Nikolajs Bulmanis

RUDENĪ LATVIJĀ REFLEKSIJAS

 

Skaties man acīs − Oļega Tillberga izstādes atklāšana Arsenālā

 

Uz Oļega Tillberga izstādes Skaties man acīs atklāšanu Arsenālā gāju ar īpašām priekšnojautām. Būs kas vairāk kā ierastā bariņā pastāvēšana un runu noklausīšanās. Būs īpašs mākslas notikums. Varat jau saukt par hepeningu, akciju, totālo mākslas blīkšķi vai vēl kā. Iegriežoties Torņa ielā, jau pa gabalu bija sadzirdama lustīga ragu mūzika. Mūziķi sadalījušies abās pusēs Arsenāla ieejai, un pats maestro viducī uz ieejas āra kāpnītēm. Kāds skaidroja, ka tā esot Rīgas cirka kapela, bet vēlāk izrādījās, ka mūziķi ir no Jelgavas. Atklāšanas viesi mūzikai piemēroti svinīgi virzījās uz izstādes telpām. Pirmā Arsenāla zāle tumsā, spožām gaismas strēlēm krītot tieši uz izstādītajiem darbiem. Mirdz baltie materiāli. Skaists Asnātes Smelteres salonā darināts līgavas tērps. Nezināma autora pietupusi sievietes kailfigūra ar izgaismotu muguru, embrijs želatīnā, iesaldējumi, ieputojumi, iemarinējumi. Sievišķīgā dzimuma zāle − tumša, izgaismoti tikai baltie eksponāti. Mans draugs priecājās, ka izgaismojums te bijis dramatisks kā teātrī. Šī zāle varbūt tomēr vairāk ieiešanai nākamajā, lielajā, galvenajā. Daudzo viesu ierašanās izvērtās gluži kā četrdesmito gadu Niklāva Strunkes gleznā gājiens no tumsas gaismā. Šī lielā zāle dižojas ar senu, smagu mūra velvējumu. Trīs lielajās arkās bija no tumšas drēbes ar nedaudziem tā paša materiāla rotājošiem elementiem izveidots ritmiski sabalsots milzu trejskaldnis. Metaforiskā domāšanā balstīts mākslas darbs pieļāvīgs daudzveidīgiem tulkojumiem. Manī šis izstādes elements izsauca bēru associācijas. Nāves priekšnojautas, drūme, vēstījums, ka jautrās mūzikas skaņas, tāpat kā gardās rudzu maizes un bairīša baudīšana, nebūs mūžīga nevienam. Cilvēka dzīve kā mirklis laika neapstādināmā plūdumā. Dramatisks pretmets jautri murdošajam viesu pulkam, kuŗu krāšņi pušķoja pusducis baltās brūtes kleitās ziedošas sievietes − latviešu mākslinieces no Tillberga draugu pulka.

Uz plašās zāles grīdas bija izvietoti izjauktās krievu strūklenes elementi. Milzu spēka veselumam atplēsti šodienas technoloģijas sukumi. Atsevišķie objekti bija apjomīgi, draudīgi, plastiski daudzveidīgi un ietvēra liecības par šodienas technoloģijas komplicēto varenību. Man šķita, ka šie lūžņu bloki izstaroja spēcīgu, varbūt brutālu enerģiju, un es atcerējos līdzīgu sajūtu, skatot francūža Cesara saspiesto automobiļu skulptūras šīgada Venēcijas bienālē. Tādi „ir un nav” bluķi kā skulptūra, bet arī liecinieki, ka ir ar spēku atplēsti gabali no veseluma, kas savu funkcionālo mūžu ir beidzis un nekad vairs nelidos. Visu to un diez vēl ko citu dižais viesu pulks pārdzīvoja ēdot, dzeŗot un klausoties jelgavnieku tauru skaņās. Ja iesākumā tie bija sen aizgājušu gadu nostalģiskie ritmi, tad vēlāk kļuva asāki un šodienīgāki. Visumā tāda lustīga padarīšana, un tīri brīnums, ka pārsvarā jaunie un pusvecie viesi nesekoja Pēteŗa Sidara un viņa lunkanās partneres īslaicīgajam dejas riksim. Varbūt ziemeļnieciska kautrība vai nevēlēšanās lauzt ierasto mākslas izstāžu atklāšanas kārtību, bet visdrīzāk jau iegrimuši Oļega Tillberga izstādes atklāšanas burvībā ar ieskatīšanos viens otram acīs.

