JG redakcijai:

IN MEMORIAM: PAR DĒLIEM, MĪTIEM UN GARA RADNIECĪBĀM.

„Nu viņš jau būs izņēmis veļu karti,” es saku, tad, kad pirmais e-pasta vēsts radītais šoks ir pāri. Nē, nav pāri. Vēl jūnija beigās Valdis Zeps bija Bostonā, AABS konferencē. Mēs, no visiem pasaules stūriem salasījušies, vakarā sēdējām spartiskā studentu mītnē cilājot alus skārdenes un spēlējot asprātību voleju. No Bostonas Valdis ar Betiju devās uz Rīgu. Nepilnu mēnesi vēlāk no Rīgas atlidoja neticamā, neiedomājamā, nepieņemamā vēsts.

Ar Valdi pirmoreiz tikos kautkad 70os gados, bet pazinu viņu jau sen: kopš reizes kad izlasīju JG publicētos Ķēves dēla Kurbada izvilkumus. [Jānis Turbads, „Ķēves dēls Kurbads”. Pasakas fragmenti. JG19-21.1959. Red.] Togad tie izsauca lielo vētru tā laika ALAs apakštasē. Mani šie fragmenti izrāva no drošas asimilācijas un ievirzīja JG abonentu sarakstā. Tai laikā īpaši interesējos par mītoloģiju un ar to saistīto literatūru. Ka ar mītiem un reliģijām saistītas tēmas var latviešu valodā apskatīt vienlaicīgi gan erudīti gan irreverenti man tobrīd bija jaunatklāsme.

„Ko es tur rakstīju ir blēņas,” Valdis reiz teica. „Ir svarīgi atšķirt blēņas no muļķībām. Daudzi raksta tīrās muļķības.” Tiesa gan. Turklāt muļķībām ir tieksme uz svētsvinību, kamēr blēņas rotaļājas gan ar vārdiem, gan idejām.

Pa blēņai sastopam arī Juŗa Rozīša godalgotajā romānā. (Galu galā bez Ķēves dēla nez’ vai Kuņas dēls vispār būtu.) Gundars Pļavkalns (JG 205) Rozītim piedēvē gara radniecību ar Grasu, Rušdiju un pat Voltēru. Zināma radniecība jau laikam ir, īpaši groteskajos apskatos. Arī tilpuma jomā autors itkā cenšas uz lieldarbu pusi. Tilpuma ziņā Rozītim gan ne tuvu netikt līdzi Visvalža Lāma Ķēves dēlam, svētsvinības epitomam. Vai Lāms zināja ko dara?

To visu un vēl daudz ko gan derēja noskaidrot, uzzināt, pārrunāt. Bet, pēdējās reizes jau sevi nemēdz pieteikt. Kā teica veļu birokrātijas ritentiņš Turbada Kurbadā: „Ko lai dara, tāda ir nāve.”

Un Turbada alterego Kurbads? „...viņš saprata ka ir nonācis krustcelēs un nopietni pārdomājis aizgāja uz abām pusēm.”

 

Nora Kūla, Bostonā

 

 

 

JG redakcijai:

Izlasot M. Krastiņas pārdomas par R. Trautmaņa grāmatu (JG203), gribas jautāt: nezin, kādai slavu valodai cienījamais valodnieks piedēvētu vietu vārdu SILA BEKKA.

Es to redzēju uz kādas ceļa zīmes Lejas Saksijā četrdesmito gadu beigās. Pirms mani cienījamais valodnieks sūta bekkās, atļaujiet man pastāstīt vēl par kādu sagadīšanos.

Es vairs neatceros, kuŗā vietā Lejas Saksijā tas bija. Bukkoku mežā, tālu prom no tūristu iestaigātiem ceļiem, mēs uzgājām milžu kapenes. Tikai viena apbedījuma vieta. Visā apkārtnē aug tikai bukkoki, bet uz kapa, saslietu no lieliem akmens bluķiem − mazs ozoliņš.

No vienas domas jūs tomēr nevarat izbēgt, lai cik bērnišķīga tā arī neliktos. Vai ne?

 

Uldis Siliņš, Austrālijā

 

 

 

JG redakcijai:

Patika Vairas Freibergas eseja un labas recenzijas. Dzejoli „Zvejnieks” 205. numurā lasīju vairākas reizes... Kur Latvijas cilvēki laukos var dabūt Jauno Gaitu?

 

N. Kalna, Latvijā

Red. piezīme: Sūtam JG Latvijas bibliotēkām. Saraksts būs nākamā numurā.

