XXIX

 

JĀNIS KRĒSLIŅŠ − VĒSTURNIEKS

 

Jānis Krēsliņš ir viens no mūsu ietekmīgākiem, arī pazīstamākiem vēsturniekiem, bet runāšana par viņu kā vēsturnieku nav bez sarežģījumiem. Viena problēma, bet ne galvenā, ir, ka viss viņa devums ir izkaisīts emigrācijas presē. Latvijas vēstures veicināšanas nolūkos būtu labi, ja ar Raistera fonda palīdzību mēs varētu savākt visu Krēsliņa vēsturisko devumu vienā vai vairākos sējumos. Tas būtu liels ieguldījums latviešu nākotnes audžu izglītošanā. Izvērtējot Krēsliņa karjeru, mums ir jāzina, ka viņš visu mūžu ir bijis arī skolotājs, ne tikai daudzus gadus mācījis Bronksas svētdienskolā, bet arī darbojies kā padomdevējs daudziem studentiem un kolēgām visā pasaulē, un ne tikai latviešiem. Tikai tad, kad mēs tiksim klāt viņa korespondencei, mēs varēsim pilnīgi izvērtēt viņa nodevi Latvijas vēsturei.

Ir vairāki iemesli, kādēļ ir jārunā par Krēsliņa ieguldījumu Latvijas vēsturē. Starp daudziem viņa sasniegumiem augstu ir jānovērtē viņa bibliogrāfiskās zināšanas, kas lielā mērā iznirst no viņa bibliofilijas. Nezinu nevienu citu cilvēku, kurš krāj grāmatas ar tādu aizraušanos un pārskata vēsturisko literatūru, it sevišķi par Latviju, tik pilnīgi kā mūsu jubilārs. Viņa bibliogrāfiskās zināšanas iesākas ar literatūru par antīko pasauli un iet cauri mūsu gadsimtam. Sevišķi labi viņš pazīst vācu un baltvācu historiogrāfiju. Viņa ilggadīgais darbs Amerikas ārlietu smadzeņu trestā, The Council of Foreign Relations, ir Krēsliņam devis ne tikai plašas zināšanas par internacionālo attiecību literatūru, bet arī vienreizēju perspektīvi par to, kā Amerikas ārlietu jautājumi ir formulēti. Līdz šai dienai man nav pilnīgi saprotams, kādēļ neviens Latvijas ministrs vai diplomāts nav vēlējies izmantot Krēsliņa zināšanas.

Tad, kad visi gali būs savākti kopā, kad nonāksim pie pērļotiem vārtiem, tad redzēsim, ka visnozīmīgākais Krēsliņa devums Latvijas vēsturei būs viņa specifiskais krēsliņiskais viedoklis, t.i. viņa vispārīgais intelektuālais noskaņojums − varbūt varētu teikt Krēsliņa persona. Krēsliņš pamatā ir konservatīvs vēsturnieks, datējas kautkur gadsimta sākumā, kad 1905. g. rezultāti vēl nebija paziņoti. Laiku, kad Latvijas sabiedrības dziļie lūzumi vēl nebija notikuši un pirms Baltija bija neatgriezeniski etniski sadalījusies. Šis revolūcijas gads vēl joprojām viņa kosmosā riņķo kā jautājamā zīme. Krēsliņš visam vēsturiskam, bet it sevišķi mūsu gadsimtam, pieiet ar lielu skepsi.

Ceru, ka klausītājus, arī Krēsliņu pašu, nenobaida vārds „konservatīvs”. Polītiskā spektra vokabulārs „labais” - „kreisais”; „liberālais” - „konservatīvais” nekad neko polītiski precīzu nebija pateicis, bet tagad, pēc-sovjetu laikmetā to lietojot, patiesība iznirst ļoti dubļaina. Šodien šie vārdi visvairāk patīk veciem staļinistiem un Latvijas diplomātiem. Apzīmējot Krēsliņu kā konservatīvu, negribu par viņu teikt neko ne polītisku ne ekonomisku. Tā ir temperamenta lieta. Krēsliņš ir konservatīvs bet ne iekonservēts.

Problēma ir, ka Krēsliņa konservātisms ir ne tikai konfliktā ar intelektuālo sabiedrību, arī latviešu, bet arī ar vēstures zinātni kā tādu, t.i. to intelektuālo izziņu zinātni, kuŗu mēs saucam par vēsturi. Visā lielā lielumā vēstures darbi, kuŗus mēs lasām skolās, ir ar liberālu noslieci, varbūt pareizāk temperamentu. Varbūt varam teikt (man ir tādas aizdomas), ka konservatīva vēsture nav pat iespējama. Vai tas varētu būt izskaidrojums tam faktam, ka Krēsliņš savus darbus nav savācis grāmatā? Vēstures zinātne prasās pēc optimisma. Vēstures grāmatas diktē uzskatu, ka visām sabiedriskām problēmām un polītiskiem samezglojumiem ir atrisinājums, ka grāmatas nodaļas kaut kā saskaitās (summējas), ka noved pie noslēguma, t.i. pie kaut kāda mierinājuma. Ko lai dara cilvēks, kuram šāds liberāls mierinājums nav vajadzīgs, varbūt pat ir nepatīkams?