Notikuma labo auru (ak, šīs Latvijas brīnumainās auras!) veicināja un vairoja gar vienu malu visā telpas garumā izveidotais „felīniskā” vēriena dzīru galds ar divām veldzētavām abos galos. Vienā galā bija uzkrauta vērienīga alus muciņu piramīda un tālāk vesels ļoti gards rudzu maizes klājiens (varēja ņemt gan jau iepriekš sagrieztu, gan pats griezt no lieliem klaipiem). Lielvārdes alus un maize! Šis dzīru galds, kā daļa no visa notikuma kopumā. Varētu būt krustības Tillberga izstādei, vai bēres krievu strūklenei, vai cilvēka dzīves niecībai. Mākslas dzīres kā apliecinājums, ka nav jau jābūt ne Rainim ne Blumbergam, lai šajā brīdī saprastu, ka viss ir plūsma un turpināšanās.

Atklāšanas notikuma iesākumā īpašu ieskatīšanos acīs nevarēja pamanīt, jo tomēr bija konvencionālās censoni un jubilāru izteiktos superlatīvos slavējošās runas, jāatzīst arī tāpat kā krustībās un bērēs. Jānis Borgs, agrāk pazīstams kā mākslas eseju autors, atspērās uz spārnotās frāzes par pravieša atgriešanos tēvzemē, kaut, no malas skatoties, Tillbergs Latviju nekad tā nopietni nebija atstājis. Helēna Demakova priecājās, ka Oļegam daudz draugu, un apkārtstāvošā simtgalvainā draudze tam bija dzīvs apliecinājums. Juris Baratinskis (kuŗš labprāt atsaucoties uz vārdu Kņazs) tika iepazīstināts kā mecenātisma atdzīvinātājs Latvijā, un uz līdzenas vietas nosauca Tillberga mākslu ne tā vai citādi, bet tieši par ģeniālu, piemetinot, ka viņš ir dzimis laimes krekliņā, kā jau tas ģēnijam gluži dabīgi piederas.

Man ir bijusi iespēja vērot, kā instalāciju izstādes apmeklētāji bijīgi sastājas ap kūstošu ledus gabalu un klusi to vēro gluži kā naktī gailējošu ugunskuru. Esmu redzējis cilvēkus bijīgā apkārtceļā respektējot mākslas darba garīgo lauku, kaut tas sastāvētu no aplī uz grīdas izliktiem akmeņiem. Tamdēļ kā sīku, bet tomēr netīkamu disonanci izjutu muzeja darbinieku nepieskatītos bērnus, izmantojot Tillberga skulptūras rāpšanās vingrojumiem, vai viņu vecākus, atstājot pusdzertas alus turziņas vai tamlīdzīgi uz saplēstās lidmašīnas plakanām virsmām. 

Fundamentālākas šaubas radīja izstādes dalījums sievišķīgā un vīrišķā dzimuma daļās. It īpaši vēl tamdēļ, ka šai viesošanās reizē gadījās būt sabiedrībās un vērot situācijas, kas šķiet deva atbalstu uzskatam, ka jaunās Latvijas sabiedrībā ir visai izmanāma seksisma vai vīriešu šovinisma tendence. Tad vēl man tik tīkamās latviešu mākslinieces viesu pulka vidū baltajos līgavu tērpos? Var jau šo domu noraidīt kā subjektīvu pārspīlējumu. Bet šķiet, vietā būtu atcerēties, ka arī šodienas visatļautības laikmetā flirtēšana ar rasismu, seksismu vai kādu citu modē neesošu vai arī vispārēji ienīstu nešpetnismu māksliniekam ir, maigi izsakoties, bīstama, vēl it īpaši, ja ir pretenzijas uz starptautisku slavas lauru plūkšanu.

Oļega Tillberga izstādes atklāšana mākslas muzejā Arsenāls − īpašu nobeigumu šim mākslas notikumam piedzīvojām pārnākuši mājās, kad vērojām noskaņbagātus kadrus tālraides ekrānā − tumšā telpā katrs no savas puses ienāk mākslinieks Oļegs Tillbergs un starptautiskā izstāžu kuratore Helēna Demakova mirdzoši baltā tērpā. Tumšās telpas vidū saiet cieši kopā un ieskatās viens otram acīs.

 

 

Misiņa bibliotēkā un par trimdas latviešu mākslas ceļu uz Latviju.

 

Misiņa bibliotēka neapšaubāmi ir stiprs latviešu kultūras cietoksnis nabadzības, krievu šovinisma un mežonīgā kapitālisma plosītajā Rīgas kopainā. Jāapbrīno Misiņa darbinieki − viņu pienākuma apziņa, profesionalitāte un ideālisms, vācot un glabājot rakstīto vārdu latviešu valodā. Šoreiz mūsu apmeklējuma mērķis bija konsultēties ar Misiņa vadītāju Annu Šmites kundzi jautājumā par mūsu privātās bibliotēkas, it īpaši tās mākslas grāmatu komponenta, eventuālu pārvešanu uz Latviju. Pēc šīs konsultācijas tāds īpašs prieks bija turēt rokā un pašķirstīt Glika tulkotās Bībeles orģinālizdevuma biezo sējumu.

