Jaunā Gaita nr. 206-207, oktobris, decembris 1996

Līga Vanaga Jaunākā koklētāja no Latvijas 10. Latv. dziesmu svētku atklāšanas koncertā Sv. Andreja baznīcā, Toronto. (H. Miķelsona uzņēmums) Viņa daudzus aizveda uz tālu zemi − tāpat kā Lilija Zobena to izdarīja Gotlandē 1979. gadā. Daudziem viņa atveda Latviju uz Toronto.

Uldis Siliņš

TU ESI GOTLANDĒ, MANS DRAUGS

 

No 19. jūnija līdz 22. jūnijam, 1979. gadā Visbijas pilsētā, Gotlandē, Ilgvara Spilnera valdīšanas laikā notika pirmās Pasaules Brīvo Latviešu dziesmu dienas. Šie bija pirmie trimdas latviešu dziesmu svētki tik tuvu Latvijas krastam, un nervozais krievu lācis savā aprobežotībā gādāja, lai par tiem sāktu runāt arī internacionālā sabiedrība. JG līdzstrādnieks, ar labu humora sajūtu apveltītais dramaturgs un aktieris, Uldis Siliņš bija viens no dziesmu dienu dalībniekiem. Šis ir viņa stāsts par notikumu, kas latviešiem deva milzīgu kopības sajūtu laikā, kad plaisas aizkarā un mūri neviena vara vairs nespēja salabot.

Londonas kora soliste Lilija Zobena 1977. gadā. Divus gadus vēlāk Gotlandes brīvdabas estrādē viņa ar vienu tautas dziesmu sevi iedziedāja trimdas latviešu sirdīs. (U. Graša uzņēmums)

Ir pagājuši jau 17 gadi un daudz kas pagaisis no atmiņas, taču starp mums, kas piedalījās Gotlandes dziesmu dienās, vēl arvien pastāv kas līdzīgs brālībai vai saitei. Mēs esam elitāra kaŗa draudze, ko vieno kopējas gaitas un kopējas emocijas, lepni uz savu eksklūzīvitāti un piederību šim klubam. Vēl šodien mēs ar lepnumu sakām: „ Es biju Gotlandē”...

Kāpēc tieši Gotlandē? Uz salas, kur dzīvo tikai pāris latviešu, bez lielām sarīkojuma ēkām, tālu prom no cietzemes un mums pierastajām ērtībām, pilnīgi laika apstākļu varā? Nesen, pārlasot tā gada Austrālijas Latvieša numurus, palicis prātā kāds Zviedrijas latvieša izteiciens: „Visa tā būšana jau atkarājas no laika. Ja nu sāk līt, tad lai Dievs žēlīgs! Viss notiks brivā dabā, vai nenotiks nemaz.” Kāpēc uzņemties tādu risku? Otro PBLA (Minsteres) dziesmu dienu laikā Gotlandē gāza kā ar spaiņiem. Tad kāpēc Gotlandē?

Tīri emocionālu iemeslu dēļ: Gotlandē pienāca 2.P.K. bēgļu laivas no Kurzemes, no kuŗām izkāpa tagadējie Zviedrijas karaļa pavalstnieki, otrkārt − ģeogrāfiskais tuvums Latvijai. Likās, ka no salas austrumu krasta dūmakā varam saskatīt Kurzemi. Vairums bijām pirmo reiz gandrīz vai mājās, mēs − trīs tūkstoši tilta cēlēju uz Kurzemes krastu, lai ciemotos pie māsiņas, kas mūs vēl īsti negaidīja. Treškārt − sarīkošana izmaksāja relatīvi lētāk, salīdzinot ar citām vietām.

Mani Gotlandes dziesmu dienu sākumi meklējami Melburnas Kultūras dienu ballē, kur mani iepazīstināja ar Rīcības komitejas priekšsēdi Jāni Muchku no Zviedrijas. Mēs ar Juri Zemīti bijām tikko novadījuši Raibo pēcpusdienu ar rekordskaitli apmeklētāju − pāri par 1000.

„Es jūs gribu aicināt uzstāties Gotlandes dziesmu dienas!” Muchks man saka. Jādod humoristisks uzvedums! Sapnis vasaras naktī! Pirms es atmostos, es piekritu. Tā sākās mūsu sadarbība, kas turpinājās vēl divas PBLA Dziesmu dienas. Es vēlāk saku Zemītim: − „Zini ko, sābri? Mēs braucam uz Gotlandi.” Zemītis atceras, ka viņš atbildējis: „Siliņ, ej un izgulies!”

Centrā raksta autors Uldis Siliņš ar Juri Zemīti un Liju Veikinu vienā no daudzajiem Siliņa kaleidoskopiem. (V. Motmillera uzņēmums) (Uz jautājumu „Kas ir slavenākie latvieši Austrālijā?” Saules jostas jaunākie dalībnieki reiz Toronto droši atbildēja: „Divi. Peldētājs Jānis Konrāds un labākais joku taisītājs Uldis Siliņš.”)

Neesam jau mēs vienīgie. Kanberiete Skaidrīte Darius vedīs uz Gotlandi Saules Jostas tautas deju ansambli ar pašas sacerēto un choreogrāfēto Mārietas dziesmu, Austrālijas latviešu teātris − Ernas Lēmanes lugu Solterra, viens no virsdiriģentiem būs Melburnas Rotas diriģents Viktors Bendrups. Aicina koristus, aicina dejotājus, aicina skatītājus. Bez 50 sauljostniekiem uz Gotlandi pošas arī 22 tautas dejotāji no Melburnas un 2 no Adelaides, Ināras Zemītis vadībā (Lai labie gari stāv klāt tiem, kas viņu uzdrošinās nosaukt par „Zemīti”!), Dievs zin, cik koristu. Visa Austrālijas latviešu sabiedriba ir kājās. Kur vien klausies − visi brauks uz Gotlandi!

Šodien pašķirstot Vadoni, redzu, ka piedalījies Stokholmas latviešu teātris, atsevišķo koncertu devēji: Anglijas latviešu muzikālais ansamblis Atbalss, Toronto sieviešu koris Zīle, Bostonas muzikālais ansamblis Kolibri, Ņujorkas latviešu koris, Stokholmas nacionālās operas soliste Ileana Pētersone, soliste Lilija Zobena, Portlandes jauniešu ansamblis Dzintars, Minsteres latviešu ģimnāzijas ansamblis, Amerikas latviešu teātra ansamblis Vašingtonā ar Osvaldu Uršteinu, papildināts ar Stokholmas latviešu teātŗa un Viduszviedrijas koŗa dalībniekiem, dzejnieki un polītiķi. Bez jau minētajiem vēl piedalās dziedātāji no 27 koŗiem un 17 deju kopām no ASV, Kanādas, Austrālijas, Zviedrijas, Anglijas un Vācijas. Ja Vadonī uzdotie vārdi ir precīzi, tad starp dejotājiem bija vienā bijusī ministre (Vita Tērauda), viens bij. sūtnis (Imants Gross), starp dziedoņiem − bij. ministri Egils Levits un Jānis Tupesis.

Līdz 1979. g. marta beigām ir pieteikušies 3300 dalībnieku un klausītāji: 650 dzied, 270 dejo tautas dejas. Īsto skaitli neviens nezina vēl šodien, iespējams 3500 plus. ASV atsaucība klibo − atbrauc tikai kādi 500. No trīs braucienam paredzētajām lidmašīnām nākas atteikt divas. O. Liepiņa „prese” Bostonā aģitē pret dziesmu dienām Gotlandē. To pašu dara Izvestija savā 13. apriļa numurā, nosaucot svētkus par „netīro nodomu”. Uz Zviedriju tiek izdarīts diplomātisks spiediens, lai svētkus vispār aizliedz. 100 cilvēku lielai „austrāliešu” tūristu grupai uz Latviju atsauc PSRS vīzas. Iemesls − neesot viesnīcās vietu. Ar Amerikas latviešu tūristiem krievi tomēr tā neuzdrošinās apieties. Kā redzēsim, dziesmu dienu laikā Stokholmā viesosies krievu kaŗakuģu eskadra.

