JG202 Mārtiņš Lasmanis. Kam stāstīt, par ko rakstīt

Sešdesmito gadu ievērojamais atjaunojums latviešu prozas vielā, izteiksmē un formā pa lielākai daļai norisinājās ārpus Latvijas. Atskatoties uz toreizējo svešumā mītošo novatoru grāmatu publicējumu, koncentrētu samērā īsā laika posmā, var likties, ka šie darbi radušies kāda vienotas un spējas kustības rezultātā. Tuvāk palūkojot atklājas tomēr cita aina, kuŗā literāri atšķirīgais ir zīmīgāks par līdzīgo un lēns briedums raksturīgāks par strauju uzplaukumu.

Liktenīgi intensīvā spriegumā un reizēm neticami ātri gan tapa Gunta Zariņa stāsti un romāni, bet viņš bija izņēmums. Pārējie jaunās prozas autori drīzāk īstenoja ilgi iznēsātas un ārēju apstākļu aizkavētas ieceres.

Visiem kopīga bija interese par dažādu rietumzemju laikmetīgo literatūru, kas deva spēcīgus impulsus. Idejiskais priekšgājējs Dzintars Sodums jau agri aicināja savas paaudzes rakstniekus pievērsties cittautu modernās klasikas tulkošanai, lai pārvarētu pašmāju provinciālisma un kaŗa un okupāciju uzspiestas izolācijas sekas un lai paveiktu nepieciešamu, bet padomju Latvijā tikpat kā neiespējamu darbu. Viņa paša milzu sasniegums, Džoisa Ulisa latviskojums, prasīja desmit gadu pūles un parādījās 1960. gadā, vismaz simboliski paveŗot vārtus ar svaigu valodas slāņu un jaunu iespēju atklājumu.

Strāvojums ar kādu noteiktu centru tiešā vai pārnestā nozīmē jau tāpēc vien nevarēja rasties, ka stāsta un romāna atjaunotāji dzīvoja izkaisīti pa dažādām zemēm un pasaules malām − Zviedriju, Angliju, Kanādu, Savienotajām Valstīm, ar gaisa gabaliem Ziemeļamerikas kontinentā no Ilzes Šķipsnas Teksasā līdz Aivaram Ruņģim Mičiganā, no Benitas Veisbergas Kalifornijā līdz Tālivaldim Ķiķaukam Toronto apkārtnē.

Ja ne par centru, tad tomēr par vitalizējošu saskares vietu jau piecdesmito gadu otrā pusē un vēl vairāk sekojošā gadu desmitā izveidojās Jaunā Gaita. Tur un tajos gadagājumos sastopami visi šeit jau minētie autori. Viņiem pievienojās Andrejs Irbe, kas kļuva arī par žurnāla redakcijas locekli, un Richards Rīdzinieks − ja paliekam pie tiem, kuŗu prozas darbi tieši šinī laikā pieteica jaunu ceļu meklējumu un kuŗus bez tam vieno paaudzes piederība − visi dzimuši divdesmitajos gados. Pats par sevi saprotams, ka tāda izvēle nekādi nemazina citu autoru sniegumu. Lai kā, ar Jauno Gaitu radās un pastāvēja literārs forums, kuŗa vēsturiskā nozīme vēl maz apzināta.

Sešdesmitie gadi sākās zem laimīgas zvaigznes. Rosība ap Jauno Gaitu veicināja literāru darbu, tāpat kā pie žurnāla nodibinātā Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva, kuŗas uzdevums bija atbalstīt jaunas latviešu daiļprozas rašanos. Simbolisku literāru apbalvojumu lomu nepārvērtējot, šim tomēr nevar noliegt īpašu nozīmi. Ilze Šķipsna, Andrejs Irbe un Benita Veisberga bija starp pirmajiem Jaunsudrabiņa balvas saņēmējiem kopā ar Margaritu Kovaļevsku no vecākas paaudzes.

