Mazā Teātŗa Sanfrancisko viesizrādes Rīgā allaž pulcina savu skatītāju saimi, kas ir diezgan pastāvīga. Tie, kas iemīļojuši kādu teātri un tajā „savus aktieŗus” ne vienmēr cer ieraudzīt zilus, zaļus brīnumus, bet gan priecājas par jaunu tikšanos.

Mēs ejam uz šīm izrādēm, lai redzētu Brigitu, Laimoni un citus un uzzinātu, ko jaunu viņiem uzrakstījis Raimonds Staprāns.

R. Staprāna darbošanās latviešu dramaturģijā atsaucības ziņā ir unikāla, notiek bez pārtraukumiem kādi bija un ir vērojami dramaturgiem dzimtenē. Viņa saistība ar teātri un tā publiku ir tik cieša, ka lugā Pēdējā izrāde viņš visai pazemīgi atļaujas atgādināt sevi pašu un savu kalpošanu šai jomā. Lugā tēloto nepatīkamo perspektīvu, tuvojoties katra individa vecuma nespēkam, viņš glezno lugā visai reāli, dodot maz iespēju par to smieties, lugu lasot. (Vismaz man tā bija). Atmiņā atsaucu R. Staprāna gleznas trimdas māksliniekiem veltītā izstādē Arsenālā. Viņa gleznu sižeti − krēsls, galds, ota ūdens glāzē ... man šodien pēc lugas Pēdējā izrāde noskatīšanās šķiet kā izdzīvošanas, lietderības un pastāvēšanas mākslā daudzinājums: stoistisks, lakonisks un ar lielu jēgu − šauros apstākļos. Uzveduma režisora Laimona Siliņa sadarbība ar dramaturgu R. Staprānu šķiet vērsta uz situāciju apspēli tādā virzienā, kas izslēdz dramatisku padziļinājumu sižeta šķetinājumā, jo tas iespējams radītu daļā publikas vēlēšanos novērsties no nepatīkamiem brīdinošiem signāliem, ka neesam mūžīgi un vienmēr izvēles priekšā.

Par paša režisora sniegumu − kopējas lomā (lugā tā raksturota kā labdarīga darbiniece): Laimonis Siliņš to pārvērš stipri panaivā vīrietī. Arī to var uzskatīt par nodevu publikas uzjautrināšanai īpaši „balkona skatā”; ja vien nav bijuši citi, svarīgāki apstākļi, kas likuši viņam iemiesoties šai izrādē un sacīt: „Nu jā, es jau no teātŗa nekā nesaprotu ...” vairāk nekā 3 reizes. Šī tēla virzība uz gluži saprotamu aizraušanos ar savu partneri piedod lomiņai pikantāku nokrāsu. Taisni jābrīnās kā gudrs režisors var izlikties par tādu stulbiķi (muļķi!?!) un ka tas viņam izdodas pat pārāk labi. Toties Brigitai Siliņai „balkona skatā” šāds uzstādījums visu šī skata traģisko piesitienu pilnīgi noslāpē. Tas pats sakāms par beigu daļu, kuŗā Brigita runā deklamējot Šekspīra tekstu, nevis savu sapni dedzinot.

Brigita Siliņa tomēr valdzina kā šarmanta, eleganta primadonna, kuŗu grūti iedomāties kā izbijušu otrā, trešā plāna aktrisi. Un šis valdzinājums mani mierina kā novecojošu būtni.

Ivars Lindbergs ir tik atbilstošs savai lomai, ka šķiet tā viņam neprasa sviedrus un viņš ir vienīgais, kuŗam noticu pa īstam.

Īsts piemērs autora un aktieŗa derībai.

Miriama Krūmiņa pelna ievērību kā dzelžains realitātes atgādinājums − pieklājīgā, pašapzinīgā un drausmīgā nepiekāpībā. Viņas lomas apmets ir stingrā, taisnā taciņa, kas ved uz ne-ku-rie-ni: ar vienaldzības devu, kas nepieļauj kaut mazāko jūtu. Par to viņai paldies.

Tas ir pietiekami melnai, paskumjai komēdijai − kuŗu autors novēl, klusi savācot mantiņas, skatītājiem iet mājās un pārdomāt... ko arī nedēļu pēc izrādes noskatīšanās darīju un šo pārdomu dēļ iztērēju vairākas papīra loksnes.

Ar visdziļāko cieņu Mazā Teātŗa Sanfrancisko mohikāņiem.

