Jaunā Gaita nr. 198, oktobris 1994

 

 

Raimonds Staprāns

 

PĒDĒJĀ IZRĀDE

Paskumja, pamelna komēdija 8 ainās

 

 

Lugā darbojas:

 

Amanda − Izbijusi, paveca aktrise

Māsa − Medmāsa vecu ļaužu atpūtas namā

Ivars − Izbijis aktieris − režisors

Kopēja Labdarīga darbiniece vecu ļaužu atpūtas namā

 

Darbība norit vecu ļaužu atpūtas namā dažas nedēļas pirms Ziemsvētkiem. Uz skatuves Amandas istaba. Gulta, galds, naktsgaldiņš. Dekorējums krāsu gammas ziņā atgādina slimnīcas istabu.

 

Piezīmes: Lugu ierosināja īss ziņojums avīzē par nesaskaņām atpūtas namā. Vidi un krāsu piedeva nesen iznākusī Treisija Kidera (Tracy Kidder) grāmata Old Friends, kuŗā viņš ar līdzjūtību izseko paslimu, vecāku ļaužu gaitām to atpūtas namā. Šajā grāmatā viņš dienu pa dienai izseko dažu šīs iestādes iemītnieku priekiem, sāpēm un nenovēršamam galam. Mazliet palīdzēja arī īss apraksts par kādu aktrisi, kuŗas liktenis tur bija laimīgāks par pārējo likteņiem... Lugu uzvedot, mūzika tikai atļaujama beidzamajā ainā, pārējo ainu pārejas piepildot ar skaņu efektiem.

 

 

1. aina

 

Amanda  sēž braucamā krēslā. Ienāk Māsa ar piezīmju bloku.

Māsa  Vai mums šodien ir izgājis vēders?

Amanda  Par kādiem „mums” Jūs runājat?

Māsa  Atvainojiet. Es prasīju vai Jums šodien ir izgājis vēders.

Amanda  Man ir, bet es nezinu kā ar Jums.

Māsa  Šeit atzīmēts, ka nav izgājis jau vairākas dienas.

Amanda  Es šovakar ieņemšu caurejas zāles.

Māsa  Jūsu lieta ir tik ielaista, ka šādos gadījumos ārsts ieteic klistīru.

Amanda  Paldies, bet es jūtos labi.

Māsa  Jūs varbūt jūtaties labi, bet pēc pāris dienām tas Jūsu vecumā varētu radīt nevajadzīgas komplikācijas.

Amanda  Ja vēlaties, es iedzeršu tūlīt.

Māsa  Jums droši vien ir sacietējumi, tādēļ, ārsts ieteica klistīru.

Amanda  Es nevaru panest, ka kāds rīkojas gar manām neminamām vietiņām.

Māsa  Tad jums personīgi jārunā ar ārstu pašu. Es viņam teikšu, ka ...

Amanda  Teiksit ko?! Vai Jūs man tagad piedraudat?

Māsa  Es tikai šeit strādāju un izpildu, ko ārsts man liek.

Amanda  Agrāk man pašai ļāva izvēlēties.

Māsa  Ignorē teikto. Šeit ir Jūsu dzelzs tabletes. Jūsu hemoglobins vēl joprojām ir par zemu.

Amanda  Norij, uzdzer ūdeni. Tā dzerdama, es laikam drīz sākšu svīst rūsu.

Māsa  Un šeit ir Jūsu Teātŗa Vēstnesis.

Amanda  Es esmu beigusi šo tenku lapu lasīt.

Māsa  Man gan jāatzīstas, ka es neesmu bijusi ne uz vienu no Jūsu izrādēm.

Amanda  Es to pilnīgi saprotu. Jūsu profesijas cilvēki parasti teātri neapmeklē... Kā Jūs beidzot pēc visiem šiem gadiem uzzinājāt, ka esmu aktrise?

Māsa  Apskatījos kartotēkā.

Amanda  Nu protams. Šņakarēšanās gar personīgiem papīriem ir laikam apzinīgu cilvēku apsēstība.

Māsa  Daļa no mana jaunā darba ir savest kopā cilvēkus ar kopējām interesēm. Es meklēju Jūs tikai tāpēc, ka vakar ieveda vēl vienu teātŗa cilvēku. Jums ar viņu noteikti jāiepazīstas.

Amanda  Un ko tad Jūs domājat mēs darīsim − spēlēsim kopā teātri?

Māsa  Viņš ir jauks un interesants cilvēks. Esot bijis aktieris un režisors.

Amanda  Arvien trakāk! Dievs pasargā mani no režisoriem.

Māsa  Ja Jums nekas nav pretim, es viņam iedošu Jūsu istabas numuru ... Es gandrīz piemirsu − te ir Jūsu nervu zāles. Tā kā Jūs bieži gaužaties par nelāgiem murgiem, ārsts ir paaugstinājis Jūsu devu uz trijām tabletēm dienā.

Amanda  Es jau tā staigāju kā apdullusi.

Māsa  Ārsta rīkojums, bet ja Jūs ...

Amanda  Atdarina Māsu. ... tad pati runājiet ar viņu.

Māsa  Es atstāšu ārstam zīmīti, lai tad viņš pats atnāk un ...

Amanda  Ko tur nu zīmosities. Dodiet tik šurp! Ja nelīdzēs, tad neskādēs. Paņem tabletes un izdzer ar glāzi ūdens.

Māsa  Pirms es eju − to režisoru... Ja pareizi saprotu, tad Jūs negribat, lai es viņu?

Amanda  To es neesmu teikusi. Kas viņš tāds ir? Vecs? Jeb vēl pajauns − manos gados?

Māsa  Cik atceros, vēlos sešdesmitos...

Amanda  Ja vīrietis, tad jau vecs kraķis.

Māsa  Man viņš liekas esam aktīvs, darbīgs kungs. Brīžiem pat jauneklīgs.

Amanda  Ko tad tāds te meklē?

Māsa  Esot pārcēlies no cita atpūtas nama − it kā sanācis konfliktā ar administrāciju.

Amanda  Kašķus gan te nesūtiet − man jau tā nervi beigti.

Māsa  Nu labi, es neteikšu nekā.

Amanda  Pagaidiet! Kā viņu sauc?

Māsa  Ivars... Ivars... uzvārdu nevaru atcerēties.

Amanda  Droši vien, kā visiem režisoriem, kāds neizrunājams ārzemnieka vārds... Tikai, no Dieva puses, nesakiet, ka es viņu gribu redzēt.

Māsa  Apsolu! Es tikai pateikšu, ka Jūs te tāda guļat, un tad lai pats izšķiras.

Amanda  Guļu! Kas, pēc Jūsu domām, tad es tāda esmu − invalīds, mirēja?

Māsa  Tad ko lai es saku? Iemītniece?

Amanda  Atkal greizi! Sakiet, pajauna aktrise ar... nu sakiet ar nerviem, kas atpūšas...

Māsa  Bet Jums taču ir bijis nopietns insults.

Amanda  Un kāda citiem tur daļa? Ar nerviem, sakiet ar nerviem. Tas skan daudz civilizētāk.

 

 

2. aina.

 

Amanda  meditē braucamā krēslā. Ar saviem ratiem ieripo Ivars .

Ivars  Man gan teica, ka Jūs neesot gluži līdz nāvei noilgojusies pēc manas sabiedrības... Pauze. Kopš nu reiz mēs esam šinī, teiksim − iestādē ... Pauze. Varbūt, ka šodien nav īstā diena... Pauze. Acīmredzot, šodien nav īstā diena. Apsviežas, lai izbrauktu.

Amanda  Ko nu laužaties, sukājiet vien iekšā.

Ivars  Es tiešām ceru, ka netraucēju.

Amanda  Nav tāda režisora, kuŗš netraucētu...

Ivars  Neesmu jau režisors vien − drusku arī pats esmu spēlējis.

Amanda  Tā tad aktieris! Tas ir vēl ļaunāk. Jūs jau laikam zināt, ka vecos laikos neļāva aktierus apglabāt kapsētās kopā ar citiem, jo tiem neesot dvēseles.

Ivars  Nu redziet − atzīšos: esmu vairāk režisors nekā aktieris.

Amanda  Es ceru, ka neesat viens no tiem, kas vada režiju un pats spēlē līdzi galveno lomu.

Ivars  Kad apstākļi to prasa − jā.

Amanda  Un droši vien rakstāt pats savu mūziku.

Ivars  Ja cita nav.

Amanda  Un spēlētu arī pārējo aktieŗu lomas, ja tas būtu fiziski iespējams.

Ivars  Kuŗš režisors to negribētu?

Amanda  Tādēļ nav nekāds brīnums, ka es te tagad sēžu.

Ivars  Līdzcietīgi. Ja man būtu atļauts mainīt tematu... Es taču drīkstu jautāt, kas Jums...

Amanda  Acīmredzot tas pats kas Jums.

Ivars  Es nezināju, ka man tas vēl rādās. Man vāja labā puse.

Amanda  Maza trieciņa? Tad laikam es esmu laimīgāka − man kreisā. Es vismaz varu bez grūtībām rakstīt. Smejas. Iznāk tā, ka mums pa abiem kopā vienas labas smadzenes.

Ivars  Vairāk gan. Es teiktu − pusotras.

Amanda  Kuŗam no mums pieder tā puse? Neveikla pauze.

Amanda  No kuŗa teātŗa Jūs?

Ivars  Ne jau no tāda, kuŗš labi maksā... Un jūs?

Amanda  Es tāpat.

Ivars  Tad nu mēs atkal esam līdzīgi.

Amanda  Un Jums tā nelaime? Uz skatuves?

Ivars  Dieva dēļ, nē! Turpat mājās, gultā.

Amanda  Man gan − taisni izrādes laikā − Hamletā.

Ivars  Protams, spēlējāt Ofēliju?

Amanda  Džentelmenis! Vai es izskatos pēc tādas, kuŗa varētu tēlot Ofēliju? Nu to pašu, nu Jūs jau zināt, nu to pašu karalieni.

Ivars  Sīka lomiņa...

Amanda  Paldies par komplimentu! Bet no otras puses − paldies Dievam! Beigās kapsētas ainā es saku: „Dieva vārdā − mieru!” Un es pēkšņi jūtu, ka nevaru vairs nostāvēt, man jāpieturas pie karaļa. Dieva laime, ka karalis kreisajā pusē, citādi es nezinu, kas būtu noticis. Un tas Hamlets tur muld un muld un nevar vien beigt, kamēr es mēģinu atcerēties savu tekstu. Tik vien kā izteicu savu: „Vājprāts vien!” Pārējo biju piemirsusi. Bet viņš, tas Hamlets, par laimi, pārķer tekstu un turpina muldēt, kamēr es domāju, kā tikšu ar godu nost no skatuves.

Ivars  Un tikāt?

Amanda  Kur nu! Šis, nu karalis, tik nejūtīgs, aizrikšo bez manis, un es palieku viena uz skatuves. Labi, ka bija krusts kur pieķerties, bet tas pats, kā jau uz skatuves, no papīra... Par to, kas tālāk notika, es negribu atcerēties... Labāk runāsim par ko citu...

Ivars  Piemēram kāds šodien laiks.

Amanda  Nesāciet nu atkal lauzties... Jūs precējies?

Ivars  Šķirtenis.

Amanda  Cik žēl.

Ivars  Tur nav ko žēlot. Mēs jau bijām atsvešinājušies.

Amanda  Jums cita sieviete, jeb viņai...

Ivars  Kaut kas daudz prozaiskāks. Nē, Jūs to nekad nesapratīsit.

Amanda  Es pacentīšos.

Ivars  Viņai bija piemeties − tam nav vēl medicīniskas terminoloģijas, bet es to saukšu par televīziaitis... Nemaz nesmejieties − tā ir nopietna slimība. Mūsu dzīve pamazām apstājās. Nebija vairs savstarpēju sarunu, ēdiens vairs netika vārīts, apstājās arī sekss. Tiklīdz viņa ieradās mājās no darba, viņa ielīda gultā un uzgrieza to kasti.

Amanda  Man arī patīk ziepju operas.

Ivars  To es vēl saprastu... Nē, viņa skatījās ziņas. Tās pašas nolādētās ziņas atkal un atkal. Un kad mums bija sekss, ja vispār bija, viņa uzgrieza kasti vēl skaļāk. Un kamēr es tur, atvainojiet par izteicienu, raustījos mīlas kaislībā, viņa skatījās ziņas.

Amanda  Tas tomēr ir labāk nekā lasīt grāmatu ... un tad?