Aptuvenā skaitā izteikta, sešdesmito gadu jaunās prozas straume deva kādas divdesmit grāmatas, puslīdz vienādā sadalījumā romānos un stāstu krājumos. Šī raženā posma noslēgumam uz nākamā gadu desmita sliekšņa var izraudzīt Ilzes Šķipsnas romānu Neapsolītās zemes (1970). Robežlīnija kļūst uzsvērtāka, un atšķirība salīdzinājumā ar sekojošā laika ainu vēl lielāka, ja Richarda Rīdzinieka Zelta motociklu (1976) pēc paša autora norādījuma uzskata par sešdesmito gadu romānu.

Zelta motocikls bija Rīdzinieka pēdējā grāmata. Viņš mira 1979. gadā, piecdesmit četru gadu vecumā. Guntis Zariņš bija aizgājis daudz agrāk, nesasniedzot pilnus četrdesmit. Pārējo vidū daiļproza pieklusa, aprāvās. Šinī divdesmito gadu paaudzes autoru lokā vēl atlikušā t.s. trimdas laikā, tātad, divdesmit gados, atrodamas tikai trīs daiļprozas grāmatas − Ilzei Šķipsnai, kas mira 1981. gadā, viena, un Benitai Veisbergai divas.

Jāpiebilst, ka iztrūkumu lasītāju lielākā daļa tik daudz nemanīja, jo vismaz septiņdesmitos gados vēl iznāca ievērojamā skaitā citu, populārāku autoru grāmatas.

Atjaunotāju pacēluma posmam sešdesmitajos gados var minēt vēl kādu kopēja rakstura iemeslu.

Jāpatur prātā, ka šie autori, pie savām pirmām grāmatām nonākot, sen vairs nebija parastā iesācēju vecumā. Dzintars Sodums, Andrejs Irbe un Aivars Ruņģis bija publicējušies periodikā jau Latvijā. Ilze Šķipsna, Guntis Zariņš un Richards Rīdzinieks pievērsās literāram darbam gados pēc kaŗa. Vecumā ap trīsdesmit pieci un ceļā uz četrdesmit viņiem visiem gluži dabīgi varēja nobriest vēlēšanās beidzot koncentrēt spēkus romānam vai grāmatā sakopot gadu gaitā rakstītus stāstus. Vēl gan nācās atrast izdevēju, kas vairumam nebija viegli, jo viņi nerakstīja ierastās manierēs un turklāt apšaubīja vai noraidīja dažu labu sabiedrībā un līdz ar to plašākās lasītāju aprindās valdošu uzskatu un aizspriedumu. Literāri revolucionāri viņi tomēr nebija, kā ar laika attālumu jo skaidri izrietējis, toties labas latviešu prozas tradicijas cienītāji gan.

Labvēlīgi apstākļi, dažam arī atvieglota iztika, apņēmīgi savākti spēki − ja ne tagad, kad tad? − pašķīra ceļu sešdesmito gadu jaunās prozas grāmatām.

Te jāmin, ka izcilais literatūras pētnieks un vērtētājs Jānis Andrups, uz šo laiku vēlāk atskatoties, lielo pavērsienu par negaidītu neturēja, gluži otrādi. Viņš atzina, ka latviešu rakstos jauni attīstības posmi rodas ik pa trīsdesmit gadiem, ar Tautas atmodas laikmetu sākot. Pēc daiļrakstniecības stila pārmaiņām trīsdesmitajos gados, pēc Čaka, Ādamsona un Anšlava Eglīša, tad nu atkal bija kārta jaunai paaudzei. Un tā nāca, kā par brīnumu − vai regularitātes apstiprinājumu − vienlaicīgi svešumā un dzimtenē.

Prozā Jānis Andrups it sevišķi ievēroja Ilzes Šķipsnas darbus. „Ilzes Šķipsnas ienākšana latviešu rakstniecībā ir bijusi nepieciešama un neaizstājama, jo bez tās mūsu epikai nebūtu kur tālāk iet. Ir atšķirta jauna lappuse ar interesantiem, grūtiem, nepārredzamiem, bet ļoti svētīgiem meklējumiem” − tā Jānis Andrups raksta savā apcerē Kopsakaru atklājēja (piemiņas rakstu krājumā Ilzes pasaulē, 1984).

Ja sešdesmito gadu lielajam devumam var nosaukt vairākus kopējus iemeslus, tad sekojošais pieklusums liekas atšķirīgāk iestājies.

