Jaunā Gaita nr. 206, oktobris 1996

XXXIII

 

 

Satiksimies reiz no jauna,
pēc simt gadiem Piebalgā

 

Vai demokratija briesmās?

Latvijā demokratija ir dzīva un vesela, un ar katru mēnesi iesakņojas dziļāk − daudz labākā stāvoklī nekā pēc 6. Saeimas vēlēšanām. Tie, kas pagājušā oktobrī iegāja Saeimā kā demokratijas svešķermeņi, tagad liekas veselīgāku šūniņu ielenkti. Divas no četrām melnsimtnieku partijām tagad jau ir pajukušas un arī no Saimnieka aizkulisēm nāk ziņas, ka konflikti milzt. Lai gan Zīgerista, Kostanda, Kaula un Čevera kungi un kalpi ar nepieklājīgi īsām atstarpēm demokratijas riteņos iemet destabilizējošus sprunguļus, Šķēles koalīciju viņiem nav izdevies apgāzt. Prezidenta Ulmaņa pārvēlēšana, lai gan ne bez demagoģijas, bet tomēr bez sataustāmas korupcijas, ir pierādījums demokratisko struktūru dzīvotspējai.

Tas nenozīmē, ka demokratijai ienaidnieku pat Saeimas delegātu vidū trūktu. Bosi, saimnieki, kulaki, melnsimtnieki, galvenokārt ar vecā režīma, Viskrievijas mafijas un Vācijas saitēm, vēl dzīvo. Daži, pat latviski runājoši deklasēti inteliģenti, nespējīgi iedzīvoties latu ekonomijā, šūpojās matuškas tīklos. Bet pretstats šai vecā režīma zemtekstam ir neatkarīgā un demokratiskā Latvijā briestoša polītiķu, advokātu, žurnālistu un bagātnieku šķira, kuŗu skābeklis ir, arī ja viņi to pilnīgi neapzinās, demokratija un neatkarīga Latvija. Ja arī viss Saeimas simts būtu tikai savlabumu meklētāji un nodevēji − kas bez Saeimas viņi būtu?

Vai Čevers par vienu miljardu nolīferētu Latviju Maskavai? Varētu uzcelt muižu − bet kur?

Demokratijas zvaniķu lomu Latvijā prese (sevišķi Diena) izpilda pieklājīgā līmenī, bet to pašu nevar teikt par polītiķiem. Lai gan lielākā daļa partiju ir demokratiskas pēc prakses, līdz šim vēl nav radusies neviena partija, kas demokratiju liktu savu programu centrā un vēlēšanās izietu ar demokratijas aizstāvēšanas saukļiem. Pagājušo rudeni tas būtu bijis atklātas domas mobilizējošs moments. Prašņādams pēc izskaidrojuma šim polītiķu kūtrumam, dzirdēju dīvainu izskaidrojumu. Partijas baidoties no demokratiskiem saukļiem, jo tautā, itsevišķi laukos, esot prasība pēc stingrās rokas. Vai tas ir kūtrums, taktika vai neizpratne? Domāju, ka neizpratne. Lai Saimnieks spēlē savas vārdu spēles. Vārdam Saimnieks pašam par sevi vajadzēja palikt par cīņas momentu Saeimas vēlēšanās. Taktika, pat demagoģija, ir daļa no demokratiskās dzīves, bet tā ir jānobalansē ar ētiski demokratiskiem primātiem. Ja tauta to nesaprot, tad partijām ir jāuzņemas izglītojoša loma. Tā partija, kas pasteigsies to izdarīt, iegūs vadošo statusu Latvijā.