Pirmo reizi vēroju, ka Misiņa telpas, ieskaitot lielo lasītavu, ir izgreznotas ar daudzām gleznām. Šmites kundze paskaidroja, ka lielais vairums no šīm gleznām ir nesens Bostonā dzīvojošā rotkaļa Oļģerta Kutcera dāvinājums. Novērtējot gan dāvinātāja, gan saņēmēja labos nodomus un cēlās jūtas, lietas labā tomēr jāsaka, ka arī pēc epizodiskas un steidzīgas apskates, Kutcera kunga gleznu kollekcijas caurmērs ir mākslinieciski pieticīgi viduvējs, un vismaz daļai no smukajiem puķu gleznojumiem un ierasti tīkamajām ainavām, manuprāt, harmoniskas kultūrvides labad pie Misiņa sienām nevajadzētu atrasties. Tā šodien Misiņā varētu rasties situācijas, kur kultūras darbinieki strādā ar nopietnām publikācijām nenopietnas mākslas paēnā. [Skat. Oļģerta Kutcera piebildi JG205.]

Neapšaubāmi šis gadījums tikai aizķeŗ lielāku vispārēju problēmu sakarā ar trimdā uzkrāto mākslinieciski veidoto darbu repatriāciju uz Latviju. Problēma ir komplicēta, un tās risinājums būtu formulējums pēc zinīgu un pret mākslu iejūtīgu cilvēku uzklausīšanas gan ārzemēs, gan Latvijā. Šeit tikai dažu risināmās problēmas aspektu pieminēšana:

•   trimdā uzkrāto mākslas darbu (galvenokārt gleznu) kopapjoms ir visai liels.

• lielumlielai daļai no šī kopapjoma nav mūzejiskas vērtības, un ļoti apšaubāma ir vajadzība tās pārvest uz Latviju.

•   vai it visas šīs trimdas kollekcijas ir krātas ar mīlestību un zināmu, it bieži iluzoru, mākslas sapratni, un daudzi no kollekcionāriem domā, ka viņu kollekcijas Latvijas muzejiem un citām publiskām glabātuvēm būtu liels ieguvums.

•   šo darbu izvērtēšanā nedrīkst „skatīties ar ausīm”. Piemēram, Liberts ir liels mākslinieks, un tāpēc viņa kuplā Ņujorkas laika produkcija ir mākslinieciski nozīmīga.

•   trimdas organizācijās (noteikti arī „centrālajās”) un to kultūras nodaļās patreiz darbojas daudzi cilvēki, kuŗu mākslas sapratne un iejūtība iepretim mākslai ir zema un/vai krietni novecojusi.

 

 

Plakanas zemes koncepcija − Dr. Uldim Ģērmanim 80 
 

Vēlreiz mēs Misiņa bibliotēku apciemojām 12. oktobŗa pēcpusdienā, lai piedalītos Zviedrijas viesa Dr. Ulda Ģērmaņa godināšanā (80. dzimšanas dienā – vivat!).

Kad es klausos Ģērmaņa kunga priekšlasījumus vai lasu viņa publicistiku, neatstāj doma par Ptolemaja pasaules koncepciju, kuŗas centrā ir zeme (Ģērmaņa kungs) un apkārt citi izplatījuma ķermeņi (pārējie cilvēki). Priekšlasījuma tituls bija „Manu grāmatu raibie likteņi”, bet visumā tas bija stāsts par autora gudrību, erudīciju, asprātību un humora izjūtu. Šie egocentrisma izpaudumi tika pasniegti ar erudītu šarmu, it kā pēc rūpīgi iestudēta un smalki noslīpēta scenārija. Iedomājieties − līdz pēdējai vietai pieblīvētā Misiņa auditorijā (ap 200 cilvēku?) ienāk jubilārs, direktora Kārnīša un sava Rīgas izdevēja pavadībā, visumā vecīgā audience (daudzi ar ziediem rokā) spontāni pieceļas kājās un ilgstoši aplaudē. Pēc abpusējas komplimentu apmaiņas un Šmites kundzes pasniegtās buķetes jubilārs pārliecinoši atbrīvotā manierē sāk savu stāstījumu par savu gara bērnu likteņiem savā skatījumā. Pēc apmēram stundas it kā nevilša ieskatīšanās pulkstenī ar piezīmi, ka drīz jau būs jābeidz. Pēc vēl apmēram pusstundas, uzsveŗot kādu domu, droša piecelšanās kājās, kas dod lielisku iespēju stāstījumā iesaistīt rokas ar pirkstā mirdzošo briljantu (Stumbrs Kalifornijā labotu − briljantam mirdzot) un labi atrādīt jaunos divrindu pogu svārkus ar baltu nēzdodziņu krūšu kabatā. Seko piezīme, ka tālāk būs jārunā ekspromtā, jo vakar tālraides studijā aizmirsta daļa priekšlasījuma piezīmju (ak, šīs aizmirstās piezīmes!). Šķiet tuvojas nobeigums, jo publikas uzmundrināšanai tiek plēsti joki un iestarpināta divdomība par „biedrošanos un kopošanos”. Pavisam žēl, ka neredzam pašas beigas, ar paredzamiem publikas sajūsmas izpaudumiem, jo mums jāsteidzas uz vakara teātra izrādi. Bet arī tā varu droši teikt, ka tā bija liela aktieŗa dēla cīenīga uzstāšanās. Attiecībā uz referāta saturu no specifisku detaļu viedokļa, tas bija nodrukāts Ņujorkas Laikā (18. un 21. oktobrī) ar brašo titulu „Vingru gaitu, možā garā, smaidu vaigā”, gan it kā Viļņa Zaļkalna intervijas aizsegā un pēc tam krietni saīsinātā variantā, bet ar bagātu ilustratīvo materiālu Rīgas Dienā ( 21. oktobrī).

