu brēcamo.
Amanda Un kur tad vēl paliek dekorācijas, gaismas, mūzika...
Ivars Mūziku lentā − manā ieskaņojumā. Un dekorācijas − pēc maniem metiem − izgatavos vietējais sētnieks... Nekā liela jau nevajag − tikai pāris iezīmes. Ienāk Māsa.
Māsa Es negribu traucēt, bet šodien in dušas diena. Man Jūs, kungu, jālūdz atgriezties savā istabā.
Amanda Jūs neredzat, ka mēs esam aizņemti?
Māsa Šķirsta papīrus. Jūs pati sūdzējusies, ka Jums zem krūtīm attīstījies iekaisums. Ārsts domā, ka sēnītes, kas ir parasta lieta. Tā tad duša! Man Jūs, kungu, tiešām jālūdz...
Ivars Uz Amandu. Es saprotu. ...Daudz darba priekšā. Jādod novilkt tekstu, jāgādā... Aizbrauc.
Māsa Es pasaukšu kopēju, kas Jums palīdzēs. Šeit ārsts parakstīja dezinficējošu smēri. Divreiz dienā katru reizi pēc mazgāšanās. Vai Jūs domājat, ka pati varēsit iesmērēt, jeb man vajadzēs...
Amanda Dusmīgi. Es pati varu! Izrauj Māsai tūbiņu no rokām.
Māsa Ja es Jūs kaut kādā veidā esmu aizskārusi − es atvainojos.
Amanda Meli! Jūs to darījāt ar nodomu! Kuŗš vīrietis varētu būt sievietē jebkādā veidā ieinteresēts zinot, ka tai zem krūtīm aug bekas?
Māsa Es vēlreiz atvainojos. Bet ja Jūs tam piekristu, es varētu Jūsu kungam izskaidrot, ka šī problēma skar vismaz pusi sieviešu pāri sešdesmit.
Amanda Un vēl lieku reizi atgādināt? Ja nu pods reiz ir izgāzts... Jūs taču neesat neko dzirdējusi par tādu Šekspīru?
Māsa Skolā jau mācīja.
Amanda Ak tad zināt gan. Un patika?
Māsa Kuŗš te runā par patikšanu. Bija jāiekaļ − tas viss...
Amanda Un ietu skatīties, ja kāds to izrādītu?
Māsa Naudu jau nemaksātu, bet ja par brīvu... Kultūras atbalstīšanas nolūkos līdz galam varbūt varētu izsēdēt... Un to smēri neaizmirstiet − divas reizes dienā. Aiziet.
5. aina
Amanda sēž krēslā. Ātri ieripo Ivars.
Ivars Viss nokārtots. Administratore bija sajūsmināta. Būs dekorācijas, gaismas, mūzika, viss, kas vajadzīgs. Viņa pat sarunāja apkopēju, kas ir ar mieru spēlēt kalpones lomu. Bija tik laipna, ka novilka pat tekstu. Tā nu redziet, būs profesionāli kvalitatīva izrāde.
Amanda Un kasieri arī sarunājāt?
Ivars Tur nu tādi mazi sarežģījumi.
Amanda Kā profesionālis par brīvu taču nerādīsit?
Ivars Apjautājos māsiņai: Izrādās, ka daļai iemītnieku nav savu naudas maku. Citiem atkal grūti ar naudas skaitīšanu. Ja tos atstās aiz durvīm − viņi jutīsies apieti. Ja laidīs par brīvu iekšā, tad atkal tie, kas maksājuši, domās, ka viņus uzskata par muļķiem... Bet neiedomājieties, ka mēs neievērosim profesionālos standartus. Šī būs kultūrai veltīta izrāde, kādā parasti ir ieeja par brīvu. Nestāstiet man, ka neesat tādās spēlējusi!
Amanda Tikai pāris reižu, un tās pašas prātu zaudējušo veco ļaužu mītnē.
Ivars Un kas tad šī ir?
Amanda Kā Jums nav kauna tā runāt! Es spēlēju tikai tad, ja man ir pārliecība, ka mani klausās izglītoti cilvēki, kas spēj manu darbu novērtēt.
Ivars Īsts aktieris spēlē katram, kas ir ar mieru klausīties.
Amanda Arī pērtiķu baram?
Ivars Arī tiem.
Amanda Šekspīru?
Ivars Pat Šekspīru, ja tie apsolās skaļi neēst banānus pa izrādes laiku un nesmieties vietās, kuŗās jāraud. Ienāk Kopēja.
Kopēja Mani sūtīja... Es taču laikam esmu atnākusi pareizajā istabā?
Ivars Iepazīstieties. Šī ir galvenā aktrise, un es pats esmu režisors.
Kopēja Man atkal teica... Kur tad trešais aktieris?
Ivars Trešais esmu es.
Kopēja Un pats režisors arī? Ak tad tā gan. Nu jā, es jau no teātŗa nekā nesaprotu... Tikai sakiet, kas man jādara.
Ivars Sēdiet šeit. Mēs sāksim ar uznākšanu un noiešanu. Ja pareizi uznāk − aina ir gatava.
Kopēja Un kas tad notiek ar viduci?
Ivars Nav svarīgi. Ja tiekat ar godu nost no skatuves, aina ir glābta.
Kopēja Nu jā, es jau no teātŗa nekā nesaprotu.
Ivars Un tagad sāksim. Mana rinda... Ienāk Romeo. Lasa. Kas ir šī gaisma, kas caur logu spīd. No austrumiem. Lūk, Jūlija šī saule... un tā tālāk, blā, blā, blā...
Amanda Romeo, kāpēc tavs vārds ir Romeo?
Ivars Pārtrauc Nē, tā nevar! Jums jābūt augstāk, uz balkona! Uz Kopēju Piestumiet galdu! Kopēja piestumj galdu.
Ivars Tagad augšā!
Amanda Kā es tikšu augšā? Vai ar visiem ratiem?
Kopēja Es jau nekā nesaprotu, bet vai nevar tā pat lejā?
Ivars Nē! Nevar! Ja Jūlija nerunā no balkona, tad visa aina sabrūk! Augšā uz galda!
Amanda Nevaru kāju tik augsti pacelt.
Ivars Uz kopēju Piepalīdziet viņai uzrāpties! Uz Amandu Un Jums, daiļā aktrise, derētu dažas baleta stundas. Kopēja palīdz uzrāpties.
Amanda Man reibst.
Ivars Ratus augšā!
Kopēja Mēģina ratus pacelt. Par smagu.
Ivars Tad pieturiet viņu aiz kājām!... Uz Amandu Jūs taču esat profesionāle − ar laiku pieradīsit! Un tagad... Kas ir šī gaisma, kas caur logu staro... blā, blā, blā...
Amanda Romeo, ak Romeo. Kāpēc tavs vārds ir Romeo?
Ivars Stop! Stop! Tā nevar! Jums jāizstiepj rokas, it kā Jūs apkamptu Romeo.
Amanda Man bail! Tā es nokritīšu no galda.
Ivars Jūs taču tur aiz kājām!... Nu tagad... Kas ir šī gaisma, kas caur logu staro − no austrumiem. Ak, Jūlija šī saule...
Amanda Romeo, ak Romeo. Kāpēc tavs vārds ir Romeo....
Ivars Tā... tā... vairāk mīlas, seksa balsī. Jūs taču viņu pavedināt ar savu balsi, savu jauno vijīgo augumu, jaunas sievietes smaržu, kaislības aromu...
Amanda Jūs domājat šīs vietas urīna aromu... Lūdzu laidiet mani lejā pirms es nokritu un salaužu gūžu.
