Jaunās Gaitas kolektīvam:

Kaut ko baltu un mierīgu
Grib debess un zeme,
bet visvairāk jau pats
tu tai viducī.

M. Čaklais

Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu 1997. gadu!
Pļaviņu 1. bibliotēkas darbinieces

 

 

 

JG redakcijai:

Paldies par 200. numuru! Un Dievpalīgu tikpat bagātiem nākamiem.

Nikolajs Kalniņš ASV

 

 

 

 

JG redakcijai:

A. Ezergailis turpina lietot termiņu „melnsimtnieks” (Mezgli JG 206) apzīmogojot ar to dažus tagadējos Saeimas polītiķus.

Tas ir pavisam absurds termiņš pašreizējā „tekošā momentā”; melnsimtnieki bija galīgas reakcionāras bandas pirms revolūcijas Krievijā; Cara valdības organizēti un atalgoti. Melnsimtnieki vērsās pret ebreju tautības cilvēkiem ar organizētiem pogromiem. No šiem notikumiem cēlās lielas ebreju emigrācijas uz Ameriku un Rietumeiropu.

Vai Cara Krievijas melnsimtnieku bandas atspoguļojas tagadējā Latvijā? Man liekas, ka nē. Vēsturniekam vajag objektivitāti, ne „apmelnot” dažus no Saeimas simts deputātiem.

Gunārs Spodris, Anglijā

 

 

 

 

JG redakcijai:

Piezīmes pie Ulža Šiliņa atmiņu stāsta (JG 206. un 207. nr.) „Tu esi Gotlandē mans draugs”

Ulža Šiliņa Gotlandes dziesmu dienu atcere ir reizē silts atmiņu stāsts un šo svētku tīri chronoloģisks apraksts. Lai arī šis dzīvais tēlojums ir U.S. humora pilns subjektīvs stāstījums, tas tik īsti atspoguļo šo svētku atmosfēru, ka tam ir vieta vēsturē. Ceru, ka JG un U.S. neprotestēs uzzinot, ka es šo aprakstu esmu pievienojis saviem dziesmu dienu materiāliem, kuŗi patreiz nodoti Latvijas vēstures archīvam, lai šovasar Visbijā, Baltijas valstu koŗu festivāla laikā, veidotu 1979. gada PBL dziesmu dienām veltītu izstādi.

Paldies Uldi par šo jauko stāstu un neņem ļaunā, ka tieši vēstures un šīs izstādes dēļ, man liekas nepieciešami pievērsties Tava raksta daļai par Visbijas karogošanu ar Latvijas karogiem (JG 207, 26 lp).

Nav taisnība, ka „zviedru valdība... aizliedza tos uzvilkt virs pašvaldību ēkām”. Uz rīcības komitejas lūgumu izmantot visus Visbijas karogmastus (ieskaitot tos, vecās pilsētas mūra torņos), pilsētas dome, tipiskā zviedru diplomātijas veidā, rakstiski paziņoja, ka tādu atļauju, kas attiektos uz visu pilsētu, mums nevarot piešķirt un vēlās mūs informēt, ka t.s. austrumu tornī diennakti esot jāplīvo Visbijas pilsētas karogam. Citiem vārdiem sakot − karogojiet kā spējiet izkārtot − tikai liekiet mierā mūsu „austrumu torni”.

Karogmasti bez Latvijas karogiem Visbijā praktiski nebija (izņemot ostas ieeju, kur neizdevās pierunāt ostas pārvaldnieku). Ka visi vecpilsētas mūra torņi bija karogoti, par to katrs dziesmu dienu apmeklētājs var pats pārliecināties pašķirstot savus foto albumus. Tāpat pie pilsētas tautas namā Borgen, kur atradās rīcības komitejas birojs, dalībnieku ēdināšana utt, gandrīz visu šauro ieliņu aizsedza liels Latvijas karogs.

