Jaunā Gaita nr. 206, oktobris 1996
Juris Mazutis
ŠĶIROŠANA, SPĪLES, SPĪTS
Nobeigums
Visjūtamāk put tradicionālais statisms,[27] kas (piem., socdemokratu režīmos) vienmēr centies izlīdzināt iespējas − vai otrādi, kritiķu tvērienā, inžinierēt dvēseles pēc plāna. Izrādās, ka tādi plāni, lai cik ideāli, labi domāti,[28] nedarbojas. Valsts vairs nespēj visu − visiem; patstāvīgs, informēts pilsonis noraida formulu: no katra − iespējamo, ikvienam − vajadzīgo. Padomijas kolosāli izšķērdīgais, varmācīgais eksperiments − un punkts! Vai neesam no tādiem bankrotējušiem variantiem mācījušies? Galvenais, cilvēki nav uzreiz vienības, kategorijas, grupas un šķiras, kuŗas var pliki, birokrātiski savākt kopā un apstrādāt, veidot, vai izspēlēt vienu pret otru, lai iztaptu abstraktam modelim, lai pierādītu kaut kādu vēsturisku patiesību. Tie vispirms ir indivīdi, katrs ar pamatīgu labu un sliktu īpašību komplektu. Izaicinājums tas pats vecais: mierīgi atraisīt labās īpašības, iznīdēt sliktās − kuŗas kolektīvi katrai grupai, vai tautībai, protams, piekabinām krīzes momentā, kad sakām (ar skabargu acī): viņi. Mēs, re, esam citādi. Labāki. Tiešām? Kas to izlems, ja katrs rakstām savu vēsturi? Ja izpaliek pāri stāvošs kopējais?
Aizspriedumi paši no sevis neiznīks. Tiem dziļas saknes: minam, piem., japāņu, vācu, ukraiņu u.c. šejienes šaubīgas izcelsmes pilsoņu internēšanu Otrā pasaules kaŗa laikā. C.D. Howe institūts:[29] 90% Kanadas (86% ASV) pilsoņu piekrīt, ka rases radītas līdzvērtīgas − tomēr drīzāk savā vidū uzņemtu Ziemeļeiropas jaunpienācējus, tad Dienvideiropas, bet Āzijas, Āfrikas, Karibu kā pašus pēdējos.[30] Kāpēc? Statistics Canada[31]: imigrantus (kopš 1961. g.) biežāk nekā vietējos redz strādājošo rindās, arī proporcionāli vairāk pilna laika posteņos; 14% (17% 1981.-91. g.) beiguši universitāti, kamēr Kanadas caurmērs − 11%; labai daļai 2-3 reizes vairāk augstskolas diplomu, kā tai pašā laikā šeit dzimušie paguva nopelnīt. Imigranti turas stabilāki nekā vietējie: 66.2% precējušies (vs 51.9%), tikai 4.9% šķīrušies (vs 6.3%, lielāks birums ASV). Priekšzīmīgi pilsoņi! Un tomēr: tiem katru dienu no jauna jāizcīna tolerance.[32] (Tā laikam paliks kamēr viņu atšķirība ir uzkrītoša... un mums jālabo pieeju, priekšnoteikumus. Gribam, tā sakot, lai viņi pielāgojas. Kā reiz mēs to darījām.) Vai zinām, ka ANO 1995. g. izsludinājusi kā Starptautisko tolerances gadu? Laikam ne Amerikā![33] Kaimiņa identitāte, valoda, centība − ja nav mūsējai līdzīga − ir, vispirms, kaut kas neparasts, tad nesaprotams, nevēlams un tad (bez lielas piepūles): apgrūtinājums un drauds.
Tā jau bezdarbs, un viņi paņem darba vietas. (Melnās, kuŗas negribam pildīt paši. Specializētās, uz kuŗām izglītības sistēma nav kandidātus sagatavojusi.)[34] Vienmēr kaut ko strādā, dara, sabiedribā nepiedalās. (Mēs − t.s. vidioti − nositam laiku pie televīzijas, no tās veidojam priekšstatus.) Kāpēc viņiem tik uzbāzīgi jāģērbjas,[35] piedauzīgi jāizturas? (Neesam normas mācījuši, pieprasījuši. Ja vajadzīgs − uzlikuši. Bet patīk gan uz īsu laiku raibie festivāli, restorāni... cita pasaule!) Kāpēc tie vienmēr turas kopā, pārņem veselus kvartālus, iekrāso skolas? (Neesam imigrantus gudri integrējuši. Bēgam uz priekšpilsētām. Nav plāna. Trūkst gribas. Paši nezinām − pie kā turēties, kādu priekšzīmi dot.) Un tā joprojām. Skatāmies no tālienes, noticam mītiem, sliktākam. Neiesaistāmies. Neskatāmies laika spogulī. Arī mēs reiz bijām izmantojama kuriozitāte, noplucis nevēlamu maiņu aģents − ostas sētas otrā pusē.
Parallēli etnocentrisma pārvērtēšanai izplēn skaļu pret mani diskriminē! saucienu, esmu taču upuris tiepšanas un (tāpēc) tūlītējas simpātijas, saprašanas un pabalsta pieprasīšanas šarms.[36] The Globe&Mail slejists Riks Salutins: The seductiveness of victimhood is that it tempts you to luxuriate there (upurstatuss ir vilinošs, jo tajā var ērti iedzīvoties). Bet nav vairs luksa laiki, nevaram katrai problēmai atļauties pamest naudu, enerģiju, pat simboliskus žestus (lai tik nomierinātos). Tik viegli neizdodas spiest parastos taustiņus, izsaukt simpātisku meldiņu nogurušas sabiedribas sirdsapziņas stīgās. Visus čīkstošus ratus vairs neieļļo. Pieņēmumiem laiks noēd laku un izrādās, ka tiem pamatos nopietnas pārestības neslēpjas. Pašiem jārīkojas, jāstrādā, lai tiktu uz priekšu!