Ivars  Kamēr vienu dienu es aptvēru, ka manis vietā viņa ir apprecējusi kasti. Es sakravāju somiņu ar drēbēm un teicu, ka šo māju atstāju.

Amanda  Bet viņa taču...

Ivars  Pat nepakustējās. Ar glāžainām, sasarkušām acīm viņa turpināja skatīties ziņas.

Amanda  Pārfrāzējot autoru − vaina droši vien nebija kastē bet Jūsos.

Ivars  Acīmredzot. Laikam kā par sodu mani ķēra trieciņa, un es esmu šeit... Bet tagad Jūsu kārta.

Amanda  Ko nu es... Stāstiet vien, kā te nonācāt.

Ivars  Šoreiz es pastāvu... Jūs, protams, precējusies?

Amanda  Kauns atzīties. Mans vīrs bija režisors − tajā pat teātrī, kuŗā es.

Ivars  Tas jau parocīgi.

Amanda  Parocīgi? Visa viņa dzīve bija viena liela režija. Kad mēs kur braucām, viss bija jāizplāno iepriekš līdz pēdējam sīkumam. Ne pa stundām, bet pa minūtēm. Kad rīkojām viesības, vienmēr bija iepriekš jāizdomā kādā virzienā stūrēt sarunas. Un, kad mums bija romantiski brīži, ja tādi bija, visam bija jānorit taisni tā −gultai jābūt pareizi atsegtai, mūzikai nogrieztai uz numuru četri, vienmēr četri. Gaismām bija jābūt pareizā krāsā. Un reto reizi, kad es biju gatava orgasmam, viņš lēca augšā no gultas, lai pārstādītu gaismas pareizā virzienā... Jo vairāk es uz Jums skatos, jo vairāk Jūs man atgādināt viņu.

Ivars  Jūs aizgājāt...

Amanda  Nē, aizgāja viņš − uz viņpasauli.

Ivars  Jūs to sakāt tik nejūtīgi.

Amanda  Nav jau gluži tā, ka man viņa nepietrūka, bet, viņu apglabājot, ceremonijas laikā es nevarēju atvairīt ķecerīgo domu, ka kaut kā no zārka viņš telepātiskā veidā vada pats savu apglabāšanas režiju... Nē, Jūs patiešām man atgādināt viņu.

Ivars  Es ceru, ka tikai pēc izskata.

Amanda  Izskats vai neizskats! Visi režisori ir vienādi. Un tagad pastāstiet, kā nonācāt šajā kapličā.

Ivars  Kapličā? Baismīgs vārds. Izklausās it kā Jūs jau būtu uzdevusi.

Amanda  Vai tad Jūs nē?

Ivars  Nekad! Kamēr cilvēks vēl darbojas, viņš ir dzīvs.

Amanda  Veca klišeja, lai sevi apmierinātu... Protams, man jau vajadzēja zināt, kad redzēju šo. Rāda uz Ivara mobilo telefonu, kas piekārts pie ratiem. Kam tad Jūs tik pēkšņi zvanīsit?

Ivars  Jūs to uzskatāt par māžošanos?

Amanda  Jūs jau pats atbildējāt savu jautājumu.

Ivars  Es vēl neesmu nolēmis šeit palikt un nomirt kā viens, otrs. Man vēl ir plāni.

Amanda  Kādi plāni? ...Starp citu, cik ilgi Jūs jau esat − nu tāds? Pieci gadi?

Ivars  Tas būtu mazliet pārspīlēts.

Amanda  Nu redziet. Un ko Jūs pa šo laiku esat paveicis?

Ivars  Neskatieties uz visu tik negatīvi! Esmu veseļojies un krājis spēkus − un ceru, ka Jūs esat darījusi to pašu.

Amanda  Domājiet reāli! Kam vajadzīga veca aktrise uz riteņiem?

Ivars  Tā nav! Lomas ir! Pēc skata es redzu, ka Jums ir izkopta balss, trenēts ķermenis, skatuves pieredze. Savu jaunību Jūs kompensējat ar... ar... nu kā teiktu...

Amanda  Ar ko? Pat kad es biju jauna, vienīgās lomas, kuŗas man piešķīra, bija vecas karalienes vai kalpones. Un ko Jūs dotu man tagad?

Ivars  Visu, ko Jūs vien vēlētos.

Amanda  Kā būtu ar pirmo mīlētāju? Taisnība! Esmu jau dažus tādus redzējusi, kam skūpstoties jāuzmanās, lai liekie zobi neizkristu no mutes. Par laimi, lielākā tiesa to ir vīrieši.

Ivars  Ir arī sievietes...

Amanda  Tikpat kā nemaz! Un es Jums tūlīt teikšu kāpēc! Tāpēc, ka režisori ir vīrieši. Un viņi bez vilcināšanās nostāda jaunu meiteni pretim vecim...

Ivars  Fakts ir, ka vīrieši noveco mazliet labāk.

Amanda  Tikai vīriešu acīs. Vai atceraties mūsu slaveno režisoru − nu, kā viņu tur sauc... atmiņa, atmiņa. Pāri astoņdesmit, viņš jau čurāja biksēs, bet vēl nekaunējās jaunām meitenēm mācīt pareizi mīlēties.

Ivars  Skatuves mākslai nav nekā kopēja ar gadiem... Reiz ko iemācās...

Amanda  Vai es drīkstu ko iebilst?

Ivars  Atļaujiet pabeigt! Kā skolota aktrise Jūs labi zināt, ka ir tikai pieci veidi kā publiski mīlēties, un to Jūs visu iemācāties teātŗa skolā.

Amanda  Vai es tagad drīkstu ko iebilst?

Ivars  Tūlīt es beigšu! Vīrietis var būt fiziski vecs, bet, pretēji sievietēm, viņš saglabājas emocionāli un garīgi jauns. Un ja cilvēks domā jaunas domas, tas arī atsaucas uz viņa izskatu. Piemēram visi, kas mani redz, uzsveŗ, ka es izskatoties vismaz divdesmit gadu jaunāks par saviem gadiem, un tādēļ nemaz nejustos neērti spēlēt pretim kādai divdesmitgadniecei.

Amanda  Jeb sešdesmitgadniecei, kas iedomājas, ka izskatās vismaz trīsdesmit gadu jaunāka. Es tikai nesaprotu, kādēļ Jūs meklējāt mani, ja pasaule ir pilna ar jaunām, skaistām aktrisēm, kuŗas, viena pār otru krizdama, ir gatavas mesties Jūsu apkampienos.

Ivars  Es zinu, ka sievietēm tas ir sāpīgs punkts, tādēļ mainīsim tematu. Atgriežoties pie Jūsu lomas...

Amanda  Pagaidiet, pagaidiet, tik viegli vien netiksit cauri... Ienāk Māsa ar zāļu paplāti.

Māsa  Uz Ivaru. Es Jūs meklēju pa visām malām... Te ir Jūsu tabletes. Izdzeriet sešas. Bez tam man vēl pierakstīts, ka Jūs esot sūdzējies, ka Jums jau vairākas dienas neesot izgājis vēders. Ieņemiet šīs divas tūlīt tā, lai līdz gulēt iešanai...

Amanda  Nespēj aizturēt smieklus. Jums arī!

Ivars  Es tur neredzu nekā smieklīga.

Amanda  Smieklu lēkmē. Es tik tāpat!

Māsa  Vai te notiek kaut kas, par to man būtu jāzina?

Amanda  Nebūt nē. Man tik tā pēkšņi uznāca.

Ivars  dusmīgi apsviežas un izripo no istabas.

 

 

3. aina.

 

Rīts. Amanda  sēž domīga krēslā. Iebrauc Ivars.

Amanda  Pēc vakardienas, kad Jūs tā izdrāzāties ārā, es domāju, ka Jūs nekad vairs neredzēšu.

Ivars  Tā nav Jūsu vaina. Ne jau Jūsu smiekli, bet mani uztrauca tas, ka personālam nevajadzētu publiski diskutēt intīmās ķermeņa funkcijas.

Amanda  Es patiesi no sirds atvainojos, bet man tas likās tik jocīgi. Nu piedodiet taču dumjas sievietes smieklus.

Ivars  Viņa vienkārši varēja prasīt: „Vai Jums bija, vai nebija?” ... Bet tas nu tā starp citu... Pirms es pārcēlos uz šejieni, nevienu brīdi mani nepameta doma par atgriešanos uz skatuves. Bet sakiet, ko es varēju iesākt? Vecajā vietā es viens biju kā ieslodzīts starp cilvēkiem, kuŗi par teātri nekā nebija dzirdējuši. Un tagad, pārceļoties uz šejieni, es laimīgā kārtā sastapu Jūs. Un pēkšņi man caur galvu izšāvās doma: Ahā! Režisors un aktieris − tas jau ir teātris!

Amanda  Ar citiem vārdiem runājot...

Ivars  Ar citiem vārdiem runājot, Jūs domājat, ka es esmu prātā jucis, triekas ķerts vecis?

Amanda  Tas nav trakākais, ko es kādreiz esmu dzirdējusi, bet vienai dienai pietiks. Runājiet vien tālāk.

Ivars  Mēs − tas ir Jūs un es − mums noteikti jāatgriežas uz skatuves. Kā jau teicu: Viens cilvēks − tas nu tā. Divi cilvēki...

Amanda  Sakustina krēslu. Ar šo te?

Ivars  Kad mēs būsim cauri, Jums šo kraķi vairs nevajadzēs.

Amanda  Es šeit esmu nonākusi, lai atpūstos, atgūtu veselību, nevis lai...

Ivars  Nevis ko? Šīs vietas tikai sauc par atpūtas mājām. Patiesība ir daudz nepatīkamāka. Šis te ir kā prusaku ķeramais būris − cilvēki ierakstās pa vienām durvīm iekšā, pa otrām tos iznes ar kājām pa priekšu. Man, Jums un man ir citi plāni.

Amanda  Jums laikam ātras kājas un lokana mugura, ka esat paredzējis lielajai melnajai izspraukties caur kājstarpi.

Ivars  Izspraukties? Tā ir vājuma pazīme. Viņai taisni, prasti izsakoties, ar dūri pa purnu, lai atstājas, nokaunas un ielien atpakaļ pažobelē, no kurienes nākusi. Vot kā!

Amanda  Apskatieties uz manu triekas ķerto šķībo muti. Rāda. Jūs redzat?

Ivars  Muļķības! Jūs zināt, kas aktierim ir svarīgākais? Tā ir balss. Nav svarīgi, kāds viņš izskatās. Nav pat svarīgi, ko viņš saka. Ja būs balss − cilvēki viņā klausīsies.

Amanda  Man režisori vienmēr atgādināja, ka mans reģistrs esot par augstu, lai spēlētu romantiskas lomas; un tagad ar visām tām zālēm es pat esmu iesākusi čerkstēt. Paklausieties! Čerkst.

Ivars  Jums bijuši slikti skolotāji.

Amanda  Vai es Jums jau neteicu, ka es nekad neesmu spēlējusi neko citu kā raksturlomas?

Ivars  Un tieši tāpēc Jūs esat bijusi spiesta iedzīvoties atsevišķos raksturos. Zvaigznes − tās spēlē tikai sevi − Jūs īsto teātri.

Amanda  Glaimojiet, glaimojiet vien! Tagad −nākošais punkts, un es Jūs brīdinu, ka runāju tikai tīri akadēmiskā plāksnē − kur grābsim lugu? Diviem večiem stumjamos krēslos.

Ivars  Man pazīstams no veciem laikiem − dramaturgs. Jūs droši vien neesat dzirdējusi − vārdā Staprāns.

Amanda  Neesmu, bet tas jau neko nenozīmē.

Ivars  Sīks talantiņš, bet centīgs. Viņš apskata aktieri pēc deguna, paprasa, ko vajag, un tad uzraksta tam lugu. Diviem cilvēkiem, trijiem, četriem − lūdzu! Bez kājām, bez rokām, krēslā, uz gultas − lūdzu!

Amanda  Un kur Jūs domājat atrast idiotu, kas to uzvedīs?

Ivars  Ir! Mazs teātrītis, tepat! Pieder vecai vecenei. Deviņpadsmit krēslu. Pietiek! Vēlāk, kad iespēlēsimies, nogludināsim lugu, skatīsimies pēc kā lielāka.

Amanda  Dekorācijas, gaismas, un kur tad vēl algots režisors − tas viss prasa līdzekļus.