 

 

 

JG redakcijai:

„Es esmu pavisam pretējos uzskatos nekā [Kutcera] kungs” − citēdams šo teikumu no viņa lasītāja vēstules JG 205. nr., tikai iespraužot viņa paša vārdu „Bulmaņa” vietā, gribu nostāties jo spēcīgi tieši šī izcili profesionālā mākslas kritiķa pusē, kuŗš taču pieminēja Kutcera kunga dāvinājumu Misiņa bibliotēkai ļoti pieklājīgos, labi apsvērtos un personīgi neapvainojošos vārdos: „Novērtējot gan dāvinātāja, gan saņēmēja labos nodomus un cēlās jūtas...”(JG 203. nr.). Pats es būtu izteicies daudz spēcīgāk, piem., Bulmaņa sacītā vietā, „kollekcijas caurmērs ir mākslinieciski pieticīgi viduvējs”, ko Kutcers lasa kā „otrās šķiras preces”, es teiktu, ka vairums no viņām ir trešās un ceturtās šķiras pašmāju amatierdarbi. Kutcers domā, ka Bulmanis iesaka tikai Libertu: „Bulmaņa kungs min vienīgi Libertu”. Bet palasiet, ko viņš saka: „Šo darbu izvērtēšanu nedrīkst ‘skatīt ar ausīm’. Piemēram, Liberts ir liels mākslinieks, un tāpēc viņa kuplā Ņujorkas laika produkcija ir mākslinieciski nozīmīga”. Bulmanis taču atsaucas uz plaši pazīstamo bērnišķīgo mākslas novērtējuma veidu − pieskriet pie gleznas, izlasīt vārdu − „Leonardo!” − un tūliņ domāt, ka tā ir meistardarbs. Jā, ne visas Liberta gleznas ir pelnījušas greznot dzimtenes bibliotēkas. Piemēram, pašķirstot Grāmatu Drauga 1970. gada lielizdevumu, gluži kauns paliek par pašu pirmo attēlu, izbazūnētu četrās valodās, viņa pašportretu ar otiņu − par viņa nemākulīgi zīmēto roku un fotogrāfiski iesaldēto seju − gleznu, kuŗā Liberts nav izmantojis savu stipro pusi, savu personalizēto franču impresionistu atdarinājumu. Plašākā mākslas vēsturē arī viņš nav pirmās šķiras gleznotājs, tāds, kas būtu devis kaut ko nozīmīgi jaunu vai būtu pilnveidojis kaut ko agrāk atsāktu. Viņš netiek līdz ne Renuāram ne Monē, kur nu vēl Sezannam un daudziem citiem gleznotājiem, kas ir atšķīruši jaunu nodaļu mākslas vēsturē.

Visapsveicamākais raksts JG 205. nr. šķiet Ainas Siksnas psīhoanalitiskā Poruka interpretācija. To tikai varētu paplašināt ar citu psīhoanalizes novirzienu jēdzienu un paņēmienu palīdzību. Varētu saskatīt Freida dzemdes idejas Poruka iemantojamā upē − „čūlā klusa, tumša upe, dziļi noslēpušies staignajos krastos”. Savādo vilšanos, kad Poruks aiziet pie upes un tur nekā neatrod − „Tur bridi stāvējis, redzu, ka nekā nav. Ūdens kā bez dzīvības” − varētu izskaidrot ar negatīvo principu, nebūtību, kuŗu dzemdes priekšstata analizē uzsvēra slavenais franču psīchoanalizes pielietotājs literatūras interpretācijā − Lakans. Un mazāk pazīstamās Freida pēcteces Edītes Veigertas gaŗais raksts par magna mater mītoloģiju varētu saistīt Poruka čūskas ar vīrieti apdraudošo zoboto dzemdi − vagina dentata. Neanalizētas nevajadzētu atstāt arī Poruka tēva figūras − lielkungu un čūsku karali. Pilnīgi nepiekrītu tikai Siksnas Poruka stila novērtējumam: „atstāstīts raiti un konsekventi”. Es teiktu saraustīti, ar apsēstu neirotisko enerģiju, bez mākslinieciskās iztēles. Pilnīgi pārsteidz daudzie īsie teikumi un teikumu fragmenti. „Gleznainās” valodas vietā saredzu klīniskus simptomus − aku kā. „kapu”.

 

Paulis Birznieks, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Atklāta vēstule Andrievam Ezergailim

Godātais kungs! Komūnistu laikos es ar prieku sekoju (cik nu varēja) ārzemju latviešu aktivitātēm, priecājos par garīgo atbalstu mums. Diemžēl jau tolaik, klausoties Amerikas Balsi vai Brīvo Eiropu, vai pašķirstot Jauno Gaitu, pamanīju faktu un vērtējumu kļūdas par notikumiem „aiz dzelzs priekškara”.

Nenoliedzot emigrācijas lielo ieguldījumu smagajā cīņā par Latvijas brīvību, tomēr gribu atgādināt: nedalīsim nopelnus un pārmetumus bez apdoma. Cīņa komūnisma garīgā pagrīdē bija visslepenākā un vissarežģītākā no visām zināmām vēstures cīņām. Un galu galā visu izšķīra darītāji Padomju Savienībā (Latvijā), nevis kaut kur citur.

Agrāk ar respektu sekoju Jūsu rakstiem par latviešu strēlniekiem, par Ādolfu Šildi. Ticēdams Jūsu faktu un vērtējumu nopietnībai, daļēji grozīju savus uzskatu vienā otrā jautājumā.

Diemžēl Jūsu tagadējie raksti, piemēram, raksts Jaunās Gaitas 203. numurā „Demokratija Latvijā” stiprā mērā satricina uzticību Jums kā nopietnam vēsturniekam.