Reizē absurdāk skan redzamo (ASV: aktieŗu, rokzvaigžņu) prasības (The radical chic of thespian politics − Michael Coren, The Globe&Mail). Dziedonis Stings, piem., rīko koncertu par labu Amazonas mūža mežu glābšanai, bet vai kaut ko nopietnu zin par rajona ekoloģiju, ekonomiju? Vai par to rūpēsies nākošnedēļ? Vai Bridžita Bardo tik pat labi pazīst Ņufondlandes bezdarbu, zvejotavu, tradicijas − kā fotogēniskos ronīšus? Nav teikts, ka redzams nedrīkst adoptēt lietu − Geldofa kampaņa par labu Etiopijas badā cietējiem tāli pārsniedza oficiālo − bet te atkal notiek dalīšana: ir televīzijas acī līksmi fiksētas zvaigžņu kampaņas, tām pievēršam momenta uzmanību, un citas (līdzvērtīgas), kuŗas neredzam, par kuŗām neliekamies zinis; ir zvaigznes (tāpēc: kampaņas), kuŗas mums patīk, bet arī nepopulāras (un tāpēc cieš kampaņas); metas nelāga sajūta, ka, ja tas nav televīzijā, tas vispār... nevar būt (vai nav svarīgs). Kas to nosaka? Nopietnas izvēles, apsvērumi noslīd ziepju operas, sludinājumu līmenī. Par cik atļaujamies ticēt tiem, kas karjeras pavada pārstāvot citu piespēlētas idejas, mutojot citu sarakstītus vārdus? Viss − viena liela izrāde? Iespējams, ka esam saņemšanas galā stipri notrulināti (resp., atbrīvojušies no uzmanības, personīgas atbildības), ka impulsu reaģēt − un tad jau diezgan programmēti − var izraisīt tikai kāds sensacionāls sitiens (desmit graujošas sekundes televīzijā).[37] Nav ilgi jāgaida, lai tāda akla divkosība ieviestos lielpolītikā.[38]
Tomēr, un par spīti nelaimēm, pie teikšanas arvien ķepurojas ideālus neatmetis liberālisms, kas prasa kopējos pieņēmumos un likumos enkurotu valsti un kārtību, t.s. civic (ne tikai civil) sabiedrību. Tūlīt gan skaidrs, ka tādai sabiedrībai jābūt vairāk nekā nacionālai − re, izteikti starptautiskai, tiecoties veselas (un veselīgas) civilizācijas virzienā. Šo liberāļu tvērienā klajš nacionālisms, it īpaši etniski centrētais, ir mieram un kārtībai absolūti bīstams.[39] Bez lielām teorētiskām grūtībām bīstamību varētu pierakstīt arī tādiem organizējošiem principiem, kā reliģijai (it īpaši, ja tā ir valsts reliģija, kas izslēdz citas), ideoloģijai (ja tā uzspiesta ar varu, vai iemānīta, izvirza vienu sabiedrības daļu kā avangardu uz citu rēķina, utt.) un dažādu (ģimenes, cilts, šķiras, militāro) interešu kliķēm. Globalisma laikmetā klāt jauns aprēķins: arī neiegrožots, peļņas dzīts, amorāls merkantilisms − t.s. sociālisma bagātais dvīņa brālis − ar savu tirgus mentalitāti un atšķirīgu kultūru izmantošanu, saputrošanu var būt bīstams.
Vai visas formulas jau izmēģinātas − un neder? Vai katru iekārtojumu, pat ar labu gribu uzstādītu, agrāk vai vēlāk izjauks pārpratumi un sadrusmes tieši jutīgāko kompromisu punktā? Vai demokratiskais pārāk viegli destabilizējams, izmantojams no neatbildīgu spēku − lieltirdzniecības, technoloģijas, fanātisma − aizsegas? Vai iespējams aizstāvēties, demokratisko neierobežojot?[40]
Ko līdz rāmi aicinājumi uz jaunu domāšanu, ja visapkārt (uz ielas, sabiedrībā, starptautiski) bez apstājas kauc bruņota pamiera trauksme, konkurējoši grupējumi ietiepīgi prasa un aizstāv savējo līdz pēdējam, nav (vismaz neticam, ka ir, vai varētu būt) kāds, kas zālamaniski uzmana kopējo?[41] Šur tur (piem., bijušā padomijā) uzpeld neatbildīga nostalģija − vai vecie, labie laiki ar stingru roku un kārtību tomēr nebija labāki? Nebija tad tik daudz jādomā...
Ir juku − piedošanu: pārkārtošanās! − laiki, cilvēks meklē uzticamu kompasu. Pretpolu (un pretpolu iekšēju pretpolu) vilināti, atbaidīti, uz kuŗu galu lai ejam?
Vienā nacionālām izpausmēm pieraksta nevēlamu iedarbību, tās noraida, bremzē, atšķaida, nolīdzina, cenšas iepludināt vispārinātu starptautisku principu (reiz: jauna cilvēka veidošanas) plāksnē. Bet turpat mobilizē nacionālus motīvus atbrivošanas, atjaunošanas, pārestību novākšanas u.c. darbiem. Re, lai praktiskais (precīza formula sekos) būtu iespējams, vajadzīgs virziens. Mudēm − drošs segums. Pirmais (principā neatvietojams) solis: pašnoteikšana. Tāpēc tīrs (parasti: etnisks) nacionālisms − vienkāršs, pievilcīgs, emocionāls (kopā: patriotisks), bet vienos tikai piekritējus. Svešo (īstie kvebekieši, piem., dēvējas pure laine − tīras franču dzijas, izcelsmes[42]) tas vispirms demonizē, tad izslēdz, atstumj, izraida. Un tad? Aplis var ātri noslēgties. Neuzticamu tautību ieslodzīšana, izsūtīšana? Jauna Bosnija? No mēs un viņi mentalitātes lejup ved slidena taka. Turklāt sākam saprast: nedarbojas ekonomisks nacionālisms − polītiski novilktas robežas un iekšienē kaltus plānus izsmej globāli spēki, kas nāk un iet pēc patikas, konkurējošus nacionālismus (un runas vīrus) izmanto saviem nolūkiem. Tāpēc, sūras pieredzes informēti, paliekam neveiklā pusceļā ar nacionālisma jāšanu − reizē par un pret, asinsaitēs un principos, lepni un piesardzīgi, pašmāju un eksportā, uzpūtīgi un norūpējušies. Vēl jo vairāk, ja zirdziņš grib lēkt kaimiņu sētā, kur jāaizstāv brāļi un māsas, vai jāmeklē vainas ceļu pie svešiem uz vietas. Tad kā eži badās divi (ja ne vairāki) dažādi, naidīgi nacionālismi. Un atplēstās kreveles jāpārsien no jauna. Otrā galā esam jau civilizētāki. Mazliet norimuši, nodrošinājušies. Izdebatējuši. It kā miermīlīgāki, saticīgāki, cerams − gudrāki. Izteikti neielaižamies galējībās. Esam lasījuši, pārlasījuši vēsturi (arī smagus brīžus piedzīvojuši paši) un to − vismaz lielās līnijās − puslīdz saprotam. Slēgta ideoloģiju sacensības nodaļa (pētnieks Fukujama sludina Vēstures beigas, resp., turpmāk būs tikai viena kopēja − kapitālisma − vēsture). Masīvi stulbus, izšķērdīgus gājienus negribam atkārtot, pieļaut − pieciešam Maskavas parādēs Staļina portreta nešanu, neofašistu izlēcienus ASV, Vācijā un citur kā pagātnes atliekas, maiņu vējos aiznesamu smaku. Mācāmies. Pārkārtojamies. (Gaisā gan karājas jaunu paaudžu pateicība par tādu viņiem atstāto mantojumu un nākotnes iespējām). Liekas gandrīz garantēts: ar minimālu pilsoņu centību − informēšanos, uzmanību, piedalīšanos − ieceltiem vadoņiem nebūs ļauts pārāk tālu maldīties no pieticības takas. Uztraukumi nogurdina, jauni izaicinājumi nav vēlami. Lai bīstas tie, kas nesaprot!