Ivars  Vienmēr ir labāk, ja režisors pats spēlē galveno lomu. Tad atkrīt visa nevajadzīgā plēšanās ap raksturiem, nostatījumu un Dievs zina ko! Un, ja galvenā loma rit gludi...

Amanda  Un publika stāvgrūdām gāzīsies iekšā mūs skatīties?

Ivars  Ahā! Te nāk palīgā psicholoģija. Kas tad nāk skatīties augstas klases, labi uzcenotu mākslas teātri, ja ne nostabilizējušies, pilnbriedumu sasnieguši cilvēki?

Amanda  Kā mēs?

Ivars  Protams, kā mēs! Jauni aktieŗi tikai modina vecos skaudību un nožēlu par aizgājušo jaunību. Turpretim, ja vecis uz skatuves, kaut gados, ir mazāk sabrucis nekā viņi − tas rada drošību. Sak, varbūt tā lieta nemaz tik ļauna nav. Nu ticiet taču man! Ja puika brauc ar motociklu simt jūdžu stundā, viņš ir trakulis. Ja to pašu dara deviņdesmitgadīgais − viņš ir varonis.

Amanda  Nu, Jums ar to loģiku...

Ivars  Vēl gribat! Piemēram − ja Jūs tagad pieceltos no šī krēsla un ātrā solī aizstaigātu cauri koridoram līdz ārdurvīm un atpakaļ, mēs, ieskaitot personālu, Jums skaļi aplaudētu.

Amanda  Ja es varētu ātrā solī aiziet līdz ārdurvīm, tad es tik pat ātrā solī turpinātu iet tālāk, atpakaļ neatskatījusies − un Jums nebūtu nekādas vajadzības man aplaudēt. Meklē zāļu pudeli.

Ivars  Ko Jūs tur meklējat?

Amanda  Laiks manām sirds zālēm... Vai tad Jums nē...?

Ivars  Glāzi ūdens?

Amanda  Paldies. Es tāpat sausas. Norij.

Ivars  Es gan nevarētu norīt.

Amanda  Lieks ūdens tikai uzpūš vēderu... Tā, tūlīt es jutīšos daudz labāk. Nopūšas.

Ivars  Nu, tātad Jūs piekrītat, ka mēs spēlējam?

Amanda  Nelieciet savus vārdus manā mutē! Jūtīgs cilvēks tūlīt redzētu, cik es esmu nogurusi.

Ivars  Kad sāksies mēģinājumi, viss piemirsīsies. Vai tad Jūs neatceraties, ka jaunības gados pēc nakts uzdzīves Jūs tik tikko spējāt aizvilkties uz teātri, bet tiklīdz sākās mēģinājumi kā brīnums viss nogurums izgaisa. Aizmirsās galvas sāpes, sliktā dūša. Jūs it kā bijāt izkāpusi no sava pārkairinātā ķermeņa, un Jūs caurstrāvoja brīnišķīgais satraukums, kādu spēj izjust tikai aktieris.

Amanda  Pasmejas. Atceros gan! Varēju palikt nomodā gandrīz vai divas naktis bez gulēšanas. Kā reibonī, romantisku jūtu pārņemta, it kā aizslīdēju līdz teātrim. Tas bija laiks, kad piecas minūtes pirms mēģinājuma kaut kur tumšā skatuves stūrī centos iegaumēt tekstu, kas man bija jāzina jau pirms nedēļas. Un kad par teksta nezināšanu piedraudēja mani atlaist uz vietas. Tad gan, protams, viss nogurums pazuda... Klausaities! Jūs tagad mēģināt mani paķert uz jūtām!

Ivars  Nu, vai tas nebija skaists laiks? Bet tagad mums pat šī spiediena nebūs. Mēs mācīsimies savā nodabā − lēnām, pamatīgi, un sāksim spēlēt tikai tad, kad būsim gatavi.

Amanda  Ak Dievs! Man pēc šiem gadiem nekas vairs neturas galvā.

Ivars  Dabūsim labu suflieri, un es domāju labu.

Amanda  Bet man ar to dzirdi...

Ivars  Es teicu labu! Tādu, kas čukst skaļāk nekā dažs labs spēj pakliegt.

Amanda  Ar prātu es apzinos, ka viss, ko Jūs man cenšaties iestāstīt ir tīrās blēņas, bet sirdī...

Ivars  Nu redziet! Ar sirdi mēs dzīvojam − ne jau ar prātu! Vai tad tiešām mums tik vien vairs palicis kā jaunības atmiņas? Nu sakiet taču „Jā”.

Amanda  Man šķiet, ka es no Jums laikam citādi vaļā netikšu. Nu, joka pēc, tad zvaniet ar! Tam dramaturgam − nu velns, kā viņu sauc?

Ivars  Meklē numuru. Staprāns ... Staprāns... Ahā! Tepat jau ir. Uzgriež numuru. Vai es varētu runāt ar Staprāna kungu? ... Jā, tūlīt.

Amanda  Pieliekusies krēslā. Ir mājās?

Ivars  Psst! Svešas sievietes balss... Jā... Jā... Jā...

Amanda  Pa starpām Ko?

Ivars  PSST!... Jā... Jā... es saprotu. Nu tad pasveiciniet viņu. Uzkar... Amandai. Tā bija viņa sieva. Esot ievietots slimnīcā.

Amanda  Ar ko? Sakiet ar ko!?

Ivars  To pašu vecuma kaiti − nevarot nolaist ūdeni.

Amanda  Nevarot nolaist... Iesmejas, tad apraujas.

Ivars  Protams, Jums kā sievietei tas ir liels joks.

Amanda  Piedošanu... Nepalieciet tūlīt dusmīgs... Vai tas Jūs nomierinās, ja teikšu, ka mums, sievietēm, ir pilnīgi pretēja problēma? Gongs blakus telpā.

Ivars  Bet es zinu, ka viņš rakstīs. Tiklīdz viņš atkopsies viņš rakstīs... Un tagad es zvanīšu teātrim. Ienāk Māsa.

Māsa  Vai nav labi, ka es jūs savedu kopā? Pusdienas laiks. Pusdienas laiks. Katram divas pirms ēšanas. Iedod tabletes.

Ivars  Man vēl jāpiezvana teātrim.

Māsa  To varēsit vēlāk. Pastumda abus krēslus. Bet Jums, kungs, pēc pusdienām veselības pārbaude. Bet es Jums to vēl lieku reizi atgādināšu.

Ivars  Gluži tik stipri savu atmiņu vēl neesmu zaudējis, ka man būtu jāsaka divreiz.

Māsa  Jauns vai vecs − es Jums atgādināšu.

 

 

4. aina.

 

Krēslā snauž Amanda. Ārā čivina putni. Istabā ieripo Ivars. Viņš ar savu krēslu viegli piesitas Amandas krēslam... Viņa uztrūkstas.

Amanda  Ak, tas esat Jūs!

Ivars  Es negribēju Jūs tīši pamodināt, bet rati paši no sevis...

Amanda  Labi vien, ka pamodinājāt, citādi pa nakti nenāktu miegs. Cik pulkstens? ... Pauze. Atvainojiet, ka esmu nesakarīga, bet bija nelāgi murgi: Stāvēju uz skatuves, nevarēju atcerēties tekstu, skatītāji ņirgājās.

Ivars  Parastie aktieŗu sapņi.

Amanda  Berzē acis. Bet man laikam biežāk kā citiem... Nu, ko sazvanījāt?

Ivars  Neko labu. Runāju ar īpašnieci. Teātris esot jau ciet vairākus gadus. Nevarējuši piepildīt pat tās nožēlojamās 19 vietas. Jaunie jau nenākot, bet vecā publika pamazām izmirstot...

Amanda  Un dzīvi palikušie droši vien uzturas vietās kā mēs te.

Ivars  Laikam jau... Līdz beidzot aktieŗi atteikušies tiem pieciem, sešiem spēlēt.

Amanda  Amatieŗi! Ja būtu bijuši īsti mākslinieki, tad spēlētu par brīvu tukšai zālei − tikai savam priekam vien!

Ivars  Īsti mākslinieki spēlē tikai par naudu, bet kā tas arī nebūtu − vecene bijusi spiesta vienu dienu aiztaisīt būdu ciet, un, kā par apvainojumu, tikai pēc mēneša viens vienīgs vecis piezvanījis un vārgā balsī apjautājies, kad būšot nākamais iestudējums.

Amanda  Tas nu tā... Un tagad runāsim par patīkamākām lietām, kā, piemērām, par Jūsu karjeru...

Ivars  Pagaidiet! Pagaidiet! Pirms brīža Jūs teicāt kaut ko nozīmīgu, kas man tūlīt nereģistrējās.

Amanda  Nevaru iedomāties, ka es savā mūžā būtu jebkad kaut ko nozīmīgu pateikusi...

Ivars  Nē, nē, Jūs teicāt gan − kaut ko par dzīvajiem.

Amanda  To, ka dzīvi palikušie ir salasījušies, vai kaut ko tamlīdzīgu?

Ivars  Nu pareizi! Jūs nupat teicāt: „Vai tādās vietās kā mēs...” Un Jūs zināt, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visi mūsu īstie skatītāji ir šeit − iestādēs kā šī. Un tādu vietu ir daudz − pār visu zemi, visu pasauli! Tūkstošiem! Ko es saku − miljoniem! Un es varu zvērēt, ka viņiem līdz nāvei ir apnikušas vecās, pļerkstīgās televīzijas kastes... Un viņi ar atplestām rokām saņems profesionālus aktieŗus kā mūs!

Amanda  Ironiski. Kā mūs! Pagrabina ratus.

Ivars  Un bez visas Jūsu ironijas... Es saku − pie velna ar dramaturgu Staprānu! Lai viņš tur mierā guļ un uzpūšas kā balons... Sakiet, kas ir viena loma, ko Jūs visu mūžu esat gribējusi spēlēt, bet neesat dabūjusi?!

Amanda  Jums vēl jāprasa? Pasaulē nav daudz tādu aktrišu, kuŗas negribētu spēlēt vienīgo, nemirstīgo lugu, kuŗā jauna, skaista meitene iemīlas tik pat jaunā, glītā, seksīgā, bagātā vīrietī. Uzminēsit?

Ivars  Tādu darbu ir tūkstošiem − un tos galvenokārt ir sarakstījušas sievietes.

Amanda  Par nožēlu Jums, šo ir sarakstījis vīrietis!

Ivars  Dodiet man kādu ceļrādi.

Amanda  Vienu! Es šajā lugā spēlēju aukli.

Ivars  Aukli... kalponi? Izklausās pēc klasiķa.

Amanda  Vēl vienu! No vidus laikiem.

Ivars  Šosers?

Amanda  Par to vairs tikai spēj sajūsmināties iepelējuši koledžu profesori.

Ivars  Protams! Kā man tas varēja paiet garām! Šekspīru! Ko gan citu kā to pašu Šekspīra Romeo un Jūliju! Un Jūs tur spēlējāt viņas aukli?

Amanda  Diplomāts Jūs neesat, bet atcerējāties. Es vienmēr un visur esmu spēlējusi vai nu kalponi vai aukli. Bet, kad gaidot aiz kulisēm es dzirdēju vārdus: „Romeo, ak Romeo! Kur esi Romeo. Tu tēvu noliedzi un vārdu savu”... Kā tur nu tālāk bija... atmiņa, atmiņa!

Ivars  Izslejas kā Romeo. „Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt?”

Amanda  Jūs taču pats nespēlējāt − nu to − pašu galveno?

Ivars  Protams, ka nē! Pagāja daudzi gadi līdz iemācījos skatuviski pareizi mīlēt, un, kad likās, ka esmu gatavs, biju jau par vecu un resnu.

Amanda  Deklamē „Tik vārds tavs ir mans ienaidnieks. Ne Montēgs esi tu, bet cilvēks vien.” ... Ak vai! Kad es dzirdēju šos nemirstīgos vārdus, man, aiz kulisēm stāvot, šermuļi izskrēja caur kauliem...

Ivars  „Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt?” ... Pietiek! Šī loma ir jūsu! Mēs spēlēsim!

Amanda  Man beidzamā laikā laikam ir grūtības ar dzirdi.

Ivars  Jūs nepārklausījāties! Mēs spēlēsim − un tepat, atpūtas telpā.

Amanda  Tagad es patiešām redzu, ka man jāiet pie ausu ārsta.

Ivars  Ne jau visu lugu... Kam gan šodien interesē redzēt smieklīgos augstdzimušos prinčus, ķēniņus un mācītājus savos kožu saēstajos kostīmos? Bet pašu nemirstīgo balkona skatu, un tad vēl piedevām ainiņu, kuŗā Jūlija indējas...