Liktenis, šķiet, pret mums ir sazvērējies. Dziesmu dienu gadā avarē vairākas DC tipa lidmašīnas, un tās izņem no apgrozības. Mums ar šo tipu ir paredzēts lidot. Kas nu būs, kas nebūs?

Beidzot ir tik tālu, ka gaidām Sidnejas lidlaukā, lai pievienotos melburniešiem, kanberiešiem un adelaidiešiem ceļā uz Bankoku, kur mūs sagaidīs rietumaustrālieši un pirmā melburniešu grupa, kas izlidojusi dienu ātrāk. Oficiālā Dziesmu dienu ceļojumu aģentūra Austrālijā ir Ansett lidsabiedrība − letiņi ir izplēsuši lētākas biļetes (ko mums no jauna izsniedz tūlīt pēc pacelšanās, acīmredzot, tiek dzīts kautkāds „šmuguls”), ir visādi atvieglinājumi un muļķa desa pavadoņa lomā − no norvēģiem cēlies austrālietis. Ar viņa gādību Bankokas telefona būdā tiek aizmirstas pirmās Melburnas grupas Austrālijas pases, ko gan par laimi laikā atrod.

Kopenhāgenā gaidām uz Gotlandes lidmašīnu, kas aties ap plkst. 14.00. Pēc 21 st. ilga brauciena mēs izskatāmies kā apvītušas līlijas. Garastāvokli neuzlabo arī dārgais dāņu alus.

Brauciens uz Gotlandes salu nepaiet bez jokiem. Vispirms jau paziņojums pa skaļruni, ka tie pasažieri, kuŗu ceļa mērķis ir Varšava, lai tūlīt kāpj ārā. Nepareizā lidmašīna! Neviens nepiesakās, bet mūsu Kanberas jaunekļu sejas rāda, no kurienes šī ziņa nākusi. Tad noticis ir kaut kas cits, jo stjuarteses viena pēc otras, viena augstākā dienesta pakāpē par otru, stāv pie tualetes durvīm un aicina, pieprasa, lūdz, lai „okupants” (kāds vecāks kungs, kam palicis slikti) nāk ārā. Viss velti. Beidzot sjuartese griežas pie mūsu grupas vadības: dabūniet viņu ārā, vai mēs visi paliksim sēžot! Lidmašīna nepacelsies! Ja tā nepacelsies 15 min. laikā, tad būs jāgaida 5 stundas. Panika! Piecas stundas! Mans Dievs! Dabū to tēviņu ārā! Dod viņam jostu, lai piesprādzējas pie poda! Beidzot atveras durvis un viņš, segā un amonija mākonī ietinies, apsēžas. Teikšu tikai to, ka viņš bija varonis. Es laikam nebūtu ārā nācis.

Gotlandē ir neparasti karsts. Izkāpjam no lidmašīnas un meklējam savus koferus, ko apkalpe turpat nolādē zemē. Mūs apsveic meitene ar ziediem. Es ieraugu slimo kungu, kas atkal ir pavisam spirgts, noliekušos pār savu koferi. Viņam mugurā ir plastikas mētelis, bet no jostas vietas uz leju − nekas. Kaut arī zviedri ir brīvdomātāji, viņa saimniekus gaida mazs pārsteigums.

Mūs sagaida Juris Zemītis ar rokas ratiņiem, svaigi iebraucis no Minsteres, kur ģimnāzijā iet viņa meita Māra. Uz tiem uzliekam mūsu „Tu esi Gotlandē, mans draugs” dekorācijas. Šis tik brauc muitniekiem gaŗām kā uzvarētājs un saka: „Tak, tak!” (paldies) Viņš ir iemācījies arī ļoti noderīgu teicienu zviedru valodā: Starkol! (stipro alu), jo „švakais alus” ir nedzerama susla.

Ejam gaŗām muitas galdam, kas stāv turpat ārpusē, bet neviens mūsu mantas neskata. Retais būs tāds, kam nebūs netīšām paņēmušās pāris pudeles pa virsu. Vietējās alkohola cenas ir nešpetni dārgas. To pārdod atsevišķos veikalos, tikai darbdienās. Visā Gotlandē ir tikai viena vienīga šņabja bode, un tā atrodas Visbijas vecpilsētas centrā. To var pazīt pēc gaŗajām rindām. Visbijas pilsētas tēvi ir nolēmuši, ka atklātās vietās alkoholu dzert nedrīkst, bet tas vairāk skar zviedru jauniešus nekā mūs.

No lidlauka dodamies uz reģistrācijas centru, kur saņemam pie krūts piespraužamu vizītkarti ar viļņojošu Latvijas karogu − Dziesmu dienu emblēmu ar AUS, kas norāda, ka es nāku no Austrālijas un pārtikas kuponus. Pie viena nopērku arī Dziesmu dienu vadoni (tajā Juris Zemītis ir pārtapis par Jāni. Es kā par brīnumu vēl esmu palicis Uldis un ne Laimonis). Dziesmu dienu avīzi, kur lasāmi pēdējie svētku jaunumi, un zaļu Visbijas karti. Katram sarīkojumam ir arī atsevišķa programma.

Tad mani administrācijas salīgts šoferis ved uz manām „istabām”, ko jau Austrālijā esmu noīrējis vecpilsētā. Dzīvošana svētku viesiem un dalībniekiem ir skolās, jaunajā rajonā − privātdzīvokļos, vecajā rajonā − privātās istabās bez ērtībām. Ir arī maza viesnīca.

Visbija ir veca Hanzas pilsēta, un senajiem kuršiem labi pazīstama vieta. Vecpilsētu apjož labi saglabājušies kaļķakmens mūri no 13. g.s. ar vairākiem vārtiem, kas netiek noslēgti. Ieliņas šauras ar apaļu bruģi un uz jūras pusi paliek arvien šaurākas, kā to piedzīvoja portlandietis Jānis Zommers, vizinot mūs ar Zemīti apkārt īrētā mašīnā. Mēs gandrīz vienā tādā „vagenā” iesprūdām. Naktī pa ielām apkārt staigā eži un bļaustīgi zviedru jaunieši, kas neticami ātri piedzeras. Lijai Veikinai apkārtne liekas kā dekorācija kādai teātŗa izrādei. Veikalu skatlogus grezno mūsu nacionālās krāsas un reklāmas latviešu valodā, tautiskas lelles un Latvijas standartiņi.

Manā rīcībā ir virtuve, istaba, izlietne ar siltu un aukstu ūdeni un mazā mājiņa. Istaba ir piekrauta ar apklātām gultām, un es nākamās dienas pavadu nepatīkamās gaidās, vai manos vieninieka apartamentos neieradīsies vēl kāds. Otrā dienā pie manis virtuvē pārvācas kollēģe Lija Veikina, kuŗai arī ir istaba vecpilsētā. Viņas labierīcības sastāvējušas no mazgājamā trauka istabas stūri ar aukstu ūdeni un naktspodu skapī. Un nedrikst pīpēt!

„Pie Siliņa vismaz varēja nomazgāties”, atceras Lija, „uzkāpj uz krēsla − var nomazgāt apakšu, nokāpj no krēsla − augšu!” Cienījamā aktrise aizmirst, ka Siliņa apartamentos bija pieietama arī pilna kanalizācija un viņai nebija notes brīdī jātup skapī. Ja kāds grib nopeldēties jūrā, tad jānoiet lejā uz liedagu pa Donersgatan. Daži izmēģina. Spriedums − nolādēti auksts ūdens!