Ilze Šķipsna septiņdesmitajos gados savu spēku lielāko daļu aizrautīgi atdeva darbam Kimbella mākslas muzejā. Laimai Kalniņai viņa tanī laikā kādā vēstulē teic, ka dzīvošana paņem visu laiku, pie rakstīšanas neiznāk ķerties. Un citreiz minēja, ka viņas gara dzīves iekārtojums ļautu vispār iztikt bez rakstīšanas.

Dažas citas liecības var atrast autobiogrāfisku rakstu krājumā ar gaŗu virsrakstu: „Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē; Jaunākais posms” (1991). Aivars Ruņģis tur pastāsta, ka septiņdesmitie gadi viņam bijuši grūtas vientulības un pamestības laiks, ko pamazām palīdzējis pārvarēt darbs, vācot un kārtojot emigrācijas laika dienasgrāmatu, kas tapa par eseju krājumu ... iet latvieši caur gadu simteņiem (1982).

Dzintars Sodums savukārt konstatē, ka ilgi krāta pieredze kļuva īsti lietā liekama tikai sākot ar pensijas gadiem. „Līdz tam rakstītais ir maizes darbam pa vidu darīts: nepilnīgs, kļūdains”.

Par Tālivaldi Ķiķauku šinī pašā rakstu krājumā teikts, ka viņš kopš desmit gadiem nododas tikai glezniecībai. Autoram pašam pārņemot vārdu, tomēr atklājas, ka gluži tā nav. Vairāki daiļprozas darbi ir tapšanas stadijā. To būs zinājusi jaundibinātā Anšlava Eglīša fonda komisija, apbalvodama Tālivaldi Ķiķauku par nopelniem laikmetīgas latviešu literatūras veidošanā, tiešāk, par viņa trim prozas grāmatām sešdesmitajos gados, un, jādomā, reizē vēlēdamās veicināt apbalvotā jaunu grāmatu publicēšanu pēc divdesmit piecu gadu pārtraukuma.

* * *

Guntis Zariņš bija viens no pirmajiem kas lūkoja noskaidrot svešumā mītoša rakstnieka darbības pamatus un vielas un formas izvēles iespējas. Viņš runāja nepārprotami tieši − par sevi kā romānu autoru, ja arī vārds bija dots kādai personai viņa grāmatā.

Atskati pagātnē vai pagātnes projicējumi tagadnē Gunti Zariņu neapmierināja. Viņš gribēja stāstīt par savu laikmetīgo pasauli un darīt to valodā, kuŗā nebūtu izlikšanās, nebūtu staigāšanas pa iemītām pēdām. Viņam netrūka raksturu romāniem, bet būtiski pietrūka dzīvas apakšstraumes, ko veido normāla sabiedrība, kuŗas trimdā nav. Ar visu to rakstīt bija nepieciešami, viela rūga un lauzās ārā stāstos un romānos.

Kam tie bija domāti? Sabiedrībai, kuŗas nav? „Es zinu, manās rokās ir mīkla, bet vai manu maizi kāds ēdīs?”

Tādam jautājumam, izteiktam romānā Dvēseļu bojā eja, Guntis Zariņš bija atradis atbildi: „− es nerakstu trimdiniekiem, bet savai tautai.” Atbilde bija formulēta kādā apcerē, kas palika manuskriptā. To tagad − bez datējuma − publicējusi literārā gadagrāmata Varavīksne savā 1994. gadagājumā.

Diezgan ticams, ka domās atrastā un īstenībā toreiz nepārbaudāmā atbilde neradīja nekādas lielāks pārmaiņas rakstnieka darbos. Var tomēr cerēt, ka tā deva kaut nelielu atvieglojumu cilvēkam, kuŗš, kā Tālivaldis Ķiķauka raksta, dzīvoja liesmās degdams.

