JG205 Jānis Poruks. Čūskas

Sadabūjis mietu, nāku atpakaļ. Odzes − nekur. Lūk, viltniece! Izlikās, ka beigta. Izmeklējos velti. Nav. Viņa dzīvo. Viņa dzīvo. Viņa pievils atkal. Droši vien tai ir vesela dzimta. Viņi visi līdīs pie čūsku karaļa, mani apsūdzēt. Es tas čūskas sitējs. Viltības nīdētājs. Šņākdamas, kā fūrijas, viņas skries manim pakaļ. Čūsku karalim ir pusspārni. Tas pat eņģeli kodīs. Bet grēciniekus, kuri uzstājas pret viltību, saltumu, nāvekli un austrumnieku lunkano greznību, dzeļ prastas odzes. Ja odžu apkarotājs īpaši kaislīgs, tad pats karalis baravedis. Vajaga dabas nīdētāju nokost.

Stāvēju brīdi šausmās. Tā vien bija ap dūšu: saskries visa dzimta, visas glodenes, ķirzakas, visi rāpuļi un mani nokodīs. Tik ilgi dzīvošu, kamēr atbalss noskanēs silā. Bet nupat varde pielēca. Apklusa vējš. Karstums pieņēmās. Pār upes malām kūsēja vēsums un drebēja ņirbēdams, cikcakās locīdamies.

Es šāvos, kā bēgdams, uz upmalu. Tik vienas domas: ka tik neuzmin odzei. Bail no nāvīgās mēles, bail no maitājošā saltuma. Pārskrēju pa siekstu otrā krastā. Nostājos, kur cietāka, kailāka vieta, un skatos atpakaļ. Vai tik pūķis kur nepacels galvas. Bet viss mierā. Tikai no visiem kokiem skatās tā savādi, māņi. Sudraba apses skandina savus lapu dālderus. Tā ir mana manta, bet pūķis to apsargā. Visus šos dālderus es sviestu pāri silam, pasaulē, lai tā reiz atpērkas brīva, lai atpērkas no zemes, pie kuras tā saistīta. Bet odze jau glūnēja. Un tā jau nav tā vienīgā.

Šausmīgi, ka viss tā mierā. Es zinu, ka tas nav miers. Tā ir viltība. Viņas lodā kaut kur pa zāli, zem sakārņiem un žagariem. Viņas sačukstas, sazinās. Un tad mani kodīs. Es pielaistu savai čūslienei uguni, bet viss tik zaļš, tik sulains, tur nekas nedeg. Tās domas jāatmet. Te es jūtu, ka manā azotē kaut kas lodā, salts. Es iebāžu roku un saspiežu savu mazo odzi, kura jau kopš gadiem mēdz ieritināties manā sirdī un izlien tad azotē, kad es karoju pret viltību.

„Kuš,” viņa šņāc, „liec tu tārpus mierā. Ko tu, cilvēks, karo pret viltību. Tā ir svēts dabas bērns. Bez tās nekā. Zivs pieviļ zivi, putns putnu, zvērs zvēru. Visi grib dzīvot, visiem slāpst, visi salkst. Bez viltības nekā. Jānomirst. Klausi mani. Ej sētā, apgādā svaigu pienu, noliec čūskām, lai zīž. Tad tevi labi klāsies. Apvilksies, kā austrumnieks, lunkanās bronsa bruņās, spīdēsi kā lielmanis!”

Mana odze ir maza, bet ļoti skaista. Tai ir šķērēta škrumšļa mēlīte. Un šķērītes spīd kā divas gļotainas stikla adatiņas. Visu krūti tā manim sakoduse. Bet sen es tai esmu izgriezis nāvekļa dziedzerīšus. Pat odzīte mani izmācīja. Tā bija manī iemīlējusēs, kāroja pēc manas sirds. Bet es teicu, atdod nāvekli, tad došu tevim mājas vietu. Viņa vilcinājās. Bet es citādi nepielaidos. Tad tā atdeva nāvekli. Gribēja katrā ziņā iekļūt manā sirdī.

Mana odzīte kož, bet nenonāvē neviena. Viņa ložņā pa azoti. Tik nemierīga tā nekad nav bijuse.

„Laid mani,” viņa šņāc, „es līdīšu pie savas māsas. To tu, bezdievi, sadauzīji.”

„Sitīšu, katru sitīšu, kuru ieraudzīšu!” es iekliedzos.

„Laid!” viņa iekožas.

Es viņu saspiežu un nosviežu zemē. Ņirbēdama tā aizlokās pa upmalu. Bet es nu manu, ka vairs nav labi. Sirds tā noguruse, slāba, dzert gribas. Kā ģībonis nāk. Vējš uzgrūžas. Viss mežs top dusmīgs. Saule atkal ietinusēs pienainos tīklos. Miegainie padebeši grimst tai virsū.