Vecpilsētā atrodas galvenā sabiedriskā ēka − tautas nams Borgen, kur notiks solistu koncerti un teātŗi, vakaros − disko un ēdināšana − latviska sirsnība un zviedriska apkalpošana („Ēdināšana? Instantā caureja!” saka Lija), Visbija doms un blakus botāniskajam dārzam estrādes laukums ar speciāli konstruētu skatuvi. Par estrādi jau daudz rakstīts mūsu presē. Visbijas valde gādāšot 20 karogmastus, apgaismošanai 50 prožektorus. Skatuve vien izmaksājusi 45.000 Austrālijas dolārus! Daļu materiāla vēlāk izlietošot jachtu ostas būvē. Soli un krēsli tiekot vesti no malu malām. Lai gan zviedru amatnieki tiek uzteikti par labu darbu, viņi nav rēķinājušies ar 50 saulesjostniekiem. Dr. Ruņģis vēlāk saka, ka skatuve līgojusies.

Visbijas Doms, kur notika oikūmenisks dievkalpojums.   (B. Rozīša uzņēmums)

 

Arī par Visbijas domu jeb Sv. Marijas baznīcu ir savs stāsts. Upatnieku pāris no Čikāgas ir atbraucis uz Gotlandi, lai būtu tik tuvu Latvijas krastam, cik vien iespējams, un salaulātos. („Lai tiktu prom no radiem”, viņi smiedamies stāsta). Vedēji līdz. Mācītājs no Zviedrijas. „Es ceru, ka šī nav tā baznīca, ko viņš ir sameklējis!” Mudīte Upatniece sacījusi, ejot garām domam. Bet tā ir. Speciāla ceremonija 6 cilvēkiem 1100 vietīgā baznīcā. „Mēs gribējām salaulāties pie jūras, bet mācītājs, teica, ka smiltīs krusta zīmi nevar ievilkt”, tā Upatnieks. Pēc šī vēsturiskā notikuma Upatnieku pāris noīrē divvietīgu divriteni. Izīrējamā vieta ir ostmalā, un firma lepni plivina mastā sarkan-balt-sarkano karogu. Kā tu neiesi pie tāda cilvēka īrēt! 

Ar divriteņiem brauc gandrīz visi. „Man viena tautu meita no Saules jostas iekrita acīs”, atceras Skaidrīte Dariusa, „brunči bija sacelti ap jostasvietu, kājās baltas, tautiskās apakšbikses. Tā viņa brauca: villaine priekšā uz stūres, un vainags uz riteņa raga. Tas bija vienreizējs skats. Es domāju: nu tas ir īsti tautiski, kā mēs šeit ņemamies, ka vienreiz esam prom no automašīnām, tramvajiem un autobusiem un ka visi tikai pārvietojas ar kājām un riteņiem”.

Es tomēr vienu dienu piekantējos Dr. Gundaram Ķeniņam ar kundzi no Olimpijas ASV, un mēs aizbraucām viņu īrētā mašīnā uz Kothammarviku, apskatīt Bēgļu avotu salas austrumu galā. Pie Bēgļu avota klintī ir iekalti vārdi: Lettiska Flyktlingar, ar 1945, maj. (latviešu bēgļi 1945. g. maijā)

Vai es jums teicu, ka mēs iebraucām Visbijā 16. jūnijā? Nē? Ir sestdiena. Izstādes atklāšanu Gotlandes vēstures muzejā mēs esam nokavējuši, jo tajā laikā bijām vēl Kopenhāgenā un mēģinājām dabūt vaļā lidmašīnas labiericību durvis. Gotlandes vēstures muzejā ir izstādīti Niklāva un Lara Strunkes darbi. Vēl ir izstādes par dažādām vēstures tēmām.

Salasījušies Borgenā, es, Juris Zemītis un Lija Veikina izliekam propagandas materiālus savam sarīkojumam „Tu esi Gotlandē, mans draugs.” Tas ir mans bēbītis − humoristiski satīrisks uzvedums. Režisoru Imantu Sveili esam atstājuši mājās, bet mūsu rindas ir papildinātas ar ALT aktieŗiem Gunāru un Irēnu Klausu, no Saules Jostas ar Dainu Eglāju, Andri Jaunbērziņu, Imantu un Māru Līci, Judīti Šmiti. No Stokholmas latviešu teātŗa 2 minūšu skatam esam aizņēmušies Modri Grosu. Ir paredzētas 3 izrādes, bet tā kā tās ir izpārdotas, tad mums piešķiŗ vēl ceturto − pusnaktī.

Uz ziņu dēļa Borgenā lasāmi arī precību sludinājumi: viens ir no četrdesmitgadīgas meitenes, otrs − „Esmu naudas pelnītājs un tērētājs, ja nebaidies − sauksim OK.” Acīmredzot, OK saucējs ir no angliski runājošām zemēm. Mums ir viesi arī no Irānas, Brazilijas, Argentīnas un Venecuēlas.

Sestdienas vakarā ir Stokholmas latviešu teātŗa izrāde − T. Bangas Septiņas Vecmeitas, Elzas Daugavietes-Lapukinas režijā. Programmā rakstīts, ka spēlē Laima Cekule, Ruta Branka, Irma Dziļuma, Kristīne Bergholca, Margita Grante, Millija Leite, Matilde Vīcupa, Emma Ziediņa un Jānis Bergholcs. Es varonīgi noskatos izrādi, lai gan acis aizkrit ciet jau pie certurtās vecmeitas. Taču pēc viņiem mums jāizmēģina savam uzvedumam gaismas. Tie, kam nav nekas jāmēģina, aiziet uz diskotēku. Mūzika iespēlēta skaņu lentā. Austrāliešus apsveic ar tradicionālo Valcējošo Matildu. Tas, ka Borgenā kas notiek, norāda ārpusē saslietie divriteņi. Zviedrijas latviešu jaunieši staigā apkārt koka tupelēs, kas mums izliekas lielas un smagas kā vikingu laivas.

Kad aizeju gulēt, ir vēl gaišs. Skaidritei Dariusai ir taisnība, sakot, ka „Gotlandē bija viena vienīga gaŗa diena.”

 

Svētdien, 17. jūnijs. Saule ir augšā pirms manis. Pēcpusdienā Dzejas brīdis pie Bēgļu avota ko vada Andrejs Irbe. Man tas ir par tālu. Vakarā plkst. 20.00 ir mūsu pirmā izrāde. Tai pašā laikā Sävesskolan (Sēves skolā) dzied Toronto sieviešu koris Zīle, diriģents Arvids Purvs.

Pirms mums Borgenā Atbalss koncerts. Ansambli vada Leslijs Īsts, kas arī pats dzied līdzi, bez viņa − Lilija Zobena, Jāna Grīnberga, Ilze Kuplēna un trīs brāļi Grīnbergi. Atbalss nav nekāda popgrupa, un kas sagaida Ai, laidi, laidi, laidi, aiziet mājās vīlies. Programmā ir arī Marka (jeb Mareka) Opeskina komponētā nerātnā tautas dziesma. „Nezin, kas Marekam bijis toreiz prātā”, skaidro publikai Lilija, „tikko apprecējies...” Par to, kas Marekam bijis prātā, nevienam pēc noklausīšanās šaubu nav. Par šo koncertu humoristiski satīriskais žurnāls Rūgtais Apīnis raksta: „Dziesmu svētkos pirmo reiz atskaņoja nerātnās tautas dziesmas, kam meldiņu bija devis Marks Opeskins. Starp atskaņotājiem bija arī Lilija Zobena − pazīstama dziedone, diriģente un būvuzņēmēja (Taisīšu tiltu pār plašu jūru). Varēja sagaidīt, ka latviešu bajārīšas skries ārā no zāles, trīcošām nāsīm un, saktām, žvadzot. Nekā! Dziesma bija pat jāatkārto. Tas norāda, ka esam kļuvuši brīvdomātāji, vai, ka pietiekami labi nesaprotam latviešu valodu.”