 

 

Čaukstētāji

Ja Dante Aligheri uz saviem spārniem nebūtu paķēris līdz, nezinu, vai pat lielais Virģilijs būtu pārdzīvojis čaukstētajā slavu. Kas nesīs mūsu sovjetu tintē izmērcētos intelektuāļus? Kas nesīs tos, kas brīvības apstākļos vēl joprojām čaukst? Jānim Mauliņam nepatīk (Skat. šī numura lasītāju vēstules), ka viņa partiju − zīgeristus − esmu nosaucis par melnsimtniekiem. Bet kādēļ viņš mūsu un šarlatāna Zīgerista ausī čaukst? Nedomāju, ka man ir liela vārdu izvēle. Mauliņam ir slavena, sasniegumu bagāta pagātne un varbūt pat vēl spožāka nākotne. Ticēsim, ka Jānis Mauliņš ir vēl viena romāna, varbūt pat latviešu lielromāna, vērts, bet to viņš nenokniebs čaukstēdams. Politika ir par tekošo momentu, ne pagātni. Ne disidentisms, ne lāpas nešana janvāra dienās negarantē politisko „gudrību” ne „godīgumu” demokratiskos apstākļos. „Disidentisms”, it sevišķi starp latviešiem, varētu būt bijis orgānu uzpotēts − vairāk kompromisu, ne pārliecības rezultāts. Neaizmirsīsim, ka atmodas laikā čekai pavēle, kas arī notika, bija infiltrēt visas patriotiskās organizācijas. Pārspīlētais patriotisms un demagoģija, pazīstami čekas gambīti, manuprāt, Kostandam par labu nerunā.

Ir tiesa, ka latvieši, un ne tikai intelektuāļi, Latvijā zina kaut ko, ko ārpusnieki nezina. 50 gados daudz kas akumulējās. Par nelaimi tā pasaule, kuŗā dzīvoja Mauliņš tagad ir pagātnē, jeb ātri vīst. Atšķirībā no Latvijas latviešiem, trimdinieki, domāju, labāk pazīst demokratiskos demagogus, klaunus un blēžus. Neteikšu, ka emigrācijas latvieši būtu kaut kādas sevišķas gudrības iesvaidīti, bet tikai vienu − emigranti nebūtu Saeimā ievēlējuši ne Zīgeristu, Kostandu, Kaulu, Čeveru, Turlo, ne Ķezberu. Droši vien arī Latvijas latvieši, bez čaukstētāju Mauliņa un prāv. Plates palīdzības, to nebūtu izdarījuši.

Rubiks arī ir melnsimtnieks, bet viņš, salīdzinot ar augšā piesauktiem, vismaz ir godīgs cilvēks, saka ko domā. Bet ko lai mēs sakām par dāmu, kuŗa vienā momentā pieņem pakalpojumus no mafioziem un nākošā sakās esot sociāldemokrāte. Jeb, par kungu, kas pagātnē centās šantažēt emigranti Zentu Mauriņu, bet tagad krustās un saka, ka nevar aizmigt bez Zentas Mauriņas grāmatas līdztekus gultā.

Kas ir melnsimtnieks? Pirmām kārtām, tāds cilvēks un partija, kas pēcrevolūcijas laikmetā vēl apzināti vai neapzināti maksā renti vecajam režīmam. Otrkārt, bosistu partijas piederīgais. Treškārt, tāds cilvēks, kuŗa partija operē ar fiziskiem un šantāžas draudiem. Nekas cits, kā tieši šis aspekts vieno zīgeristus ar čeveristiem. Ceturtkārt, melnsimtniekiem trūkst atklātības, tie slēpj savu darbību, pagātni un finances. Piektkārt, bez redzama nolūka destabilizē demokratiju. Sestkārt, melnsimtnieks ir cilvēks, kas runā par demokratiju, bet klusībā cer uz Pinošē variantu. Korupcija, protams, pastāv, nauda mainās no rokas rokā, bet vispārināt to, teikt, ka visi oponenti ir grābēji, ierindo bļāvējus demagogu klasē. Zīgerista, Kostandas un Čevera gadījumā starp melnsimtniekiem.

