Pauls Dambis

 

LATVIEŠU MŪZIKA LAIKĀ PĒC OTRĀ PASAULES KAŖA

Domas par skaņražiem. Trešā daļa. [ Pirmā daļa JG201, otrā daļa JG202 ]

 

 

Mārtiņš Brauns (1951). Beidzis A. Skultes klasi, strādājis ar rokansambli „Sīpoli” (1978-1986), sadarbojies ar kamerkori „Sindī putnu dārzs”.

Darbības galvenie virzieni − teātŗa un kino mūzika. Labi jūt blūza specifiku. Darbiem piemīt ekspresīvs iekrāsojums, koŗa dziesmām − populārās mūzikas un Līdertāfela sintēze.

 

 

Nīls Grīnfelds (1907-1986). Komponists, mūzikas vēsturnieks, beidzis Maskavā prof. A. Gedines klavieŗu klasi, kompozīcijā autodidakts. Viena no pretrunīgākajām personībām pēckaŗa latviešu mūzikā. Ieradies pēc kaŗa no Maskavas kopā ar citiem: Pēteri Smilgu, Maksi Goldinu viņš uzsāka Latvijas mūzikas dzīves „reorganizēšanu”, aktīvi iestājoties par staļinisko tezi − mākslu tautai. Taču sava mūža pēdējos gados viņš atgāja no sākotnējās primitivizētās mākslas misijas izpratnes, tuvinoties kreiso vācu filozofu Adorno u.c. mūzikas definīcijām. Būdams erudīts vēsturnieks, viņš centās brīžiem savos rakstos savienot nesavienojamo − „marksistisko reālismu” ar Eiropas mūzikas standartiem. Arī viņa skaņdarbos izpaudās šī pretruna. Viņa operās Rūta (F. Rokpeļņa, J. Vanaga librets, 1943), Mīla stiprāka par nāvi (1959), simfoniskajā darbā Rapsodija par latviešu tautas dziesmu tēmām (1951-1969), Seši Raiņa dzejoli ciklā balsij un klavierēm (1958), muzikāls primitivisms brīžiem pārtop samocītā sarežģītībā.

 

 

Gunārs Ordelovskis (1927-1990). Komponists, pūtēju orķestŗa diriģents. Ilgus gadus vadījis Valsts dziesmu un deju ansambli „Sakta”. Šajā laikā viņš sacerēja daudz stilizētu deju un latviešu tautas dziesmu apdaŗu šim ansamblim. Būdams Radio Lauku kapeles vadītājs (1959-1986), viņš sacerēja, aranžēja un apdarināja lielu skaitu tautas melodiju. Viņš sacerējis daudz skaņdarbu pūtēju orķestrim. Sadzīviskums un liriska sentimentalitāte − raksturīgākās šī autora īpatnības.

 

 

Leonīds Vīgners (1906). Diriģents, komponists, ilgus gadus bijis Latvijas Radio simfoniskā orķestŗa (tagad Nacionālā) diriģents (1949-1974), profesors Mūzikas akadēmijā. Daudzu latviešu komponistu skaņdarbu teicams interprets. Blakus savai diriģenta darbībai L. Vīgners nodarbojies arī ar kompozīciju. Sacerētas gan solo gan koŗa dziesmas. Īpaši pēdējām piemīt izcila savdabība − impresionistiska krāsainība, tembru dažādība, laikmetīgu izteiksmes līdzekļu apvienojums ar latvisku lirismu. Emocionāls jūtīgums, laikmetīgums − galvenā komponista darbu pazīme. Savu technisko grūtību dēļ, L. Vīgnera darbi Latvijā, diemžēl, maz atskaņoti.

 

 

Imants Ramiņš (1943). Vijolnieks, diriģents un komponists, profesora T. Ķeniņa students. Beidzis Toronto universitāti ar B.A. grādu mūzikā. Studējis arī Zalcburgas Mocartumā vijolspēli, diriģēšanu un kompozīciju. Raksta galvenokārt vokāli-instrumentālu mūziku, kuŗai raksturīgs krietns, nobriedis profesionālisms, meklējumi jaunā skaņu krāsu iespēju pasaulē.

I. Ramiņa darbus atskaņojuši daudz slaveni koŗi, kā Festival Singers of Canada, Vancouver Chamber Choir, Vancouver Bach Choir, The Tudor Singers of Montreal, Toronto Mendelssohn Choir, Stokholmas Kamerkoris, u.c. Saņēmis pasūtinājumus no Kanādas valsts radiofona (CBC), kas viņa darbus vairākkārt pārraidījis. Izpelnījis Kanādas koŗa diriģentu savienības Nacionālo balvu par darbu Magnificat.