* * *

Ar savu romānu Es, tavs maigais jērs (1968) Benita Veisberga pievienojās sešdesmito gadu atjaunotājiem kā pēdējā. Viņas pirmie tēlojumi, Jelgavā pavadītas bērnības un agras jaunības ainas, gan parādījās Jaunajā Gaitā jau pašā žurnāla sākuma posmā, bet tie bija konvencionālāka rakstura. Zīmīgi tomēr, ka šīs skices laika tecējumā nav pagaisušas. Gluži pretēji, tajās iznirst un veidojas noskaņas, iegulst pārdzīvojumi, parādās cilvēki, kas saista rakstnieci un noder viņas darbos ari daudz vēlākā laikā, varbūt joprojām.

Par kādu nepārtrauktu līniju te gan nevar runāt. Neskatoties uz zināmu motīvu atkārtojumiem, Benitas Veisbergas trīs grāmatas septiņpadsmit gados drīzāk nāk kā pārsteigumi vai kā novirzes no uzsākta, bet vēl līdz galam neaizejama ceļa.

Jaunas sievietes monologa formā rakstītais īsromāns Es, tavs maigais jērs ir novietots telpā kaut kur Kalifornijā un laikā uz piecdesmito un sešdesmito gadu robežas. Publicējums radīja patiesu pārsteigumu, it sevišķi salīdzinājumā ar pieminētajām Jelgavas laika ainām. Zibens no skaidras debess te tomēr neizšķiļas − grāmata tapusi kādu piecu gadu darbā, kaut vietu vietām liekas kā vienā lējuma veidota.

„Es rakstīšu tev. Stāstīšu − it kā tu klausītos, it kā tu gribētu zināt. (...) Es nezinu, kam citam stāstīt un teikt. Neviena nav.”

Tāds izteikums jau romāna pirmajā rindkopā ir norādījums par vēl vienu mēģinājumu atrast atbildi neizbēgamam jautājumam. Guntis Zariņš savā laikā un savā vientulībā cerēja atrast piederību tautā, lūkoja pats sevi pārliecināt, ka viņš raksta tai. Benitas Veisbergas romānā jaunā sieviete savas saites ar pagātni un dzimteni vairs tik stipri neizjūt. Ilgas atpakaļ ir norimušas. Kalifornijā nav slikti, kaut gan māju nav ne tur, ne citur. Mājas ir zudušas.

Tādā situācijā un nepieciešamībā kādu uzrunāt domās izvēlēts ir atsevišķs cilvēks, ar kuru stāstītājai bijušas tuvas attiecības. Tikai tūlīt jāievēro citāta svarīgais „it kā”. Nav nekādas drošības, ka uzrunātais klausīsies un gribēs zināt. Cilvēkus šķiŗ un ierobežo savtība un vienaldzība, kuŗas pārdzīvojums ir viens no romāna mezgliem.

Benitas Veisbergas pirmais un līdz šim vienīgais romāns bija sparīgs pieteikums, kuŗā izpaudās ievērojama dzīves pieredze un kāds īpats iekšējs spriegums, kas varētu dot enerģiju vēl citām iecerēm. Bija labs pamats gaidīt turpinājumu.

Līdz nākamai grāmatai, Orindas piezīmēm, pagāja gandrīz desmit gadi. Pārsteigumu tā vairs nesagādāja, jo starplaikā bija publicēti fragmenti no šīs daiļliterārās chronikas par dienu un domu, sīkāku un lielāku notikumu ritumu dārza mājā Kalifornijas Eņģeļu pilsētas tuvumā. Un atkal jau pašā sākumā minēts, ka arī dienas grāmatā nepieciešams kāds, kam stāstīt. Romānā iedomātais bija cilvēks, no kuŗa stāstītāja patiesībā jau atsvešinājusies, bet pagātnes kopība ļāva turpināt sarunu kā monologu, kam klausītāja neklātiene deva viegli ironisku un reizē mazliet traģisku apakštoni. Orindas piezīmju rakstītājai nāk prātā, ka varētu stāstīt milzu eikaliptam, kas sniedzas pāri no kaimiņu zemes un, tā liekas, spēj vērot un uztvert cilvēkus savā tuvumā. Doma par koku kā tieši uzrunātu tomēr tālāk netiek, tā pārslīd izjūtās par dažāda veida metafizisku saskari ar dabu. Un nerodas arī neviens cits, kam stāstīt.