Plkst. 20.00 pienāk mūsu kārta. Izrāde norit pavisam raiti. Laurus plūc Lija Veikina ar savu Larisas Mondruisas tēlu un dziesmu, ko es Lijai speciāli rakstīju. Visumā reakcija laba. Vienīgā kritika: tā kā mazliet pa gaŗu.

 

Pirmdien, 18. jūnijs. No rīta Dzejas bridis. Es neeju, bet es apbrinoju cilvēkus, kas to dara. Tas drošvien ir intelekta trūkums, bet man nekas neliekas garlaicīgāks kā paša autora lasītie darbi (ar izņēmumiem). Es bieži arī nekā nesaprotu, ko man dzejnieks mēģina sacīt, un, ja es nesaprotu, man zūd interese. Tāpēc es neeju, jo es labi apzinos savu aprobežotību.

Pēcpusdienā eju klausīties mazo dziedātāju putniņu Kolibri, kas koncertē kādā skolā. Ansambļa vadītājs ir Mārtiņš Aldiņš, bez viņa Jānis Sils, Juris Broks, Pēteris Aldiņš, Pēteris Ozols, Rūta Ruice, Anita Kuprisa, Lalita Saliņa, Līga Aldiņa, Laila Saliņa. Nevienā mazā grupiņā nav koncentrēts tik daudz talanta − 5 komponisti, vairāki skoloti dziedoņi, visi dalībnieki spēlē vienu vai vairākus instrumentus − ērģeles, klavieres, kokli, ģitāru, stabules, āžragus, flautu, trompeti, klarneti, sitamos instrumentus. Neparasts koncerts!

Vakarā Borgenā ir „austrālietes” Ernas Lēmanes luga Solterra, bij. Liepājas teātŗa aktieŗa Pētera (Gota) Elsiņa režijā. Bez abiem Klausiem vēl darbojas pats Elsiņš, Imants Lēmanis, Egils Stokāns un Zinta Ozoliņa. Ne šī, ne otra izrāde nenotiek zem laimīgas zvaigznes, un presē izskan pārmetumi par teksta nezināšanu, sliktiem skaņu efektiem u.t.t.

Tai pašā laikā Sēves skolā notiek Andreja Jansona diriģētais Ņujorkas latviešu koŗa koncerts.

Pēc Solterras atkal dzejas uzvedums „Lai atkal par cietu zemi”. Vadonī lasu, ka sastādītāji ir Juris Kronbergs un Juris Rozītis. Pāvila Johansona mūzika un izpildījums.

Gotlandes Dziesmu dienu ideja pieder komponistam un diriģentam Albertam Jērumam, kas bija svētku muzikālās daļas vadītājs. Taču viņš vairs svētkus nepieredzēja. Viņa sapni dzīvē izved Zviedrijas latvieši − ricības komitejas priekšsēdis Jānis Muchks (viņš ir arī rīcības komitejas priekšsēdis 2. un 3. PBLA dziesmu dienām. Es neredzu viņa vārdu nevienā TZO kavalieŗu sarakstā), priekšsēža biedrs un informācijas daļas vadītājs, jaukais cilvēks Jānis Ritums, administratīvo daļu vada jaunieši Andrejs Leimanis, tautas dejas − Ingrīda Leimane uc. Kopā ar komitejas locekli Maksi Štālu viņi ir bijušie Minsteres ģimnāzijas „mičotāji”, kas pirms pāris gadiem viesojās ar savu uzvedumu ASV un Austrālijā. Vispār starp komitejas locekļiem netrūkst sabiedribā pazīstamu vārdu.

  

Otrdien 19. jūnijā, plkst. 10.00, Brīvdabas estrādē sākas atklāšanas akts un koncerts. Esmu mazliet apaukstējies un to noklausos no sava dzīvokļa loga. Atklāšanas runu saka PBLA priekšsēdis I. Spilners, svētku runu dzejnieks A. Eglītis. Un tad Lilija Zobena baltā Latgales tautas tērpā, no dzejnieces Karmenas Kurzemnieces palienētās kurpēs (pašas kurpes palikušas Londonā) dzied

Dzeguze kūko,
Dzied lakstīgala,
Raud mūsu māsiņa
Svešai zemē

un iedzied sevi klaidu latviešu sirdīs. No šīs dziesmas ņemts arī Dziesmu dienu motto: Taisīšu tiltu pār plašu jūru. Viņas vārds ir pēkšņi visu mutē. Lilijas ārkārtīgo popularitāti apliecina pilnās koncertzāles gadu vēlāk Austrālijā ar minimālu izziņošanu.

Sākas koncerts ar apvienoto kori, vīru kori, pūtējorķestri un diriģentiem Longīnu Apkalnu, Manzaru Dreimani un Liliju Zobenu. Zviedrijas armijas Gotlandes garnizona pūtējorķestris atskaņo speciālo šim gadījumam veltīto Tiklas Ilsteres kompozīciju Trīs ainas. Diriģē Longīns Apkalns. Komponiste jau ir smadzeņu triekas upuris un noklausās koncertu braucamā krēslā. Pirmo reiz atskaņo arī Imanta Mežaraupa kompoziciiju Dziesmu Dienu gaviles.

Līdz šim brīdim esam dzīvojuši kā pagāni, pēcpusdienā − vārds baznīcai. Oikumēnisko dievkalpojumu vada archibīskaps Arnolds Lūsis ar katoļu prāvestu K. Vilni, pareizticīgo virspriesteri A. Černaju un 8-9 citiem garidzniekiem. H. Pavasara Dāvida dziesmu dzied Vācijas latviešu koris, diriģenta Manzara Dreimaņa vadībā. Vēl piedalās soliste I. Pētersone. Dievlūdzēju ap 3000.

Vakarā atkal mēs un Zīles koris, gan katrs savā vietā un plkst. 20.00, Brīvdabas estrādē J. Raiņa Daugava. Ir sasodīti auksts! Te jārunā par klaidu latviešu amatierfotogrāfiem, kas laikam skolojušies pie itāļu paparazzi. Aprkrāvušies ar foto aparātiem kā zirgi ar auzu kulēm, viņi kā liels, satraukts haizivju bars riņķo gar skatuves priekšu, pat lēc uz tās, un, iebāzuši fotoaparāta objektīvu burtiski aktieŗa rīklē, fotografē tuvskatā larinksu un mandeles. Man nav jāmin, es zinu no kuŗa kontinenta viņi nāk.

Šim uzvedumam bija jābūt vienai no dziesmu dienu naglām, jo galu galā to režisē Osvalds Uršteins, bet kaut kā tiek sists naglai gaŗām. Patīk Kārlis Ģērmanis ar savu dabīgo runāšanu. Nepalīdz arī dabiskās gaismas, ko tikai labi vēlu nomaina elektriskās. Pavisam grūti klājas veļu laivai, jo tai jāairējas pilnā gaismā pa Veļu upi, bet ko lai dara? Sauli nevar pievarēt pat Uršteina maģija. Daugavas aktieŗiem zem kājām ir filca gabali, jo mikrofoni uztver soļu troksni. Jānis Gulbītis stāsta, ka Uršteins no sākuma pieprasījis, lai visu estrādi noklāj ar biezu grīdas segu. Tas nav bijis komitejai pa kabatai. Jānis, domādams par pliko svētku kasi, atradis lētāku versiju. Viņš izpircis visās Visbijas kurpju bodēs filca zolītes, ko liek kurpēs, lai ziemā kājas nesalst, un pielīmējis pie katra tēlotāja zolēm filca pamatnes.