Jūs par dažām partijām sakāt: „ar melnsimtnieciskām pagātnēm”, neuzrādot nevienu melnsimtnieciskuma faktu... Kāds sakars ar melnsimtniekiem Zīgeristam un Kostandam?

Kad draudēja AP sturmēšana puča laikā, Odisejs Kostanda bezbailīgi vadīja nama aizstāvību, bet Jūsu atzītās LNNK pārstāvis Juris Dobelis bija pazudis no sava posteņa, bet tagadējie tēvzemieši toreiz piketēja ar Pilsoņu kongresa lozungu: „Nost ar Godmaņa valdību!”

Jūs minat par kaut kādiem Achileja papēžiem Zīgeristam, Kostandam, Čeveram, bet uzrādāt tos tikai Ilgai Kreitusei.

Jūsu raksti manā uztverē sāk stipri atgādināt Induļa Roņa no avīžklačām sadiegtās fantāzijas, kuŗu mērķis nav patiesības izziņa. Bēdīgi, ka Jūs nolaižaties līdz Roņa līmenim.

Esmu frakcijas „Latvijai” priekšsēdētāja biedrs. Zīgerista partijai tuvojos ilgi un uzmanīgi, pamatīgi pārbaudīdams, tāpēc tagad varu teikt droši: Zīgerists, Kostanda un citi mūsējie ir godīgi ideālisti.

Visu mūžu esmu cīnījies garīgā pagrīdē, kur bez labas cilvēku novērtēšanas un pazīšanas nebija iespējams izdzīvot. Mēs mainījām daudzu cilvēku pārliecību, ticēdami Latvijas atbrīvošanai, gatavodami to. Jūsu intervētā Baiba Pētersone (JG 203. nr.) atzīstas, ka attapusies tikai tad, kad pienācis 1988. gads. Vai nav milzīga atšķirība? Ar kādām zināšanām viņa sveŗ cilvēkus?

Šie attapoņas domā, ka Atmodu atnesis kristiešu, musulmaņu vai senlatviešu Dievs, vai tā nokritusi no gaisa. Un nu ņemas gudri runāt, vērtēt un gānīt īstos darba veicējus.

Protams, vēsturnieki nekad īsti neuzzinās, kā viss tas norisa. Daudzas ziņas pazudušas kapā. Arī mans draugs tās aiznesa sev līdzi viņsaulē, daudz ko neizstāstīdams pat man, jo labāk bija nezināt. Arī es Jums visu neteikšu, jo austrumos pastāv „realitāte”, bet pašmāju varas gaiteņos klīst krimināli „vēstures taisītāji”, kas no patiesības baidās kā uguns un apmaksā dezinformāciju.

Ticot Jūsu godaprātam, lūgšu tikai vienu: nedariet ļaunu Atmodas attīstībai − neatkārtojiet avīžmelu trafaretus, pētiet īstenību ar kodolfiziķa nopietnību un atbildības sajūtu, apgalvojiet tikai to, ko patiešām zināt.

Pats esmu bijis dezinformācijas ieročmeistars, zinu, cik viegli to pielietot. Lūdzu neizplatiet mūsu ienaidnieku radītu dezinformāciju! Vēlāk būs par to jākaunas, būs sirdī žēlums, ka aiz vieglprātības izdarīts Latvijai ļaunums. Mēs dezinformāciju lietojām kā ieroci, kā ložmetēju lieto dzimtenes un taisnības aizstāvēšanai. Noziedznieka rokās ierocim cita jēga.

Lūkojiet kādreiz iejusties Vagra, Ķezbera vai pat Kaula ādā, tad redzēsiet, cik grūti viņu rīcību tiesāt, nosodīt. Paprātojiet!

Mēs zinājām, kā viņi domā, zinājām daudzas aizkulises, vienīgi nezinājām, kā īsti viņi rīkosies.

Varbūt tā ir augstākā pašaizliedzība: atrasties tādā postenī, kur tu saņem tautas naidu par to, ka strādā viņas labā. Vai tad Jūs, vēsturniek, tādus gadījumus vēsturē nepētāt?

Vienu gan es gribu Jums pateikt skaidri: mēs, darītāji, te Latvijas apstākļus, cilvēkus, un spēles viltības zinām vismaz trīsreiz labāk nekā Jūs − tālumnieki. Paviršu visziņu un negodīgu gaisa maisītāju arī mums te pietiek, nevajaga viņu pulku pavairot.

Ja pēc visa teiktā Jums tomēr vēl gribas mūs apsaukāt par melnsimtniekiem, turpiniet vien. Komūnisti visādi mūs gānījuši, esam to pacietuši, pacietīsim arī Jūs. Vēsture par to Jūs, protams, nobīdīs zināmā ailītē. Un tauta arī.

Skaidru prātu un paškritikas spēju novēlot,

 

Jānis Mauliņš

P.S. Kurš vēsturnieks teicis: „Vēsturē redzamie un mums zināmie notikumi bieži vien ir tikai īsto vēstures notikumu putas”? J.M.