Ivars Tūlīt! Un tagad gala vārdus... Nu, kā būs?
Amanda Šķirsta lapas. Pagaidiet acumirkli. Man grūtības salasīt... Padodiet lasāmās brilles... Ā, te! Ar labu nakti. Tik skumji salda ir šī šķiršanās. Ar cerību, ka satiksimies rīt.
Ivars Lai miegs ver tavas acis, un lai miers ir tavās krūtīs. Kaut gulēt varētu es saldā mierā. Un jāatgriežas nebūtu man sava tēva mājā. Uz Amandu. Vēlreiz! Un tā, lai žēlabas izskan Jūsu balsī. Iedomājieties − Jūsu sirds pukst ātri, Jūsu hormoni darbojas. Par visu vairāk Jūs gribētu iekūst viņā.
Amanda Ne jau ar visiem ratiem.
Ivars Iztiksim bez sarkasma. Vēlreiz! Ar labu nakti. Tik skumji salda....
Amanda Ar labu nakti. Tik skumji salda ir šī šķiršanās.
Ivars Daudz, daudz maigāk! Jūliju jau moka priekšnojauta, ka šī satikšanās var beigties traģiski. Vēlreiz!
Amanda Es nevaru, nu ticiet man, ka nevaru.
Ivars Kā nevarat! Jūs taču esat profesionāle.
Amanda Ja es spētu uzņemt lietas traģiski, es jau būtu trako namā. Ienāk Māsa.
Māsa Mans Dievs, kas te notiek! Uz Kopēju. Jūsu uzdevums taču bija uzmanīt.
Kopēja Es jau Jums tūlīt teicu, ka es no teātŗa nekā nesaprotu.
Māsa Un kas notiktu, ja viņa nokristu? Tūlīt kāpiet lejā. Abas noceļ Amandu, mēģina to ielikt krēslā, bet tā pretojas, paliek stāvot.
Ivars Es nevēlos, ka mūs traucē mēģinājuma laikā!
Māsa Uz Ivaru. Traucē vai netraucē − drošības noteikumi jāievēro. Bez tam man tikai lika Jums pateikt, ka nebūs iespējams īrēt izrādei prožektorus.
Ivars Es par tiem maksāšu no savas kabatas!
Māsa Runa nav par maksu. Elektriķis saka, ka to neatļauj esošais vadu tīkls.
Ivars Es sarunāšu īstu teātŗa elektriķi ar profesionālu pieredzi.
Māsa Es tikai pasaku Jums to ko man liek. Uz Kopēju. Un Jūs lūdzu uzmaniet, lai nekas tāds vairs nenotiktu. Māsa aiziet. Klusums.
Amanda Nu, un tagad? Gaismas taču ir uzveduma dvēsele. Var iztikt bez visa kā, bet...
Ivars Tā nu gluži nav: Vecos laikos gaismas lietoja romantiķi, kam patika spēlēties ar uguņiem. Modernais teātris ir daudz saprātīgāks. Skata sākumā uzdedzina pliku spuldzi − kad cauri, nodzēš. Mans motto kā režisoram vienmēr ir bijis − vienkāršību un skaidrību... Nepadosimies taču pesimismam. Lielā aktrise! Mostieties!... Un tagad trešo ainu, kuŗā Jūlija sevi noindē.
Amanda Ne jau to arī? Kuŗš tad sapratīs, kāpēc viņa indējas?
Ivars Es jau teicu − lugu pazīst visi.
Amanda Bet, skatoties uz Jums, viņi nesapratīs, kāpēc es Jūsu dēļ indējos.
Ivars Klausaities ko es saku − šo ainu mēs spēlēsim pustumsā − siluetos. Viņi tikai dzirdēs tekstu un manu dobjo baisi, un tas viņos atsauks jaunības izjūtas.
Amanda Saka gan, ka vecumā vīrieši sākot pīkstēt.
Ivars Cilvēki, kas mani satiek, vienmēr uzsveŗ, ka es izklausoties kā jauneklis. Jūs tā nedomājat?
Amanda Šaubīdamās. Neprasiet man. Es taču neatceros, kad pēdējo reizi esmu satikusi jaunu vīrieti.
Ivars Toties es zinu! Pietiek runāt! Uz Kopēju. Tagad trešo ainu!
Amanda Deklamē. Tik tiešām, drēbes šīs vislabākās. Ak mīļā aukle − lūdzu atstāj mani šonakt vienu.
Ivars Uz Kopēju. Tagad Jūsu kārta!
Kopēja Man nemaz nav atmiņas.
Ivars Jums tikai viens teikums.
Kopēja Lasa tekstu. Bet šo te rindu saka Lēdija Kapuleta. Man atkal teica, ka es spēlēšot tikai kalponi.
Ivars Jūs spēlēsit abas lomas.
Kopēja Divus cilvēkus vienā laikā? Bet es jau laikam no teātŗa nekā nesaprotu.
Ivars Ja Jūs būtu bijusi aktrise, Jūs būtu priecājusies par tik retu izdevību. Uz Amandu. Jūs, tur! Neguliet!
Amanda Deklamē. Ak mīļā aukle, atstāj mani šonakt vienu.
Kopēja Šajos papīros saka: Mēģina atdarināt Amandu. Vai esat aizņemta? Vai manu palīdzību vēlaties?
Ivars Stop! Runājiet dabīgi un nespēlējiet teātri.
Kopēja Tagad Jūs man sajaucat galvu. Vai tad teātrī nespēlē teātri?
Ivars Tikai profesionāļi kā mēs varam atļauties spēlēt teātri − Jums jābūt dabīgai, jātēlo sevi. Uz Amandu. Un tagad Jūs, dārgā aktrise...
Amanda Es savu brālēnu, to garā redzu. Ar rapieri, kuŗš Romeo caurdūris. Stāj, Tibalt, stājies... Romeo, es nāku. Uz tevi dzeru šo!
Ivars Un tagad metieties gultā.
Amanda Kādā gultā?
Ivars Jā, maza problēma... Pagaidām saļimstiet tepat krēslā.
Amanda Bet tad jau es izskatīšos kā visi citi šīs mājas iemītnieki.
Ivars Nu saprotiet, tikai pagaidām. Līdz rītam es izdomāšu kā... Še glāze − dzeriet indi. Amanda dzer un atļimst krēslā.
Ivars Un tagad vēlreiz no sākuma: Ak, mīļā aukle, atstāj mani... Nu? Tekstu!
Amanda Man viena kāja notirpusi.
Kopēja Uz Amandu. Vai vēlaties, lai palīdzu piecelties?
Amanda Pagaidiet kamēr kāja atmilzt.
Ivars Uz Kopēju. Mēģinājums cauri. Es teicu cauri! Man tagad privāta saruna ar lielo aktrisi.
Amanda Uz Kopēju. Pagaidiet! Pirms aizejat, atnesiet manu lielo somu.
Kopēja No kurienes?
Amanda No turienes, kur visas somas. Brūna. Nu tāda pati kā visas brūnās somas. Jūs taču esat savā mūžā redzējusi brūnu somu? Kopēja aiziet.
Ivars Kas ar Jums notika?
Amanda Es jūtos kā krāpniece. Man jādeg mīlas ugunīs, bet es vienīgi jūtu savas sāpīgās locītavas... Un nemaz nemēģiniet man iestāstīt, ka Jūs kaut ko romantisku jūtat.
Ivars Es jūtos tā pat kā pēdējo reizi, kad man bija septiņpadsmit gadu. Es jūtos tā, ka, atvainojiet par izteicienu, varētu sievietei kā Jūs bikses novilkt. Un tad mani reizēm pārņem mežonīgas dusmas: Kas ir tas nelietis, kuŗš manu dvēseli iesprostojis šajā nožēlojamā miesā ar aparatūru, kas diezin vairs klausa... Atvainojiet par šo nevajadzīgo, neprofesionālo izverdumu.