Kāpēc izvēlēta Raiņa Daugava? Ir bijis īpašs nodoms un uzdevums: latviskā gara un vienotības stiprināšana, ticības stiprināšana latviskai nākotnei. Tā rakstīts Vadonī. Aktieŗi nāk no Amerikas teātŗa ansambļa Vašingtonā (Austra Šteinberga, Hilda Prince, Ārijs Dubinskis, Maija Lele, Mārtiņš Parņickis, Helga Gobzine, Anda Uršteina, Kārlis Ģērmanis, Jānis Vītols, Vilnis Baumanis, Kārlis Ķuzulis, bet dziedoņi, runas koris un jauniešu grupa no Stokholmas. Dziesmas iestudē Zviedrijas mūziķis Andris Vītoliņš. Koordinētājs ir drāmatiķis Jānis Gulbītis, kas ir arī visu sarikojumu koordinētājs. Režisora palīdzes − aktrises Emma Ziediņa un Irma Dziļuma. Daugavas panorāmu veido Helsingborgas vietējā teātŗa scenogrāfs Gunārs Pāvuls. Piedalās Viduszviedrijas koris.

Beidzot Daugava ir apstājusies velt savu vilni. Nākamais lielsarīkojums uz estrādes ir Saules Jostas Mārietas dziesma. Saules Josta ir nupat nobeigusi Austrālijas-Amerikas-Kanadas-Eiropas turneju, lai dejotu pēdējo reiz savai lielākajai turnejas audiencei. 53 dejotāji, dziedoņi, mūziķi no Sidnejas, Kanberas kopā veido Saules Jostu, ko katrs pie sava gala tur vadītāji Skaidrite Dariusa un Dr. Juris Ruņģis. Dekorātore ir Dace Bobeta, pati aktīva dejotāja.

„Mums teica, ka mēs varēsim savu skatuvi iekārtot, kad beigsies Daugava”, atceras Skaidrite. „Mēs teicām: mums vajag tumsu! Mums jāredz, kādi tie uguņi ir! − Jā, jā, jums būs tumsa! Kad tikām pie skatuves, bija jau rīta gaisma!”

Saules Josta ir nometināta kādā skolā. „Ļoti interesanta bija tā dzīvošana un gulēšana kopā visiem lielajās telpās”, turpina Skaidrite, „visi vienā jauktā pūlī − meitenes un puiši. (Gan katrs savā gultā.) Tas deva tādu kopību. Visi gāja visur kopā. Pat nebija atsevišķas „partijas”. Mums vienmēr bija divreiz vairāk cilvēku mūsu guļamzālē, nekā gultiņu un īsto gulētāju. Iztikām ar miegu, ko izdevās nozagt.”

Tā jau nav, ka nebūtu bijusi sabiedriskā dzīve. Vakaros Borgenā − disko. Saules Jostas dalībnieks Jānis Dušelis atceras, ka plkst, 10.00 skola slēgta ciet, un, ja nav bijis kāds noorganizēts, kas atveŗ durvis, bijis jālien iekšā pa logu. Uz disko nāca arī zviedri. „Piecās minūtēs viņi bija pilnā”, atceras Lija Veikina. Tik tiešām zviedru jauniešiem ātri tiek. Varbūt labi, ka tā, jo šņabis ir ļoti dārgs. Tāpēc zviedri brauc gaŗās vietējās kuģu tūrēs, kur alkohols ir bez muitas. Viņi gala punktā nemaz nekāpj nost, bet brauc atpakaļ uz sākuma punktu, no kurienes viņus nolej nost no kuģa.

Starkol − stiprais alus − nav tik viegli dabūjams. Kam vaļas stāvēt rindā? Dzeram „švako”. Ja tajā ir kāds procents paslēpies, tad to pašu nevar atrast. Atceros, ka Vilnim Zaļkalnam bija plāns ievest alu no Polijas, bet laikam nekas neiznāca. Mūsu attiecības ar zviedriem ir korrektas un par burlacībām neko nedzird, vai dzird maz. Cik atceros, bija pāris aplaupīšanas mēģinājumu, kur zviedru jaunieši, narkomāni, bija naktī uzbrukuši vai gatavojušies uzbrukt mūsu senioriem.

Gotlandes svētku diriģenti. Pirmajā rindā no kreisās Arvids Norītis, Lilija Zobena un Longins Apkalns. Otrā rindā: Arvids Purvs, Marks Opeskins im Viktors Bendrups. (B. Rozīša uzņēmums)

 

Trešdien, 20. jūnijā. Luterāņu dievkalpojums, Dievturu sadraudzes rīts, Kolibri koncerts, Septiņas vecmeitas, Ņujorkas latviešu koŗa koncerts, Zviedrijas Karaliskās operas solistes, mecosoprāna Ileanas Pētersones koncerts Borgenā, Saules Josta un vēlā naktī − mēs. Kā saka, pieblīvēta diena.

I. Pētersonei ir līdzi suns, par kuŗa muzikalitāti sidnejieši vēl šodien stāsta leģendas. Tas, ka viņš mēģinājuma laikā Borgenā dziedājis augstos toņus dziedonei līdz, nebūtu nekas, bet Juris Ruņģis apgalvo, ka viņš pūtis līdzi arī kantātes solo partijai Kopkoŗu koncertā. „Es biju aizmugurē, un tas suns dziedāja līdz”, viņš apgalvo. „Jā, Pētersonei bija tas dievīgais suns”, Lija Veikina viņam piebalso. „Kopkoŗu koncertā es biju pašā aizmugurē un līdu pa vidējo taciņu uz priekšu, līdz varēju jau kārtīgi redzēt un dzirdēt. Pēkšņi jūtu, ka man kas pūkains sēž blakus. Es esmu notupusies blakus Pētersones sunim. Šis sēž 5. rindā un klausās koncertu.”

Es to nevaru teikt par daudziem divkājainiem aizmugurē. Viņi uzņem dziesmu skaņu lentā un pa nākamās dziesmas laiku to atspēlē. Kāpēc? Es nezinu.

Plkst. 21.00 − Saules josta. J. Ruņģis atceras, ka zem skatuves ģērbtuvēs bijis ļoti auksts. Skaidrītei Dariusai ir pavisam cits stāsts: „Mums pirms izrādes bija salikti tautas tērpi ap un zem skatuves. Trīs piedzēruši zviedri nostājas tieši pie mūsu tautas tērpiem un... Mēs bijām tik šausmīgi uztraukušies. Sakām angliski: „Ko jūs te darāt?” Viņi saka: „Bet te nekur citur nav kur iet! Un tiešām − pie katra krūma bija cilvēki.” J. Ruņģis: „Runājot par tautas tērpiem, mums Melburnas jauktais koris bija apsolījis, ka palīdzēs vest tos atpakaļ uz Austrāliju. Mēs bijām ar to rēķinājušies. Teicām: pēc Gotlandes izrādes mēs sapakosim savus tautas tērpus kādos 10 koferos un iedosim līdzi. Bet kamēr bijām Gotlandē, koristu plāni bija, diemžēl, mainījušies. Biedzot koristi tomēr saka, ka ņems koferus, bet mums tie jāved uz viņu hoteli un jāslēpj no oficiālā pavadoņa, jau minētā norvēģa. Labi. Aizvedam tautas tērpus uz Stokholmu. Braucam abi ar Dušeļu Jāni uz hoteli, kur noīrējam istabu. Ierēdnis skatās uz mūsu 10 koferiem un grib zināt, cik tad mēs tai istabā īsti būšot? Mēs sakām: neviens, tikai mūsu koferi. Zvanām pa naktsvidu melburniešiem: kam ir vēl vietas? Kas var paņemt vienu koferi? Šie saka: mēs paņemsim pa koferim, bet jums tie jāatgādā uz mūsu istabu.” S. Dariusa: „Es biju tā nesēja. Pavadonis bija redzējis Juri ar koferi, un viņš vairs nedrīkstēja rādīties. Šis tikai paskatās koridorā, vai kāds nav. Nav! Es tik ar tiem koferiem. Sviedri līst. Prom uz istabu! Atkal atpakaļ!”