Amanda  Nevar jau tā kaut ko no vidus izraut − cilvēki nesapratīs.

Ivars  Mīlestību un nāvi saprot visi! Un viegli − tikai trīs personas.

Amanda  Bet trešo − kur grābsit kalponi?

Ivars  Kā būtu ar kādu no šīs vietas apkopējām?

Amanda  Viņas taču nav aktrises. Un bez tam vai viņas gribēs?

Ivars  Viņām tikai būs jāspēlē pašām sevi. Tāda cilvēka nav, kas vismaz vienreiz mūžā negribētu uzkāpt un skatuves un izbrēkt savu brēcamo.

Amanda  Un kur tad vēl paliek dekorācijas, gaismas, mūzika...

Ivars  Mūziku lentā − manā ieskaņojumā. Un dekorācijas − pēc maniem metiem − izgatavos vietējais sētnieks... Nekā liela jau nevajag − tikai pāris iezīmes. Ienāk Māsa.

Māsa  Es negribu traucēt, bet šodien in dušas diena. Man Jūs, kungu, jālūdz atgriezties savā istabā.

Amanda  Jūs neredzat, ka mēs esam aizņemti?

Māsa  Šķirsta papīrus. Jūs pati sūdzējusies, ka Jums zem krūtīm attīstījies iekaisums. Ārsts domā, ka sēnītes, kas ir parasta lieta. Tā tad duša! Man Jūs, kungu, tiešām jālūdz...

Ivars  Uz Amandu. Es saprotu. ...Daudz darba priekšā. Jādod novilkt tekstu, jāgādā... Aizbrauc.

Māsa  Es pasaukšu kopēju, kas Jums palīdzēs. Šeit ārsts parakstīja dezinficējošu smēri. Divreiz dienā katru reizi pēc mazgāšanās. Vai Jūs domājat, ka pati varēsit iesmērēt, jeb man vajadzēs...

Amanda  Dusmīgi. Es pati varu! Izrauj Māsai tūbiņu no rokām.

Māsa  Ja es Jūs kaut kādā veidā esmu aizskārusi − es atvainojos.

Amanda  Meli! Jūs to darījāt ar nodomu! Kuŗš vīrietis varētu būt sievietē jebkādā veidā ieinteresēts zinot, ka tai zem krūtīm aug bekas?

Māsa  Es vēlreiz atvainojos. Bet ja Jūs tam piekristu, es varētu Jūsu kungam izskaidrot, ka šī problēma skar vismaz pusi sieviešu pāri sešdesmit.

Amanda  Un vēl lieku reizi atgādināt? Ja nu pods reiz ir izgāzts... Jūs taču neesat neko dzirdējusi par tādu Šekspīru?

Māsa  Skolā jau mācīja.

Amanda  Ak tad zināt gan. Un patika?

Māsa  Kuŗš te runā par patikšanu. Bija jāiekaļ − tas viss...

Amanda  Un ietu skatīties, ja kāds to izrādītu?

Māsa  Naudu jau nemaksātu, bet ja par brīvu... Kultūras atbalstīšanas nolūkos līdz galam varbūt varētu izsēdēt... Un to smēri neaizmirstiet − divas reizes dienā. Aiziet.

 

 

5. aina

 

Amanda  sēž krēslā. Ātri ieripo Ivars.

Ivars  Viss nokārtots. Administratore bija sajūsmināta. Būs dekorācijas, gaismas, mūzika, viss, kas vajadzīgs. Viņa pat sarunāja apkopēju, kas ir ar mieru spēlēt kalpones lomu. Bija tik laipna, ka novilka pat tekstu. Tā nu redziet, būs profesionāli kvalitatīva izrāde.

Amanda  Un kasieri arī sarunājāt?

Ivars  Tur nu tādi mazi sarežģījumi.

Amanda  Kā profesionālis par brīvu taču nerādīsit?

Ivars  Apjautājos māsiņai: Izrādās, ka daļai iemītnieku nav savu naudas maku. Citiem atkal grūti ar naudas skaitīšanu. Ja tos atstās aiz durvīm − viņi jutīsies apieti. Ja laidīs par brīvu iekšā, tad atkal tie, kas maksājuši, domās, ka viņus uzskata par muļķiem... Bet neiedomājieties, ka mēs neievērosim profesionālos standartus. Šī būs kultūrai veltīta izrāde, kādā parasti ir ieeja par brīvu. Nestāstiet man, ka neesat tādās spēlējusi!

Amanda  Tikai pāris reižu, un tās pašas prātu zaudējušo veco ļaužu mītnē.

Ivars  Un kas tad šī ir?

Amanda  Kā Jums nav kauna tā runāt! Es spēlēju tikai tad, ja man ir pārliecība, ka mani klausās izglītoti cilvēki, kas spēj manu darbu novērtēt.

Ivars  Īsts aktieris spēlē katram, kas ir ar mieru klausīties.

Amanda  Arī pērtiķu baram?

Ivars  Arī tiem.

Amanda  Šekspīru?

Ivars  Pat Šekspīru, ja tie apsolās skaļi neēst banānus pa izrādes laiku un nesmieties vietās, kuŗās jāraud. Ienāk Kopēja.

Kopēja  Mani sūtīja... Es taču laikam esmu atnākusi pareizajā istabā?

Ivars  Iepazīstieties. Šī ir galvenā aktrise, un es pats esmu režisors.

Kopēja  Man atkal teica... Kur tad trešais aktieris?

Ivars  Trešais esmu es.

Kopēja  Un pats režisors arī? Ak tad tā gan. Nu jā, es jau no teātŗa nekā nesaprotu... Tikai sakiet, kas man jādara.

Ivars  Sēdiet šeit. Mēs sāksim ar uznākšanu un noiešanu. Ja pareizi uznāk − aina ir gatava.

Kopēja  Un kas tad notiek ar viduci?

Ivars  Nav svarīgi. Ja tiekat ar godu nost no skatuves, aina ir glābta.

Kopēja  Nu jā, es jau no teātŗa nekā nesaprotu.

Ivars  Un tagad sāksim. Mana rinda... Ienāk Romeo. Lasa. „Kas ir šī gaisma, kas caur logu spīd. No austrumiem. Lūk, Jūlija šī saule”... un tā tālāk, blā, blā, blā...

Amanda  „Romeo, kāpēc tavs vārds ir Romeo?”

Ivars  Pārtrauc Nē, tā nevar! Jums jābūt augstāk, uz balkona! Uz Kopēju Piestumiet galdu! Kopēja piestumj galdu.

Ivars  Tagad augšā!

Amanda  Kā es tikšu augšā? Vai ar visiem ratiem?

Kopēja  Es jau nekā nesaprotu, bet vai nevar tā pat lejā?

Ivars  Nē! Nevar! Ja Jūlija nerunā no balkona, tad visa aina sabrūk! Augšā uz galda!

Amanda  Nevaru kāju tik augsti pacelt.

Ivars  Uz kopēju Piepalīdziet viņai uzrāpties! Uz Amandu Un Jums, daiļā aktrise, derētu dažas baleta stundas. Kopēja palīdz uzrāpties.

Amanda  Man reibst.

Ivars  Ratus augšā!

Kopēja  Mēģina ratus pacelt. Par smagu.

Ivars  Tad pieturiet viņu aiz kājām!... Uz Amandu Jūs taču esat profesionāle − ar laiku pieradīsit! Un tagad... „Kas ir šī gaisma, kas caur logu staro”... blā, blā, blā...

Amanda  „Romeo, ak Romeo. Kāpēc tavs vārds ir Romeo?”

Ivars  Stop! Stop! Tā nevar! Jums jāizstiepj rokas, it kā Jūs apkamptu Romeo.

Amanda  Man bail! Tā es nokritīšu no galda.

Ivars  Jūs taču tur aiz kājām!... Nu tagad... „Kas ir šī gaisma, kas caur logu staro − no austrumiem. Ak, Jūlija šī saule”...

Amanda  „Romeo, ak Romeo. Kāpēc tavs vārds ir Romeo.”...

Ivars  Tā... tā... vairāk mīlas, seksa balsī. Jūs taču viņu pavedināt ar savu balsi, savu jauno vijīgo augumu, jaunas sievietes smaržu, kaislības aromu...

Amanda  Jūs domājat šīs vietas urīna aromu... Lūdzu laidiet mani lejā pirms es nokritu un salaužu gūžu.

Ivars  Tūlīt! Un tagad gala vārdus... Nu, kā būs?

Amanda  Šķirsta lapas. Pagaidiet acumirkli. Man grūtības salasīt... Padodiet lasāmās brilles... Ā, te! „Ar labu nakti. Tik skumji salda ir šī šķiršanās. Ar cerību, ka satiksimies rīt.”

Ivars  „Lai miegs ver tavas acis, un lai miers ir tavās krūtīs. Kaut gulēt varētu es saldā mierā. Un jāatgriežas nebūtu man sava tēva mājā.” Uz Amandu. Vēlreiz! Un tā, lai žēlabas izskan Jūsu balsī. Iedomājieties − Jūsu sirds pukst ātri, Jūsu hormoni darbojas. Par visu vairāk Jūs gribētu iekūst viņā.

Amanda  Ne jau ar visiem ratiem.

Ivars  Iztiksim bez sarkasma. Vēlreiz! „Ar labu nakti. Tik skumji salda...”.

Amanda  „Ar labu nakti. Tik skumji salda ir šī šķiršanās.”

Ivars  Daudz, daudz maigāk! Jūliju jau moka priekšnojauta, ka šī satikšanās var beigties traģiski. Vēlreiz!

Amanda  Es nevaru, nu ticiet man, ka nevaru.

Ivars  Kā nevarat! Jūs taču esat profesionāle.

Amanda  Ja es spētu uzņemt lietas traģiski, es jau būtu trako namā. Ienāk Māsa.

Māsa  Mans Dievs, kas te notiek! Uz Kopēju. Jūsu uzdevums taču bija uzmanīt.

Kopēja  Es jau Jums tūlīt teicu, ka es no teātŗa nekā nesaprotu.

Māsa  Un kas notiktu, ja viņa nokristu? Tūlīt kāpiet lejā. Abas noceļ Amandu, mēģina to ielikt krēslā, bet tā pretojas, paliek stāvot.

Ivars  Es nevēlos, ka mūs traucē mēģinājuma laikā!

Māsa  Uz Ivaru. Traucē vai netraucē − drošības noteikumi jāievēro. Bez tam man tikai lika Jums pateikt, ka nebūs iespējams īrēt izrādei prožektorus.

Ivars  Es par tiem maksāšu no savas kabatas!

Māsa  Runa nav par maksu. Elektriķis saka, ka to neatļauj esošais vadu tīkls.

Ivars  Es sarunāšu īstu teātŗa elektriķi ar profesionālu pieredzi.

Māsa  Es tikai pasaku Jums to ko man liek. Uz Kopēju. Un Jūs lūdzu uzmaniet, lai nekas tāds vairs nenotiktu. Māsa aiziet. Klusums.

Amanda  Nu, un tagad? Gaismas taču ir uzveduma dvēsele. Var iztikt bez visa kā, bet...

Ivars  Tā nu gluži nav: Vecos laikos gaismas lietoja romantiķi, kam patika spēlēties ar uguņiem. Modernais teātris ir daudz saprātīgāks. Skata sākumā uzdedzina pliku spuldzi − kad cauri, nodzēš. Mans motto kā režisoram vienmēr ir bijis − vienkāršību un skaidrību... Nepadosimies taču pesimismam. Lielā aktrise! Mostieties!... Un tagad trešo ainu, kuŗā Jūlija sevi noindē.

Amanda  Ne jau to arī? Kuŗš tad sapratīs, kāpēc viņa indējas?

Ivars  Es jau teicu − lugu pazīst visi.

Amanda  Bet, skatoties uz Jums, viņi nesapratīs, kāpēc es Jūsu dēļ indējos.

Ivars  Klausaities ko es saku − šo ainu mēs spēlēsim pustumsā − siluetos. Viņi tikai dzirdēs tekstu un manu dobjo baisi, un tas viņos atsauks jaunības izjūtas.

Amanda  Saka gan, ka vecumā vīrieši sākot pīkstēt.

Ivars  Cilvēki, kas mani satiek, vienmēr uzsveŗ, ka es izklausoties kā jauneklis. Jūs tā nedomājat?