Speru varen lielus soļus. Sētas pusē debess pārkausēta, zila izkalta. Liekas, tā noskan, kad bezdelīgas piesitas tai, laizdamās griežu elipsēs kā astes zvaigznes bez noteiktas zistēmas, pa gaisiem. Kalsnajās priedītes tvīkst sūnājā. Pārsūkušās purva mieļu. Dūņās augušas un dzīvojušas. Nora karsta, bet gaiss atdzisis, tomēr izslāpis. Tālu zem zemes dun. Aiz sila kalniem nāk milzis, piesmēlis jūrā tumšzilus vaigus pilnus ar ūdeni, zemi dzirdīt.

Pa olnīcu brauc brālis ar sievu no baznīcas.

* * *

Naktī pamodos. I pērkona nedzirdēju, tik cieši biju gulējis. No klēts jumta pil gausi un nevienādi. Dārza ābeles un kļavi reizēm nopurinās, salijuši slapji, smagi. Kad paliek viss klusu, tad dzirdu: aiz durvīm pa dēli kaut kas ložņā. Tā kā ieraudas. Bet tik klusi, tik slāpstoši, ka saprotu: tas nav cilvēka bērns. Lai raud viss, lai slīkst asarās, tikai cilvēka manim žēl. Klētiņa ieslodzīta pilnīgā tumsā. Esmu tā noslēpies, ka viltība manis nevar sataustīt. Zinu, kas tur raud. Tā ir viņa. Grib, lai es izeju. Bet tikko es attaisīšu durvis, ka šī caps! man krūtīs iekšā. Tāda viltniece! Lai raud. Savā sirdī es vairs nelaidīšu nevienas čūskas.

Liekas, tumsa mani aptausta, vai es neesmu pasprucis. Viņa apmierinās. Es tepat guļu, jūtu, ka esmu, bet neredzu nekā. Un kad viss klusu, kad čūska laukā apstājas raudāt, tad domāju: klusums ausīm tas pats, kas tumsa acīm. Tad nekā, nekā. Labāki ir, kad nekā. Tad dzīvoju, kā miris. Kā aprakts, bet sevī svabads un brīvs. Satveru roku rokā. Abas satiekas. Grib kaut ko tvert. Un notirpušās kājas grib slieties pār lāvas malu. Tad ta locekļi! Visi nemierā ar mani, ka es tāds tumsonis. Nolien pie malas un guļ! Pagaidiet, es celšos. Bet lai tā čūska aizlien. Sistā viltība manim nepiedos. Tā izdzers manas asinis, ja es neslēpšos.

Atkal raud. Tagad divas... trīs ... Es jau domāju: ir vesals bars. Un viņas lodā, gaida tikai uz mani. Bet ja es neizeju, ja es slēpjos ar gudrību, tad es esmu pats čūska. Pats tad viltības miteklis!

Atrauju durvis un izskreju. No jumta nopil saltas lāses uz galvas un pleciem. Caur ābeļu zariem iemirdzas pa zvaigznei. Visa radība skumst, bet es elsādams priecājos, ka esmu atsvabinājies pats no savas viltības. Lai mani nokož, lai nodzeļ, lai nožņaudz kā Laokonu. Kamēr atbalss birzē noskanēs, tikmēr taču vēl dzīvošu. Bet šī atbalss, tā skanēs briesmīgi. Tā modinās visus mājeniekus, tā uzcels kaimiņus. Visi suņi ries, visi saskries pagalmos, balti kā ķēmi. Visi būs augšā no miega. Iz debess izšaus pirmatnības odze savu ugunīgo galvu un šņāks. Bet tad visi redzēs, ap ko lieta grozās. Ap čūskām. Odzes spīdumā tie redzēs odzes, kā viss mudž un čum no lunkanām glodenēm, melnām un sarkanām čūskām. Bezdelīgas izlidos no pajumtēm, un ļaudis redzēs, ka tās nav bezdelīgas, bet spārnotas ķirzakas. Zirgi un govis izspruks no staļļa, zviegdami un maudami, un visi ieraudzīs, ka tie ir rijīgi pūķi. Un visa zāle kustēs kā zaļi, fosforiscējoši tārpi...

Bet neviena neķeras manim klāt. Viņas šņāc aiz dusmām, ka es nepaliku tumsā, viltīgs un bailīgs. Viņas atzīst, ka es tad uzvarēšu, ja tās mani nodzels un nokodīs. Te es esmu: nākat, vijaties ap mani! Bet tās kūņājas pa dēli pīnēm vien, kā vaisla laikā. Visu visādas: mazas un lielas. Es viņu neskaitu, tik daudz to ir. Uzlec mēnesis aiz birzes, un viņas visas izstiepj kaklus, aplūko mani kāri. Sātani! cik skaistas! Viena laistās, kā skābinātā sudrabā, bet bez astes, saslejas uz nosistā, strupā gala un izlaiž šķērēto mēli. Tā tad tu vēl dzīva. Tu viņas visas šurp sasauci, mani žņaugt.