Ja Zīgerists grib operēt demokratiskā vidē, sākumam viņam vajadzētu deklarēties, ka noliedz pagātnes rasistu uzskatus, un turpmāk vairs neoperēs kā vācu reakcionāru priekštilta pārstāvis Latvijā. Partija, ne bez iemesla, tagad ir sašķēlusies, vienīgi Mauliņš un vēl pāris čaukstētāju, pieķērušies kā dadzīši pie gana biksēm, turpina spēlēt Zīgerista gammas. Ne par velti pastāv izteiciens: intelektuāļi pūst no galvas. Mūsu gadsimtā Mauliņa tipi atkal un atkal ir spēlējuši demokratijas nodevēju lomu.

 

 

Saeima

Maza avantūra šo vasaru bija iekļūšana Saeimas zālē. Deputātus un ministrus, kuŗus iepriekš biju redzējis neskaidri caur stiklu un uz ekrāna, tad vēroju vaigu vaigā. Spļāviena attālumā gar preses krēsliem, viņi kā nu kuŗais, cits krūti izgāzis, cits klibodams vai ļodzīdamies gaŗām noslīdēja. Galvenais iespaids, ka deputāti, lai gan ne bez vitalitātes, bija vecāki nekā jaunai valstij pienāktos. Saeimas simts pat sēdes laikā ir nepārtrauktā migrācijā: iziet, ienāk un pēc minūtēm atkal iziet. Darbība zālē ir vairāk kā tirgus, ne elitārs klubs. Deputāti viens otru apciemo un pusbalsīs sarunājas. Lielu respektu pret runātāju pie pults vai prezidiju neredzēju. Gaŗām aizslīdēja Ivars Ķezbers, smagnējāks nekā kultūras sakarnieku dienās, bet vēl smuks kā velns, pievelk kāju, griežas uz iekšpusi. Vēl sirmākus matus un desmit gadus, tad būs Mavrika Vulfsona duplets. Neliekas, ka vairs būtu tas lielais dancotājs, kādu Imants Lešinskis viņu aprakstīja Kalpības gados. Kanadietis Gundars Valdmanis liekas drusku flegmātisks, čamādamies izslīd no zāles. Tauta runā, ka pat salīdzinājumā ar Latvijas deputātiem, daudz dzeŗot. Restorānā pie galda pirmais izmetot savu mēriņu un tad ķeŗoties iztukšot visu pārējo glāzes. Jaunais Kristīgo demokratu zvaigzne Māris Vītols lielāko tiesu pavadīja pie pults, zvirbuļa veiklumā lēkāja un arī čivināja. Simpātisku iespaidu atstāja Andrejs Panteļējevs, puisis basketbolista slaidumā, kuŗš ļengani vīdamies starp deputātiem, vairāk ar rokām un ķermeni nekā ar muti sarunājās.

 

 

Vai Karogs vēl plīvo?

Manas tikšanās cauri gadu pijumam ar Karoga redaktori Māru Zālīti, sākoties jau represiju laikā, ir bijušas sakarnieku dabas: paciņu, vēstuļu, naudas vai manuskriptu piegādāšana. Pēdējā tikšanās 1995. g. vasarā Benjamiņa namā, kuŗa augstākā stāvā atrodas Karoga redakcija, trepēs. Viņa man pateicās par Modra Zeberiņa manuskripta piegādāšanu, prasīja pēc citu nezināmu autoru darbiem un prasīja, lai arī es pats kaut ko Karogam uzrakstu. Teicu, ka tikko redakcijā atstāju žūksni Jāņa Krēsliņa dzeju un manas sievas Intas eseju par Jāni, pētījumu, kuŗu viņa bija nolasījusi Krēsliņa godināšanas, Raistera balvas piešķiršanas aktā Ņujorkā.

„Krēsliņu!” Māra zinīgi iesaucās, „Mums kaut ko vajaga par Krēsliņu. Novembŗa numurs būs veltīts emigrācijai, tur mēs viņu iespiedīsim.”