Amanda Varbūt vajadzētu visu šo aizmirst pirms padarām sevi par apsmieklu skatītāju acīs?
Ivars Un nolīst kādā alā, saritināties līkumā un izlaist garu? Mēs jau neuzbāžamies jaunajiem ar gludajām ādām, šmaugiem vidučiem un līgano gaitu. Mēs spēlējam savējiem − un viņu acīs mēs izskatāmies tik pat jauni kā pirms trīsdesmit gadiem.
Amanda Kad man bija piecpadsmit, manai mātei bija tikko četrdesmit, bet manās acīs viņa gan toreiz bija veca vecene.
Ivars Padsmitniekam katrs, kas pāri par trīsdesmit, liekas esam gatavs krematorijai.
Amanda Paceļ brunčus, atklājot kājas. Sakiet atklāti. Es taču izskatos jaunāka par saviem gadiem?
Ivars Manās acīs Jūs izskatāties tik pat jauna kā pirms trīsdesmit gadiem.
Amanda Bet ceļgali? Redziet, kā āda krunkājas ap ceļiem.
Ivars Jums ir veselīgi nobriedušas sievietes ceļi.
Amanda Nolaiž brunčus. Vienu gan esmu mācījusies: Aktieŗiem kā cilvēkiem nevar uzticēties. Tā īsti nekad nezin, vai viņi spēlē teātri, vai runā patiesību.
Ivars Teātri spēlē visi.
Amanda Vairāk vai mazāk. Bet aktieŗi to dara daudz pārliecinošāk.
Ivars Man tagad pavisam bail prasīt, ko domājat par mani?
Amanda Jūs gribat, lai es meloju? Ivars aizbrauc līdz durvīm.
Ivars Mīļā miera labā nesakiet nekā... Tad nu parīt ap šo pašu laiku. Aizbrauc.
Kopēja Ienāk ar somu. Tā bija vienīgā brūnā, tādēļ ņēmu to pašu ciet.
Amanda Jūsu atjautība mani pārsteidz. Paldies! Kopēja vilcinās. Vēlreiz liels paldies... es vēl kaut ko varu Jūsu labā darīt? Nu tad beidzamo reizi − paldies!
Kopēja Man ziņkāre zināt, kas tur tik smags iekšā?
Amanda Personīgas lietas... Skatās uz Kopēju. Kāda nozīme slēpt. Jūs jau tā kā tā izokšķerēsit. Izvelk lielu grimma kasti. Esiet kaut ko tādu redzējusi?
Kopēja Pirmo reizi.
Amanda Tad kā nākošā teātriniece − iepazīstieties. Padodiet lupatu, ar ko noslaucīt. Noslauka un atveŗ.
Kopēja Izskatās pēc kurpnieka darba rīku kastes.
Amanda Ak Dievs, kas par chaosu! Zīmuļi salūzuši, pindzelēm izspūruši sari, smēres sakaltušas. Šī te pati bundža pārvilkusies ar tādu kā zaļu plēvi.
Kopēja Izskatās, ka iepelējusi.
Amanda Nu nesakiet to tādā balsī it kā es pati būtu...
Kopēja Es tikai domāju, ka to zaļo varētu nokasīt.
Amanda Vai nebūtu labi, ja kaut ko tādu varētu izdarīt manai sejai.
Paosta kastes iekšpusi. Nekas jau nav mainījies. Tā pati vecā, piepelējusī, sviedrainā ģērbtuves smaka, ka elpa raujas ciet. Biju jau aizmirsusi, kā vecajā teātrī viss smird. Aizcērt kastes vāku... Šodien man vienkārši nav iekšā − nolieciet kasti kaktā... Nu tad līdz parītdienai!... Uzmanīgi, uzmanīgi, lai vēl vairāk nesabirst!
6. aina
Amanda sēž pie naktsgaldiņa, atvērusi smiņķa kasti. Viņa smiņķējas. Vispār Amanda nogrimmējusies izskatās daudz jaunāka. Ienāk kopēja.
Amanda Nu, kāda es izskatos?
Kopēja Uz tik augsta, profesionāla līmeņa, kā Jūs to darāt es nekā nesaprotu.
Amanda Tad esiet tik laba un vismaz paturiet man spoguli. Kopēja tur spoguli. Vai es tagad neizskatos jaunāka?
Kopēja Es nekad nebūtu ticējusi, ka cilvēks var tā pārmainīties.
Amanda Mele!! Izklaidīgi smiņķējas. Smiņķis vecu cilvēku padara vēl vecāku!
Kopēja Es nesaprotu.
Amanda Protams, Jūs nesaprotat... Kopš jaunības man lika tēlot vecākas kalpones kā Jūs... Atvainojiet, es nedomāju Jūs personīgi... Bet Jūs nevarat iedomāties, kas man tas bija par atvieglojumu, kad atgrimmējoties, mazgājot nost savu vecenes ģīmi, zem smiņķa kārtas es katru reizi atvieglota ieraudzīju savu jauno, gludo meitenes seju. Nu tā!... Esiet tik laba un pasniedziet man to zīmuli... Ne to, bet tam blakus... Un tad pienāca bridis... Es kā šodien atceros dienu, kad, kā to jau tūkstoškārt biju darījusi, es ar lielu vēzienu noslaucīju visus krāsaini riebīgos taukus no savas sejas. Un tad pirmo reizi pamanīju... Man vēl šodien sirds saraujas, par to iedomājoties. Es slaucīju un slaucīju kamēr āda sāka sāpēt, bet mana seja palika tik pat veca kā pirms brīža uz skatuves. Un es pēkšņi ieraudzīju, ka pa gadiem šīs tumšās smiņķa rievas, bija iezīdušās manos lūpu kaktiņos, un noslaucītie zilie riņķi zem uzacīm atklāja putnu kāju izbradātās acis... Un tad mani pārņēma liela sāpe, jo es pēkšņi apzinājos, ka man nekad vairs nedos spēlēt Jūliju... un šobrīd, vai nav ironija, es grimmējos, lai izskatītos jaunāka... Jūs saprotat ko domāju?
Kopēja Es domāju gan.
Amanda Nē, Jūs nesaprotat. Ironija un paradokss − lai tos saprastu, būtu jābūt ja ne kādam vēl zemākam radījumam, tad vismaz režisoram... Labāk paskatieties cik pulkstens.
Kopēja Dažas minūtes pirms...
Amanda Tas režisors ir gan viens! Viņš noliek mēģinājumu, bet pats... Ienāk Māsa.
Māsa Nomēra Amandas asinsspiedienu. Jums par apmierinājumu Jūsu asinsspiediens, ņemot vērā Jūsu gadus, ir normalizējies. Es runāju ar ārstu, un viņš ieteica samazināt Jūsu diurētiku devu. Jums vairs nebūs tik bieži jāskrien uz vannas istabu.
Amanda Vai es varētu Jūs lūgt atgādināt mūsu režisoram, ka mēs viņu gaidām?
Māsa Ignorē. Divu tablešu vietā Jums tagad būs jāņem viena. Jūs atcerēsities, jeb man būs jāpieteic kopējai, lai viņa katru ritu Jums noskaita?
Amanda Ja pasauksit režisoru, es atcerēšos.
Māsa Režisors pašlaik ir aizņemts... Noņem asins spiediena jostu. Neņemiet par pilnu, jo es to tikai dzirdēju pa ausu galam. Bet šīs iestādes ugunsdrošības noteikumi laikam noliedz celt jebkādas dekorācijas no degoša materiāla. Bet viņš pats Jums to labāk izstāstīs... Tā tad atcerieties − viena tablete. Māsa aiziet.