Amanda  Šaubīdamās. Neprasiet man. Es taču neatceros, kad pēdējo reizi esmu satikusi jaunu vīrieti.

Ivars  Toties es zinu! Pietiek runāt! Uz Kopēju. Tagad trešo ainu!

Amanda  Deklamē. „Tik tiešām, drēbes šīs vislabākās. Ak mīļā aukle − lūdzu atstāj mani šonakt vienu.”

Ivars  Uz Kopēju. Tagad Jūsu kārta!

Kopēja  Man nemaz nav atmiņas.

Ivars  Jums tikai viens teikums.

Kopēja  Lasa tekstu. Bet šo te rindu saka Lēdija Kapuleta. Man atkal teica, ka es spēlēšot tikai kalponi.

Ivars  Jūs spēlēsit abas lomas.

Kopēja  Divus cilvēkus vienā laikā? Bet es jau laikam no teātŗa nekā nesaprotu.

Ivars  Ja Jūs būtu bijusi aktrise, Jūs būtu priecājusies par tik retu izdevību. Uz Amandu. Jūs, tur! Neguliet!

Amanda  Deklamē. „Ak mīļā aukle, atstāj mani šonakt vienu.”

Kopēja  Šajos papīros saka: Mēģina atdarināt Amandu. „Vai esat aizņemta? Vai manu palīdzību vēlaties?”

Ivars  Stop! Runājiet dabīgi un nespēlējiet teātri.

Kopēja  Tagad Jūs man sajaucat galvu. Vai tad teātrī nespēlē teātri?

Ivars  Tikai profesionāļi kā mēs varam atļauties spēlēt teātri − Jums jābūt dabīgai, jātēlo sevi. Uz Amandu. Un tagad Jūs, dārgā aktrise...

Amanda  „Es savu brālēnu, to garā redzu. Ar rapieri, kuŗš Romeo caurdūris. Stāj, Tibalt, stājies... Romeo, es nāku. Uz tevi dzeru šo!”

Ivars  Un tagad metieties gultā.

Amanda  Kādā gultā?

Ivars  Jā, maza problēma... Pagaidām saļimstiet tepat krēslā.

Amanda  Bet tad jau es izskatīšos kā visi citi šīs mājas iemītnieki.

Ivars  Nu saprotiet, tikai pagaidām. Līdz rītam es izdomāšu kā... Še glāze − dzeriet indi. Amanda dzer un atļimst krēslā.

Ivars  Un tagad vēlreiz no sākuma: „Ak, mīļā aukle, atstāj mani...” Nu? Tekstu!

Amanda  Man viena kāja notirpusi.

Kopēja  Uz Amandu. Vai vēlaties, lai palīdzu piecelties?

Amanda  Pagaidiet kamēr kāja atmilzt.

Ivars  Uz Kopēju. Mēģinājums cauri. Es teicu cauri! Man tagad privāta saruna ar lielo aktrisi.

Amanda  Uz Kopēju. Pagaidiet! Pirms aizejat, atnesiet manu lielo somu.

Kopēja  No kurienes?

Amanda  No turienes, kur visas somas. Brūna. Nu tāda pati kā visas brūnās somas. Jūs taču esat savā mūžā redzējusi brūnu somu? Kopēja aiziet.

Ivars  Kas ar Jums notika?

Amanda  Es jūtos kā krāpniece. Man jādeg mīlas ugunīs, bet es vienīgi jūtu savas sāpīgās locītavas... Un nemaz nemēģiniet man iestāstīt, ka Jūs kaut ko romantisku jūtat.

Ivars  Es jūtos tā pat kā pēdējo reizi, kad man bija septiņpadsmit gadu. Es jūtos tā, ka, atvainojiet par izteicienu, varētu sievietei kā Jūs bikses novilkt. Un tad mani reizēm pārņem mežonīgas dusmas: Kas ir tas nelietis, kuŗš manu dvēseli iesprostojis šajā nožēlojamā miesā ar aparatūru, kas diezin vairs klausa... Atvainojiet par šo nevajadzīgo, neprofesionālo izverdumu.

Amanda  Varbūt vajadzētu visu šo aizmirst pirms padarām sevi par apsmieklu skatītāju acīs?

Ivars  Un nolīst kādā alā, saritināties līkumā un izlaist garu? Mēs jau neuzbāžamies jaunajiem ar gludajām ādām, šmaugiem vidučiem un līgano gaitu. Mēs spēlējam savējiem − un viņu acīs mēs izskatāmies tik pat jauni kā pirms trīsdesmit gadiem.

Amanda  Kad man bija piecpadsmit, manai mātei bija tikko četrdesmit, bet manās acīs viņa gan toreiz bija veca vecene.

Ivars  Padsmitniekam katrs, kas pāri par trīsdesmit, liekas esam gatavs krematorijai.

Amanda  Paceļ brunčus, atklājot kājas. Sakiet atklāti. Es taču izskatos jaunāka par saviem gadiem?

Ivars  Manās acīs Jūs izskatāties tik pat jauna kā pirms trīsdesmit gadiem.

Amanda  Bet ceļgali? Redziet, kā āda krunkājas ap ceļiem.

Ivars  Jums ir veselīgi nobriedušas sievietes ceļi.

Amanda  Nolaiž brunčus. Vienu gan esmu mācījusies: Aktieŗiem kā cilvēkiem nevar uzticēties. Tā īsti nekad nezin, vai viņi spēlē teātri, vai runā patiesību.

Ivars  Teātri spēlē visi.

Amanda  Vairāk vai mazāk. Bet aktieŗi to dara daudz pārliecinošāk.

Ivars  Man tagad pavisam bail prasīt, ko domājat par mani?

Amanda  Jūs gribat, lai es meloju? Ivars aizbrauc līdz durvīm.

Ivars  Mīļā miera labā nesakiet nekā... Tad nu parīt ap šo pašu laiku. Aizbrauc.

Kopēja  Ienāk ar somu. Tā bija vienīgā brūnā, tādēļ ņēmu to pašu ciet.

Amanda  Jūsu atjautība mani pārsteidz. Paldies! Kopēja vilcinās. Vēlreiz liels paldies... es vēl kaut ko varu Jūsu labā darīt? Nu tad beidzamo reizi − paldies!

Kopēja  Man ziņkāre zināt, kas tur tik smags iekšā?

Amanda  Personīgas lietas... Skatās uz Kopēju. Kāda nozīme slēpt. Jūs jau tā kā tā izokšķerēsit. Izvelk lielu grimma kasti. Esiet kaut ko tādu redzējusi?

Kopēja  Pirmo reizi.

Amanda  Tad kā nākošā teātriniece − iepazīstieties. Padodiet lupatu, ar ko noslaucīt. Noslauka un atveŗ.

Kopēja  Izskatās pēc kurpnieka darba rīku kastes.

Amanda  Ak Dievs, kas par chaosu! Zīmuļi salūzuši, pindzelēm izspūruši sari, smēres sakaltušas. Šī te pati bundža pārvilkusies ar tādu kā zaļu plēvi.

Kopēja  Izskatās, ka iepelējusi.

Amanda  Nu nesakiet to tādā balsī it kā es pati būtu...

Kopēja  Es tikai domāju, ka to zaļo varētu nokasīt.

Amanda  Vai nebūtu labi, ja kaut ko tādu varētu izdarīt manai sejai.

Paosta kastes iekšpusi. Nekas jau nav mainījies. Tā pati vecā, piepelējusī, sviedrainā ģērbtuves smaka, ka elpa raujas ciet. Biju jau aizmirsusi, kā vecajā teātrī viss smird. Aizcērt kastes vāku... Šodien man vienkārši nav iekšā − nolieciet kasti kaktā... Nu tad līdz parītdienai!... Uzmanīgi, uzmanīgi, lai vēl vairāk nesabirst!

 

 

6. aina

 

Amanda  sēž pie naktsgaldiņa, atvērusi smiņķa kasti. Viņa smiņķējas. Vispār Amanda nogrimmējusies izskatās daudz jaunāka. Ienāk kopēja.

Amanda  Nu, kāda es izskatos?

Kopēja  Uz tik augsta, profesionāla līmeņa, kā Jūs to darāt es nekā nesaprotu.

Amanda  Tad esiet tik laba un vismaz paturiet man spoguli. Kopēja tur spoguli. Vai es tagad neizskatos jaunāka?

Kopēja  Es nekad nebūtu ticējusi, ka cilvēks var tā pārmainīties.

Amanda  Mele!! Izklaidīgi smiņķējas. Smiņķis vecu cilvēku padara vēl vecāku!

Kopēja  Es nesaprotu.

Amanda  Protams, Jūs nesaprotat... Kopš jaunības man lika tēlot vecākas kalpones kā Jūs... Atvainojiet, es nedomāju Jūs personīgi... Bet Jūs nevarat iedomāties, kas man tas bija par atvieglojumu, kad atgrimmējoties, mazgājot nost savu vecenes ģīmi, zem smiņķa kārtas es katru reizi atvieglota ieraudzīju savu jauno, gludo meitenes seju. Nu tā!... Esiet tik laba un pasniedziet man to zīmuli... Ne to, bet tam blakus... Un tad pienāca bridis... Es kā šodien atceros dienu, kad, kā to jau tūkstoškārt biju darījusi, es ar lielu vēzienu noslaucīju visus krāsaini riebīgos taukus no savas sejas. Un tad pirmo reizi pamanīju... Man vēl šodien sirds saraujas, par to iedomājoties. Es slaucīju un slaucīju kamēr āda sāka sāpēt, bet mana seja palika tik pat veca kā pirms brīža uz skatuves. Un es pēkšņi ieraudzīju, ka pa gadiem šīs tumšās smiņķa rievas, bija iezīdušās manos lūpu kaktiņos, un noslaucītie zilie riņķi zem uzacīm atklāja putnu kāju izbradātās acis... Un tad mani pārņēma liela sāpe, jo es pēkšņi apzinājos, ka man nekad vairs nedos spēlēt Jūliju... un šobrīd, vai nav ironija, es grimmējos, lai izskatītos jaunāka... Jūs saprotat ko domāju?

Kopēja  Es domāju gan.

Amanda  Nē, Jūs nesaprotat. Ironija un paradokss − lai tos saprastu, būtu jābūt ja ne kādam vēl zemākam radījumam, tad vismaz režisoram... Labāk paskatieties cik pulkstens.

Kopēja  Dažas minūtes pirms...

Amanda  Tas režisors ir gan viens! Viņš noliek mēģinājumu, bet pats... Ienāk Māsa.

Māsa  Nomēra Amandas asinsspiedienu. Jums par apmierinājumu Jūsu asinsspiediens, ņemot vērā Jūsu gadus, ir normalizējies. Es runāju ar ārstu, un viņš ieteica samazināt Jūsu diurētiku devu. Jums vairs nebūs tik bieži jāskrien uz vannas istabu.

Amanda  Vai es varētu Jūs lūgt atgādināt mūsu režisoram, ka mēs viņu gaidām?

Māsa  Ignorē. Divu tablešu vietā Jums tagad būs jāņem viena. Jūs atcerēsities, jeb man būs jāpieteic kopējai, lai viņa katru ritu Jums noskaita?

Amanda  Ja pasauksit režisoru, es atcerēšos.

Māsa  Režisors pašlaik ir aizņemts... Noņem asins spiediena jostu. Neņemiet par pilnu, jo es to tikai dzirdēju pa ausu galam. Bet šīs iestādes ugunsdrošības noteikumi laikam noliedz celt jebkādas dekorācijas no degoša materiāla. Bet viņš pats Jums to labāk izstāstīs... Tā tad atcerieties − viena tablete. Māsa aiziet.

Amanda  Un ko Jūs tagad teiksit?

Kopēja  Tas nozīmē, ka Jums manis vairs šodien nevajadzēs?

Amanda  Pirms kā žurka bēgat no grimstoša kuģa pastāstiet man, kā mēs varam spēlēt balkona skatu bez dekorācijām... Izklaidīgi. Jā, Jūs varat iet − nē, labāk pagaidiet līdz tas tur ierodas. Un es jau savā prātā biju izdomājusi, kā uzkāpt un nostāties bez pieturēšanās. Un kur tad vēl paliek romantiskā ilūzija par marmora balkoniem, papeļu birzēm un aiz visa tā zvaigžņoti dzidrām Veronas debesīm... Jūs taču esat dzirdējusi par tādu Veronas pilsētu?

Kopēja  Nē, bet vārda pēc tai jābūt kaut kur pie Ņujorkas. Es tad nu pienākšu rit. Grasās iet. Ieripo Ivars.