Te iedziedas vecais gailis, mans uzticamais draugs. Viņš ir vienīgais, kas bez manis sētā ir nomodā. Čūskas aizšmauc pa dēli, pa dārza celiņu, augšā uz istabas pusi. Pa vaļējo logu tarkš vecais tēva pulkstenis divpadsmit. No čūskām nu šoreiz vaļā. Kāpju pakrēslim virsū: ejmu pagalmā, pie akas nodzerties. Tik nelabi. Pie vindas piekaltais spainis nožvadz, kā cietumnieks, tad to laižu kā kapā. Neizprotama tvana sitas no akas dziļuma augšā. Izvindāju spaini, uzspiežu to uz grodiem un pusceļos saliecies sūcu pie apsistās bārdainās spaiņa malas. Saltas šļakas līst gar vaigiem. Bet dzerdams veros turp, kur mēness skatās: logā. Aiz loga stāv brāļa sieva un sejā iekarsuse, glauda melnu čūskas galvu. Mani ieraudzījuse, tā pazūd.

* * *

Pirmdienas priekšpusdienu nosēdēju drūms klētiņā. Māte padeva manim pusdienu, tā bija tāda paslikta. Viņa labu brīdi skuma, bet tad aši ierunājās, lai arī es vedeklai kādu vārdu teicot. Es tak esot tāds pat saimnieks.

„Ko es tur teikšu,” gribēju izrunāt, „viņa jau glauda čūskas!” bet apķēros. Kāpēc tā muldēt? Noturēs mani par traku. Un tad māte pavisam sanīks.

„Vedekla visu noslēdz,” māte piezīmēja, „pagrabu, klēti”.

Manim saskrējās sirds. Vēl jau par dalīšanu nekas nebija norakstīts, vēl jau es varēju brāļa sievai pateikt: tā un ne citādi! Bet šī jau tagad tā rīkojas. Nebūs čūska pareizi izmācījuse.

Māte gaida ar bļodiņu rokā, ko nu es teikšu. Bet es nesaku nekā. Gribu nogaidīt, paciesties, nesaucis palīgā pretviltības.

„Gan būs labi,” es beidzot nosaku un izeju pa priekšu. Māte nopūšas un paliek klētiņā.

Pagalmā satieku Jāni. Viņš ir uzbudināts un dūšā.

„Nupat nositām lielu čūsku!” viņš stāsta, un brāļa sieva nobālē.

„Kur?” es prasu.

„Tepat aiz kūts. Un Pēters vēl otru redzējis. Tā aizšmaukuse. Velns viņu zina, kur tās uzradušās. Agrāki te sētā nevienas neredzēja.”

Bet brāļa sieva nogriežas un aizlaižas uz kūts pusi.

* * *

Mans krusttēvs ir miris un manim atstājis visu savu mantu. Kad visu saskaitu, tad naudā sanāk tuvu pie desmit tūkstošiem. Mana brāļa sieva aiz dusmām raud, bet kad mani ierauga, tad tik mīļi smaida, it kā kad gribētu manim ap kaklu krist.

„Kad jau mēs te nevaram satikt,” es saku, „tad manim cits nekas neatliek, kā celt savu māju čūslienā.”

„Ko nu lai dara,” brāļa sieva ieņaudas, „vīra māte jau manis tūliņ negribēja, Jāni uz to vien skubināja, lai vēl neprecas, lai pagaida, kamēr atradīsies tā īstā!

Manim jāsmejas. Māte jau zināja, kas tā par cilvēku.

„Varētu jau nu gluži labi sadzīvot,” brāļa sieva turpina, „uzbūvētu pavisam jaunu ērbeģi, katram savu dzīvokli. Bet šitā, kur tu par sevi, visi teiks: cik naidīgi tie dzīvo!”

„Bet tu jau čūskas glaudi,” es iesakos.

Viņai aiz piktuma asinis acīs saskrējās. „To tu pieminēsi!” viņa nodraud.

Tagad ne dienu, ne nakti vairs nav miera. Manim to tūkstošu vēl nav rokā, bet viņi visi jau tos iekārojuši. Pat Pēters prāto, ko visu tas būtu izdarījis, ja tam būtu tūkstoš rubļu. Tādi cilvēki viņi ir. Iekāro, un tiklīdz iekāro, tūliņ runā un rīkojas viltīgi. Čūsku pilna māja. Arī māte prasīja: cik tad tu, dēls manim dosi? Labāki būtu, ka viņiem atdotu visu. Kad izbērtu visu to naudu pagalma vidū, lai izkaujas ap to.