Amanda Un ko Jūs tagad teiksit?
Kopēja Tas nozīmē, ka Jums manis vairs šodien nevajadzēs?
Amanda Pirms kā žurka bēgat no grimstoša kuģa pastāstiet man, kā mēs varam spēlēt balkona skatu bez dekorācijām... Izklaidīgi. Jā, Jūs varat iet − nē, labāk pagaidiet līdz tas tur ierodas. Un es jau savā prātā biju izdomājusi, kā uzkāpt un nostāties bez pieturēšanās. Un kur tad vēl paliek romantiskā ilūzija par marmora balkoniem, papeļu birzēm un aiz visa tā zvaigžņoti dzidrām Veronas debesīm... Jūs taču esat dzirdējusi par tādu Veronas pilsētu?
Kopēja Nē, bet vārda pēc tai jābūt kaut kur pie Ņujorkas. Es tad nu pienākšu rit. Grasās iet. Ieripo Ivars.
Ivars Uz kurieni Jūs?
Kopēja Kundze teica, ka jums manis vairs nevajadzēs.
Ivars Kā, nevajadzēs! Mēs tūlīt mēģināsim. Indēšanās skats pavisam vēl neiet! Uz Amandu. Un pēc Jūsu sejas es nojaušu − kāds putniņš Jums jau laikam pačukstējis par tām nelaimīgām dekorācijām.
Amanda Es atsakos spēlēt tukšas telpas vidū.
Ivars Nestāstiet man, ka neesat nekad spēlējusi drapērijās!
Amanda Jūs dzirdējāt? Es atsakos spēlēt tukšas telpas vidū!
Ivars Atļaujiet man pabeigt!... Jūs atļausit man pabeigt?!... šodienas modernajā teātrī dekorācijas pavisam nav nepieciešamas. Un, kas attiecas uz dekoratoriem, šī grupa man vienmēr braukusi uz nerviem. Tie tikai saraibina dibenplānu, ka nevar sejas saredzēt, un piekrāmē skatuvi ar visādiem podestiem un kastēm tā, ka godīgs cilvēks tur var kaklu nolauzt.
Amanda Ironiski. Kā Jūs jau teicāt − vienkāršību un skaidrību.
Ivars Es ceļā uz šejieni visu izdomāju: Tagad jau sveces ir modē. Visi režisori tās lieto... Iedomājieties: Visapkārt tumsa. Mēs katrs turēsim rokā sveci, kas izgaismos mūsu sejas. Nebūs nekā, kas novērsīs skatītāja uzmanību, izņemot ģeniālo tekstu un mūsu abu spēli.
Amanda Kad iešu, man nebūs balustrādes, kur pieturēties...
Ivars Nekādu skriešanos un dzīšanos pa skatuvi uz priekšu un atpakaļ, ko amatieŗu teātŗi tik bieži praktizē. Mēs, profesionāļi, tā nedarām − mēs stāvam uz vietas kā mieti un tikai spēlējam... Starp citu, kas ar Jums šodien noticis? Jūs izskatāties...
Amanda Tad nu beidzot Jūs pamanījāt. Nu, kā izskatos? Vecāka vai jaunāka?
Ivars Piciņa grimmas pareizā vietā, un neviens neticēs, kas neesat divdesmit gadu veca jaunava.
Amanda Neglaimojiet! Sakiet kā patiesībā ir.
Ivars Lieliski! Pēc izrādes visi vīrieši, būs Jūsos iemīlējušies.
Amanda Lišķis! Jūs pa nakti izdomājāt, ko man darīt indēšanās skatā? Nu tur, kur man, indi iedzērušai, ir jāmetas uz vēdera gultā?
Ivars Ak, piedodiet! Mana galva šodien! Ar visiem uztraukumiem es piemirsu: Mēs šo ainu vairs nespēlēsim. Tā tikai novērš uzmanību no galvenās tēmas. Vispār tie raksturlomu tēlotāji, kuŗus dramaturgs lugā sabāž, lai dotu netalantīgiem aktieŗiem darbu, nav vajadzīgi. Luga galu galā ir par Romeo un Jūliju. Uz Kopēju. Un Jūs, kundze, neņemiet ļaunā, ka mēs tā... Paldies par Jūsu atbalstu un pūlēm − Jūs varat tagad iet.
Kopēja Pavisam?
Ivars Ja man Jūs vajadzēs, es likšu Jūs pasaukt.
Kopēja it kā dusmīgi apsviežas un aiziet.
Amanda Tā nevar. Jūs nosaucāt viņu par netalantīgu. Varbūt, ka viņa gribēja spēlēt.
Ivars Viņa pati apzinās, ka viņai būtu bijušas grūtības ar tekstu.
Amanda Ar tām divām rindiņām?
Ivars Viens neprofesionāli pateikts vārds var samaitāt visu lugu.
Amanda Un aukli − kas to spēlēs?
Ivars To vienkārši izstrīposim... Man patiesībā tagad kā akmens novēlies no sirds. Izrādes liktenis tagad tikai atkarīgs no mums abiem un neviena cita.
Amanda Un režisora ģenialitātes.
Ivars Es, mīļā aktrise, Jums to šoreiz piedošu. Pauze. Labi. Un tagad ņemsim no tās vietas, kur aukle sauc Jūs atgriezties istabā.
Amanda Mana atmiņa mani laikam viļ, bet vai mēs nupat aukli nepadzinām?
Ivars Tos pāris vārdiņus pateikšu es pats.
Amanda Bet Jūsu balss.
Ivars Tas notiks tik ātri, ka neviens pat nepamanīs. Un tagad pie darba.
Amanda Deklamē. Es nākšu, es tak nākšu. Rīt sūtīšu es...
Ivars Lai mana dvēsele plaukst un zaļo.
Amanda Ar labu nakti, tūkstoškārt ar labu nakti. Un tūkstoškārt es alkstu tavas gaismas. Ienāk Māsa.
Māsa Vai es te neesmu aizmirsusi savu spiediena mērītāju?... Starp citu, es Jums aizmirsu pateikt, ka mums, personālam, ienāca prātā brīnišķīga doma − jums abiem jāspēlē pie Ziemsvētku eglītes... Nu, vai nebūs skaisti? Mēs visi esam tik sajūsmināti...
Ivars Profesionālais teātris ir suverēns pārdzīvojums, ko nevar jaukt kopā ar šādiem, tādiem amatieŗu pasākumiem.
Māsa Jums būs tik daudz skatītāju − slimnieku radi un draugi. Mēs esam tik priecīgi.
Ivars Dažu lieku skatītāju dēļ es jau neiešu kompromitēt visu izrādi.
Māsa Vai! Tad es laikam savā nezināšanā būšu izdarījusi lielu kļūdu. Mēs jau to šorīt minējām administratorei, un viņai tā likās lieliska ideja.
Ivars Kāpēc viņa man to neteica? Es tūlīt iešu un noskaidrošu!
Māsa Es šaubos, vai Jums izdosies viņu pārliecināt. Administratore bija tik sajūsmināta par ierosinājumu, ka brīnījās, kā tas viņai pašai nebija ienācis prātā. It sevišķi kad viņa atcerējās, ka personālam nebūs lieku reizi jāmaksā par virsstundām, uzmanot jūsu izrādi.
Ivars Ak Dievs, vienmēr nauda, nauda. Es pats par tām virsstundām maksāšu!