Ivars  Uz kurieni Jūs?

Kopēja  Kundze teica, ka jums manis vairs nevajadzēs.

Ivars  Kā, nevajadzēs! Mēs tūlīt mēģināsim. Indēšanās skats pavisam vēl neiet! Uz Amandu. Un pēc Jūsu sejas es nojaušu − kāds putniņš Jums jau laikam pačukstējis par tām nelaimīgām dekorācijām.

Amanda  Es atsakos spēlēt tukšas telpas vidū.

Ivars  Nestāstiet man, ka neesat nekad spēlējusi drapērijās!

Amanda  Jūs dzirdējāt? Es atsakos spēlēt tukšas telpas vidū!

Ivars  Atļaujiet man pabeigt!... Jūs atļausit man pabeigt?!... šodienas modernajā teātrī dekorācijas pavisam nav nepieciešamas. Un, kas attiecas uz dekoratoriem, šī grupa man vienmēr braukusi uz nerviem. Tie tikai saraibina dibenplānu, ka nevar sejas saredzēt, un piekrāmē skatuvi ar visādiem podestiem un kastēm tā, ka godīgs cilvēks tur var kaklu nolauzt.

Amanda  Ironiski. Kā Jūs jau teicāt − vienkāršību un skaidrību.

Ivars  Es ceļā uz šejieni visu izdomāju: Tagad jau sveces ir modē. Visi režisori tās lieto... Iedomājieties: Visapkārt tumsa. Mēs katrs turēsim rokā sveci, kas izgaismos mūsu sejas. Nebūs nekā, kas novērsīs skatītāja uzmanību, izņemot ģeniālo tekstu un mūsu abu spēli.

Amanda  Kad iešu, man nebūs balustrādes, kur pieturēties...

Ivars  Nekādu skriešanos un dzīšanos pa skatuvi uz priekšu un atpakaļ, ko amatieŗu teātŗi tik bieži praktizē. Mēs, profesionāļi, tā nedarām − mēs stāvam uz vietas kā mieti un tikai spēlējam... Starp citu, kas ar Jums šodien noticis? Jūs izskatāties...

Amanda  Tad nu beidzot Jūs pamanījāt. Nu, kā izskatos? Vecāka vai jaunāka?

Ivars  Piciņa grimmas pareizā vietā, un neviens neticēs, kas neesat divdesmit gadu veca jaunava.

Amanda  Neglaimojiet! Sakiet kā patiesībā ir.

Ivars  Lieliski! Pēc izrādes visi vīrieši, būs Jūsos iemīlējušies.

Amanda  Lišķis! Jūs pa nakti izdomājāt, ko man darīt indēšanās skatā? Nu tur, kur man, indi iedzērušai, ir jāmetas uz vēdera gultā?

Ivars  Ak, piedodiet! Mana galva šodien! Ar visiem uztraukumiem es piemirsu: Mēs šo ainu vairs nespēlēsim. Tā tikai novērš uzmanību no galvenās tēmas. Vispār tie raksturlomu tēlotāji, kuŗus dramaturgs lugā sabāž, lai dotu netalantīgiem aktieŗiem darbu, nav vajadzīgi. Luga galu galā ir par Romeo un Jūliju. Uz Kopēju. Un Jūs, kundze, neņemiet ļaunā, ka mēs tā... Paldies par Jūsu atbalstu un pūlēm − Jūs varat tagad iet.

Kopēja  Pavisam?

Ivars  Ja man Jūs vajadzēs, es likšu Jūs pasaukt.

Kopēja  it kā dusmīgi apsviežas un aiziet.

Amanda  Tā nevar. Jūs nosaucāt viņu par netalantīgu. Varbūt, ka viņa gribēja spēlēt.

Ivars  Viņa pati apzinās, ka viņai būtu bijušas grūtības ar tekstu.

Amanda  Ar tām divām rindiņām?

Ivars  Viens neprofesionāli pateikts vārds var samaitāt visu lugu.

Amanda  Un aukli − kas to spēlēs?

Ivars  To vienkārši izstrīposim... Man patiesībā tagad kā akmens novēlies no sirds. Izrādes liktenis tagad tikai atkarīgs no mums abiem un neviena cita.

Amanda  Un režisora ģenialitātes.

Ivars  Es, mīļā aktrise, Jums to šoreiz piedošu. Pauze. Labi. Un tagad ņemsim no tās vietas, kur aukle sauc Jūs atgriezties istabā.

Amanda  Mana atmiņa mani laikam viļ, bet vai mēs nupat aukli nepadzinām?

Ivars  Tos pāris vārdiņus pateikšu es pats.

Amanda  Bet Jūsu balss.

Ivars  Tas notiks tik ātri, ka neviens pat nepamanīs. Un tagad pie darba.

Amanda  Deklamē. „Es nākšu, es tak nākšu. Rīt sūtīšu es...”

Ivars  „Lai mana dvēsele plaukst un zaļo.”

Amanda  „Ar labu nakti, tūkstoškārt ar labu nakti. Un tūkstoškārt es alkstu tavas gaismas.” Ienāk Māsa.

Māsa  Vai es te neesmu aizmirsusi savu spiediena mērītāju?... Starp citu, es Jums aizmirsu pateikt, ka mums, personālam, ienāca prātā brīnišķīga doma − jums abiem jāspēlē pie Ziemsvētku eglītes... Nu, vai nebūs skaisti? Mēs visi esam tik sajūsmināti...

Ivars  Profesionālais teātris ir suverēns pārdzīvojums, ko nevar jaukt kopā ar šādiem, tādiem amatieŗu pasākumiem.

Māsa  Jums būs tik daudz skatītāju − slimnieku radi un draugi. Mēs esam tik priecīgi.

Ivars  Dažu lieku skatītāju dēļ es jau neiešu kompromitēt visu izrādi.

Māsa  Vai! Tad es laikam savā nezināšanā būšu izdarījusi lielu kļūdu. Mēs jau to šorīt minējām administratorei, un viņai tā likās lieliska ideja.

Ivars  Kāpēc viņa man to neteica? Es tūlīt iešu un noskaidrošu!

Māsa  Es šaubos, vai Jums izdosies viņu pārliecināt. Administratore bija tik sajūsmināta par ierosinājumu, ka brīnījās, kā tas viņai pašai nebija ienācis prātā. It sevišķi kad viņa atcerējās, ka personālam nebūs lieku reizi jāmaksā par virsstundām, uzmanot jūsu izrādi.

Ivars  Ak Dievs, vienmēr nauda, nauda. Es pats par tām virsstundām maksāšu!

Māsa  Jums jau nav jānolemj tūlīt šo brīdi. Labi pārdomājiet un šovakar, kad kopēja nāks Jūs apmazgāt − viņai pasakiet. Aiziet.

Ivars  Nekultūras kalngals!

Amanda  Nu, ko esat nolēmis darīt?

Ivars  Mēs nepazemosimies! Mēs nespēlējam!

Amanda  Man nupat iešāvās prātā, ka biju kaut kur lasījusi, ka vecos laikos aktieŗus, kad tie nespēlēja kā gribēja, aplēja ar darvu, apkaisīja ar spalvām un padzina no pilsētas.

Ivars  Bet dzīvi palikušie tomēr atgriezās un atkal spēlēja.

Amanda  Jo viņi bija dzimuši aktieŗi, un viņiem par katru cenu bija jāspēlē. Pagaidiet, neiedomājieties tikai tūlīt, ka...

Ivars  Nu pareizi! Piedodiet manu acumirklīgo vājuma brīdi. Mums tikai tagad mazliet jāpārveido režija... Nemaz neviebieties! Jūs redzēsit kā ar savu spēli vien mēs tā savaldzināsim publiku, ka neglītā egle kļūs aiz skaudības vēl zaļāka, un visi spīdīgie zvārguļi nobālēs kā mēness rītausmā.

Amanda  Tagad Jūs esat galīgi pazaudējis savu vīrieša pašcieņu.

Ivars  Tā nesakiet! Savs graudiņš patiesības jau tai māsiņai bija. Vai tad Jūs jaunībā nepiedalījāties ceļojošās izrādēs, kad nekas nebija iepriekš sagatavots, telpas nekurinātas, izrāde neizziņota, uz skatuves prožektoru vietā pie griestiem pakārta viena liela, spilgta neapklāta spuldze, zālē septiņi skatītāji − tie paši rīkotāji un sētnieki. Un ko Jūs darījāt? Nospļāvāties un braucāt mājās?

Amanda  Nu, protams − mēs sakodām zobus un spēlējām.

Ivars  Bet kāpēc?

Amanda  Tāpēc, ka es biju aktrise ar līgumu un man bija jāspēlē! Bet es nepalikšu par izsmieklu un kā bērniņš neskaitīšu savu pantiņu pie eglītes.

Ivars  Ar pašas vārdiem − tad Jūs vairs neesat aktrise? Klusums.

Ivars  Nu redziet. Tagad sāksim no vietas: „Romeo, kamdēļ tavs vārds ir Romeo.” Esiet tik laba un padodiet man tekstu.

 

 

7. aina

 

Amanda, kājās piecēlusies, uzvilkusi sarkanu kleitu, smiņķējas. Ienāk Kopēja.

Kopēja  Atvainojiet, bet man būs Jūs jāpatraucē.

Amanda  Labi, ka Jūs atnācāt. Mūsu abu vārdā es gribu Jums atvainoties, ka režisors Jūs tik netaktiskā veidā atlaida.

Kopēja  Par to gan sevi nemokiet. Es jau neesmu nekāda aktrise.

Amanda  Ko kāds arī neteiktu, manuprāt tas bija ļoti neglīti no viņa puses.

Kopēja  Kādreiz jaunības dullumā jau nu sapņoju gan par aktrises karjeru, bet kuŗš tajos gados nesapņoja? Tagad, redzot jūs abus tik grūti strādājam, es aptveŗu cik laimīga esmu, ka pat nemēģināju.

Amanda  Es tikai gribētu, lai Jūs saprastu, ka tam nav nekāda sakara ar Jūsu talantu. Mēs vienkārši nolēmām − nu, kā lai to pasaka...

Kopēja  Jums tiešām nav jāizskaidrojas. ...Un tagad es būtu pateicīga, ja Jūs uz brīdi varētu atstāt šo istabu, lai es varētu piekopt...

Amanda  Mums tūlīt sāksies mēģinājums.

Kopēja  Dodiet man tikai dažas minūtes.

Amanda  Mēģina imitēt modeli. Sakiet − man taču ir vēl kaut kas saglabājies no jaunas sievietes figūras? Tikai nemelojiet!

Kopēja  Šinī iestādē nevienas tievākas par Jums nav.

Amanda  Diplomāte! Es domāju kairinošu sievietes figūru.

Kopēja  Es jau neesmu īstā persona kam prasīt, bet, ja Jūs gribētu dzirdēt manas domas...

Amanda  Nē, labāk nesakiet nekā. Ja gadījumā atnāk režisors, pasakiet viņam, ka esmu dzīvojamā telpā. Aizbrauc. Kopēja piekopj istabu, ienāk Māsa ar spīdīgu tiāru rokā.

Māsa  Man kaut kas prātā bija... Pareizi! Labi, ka atcerējos. Dzirdēju, ka Jūs vairs nespēlējot.

Kopēja  Laikam jau vainīgi mani talanti, jo kungs teica, ka neesot vairs vajadzīga.

Māsa  Es justos daudz drošāka, ja Jūs būtu palikusi un abus pieskatījusi.

Kopēja  Viņiem tur māksliniekiem savas izdarības; labi vien ir, ka es nejaucos.

Māsa  Es Jūs pilnīgi saprotu. Vakar rakājoties starp vecām skolas grāmatām, tā tikai joka pēc, ieskatījos tajā ludziņā. Ja Jūs prasītu manas domas, es teiktu, ka no skatītāja viedokļa nav nekas tik nožēlojams kā skatīties divus vecus cilvēkus izvarojam cēlu, skaistu jauniešu mīlestību.

Kopēja  Tas nu varbūt būtu pārāk stipri teikts. Es jau arī nāku gados, bet nevarētu teikt, ka būtu galīgi aizmirsusi kā...

Māsa  Jūs droši vien domājat kailu seksu? To jau viens otrs pat no šejieniešiem, ja būtu izdevība. Kā deviņdesmitgadnieks, kuŗš te pirms pāris gadiem esot uzbrucis astoņdesmitgadniecei gultā? Bet mīlestība, kaislība?...