Lai gan vēstures „zinātnes” izcelsme meklējama pirms Marksa, tā iet kopsolī ar marksismu, t.i. vēstures zinātne tāpat kā marksisms pieņem, ka sabiedrība pamatā ir konfliktā pati ar sevi, bet neskatoties uz to, noslēgumā harmonija tomēr ir sasniedzama. Krēsliņam nav pieņemamas ne šīs schēmas konflikts, ne harmonijas solījums. Protams viņš arī noraida daudz no tā, kam ir sakarība ar marksismu.

Starp vēsturniekiem mūsu lielie pretstati ir Krēsliņš vienā galda galā un otrā nelaiķis Edgars Andersons. Un atšķirības ir ne tikai fiziskā paskatā vien. Edgars Andersons bija izteikts liberālās Latvijas vēstures pārstāvis, un man lasītājiem nav jāatgādina grāmatu daudzums, kuŗu Andersons sarakstījis. Andersonam nekad nebija problēma grāmatu nobeigt. Varam arī minēt, ka Andersons bija kurzemnieks un Krēsliņš ir vidzemnieks. Tas ir, viens nāca no bajāru zemes, otrs no smilšainās augsnes novada, kur spali paauga labāk nekā graudi. Turpinot salīdzinājumu ar Andersonu, Andersons, lai gan rakstīja bez apstājas, nekad nevarēja, mēģinājis kā varēja, neko skandalozu vai kontroversālu pateikt. Andersonam viss vienmēr iznāca diplomātiski valstiski. Kurpretim Krēsliņš nevar nebūt skandalozs. Andersona lielais nopelns bija viņa spēja izlīdzināt pretstatus, neapvainot ne vienu, ne otru pusi. Ne jau Andersons piekrita visam, bet, lai izteiktu savu nepatiku, viņš to darīja vai nu aizmuguriski vai gaidīja, kamēr cilvēks nomirst. Krēsliņš, protams, kā visi klātesošie zinās, personīgo attiecību nokārtošanā ir pilnīgs pretstats. No savas pieredzes varu liecināt, ka, reiz, man esot klāt Krēsliņa sarunā ar redaktoru Kārli Rabāci, viņš pēdējo nosauca par marksofašistu. Nopietnākā līmenī Krēsliņš piemēram gadiem ilgi ir uzturējis domu, ka latviešiem ir divas brāļu tautas − igauņi un baltvācieši. Ne tikai šo domu graudu viņš ir uzturējis, viņš ir mēģinājis daudzkārt dokumentāli to pierādīt.

Vai šinīs atšķirībās starp Krēsliņu un Andersonu mēs arī neredzam svarīgu šķirtni starp vidzemniekiem un kurzemniekiem, konservatīviem un liberāļiem? To es atstāšu kā jautājumu klausītājiem.

 

 

Tēmas Krēsliņa darbos un dzīvē: simfonija minorā

 

Krēsliņa intelektuālais vēsturnieka universs ir sastādīts no sērijas tumšu tēmu. Ja zelta laikmets jebkad ir bijis, tad tas ir cilvēces tālā pagātnē. Šodiena ir dubultais dzelzs laiks.

 

Reliģisko normu pazušana mūsu gadsimtā. Krēsliņš ir skeptisks pret visiem moderniem bezdieviskiem ideoloģiskiem ismiem. Nacionālisms, sociālisms, fašisms, nacisms, komunisms − visas tās ir māņu ideoloģijas, kas ir sagandējušas mūsu psīchisko un intelektuālo līdzsvaru. Kaut kad mūsu gadsimta šūpuļa gados latvieši attālinājās no kristīgās ticības, un pēc tam mūsu tauta ir piedzīvojusi vienu traģēdiju pēc otras. Krēsliņam ir tieksme likt vienlīdzības zīmes starp nacionālismu=nacismu=komūnismu. Dievturība nav atbilde, bet gan daļa no problēmas.

 

Asins tēma. Šeit satiekas Krēsliņš, Jānis Pelikāns, dzejnieks ar vēsturnieku. Viņš vēsturē un dzejā meklē izskaidrojumu lielām asins izliešanām mūsu laikmetā. Viņš būtu ar mieru piedot pat komūnistiem, ja viņi būtu varējuši atturēties no cilvēku slaktēšanas. Daļēji viņš ir piedevis Ulmanim, lai gan pamatā marksofašists, par atturēšanos iznīcināt savu oponentus. Turpretim piektgadniekus viņš tur lielās aizdomās. Nesenā rakstā, recenzēdams Kārļa von Freimanna lugu Der Tag des Volkes, Krēsliņš citē Apsīšu Jēkabu, attiecinādams to uz latviešu revolucionāru ekscesiem:

Un kamēr tu ej pakaļ sarkanam karogam, kuŗa ceļu apzīmē uguns liesmas, cilvēku asinis un apgānītas baznīcas, sirdi apcietinājis un aizslēdzis patiesībai, tikmēr tavā sirdī brēks un skanēs, kā maza bērna raudāšana, ko nekā nevarēsi apklusināt, no kā nevarēsi atkratīties. Postu, ko grēks ienesīs pasaulē, to tu domā izslaucīt ar to sarkano lupatu − visu nabadzību, visus melus, visu augstprātību, visu kārtību, visu patmīlību, ļaunas sirds spītību un varmācību! ... Bet līdzcietības un taisnības vārdā palikt par gāzēju, par varmāku, par otra laimes postītāju, kā tagad nabagbrāļu apglaimotāji − sociālisti − dara, cik tas nežēlīgi, cik netaisni!