Ilga Hincenberga

 

 

 

PĒDĒJĀS IZRĀDES PIRMIZRĀDĒ

 

Sanfrancisko draudzes nama zāle pustukša, varbūt astoņas, desmit rindas, un pēdējās sēž retais. Atceros, cik pilna tā bija agrāk, krēsli gandrīz līdz aizmugurējai zāles sienai. Sejas lielākoties pazīstamas (bet kā to cilvēku sauc?), diezgan novītušas un krunkainas, mati sirmi vai krāsoti, uzpūsti, cik to vēl vispār ir. Retais cilvēks šeit zem piecdesmit, un tie stāv savrup. Nāk prātā īru dzejnieka Jeitsa rindiņas:

An aged man is but a paltry thing,
A tattered coat upon a stick, unless
Soul clap its hands and sing, and louder sing
For every tatter in its mortal dress.

Trešais zvans. Ātri iemetu acis programmā, pasmīnu, Ivars Lindbergs spēlē Ivaru, kādreizēju režisoru, patlaban iemītnieku veco ļaužu namā. Un tad nodziest ugunis, apklust balsis. Uz skatuves Brigita Siliņa, kas spēlē Amandu, izbijušu aktrisi. (Tā sieviete gan nenoveco, kāds viņas noslēpums?) No aizmugures invalidu braucamajā krēslā ieripo Ivars, kas spēlē Ivaru, un pēdējā izrāde iesākusies.

Ivars grib pierunāt Brigitu, nē, Amandu, lai tā piedalītos viņa iecerētā izrādē. Luga nākšot no Staprāna, kuŗu Ivars pazīst jau no veciem laikiem, „sīks talantiņš, bet centīgs”, Staprāns sarakstīšot to, kā parasts, pēc pasūtinājuma. Skatītāji smejas − patīkama jēdzienu pārbīdīšana, kāds tai lugai būtu sakars ar šo, kuru skatāmies?

Kad Amanda, savstarpēji iepazīstoties ar Ivaru, stāsta tam par savu mirušo vīru, uzzinu, ka tas bijis režisors „tajā pat teātri, kuŗā es”. Paralēles, paralēles, bet vienmēr mazliet izļodzītas, Laimonis Siliņš ir mazā teātŗa sākotnējais režisors, un Amanda, nē, Brigita taču spēlējusi katrā iestudējumā, ja labi atceros. Vai tad Siliņu romantiskajos brīžos tiešām „visam bija jānorit taisni tā − gultai jābūt pareizi atsegtai, muzīkai nogrieztai uz nummuru četri, vienmēr četri”, un vīra spējā gaismu pārvietošana kritiskā momentā iztraucēja Brigitas reto orgasmu? Kā Staprāns to zinātu? Nu ja, viņš Siliņus jau pazīst no veciem laikiem, mēs visi viens otru pazīstam jau no veciem laikiem, bet pa šīm sliedēm var tālu aizdomāties, aizmirstu, ka sēžu publikā un skatos teātri!

Taču, kad Ivars pēc vairākām neveiksmēm iecerētās lugas īstenošanā (Staprāns lugu nevarēšot sarakstīt, jo guļot slimnīcā) stāsta Brigitai, nē, Amandai, ka neesot varējis arī sarunāt zāli teātrim, jo tā jau vairākus gadus ciet, neesot bijuši apmeklētāji, atceros pustukšo zāli pirms nodzisa gaismas. Jā, pēdējā izrāde nav vairs tālu, bet tieši šī tā gluži vēl nav. Pēc pāris mēnešiem būs vairākas citu ansambļu izrādes, vecie vēl grib vecajiem spēlēt.

Un tad dzirdu pieminētu Šosera vārdu, ka „par to vairs spēj sajūsmināties tikai iepelējuši koledžu profesori”. Nu arī es esmu lugā, kaut gan it kā greizā spogulī saskatīts, sapelējis gan nemaz vēl nejūtos (un neesmu arī dzirdējis, ka Raimonds kādreiz bijis slimnīcā ar prostāta dziedzera grūtībām, ir gan vecajam puikam jau pāri sešdesmitpieci). Bet nevajadzētu tam visam būt pārsteigumam, meta-teātris vienmēr grib atņemt skatītājam līdzsvara sajūtu, tāpēc atļaujas pārspīlējumus, grotesku, maisa faktus ar izdomu, visdziļāko nopietnību ar farsu vai sentimentālo komēdiju, kā kad Ivars un Amanda tīksminājās par skaistajām jaunības dienu atmiņām uz skatuves. Nevajadzētu būt pārsteigtam, bet psīcholoģiski vienmēr tāds mazs šoks.