Nekad iepriekš nebūdams Māras pievilts, domāju, ka manas sakarnieka pūles ir atkal vaiņagojušās sekmēm. Tik gludi tas neveicās. Pagāja novembris, pienāca pavasaris − Krēsliņa dzeja un raksts, kā akā... Beidzot ziņa pienāca, ka lēmums par Krēsliņu nokavējies, jo dzejas redaktors Arvīds Skalbe bijis veselu gadu ārzemēs. Iebraucot 1996. g. jūnijā Rīgā, pa Benjamiņa nama trepēm atkal uzkāpu redakcijā. Tad uzzināju, ka Krēsliņa dzeja it kā kvalitātes un augstāku literatūras standartu vārdā Karogā telpas neatradīs.

Pēc Māras izteiktā, Krēsliņa dzeja Karoga mērogu nesasniedz, jo, ticiet vai neticiet, tā esot par chaotisku. Savu spriedumu viņa noenkuroja, sakot, ka netikai viņa tā domājot, bet viss Karoga kolektīvs uzskata Krēsliņa dzeju par chaotisku.

Spriedumu un aizspriedumu iemesli var būt dažādi, bet žurnālam, kas var atrast gandrīz vai neierobežotu telpu veca Thorntona Wildera romāna otrreizējam latviskojumam, ir grūti atsaukties uz augstākiem literāriem standartiem.

Tā pilgrimu rinda, kas pie Krēsliņa durvīm gadu desmitiem ir klauvējusi, zinības meklējot, redaktorei, kā daudz kas cits trimdā, var būt arī nezināms. Karogā ir par daudz vates, jaunajā šī gada uzsāktā grafikā, arī par daudz baltu atstarpu, piebāzts, lai aizbildināšanās ar elitārismu būtu ticama. Sakaru tilts ir ielūzis − meklēsim misteriozā likteņa pirksta ierakstu paisuma ūdeņos. Mans rakstīšanas iemesls nav naida celšana, bet gan spriedumu noskaidrošana par dzeju un sakariem.

Dzeja un chaoss, vai gluži pretstati? Mans spriedums par Krēsliņa, arī par Māras Zālītes dzeju, būtu, ka tanī chaosa ir par maz. Cilvēcei, ēdoties cauri dažādiem apziņas slāņiem, ir atkārtoti parādījies, ka chaoss ir vairāk lasītāja, skatītāja un klausītāja problēma nekā mākslas radītāja. Kas gan nav saukts par chaosu? Zvaigznes, un ūdeņi, un vētras! Un arī mūzika un dzeja: Gētes un Eliota un Pounda dzeja; tāpat Beethovena, Vāgnera, Stravinska un Schoenberga mūzika. Ir frāze: radošais chaoss. Chaoss bija ola, no ka izšķīlās kosmoss. Chaoss bija arī lamu vārds ko Ždanovs meta kosmopolītu sejās.

Ja Jānis ir chaoss, vai tas nozīmē, ka Māra ir atsitusies pret neziņas mūri? Nolietoja vārdu, kura perifērijas viņa pilnīgi neapzinājās? Vai kaut kur šeit nav uztaustīta lielā trimdas un Latvijas literātu nesaprašanās ūdensšķirtne? Vai Karogs piepeži ir iegājis cīņā pret trimdinieku mikrobiem?

Tas viss nebūtu nekas, ja elitārie jau nebūtu nolaiduši no kājas Literatūru un Mākslu, Rīta literāro pielikumu un citus ejošus kultūras pieminekļus.

 

 

Virsprokurors Uldis Strēlis nav piemērots darbam tieslietu sistēmā. Pēc neatkarības atgūšanas cerējām, ka galu galā visi čekas un Padomju prokuroru meli un noziegumi atsegsies, ka dziņa pēc skaidrības būs kā paisuma vilnis, kas noārdīs visus aizsprostus. Iespēja nemaz nepacēlās, ka pēc sešiem gadiem tieslietu struktūrās strādātu vecā režīma darbinieki, kas ne tikai vēl turpinātu domāt sovjetu veidā, bet darboties tā, lai aizstāvētu vecā režīma jurisdiskās nostātnes un tā kalpus.