 

 

Komponists Imants Ramiņš

 

Arvīds Purvs (1926). Diriģents, komponists. Darbojies Kanādā. Viens no redzamākajiem Ziemeļamerikas diriģentiem un komponistiem, daudzu trimdas dziesmu svētku organizators un virsdiriģents, nenogurstošs latviešu mūzikas propagandētas. Viņa darbu klāstā mūzika saistībā ar kori un solistiem. Ļoti savdabīgas viņa kantātes Psalmu kantāte un Zvanu sasaukšanās. Komponists izvēlas netradicionālu harmonisko valodu, labi pazīst instrumentu iespējas. Mūzikai piemīt smalks impresionistisks intonējums, dziļš emocionālisms, kā ari latviskā melosa pamats. Koŗa darbi lielāko tiesu domāti konkrētam kolektīvam, tas brīžos ierobežo autora iespējas. Taču neskatoties uz to, šīm koŗa dziesmām piemīt oriģināli, savdabīgi vaibsti. Viņa Pret Gaismu (I. Vīksnas teksts) atskaņoja Toronto Mendelsona koris un simfoniskais orķestris 1990. g. rudenī, lielākajā Toronto koncertzālē.

Alberts Jērums (1919-1978). Viens no redzamākajiem trimdas diriģentiem, komponistiem, mūzikas dzīves rosinātājiem un vadītājiem.

Viņa komponista personību raksturo 20. gadsimta dažādu kompozicionālo paņēmienu pārtveršana un izmantošana savā mūzikā. Viņa darbos lieliski sakausēts neiespējamais − vācu modernais racionālisms ar savu muzikālo izteiksmi ekspresionismā un franču pēcimpresionistiskā krāsu izjūtu līdzsvarošana. Tam visam vēl nāk klāt latviskais saturs un raksturs, kas šo sintēzi padara vienreizēju un neatkārtojamu. Īpaši tas izpaužas viņa koŗa darbos, kuŗos dažbrīd techniskās iespējas mazina koŗu varēšanu. Līdz ar to patreiz A. Jēruma mūzika ir samērā maz zināma.

 

 

Jānis Kalniņš (1904). Latviešu mūzikā šis komponists ieņem īpatnu, suverēnu vietu. Viņa mūzikas valoda ir tik neparasti mainīga, dinamiska, ka grūti tai dot tradicionālu raksturojumu. Jau studējot Latvijas Konservatorijā kompozīciju un orķestŗa diriģēšanu, viņš savas intereses it kā sadala divās muzikālās darbībās: kompozīcijā un diriģēšanā, kuŗa viena otru papildina, bet vienlaicīgi rosina, liek meklēt, salīdzināt, pārvērtēt. It īpaši tas jūtams viņa daiļrades „zelta laikmetā” Rīgas Operā 1930.-1940. gados, kad cita pēc citās parādās viņa operas: Hamlets (1936), Ugunī (1937) un Lolitas brīnumputns (1934), kā arī izsmalcinātās, impresionistiskās baleta partitūras Rudens un Lakstīgala un roze (1938).

Katrai šai partitūrai ir, šķiet, savs rokraksts, rakstības maniere. Fantāzijas bagātība, muzikālo materiālu izvēlē, nezaudējot darba lielo līniju loģiku; asprātība, mūsdienīgums, ritma, harmonijas izvēle un citi raksturojumi nenoliedzami izdala Kalniņu no pārējiem 1930.-1940. gadu Latvijā dzīvojošiem komponistiem.

Arī trimdā rakstītie koŗa un orķestŗa darbi (4 simfonijas, klavierkoncerts, kantātes) turpina komponista izvēlēto mūsdienīgo, franciski Satī, Pulenka (Satie, Poulenc) viegli ietonēto muzikālo tematiku, nebaidoties dažbrīd sakausēt šķietami neiespējamo − latviešu tautas dziesmu ar amerikāņu blūza elementiem. Jānis Kalniņš atstājis dziļas pēdas pēckaŗa komponistu paaudzes stilistiku veidošanā (Marģers Zariņš, Pauls Dambis u.c.).

 

 

Apceres autors komponists Pauls Dambis.   Viņa darbos latviešu tautas mūzikai raksturīgās intonācijas droši saskaras ar laikmetīgas mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Šie vokālie skaņdarbi ieved latviešu koŗa mūziku 20. g.s. technikas žanros un to atskaņojumi pasvītro dzimtenes koŗdziedāšanas mākslas augsto kvalitāti.