80 gadu jubilejas reizē nebūtu īsti vietā analizēt jubilāra atzīšanas kāri un pašreklāmas alkatību, jo beigu beigās viss bija braši un modri!

 

Pēdvale, tēlnieks Ojārs Feldbergs, Sabiles ozoli un šodienas māksla.

Pedvāle ir vārds, ģeogrāfiskas vietas nosaukums, kas jau kļuvis par saturiski nozīmīgu jēdzienu Latvijas kultūras, latviešu mākslas kontekstā. Jā, tā pati trīsmuižu tēlnieka Ojāra Feldberga vieta pie mazās upītes ar lielajiem ozoliem gravā, ar laukiem un plašo apvārsni upītes kraujas augšmalā. No 1994. gada vasarā redzētajiem darbiem tā īsti uz palikšanu lielās ušņainās zālēs ieaugusi un savu maigo apveidu ritmu pret rudenīgi sadzeltējušo kļavu fonu projecējoša Aijas Zariņas „Jūra”. Briņķu muižas ieejas vietā turpat trīs cilvēku augstumā Feldberga būvēts trīs dimensiju sešstāvīgs koka režģis ar dažādos stāvos ritmiski iesēdinātiem laukakmeņiem. Piemineklis latviskai dzīves ziņai un tomēr šodienīgi dzīvs. Briņķu muižas ēku pārpalikumos latviešu mākslinieku šīs vasaras konstrukcijas, instalācijas un sienas apgleznojumi. Atmiņā atkal Aijas ragainās sarkanās telpu lauzošās spokainu cilvēkformu figūras, Juŗa Putrāma no skārda caurulēm veidotā skulptūra, kas tiklab varētu būt cilvēka kā krusta forma. Tad sirdij netīksmē liek nodrebēt ar galdautu pārklāts galds, pie kuŗa ķēdē iestiprināts prāvs duncis. Uz galdauta prāviem drukātiem burtiem uzpindzelēts − „Nazis, ar ko sagraizīt dirsu”. Latviešu post modernisma visatļautības smaile, kas vedina jautāt, vai šis laiks patiesi ir tik kails no cildenības un tik brutāls? Atpakaļ no Briņķiem uz Firksu priecē Edgara Vērpes Daugavā izpeldinātais piecdaļīgais milzu nēģis, kas, iekārts auklās, kļuvis par vēju ritmā kustošu mobīli. Archetipisku zīmju radītu ritmu veido plašo lauku piekalnē ceļu veidojošā rindā izvietoti vērienīgi koka katapulti, katrs ar savu lielāku kā viena cilvēkspēka laukakmeni. Pret apvārsni pašā uzkalnes malā ļoti liels Jāņa Mitrēvica apaļkoku rāmis, pa krietnu gabalu it kā aicinot uz ieiešanu mūžībā. Netīkamu disonanci šai Kurzemes dabas un vienkāršu, bet nozīmīgu mākslinieku radītu formu sadara manuprāt ievieš Ojāra Feldberga pēc aizgājušo laiku memoriālo ansambļu parauga iekārtotā vieta ar plastiski ne visai izteiksmīgu granīta pieminekli centrā. Audzis Feldberga ābeļdārzs ar cilvēka acu augstumā uz dzelzs caurulēm paceltām daudzveidīgām (forma un krāsa) Kurzemes laukakmeņu skulptūrām. Aizkustinoši, ka 1994. gada vētrā Firkspedvāles pagalmā nolauztās upurliepas stumbenis pārsegts ar Kurzemes koka lubiņu ģeometriski simetrisku cepuri.