Zināmu pārpratumu nezinātājiem varēja rast fakts, ka rīcības komiteja vēlējās ievērot Latvijas karoga lietošanas noteikumus, kuŗi prasa, ka tos jānolaiž ar saules rietu un jāuzvelk ar saules lēktu. Kā un kad, un kuŗā vietā Visbijā tas tika izpildīts, lai paliek bez atbildes.

Cita lieta ir pēdējā svētku naktī noņemtais Visbijas pilsētas karogs un uzvilktais Latvijas karogs „austrumu tornī”. Pie šā varoņdarba veikšanas vēlāk pieteicās gan Zviedrijas, Anglijas, gan arī rakstā pieminētie Austrālijas zēni. Lai arī tas tā paliek...

U.S. pieminētā leģenda par pilsētas galvas telefona zvanu man, rīcības komitejas priekšsēdim, ir tikpat kā taisnība. Izņemot to, ka tas nebija telefona zvans bet tautas deju lieluzveduma laikā saruna (tieši zem „austrumu torņa” ar Latvijas karogu). Pie manis pienāca Visbijas pilsētas par policiju un kārtību atbildīgais domnieks un jautāja: „Vai ir taisnība runām, ka „austrumu tornī” esot uzvilkts Latvijas karogs?” Karogu, no vietas kur mēs runājamies, nevarēja neredzēt... „Nē, es to neredzu” - „Tad es arī nē” (tieši kā U.S. stāsta). Vēl viņš vaicāja, kad svētki beigšoties. Teicu, ka šis ir pēdējais uzvedums. Bija atlikusi tikai Jāņu nakts ārpus pilsētas.

Nākošā rītā pie rīcības komitejas biroja durvīm atradām rūpīgi salocītu Latvijas karogu. (Nez vai mūsu zēni, kas Visbijas karogu novilka, to tikpat rūpīgi nodeva īpašniekiem?) Citi stāstīja, ka vēlu vakarā, kad mēs visi bijām Jāņu laukumā, mūsu karogu noņēmuši ugunsdzēsēji, citi, ka mūsu pašu jaunieši − teica, ka uzkāpuši tornī no ārpuses un karogu nolaiduši. Arī tas, lai paliek nedokumentēts...

Bet karogs „austrumu tornī”, kas tur plīvoja nepilnu diennakti, tiešām bija skaists, fotografēšanas cienīgs, un piekrītu Skaidrītes Dariusas teiktajam „es to vēl tagad redzu − Latvijas karogu vārtu tornī”.

Jānis Muchks, Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienu Gotlandē, 1979. gadā rīcības komitejas priekšsēdis.

 

 

 

JG redakcijai:

Labojums Gotlandes rakstam (JG 207) Juris Zommers ir Jānis Zommers no Portlandes.

Uldis Siliņš

 

 

 

 

JG redakcijai:

Sirsnīgi pateicos visai draudzīgajai Jaunās Gaitas redakcijai par iespēju arī man izteikt savu viedokli − kā to prasa un diktē demokrātiskais skats uz pasauli.

Tāpēc lūdzu ievietot tuvākajā JG numurā atsaukumu − kļūdas labojumu par mana vecā drauga profesora Andrieva Ezergaiļa nodaļā Mezgli XXXIII pausto kļūdaino apgalvojumu, ka man ir izdevies atjaunot Latvijas Vēstures institūtu un izraut to no akadēmiķa Arvīda Drīzuļa ķetnām. Diemžēl, man tas neizdevās.

Lai runā tikai fakti. Gatavojoties Latvijas vēstures institūta 60 gadu jubilejai 1996. gada februārī Institūta Zinātniskā dome pēc tagadējā direktora akadēmiķa Andra Caunes iniciatīvas pieņēma speciālu lēmumu, kas man kā toreizējam direktoram aizliedza jubilejas runā kritizēt akadēmiķi Aleksandru Drīzuli. Kad es to tomēr darīju, tad jau jubilejas oficiālajā daļā izpelnījos akadēmiķa Aleksandra Drīzuļa pretkritiku un 1996. g. 20. februārī − Latvijas vēstures institūta Zinātniskā dome gandrīz vienbalsīgi (tikai 2 atturoties) atstādināja mani no direktora amata. Akadēmiķa Drīzuļa kritika jubilejas runā vismaz tika minēta kā galvenais manis atcelšanas iegansts.

