Jānis Poruks (1971-1911)
Hernhūtiešu mācība iespiedās Poruka dvēselē
Aina Siksna
PORUKA ČŪSKAS PSICHOANALITISKĀ INTERPRETĀCIJĀ
[Skat. Jāņa Poruka Čūskas.]
Runājot par Poruku, gribu vispirms pieminēt Jāņa Rudzīša atzinumu grāmatā Starp provinci un Eiropu[1], ka viņa pareizai izpratnei un novērtēšanai kaitīgi bijuši vienas viņa darbu daļas lielā popularitāte. Minot Poruka vārdu, nāk prātā viņa mīlestības lirika, bālie zēni, nelaimīgie mīlētāji, šķīstsirdīgie savādnieki. Tie Porukam raksturīgi, bet tikai daļēji. 1930 gados šo tēlu popularitāte veicināja viņa noliegšanu valsts oficiālajā kultūras polītikā.
Poruka uzmanības centrā pēc Rudzīša domām allaž bijusi daudzveidīgā un dziļā cilvēka dvēsele.
Rakstā Par mūsu jaunāko rakstniecību[2] Poruks saka: Ir jāsaņem dūša un jādodas dziļāk iekšā. Ir jāstudē uzcītīgi cilvēks.
Tamdēļ nav savādi, ka psīchiātri interesējušies par Poruka daiļradi ne tādēļ, ka viņš dzīves pēdējos sešus gadus bija garīgi slims. Poruks ir vispusīgs gars, kam tematikas daudzveidības ziņā latviešu literātūrā maz līdzinieku.
Mans nolūks šodien pievērsties stāstam Čūskas[3]. 1992. gada februārī Rīgā runāju ar Viesturu Vecgrāvi un viņš minēja šo stāstu kā interesantu Poruka daiļradē.
Izlasot to, man nebija šaubu, ka Čūskas lieliski padodas psīchoanalitiskai interpretācijai. Mans nolūks tuvoties stāstam, pielietojot Melānijas Kleinas psīchoanalitisko teoriju, tuvāk iztirzāt mātes tēlu stāstā, tāpat mēģināt raksturot Poruka mātes personību izejot no biografiskiem faktiem un citiem Poruka literāriem darbiem. Mans nolūks ir arī izgaismot dažus aspektus Poruka personībā. Gribu jau tagad uzsvērt, ka nedošu izsmeļošu Poruka personības analizi, tāpat nemēģināšu noskaidrot Poruka garīgās slimības cēloņus.
Taču domāju jau tagad īsi pieskarties Zigmunda Freida (1856-1939) galvenam teorijām, kas ir priekšnoteikums manai Čūsku interpretācijai.[4]
Pirmkārt tā ir teorija par zemapziņu. Otrkārt Freids uzskata, ka cilvēka psīchē darbojas spēki: dziņas, sirdsapziņa un instance saukta ego − es, kas uztur sakaru ar īstenību, mēģinot koordinēt dziņas un sirdsapziņu. Starp šīm divām instancēm daudzkārt ir konflikti, kas var izraisīt baiļu sajūtas. Pret tām vēršas aizsardzības mechanismi, kā noliegšana, projekcija, kas palīdz paturēt konfliktus zemapziņā. Kaut Freids rēķinās ar iedzimtību, viņa novērojumi rāda, ka individa attīstībā liela nozīme ir bērnības pieredzei. Attīstības stadijas bērnībā viņš iedala orālā (0-1 gads), anālā (1-3 gadi) un edipālā stadijā (3-5 gadi).
Melānijas Kleinas teorija par bērna agrīno attīstību
Melānija Kleina (1882-1960) pielietoja Freida psīchoanalitisko teoriju, kas bija izveidota pieredzē ar pieaugušiem neirotiķiem, savā darbā ar maziem bērniem. Kleina dzimusi Vīnē, darbojusies Berlīnē un Londonā. Viņas pieredze deva interesantu ieskatu bērna agrinā attīstībā. Par Kleinas skolu, kuŗai liela ietekme Anglijā, Anna Freida saka Tai raksturīga teorija, ka identifikācija un projekcija ir svarīgas personības attīstībā, ka daudz svarīgāka kā edipālā fāze ir orālā fāze līdz viena gada vecumam, svarīgāka tieši psīchisku slimību attīstībā.