Un tomēr: glītas (vietumis: pielāpītas) mājas iekšienē ģimene izmisīgi strīdas. Lielāks miers (atomdraudu novākšana, demokratizācijas vilnis) ļāvis atkopties sīkākām problēmām. Tām atkal nacionāla piegarša. Ja tautības tomēr sadzīvo (vai liktenīgu iemeslu dēļ atrodas) lielākā kopienā, katra pastiprināti aizstāv un grib tālāk veidot savu atšķirigo valodu, religīju, kultūru − bet vienas agresīvie centieni konkurences gaisotnē izvēršas par nastu un draudu citām.[43] Ja runā vairākums (par vēsturi, tradīcijām, turpināšanu ar zināmu skatu nākotnē), tūlīt jānodrošina minoritātes (ar tiesībām, pretimnākšanu, līdzvērtību, utt.)[44] Ja piedāvā kompromisu vienam, to jāpiedāvā visiem. Ja speciāls grib būt viens, tik pat speciāls drīkst būt jebkuŗš. Pārāk plašas tādas akomodācijas gals, dabīgi, ir paralize (dažkārt: etniska mozaika svārkos), smalkāka norobežošanās, sīkāki naži, mazu pārestību uzpūšana lielā brēkā, pozitīvas kopējas dinamikas neiespējamība − savukārt, (māņticīgiem, stāvokļa izmantotājiem) pierādot, ka labāk katram iet savu ceļu. Nenoliedzami: vienmēr vieglāk nojaukt un izārdīt, daudz romantiskāk − sākt no jauna, pēc pašu receptes. Grūtāk: pieticīgi, pa solim, bez fanfārēm un uguņošanas labot labojamo. Tāpēc uzburbuļo jauni separātisma avoti − un tālāk rok gultnes dziļās sabiedrības plaisās. Tikmēr valdības, kā saka, citu neprot kā stāvēt aiz letes un nodarboties ar sadali. Tādā savtīgā zero sum spēlītē ilgtermiņa ieguvēju, uzvarētāju nevar būt. Var būt tikai kūsājoša neapmierinātība.
Klauzevics atgādina, ka berzes (plašāk: varu sacensības) polītiku rupjākā (un stulbākā) variantā varam turpināt (azartisti: pilnveidot) ar ieročiem. Tāpēc šis otrais gals ir un paliek nekārtīgā demokratija, vienīgais, kas sola mierīgu progresu un bagātāku sadali. Līdz šim labāks, piepildošāķs − neizsmeļamāks − plāns nav atrasts. Divi lieli kaŗi (un strīpa mazāku) cīnīti, tieši lai pasargātu tādas nekārtības dzīvotspēju, elpu, turpināšanu. Vai esam aizmirsuši − un atceramies tikai reizi gadā, kad gaŗām soļo leģendāru cīņu veterāni? Mēs esam tuvredzīgi, nepateicīgi. Ir tāda sajūta, ka nenoteiktais, neuzvaramais (stieptais) apnīkst, pie tam arvien ciešākās spīlēs (televīzijā kā nekā visu atrisina vēlākais stundas laikā), ka labprāt tūlīt (rīt!) pieņemtu vismaz vienas problēmas nokārtošanu. Tajā ziņā orientam ir milzu piekšrocība: ja vēsturi saprot kā upi, kas tek tūkstoš gadu, momenta plūdiem nav liela nozīme. Ir neizbēgama straume. Ir pacietīgi gaidoša jūra. Ir tavs morālais pielikums, ceļojums − pareizi vārdi, pareizi darbi, pareiza dzīvošana.
Un atkal tomēr: teorētiski neizklāstīta sīkumos, kaunīgi slēpta (no akadēmiķu pārmetumiem, lietpratēju zināšanas, t.i., ciniskas ērtu poziciju aizstāvēšanas), šur tur uzliesmojot momenta dusmās un straujās valdību maiņās, bet vēl bikla, nenoformēta, taustīga, it kā ilgu, smagu miegu no acīm berzējot, kūņojas − kā to lai sauc? Jauna apziņa? Vārda īstā nozīmē − sirdsapziņa? Atmodies saprāts? Apņēmība − labot un laboties par spīti (izpildiet!), iet prom no lozungiem (un tulkiem) uz tuvcīņu, veikt iespējamo. Tai var uzdurties neērtos (gan vēl klusos) jautājumos. Piemēram − ja žīdi un arābi, tāpat angļi un īri (kad latvieši un krievi?) var meklēt mieru, vai salīdzinājumā šķēršļi, kas mūs it kā dala bagātākā, mierīgākā vidē, neliekas mazliet... mākslīgi? Vai nav pasaulē nelaimīgo miljoni, kas labprāt uzņemtos mūsu problēmas? Eiropa vienojas, kāpēc Kanada − dalās? Kopējā (un kopēji lāpāmā) mums ir daudz (bieži vien vairāk nekā atšķirīgā). Vai nevar no berzīgi savējā novīlēt pāris asākus stūrišus, un tad veselīgu kluci atšķirības ieguldīt tā, lai pozitīvi kopējais dzīvo un attīstās, pat mazliet sakausējas?[45] (Par tādejādi ziedoto vienmēr rūpēsimies, to aizstāvēsim kā kopēja pasākuma uzticami akcionāri). Kāpēc tad parallēli pieciest (vēl sliktāk: ievēlēt) politiķus, kuŗi piekrišanu meklē citu vainošanā un izlīdzināšanu savējiem par labu iesaka uz citu rēķina, nekaunīgi kūda − skalda un valda? Kāpēc ļaut tiem miera laikos izdot biljonus par ieročiem, kamēr plosās analfabētisms, bads, bezdarbs, kriminālitāte? Kādām vajadzētu būt mūsu īstām (un atkal: kopējām) prioritātēm? Tīklotā pasaulē sākas jaunu savienojumu meklēšana.