Indulis Ronis, Rīgā.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Jaunās Gaitas 207. numurs bija saturā bagātīgs pēc mūsu domām arī tādēļ, ka tas saturēja Ārijas Šulcas atskaiti par 8 līdzšinējām Ērģeļu dienām, kopš 1980. gada. Par to paldies!

Aicinām JG lasītājus, īpaši garīgās mūzikas cienītājus, jau gatavoties 9. Ērģeļu dienām, kas paredzētas 1997. gadā no 24.-26. oktobrim, Toronto. Dienu mude: Līksmojiet, gavilējiet un spēlējiet! (98.Ps.). Programma tiek iecerēta attiecīgi. Bez Ziemeļamerikas latviešu ērģelniekiem, programmā piedalīties aicināti Latvijas izcilie ērģelnieki Vita Kalnciema un Aivars Kalējs.

Latviešu Ērģelnieku Ģildes Amerikā un 9. Ērģeļu dienu rīcības komitejas vārdā aicinām atbalstīt un piedalīties.

Ivars Gaide, 9. Ērģeļu dienu rīcības komitejas priekšsēdis, 40 Longwater Chase, Unionville ON L3R 4A5 Canada

 

 

 

JG Redakcijai:

Mazāk dzejas, vairāk satīras. ...Rīkstes pelnījuši tie kas nelietīgi zākā Latvijas valdību, pašvaldību un vēstniekus ārzemēs. ... Andra Šķēles laivai nedrīkst ļaut grimt. Tā izvedīs krastā. Varbūt ne visus (arī R. Blaumaņa novelē Nāves ēnā daži palika uz ledus). Pēc tam varēs nākt sirdsapziņas parlaments, jaungaitnieki un Miķeļa Valtera mantinieki.

I. Bērziņš

 

 

 

JG redakcijai:

Mans vectēvs, Hermanis Enzeliņš, labi pazina Kārli Ulmani − pirmo Latvijas prezidentu, kas ar savu darbu un draudzīgo aicinājumu gribēja veicināt izglītību un radīt drošus saimnieciskus pamatus Latvijā.

Nesen no Latvijas saņēmu apmēram 300 nepublicētas vēstules, kuŗas K. Ulmanis rakstījis H. Enzeliņam no trim zemēm laikā no 1903. gada līdz 1940. gadam. Tā kā Jaunā Gaita ir publicējusi diskusiju sērijas par Kārli Ulmani, un viņa laiku, tad domāju, ka manam vectēvam rakstīto vēstuļu publicēšana JG lasītājiem sniegtu labu ieskatu Kārļa Ulmaņa personībā.

Olita Šmite, Burlingtonā, Kanadā

Red. piezīme: Sirsnīgs paldies Šmita kundzei par piedāvājumu. Vērtīgo vēstuļu publicēšanu sāksim nākamajā JG numurā reizē iepazīstinot ar Hermaņa Enzeliņa dzīvi un darbu.

Starplaikā aicinām JG lasītājus iepazīties ar rakstiem par Kārli Ulmani iepriekšējos Jaunās Gaitas numuros, piemēram, Gunara Irbes „Autoritārās Latvijas ideoloģija” JG 33., 1961. g.; Hermaņa Kreicera 1963. g. apcerējumu „Mīlētāji un nīdēji”, JG 43., profesora A. Aizsilnieka JG 130. publicēto rakstu „Vai tā būtu attaisnojuma meklēšana?” (attiecībā uz E. Dunsdorfa grāmatas par K.Ulmani recenziju JG. 128. numurā).

JG satura rādītājus var iegādāties JG saimniecības daļā.