Kleinas teorijas par maza bērna attīstību ir nozīmīgas psīchoterapijā ar nopietni garīgi slimiem − t.i. psīchotiskiem individiem.[5] Literātūra šai laukā ir plaša un sarežģīta. Lielu nozīmi piešķiŗ objekta attiecību attīstībai. Objekts ir pretstats subjektam − individam pašam. Tas var būt cilvēks vai rotaļlieta, kam ir nozīme bērna jūtu dzīvē. Lai rastos attiecības ar objektu, ir vajadzīgas spējas uztvert objektu (kognitīva funkcija) un spēja objektā ieguldīt jūtas (afektīva funkcija).
Kleina uzskata, ka jau piedzimstot eksistē es (ego), kas izjūt bailes un mēģina no tām izsargāties, eksistē primitīvas attiecības ar objektiem gan fantāzijā, gan īstenībā. Šis es ir chaotisks, bet tam ir tieksmes uz integrāciju.
1. T.s. šizoidā − paranoidā fāze eksistē bērnā no dzimšanas līdz četru mēnešu vecumam. Bērns ir dziļā saistībā − simbiozē ar māti kā kontakta, tā barošanas ziņā. Bērns izjūt sevi kā pasaules centru. Ja māte bērnu atstāj, bērns jūtas apdraudēts. Labo pasauli un labo t.s. objektu pārstāv labā, gādīgā māte, kas parādās kad bērnam tā vajadzīga. No mātes šai agrā stadijā gan bērns uztveŗ tikai viņas daļu − krūti. Kad bērns ir izsalcis un māte nav klāt, pasaule ir ļauna un bērna fantāzijā to pārstāv priekšstats par ļaunu mātes krūti. Tas ir negatīvs objekts bērna primitīvajā fantāzijā. Atstāts bērns ir padots arī primitīvām fantāzijām par labu barojošu mātes krūti, un šī fantāzija ir vizuālā − tā ir pielīdzināma halucinācijai.
Aizsardzības mechanismi pret atstātību un bailēm ir saskaldīšana − splitting un projekcija. Tie ir primitīvi mechanismi. Mātes krūts ir vai nu laba vai ļauna bērna fantāzijā. Ja bērns jūtas labi, pozitīvas jūtas un harmonija rada priekšstatu par labu mātes krūti fantazijā.
Saskaldīšana vēršas pret chaosu bērnā un palīdz tam sakārtot iespaidus un jūtas. Bērns uzņem savā iekšējā pasaulē − introjicē − priekšstatu par mātes krūti − ideālo un ļauno. Introjekcijas − primitīvas identifikācijas ar objektiem, cilvēkiem un lietām veicina personības attīstību. Tās struktūru nosaka fantāzijas par sevi un objektiem. Attīstības gaitā fantāzija tuvojas īstenībai.
Es (ego) vēlas identificēties ar labiem objektiem un fantāzijā novietot − projicēt ļauno, piemēram savu naidu, apkārtnē. Ļaunā objektu projekcijas izpaužas vajāšanas mānijā. Taču labais objekts − mīlestība − var tikt projicēts uz apkārtni un ļaunais var tikt introjicēts. Ļaunā introjekcijas izpaužas hipokondrijā. Šizoidā − paranoidā stadijā bērns iemācas ticēt sev un uzticēties citiem. Labās mātes krūts idealizēšana liek pamatus ticībai citu un savai spējai būt labam un gādīgam, spējai mīlēt un ticēt ideāliem.
Ļaunās mātes krūts priekšstats fantāzijā dod spēju kritiski vērtēt un saskatīt bīstamas situācijas vēlākā dzīvē. Svarīgi, ka šai stadijā labā pieredze ir lielāka nekā ļaunā. Uzticēšanās mātei palīdz pārvarēt saskaldīšanu. Naids mazinās. Kaut arī bērns šai stadijā nespēj uztvert visu māti, nozīmīgi ir, ka tās gādība liek just, ka pasaule tomēr būs laba un ka ar laiku to varēs saprast. Mātes kopšanas spējai ir liela nozīme. Uzņemot sevī šo pirmo pieredzi no mātes krūts − to introjicējot kā labo, tā ļauno − tā kļūst bērna personības daļa.