Ja noraidām aitu pulka likteni (no ārpuses skatoties: pavedināšanu, izdzīšanu, izdalīšanu, tad nevainīgo slaktiņu), neizbēgami nonākam (atjaunotās demokratijās − jo ātrāk, jo labāk) pie personīgas atbildības.[46] Pasvītrosim: personīgas!Ne pie gatavu formulu pieņemšanas, jau bankrotējušā atdarināšanas, remontēšanas vai šķelmīgu solījumu atbalstīšanas (lai cik patīkami smaržo putra, kuŗai vadoņi uzkaisījuši vilinošu kanēli, lai panāktu sasteigtu strēbšanu). Tātad: pie precīzas informācijas ievākšanas,[47] rūpīgas analizēs, uzkrātā (arī iemantotā, uzspiestā) inventāra revidēšanas,[48] izrietošo vērtējumu radošas sintezēs − un tad pie apdomātas (cik iespējams, racionālas) tālākas rīcības savā un ģimenes dzīvē, uz ielas un darbā, lokāli (skolu pārvaldēs, sādžās, pilsētu/rajonu apsaimniekošanā) un − no jauna, bet konsekventi − nacionālās, starptautiskās arēnās. Pie jaunā aktīvisma, t.s. engaged citizenship, kas katru balsi uzskata kā svarīgu, jo vēlēšanu iecirkņa papīru ievākšanas kastē (ne šautenes stobrā: Mao) gaida nākotne. Ar domu biedriem kopā pie jaunas tautas frontes, kuŗa nav tik daudz pret, kā par, kuŗā (kā ungāri, čechi ar 5 gadu izslēgšanas likumu) neļaujam piedalīties dubultaģentiem − bijušā režīma varas vīriem. Mēs visu varam kustināt, ja paši nenoliedzam iespējas, tam neatraujam skābekli. Nav citas izvēles − kā pieprasīt un strādāt par labu tam, ko sirds un saprāts saka (reizē pieļaujot, ka arī kaimiņam sirds un saprāts var darboties līdzvērtīgi). Nav jākaunas prasīt − ko gribi. (Nost ēnu spēles, minēšanu. Atmodies kaimiņš būs saprotamāks, ne tuvu tik aizdomīgs). Atbildība, ar vārdu sakot, nav pasīva. Nevar būt pasīva − kaut kāds konstatējums vien. Tā nav reizes nobalsošana ik pa četriem gadiem, un gan jau kāds..[49] (Tas kāds − katru dienu − esi Tu. Neviens cits.)[50] Atbildību nevar nopirkt ar ziedojumiem, kā zāles ieliet ar karoti vai iepotēt. Tās nepieciešamību neatliek grūtu cīņu laikā labvēlīgi nolaidusies migla, kas segs ielenktu leģionu atkāpšanos jaunās bezprincipa pozicijās. To neatradīs uz sienas uzmālētos lozungos vai gaismās sludinātu. Kultūra pieder tautai? Nē! Kultūra − saprasta, mīlēta, aizstāvēta un dzīva − ir tauta.
Kultūras jēdzienam, ar vārdu sakot, bez aktīvas tās nesēju iesaistīšanās nav paliekoša nozīme. Kultūras izpausmes − arī polītiskās − nenokrīt no augšas. Kas noraidīs nevēlamo, ja ne mēs paši? Mūžīgi pieciešams paliks tas, ko pieciešam bez balss un rokas pacelšanas. Bez barikādēm.
Nav uzreiz solīts, ka uzkurināta atbildība un no tās izrietošā rīcība (kur atkal radoši jāmeklē metodes, sabiedrotos) vienmēr panāks apmierinošus, vai simtprocentīgus rezultātus[51] − noteikti ne pirmo reizi, kad pretī sliesies varu sagrābuši maiņu pretinieki! − bet, bez sākuma, kaut kur, kaut kādā lietā, un tad nākošā, atliek vienīgi Eichmaņa (un pārāk daudz citu) nožēlojamais Es tikai klausīju pavēlēm. Egona Krenza: Pie Berlīnes mūra pārbēdzēju apšaušanas vainu jāmeklē lielvaru sadursmē. Vai 1995. g. rudens Latvijas: Nu, kā, izvēlējāmies to labāko no sliktā, ko mums lika priekšā. It stipri vēla stunda pienākusi, ja visas izvēles liekas ļaunas, bezcerīgas. Ja nav pie atbildības saukti stāvokļa autori − kā, piem., čechi to dara ar 1968. g. invāzijas draugiem. Ja pavirši nobraukts bezizejā tādu konduktoru vadībā, kam sveša tautas valoda.
Nav gatavu formulu.[52] Ja būtu − vismaz viena, vai divas − mēs dzīvotu daudz kārtīgākā, labāk saprotamākā pasaulē. Nav vieglu izvēļu.[53] Turklāt, tās mainās. Nestāv uz vietas. Katru dienu agorā nāk jauni piedāvājumi. Tiklīdz esam vienu apsvēruši, izdebatējuši, gandrīz pieņēmuši ierodas kas labāks (vai sliktāks),un jāsāk no jauna. Ir dzirdēts: mēs nogurstam no izvēļu stresa. Nav perfektā, kas visus uz kādu laiku apmierinātu.[54] Nevar būt, ja runa par maiņām, kuŗas pamatos izļodza kulturālo. Pilsonis (tālāk: grupas, tautības) nospraudīs nepārkāpjamas demarkācijas līnijas. Jo ciešāk tām tuvojas (vai draud tuvoties) maiņas, jo drošāk − pakulas ies pa gaisu! Bet ja nemēģinām...