Māsa Jums jau nav jānolemj tūlīt šo brīdi. Labi pārdomājiet un šovakar, kad kopēja nāks Jūs apmazgāt − viņai pasakiet. Aiziet.
Ivars Nekultūras kalngals!
Amanda Nu, ko esat nolēmis darīt?
Ivars Mēs nepazemosimies! Mēs nespēlējam!
Amanda Man nupat iešāvās prātā, ka biju kaut kur lasījusi, ka vecos laikos aktieŗus, kad tie nespēlēja kā gribēja, aplēja ar darvu, apkaisīja ar spalvām un padzina no pilsētas.
Ivars Bet dzīvi palikušie tomēr atgriezās un atkal spēlēja.
Amanda Jo viņi bija dzimuši aktieŗi, un viņiem par katru cenu bija jāspēlē. Pagaidiet, neiedomājieties tikai tūlīt, ka...
Ivars Nu pareizi! Piedodiet manu acumirklīgo vājuma brīdi. Mums tikai tagad mazliet jāpārveido režija... Nemaz neviebieties! Jūs redzēsit kā ar savu spēli vien mēs tā savaldzināsim publiku, ka neglītā egle kļūs aiz skaudības vēl zaļāka, un visi spīdīgie zvārguļi nobālēs kā mēness rītausmā.
Amanda Tagad Jūs esat galīgi pazaudējis savu vīrieša pašcieņu.
Ivars Tā nesakiet! Savs graudiņš patiesības jau tai māsiņai bija. Vai tad Jūs jaunībā nepiedalījāties ceļojošās izrādēs, kad nekas nebija iepriekš sagatavots, telpas nekurinātas, izrāde neizziņota, uz skatuves prožektoru vietā pie griestiem pakārta viena liela, spilgta neapklāta spuldze, zālē septiņi skatītāji − tie paši rīkotāji un sētnieki. Un ko Jūs darījāt? Nospļāvāties un braucāt mājās?
Amanda Nu, protams − mēs sakodām zobus un spēlējām.
Ivars Bet kāpēc?
Amanda Tāpēc, ka es biju aktrise ar līgumu un man bija jāspēlē! Bet es nepalikšu par izsmieklu un kā bērniņš neskaitīšu savu pantiņu pie eglītes.
Ivars Ar pašas vārdiem − tad Jūs vairs neesat aktrise? Klusums.
Ivars Nu redziet. Tagad sāksim no vietas: Romeo, kamdēļ tavs vārds ir Romeo. Esiet tik laba un padodiet man tekstu.
7. aina
Amanda, kājās piecēlusies, uzvilkusi sarkanu kleitu, smiņķējas. Ienāk Kopēja.
Kopēja Atvainojiet, bet man būs Jūs jāpatraucē.
Amanda Labi, ka Jūs atnācāt. Mūsu abu vārdā es gribu Jums atvainoties, ka režisors Jūs tik netaktiskā veidā atlaida.
Kopēja Par to gan sevi nemokiet. Es jau neesmu nekāda aktrise.
Amanda Ko kāds arī neteiktu, manuprāt tas bija ļoti neglīti no viņa puses.
Kopēja Kādreiz jaunības dullumā jau nu sapņoju gan par aktrises karjeru, bet kuŗš tajos gados nesapņoja? Tagad, redzot jūs abus tik grūti strādājam, es aptveŗu cik laimīga esmu, ka pat nemēģināju.
Amanda Es tikai gribētu, lai Jūs saprastu, ka tam nav nekāda sakara ar Jūsu talantu. Mēs vienkārši nolēmām − nu, kā lai to pasaka...
Kopēja Jums tiešām nav jāizskaidrojas. ...Un tagad es būtu pateicīga, ja Jūs uz brīdi varētu atstāt šo istabu, lai es varētu piekopt...
Amanda Mums tūlīt sāksies mēģinājums.
Kopēja Dodiet man tikai dažas minūtes.
Amanda Mēģina imitēt modeli. Sakiet − man taču ir vēl kaut kas saglabājies no jaunas sievietes figūras? Tikai nemelojiet!
Kopēja Šinī iestādē nevienas tievākas par Jums nav.
Amanda Diplomāte! Es domāju kairinošu sievietes figūru.
Kopēja Es jau neesmu īstā persona kam prasīt, bet, ja Jūs gribētu dzirdēt manas domas...
Amanda Nē, labāk nesakiet nekā. Ja gadījumā atnāk režisors, pasakiet viņam, ka esmu dzīvojamā telpā. Aizbrauc. Kopēja piekopj istabu, ienāk Māsa ar spīdīgu tiāru rokā.
Māsa Man kaut kas prātā bija... Pareizi! Labi, ka atcerējos. Dzirdēju, ka Jūs vairs nespēlējot.
Kopēja Laikam jau vainīgi mani talanti, jo kungs teica, ka neesot vairs vajadzīga.
Māsa Es justos daudz drošāka, ja Jūs būtu palikusi un abus pieskatījusi.
Kopēja Viņiem tur māksliniekiem savas izdarības; labi vien ir, ka es nejaucos.
Māsa Es Jūs pilnīgi saprotu. Vakar rakājoties starp vecām skolas grāmatām, tā tikai joka pēc, ieskatījos tajā ludziņā. Ja Jūs prasītu manas domas, es teiktu, ka no skatītāja viedokļa nav nekas tik nožēlojams kā skatīties divus vecus cilvēkus izvarojam cēlu, skaistu jauniešu mīlestību.
Kopēja Tas nu varbūt būtu pārāk stipri teikts. Es jau arī nāku gados, bet nevarētu teikt, ka būtu galīgi aizmirsusi kā...
Māsa Jūs droši vien domājat kailu seksu? To jau viens otrs pat no šejieniešiem, ja būtu izdevība. Kā deviņdesmitgadnieks, kuŗš te pirms pāris gadiem esot uzbrucis astoņdesmitgadniecei gultā? Bet mīlestība, kaislība?...
Kopēja Dažs vecāks cilvēks, ja labi nokopies, var būt ļoti šarmants.
Māsa Šarmants jā, bet kaislību ierosinošs?... Nepārprotiet mani − es mīlu savu darbu un vecus cilvēkus, bet ticiet man − mani nekas tā neattālina no erotikas kā veca veča izkāmējusī, artrīta sarautā, stīvā pakaļpuse.
Kopēja Tikai tiem, kas visu dienu pavada sēžot krēslā. Tie, kas vingro un kustas, mēģina būt aktīvi...
Māsa Aktīvs vai nē − uz ielas no mugurpuses skatoties pēc stīvā soļa vien varu katru reizi sazīmēt labu septiņdesmitgadnieku... Jūs te tagad esat nostrādājusi kādu laiku.
Kopēja Jums taisnība − pa visu šo laiku, kopjot un apmazgājot, esmu satikusi tikai kādus pāris, ar kuŗiem...
Māsa Bet miljons bankā palīdzētu? Nu redziet!... Nujā, te kundze pasūtījusi tādu − izskatās pēc tiāras. Laikam jau kostīmam. Es atstāju uz naktsgalda. Man tikai bail, ka, atļaujot viņiem uzņemties šādu slodzi, mēs nonāksim nepatikšanās.
Kopēja Tiesa, kundzei brīžiem iet grūti. Turpretim pats kungs, režisors, liekas esam nenogurdināms. Dažubrīd es domāju, kāpēc viņš vispār šeit uzturas.
Māsa Vaidētāji parasti nav slimākie. Madāmai bez rutīnas trieciņas nekas bīstams nekaiš, bet pašam, bez citām nelaimēm, ir vēl nenormāli augsts asins spiediens.
Kopēja Pret to taču ir zāles?
Māsa Zāles padarot viņu miegainu un traucējot līdzsvaru.