Kad visi diegi uz oriģināllugas cerībām pārtrūkst, Ivars un Amanda iestudēs Šekspīra Romeo un Jūliju, ne jau visu, tikai balkona un miršanas ainas. Cik labi Šekspīrs izklausās latviski, nebiju nekad to agrāk dzirdējis, jeb varbūt aizmirsies? Nez kas tulkojis? „Tik vārds tavs ir mans ienaidnieks. Ne Montēgs esi tu, bet cilvēks vien”. – „Vai jāklausās man vēl, jeb mana kārta atbildēt”? Kāpēc mūsdienu teātri neraksta dzejas pantā, vai talantiņi būtu par sīku?

„Kuŗš vīrietis varētu būt sievietē jebkādā veidā ieinteresēts zinot, ka tai zem krūtīm aug bekas?” prasa sašutusī Amanda. Apkopēja viņai izjaukusi sarunu ar Ivaru, atgādinot pazemojošu vecuma pazīmi. Atšalc smiekli. Par ko viņi, tas ir, mēs, smejamies, par komēdiju uz skatuves vai traģikomēdiju skatuves priekšā? „Ja es spētu uzņemt lietas traģiski, es jau būtu trako namā.” Jā, Brigitai ir bijuši krietni dzīves grūtumi, bet viņa vienmēr jautri smaidīga.

„Mīlestību un nāvi saprot visi,” raksta Staprāns (kuŗš?), un pēdējā sveŗ daudz smagāk šajā lugā. Ja no ienaidnieka neizbēgsi, ja viņa uzvara pilnīgi droša, atliek vienīgi pasmieties, tas uz momentu atvieglina sirdi, kaut arī smiekli par sevi pašu. Bet varbūt smiekli arī par līdz šim uz vietējās skatuves nedzirdēto − orgazmiem, čurāšanu biksēs, uzpūtušiem vēderiem, sievietēm bikšu novilkšanu. Meta-teātris atļaujas visu.

„Es spēlēju tikai tad, ja man ir pārliecība, ka mani klausās izglītoti cilvēki, kas spēj manu darbu novērtēt.” Tā Brigita, nē, Amanda Ivaram, kad izrādes iespējas jau pavisam sarukušas − nebūs dekorācijas, apgaismojuma, skatuves, atalgojuma, nebūs pat kārtīgas publikas, jo spēlēs prātu zaudējušo veco ļaužu mītnē (tas taču neattiecas uz mums?). Bet kā lai meta-teatrī spēlēšanas māku novērtē? Ja spēle ir gluži pārliecinoša, ja sajūtam, ka pastāv nepārvarama stikla siena starp mums un dramatizētiem tēliem, vai atkal visa atšķirība pazūd un mēs dzīvojam līdz šo cilvēku priekiem un bēdām, kas mūsu priekšā, tad vairs nav meta-teātris, bet parastā, iluzoriskā drāma. Pēdējā izrādē publika atkārtoti tiek iepīta lugas norisē, zūd atšķirība starp skatītājiem un aktieriem („teātri spēlē visi”), tāpēc spēlei jābūt mazliet teatrālai, mazliet nedabiskai, lai rastos savāda sajūta, ka parastie pieņēmumi par to, kas īstenība un kas spēle, vairs nedarbojas.

 

 

 

Uz skatuves patlaban notiek pirmais mēģinājums. Ivars pastāv, ka Amandai, kuŗai kājas no mazas trieciņas mazliet neklausa, jābūt uz galda, jo Jūlija taču runā no balkona. Kad kopējam (Laimonim Siliņam) rati izrādās par smagiem, Ivars Amandai liek kāpt uz galda pašai, un kopējs viņu tur pie kājām. Amanda grīļojas, rokas izstiepusi, nevar atrast vietu tekstā, nav brilles, lai salasītu. „Ar labu nakti. Tik skumji salda ir šī šķiršanās,” vienlaicīgi kopējs izmisīgi grābstās ap viņas ļodzīgajām kājām. Zāle rēc aiz smiekliem, vai pat līdz asarām. Visiem patīk slapstick, un ir tiešām līdz šim viskomiskākais moments. Kas tad nu ir noticis? Meta-teātris pārvērties farsā, un apmēram tādā toņkārtā spēle turpinās, līdz Ivars pēkšņi eksplodē par visām šīm miesīgām grūtībām, par kuŗām farss smejas bet traģēdija raud: „Kas ir tas nelietis, kuŗš manu dvēseli iesprostojis šajā nožēlojamā miesā ar aparatūru, kas diezin vairs neklausa?” Jā, kas? Neviens neatbild, bet esmu pārliecināts, ka šis jautājums mums, šai publikai, tuvu pie sirds („Un ar sirdi mēs dzīvojam, ne jau ar prātu,” kā Ivars pirms desmit minūtēm, sacīja). Esam atpakaļ meta-teātrī, patiesībā nekad nebijām to atstājuši.

