Kopš 1955. gada par Jauno Gaitu un „jaungaitniekiem” lasītas un dzirdētas dažādas atsauksmes. Sniedzam dažas no tām Jūsu pārdomām.

 

 

 

 

Jaunajai Gaitai ir brīva, taisnīga, mākslinieciski un zinātniski augstvērtīga un pāri visam − neatkarīga seja.

Latvija Amerikā, 14.10.59.

 

 

... Šā vai tā, bet šis jaunās paaudzes dzejnieku un rakstnieku pasākums ir atdzīvinājis un saviļņojis trimdā mūsu rakstniecības visai „nekustīgo” līmeni.

Valdemārs Dambergs, Austrālijas latvietis 19.9.59.

 

 

Losu kaidu žurnālu. To vords: Jaunā Gaita Škūrstu, protoju un te šūs dūmu ryndā nok kaida atziņa, tei man sauc dziļi dvēselē: „Mēs dzeivojam!”

Miķelis Valters, Latgolas Bolss, 13.2.60.

 

 

... Jaunā Gaita, ko vecākā paaudze tik bieži kritizējusi un rājusi, spītīgi turpina iznākt.

Osvalds Liepa, „Uai thu phrohti labbi pheldēt?”, Latvija Amerikā 23.9.61.

 

 

Nav nekāds noslēpums, ka daļa no jauniem latviešiem uz nacionālismu raugās ar tādām pat brillēm, kādas bija uzlikuši brāļi Kaudzītes, kas savā romānā Mērnieku laiki pilnīgi nepamatoti un bez atbildības izmaņas ir kariķējuši kādu lielu un skaistu laikmetu latviešu tautas vēsturē. Ja man būtu iespējams to darīt, es šo grāmatu nedotu lasīt skolēniem un nepieminētu latviešu literatūras vēsturē....

Arnolds Lūsis, Latvija Amerikā 9.6.62.

 

 

Jaunajā Gaitā nodārdēja viena otra smagāka zalve, kuŗas no abām pusēm raidīja emigrācijas artilēristi, bet vislielāko bedri izrāva Jāņa Rudzīša laistā pašdarinātā bumba ar apzīmējumu „Režīms un literatūra”. Pēc tam īsu bridi iestājās poziciju kaŗš, kuŗā, galvu ārā no ierakumiem nepabāzuši, pa atsevišķam šāvienam raidīja snaiperi: Miķelis Valters, Rasma Birzgale un Alfrēds Krūms līdz piepeži īstu nuklearu bumbu palaida Kārlis Dzelzītis. Nezinu, kas notiks, kad virs kaujas lauka izklīdīs radioaktīvie putekļi. Pašreiz valda nāves klusums, ja vien neskaita to kontuzēto Aijovā, kuŗš brīnumainā kārtā paglābies, nekavējoties paziņoja, ka viņš pārtrauc Jaunās Gaitas abonēšanu....

Raidītājs „Rodina” latviešiem ārzemēs, 24.2.64.

 

 

Nu jau pirms daudziem gadiem Jaunās Gaitas 15. numurā bija ievietots simpozijs par šo jautājumu. Zīmīgi, ka tieši gados un pieredzē jaunākie domu izmaiņas dalībnieki visi kā viens iestājās par pilnīgu preses brīvību. Manuprāt, ar preses brīvību ir tāpat kā ar uguni. Tā var dzīvi celt un arī postīt....

Un te gribu vēlreiz atkārtot domu, kuŗu uzsvēru jau pieminētajā Jaunās Gaitas simpozijā, un proti: preses brīvība ir tikai teorētisks jēdziens. Praksē preses brīvības nav.

Raimunds Čaks, „Par trimdas avīžniecību”, Latvija Amerikā, 1965. g. oktobrī.

 

 

Ir dabiski, ka politiskie bēgļi no sava vidus paši vis neizmeta šo noejamo laipu − to konstruēja viņu bērni, kam tagad ģimenē savukārt izaug nākošie potenciālie „jaunās gaitas gājēji”, un spēle turpinās ar vienmēr mainīgu bazi − vienmēr pa kreisi no vidus un ar aizlūzušiem ekstrēmiem abos spārnos. Bet tie bija uzņēmīgi pēcteči, pionieŗi gluži svešā vidē, kas nevēlējās asimilēties....

Pāvils Klans, „Simtais solis izšķirīgs”, Latvija (Vācijā) 7.12.74.

 

 

... Vienam otram Laika autoram varbūt derētu pamācīties no tiem, kas raksta Jaunajā Gaitā ... oriģinālraksti gan ir ļoti kontroversiāli un polemiski, bet raiti, tvirti, viegli lasās.

Franks Gordons, „Pa maratona skrējiena pēdām”, Laiks 19.8.81.

 

 

Valodas ziņā šī paaudze ir nozīmīga. Latvijā par to maz zināms. Noteikti pastāv Kanādas žurnāla Jaunā Gaita ieviesta tvirta, skaidra izteiksme.

Dzintars Sodums, „Brīvi ļaudis komunikē tieši”, Karogs nr. 9, 1994.

 

 

Lasiet un pētiet paši, jo Jaunā Gaita ir lasīšanas vērts žurnāls, kuŗa patiešām nedrīkstētu trūkt neviena inteliģenta latvieša abonējamās periodikas sarakstā.

Biruta Sūrmane, Brīvā Latvija 20.2.95.