Kopēja Ir taču veids kā iemānīt.
Māsa Viņš ir inteliģents cilvēks. Bet tas jau nav nopietnākais: Rentgens rāda, ka viņam galvā ir neoperējams aneirisms, kas gatavs plīst ikkuŗu brīdi. Un tad, kā jau zināt, nāve iestājas pāris minūšu laikā. Bet nesakiet, ka es Jums to teicu...
Kopēja Viegls gals.
Māsa Es par to nebūtu tik pārliecināta, zinot, ka sēžu kā uz bumbas ar laika degli. Pāris mēnešus, varbūt ilgāk. Bet varētu arī būt nākošais acumirklis.
Kopēja Vai viņš to zina?
Māsa Vērojot no tā, kā viņš sevi dzen... Es jau nezinu, ko ārsts viņam ir teicis, bet vienu gan − ja tas būtu man, tad es gan negribētu, ka kāds man to pasaka.
Kopēja Tagad jau nu ārstiem tāda mode teikt acīs kā ir.
Māsa Kāda tam nozīme, ja nevar līdzēt. Gandrīz vai piemirsu. Esiet tik laba un satīriet 21. istabu.
Kopēja Bet es jau nāku tieši no turienes.
Māsa Man Jūs jālūdz atkal. Uzlaikojot jaunās bikses, ar kuŗām iet uz izrādi, vecākam kungam liels nelaimes gadījums uz grīdas...
Kopēja Lielais vai mazais?
Māsa Paldies Dievam mazais, citādi...
Kopēja Tiklīdz es pabeigšu šeit...
Māsa Labāk gan būtu tūlīt. Kungs par to ir ļoti nelaimīgs un apkaunots.
Kopēja Vai tad viņš nevalkā treniņa bikses?
Māsa Viņš atsakās vilkt − esot kauns. Un tieši pirms svētkiem.
8. aina.
Svētvakars. Skan svētku dziesmas. No ratiņiem piecēlušies stāv Ivars un Amanda. Abi ir tērpušies attiecīgā perioda drēbēs. Abi izskatās jaunāki nekā patiesībā ir. Arī abu gaita ir jauneklīgāka un vijīgāka nekā iepriekš. Amanda nervozi stumda braucamo krēslu.
Ivars Skatās pulksteni. Dažas minūtes līdz pirmizrādei... Jums kas kaiš?
Amanda Reibst galva. Es nezinu kā es varēšu to penteri norunāt, kaut kur nepieturoties.
Ivars Atcerieties, ko Staņislavskis teica: Iedomājieties, ka esat stingra uz kājām un Jūs tāda būsit. Galvu augšā, krūtis uz āru − nu tā... Ko Jūs tur meklējat?
Amanda Tekstu! Man tagad tāda sajūta, ka es ne vārda vairs neatceros.
Ivars Tiklīdz nostāsities publikas priekšā, Jūsu atmiņa sasparosies un vārdi plūdīs tā it kā tie nāktu no kādas augstākas būtnes mutes. Ticiet vai neticiet − pat aktieŗiem, kaut gan pelēks un paplucis, ir savs sargeņģelis. Skatās pulksteni. ...Tagad klausaities! Pa priekšu īsa mācītāja svētruna, un tad nāks mūsu kārta. Mūs aizstums. Mēs piecelsimies un spēlēsim. Jūs vēl esat uztraukusies?
Amanda Man tāds kauns. Kad es teikšu vārdus: Romeo, ak Romeo savā patreizējā izskatā, viņi par mani smiesies.
Ivars Nu, ticiet man, nesmiesies! Astoņdesmit un deviņdesmitgadniekiem Jūs esat tīrais skuķis. Un, ja neticat, paskatieties uz mani − apvēlušos, it kā ar kožu saēstu puspliku galvas virsu. Bet, kad es teikšu Šekspīra maģiskos vārdus, manis vietā viņi redzēs jaunu, skaistu, labi noaugušu jaunekli tumšiem, sprogainiem matiem, dzidrām, mīlā degošām acīm...
Amanda Ja Jūs pats nebūtu aktieris, es Jums gandrīz noticētu.
Ivars Tad jau laikam esmu slikts aktieris, ka Jūs man neticat... Nu, neskatieties uz tekstu! Izņem Amandai tekstu no rokām.
Amanda Dodiet man tūlīt atpakaļ!... Pirmais teikums, nu kā tur bija?
Ivars Koncentrējas. Rētas... rētas, Pagaidi taču... Redziet, ko bailes dara... Jūs sakāt: Ak es. Un tad es saku... Galva kā spainis... Nu padodiet tekstu!
Amanda Tad Jūs sakāt: Viņa runā!
Ivars Nu pareizi, pareizi. Jūs man uz acumirkli piebaidījāt savu vājo atmiņu, bet tagad viss ir kārtībā. Es iesāku ar: Viņš ņirgājas par rētām... Un tad Jūs parādāties logā... Vai nav muļķīgi, ko bailes dara? Tā nedrīkst! Mēs taču esam profesionāļi!
Amanda Ja man sajūk, glābiet!
Ivars Jums nesajuks. Un ja sajuks, atcerieties, ka esmu labākais adlibists − varu vismaz divas, trīs minūtes improvizēt par autora tēmu, kamēr kāds atkal uzķeŗ tekstu. Saviem aktieŗiem pirms pirmizrādes es vienmēr saku, un to es saku tagad Jums: Piemirstiet visu, ko esat mācījusies! Ejiet uz skatuves un izbaudiet savu spēli.
Amanda Vai dzirdat, kā cilvēki jau pulcējas? Man bail!
Ivars Iedomājieties, ka esat uz skatuves un lūrat caur mazu caurumiņu priekškarā. Oficiālā tonī. Tā tad es vēlreiz atkārtoju: Mācītāja svētruna beigsies, gaismas nost, mūs klusām iestums, mēs piecelsimies, es nometīšos uz ceļiem Jūsu priekšā, un tad Jūs izstiepsit savas rokas... Jums sveces un sērkociņi ir pa grābienam?
Amanda Tepat aiz brunčiem.
Ivars Un galvenokārt uzmanieties, ka aizdedzinot nenosviliniet savas uzacis.
Amanda Man liekas, kāds nāk!
Ivars Nervi, nervi. Dievkalpojums nav pat vēl iesācies. Ienāk Māsa, Kopēja.
Kopēja Tūlīt sāksim!
Māsa Nu, Jūs abi esat gatavi?
Amanda Kas noticis?
Ivars Vai piemirsāt kā norunājām?
Māsa Ak Dievs, kā lai es to jums pasaku... Varbūt man vajadzēja agrāk, bet es tiešām nezināju līdz pēdējam brīdim...
Ivars Ka priekšnesumu kārtība mainīta?
Māsa Uz Kopēju. Nu sakiet Jūs. Jūs taču tur arī bijāt klāt.
Kopēja Es patiesībā tikai tā pa gabalu...
Māsa Mēs visi zinām, cik jūs abi grūti strādājat...
Ivars Bet...
Kopēja Administratīvi noteikumi... Uz Māsu. Jūs taču zināt detaļas...
Māsa Tikai neiedomājieties, ka es esmu kādā veidā atbildīga.
Kopēja Ja tas būtu atkarīgs no manis...
Māsa Mēs... Mēs, viss personāls bija Jūsu pusē... Es tikai nezinu kā pateikt...
Ivars Toties es zinu! Jūs nezināt kā pateikt, ka izrādes nebūs!
Māsa Jūs esat gaišs cilvēks, saprotat mūsu stāvokli.