Nabaga aktieŗu teatrālā pagrimšana vēl nav sasniegusi zemāko punktu. Vispirms izrādās, ka spēle būs jāapvieno ar Ziemasvētku svinēšanu, neskatoties uz Amandas protestu, ka „profesionālais teātris ir suverēns pārdzīvojums, ko nevar sajaukt kopā ar šādiem tādiem amatieŗu pasākumiem,” lai arī nebūtu cik daudz skatītāju, „slimnieku radu un draugu” (jā, tādi mēs še šovakar visi esam, radi, draugi, paziņas, šī dilstošā latviešu saimīte). Beidzot spēlēšana tiek aizliegta pavisam, jo nama administrācijai bail, ka kaislīgās mīlas ainas „varētu satraukt vienu otru skatītāju ar vājākiem nerviem un izdomu.” Paliek Ivars un Amanda vieni paši, rodas jautājums, vai vajag publikas vispār, ja trūkst visa cita, kas teātri atšķir no dzīves? „Nevajag,” Brigita izmet Staprāna rakstītos vārdus ar zināmu baudu, „nevajag neizglītoto, āmūzisko aitu baru, aiz proscēnija tumsā, drošībā paslēpušos, kuŗš nācis un, savus ubaga grašus samaksājis, sagaida, lai mēs viņus uzjautrinām, un ja nē, tad vismaz saraudinām, tā, lai viņš, mājās ejot, varētu teikt − vot, kas par izrādi!” (Ai, ai, kādas skaudras šautras, kāds tam pamatojums? Vai publika no aktieŗa viedokļa tiešām tik parazītiska? Vai dramaturga bailes par to, kā luga tiks uzņemta, ir tik varenas? Vai meta-teātrim nav nekādu robežu?) Ka meta-teātris spēlējas ar visu, ka uzskata dzīvi par samērā nožēlojamu, bet neizbēgamu spēlīti (trūkst tam Makbeta cēlā izmisuma, Life's but a walking shadow, a poor player, that struts and frets his hour upon the stage, and then is heard no more), to tūlīt ironiski atgādina Ivars, „es ceru, ka Jūsu skatītāji to nedzird, citādi aplausu vietā saņemsit...” Mēs dzirdam gan, bet pie meta-teātŗa jau esam tā pieraduši, ka maz ko vairs ņemam pa pilnu, ieskaitot sevis pašus. Dzīves lomas spēlējot, iemācāmies rindiņas, un ja pēkšņi gribas atrast „savus paša vārdus,” kā Ivars to vēlas, lai paustu Amandai savas īstās jūtas − atrodam, ka vārdu nav. Šekspīra teātrī šis būtu traģisks moments, bet dzīvē, kas pārvērtusies meta-teātrī (vai arī otrādi?) pabēgs no traģiskā ir ontoloģiskajās ironijas: „Tagad es beidzot saprotu, ka no dramaturga viedokļa pats grūtākais ir atrast pareizo gala vārdu.”

Nu, kā būs ar šo gala vārdu? Sižets, (cik nu tas meta-teātrī var būt, iztecējis, publika jūt, ka tepat beigas jau klāt, dibeni uz cietajiem dzelzs krēsliem nospiesti... „Ko tad darīsim?” − „Klusēsim!” − „Un skatītāji?” − „Kādi skatītāji?” − un te pēdējā momentā spēle un dzīve saplūst vienā lējumā – „Ak tie? Nu tie tur. Nu tie tur viņā pusē lai tik pat klusi savāc savas mantiņas, iet mājās un pārdomā.”

(This is the way the world ends
This is the way the world ends
This is the way the world ends
Not with a bang but a whimper.)

Gaisma. Applausi. Labi, iesim, pārdomāsim.

 

Ojārs Krātiņš