Pēc gaŗākām sarunām ar Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroru Uldi Strēli nonācu pie sprieduma, ka viņš ir nepareizais cilvēks svarīgā laikā un postenī. Viņš nav vienīgais, tomēr ir svarīga persona, nepatiesi notiesāto rehabilitācijas procesā. Kā liekas, viņam ir vara rehabilitāciju apturēt, lai gan varbūt ne vienrocīgi rehabilitēt. Pamatā viņš ir vecā režīma darbinieks, kas iemācījies ar dažādiem visai caurredzamiem maskēšanās veidiem slēpt savu pagātni. Varētu teikt, ka viņš ir nobijies cilvēks. Viņa bruņas ir supernacionāli lozungi, pat patriotiska asaru liešana, un uzbrukšana emigrantiem par Latvijas apstākļu nezināšanu. Cik svarīgs viņš ir rehabilitācijas procesā, nezinu teikt. Šaubos, vai viņš ir palīdzējis jebvienam, kuŗa rehabilitācija vai pārsūdzēšana saistītos ar Padomju likumības pamatu un kadru atkailināšanu. Tieslietu ministrija vēl joprojām operē pēc Padomju likumības.

Mans spriedums par Strēli izveidojās sarunās par 18. policijas bataljona prāvu. Kopš 1991. g. esmu griezies pie vairākām valdības un tieslietu instancēm, lai veicinātu tās pārsūdzēšanu. 18. bataljona prāva bija ar baltiem diegiem sašūta Khruščova laika skatuves prāva, kas notika viņa restaļinizācijas posmā 1961. g. Visos tiesiskos pamatpostulātos šī Khruščova prāva līdzinājās 30to gadu Višinska veco boļševiku prāvām: sagatavots nozieguma scenārijs, piespiestas liecības un pašapsūdzēšanās. Pieciem no deviņiem 18. bataljona apsūdzētiem bez objektīviem pierādījumiem, pat bez nozieguma datuma, piesprieda nāves sodu. Višinska prāvas pasaules apziņā stāv nosodītas kā piemērs melniem meliem un tirānijai. Bet manā priekšā sēdēja latviešu jurists, kuŗš lokoties un šķoboties aizstāvēja padomju likumību un apgalvoja, ka pašapsūdzēšanās norāda uz apsūdzēto vainu. Vai kāds var pārmest, ja aptekās dūša?

 

 

Slavēsim Induli Roni (pretstats Uldim Strēlim) par viņa vēsturnieka darbu atjaunotā Latvijā. Kamēr daudzi citi Latvijas kollēgas vēl mīcās no padomju laika iemantotā tematikā un koncepcijās, Ronis uzsāka jaunu pēcsovjetu, varētu saukt Latvijas, skolu. Ronis uztvēra impulsus no Latvijas pirmās republikas un daļēji arī no emigrantu vēsturniekiem, bet ne tikai. Ronis atjaunoja okupācijas pārtraukto latviešu vēsturnieku darbu, attīrīja no sovjetismiem, un to pacēla jaunā demokratiskam laikmetam piemērotā kvalitātē. Viņa meistardarbs ir Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā.

Ronim arī pienākas atzinība par Latvijas vēstures institūta atjaunošanu, tā izraušanu no Sovjetu, Arvēda Drīzuļa ideoloģiskiem zobiem un tā pārkārtošanu plurāliskā veidolā. Ar Latvijas vēstures institūta atjaunošanu atjaunoja arī Latvijas vēstures institūta žurnālu.