[1905. gada revolūcijas un Latvijas tēls, Laiks, 25. maijs 1994.g.]

 

Marksisms. Nav ilgi ar Krēsliņu jārunā, lai uzzinātu, ka mūsu laikmeta ļaunuma sakne ir marksisms. Bet to sakot, ir jābūt ļoti uzmanīgam, jo Krēsliņš nav vienkāršs marksisma noliedzējs. Tīrais Marksa marksisms Krēsliņu neko neinteresē, bet viņš uzsēžas uz dažādām marksisma mutācijām, dažādos ideoloģiskos kombinējumos. Marksofašisms ir iemīļots Krēsliņa sauklis. Ar to viņš domā teikt, ka visas šī gadsimta ideoloģijas ir marksisma mistrojumi un ka tās, neskatoties uz saukļiem, pamatā ir līdzīgas. Fašisms, nacisms, ļeņinisms, maoisms, pērkonkrustisms, ulmanisms visi ir zirņi no tās pašas pāksts. Visas šīs ideoloģijas sola it kā glābšanu cita no citas, bet visi to solījumi ir ilūzionāri. Domāju, ka Krēsliņš sekotu Edmunda Burka aforismam, ka brīvības, brālības un vienlīdzības pielūdzēji ir kā suns ar sulīgu gaļas gabalu zobos, kas, no tilta ieraudzījis savu atspulgu ūdenī, nomet īsto gabalu, lai lēktu pakaļ atspulgai, tā upurējot realitāti ilūzijai.

Šo Krēsliņa domu tēmu iztirzi varētu turpināt. Piemēram, iztirzāt viņa domas par 1905. g., latviešu strēlniekiem, revolucionāriem, aktīviem nacionālistiem, Latvijas bezdraugu bojāeju, trimdas ideoloģisko izolāciju utt. Baltvācieši varētu būt temats pats par sevi.

 

Ceļš atpakaļ. Vai latviešiem ir ceļš atpakaļ? Ir! Bet arī tas ir bībeliski traģisks: tikai krustu nesot, caur tuksnesi ceļojot, latvieši varēs atgriezties mājās. Latviešu atgriešanās ir Izraēlas bērnu, izredzētās tautas, ceļš. Atgriešanās dialektiku Krēsliņš izskaidro vēl nepublicētā rakstā Bībele un latvieši, kuŗu viņš nolasīja 1994. g. 6. novembrī Bruklinā. Raksta noslēgumā autors citē brāļu draudznieka dzejnieka Jāņa Rugaiņa rakstu Ar acīm redzēts ceļš uz Vidzemes debesīm, kuŗu viņš rakstījis pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19.g.s. sākuma:

Izraēļu bērni nevarēja agrāk Kanaanas Zemē ieiet, pirms visi vecie, kas bij Ēģiptes zemē Ķieģeļus bez salmiem dedzinājuši un arī pie ēģipteru gaļas podiem sēdējuši, apmire tuksnesī, pirms to jaunā paaudze Sinaja kalnā baušļus derīgus darīja apsolītā zemē ieiet. Tā arī vajaga starp latviešiem notikt. Visiem tiem vecajiem, kas vergu gados uzauguši un kas vēl dažreiz saka: „priekš brīvestības bija labāki,” ir jāmirst, jo viņi nav vērtes tos labumus piedzīvot, kas latviešiem caur to var nākt, ka pēc miesas un gara brīvi.

„Kāds nolūks manis šodien teiktam”, tanī pašā referātā vaicā Krēsliņš un noslēgumā citēšu jubilāra vārdus, kas man liekas ir viņa latviešu vēsturnieka kredo:

Galvenokārt vēlēšanās, lai latvieši atgūst, iegūst vēstures apziņu, lai atskārst, kāda loma kristianizācijai ir bijusi latviešu tautas, Latvijas izveidošanā. Protams, tas nav bijis viegls, mierīgs process − kā visur citur Eiropā. Bet tas ir no vēstures neizdzēšams process, kas, vai nu tas mums patīk, vai nē, ir mūs ievedis Eiropas civilizācijas lokā.

Tāpat kā pagātnē, tas ir tas pats ceļš, kas latviešu tautai arī šodien jānoiet, saka ceļrādis putns, ar lielu gudrības maisu pakrūtē, kuŗš mums visiem pazīstams ar vārdu Jānis.

 

Andrievs Ezergailis

 

 [Skat. arī  Jānis Krēsliņš. Pelikāns 1987. gadā]