2. Depresīvā fāze iekrīt sešu līdz divpadsmit mēnešu vecumā. Bērns tagad sāk saskatīt un uztvert visu māti. Viņš kļūst patstāvīgs individs. Bērns mācās izciest ilgas un dusmas pret māti, pārciest atstātību. Bērns sāk apskaust tos, kam māte nododas, piemēram brāļus un māsas. Skaudībai ir liela nozīme Kleines teorijā. Skaudība un pateicība saucas nozīmīga Kleines grāmata. Bērns vēlas māti paturēt sev, un kad tā ir prom, tas pārcieš ilgu pilnas fantāzijas. Tās ir tik stipras, ka liekas pat nāvējošas.
Bērns var atstātībā izjust, ka šīs stiprās jūtas ir māti it kā iznīcinājušas. Rodas vainas apziņa un depresija, tāpat mīlestības ilgas pēc mātes − labā objekta. Bērns cenšas savā fantāzijā māti atkal, tā sakot, uzbūvēt. Ja bērns pārcieš šo depresiju − viņam rodas ticība sev un savas mīlestības spēkiem. Bērnā ir priekšstats par labu māti un viņš cenšas šo priekšstatu uzturēt. Šis t.s. reparācijas process atsaucas uz spējām radīt, un uz spējām paturēt labas attiecības par spīti grūtībām vēlākā dzīvē. Pret depresīvām − nomāktības jūtām bērns var vērsties ar maniakālu aizsardzības mechanismu, noliedzot savu atstātības sajūtu un atkarību no mātes un nepatiesi jūtoties stiprs un visvarens.
Šai stadijā bērns iemācās izturēt vainas apziņu, kontrolēt impulsus, pārvarēt bēdas. No ļaunā objekta bērna psīchē rodas sirdsapziņa, no labā ideāli.
Saskaņā ar šādu teoriju šizofrēns individs nav pozitīvi pārcietis depresīvo stadiju savā bērnībā. Māte nav spējusi bērnu piemērot īstenībai. Viņas kopšanas spējas ir bijušas ierobežotas. Bērns ir palicis savā chaotiskajā fantāziju pasaulē. Viņš nav iemācījies sērot un sevi mierināt. Labie spēki nav uzvarējuši. Dzīve ir neskaidra un var izraisīt baiļu sajūtas. Šāds individs ir viegli ievainojams no iekšējiem un ārējiem stimuliem. Rodas fragmentācija domās un murgi, citiem vārdiem psīchoze.
Nodarbojoties ar terapiju pie psīchozēm, psīchoterapeits cenšas attīstīt spēju sērot un mīlēt, tāpat spēju akceptēt agresīvitāti kā savu, napārnesot − neprojicējot to uz cilvēkiem vai lietām savā apkārtnē.
Pirms pievēršos Poruka stāsta analizei, gribu citēt Poruka vārdus par garīgām slimībām, ko saka Landavs stāstā Rīga[6]: Acis ir aizslēgtas, bet cilvēks tomēr redz. Milzu tēli paceļas cilvēka iekšienes priekšā. Tie apdraud nelaimīgo vājības mocekli. Nav vairs debess, nav zemes, bet vienlīdzīga mītība, un cilvēks sevī sajūt visas pasaules vielas saskaldījumu pretības, kaislīgos, ienaida spēka, trakojošos enerģijas viļņos.
Šeit pieminētā kaisle un ienaids ir tās primitīvās dziņas, par ko runā Melānija Kleina savā teorijā. Poruks te dod arī labu tulkojumu vārdam splitting − saskaldījums. Tāpat kā Dostojevska darbos var atrast atbalstu psīchoanalītiķu novērojumiem un teorijām, Poruks te dod atbalstu Kleines teorijai, izejot no savas cilvēka dvēseles izpratnes.
Par primitīvu naidu stāstā Slepkava[7] atrodam šādus zīmīgus vārdus: Bet to es zinu, ka pūķis nevar būt niknāks nekā atraidītais, kuŗš patiesi mīlē.