Kopēja  Dažs vecāks cilvēks, ja labi nokopies, var būt ļoti šarmants.

Māsa  Šarmants jā, bet kaislību ierosinošs?... Nepārprotiet mani − es mīlu savu darbu un vecus cilvēkus, bet ticiet man − mani nekas tā neattālina no erotikas kā veca veča izkāmējusī, artrīta sarautā, stīvā pakaļpuse.

Kopēja  Tikai tiem, kas visu dienu pavada sēžot krēslā. Tie, kas vingro un kustas, mēģina būt aktīvi...

Māsa  Aktīvs vai nē − uz ielas no mugurpuses skatoties pēc stīvā soļa vien varu katru reizi sazīmēt labu septiņdesmitgadnieku... Jūs te tagad esat nostrādājusi kādu laiku.

Kopēja  Jums taisnība − pa visu šo laiku, kopjot un apmazgājot, esmu satikusi tikai kādus pāris, ar kuŗiem...

Māsa  Bet miljons bankā palīdzētu? Nu redziet!... Nujā, te kundze pasūtījusi tādu − izskatās pēc tiāras. Laikam jau kostīmam. Es atstāju uz naktsgalda. Man tikai bail, ka, atļaujot viņiem uzņemties šādu slodzi, mēs nonāksim nepatikšanās.

Kopēja  Tiesa, kundzei brīžiem iet grūti. Turpretim pats kungs, režisors, liekas esam nenogurdināms. Dažubrīd es domāju, kāpēc viņš vispār šeit uzturas.

Māsa  Vaidētāji parasti nav slimākie. Madāmai bez rutīnas trieciņas nekas bīstams nekaiš, bet pašam, bez citām nelaimēm, ir vēl nenormāli augsts asins spiediens.

Kopēja  Pret to taču ir zāles?

Māsa  Zāles padarot viņu miegainu un traucējot līdzsvaru.

Kopēja  Ir taču veids kā iemānīt.

Māsa  Viņš ir inteliģents cilvēks. Bet tas jau nav nopietnākais: Rentgens rāda, ka viņam galvā ir neoperējams aneirisms, kas gatavs plīst ikkuŗu brīdi. Un tad, kā jau zināt, nāve iestājas pāris minūšu laikā. Bet nesakiet, ka es Jums to teicu...

Kopēja  Viegls gals.

Māsa  Es par to nebūtu tik pārliecināta, zinot, ka sēžu kā uz bumbas ar laika degli. Pāris mēnešus, varbūt ilgāk. Bet varētu arī būt nākošais acumirklis.

Kopēja  Vai viņš to zina?

Māsa  Vērojot no tā, kā viņš sevi dzen... Es jau nezinu, ko ārsts viņam ir teicis, bet vienu gan − ja tas būtu man, tad es gan negribētu, ka kāds man to pasaka.

Kopēja  Tagad jau nu ārstiem tāda mode teikt acīs kā ir.

Māsa  Kāda tam nozīme, ja nevar līdzēt. Gandrīz vai piemirsu. Esiet tik laba un satīriet 21. istabu.

Kopēja  Bet es jau nāku tieši no turienes.

Māsa  Man Jūs jālūdz atkal. Uzlaikojot jaunās bikses, ar kuŗām iet uz izrādi, vecākam kungam liels nelaimes gadījums uz grīdas...

Kopēja  Lielais vai mazais?

Māsa  Paldies Dievam mazais, citādi...

Kopēja  Tiklīdz es pabeigšu šeit...

Māsa  Labāk gan būtu tūlīt. Kungs par to ir ļoti nelaimīgs un apkaunots.

Kopēja  Vai tad viņš nevalkā treniņa bikses?

Māsa  Viņš atsakās vilkt − esot kauns. Un tieši pirms svētkiem.

 

 

8. aina.

 

Svētvakars. Skan svētku dziesmas. No ratiņiem piecēlušies stāv Ivars un Amanda. Abi ir tērpušies attiecīgā perioda drēbēs. Abi izskatās jaunāki nekā patiesībā ir. Arī abu gaita ir jauneklīgāka un vijīgāka nekā iepriekš. Amanda nervozi stumda braucamo krēslu.

Ivars  Skatās pulksteni. Dažas minūtes līdz pirmizrādei... Jums kas kaiš?

Amanda  Reibst galva. Es nezinu kā es varēšu to penteri norunāt, kaut kur nepieturoties.

Ivars  Atcerieties, ko Staņislavskis teica: Iedomājieties, ka esat stingra uz kājām un Jūs tāda būsit. Galvu augšā, krūtis uz āru − nu tā... Ko Jūs tur meklējat?

Amanda  Tekstu! Man tagad tāda sajūta, ka es ne vārda vairs neatceros.

Ivars  Tiklīdz nostāsities publikas priekšā, Jūsu atmiņa sasparosies un vārdi plūdīs tā it kā tie nāktu no kādas augstākas būtnes mutes. Ticiet vai neticiet − pat aktieŗiem, kaut gan pelēks un paplucis, ir savs sargeņģelis. Skatās pulksteni. ...Tagad klausaities! Pa priekšu īsa mācītāja svētruna, un tad nāks mūsu kārta. Mūs aizstums. Mēs piecelsimies un spēlēsim. Jūs vēl esat uztraukusies?

Amanda  Man tāds kauns. Kad es teikšu vārdus: „Romeo, ak Romeo” savā patreizējā izskatā, viņi par mani smiesies.

Ivars  Nu, ticiet man, nesmiesies! Astoņdesmit un deviņdesmitgadniekiem Jūs esat tīrais skuķis. Un, ja neticat, paskatieties uz mani − apvēlušos, it kā ar kožu saēstu puspliku galvas virsu. Bet, kad es teikšu Šekspīra maģiskos vārdus, manis vietā viņi redzēs jaunu, skaistu, labi noaugušu jaunekli tumšiem, sprogainiem matiem, dzidrām, mīlā degošām acīm...

Amanda  Ja Jūs pats nebūtu aktieris, es Jums gandrīz noticētu.

Ivars  Tad jau laikam esmu slikts aktieris, ka Jūs man neticat... Nu, neskatieties uz tekstu! Izņem Amandai tekstu no rokām.

Amanda  Dodiet man tūlīt atpakaļ!... Pirmais teikums, nu kā tur bija?

Ivars  Koncentrējas. „Rētas... rētas,” Pagaidi taču... Redziet, ko bailes dara... Jūs sakāt: „Ak es.” Un tad es saku... Galva kā spainis... Nu padodiet tekstu!

Amanda  Tad Jūs sakāt: „Viņa runā!”

Ivars  Nu pareizi, pareizi. Jūs man uz acumirkli piebaidījāt savu vājo atmiņu, bet tagad viss ir kārtībā. Es iesāku ar: „Viņš ņirgājas par rētām”... Un tad Jūs parādāties logā... Vai nav muļķīgi, ko bailes dara? Tā nedrīkst! Mēs taču esam profesionāļi!

Amanda  Ja man sajūk, glābiet!

Ivars  Jums nesajuks. Un ja sajuks, atcerieties, ka esmu labākais adlibists − varu vismaz divas, trīs minūtes improvizēt par autora tēmu, kamēr kāds atkal uzķeŗ tekstu. Saviem aktieŗiem pirms pirmizrādes es vienmēr saku, un to es saku tagad Jums: Piemirstiet visu, ko esat mācījusies! Ejiet uz skatuves un izbaudiet savu spēli.

Amanda  Vai dzirdat, kā cilvēki jau pulcējas? Man bail!

Ivars  Iedomājieties, ka esat uz skatuves un lūrat caur mazu caurumiņu priekškarā. Oficiālā tonī. Tā tad es vēlreiz atkārtoju: Mācītāja svētruna beigsies, gaismas nost, mūs klusām iestums, mēs piecelsimies, es nometīšos uz ceļiem Jūsu priekšā, un tad Jūs izstiepsit savas rokas... Jums sveces un sērkociņi ir pa grābienam?

Amanda  Tepat aiz brunčiem.

Ivars  Un galvenokārt uzmanieties, ka aizdedzinot nenosviliniet savas uzacis.

Amanda  Man liekas, kāds nāk!

Ivars  Nervi, nervi. Dievkalpojums nav pat vēl iesācies. Ienāk Māsa, Kopēja.

Kopēja  Tūlīt sāksim!

Māsa  Nu, Jūs abi esat gatavi?

Amanda  Kas noticis?

Ivars  Vai piemirsāt kā norunājām?

Māsa  Ak Dievs, kā lai es to jums pasaku... Varbūt man vajadzēja agrāk, bet es tiešām nezināju līdz pēdējam brīdim...

Ivars  Ka priekšnesumu kārtība mainīta?

Māsa  Uz Kopēju. Nu sakiet Jūs. Jūs taču tur arī bijāt klāt.

Kopēja  Es patiesībā tikai tā pa gabalu...

Māsa  Mēs visi zinām, cik jūs abi grūti strādājat...

Ivars  Bet...

Kopēja  Administratīvi noteikumi... Uz Māsu. Jūs taču zināt detaļas...

Māsa  Tikai neiedomājieties, ka es esmu kādā veidā atbildīga.

Kopēja  Ja tas būtu atkarīgs no manis...

Māsa  Mēs... Mēs, viss personāls bija Jūsu pusē... Es tikai nezinu kā pateikt...

Ivars  Toties es zinu! Jūs nezināt kā pateikt, ka izrādes nebūs!

Māsa  Jūs esat gaišs cilvēks, saprotat mūsu stāvokli.

Kopēja  Bet mēs ceram, ka jūs abi taču piedalīsities dievkalpojumā un dāvanu izdalīšanā?

Māsa  Mēs tāpēc abas atnācām jums pakaļ... Ja jūs abi tagad apsēstos...

Ivars  Pagaidiet! Man ir tiesības zināt iemeslus!

Māsa  Nav jau nekādi lielie iemesli. Tikai tā − administrācijai bail, ka kaut kas varētu notikt, ka kāds pakristu, ko salauztu, un mēs būtu par to atbildīgi.

Kopēja  Apdrošināšana, ziniet...

Māsa  Jā, mēs varētu pazaudēt apdrošināšanu. Un tad vēl ugunsdrošības noteikumi, un jums tās sveces...

Ivars  Kā teātrinieks es pazīstu ugunsdrošības noteikumus. Sakiet vien īsto iemeslu.

Māsa  Es jau Jums teicu, ka nav neviena tāda īsta iemesla, bet kopā ņemot... un tad vēl daži slimnieku radi no ārpuses bija norūpējušies, ka mīlas scēnas varētu satraukt vienu otru skatītāju ar vājākiem nerviem un izdomu... Ne jau, ka tur būtu kaut kas netīrs vai piedauzīgs, bet ir cilvēki, kuŗi to Šekspīru nav lasījuši, un viņi iedomājas, ka ja... Nu, Jūs jau zināt kā vecāki cilvēki tūlīt iedomājas...

Ivars  Nē, es nezinu, kā vecāki cilvēki iedomājas.

Kopēja  Kad kontrole kādreiz zūd.

Māsa  Jūs taču pazīstat šo iestādi, kur vīrieši un sievietes kopā... Ne jau, ka kas tur notiktu... Uz Kopēju. Kā Jūs teiktu...

Kopēja  Varētu pavedināt kādu uz nepareizām domām...

Amanda  Vecumā, kur pusei vīriešu ir izgriezti prostāti un dažiem pat vēl kas vairāk. Un tiem, pārējiem − tie lai uzliek uz ceļiem cepuri...

Māsa  Simtprocentīga taisnība Jums jau ir, bet, ņemot to visu vērā, administrācija nolēma, ka būtu drošāk...

Ivars  Ja mums neļautu spēlēt.

Māsa  Nevajag jau uzreiz uz tiem konfliktiem...

Kopēja  Es drīzāk teiktu − izrāde atlikta, līdz viss noskaidrojas.

Māsa  Nu, pareizi, līdz viss noskaidrojas. Saņem krēsla galus. Ja jūs tagad abi apsēstos, tad mēs jūs aizstumtu...

Kopēja  Būs skaista svētruna, jums patiks... skaista eglīte un tad dāvanas. Nu neizskatieties tik bēdīgs. Šī taču ir prieka diena, Kristus dzimis un tā tālāk...

Ivars  Man sāp, ka Jūs abas apejaties ar mani kā ar mazu bērnu... Amanda, Jūs ejiet! Es palikšu šeit!