Kopēja Bet mēs ceram, ka jūs abi taču piedalīsities dievkalpojumā un dāvanu izdalīšanā?
Māsa Mēs tāpēc abas atnācām jums pakaļ... Ja jūs abi tagad apsēstos...
Ivars Pagaidiet! Man ir tiesības zināt iemeslus!
Māsa Nav jau nekādi lielie iemesli. Tikai tā − administrācijai bail, ka kaut kas varētu notikt, ka kāds pakristu, ko salauztu, un mēs būtu par to atbildīgi.
Kopēja Apdrošināšana, ziniet...
Māsa Jā, mēs varētu pazaudēt apdrošināšanu. Un tad vēl ugunsdrošības noteikumi, un jums tās sveces...
Ivars Kā teātrinieks es pazīstu ugunsdrošības noteikumus. Sakiet vien īsto iemeslu.
Māsa Es jau Jums teicu, ka nav neviena tāda īsta iemesla, bet kopā ņemot... un tad vēl daži slimnieku radi no ārpuses bija norūpējušies, ka mīlas scēnas varētu satraukt vienu otru skatītāju ar vājākiem nerviem un izdomu... Ne jau, ka tur būtu kaut kas netīrs vai piedauzīgs, bet ir cilvēki, kuŗi to Šekspīru nav lasījuši, un viņi iedomājas, ka ja... Nu, Jūs jau zināt kā vecāki cilvēki tūlīt iedomājas...
Ivars Nē, es nezinu, kā vecāki cilvēki iedomājas.
Kopēja Kad kontrole kādreiz zūd.
Māsa Jūs taču pazīstat šo iestādi, kur vīrieši un sievietes kopā... Ne jau, ka kas tur notiktu... Uz Kopēju. Kā Jūs teiktu...
Kopēja Varētu pavedināt kādu uz nepareizām domām...
Amanda Vecumā, kur pusei vīriešu ir izgriezti prostāti un dažiem pat vēl kas vairāk. Un tiem, pārējiem − tie lai uzliek uz ceļiem cepuri...
Māsa Simtprocentīga taisnība Jums jau ir, bet, ņemot to visu vērā, administrācija nolēma, ka būtu drošāk...
Ivars Ja mums neļautu spēlēt.
Māsa Nevajag jau uzreiz uz tiem konfliktiem...
Kopēja Es drīzāk teiktu − izrāde atlikta, līdz viss noskaidrojas.
Māsa Nu, pareizi, līdz viss noskaidrojas. Saņem krēsla galus. Ja jūs tagad abi apsēstos, tad mēs jūs aizstumtu...
Kopēja Būs skaista svētruna, jums patiks... skaista eglīte un tad dāvanas. Nu neizskatieties tik bēdīgs. Šī taču ir prieka diena, Kristus dzimis un tā tālāk...
Ivars Man sāp, ka Jūs abas apejaties ar mani kā ar mazu bērnu... Amanda, Jūs ejiet! Es palikšu šeit!
Māsa Nu Jūs tūlīt uz asumiem... Ko tad viens te sēdēsit, kamēr citi priecājas? Direktrise būs apbēdināta, un bez tam Jūs taču neļausit dāmai iet vienai... Uz Amandu. Pamēģiniet Jūs viņu pierunāt.
Amanda Ja režisors paliek, tad palieku arī es.
Ivars Ejiet, es neapvainošos.
Māsa Redziet! Būs skaistas dāvanas.
Kopēja Es savām acīm redzēju − Jums tāda liela dāvanu paka. Vai tad Jums nemaz neinteresē redzēt, kas tur iekšā?
Māsa Un pēc tam vietējais psichologs referēs pa vecuma problēmām svētku laikā.
Amanda Jums tās gudrības vairāk vajadzīgas nekā man − es palieku!... Nu, ejiet, pirms citi sāk uztraukties! Māsa, Kopēja aiziet.
Ivars Atkrīt krēslā. Pauze. Laikam man kā režisoram tagad jāsāk pirmajam. Jūsu lojalitāte mani aizkustina.
Amanda Ko nu par to... Es jau nemocījos Jums līdzi visas šīs nedēļas tikai lai varētu uzkāpt uz skatuves... bet lai nu paliek.
Ivars Paliek kas?
Amanda Es teicu lai paliek! Mums katram ir savas privātās domas.
Ivars Nē, tagad es gribu zināt!
Amanda Jūs gribat? Patiesi! Labi! Mēs spēlēsim. Dzirdējāt! Mēs spēlēsim!
Ivars Kur?
Amanda Šeit, uz vietas! Nevajag jau tūlīt pilnu zāli.
Ivars Bez skatītājiem? Pauze. Šobrīd būtu pat apmierināts ar tiem pašiem pieciem, sešiem. Rūgti pasmejas. Jā, es esmu spēlējis pieciem, sešiem, klausījies, kā mani vārdi atbalsojas aukstajā, nemīlīgajā telpā; esmu savu sirdi izlicis, skatoties tukšajās pirmajās rindās, izmisumā mēģinot saredzēt tumsā kādu acu pāri, ar kuŗu varētu saskatīties, bet pilnīgi bez skatītājiem...
Amanda Un kas vainas ar vienu?
Ivars Parādiet, nu parādiet man un es spēlēšu.
Amanda Jūs! Es spēlēšu Jums un Jūs man!
Ivars Kā visi pašdarbnieki. Tā būs tik tāda ākstīšanās.
Amanda Atceraties kā mēs sākām? Jūs pats teicāt − var iztikt bez dekorācijām, uguņiem, gaismām, bez mūzikas un skaņu efektiem, pat bez skatuves. Iztiksim arī bez tiem ģīmjiem. Mums taču nevajag neizglītoto, amūzisko aitu baru, aiz proscēnija tumsā, drošībā paslēpušos, kuŗš nācis un, savus ubaga grašus samaksājis, sagaida, lai mēs viņu uzjautrinām, un ja nē, tad vismaz saraudinām, tā, lai viņš, mājās ejot, varētu teikt − vot, kas par izrādi!
Ivars Es ceru, ka Jūsu skatītāji to nedzird, citādi aplausu vietā Jūs saņemsit...
Amanda Pie velna ar skatītājiem! Ir tikai viena persona, kuŗa spēj novērtēt to aktieŗu vājprātu, ar kuŗu Jūs mani ievilkāt šajā spēlē. Un agoniju, kuŗai Jūs izgājāt cauri, šo ainu iestudējot.
Ivars Paldies. Bet Jūs tomēr neesat publika. Tiklīdz veselības stāvoklis uzlabosies, mēs atstāsim šo iestādi, atradīsim piemērotu lugu diviem, īsti profesionālu teātri. Spēlēsim. Skatītāji nāks un aplaudēs.
Amanda Bet laikam ne vairs šinī saulē.
Ivars Tagad jau otro reizi redzu cik slikts aktieris es esmu, ka neesmu bijis spējīgs... Nu, kā lai to pasaka...
Amanda Jūs esat! Jautri. Vai tad Jūs pats neteicāt, ka dzīvē svarīgākais ir pati spēle. Citā tonī. Un tagad celieties augšā! Nu celieties, celieties! Ivars negribīgi pieceļas.
Amanda Un tagad, Ivar, sakiet... Es taču drīkstu Jūs saukt vārdā?
Ivars To neviens nav darījis kopš mana sieva...
Amanda Un tagad, Ivar, sakiet tos skaistos vārdus, un es klausīšos. Otrais cēliens, trešā aina.
Ivars Man taču nav jānotupjas kā to prasa autors? Ivars mēģina notupties.
Amanda Ja to neatļauj jūsu artrīts − varat palikt arī stāvot.