Ronis nebija ne disidents, ne Kultūras sakaru komitejas tekulis. Varbūt tieši tādēļ viņš janvāŗa dienās veica radikālāku lūzumu, izgāja cauri vecā režīma durvīm ar drošāku kāju nekā daudzi citi inteliģences pārstāvji. Sistēmā viņš kalpoja pietiekoši augstu, lai pazītu veco režīmu, bet ne tik augstu, lai tajā būtu materiāli vai intelektuāli iepircies. Īsos sešos brīvības gados Ronis vēstures laukā ir veicis darbu bez parallēles Latvijas vēsturē. Tūlīt pēc PSRS sabrukuma Ronis sagrāba iespēju ielauzties Maskavas čekas archīvā un savāca kalnu dokumentu par daudziem Latvijas represētiem valstsvīriem, galvenais no kuŗiem bija Kārlis Ulmanis. Darbā Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā sakopoja Maskavas Čekā atrastos izsūtīšanas, cietumnieka un nopratināšanas dokumentus ar monogrāfisku pētījumu. Ar šo darbu Ronis nodemonstrēja lūzumu ar veco varu un padomju vēsturiskām koncepcijām. Viņš atbildēja visus svarīgos jautājumus par Kārļa Ulmaņa likteni pēc viņa apcietināšanas un aizvešanas uz Krieviju. Lai pilnīgi redzētu un izprastu distanci, kuŗu Ronis bija nogājis kopš Latvijas atdzimšanas, lasītājam iesaku ieskatīties citu Latvijas vēsturnieku pētījumos, it sevišķi Aivara Strangas darbos, kuŗos iztirze par Ulmani turpinājās, ja ne no krieviskām, tad imperiālistiskām perspektīvām.

Varētu teikt, ka Ronis aizbrauca uz Maskavas čeku kā pasaku jaunākais dēls, varbūt pat ar viņam piedēvēto vientiesību, un iekāpa pašā raganu katlā. Ne daudziem ir bijusi izdevība redzēt Padomju represīvo sistēmu no tās visaugstākās pakāpes. Viņš neiepazina čekas režīmu kā Kolimā ieslodzītais. Bet viņš redzēja sistēmu no pakāpes punkta, kas pat Kolimas veterāniem nebija pieejama. Nav jābrīnās, ka Ronis redz pasauli ar asāku, varbūt pa reizei pat ar pārspīlēti asu skatu.

Dievs ienāca pilsētā.

Šogad bija gaŗie Jāņi − Līgo vakars iekrita svētdienā, bet Latvijas metropole sāka iztukšoties jau ap trešdienu. Zāļu vakaru Daugavmalā Rīgā noturēja piektdien. Ar katru dienu mašīnas un ļaudis sāka pazust. Pat uz Valdemāra ielas klusums iezagās. Klusuma drāmas apogeja bija svētdienas pievakare, kad Rīga palika klusāka par Jeruzalemi šabās. Krogu durvis aizvērās, spuldzes nodzisa. Tikai retais gājējs vēl klejoja. Viens riteņbraucējs, kuŗu satiku kādas sešas reizes, riņķoja Vecrīgas ielās (vecos laikos teiktu čekists izseko). Uz Doma laukuma durvīs paslēpies viens laucinieks par 50 santīmiem vēl pārdeva ozolvainagus. Pie Brīvības pieminekļa viens cits vēl tirgojās ar Juglā grieztām kalmēm. Pie puķu tirgus, tikko no vilciena nokāpusi, stāvēja mammīte ar Kurzemē plūktu rudzupuķu klēpi, centās noķert vēl retā staigātāja aci. Daugavas miglas izmircis, vaiņagots un klusuma ziedu apputekļots, vēlreiz krustoju tukšo Valdemāra ielu. Rīgu atstāju klusumam un kur Jānim paslēpties no trakotājiem laukos.

Andrievs Ezergailis

Zāļu vakars Rīgā, 1996. gadā. Andrieva Ezergaiļa uzņēmums.