Māsa  Nu Jūs tūlīt uz asumiem... Ko tad viens te sēdēsit, kamēr citi priecājas? Direktrise būs apbēdināta, un bez tam Jūs taču neļausit dāmai iet vienai... Uz Amandu. Pamēģiniet Jūs viņu pierunāt.

Amanda  Ja režisors paliek, tad palieku arī es.

Ivars  Ejiet, es neapvainošos.

Māsa  Redziet! Būs skaistas dāvanas.

Kopēja  Es savām acīm redzēju − Jums tāda liela dāvanu paka. Vai tad Jums nemaz neinteresē redzēt, kas tur iekšā?

Māsa  Un pēc tam vietējais psichologs referēs pa vecuma problēmām svētku laikā.

Amanda  Jums tās gudrības vairāk vajadzīgas nekā man − es palieku!... Nu, ejiet, pirms citi sāk uztraukties! Māsa, Kopēja aiziet.

Ivars  Atkrīt krēslā. Pauze. Laikam man kā režisoram tagad jāsāk pirmajam. Jūsu lojalitāte mani aizkustina.

Amanda  Ko nu par to... Es jau nemocījos Jums līdzi visas šīs nedēļas tikai lai varētu uzkāpt uz skatuves... bet lai nu paliek.

Ivars  Paliek kas?

Amanda  Es teicu lai paliek! Mums katram ir savas privātās domas.

Ivars  Nē, tagad es gribu zināt!

Amanda  Jūs gribat? Patiesi! Labi! Mēs spēlēsim. Dzirdējāt! Mēs spēlēsim!

Ivars  Kur?

Amanda  Šeit, uz vietas! Nevajag jau tūlīt pilnu zāli.

Ivars  Bez skatītājiem? Pauze. Šobrīd būtu pat apmierināts ar tiem pašiem pieciem, sešiem. Rūgti pasmejas. Jā, es esmu spēlējis pieciem, sešiem, klausījies, kā mani vārdi atbalsojas aukstajā, nemīlīgajā telpā; esmu savu sirdi izlicis, skatoties tukšajās pirmajās rindās, izmisumā mēģinot saredzēt tumsā kādu acu pāri, ar kuŗu varētu saskatīties, bet pilnīgi bez skatītājiem...

Amanda  Un kas vainas ar vienu?

Ivars  Parādiet, nu parādiet man un es spēlēšu.

Amanda  Jūs! Es spēlēšu Jums un Jūs man!

Ivars  Kā visi pašdarbnieki. Tā būs tik tāda ākstīšanās.

Amanda  Atceraties kā mēs sākām? Jūs pats teicāt − var iztikt bez dekorācijām, uguņiem, gaismām, bez mūzikas un skaņu efektiem, pat bez skatuves. Iztiksim arī bez tiem ģīmjiem. Mums taču nevajag neizglītoto, amūzisko aitu baru, aiz proscēnija tumsā, drošībā paslēpušos, kuŗš nācis un, savus ubaga grašus samaksājis, sagaida, lai mēs viņu uzjautrinām, un ja nē, tad vismaz saraudinām, tā, lai viņš, mājās ejot, varētu teikt − vot, kas par izrādi!

Ivars  Es ceru, ka Jūsu skatītāji to nedzird, citādi aplausu vietā Jūs saņemsit...

Amanda  Pie velna ar skatītājiem! Ir tikai viena persona, kuŗa spēj novērtēt to aktieŗu vājprātu, ar kuŗu Jūs mani ievilkāt šajā spēlē. Un agoniju, kuŗai Jūs izgājāt cauri, šo ainu iestudējot.

Ivars  Paldies. Bet Jūs tomēr neesat publika. Tiklīdz veselības stāvoklis uzlabosies, mēs atstāsim šo iestādi, atradīsim piemērotu lugu diviem, īsti profesionālu teātri. Spēlēsim. Skatītāji nāks un aplaudēs.

Amanda  Bet laikam ne vairs šinī saulē.

Ivars  Tagad jau otro reizi redzu cik slikts aktieris es esmu, ka neesmu bijis spējīgs... Nu, kā lai to pasaka...

Amanda  Jūs esat! Jautri. Vai tad Jūs pats neteicāt, ka dzīvē svarīgākais ir pati spēle. Citā tonī. Un tagad celieties augšā! Nu celieties, celieties! Ivars negribīgi pieceļas.

Amanda  Un tagad, Ivar, sakiet... Es taču drīkstu Jūs saukt vārdā?

Ivars  To neviens nav darījis kopš mana sieva...

Amanda  Un tagad, Ivar, sakiet tos skaistos vārdus, un es klausīšos. Otrais cēliens, trešā aina.

Ivars  Man taču nav jānotupjas kā to prasa autors? Ivars mēģina notupties.

Amanda  Ja to neatļauj jūsu artrīts − varat palikt arī stāvot.

Ivars  Iesāk negribīgi. „Kas ir šī gaisma, kas caur logu spīd − no austrumiem”... Nē, es nevaru. Tas skan tik māksloti.

Amanda  Kā var lielais Šekspīrs skanēt māksloti? Turpiniet!

Ivars  „Kas ir šī gaisma, kas caur logu spīd − no austrumiem... Ak, Jūlija, tu saule šī. Jel austi spožā saule tu, un izdzēs mēnesi to skaudīgo.”

Amanda  Vēl! Vēl!

Ivars  „Viņas starojošais vaigs pat zvaigznes aptumšo − tāpat kā dienas gaisma sveces gaismu. Un viņas acis debesīs tik gaiši iemirdzēsies, ka putni dziedāt sāks, jo domās tie, ka gaisma aust.”

Amanda  atbalsta vaigu uz rokas.

Ivars  „Lūk, vaigu viņa atbalsta uz savas plaukstas! Kaut cimds es būtu uz šīs plaukstas, lai viņas vaigam pieskarties es spētu...”

Amanda  Vēl! Vēl!

Ivars  „Ak runā vēl, tu gaišais eņģeli, jo šonakt esi tu tik debešķīga man kā sūtnis spārnotais no pašām debess dzīlēm, kam mirstīgie, kas galvas atliekusi, tam seko brīnumpilnām acīm. Un vēro kā tas klīst pār mākoņiem, kas lēni − lēni slīd.”

Amanda  „Ak, Romeo! Romeo! Kamdēļ tavs vārds ir Romeo! Jel uzdod savu tēvu, savu vārdu! Bet, ja Tu nē, mans mīļotais, pie Tevis tā kā tā es būšu piesaistīta.”

Ivars  „Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt?”

Amanda  „Tik vārds Tavs ir mans ienaidnieks. Ko nozīmē viens vārds?... Tas, ko par rozi saucam mēs, tā tikpat saldi smaržos vēl, ja citā vārdā to kāds sauks. Ak Romeo! Met projām savu vārdu! Un vārda vietā, kas tev nepiederas − ņem mani visu. Ņem mani visu!” Pauze. Klusums. Nu runājiet taču, atbildiet! Piemirsāt savu tekstu? Jums jāsaka: Es ticu tavam vārdam.

Ivars  Mechāniski. Es ticu tavam vārdam...

Amanda  Nu turpiniet, turpiniet! Runājiet šos skaistos vārdus!

Ivars  Es ticu tavam vārdam...

Amanda  Tālāk, tālāk! Es ticu tavam vārdam...

Ivars  Es ticu... Es neredzu jēgu, kādēļ man būtu jātic klaunam strīpainās biksēs no aizvēstures.

Amanda  Jums jāsaka: Saki, ka tu mani mīli, un būšu kristīts es no jauna...

Ivars  Ko tas ķēms, jau pirms paaudžu paaudzēm sapuvis, tagad zina par manu un Jūsu personisko mīlestību! Es gan savu vārdu neuzdošu tikai tāpēc vien, ka kāda tur izdomāta mamzele ar aizkapa dvašu saka, ka viņa mani mīl. Mans vārds ir Ivars, un Jūsu?

Amanda  Klusi. Amanda.

Ivars  Nu redziet, Amanda, Amanda... Tas taču ir daudz glītāks vārds nekā kāda tur Jūlija, tagad Jūs dodiet man savu roku. Droši, droši, uzticieties!

Amanda  Un ko Jūs tagad teiksit?

Ivars  Es Jums tagad teikšu savus paša vārdus.

Amanda  Tā nedrīkst − Jūs taču esat aktieris.

Ivars  Ne šovakar! Tādēļ klausieties! Mana sirds... mana dvēsele... mans gars... mana būtība... mana esme...

Amanda  Tas nav tekstā − Jūs nedrīkstiet!

Ivars  Mana esme, visa mana apziņa, mana dvēsele... Atkal tas pats! Tagad es beidzot saprotu, ka no dramaturga viedokļa pats grūtākais ir atrast pareizo gala vārdu. Labāk sakiet Jūs.

Amanda  Tikai, ja Jūs novilksit smieklīgās strīpainās bikses, kas Jums nemaz nepiestāv.

Ivars  Un, ja Jūs noņemsit lēto, spīdīgo bleķa tiaru, kas tik neglītā veidā sabužina Jūsu matus. Abi atģērbjas. Abiem apakšā glītas, tumši zilas treniņa drēbes.

Amanda  Nu redziet, tagad Jūs atkal esat Jūs − runājiet. Nu runājiet, runājiet!

Ivars  Savādi. Visu gaŗo mūžu man likās, ka man ir tik daudz ko teikt. Gadu pēc gada muļļājot visu netalantīgo, pelēko, iedomīgo dramaturgu tekstus, ko man uzspieda iekalt it kā mākslas vārdā, man šķita, ka paša dziļās domas un skanīgie vārdi bija pa gadiem sablīvējušies zem tik liela spiediena, ka kuŗu katru bridi draudēja izsprāgt kā šampanieša korķis no pudeles...

Amanda  Un tagad?

Ivars  Tagad man tāda sajūta, kāda rodas atkorķējot atšālējušos pudeli, kad gaidītā sprādziena vietā, kuŗa gaitā korķim būtu bijis jāuzlido līdz debesīm, tā vietā noiet tikai tāds pakluss „čušš.”

Amanda  Čušš?

Ivars  Jā, vienkārši čušš... Pauze. Tā jau nu ir. Laikam pa visiem šiem gadiem, tekstu kaļot un citiem to paurī dzenot, esmu aizmirsis pats savus pūšamos vārdus...

Amanda  Es savus arī... Vai nav traģiski, ka mums, profesionāliem aktieŗiem pēc mūža darba nav gandrīz nekā ko teikt. Tādēļ vien laikam ir iemesls piedzerties... Es redzu, Jums kaut kas ir uz sirds, jeb man tā tikai liekas? Nu sakiet taču kaut ko − vienalga ko!

Ivars  Nav jau nekas svarīgs. Jūs gaŗāmejot pieminējāt tos ar izgrieztiem prostātiem. Par nožēlošanu un lāstu man − es laikam esmu viens no tiem.

Amanda  Jauneklis kā Jūs?! Bet tagad ar visu moderno medicīnu... Jūs taču vēl spējat?

Ivars  Nu, protams! Eh! Kas to lai zina. Laiks vēl par īsu. Ārsts gan apgalvo, ka...

Amanda  Kā sieviete es reizēm varu būt tik netaktiska. Es atvainojos, no sirds es atvainojos.

Ivars  Kas tur ko atvainoties, kamēr mums vēl ir teātris ko spēlēt.

Amanda  Jā, vai nav skaisti? Kad nav vairs cita kam pieķerties, vēl vienmēr pāri paliek teātris. Un tagad nepārtrauciet mani! Deklamē. „Vai mīli mani tu? Es zinu, ka tu teiksi, Jā! Un ticēšu es tavam vārdam. Bet, ja tu zvērēsi, Tev’ aizdomās es turēšu. Jo saka, ka par mīlas krāpniekiem pat dievi smejas. Ak mīļais Romeo! Ja mīli mani tu, tad saki tā, lai tevim ticēt varu.”

Ivars  Uzliek pirkstu uz Amandas lūpām. Psst! Es taču zinu Jūsu tekstu un Jūs manējo. Kāda nozīme skaļā balsī ņirgāties pašiem par sevi, ja neviens neskatās?

Amanda  Kādēļ Jūs lietojat vārdu ņirgāties? Ko tad darīsim? Klusēsim?

Ivars  Klusēsim!

Amanda  Un skatītāji?

Ivars  Kādi skatītāji? Ak tie? Nu tie tur. Nu tie tur viņā pusē, lai tik pat klusi savāc savas mantiņas, iet mājās un pārdomā.


Jaunā Gaita