Šodien es lasu Vadonī: „Mārietas dziesma atkal sasien saites ar tālu senatni − 13. g.s. Seno tautas dzīves ziņu glabā tautas dziesmu, paražu un ticējumu apraksti, deju gājieni, kas brižam ir ar kultisku nozīmi, citreiz tīrs jaunu ļaužu prieka un vitalitātes izpaudums. No šīs vielas veidota uzveduma choreografija un teksts. Tautas dziesmu melodijas aranžējis Imants Līcis, kas arī komponējis jaunas dziesmas. Tērpi darināti pēc archeoloģisko izrakumos atrasto 13. g.s. tērpu un rotu parauga, krāsās piemērojot tā laika dabīgajām krāsošanas iespējām.

Iestudējums veidots ap dainās apdziedāto Māras meitu Mārietu, kas atnākusi zemes ļaužu dzīvē dalīties savas tautas likteņos. Nākamais uzveduma posms apvīts ap vēstures temu − bruņinieku uzvaru pār zemgaļiem. Zemgaļi dodas neuzvarēti trimdā, Mārieta aiziet savas zemes avotā pārliecībā, ka jaunas audzes pārdzīvos nedienas.”

Mūsu pēdējā izrāde „Tu esi Gotlandē, mans draugs” ir nolikta plkst. 23.30, jo mums jāgaida uz mūsu Saules Jostas aktieŗiem. Pienāk pulkstens viens, bet sauljostnieku vēl nav. Mūsu publika ir nogūlusies zālē uz krēsliem. Sākam pīkst. 1.30. Es zinu, ka otras tādas izrādes manā dzīvē vairs nebūs. Juris Zemītis: „Atceros, kā pirmajā rindā Miezīšu Solveigai (Dr. S. Miezīte no Toronto) tās acis gāja ciet. Tikko turēja plakstiņus vaļā. Acu zīlītes griezās uz augšu. Viss, ko varēja redzēt, bija tādas baltas, baigas acis. Galviņa nokrit uz priekšu... uzreiz Zigis (Diždanča vadītājs Z. Miezītis) šai elkoni sānos, un Solveigai galva atkal augšā.”

Kad nobeidzam izrādi, saule jau ir uzlēkusi.

 

Ceturtdien, 21. jūnijā. Borgenā pie pusdienu galda sēž dievturis Auseklis Pērkons no Toronto un mācītājs Gunārs Abakuks, arī vecs mičotājs. − „Kas tev kopējs ar šito ķeceri?” es Gunāram prasu. Acīmredzot, ir. Nozirgojamies labu laiku. Man šķiet, te man radās ideja skečam „Apvienošanās”, kur dievturiba un kristīgā baznīca ved sarunas par vienas baznīcas veidošanu.

No rīta ir ALT izrāde (abi Melburnas kolēģi nemaz pēc mūsu izrādes nav gājuši mājās, bet pārgulējuši ģērbtuvē), Dzejas bridis III (acīmredzot, sabraucis vesels lērums dzejnieku).

Salasīšanās svētku gājienam ir pie Sūlbergas skolas. Tautu meitas piebrauc uz divriteņiem. Pat kāds diriģents frakā! Plkst. 15.30 sākas svētku gājiens. Imants Freimanis (PBLA loc., Zviedrija) mani iepazīstina ar vijolnieku, diriģentu Arvidu Norīti kā labāko anekdošu stāstītāju. Norīts pagūst izstāstīt vienu anekdotu, un gājiens sāk kustēties uz brīvdabas estrādi vecpilsētā. Starp gājējiem ir arī Saules Josta savos krāšņajos tērpos. Pēteris Pincers pa reizēm pūš āža ragā. Ielas ļaužu pilnas. Klik-klik strādā foto aparāti. Vēl nav atnācis video laiks.

Kopkoŗu programmā ir mūsu klasiskā koŗa literatūra un viena V. Strēlertes atdzejota gotlandiešu tautas dziesma.

Aicina puķītes tur dietin diet,
Ai sirdsziedīt!
Nākšu, ja vēlies, tev vainagu siet
Ai, lilijas, pulkstenītes.

Diriģenti: Ziedonis Āboliņš (Anglija), Viktors Bendrups (Austrālija), Andrejs Jansons (ASV), Arvids Norīts (Zviedrija), Arvids Purvs (Kanāda), Marks Opeskins (Vācija), soliste: Ileana Pētersone un, ja jums patīk, arī viņas spalvainais draugs. Šis ir vienīgais sarikojums, uz kuŗu aicināti zviedru viesi, lai nebūtu jārunā divās valodās.

Pēc koncerta runas un apsveikumi arī no zviedru puses. Gotlandes pašvaldības vārdā klātesošos uzrunā Torens Gustavsons, tulkojumu lasa vicepriekšsēdis J. Ritums. Godinot savus mājas tēvus, klausītāju pulks pieceļas kājās. Vienu brīdi smieklus zviedriski pratējos tautiešos izsauc Jāņa Rituma teiktais, kas tagad arī runā zviedriski. Jānis apstājas, saķer vaigu un sāk lasīt no citas lapiņas. Kas te notiek? It kā Ritums esot sācis izteikt pateicību zviedriski, pirms Gustavsona runas beigām. Bet tie visi ir tikai dzīves sīkumi! Uz estrādes uznāk visi kopkoŗa diriģenti, un Gotlandes tūrisma biroja ļaudis viņiem pasniedz ziedus. Tad Lilija Zobena pakāpjas uz podesta, un mēs visi dziedam mūsu Tautas lūgšanu. Divas reizes.

Jānis Ritums atklāj Dziesmu dienas Gotlandē 1979.g. Foto B. Rozītis

 

Plkst. 21.00 turpat Portlandes ansambļa Dzintars koncerts. Ja pa Daugavas laiku bija sasodīti auksts, tad tagad ir sasodīti, sasodīti auksts. Zem deguna lāsteka un matos sarma!

Dzintars nevien dzied, bet visas viņu dziesmas ir arī choreografētas. Ansambli vada pianiste Brigita Ritmane-Ose. Viņa ar jaunāko māsu Lolitu ir devušas daudz jaunu dziesmu. Gotlandei speciāli veltīta dziesma Nemiers un jauns pirmatskaņojums Lai latvju dziesma skan. Ja Ritmaņi, ieskaitot administratoru Andri Ritmani, ansamblim ir devuši 3 locekļus, tad 3 meitas − Andru, Māru un Lauru − ir devusi Zommeru ģimene. Vēl viens grupas trumpis ir Arturs Livermors, amerikānis, Brigitas pirmais vīrs, kas labi runā latviski, bet kuŗam solo dziedājumos ir tendence mazliet slīdēt. Vēl dzied Arturs Birnbaums, Edvīns Rūsis, Edgars Galiņš, pie sitamiem instrumentiem − Mārtiņš Rubenis, ģitārists − amerikānis Pauls Džemesons. Skaņu meistars ir Arturs Rūsis. Iespaidīga grupa, no kuŗas šodien ir palikuši tikai skaņu ieraksti un atmiņas. Koncerts oficiāli beidzas ar A. Ritmaņa Manai tautai.