Varbūt tāpēc ne, ka Orindas piezīmes liekas topam līdztekus domām par kādu citu, vēl neuzrakstītu stāstu, kas guļ vairāk uz sirds. Pagaidām tas ir noslēpums. Ir gan dienasgrāmatā kāda īsa, kā garāmejot izmesta piezīme: „Gadi iet, grāmata nav uzrakstīta.”

Pagāja vēl astoņi gadi līdz trešajai grāmatai, kuras nosaukums ir Brīnumaini (1985). Tās ievadā, pirms stāstījuma sākuma, ir mazliet neiecietīgs norādījums panaiviem lasītājiem, „tiem, kas paši to it kā nesaprot”, nesajaukt tīru īstenību ar autora subjektīvās patiesības parādījumu. Liekas, ka paskaidrojumam ir divkāršs iemesls − sajaukumi sakarā ar Benitas Veisbergas iepriekšējām grāmatām un ļoti ticamā iespēja, ka jaunais sacerējums izraisīs līdzīgus pārpratumus. Taisnību sakot, nav grūti iedomāties vēl kādu iemeslu: apziņu, ka šoreiz skarta emocionāli un autobiogrāfiski sevišķi saspriegta viela, kuŗai vēl nav laika attāluma. Izlīdzinājums nāca daudz vēlāk, elēģijā par mātes nāvi (Jaunā Gaita, 1994. gada decembris).

Grāmatā Brīnumaini reizi pa reizei uzrunāts ir lasītājs. Pareizāk − lasītāji, daudzskaitlī un kopumā. Ar viņiem stāstītāja sarunājas par grāmatas tapšanu, par motīvu izvēli un atkārtojumiem, par kompozīciju. Un lai iedomātā kopība būtu pilnīga, lai iluzorais loks saslēgtos, uzrunāta vietām ir arī pati autore saņemot padomus grāmatas rakstīšanai.

Šī spoguļu spēle nav rotaļa, un, ja te ir ironija, tad tā ir sāpīga, jo spoguļots ir mēģinājums reizē attēlot un lauzt rakstītājas vientulību.

Stāsts sākas ar atklājumu, ka šī ir grāmata, kas neatvairāmi aizbīdījusies priekšā citam, agrāk aizsāktam darbam, par kuŗu tuvāk neko neuzzinām. Ārpuskārtas pasākums ir paglābis no briesmām, devis patvērumu no tumsas, ko izplatījušas saindētas tuvinieku attiecības. Inde gan ir nākusi tikai no vienas puses, no vārdā nesauktās Viņas. Izteiktā apsūdzība gruzd, bet netiek izvērsta, lai tumsa nepārņemtu gaišu stāstu par bērnības laiku. Atmiņā tas kļuvis arvien brīnumaināks, seno dienu un tagadnes gaismas avotiem savienojoties.

Brīnumaini tātad ir grāmata citas grāmatas vietā. Jādomā, ka stāstā doto paskaidrojumu var uztvert kā autobiogrāfisku īstenību, kaut gan esam brīdināti nepārsteigties slēdzienos. Orindas piezīmes savukārt ļauj noprast, ka šāda veida dienasgrāmata, kas varētu vēl turpināties, ir papildinājums citām iecerēm. Kādām? Minējumi par topošiem darbiem parasti neko daudz nedod, bet šoreiz interese ir kāpināta.

Nav ko noliegt − gribētos pamazām sagaidīt vēl kādu grāmatu, kurā Benita Veisberga atkal ļautu vaļu tādai prozas un tēlojuma enerģijai, kas strāvoja viņas romānā Es, tavs maigais jērs. Un darītu to, necenšoties reizē nostāties vēlākos gados sastopamā izskaidrotājas lomā. Iztēles pasaulē viss nav jāzina. Pārpratumi var palikt lasītāja risks, un dažādi iztulkojumi viņa tiesības.

Laika rats radošā procesa izmaiņu gaitā tāpēc nav jāgriež atpakaļ uz sešdesmitajiem gadiem. Grāmatā Brīnumaini parādās jaunas iespējas, kas gan tur paliek aizmetnī, jo tām nebija īstā vieta bērnības mājokļos.