JG206 Māris Ķirsons. Toronto man teica

PAR TRIMDAS LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKIEM

Latviešu bēgļi Vācijā 1946. gadā sešās vietās sarīkoja dziesmu dienas, ar 700 dziedātājiem vienā vietā, 300 dziedātājiem otrā, 365 dziedātājiem trešā un tml. Dziesmu svētki kļuva par vienu no garīgā spēka avotiem trimdā.

Klausījos 10. Latviešu dziesmu svētku Kanādā kopkoŗa koncertu R. Tomsona zālē š.g. 6. jūlijā. Sēdēju pirmā balkonā tuvu skatuvei. Varēju redzēt katru skatītāju zālē, katru dziedātāju uz skatuves un katru diriģenta žestu. Šīs pārdomas radās vērojot 3000 latviešu sejas koncertā un domājot par tālāku dzīvošanu svešumā.

Nespēju novērtēt katras dziesmas muzikālo vērtību un izpildījumu. Varēju gan izjust garīgo enerģiju un emocijas, kas nāca no koŗa un ko klausītāji uzņēma tādās dziesmās kā piem. Helmera Pavasara 96. Dāvida dziesma un Romualda Jermaka „Pie Dieviņa augsti galdi”. Citi salīdzinājumi: Melngaiļa „Senatne” un Imanta Saksa „Izauga ieviņa”; Valdemāra Ozoliņa „Latvija daiļā” un Selgas Mences „Dziesma arājam”. 3000 sejas nemelo, 4000 rokas neceļas spontāniem aplausiem bez iemesla. Meža koki gavilē Tam Kungam, bet smildziņa zied sidraba ziedus tikai latvieša acīs. „Senatni” Vizma Maksiņa vadīja ar vēl lielāku atdevi nekā vienkāršo tautas dziesmu apdari „Izauga ieviņa”, taču trīskrāsainā saulīte neuzliesmoja klausītāju sirdīs un prātos, kamēr ieviņa gan izauga un ziedēja kā zied viss, kas ir pārlaicīgs, kā latviešu tautas dziesma.

Longīns Apkalns gāja īpatnēju ceļu pie jaunajiem, uzrakstot 1968. gada dziesmu svētkiem Eiropā kantāti „Latviešu Dievs”. Daudzus tā aizkustināja, bet citi to kritizēja, piemēram prāv. O. Sakārnis: „Kur bija Dziesmu svētku rīcības komitejas vīri un baznīcas pārstāvji, ka pieļāva šādu latviskam garam un reliģijai svešu pasauli ievest Dziesmu svētku forumā?” (Tilts, 88/89, 1968).

Domāju, ka „Latviešu Dieva” kantāti neviens vairs svētku kopkoncertam nerakstīs. Trimdā ir izaugusi latviska jaunā paaudze bez „krīvu krīviem” un „Ciānas bērniem”. Mums nedraud „reliģiskais primitīvisms un atgriešanās uz cilšu garīgās dzīves līmeņa” (H. Biezais). 50 gadus dziesmu svētki un mūzika ir bijuši spēka avots trimdai, parādot kas mēs esam. Jauns laiks ir atnācis un jaunie komponisti un diriģenti to sajūt − jaunajiem latviešiem jārāda, no kurienes mēs nākam. To vislabāk spēj parādīt latviešu tautas dziesma. Tautas dziesma mājās un skolā, tautas dziesmu apdares roka vakaros un dziesmusvētku kopkoncertos.

LZ

TORONTO MAN TEICA

„Toronto,” man teica, „mēs tā nekad neesam darījuši.”

Un ar to viss it kā pateikts.

Bet, balss tonis un ķermeņa valoda
teica, ka daudz vēl nepateikts.

„Rīgā viņi...”
Un ķermeņa valoda kļuva arvien skaļāka.

Laikam nav pārāk patīkami,
kad Toronto aizrāda kā Rīgā dara.

Bet, kad Rīgā aizrāda kā Toronto dara...

Nu jā, bet par ko tad bija runa?
Par to, ka Rīgā Dziesmu svētku koncertā
kad Tēvijas kantātē dzied lūgšanu
tauta ceļas kājās;
jo tā taču ir lūgšana.
Un jau 90tā gadā tautai bija jušana, ka tā ir pareizi.

„Bet tad nevarētu applaudēt!”
„Kāpēc tad Messiah koncertā pēc Hallelujah chorus
var pašās beigās applaudēt?” prasīja kāda kundze.

Man liekas, ka viņam gāja grūti ar atbildēšanu,
jo varbūt nekad nebija bijis uz tādu koncertu.

„Filadelfijā baznīcā pēc tam kad Ieva Akurātere
dziedāja Breikša lūgšanu, mēs neapplaudējām,
bet pēc visām citām dziesmām gan” es atcerējos.
„Tā vai tā, solistei nebija tautas tērps.”
„Tad tu būtu cēlies kājās?”
„Nē.”
„Un ko tad tas būtu devis?”
„Tā vienmēr ir bijis.”

„Un kā tad ar tiem Latvijas dancotājiem?”
„Viņu kustības ir pa daudz teatrālas un pārspīlētas
un tas latviešiem ir kas svešs.”
„Kāpēc tad mēs visi tik milzīgi applaudējām tiem daugavpiliešiem?”
„Es gan nē.”
Un ķermeņa valoda pielika punktu.

„Un ko tu domāji par to, ka diriģentiem
pasniedz plastikā ietītas puķes?
Rīgā man teica, ka tikai krievi
pasniedz plastikā ietītas puķes.”

„Kur tu es bijis? Tā bija ļoti speciāla plastika!
Un, tā tagad dara.”
„Vai agrāk arī tā darīja?”
„Tas nav svarīgi.”

Vairāk neko neprasīju, jo nebija vērts.
Vai nav skumji, ka nav vērts?

Māris Ķirsons