„Fantastiski dziesmu svētki!” raksta Janis Borgkvists Gotlandes Dagblad slejās, recenzējot kopkoŗu koncertu. No diriģentiem viņš sevišķi izceļ publikas mīluli Mareku Opeskinu, kas nesen ieradies no Latvijas. Ar rakstiem un foto attēliem Dziesmu dienas apraksta visi 3 Gotlandes laikraksti, bet visu pārtrumpo konzervatīvais Gotlands Allehanda, kam pāri 1. lpp sarkanbalts sauklis: Lasi Latvijas sleju! Jā, vienu sleju iespiež latviešu valodā. Redaktors ir Andrejs Irbe. Kādā lasītāja vēstulē Laikā vēlāk lasāms, ka piedāvāta katru dienu pat vesela lapa, bet redaktors to noraidījis, jo pats nav spējis pierakstīt, bet citus žurnālistus nav gribējis palīgā aicināt. Drošvien muļķības vien, lai gan Rūgtais Apīnis pēc tam komentēja: „Ja tas taisnība, tad Irbe ir pelnījis palikt bez spalvām!” Avīžu veikalos izlikti plakāti: Latvieti, sleja tev! Svētki bildēs”. Par dziesmu dienām plaši raksta arī Sarkanās Ķīnas prese, kas saturā stipri atšķiras no Izvestijas žults. Tikpat aktīvi kā Izvestija svētkus apkaŗo arī Oļģerta Liepiņa lapele Bostonā. Liepiņa feļetonīti „Jauki dzīvot Gotlandē” pēc tam laipni pārspiež Dzimtenes Balss, minot, ka Oļģerta izdevumam esot šaurs abonentu loks, tāpēc jāizpalīdz.

Dziesmu dienas savos raidījumos piemin arī Gotlandes radio. Arī Zviedrijas valsts televīzija velta Dziesmu dienām stundu gaŗu raidījumu. Producents ir Ilgvars Linde.

Ne jau visas atsauksmes ir tik pozitīvas. Kāds M.S. no Vācijas laikrakstā Laiks, cita starpā raksta: „...nevienos latviešu dziesmu svētkos nav bijis tik maz īstuma un tik daudz uzpūstas patētikas”. Kā piemēru uzpūstai patētikai viņš min skaļruņu torņus, kas „katru dziesmas skaņu izklieguši pa visu pilsētu.” Nezin’ gan, kā mums bez uzpūstās patētikas būtu veicies, jo koncerti notika brīvā dabā.

Humoristiski-satīriskais žurnāls Rūgtais Apīnis svētkus komentē tā: „Muchku Jāņa saucienam: „Uz Gotlandi! Uz Gotlandi!” (jeb „Muchksim turp!”) bija paklausījuši tikai kādi 3000 tautiešu, kas runāja visādos akcentos un mēlēs, tā nodrošinot Dziesmu svētkiem financiālas ziepes. Lielākā daļa ASV un Kanādas tautiešu, uzzinādami, ka pa visu salu nav nevienas Šeratona viesnīcas, Makdonalda un Kentakī cāļu ceptuves, bija palikuši mājās. Pēc nedēļas ilgām svinībām Visbija tika nebojāta atdota zviedriem atpakaļ, kas norāda, ka letiņu dzīves spars gadu skrejā ir ievērojami samazinājies. Sarīkojumi bija nevienādas kvalitātes, sākot ar ļoti labiem, līdz „ar Dievu uz pusēm, pie kam bieži vien Dievs sev bija pievācis lauvas tiesu.”

Pēc koncerta es sēžu Borgenā un sūcu alu. Pie manis pieskrien Zemītis un asarām acīs saka: „Mēs uzvilkām Latvijas karogu!” Un tad, atbildēdams uz manu stulbo skatienu, viņš sāk stāstīt. Viņš kopā ar Viju un Ivaru Birzi no Sidnejas arī bijuši noslēguma koncertā. Tur plīvojis daudz Latvijas karogu. Uz pilsētas mūriem atkal stāvējis ļoti daudz tukšu karogmastu. Nodomājuši, ka kaut kur uz mūriem vajadzētu uzvilkt Latvijas karogu. Novilkuši vienu karogu un, drošības dēļ, gribējuši novilkt arī otru rezervei, kad pienācis viens no Rīcības komitejas un prasījis, ko viņi te darot? Šie atbildējuši, ka Muchks sacījis, lai novelk visus karogus un nes uz administrācijas telpām. „Šis uzreiz noorganizē manšafti, kas to dara”, turpina stāstu Ivars Birze, „mēs arī palīdzam, stiepjam, locām un gludinām, kamēr izdevīgā brīdī man karogs zem svārkiem, iesēžos Zommera mašīnā, kas netālu noparkota.” Bet neviens pakaļ nedzenas. Vēlāk pievienojies vēl Ivars Apelis no Sidnejas. Gājuši no viena vaļņa torņa uz otru − visi aizslēgti − kamēr nonākuši pie torņa pretīm Borgenai. Dabūjuši āmuru, nosituši durvīm atslēgu un uzvilkusi karogu. Borgenā Jānis Muchks un Imants Freimanis aicinājuši Zemīti, Apeli un Birzi nākt līdzi uz žāvētām butēm. „Izejam ārā,” Ivars stāsta, „uzreiz Freimanis sacīs Muchkam: vai tu redzi to Latvijas karogu? − „Nē”, Muchks saka, „būs garmatainie uzvilkusi.” Mēs nesakām nekā, bet kaut kā butu ēšana pajuka.”

Šis karogs uz Oster Port mūriem nākamajās dienās ir viens no visvairāk fotografētajiem objektiem Visbijā. „Es to vēl tagad redzu − Latvijas karogu vārtu tornī,” atceras Skaidrīte Dariusa, „vienalga, kur tu arī nebiji, ja tev sajuka ceļa virzieni, kas man bieži gadās, atlika tikai pacelt galvu un paskatīties uz karogu.”

Trobeļi ar Latvijas karogiem sākās daudz ātrāk. Visai Visbijai vajadzēja būt sarkan-balt-sarkano karogu rotā, bet zviedru valdība uz krievu lāča spiedienu aizliedza tos uzvilkt virs pašvaldību ēkām. Bet tagad uz pilsētas īpašuma plīvoja Latvijas karogs.

Otrā rītā, kā leģenda stāsta, pilsētas galva zvana Muchku Jānim. − „Vai jūs esat redzējis Latvijas karogu virs vaļņa?” − „Nē.” − „Tad es arī nē.” Tur viņu saruna karoga lietā it kā beigusies. Man stāstu neizdevās pārbaudīt, jo Muchks ir mainījis adresi, un mana vēstule atnāca atpakaļ. Latvijas karogs turpināja plīvot virs galvenajiem vārtiem līdz svētku beigām. Ivars Birze atceras, ka esot bijis plāns karogu ar ceremoniju novilkt, bet tad jau karogs bijis pazudis.

Gotlande laikam arī ir bijusi vienīgā vieta, kur Latvijas karogs pus dienu ir plīvojis blakus sirpim un āmuram. Kopkoncerta dienā Visbijā ieradās krievu tūristu kuģis. Turpat ostmalā, divriteņu izīrējamā vietā plīvoja mastā Latvijas karogs. Šodien dzirdu, ka it kā latviešu tautības tūristi neesot laisti krastā. Es nezinu, vai tas tiesa. Nav šaubu, ka starp mums bija arī latvieši no Latvijas PSR. Vai tad nu čeka būtu palaidusi tādus svētkus gaŗām? Un tad tas kidnapēšanas stāsts, bet par to vēlāk.