Arī šīs demarkācijas līnijas pārceļas un izkūp. Tās pārvieto. No vienas puses, piem., technofīli sludina informātikas atraisošo spēku, no otras technofobi tās šķirisko iedarbību, tālāku sabiedrības dalīšanu.[55] Atkal: cerība un drauds. Kā vienu piepildīt, otru novērst? Skaidrs, ar Interneta starpniecību katrs var būt izdevējs, ātrāk, precīzāk apskatīt archīvu informāciju, izmainīt saražoto ar kollēgām, strādāt no mājām − tā momentā veidojot pāri polītrobežām interešu kopības (virtual communities) − eventuāli spēsim pārbaudīt ievēlēto pārstāvju rīcību t.s. atklātā valdībā (open government) ...bet cik no mums var atļauties nepieciešamās ierīces (datorus, utt.), pievienojumus tīkliem, iedarbināšanas māku apgūšanu, cikiem no mums ir kas trāpīgs sakāms? Vai pie ekrāna aizvadītais laiks netiek atrauts īstai sabiedribai, pat ģimenei? Ja viss uzreiz pieejams (bet sekli), un metamies tā strādāt, vai reizē nesarūk mūsu vēsturiskais tvēriens (dziļumā), vai drukas kultūras pavedienu un savienojumu meklēšanas gājiens ir pie beigām? Bez šaubām technoloģija ienāk ikdienas dzīvē ar pastiprinātu spēku, ātrumu. To daži sagaida kā atbrīvotāju,[56] citi pretojas (t.s. neoludisms)[57], viens otrs cenšas tai ierādīt pareizo vietu. Naizbits,[58] piem., saskata high-tech high-touch mijiedarbi: jo vairāk esam padoti technoloģijai, jo vairāk to izmantosim (un arī no tās pilnīgi atkabināsimies), kad vajadzīga atslābe, kas vispirms ir kulturāla.
Ko tas nozīmē? Sākumā: tradicionālām (vecām) robežām zūd noteikšana. (Tās nav manas robežas, tās uzstādījis kāds cits, es tās neievēroju. Tāpēc strīdi par tām man...) Ja jau darbā − produktu, pakalpojumu pasūtināšanā, utt. − tām pāri veikli sniedzas tīkli, sniegsies arī personīga jaunu interešu un draugu meklēšana. Debates un palīdzība (kā senāk BALT−L diskusiju grupā). Jaunu notikumu − piem., ekoloģisku protestu − organizēšana. Tālāk: iepazīšanās strauji pāriet no vienvirziena ziņojumiem aktīvā individu sarunu plāksnē, vēršas plašumā.[59] Nejūtamies vairs tik izolēti (lai arī fiziski varam atrasties...dienvidpolā). Mainās izglītības apvāršņi. Kanadas SchoolNet paredz 16,500 skolu (un iesaistīto 6,5 miljonu skolēnu) savienošanu projektu apmaiņā, jau noslēgtas saites ar māsu skolām tālās zemēs, piem., Japānā. Tātad, svešas kultūras elementiem vairs nav beigti jāguļ grāmatā. Nav arī tūlīt jābrauc klāt, lai par kaut ko uzzinātu, iemācītos − no tās kā ciemiņi ierodas vārdi, dziesmas, zīmējumi. Kad interese prasa iedziļināšanos, kad ir jābrauc − paziņas un draugi priekšā. Tāpēc (prom po tīkliem) uz vietas pieaug svešvalodu mācīšana, folkloras un apmaiņas grupu rosmes, organizējas tematiskas ekskursijas, utt. − no savienojuma momenta, kaut viena e-pasta ziņojuma, izrietošas precīzi tēmētas nodarbības.
Aicinājuma līmenī CityNet piedāvā vairāk, kā 400 pilsētu (arī Rīgas) kartes un, dziļāk World-Wide-Web lapu iekšienē, informāciju (ar krāsu uzņēmumiem) par viesnīcām, festivāliem, tūrisma vietām, utt. Politiskām partijām ir savas lapas tīklā (bija arī Kvebekas referenduma par un pret nometnēm), tādas ir organizācijām, rokgrupām,mūzejiem, restorāniem, ziņu birojiem, sporta vienībām, dažādām valdības aģentūrām (pat CIA!), atsevišķiem cilvēkiem (ar savām interesēm), utt. Tā vairs nav spēlīte − piem., franču valodas lietošanu tīklos kopēji aizstāv Francijas un Kvebekas Kultūras ministrijas. Tie ir infoplūdi (ar jaunu problēmu: kā visam izburties cauri?)! A la carte elektroniskā ēdnīcā globālās sādžas pilsonim piedāvā izvēles un savienojumus aktīvai savas vides veidošanai (un pārveidošanai), jaunu personīgas/publiskas dzīves demarkācijas līniju nospraušanai. Savukārt, uz piedalīšanos tādā vidē var pieteikties ikviens pieslēgtais.
Tik pat labi var atturēties un izslēgties. Klusumam un mieram pieviešas jauna nozīme − aiziešana no ekrāna. Izkāpšana no infoplūdiem pazīstamā krastā. Tāda droša vieta būs atkal galvenokārt kulturāla un to ir jānostiprina, jānodrošina. Vairāki pētījumi min, ka infoplūdos enerģetiskāk, mērķtiecīgāk metas tie, kas savu krastu labi pazīst, un prot tajā no ceļojumiem atgriezties − arī pret straumi.
Parallēli lielākas atbildības uzlikšanai individam, technoloģijas vilnis ar informātiku priekšgalā aizskalo vidutāju (preses, televīzijas, polītiķu, robežsargu, cenzoru, muitas, valdības iestādījumu) ietekmi. Iekustējusies nopietna pārkārtošanās, kas prasa ievēribu. Ātri mobilizējas protesti, kad runas par maiņām sāk publikai piešķirt tās pašas vecās kārtis. Zero-sum sadale vairs nav pieņemams aprēķins − jo gaismas ātrumā attālināmies no masveidīga patēriņa (pakalpojumu, paklausības) modeļa un ieejam individu veidotā, mainīgā, spēcīgu jaunu summu konstelācijā.