Kādu vakaru māte aiziet pie manis, klētiņā, un saka: „Par tevi jau ļaudis pavisam slikti runā. Tu esot burvis. Sabūris visu māju. Čūskas sasaucis. Ne ar vienu nerunājot. Tā esot zīme, ka nelabajam kalpojot.”

Jāsmejas. Tas viss ir čūsku darbs. Viņas sāk atriebties. Ja viņas mani nokostu, tad es būtu uzvarētājs. Bet nu viņas mani nomāc, mani apmelodamas.

* * *

Vienu vakaru aizkavējos vēlu čūslienā. Noskatīju un aprēķināju, kur katra ēka būtu ceļama. Nodomāju, celšu īstu burvju un raganu mitekli, fantastisku, ķīniešu jumtu, pūķu galvām korēs. Apņēmos bērzus un apses atstāt, visu apkārtni mežonībā, dzīvot uz visšaurāko un kaitināt čūskas, spītēt rāpuļiem. Labi būtu, ja bez tilta varētu iztikt. Lai paliek melnās siekstes, kur pāri staigāt.

Purvājā satumsa. Šķidra migla veldzēja vaigus. Bērzu galotnes reti vēl iešūpojās, tad nostājās. Sastinga viss mežs. Reizām dzenis pieklauvēja, bet no atbalss sabaidījās, meta mieru. Debess bija spodri izberzta, un eņģeļi kāpa pa mēļi zilām trepēm, iededzināja zvaigznes.

Šovakar negāju taisni uz māju, bet iegriezos pa sila ceļu. Tas iet pār Velna kalnu. No tā, pāri purvājam, redz mūsu sētu, kaimiņu mājas. Pate virsotne nolīsta, kaila. Nabadzīgs romantisms. Bet naktī te valda šausmīgs cēlums. Lejā, purvājā, iestiguši bērzi un priedes, sīki un kalsnēji, pa labi un kreisi, piekalnēs slienas smagi koki, grūtsirdīgi, it kā apnikuši stāvēt. Tur pa gludenām sirmām sūnām es traucos augšā. Briežu māte ar teļiem tur redzēta. Te, pa kalna muguru, viņai vajadzēja iet uz Velna pļavām ganīties. Gribas redzēt brīva dabas kustoņa. Brīdi pabijis augšā, krēslā redzu, pa celiņu aiztek tārps. Zari kaut kur mežā nobrikš, domāju: briežu māte nāks. Bet tārps aizlien atpakaļ, uz mani nepaskatījies. Un briežu māte nenāk. Čūska viņai to pateica, ka es te stāvu. Lūk, kā zvēri par cilvēkiem domā.

„Nāc vien,” manim iekšā kliedz sirds, „nāc ar saviem teliņiem un staigā droši uz dzertuvi! Manim nav čūskas sirdī.”

Briežu māte nenāk. Lejā gluži tumšs. Tik te augšā, uz Velna muguras, šo to saredz. Debess atspīd purva ūdens blāvā. Manim tikai liekas, ka tur nav viss mierā. Pār ciņiem kaut kas kustas. Te man iesit pa muguru. Ātri apgriezies redzu, sieviete aizjāj uz slotas, čūska ap kaklu, gluži kā brāļa sieva. Bet manim paliek briesmīgi nelabi. Vēmiens nāk, un galva sāp. Jau tūliņ pēc launaga palika nelabi. Bet nu vēl sāk vēders sāpēt. Vidu kā virvēm žņaudz. Ka tik brāļa sieva nebūs iedevuse driģenes. To tūkstošu dēļ viņa gatava, manim bēres taisīt. Ausīs sāk žvindzēt. Pieslienos pie priedes un gaidu, kamēr ģībonis pāries. Bet silā viss sāk šņākt. Čūsku acis sāk spīdēt. Un purvā pamostas kā kara spēks. Spīganas rīkstēm dzen čūskas laukā. Pats čūsku karalis, spīdošu, skanošu kronīti galvā, šņākdams, lien uz mani.

„Kožat viņu!” brāļa sieva, slotu jādama, kliedz. Pār purvu lido liesmas, un es redzu tūkstošus odžu, glodeņu un ķirzaku. Jūtu viena jau tinas ap kāju, otra apvijas ap kaklu un sniedzas pie mutes. Vēl reiz paveru acis. Redzu: ap debess jumtu aptinusēs liela melna milzu čūska. Tā savelkas, un debess jumts plīst. Zvaigznes birst. Eņģeļi kliedz. Milzu liesmas paceļas augšup no purva.

[Skat. Ainas Siksnas psīhoanalīsko interpretāciju.]