Blakus minētajiem notiek vēl citi sarīkojumi, kā DV, PBLA sanāksmes, Latvijas Soc. demokrātijas partijas 75 g. atceres svinības Visbijā.

 

Trešdien, 22. jūnijā. No rīta tautas deju lieluzvedums Saulgrieži. Vadītāja ir Ingrida Lēmane no Zviedrijas. Vieta − futbola laukums.

Vadonī lasāms, ka pirmās uzveduma daļas dziesmas un dejas apraksta ziemas saulgriežu izdarības, sākot ar Ziemsvētku sagaidīšanu, otrajā daļā − vasaras saulgrieži. Piedalās 17 deju grupas no 3 kontinentiem, speciāli šim uzdevumam sastādīts jauniešu ansamblis, ko diriģēs Marks Opeskins un Silvija Stroda. Ķekatnieki būs Māla ansambļa jaunieši ar rež. Juri Rozīti. Man maz kas no šī sarikojuma palicis atmiņā, izņemot gaŗlaicību. Dažiem dejotājiem bija kājās kovbojzābaki, vienai dziesmai instrumentācija bija galīgi šķība, kas nevienam nepagāja gaŗām, jo tika atkārtota vairākas reizes. Man blakus zālītē sēdēja kāda zviedru ģimene. Māte kukuļoja dēlēnu ar saldējumu, un, kad tas vairs nelīda iekšā, ar kronu zīmēm, lai tik šis sēž un skatās. Ja arī viņš palika mūsu kultūras neapburts, viens viņam bija jāatzīst − latviešu kultūra ir profitabla.

J. Ruņģis: Leimaņu Ingrida bija tai laikā stāvoklī ar Lienīti. − Lienīti? S. Dariusa: Mārietas dziesmā bija krustabas, un tur mēs to pādīti (bērnu) nosaucām par Lienīti. Kad Ingridai piedzima meita, viņa to nosauca no Mārietas dziesmas par Lienīti. J. Ruņģis: Tagad, kad satiekamies ar Lienīti kādos Dziesmu svētkos, varam atcerēties, cik sen atpakaļ Gotlande bija. Jā, Lienītei šogad paliks 17 gadu − vecāka, nekā toreiz viena otra Mārietas dejotāja.

Pēcpusdienā Bērnu un jaunatnes sarīkojums, ko sastādījuši Aija Cīrule un Juris Rozītis. Pirmajā daļā uzstājas Stokholmas jaunieši, otrajā − minsterieši Edītes Zeiles-Annuses vadībā. Stokholmiešu tērpi un dekorācijas darinājusi Anita Grīna pēc māsu Bergholcu zīmētiem metiem. Pirmās daļas smagumu uz saviem pleciem iznes Juŗa Rozīša vadītais Māla ansamblis ar bērnu kori Aijas Cīrules vadībā.

Minsterieši rāda Bezjēgas leļļu teātri ar pašu darinātām lellēm un sacerētu tekstu. Piedalās arī MLĢ kokļu un flautas ansamblis. Programmu sastādījusi un iestudējusi E. Zeile-Annusa ar palīdzēm Zuzi Silu un Lienu Ozolu. Pēc tam Borgenā Atbalss koncerta atkārtojums, uz ko aizeju arī es.

Runas vīriem ir spēks rokā, un šoreiz runas vīri nosprieduši, ka Jāņi būs dienu ātrāk. Arī zviedri svin Jāņus, rītdien viņiem brīvdiena. Pie alkoholisko dzērienu pārdotavas stāv liela rinda. Zviedri pērk stipro alu kastēm.

Arī mēs varam Borgenā iegādāties Jāņu groziņus par 45 kr. (raustbīfs, rosols, salāti, maize, sviests). Tāds groziņš ballē maksā jau 55 kr.

Plkst. 19.00 − Jāņu vakars Kneipciemā − kas par piemērotu nosaukumu − 4 km dienvidos no Visbijas. Pie ieejas mūs sagaida 2 sunīši ar Jāņu vainagiem ap kaklu. Mēs esam pašā jūras krastā, kādus 20 metrus virs jūras līmeņa. Lai tiktu lejā, jākāpj pa stāvu krauju. Viss plašais lauks ir piesēts ar cilvēkiem kas sēž uz segām, saliekamiem krēsliem, kā nu kuŗais. Var dabūt pirkt vājo alu un sieru. Šķūnītī spēlēs Kolibrija, kad būsim tikuši pie dancošanas. Vispirms Minsteres latviešu ģimnāzijas uzvedums Jāņu vakars, ko vada E. Zeile-Annusa, ar vairāk nekā 50 audzēkņiem. Kaut kur pa baru redzu sēžam Mārtiņu Zīvertu. Plkst. 22.00 uzslienam augšā abas darvas mucas. Iedegas ugunskuri. Labi, ka tā, jo vakars nav sevišķi silts. Tiek aplīgoti abi Jāņi − Muchks un Ritums. Gar krastmalu brauc jachta ar lielu Latvijas karogu, beidzot tā piestāj krastā, un braucēji pievienojas Jāņu bērnu pulkam. Šur tur atskan pa Jāņu dziesmai, bet mēs esam aizmirsuši līgot. Kopēju dziesmu šai milzīgajā laukumā ir neiespējami uzsākt. Jāņu tēvs jeb sarīkojuma vadītājs ir Māris Slokenbergs. Lija Veikina „Jāņu nakts bija vienreizēja. Saule nogāja un tūlīt atkal nāca augšā. Un tas ceļš... it kā zelta ceļš pār Baltijas jūru.” Tā pienāk Jāņu dienas rīts. Tie nav mani skaistākie Jāņi. Skaistākie Jāņi bija New Hampshiras Piesaulē, staigājot no mājas uz māju un dziedot, dziedot, dziedot. Mūsu priekšdziedātāja toreiz bija Birzgaļu Reiņa kundze Milda, bet tas ir cits stāsts.

Ansamblis Kolibri Visbijā − gājienā uz kopkoncertu Foto Uldis Grasis

 

No rīta, 23. Jūnijā, mēs braucam uz lidlauku. Tas vēl ir kā izmiris, ja neskaita kādu mūsu paziņu. Cik labi, ka mēs te esot! Viņu naktī komūnistu aģenti sazāļojuši un kidnapējuši. Mēs sakām, ka Zāļu vakarā ir bijis sazāļots viens otrs, bet kidnapēts...? Ivars Apelis saka, ka, ja mūsu paziņa arī būtu kidnapēts, liels zaudējums tas nebūtu! Nē, lai mēs nejokojoties! Viņš atvests uz lidlauku. Bijuši 2 vīrieši un viena sieviete tautas tērpā. Beidzamā, mums piebraucot, zvanījusi kādam pa telefonu. Telefona būdā neviena nav. Es redzu, ka viņš ir mērenā panikā. Mēs pie sevis nospriežam, ka te ir darīšana ar baltajām pelītēm, un viņš ar savām klizmām pie mums vairs dzirdīgas ausis neatrod. Tikai Lija vēlāk saka: „Un ja nu viņš mums stāstīja taisnību?” Viņš vismaz tam svēti ticēja un turpināja stāstīt visiem, kas vien gribēja klausīties. Bija interesanti vērot šo cilvēku sejas: vispirms laipna interese, kas pamazām pārvērtās neizpratnē, tad neticībā. Šodien man ir neērti viņam prasīt, kā tur īsti tai Gotlandē bija?

 

Vasaras saulgrieži pie Baltijas jūras Visbijā Foto Uldis Grasis