Ar visu to neteiksim, ka nākotne ir elektroniska un cauri: technoloģija atrisinās katru problēmu. Neiespējami un tālu no tā! Melns, nepatīkams darbs, piem., jāveic frontes pozicijās, kur ASV sievietei piecreiz stiprāk draud izvarošana nekā Kanadas māsai, ASV pilsoņus noslepkavo piecreiz biežāk nekā brāļus Kanadā, Eiropā.[60] Neesam arī visi vienā attīstības pakāpē,[61] ar vienlīdzīgām iespējām pie rokas (bet drīz...), ar vienādu tvērienu un skatu nākotnē. Ar vienādi steidzīgām prioritātēm. Tāpēc nav tūlīt ārā jālidina viss vecais. Kas to, lai arī smagi labojamu, atvietos? Jāpatur derīgo. Jāorganizē vajadzībām atbilstošu pāreju, kuŗas vienu daļu technoloģija var atjautīgi nest uz muguras.
Technoloģija, it īpaši informātikas, ir kā ass nazis, kas stāvokli var griezt i uz labo i slikto pusi − bet nepārprotami un arvien ātrāk... griež. Pie spala ķeras pazīstami izmantotāji − veikalnieki, birokrāti, polītiķi − lai sev nošķeltu brangāku riecienu (peļņu, noteikšanu, monopolu, utt.), lai attīstību paturētu saprotamās gultnēs. Tādu varas sagrābšanu (lai kā solījumos iztēlotu visiem par labu) jānoraida − laikus, nepielaidīgi, absolūti, kā reiz vajadzēja ar totalitāru režīmu paudējiem. Informātika ir jauna režīma vēstnesis! Ja veciem (nav runa par paaudzēm) ļaujam izmantot jauno, paliks vecā domāšana,[62] vecās robežas, parastais skaldi un valdi. Tāpēc gara saimei (un tās morālam avangardam) saku: laiks pārkārtoties − mācaties (ne vien valodas, klasisko vēsturi), iedziļināties (neesiet ciparanalfabēti), pētiet, sataustiet savienojumus, aprēķiniet, ņemiet technoloģiju un tās tieksmes uz grauda vēl pamatīgāk kā šauras, pārejošas nacionālisma izpausmes. Nepielaižiet savu un kollēgu technoseparātismu, tādu pliekanu nu, ja man notiek... mentalitāti. Šodien ar es nezināju (un tad: nesapratu) nevar aizbildināties. Lūdzu! Neesat vienaldzīgi. Nebaidieties! Nāciet atpakaļ agorā, stājieties priekšā un izsakiet savu vērtējumu! Paceļojiet − un sniedziet mums ziņojumus! Cerības, brīdinājumus. Bailes un izbrīnu. Ja sākam saprast (pārrunāt, debatēt) izvēles tieši no iedarabības puses − kam palīdzēts, kuŗš izslēgts, kas noteiks, kas mainās, ko jāaizstāv − pāriesim no pagātnes pārkārtošanas uz jaunām vērtībām un kopējas nākotnes inteliģentu veidošanu.[63]
Gribot negribot no paša sākuma esam separātisti. Ikviens no mums! Liktenis nosaka, ka piedzimstam zināmā tautā, reliģijā, pārliecībā, valodā, atšķirigā ģeogrāfiskā, polītiskā, ekonomiskā vidē − vairāk, vai mazāk iemantojam vecāku vērtības, pieņēmumus, dzīves stilu, aizspriedumus, pieeju dažādiem jautājumiem, ciltsnaidu un lepnumu. Iespējas un lāstus. Vēstures izskaidrojumu. Skaudību. Pienākumus. Ienaidniekus. Mēs neesam tādi, kā citi. Mēs esam citādi. Un tomēr − kaut kur piederīgi. Briesmas brižos tieši šī piederība visspēcīgāk iedarbojas. Mēs sanākam kopā ar līdzīgiem. Un, tādi, kādi esam (V. Freiberga) − rīkojamies.
Ceļā uz pilngadību, dabīgi, nosvinam mazu personīgu dumpi, panākam atkāpi no vispārējā, bet lielos vilcienos mūsu sabiedriskais raksturs nemainās − lai kā to cenšamies noliegt, vai uzfrizēt. Tas ir jau gatavs. Mēs tajā ieejam. Pretojamies, gribam lietas uzlabot, izglītojamies, labāk saprotam un prātīgāk rīkojamies dzīves skolā, bet esam jau savas izcelsmes, savu vēlmju ieslodzītie, un tikai retais paspēs sev uzšūt jaunu ādu, jaunu paskatu. Domāt un izturēties pavisam atšķirīgi, pēc brīvas izvēles.
Tas nekas. Tā tas bija pirms simts gadiem. Aizvakar.
Londonas Ekonomijas Skola (London School of Economics) nesen organizēja Kārļa Marksa prāvu, kuŗā ideologam lika atbildēt par ...vairāk nekā simts gadu cilvēces laika nosišanu kopā ar Fredriku Engelsi. Izmeklētāji Marksam pārmeta mīklainu traktātu sacerēšanu, plaģiarismu, mānīšanu, kas lika intelektuāļiem ticēt, ka atraduši vēstures noslēpumu atslēgu. Galvenais Marksa noziegums: vienkāršu cilvēku ietekmēšana. Viņa vārdā sacēlušies zemnieki, strādnieki, uzmetušies tie, kas runājuši apspiesto interesēs, un visi kopā izveidojuši briesmīgas tirannijas. Aizstāvoties Markss piekrita, ka idejām ir sekas, bet nekad tās, kuŗas paredzējis autors. Vai Ruso atbildīgs par franču revolūcijas terroru, Ādams Smits par Margaretu Tačeri, Jēzus par Inkvizīciju? Žūrija 177g. veco Marksu attaisnoja, bet viņš tūlīt solījās ķerties pie Das Kapital revīzijas.[64]
Vēl neesam no interešu aizstāvēšanas pirmziemniekiem izmācījušies meklētājos, brīvas izvēles dedzīgos piekopējos, ieteicējos. Būs vienmēr tie, kas cer, ka mums pietrūks pacietības, apņēmības. Heraklīta vārdos, ka vienmēr kā suņi apriesim nepazīstamo, kad mums to izliek par biedēkli priekšā. Kvebeka nav Kanadas Čečnija, kā to tik inteliģenti apzīmējis Krievijas ārlietu ministrs Primakovs.[65] Ar labu gribu un gaišu skatu tajā var sameklēt daudz siltuma un draudzības.[66] Tāpat, vienam uz otra paļaujoties, latviskā Latvijā.