Ivars Iesāk negribīgi. Kas ir šī gaisma, kas caur logu spīd − no austrumiem... Nē, es nevaru. Tas skan tik māksloti.
Amanda Kā var lielais Šekspīrs skanēt māksloti? Turpiniet!
Ivars Kas ir šī gaisma, kas caur logu spīd − no austrumiem... Ak, Jūlija, tu saule šī. Jel austi spožā saule tu, un izdzēs mēnesi to skaudīgo.
Amanda Vēl! Vēl!
Ivars Viņas starojošais vaigs pat zvaigznes aptumšo − tāpat kā dienas gaisma sveces gaismu. Un viņas acis debesīs tik gaiši iemirdzēsies, ka putni dziedāt sāks, jo domās tie, ka gaisma aust.
Amanda atbalsta vaigu uz rokas.
Ivars Lūk, vaigu viņa atbalsta uz savas plaukstas! Kaut cimds es būtu uz šīs plaukstas, lai viņas vaigam pieskarties es spētu...
Amanda Vēl! Vēl!
Ivars Ak runā vēl, tu gaišais eņģeli, jo šonakt esi tu tik debešķīga man kā sūtnis spārnotais no pašām debess dzīlēm, kam mirstīgie, kas galvas atliekusi, tam seko brīnumpilnām acīm. Un vēro kā tas klīst pār mākoņiem, kas lēni − lēni slīd.
Amanda Ak, Romeo! Romeo! Kamdēļ tavs vārds ir Romeo! Jel uzdod savu tēvu, savu vārdu! Bet, ja Tu nē, mans mīļotais, pie Tevis tā kā tā es būšu piesaistīta.
Ivars Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt?
Amanda Tik vārds Tavs ir mans ienaidnieks. Ko nozīmē viens vārds?... Tas, ko par rozi saucam mēs, tā tikpat saldi smaržos vēl, ja citā vārdā to kāds sauks. Ak Romeo! Met projām savu vārdu! Un vārda vietā, kas tev nepiederas − ņem mani visu. Ņem mani visu! Pauze. Klusums. Nu runājiet taču, atbildiet! Piemirsāt savu tekstu? Jums jāsaka: Es ticu tavam vārdam.
Ivars Mechāniski. Es ticu tavam vārdam...
Amanda Nu turpiniet, turpiniet! Runājiet šos skaistos vārdus!
Ivars Es ticu tavam vārdam...
Amanda Tālāk, tālāk! Es ticu tavam vārdam...
Ivars Es ticu... Es neredzu jēgu, kādēļ man būtu jātic klaunam strīpainās biksēs no aizvēstures.
Amanda Jums jāsaka: Saki, ka tu mani mīli, un būšu kristīts es no jauna...
Ivars Ko tas ķēms, jau pirms paaudžu paaudzēm sapuvis, tagad zina par manu un Jūsu personisko mīlestību! Es gan savu vārdu neuzdošu tikai tāpēc vien, ka kāda tur izdomāta mamzele ar aizkapa dvašu saka, ka viņa mani mīl. Mans vārds ir Ivars, un Jūsu?
Amanda Klusi. Amanda.
Ivars Nu redziet, Amanda, Amanda... Tas taču ir daudz glītāks vārds nekā kāda tur Jūlija, tagad Jūs dodiet man savu roku. Droši, droši, uzticieties!
Amanda Un ko Jūs tagad teiksit?
Ivars Es Jums tagad teikšu savus paša vārdus.
Amanda Tā nedrīkst − Jūs taču esat aktieris.
Ivars Ne šovakar! Tādēļ klausieties! Mana sirds... mana dvēsele... mans gars... mana būtība... mana esme...
Amanda Tas nav tekstā − Jūs nedrīkstiet!
Ivars Mana esme, visa mana apziņa, mana dvēsele... Atkal tas pats! Tagad es beidzot saprotu, ka no dramaturga viedokļa pats grūtākais ir atrast pareizo gala vārdu. Labāk sakiet Jūs.
Amanda Tikai, ja Jūs novilksit smieklīgās strīpainās bikses, kas Jums nemaz nepiestāv.
Ivars Un, ja Jūs noņemsit lēto, spīdīgo bleķa tiaru, kas tik neglītā veidā sabužina Jūsu matus. Abi atģērbjas. Abiem apakšā glītas, tumši zilas treniņa drēbes.
Amanda Nu redziet, tagad Jūs atkal esat Jūs − runājiet. Nu runājiet, runājiet!
Ivars Savādi. Visu gaŗo mūžu man likās, ka man ir tik daudz ko teikt. Gadu pēc gada muļļājot visu netalantīgo, pelēko, iedomīgo dramaturgu tekstus, ko man uzspieda iekalt it kā mākslas vārdā, man šķita, ka paša dziļās domas un skanīgie vārdi bija pa gadiem sablīvējušies zem tik liela spiediena, ka kuŗu katru bridi draudēja izsprāgt kā šampanieša korķis no pudeles...
Amanda Un tagad?
Ivars Tagad man tāda sajūta, kāda rodas atkorķējot atšālējušos pudeli, kad gaidītā sprādziena vietā, kuŗa gaitā korķim būtu bijis jāuzlido līdz debesīm, tā vietā noiet tikai tāds pakluss čušš.
Amanda Čušš?
Ivars Jā, vienkārši čušš... Pauze. Tā jau nu ir. Laikam pa visiem šiem gadiem, tekstu kaļot un citiem to paurī dzenot, esmu aizmirsis pats savus pūšamos vārdus...
Amanda Es savus arī... Vai nav traģiski, ka mums, profesionāliem aktieŗiem pēc mūža darba nav gandrīz nekā ko teikt. Tādēļ vien laikam ir iemesls piedzerties... Es redzu, Jums kaut kas ir uz sirds, jeb man tā tikai liekas? Nu sakiet taču kaut ko − vienalga ko!
Ivars Nav jau nekas svarīgs. Jūs gaŗāmejot pieminējāt tos ar izgrieztiem prostātiem. Par nožēlošanu un lāstu man − es laikam esmu viens no tiem.
Amanda Jauneklis kā Jūs?! Bet tagad ar visu moderno medicīnu... Jūs taču vēl spējat?
Ivars Nu, protams! Eh! Kas to lai zina. Laiks vēl par īsu. Ārsts gan apgalvo, ka...
Amanda Kā sieviete es reizēm varu būt tik netaktiska. Es atvainojos, no sirds es atvainojos.
Ivars Kas tur ko atvainoties, kamēr mums vēl ir teātris ko spēlēt.
Amanda Jā, vai nav skaisti? Kad nav vairs cita kam pieķerties, vēl vienmēr pāri paliek teātris. Un tagad nepārtrauciet mani! Deklamē. Vai mīli mani tu? Es zinu, ka tu teiksi, Jā! Un ticēšu es tavam vārdam. Bet, ja tu zvērēsi, Tev aizdomās es turēšu. Jo saka, ka par mīlas krāpniekiem pat dievi smejas. Ak mīļais Romeo! Ja mīli mani tu, tad saki tā, lai tevim ticēt varu.
Ivars Uzliek pirkstu uz Amandas lūpām. Psst! Es taču zinu Jūsu tekstu un Jūs manējo. Kāda nozīme skaļā balsī ņirgāties pašiem par sevi, ja neviens neskatās?
Amanda Kādēļ Jūs lietojat vārdu ņirgāties? Ko tad darīsim? Klusēsim?
Ivars Klusēsim!
Amanda Un skatītāji?
Ivars Kādi skatītāji? Ak tie? Nu tie tur. Nu tie tur viņā pusē, lai tik pat klusi savāc savas mantiņas, iet mājās un pārdomā.