JG redakcijai:

Paskaidrojums un piezīmes N. Bulmaņa kunga rakstam JG 203. numurā par manu gleznu kollekcijas dāvinājumu Misiņa bibliotēkai Rīgā.

Es Misiņa bibliotēkai dāvināju un no Bostonas uz Rīgu nosūtīju 26 latviešu mākslinieku 34 darbus. Ja Bulmaņa kungs nebūtu tikai tā gaŗām skrienot „epizodiski un steidzīgi” paskatījies, bet ielūkojies vērīgāk, tad viņš kollekcijā būtu pamanījis arī cita žanra darbus, ne tikai, kā viņš pats raksta, „smuku puķu gleznojumus un tīkamas ainavas” vien. Bulmaņa kungs, kas vainas smukām puķēm un tīkamām ainavām? Un vai tomēr nebūtu gudrāk atstāt izvēli par to, kam vajadzētu vai nevajadzētu atrasties pie Misiņa grāmatu krātuves sienām bibliotēkas vadītājas A. Šmites kundzes pašas ziņā?

Kā kritiķim Bulmaņa kungam gan būtu jāzin, ka nav ne korekti nedz godīgi kritizēt un izteikt savas domas un ieteikumus par kautko, kas ir tikai pavirši un gaŗāmskrienot apskatīts. Tīri vai pēc vielas feļetonam izklausās Bulmaņa kunga filozofēšana par briesmām, kas varētu draudēt kultūras darbiniekiem, ja tiem nāktos strādāt nenopietnas mākslas paēnā Misiņa bibliotēkas telpās...

JG lasītājiem daru zināmu, ka manā dāvinājumā ietilpst Latvijas mākslas akadēmijas mācībspēku prof. J. Kugas un prof. A. Annusa darbi un arī darbi, ko radījuši šīs akadēmijas absolventi, piemēram, E. Dajevska, J. Kalmītes, Fr. Milta, J. Cīruļa, J. Audriņa, K. Šaumaņa, J. Gaiļa, J. Cielava, un vēl citu atzītu un ievērojamu latviešu mākslinieku darbi. Bez tam dāvinājumā pārstāvēti arī mākslinieki, kas izauguši un skolojušies ārpus dzimtenes, kā, piemēram, Maira Dreimane Reinberga, V. Aistars un J. Aistars, kuŗš ir mācībspēks mākslas kolledžā. Vai Jūs, Bulmaņa kungs, ņematies apgalvot, ka šo mākslinieku darbi būtu nenopietna māksla?

Bulmaņa kungs savā apcerē par trimdas mākslu izsakās: „Lielumlielai daļai no šī kopapjoma nav mūzejiskas vērtības, un ļoti apšaubāma ir vajadzība tās pārvest uz Latviju”. Vai tad gleznām ir vieta tikai un vienīgi tikai muzejos? Kur tad paliek skolas, bibliotēkas un citas sabiedriskas ēkas? Es esmu pavisam pretējos uzskatos nekā Bulmaņa kungs − proti − pēc iespējas lielākam skaitam trimdas laikos radušos mākslinieku darbu būtu jāmēro ceļu uz Latviju. Bulmaņa kungs min vienīgi Libertu, bet kā ir ar, piemēram, pasaules slavu ieguvušo Austrālijas dabas ainavu attēlotāju Reini Zusteru, akvareļu meistaru Uldi Āboliņu, laku un plastikas krāsas burvi Viktoru Medni un vēl daudzu citu ievērojamu Austrālijas gleznotāju darbiem? Un kā ar Kanādas latviešu mākslinieku darbiem? No viņiem minēšu tikai dažus, jo viņu skaits ir ievērojams − G. Cennes, E. Dzeņa, D. Miezāja, V. Reinholda, J. Zuntaka darbiem pavisam noteikti būtu vieta Latvijā. Šeit minēto un neminēto mākslinieku darbi tiktu Latvijā, ja „krājēji ar iluzoru mākslas izpratni”, lai arī cik naivi tie nešķiet Bulmaņa kungam, dāvinātu un sūtītu savas gleznu kollekcijas Latvijas skolām vai kultūras namiem. Vai daudz ievērojamu mākslinieku darbiem būtu Latviju neredzēt tikai tāpēc, ka tos nebūtu redzējusi dažu „zinīgu un pret mākslu iejūtīgu cilvēku” svaidītā acs? Vai Bulmaņa kungs ir iecerējis sastādīt šādu „iejūtīgu”, ar viedumu svētītu cilvēku komisiju, kas tad varētu apbraukāt visus zemes nostūrus, kur mīt un mituši rietumzemju latvieši, lai izvētītu viņu krājumus un nošķirtu uz Latviju sūtāmos darbus no otrās šķiras preces?

Ja nu tas būtu pagrūti izdarāms, vai Bulmaņa kungs vismaz nenoorganizētu kursus, kuŗos cilvēki „kuŗu mākslas sapratne un iejūtība iepretim mākslai ir zema un/vai krietni novecojusi” varētu apgūt jaunu izpratni par mākslas darbiem un to skatīšanu?

Bija laiks, kad ar interesi lasīju Bulmaņa kunga pārspriedumus par mākslu...

Oļģerts Kutcers.

 

 

 

JG redakcijai:

Drūmās, apsarmotās gūstekņu barakās 1945. g. 28. decembrī Beļģijā, no ideālistu izlolotās ieceres, tapa Daugavas Vanagu organizācija.

Pēc 50 gadiem tā var būt lepna un gandarīta par tiem darbiem, kas kā pavediens sienas mūsu tautas vēstures audumā. ...

Mēs esam devuši un dosim taisnīgai sadalei, cik vien spēsim ari turpmāk. Lai Dievs mums palīdz arī nākotnē stāvēt mūsu tautas brīvības sardzē. Daugavas Vanagi, Sasauksimies!

 

Alfrēds Puķīte, DV dibinātājs Beļģijā