Sabiedrību nav iespējams organizēt no augšas. Izlauzties no dzelžaina determinisma apļa nozīmē − sākt ar sevi, iet uz augšu. Ja vajadzīgs − pret augšu. Jo iedarbīgāk ļaujam mūs izolēt un izmantot, jo lielākas − tieši nejaukākā brīdī − būs sadalīšanas briesmas, dziļākas un paliekošākas šķirošanas gājienu sekas.
Kādā paspārnē tad sameklēsim drošu vietu? Kur sāksies mūsu bērnu ceļojums?
1995/6. gadā
[27] Frančiem te ir labs vārds: dirigisme, resp., vadonība, vai virsslāņa/ideologu noteiktais. Diriģēšana!
[28] Piem., Otavas pilsētas oficiālā multikulturālisma politika: The City of Ottawa is a multiracial, multi−ethnic, multilinguistic and multireligious community composed of individuals from many parts of the world. The city recognizes the contributions of its Aboriginal peoples and immigrants to the overall developments of Ottawa and acknowledges the special and cherished relationship between it and residents from its Diverse Communities. Utt. Multi−viskas, tātad, bet kopēji − kas? Tieši tas kaklā sakāpis Bisūndatam: kāpēc vienam pilsonim speciālas attiecības, bet citam ne? Vai neesam vienlīdzīgi? Kam tāda Šķirošana vajadzīga?
[29] The Illusion of Difference: Realities of Ethnicity in Canada and the United States − Renouf, 1995.
[30] Tās nav abstraktas vēlmes. Forbes raksts (Al Gores lousy Latin − Peter Brimelow, 1994. g. 15. augustā) aizrāda, ka, parallēli imigrācijai, ASV risinājās masīva iekšēja migrācija: baltie pamet Ņujorku, Teksasu, Dienvidkaliforniju, Sanfrancisko rajonu − un dodas ziemeļu−austrumu virzienā; melnie atstāj ziemeļaustrumus, Kaliforniju un dodas uz dienvidiem (Atlanta un Vašingtona − galvaspilsētas); dzeltenie ieņem Kaliforniju, meksikāņi − dienvidrietumus. Tema: prom no svešiem, tuvāk savējiem.
[31] Canadas Changing Immigrant Population Prentice-Hall, 1995.
[32] Skat. piem., Royal Bank Letter (1995. g. septembris/oktobris): The Struggle for Tolerance.
[33] Skat. One Nation, One Language? (The battle over English in America), US News&World Report, 1995. g. 25. sept. un No Tolerance for Diversity, Time, 1995. g. 13. nov. 65% amerikāņu ir par likumprojektu, kas angļu valodu pieņemtu kā oficiālo (līdzekļus atvēlot tikai tās mācīšanai). 23 pavalstis tādus likumus jau apstiprinājušas; 1996. g. 15. martā ASV augstākā tiesa (Supreme Court) piekrita principu izšķiroši pārbaudīt. The Next American Nation (The New Nationalism and the Fourth American Revolution) − Michael Lind, Free Press, 1995: multikulturālisma (kulturāla federālisma) piekopšana ir bīstama, var novest pie ASV braziliācijas (sadalīšanas naidīgās ciltīs); atpakaļ pamatprincipos vienu (bezkrāsas) tautu, vienu valodu! Atbalss: Otavas Citizen 1995. g. 16. sep. raksts (Quebec debate fuels English-only drive in US. − Julian Beltrame) citē Tautas vietnieku nama deputātu Tim Roth (Wisconsin): We want the US to get back to the principle of a melting pot. We want one nation, one people and one language. We dont believe in mosaics. Sentimentam piebiedrojās republikāņu partijas kandidāts uz prezidenta amatu Robert Dole, ar brīdinājumu pret etnisko separātismu. Jaunzēlandē, toties, imigranti dibina savu Ethnic Minority Party. Un ko no tādiem vienotības saucieniem lai mācāmies mēs?! Kanadā pārvērtē divvalodu politiku (piem., Open to Interpretation − Ron Eade, Otavas Citizen, 1995. g. 5. aug.). Vai latviešu pienākums Latvijā būtu − negribīgos krievus spiesti integrēt? Labāk − cik ilgi − tos atstāt savās partijās, organizācijās?
[34] Skat. The Case Against Immigration − Roy Beck (Norton, 1996).
[35] Atcerēsimies, piem., nesmukos turbāna kontroversus sakarā ar siku veterāņu ieiešanu Kanadas leģiona mītnēs, muslimu meiču galvas segas aizliegšanu Kvebekas skolās, utt.
[36] Skat piem., kontroversiālo The End of Racism: Principles for a Multiracial Society − Dinesh Souza, Simon&Schuster/Distican, 1995. g. Autora teze: problēmu sērga afroamerikāņu (12% ASV iedzīvotāju) vidē sākās gan ar balto rasismu, bet tālāk plosās pati no sevis − kā, piem., izskaidrot 70% melno bērnu piedzimšanu ārpus laulības, faktu, ka 55% par slepkavību arestēto melni, utt.? Pliks rasisms nepanāks tik daudz ļauna. Norādījums: maiņām jānāk no iekšas. Tām, vispirms, jābūt kulturālām maiņām. Kamēr melno vadoņi nenosoda narkotikas lietošanu, izvirtību, varas darbus u.c. pašiznīcinošas parašas, nicina sasniegumus skolā un darba vietā (balto teātra spēlēšana), pielaiž t.s. rap mūzikas bezizejas dzīves stila daudzināšanu un visu bēdīgo komplektu nikni aizstāv kā autentiska melnuma izpausmi − cerību nav. Many of the ... social disasters that have struck black ghettos across the country are a monument to the success of the counterculture in undermining the norms and progress of civilization. (T. Sowell, Forbes, 1995. g. 4. dec.)
[37] Klasiska televīzijas kultūras autopsija: Neil Postman − Amusing Ourselves to Death (esejas). Klasikā ieiet atsevišķi patiesības momenti, piem., separātistu kampaņas vadoņa Bušāra (Bouchard) aicinājums Kvebekas patriotiskām mātēm ražot vairāk baltās rases bērnu, resp., vairoties Kvebekai. Priekšā: ASV prezidenta Forda: Polija ir brīva valsts, Degola ... lai dzīvo brīva Kvebeka.., Parizo ..etniķi un nauda.., utt.
[38] Skat. piem., The Diversity Myth: Americas Leading Export − Benjamin Schwarz, 1995. g. maija The Atlantic Monthly. Švarcs: Through most of Americas history the nations unity and stability have derived not from a welcome of diversity but from imposition of the dominant Anglo culture. Now, failing to understand ourselves, we fail to understand the brutal realities of nation-building, and offer (dangerously incorrect) advice to states torn by civil strife. Bet lielām valstīm, šķiet, par stabilitāti stipri līdzīgas domas! Tipiski: ASV prezidenta Buša aizrādījums (par bīstamo nacionālismu) ukraiņiem momentā, kad izira krievu impērija − t.s. chicken Kiev runa; nupat − Klintona negaumīgā krievu varas darbu (Čečnijā) saprašana. Pareizāk: Why the West Should Hold Its Nose and Back Yeltsin − Rudi Dombusch, Business Week, 1996. g. aprīlī. Parallēli ASV tirdzniecības politika tiepj, ka Holivudas filma ir tikai prece kam nedrīkst likt ceļā importa šķēršļus, ko tur par citu kultūru apdraudēšanu; ka ar Kubu neviens nedrīkst tirgoties − bet ar Ķīnu viss kārtībā, lai kādas tur notiktu represijas.
[39] Skat., piem., dedzīgu nacionālisma strostēšanu M. Ignatjeva (Michael Ignatieff) grāmatā Blood and Belonging (Penguin, 1994). Autors teicami uzrāda, kā bez stipra vienojošā (arī ja tas būtu represīvs režīms!), attiecības ātri noslīd naidīgu piederību, resp., tautību sadursmēs − piem., bijušā Jugoslavijā. Autors nemin nacionālisma atbrīvojošo spēku. Viņa tezi varētu visādi aplūkot, debatēt − kā jau visas liberāļu tēzes (un pats atzīst, ka tās der tikai tur, kur civic jēdziens daudzmaz saprotams, resp., rietumu civilizācijā) − ja nebūtu jērēķinājas ar blakus ironiju: autors cēlies no krievu kņazu ģimenes, kuŗa reiz kolonizēja Ukrainu. ... Ignatjeva polemika turpināta rakstā Myth and Malevolence (Time, 1995. g. 17. jūl.) un Nationalism and the Narcissism of Minor Differences (Queens Quarterly, 1995. g. vasara).
[40] Vesels temats! Terroristu rokas grāmatas (skat., piem., Fanonu, Gvevaru) skaidri iesaka taktiku: bez brīdinājuma jāuzbrūk valdībai ar asiņainu niknumu tā, lai pretī izliktos (dabīgi: bruņotos) spēkus var notēlot kā represīva režīma pierādījumu. Līdzīgi rīkojas lieltirdzniecība: ja arodbiedrība nepiekāpjas, ja valdība nesola nodokļu koncesijas, pierādīts, ka abām nākotne nerūp, un fabrikas jāpārceļ uz trešās pasaules valstīm, kur gaisotne labvēlīgāka − resp., korupts režīms par strādnieku izmantošanu un vides piesārņošanu neuztrauksies.
[41] Skat., piem., Disposable leaders: can anyone really govern Canada? − Ken MacOueen, Otavas Citizen, 1995. g. 26. nov. Arī: Four Canadas? Peter Brimelow, Forbes, 1995. g. 4. dec. Divi domu pavedieni: 1) Iespējams, ka mūsu vadoņi prot uzķert neapmierinātības tēmas un tās izmantot, lai tiktu pie varas, bet no valdīšanas (labākā nozīmē) saprot tikai mechaniskas manipulācijas − un tāpēc (kā dinozauri) izmirst zem jaunu problēmu izvirdumiem; 2) caurmēra pilsonis jūtas drošāks tad, kad viņa intereses kārto ievēlēts pilnvarnieks, kuŗš sadzenams rokā daudz tuvāk pie mājām (i fiziski i birokrātijas slāņos).
[42] Tad sākas rasiska dubļu mešana. Nacionālistu ideologs Burgo (Bourgault), citēts Otavas 1. dec. Citizen numurā, pavisam loģiski apvaino Kvebekas etniķus: Its the Jews, Italians and Greeks who vote along ethnic lines...(pret izstāšanos no Kanādas)... Theyre the racist ones, not us. They have but one goal and thats to block (mūsu centienus). If we want to win, we have to do the same thing: vote along ethnic lines. Atkal: tīrais nacionālisms. Palikšana Kanadā (to atbalstīja arī 40% franču vēlētāju!) nav ievērojams princips, svarīgāka etniska solidaritāte! Tādai pieejai Kvebekā ir dziļa, noklusēta tradicija. Skat.,piem., The Traitor and the Jew − Esther Delisle (Robert Davies Publ., 1994). Autore ar neatspēkojamiem citātiem atklāj provinces fašistu un antisemītu rosmes 1930-50. gadu posmā, it kā topoša nacionālisma aizsegā. Demolēts viltotas vēstures sacerētājs Abbe Groulx, kam par godu nosaukta Montreālas Metro piestātne. Rindā nokaunējušies stāv lepnās intelektuāļu avīzes Le Devoir antisemītiskie ievadraksti.
[43] 1995. gads reliģisku kašķu frontē bijis ražens. Īrijā referendums (knapi: 50.3% par, 49.7% pret) ļāva valdībai mainīt konstitūciju, lai ... legalizētu laulības šķiršanu. (Atbalss Kvebekas gājienam?) Izraēlā žīdu fanātiķis nošāvis Ministru prezidentu, klausot Dieva pavēlei. Irānas ajatolas ietur pret rakstnieku Rašdī izsludināto fatvu (nāves sodu, mudi ticīgiem viņu nogalināt). Alžērijā, Ēģiptē fundamentālisti nošāvuši žurnālistus, tūristus. ASV apcietināti a) muslimu terroristi, kuŗi spridzinājuši tirdzniecības centru, b) reliģiski aktīvisti, kuŗi uzbrukuši abortkliniku ārstiem. Turpat bruņojas milicijas, lai aizstāvētu brīvību (arī reliģisko) no valdības nagiem. Indijā un Bangladešā apklusinātas un izraidītas autores, kas apstrīdējušas tradicionālo (resp., padevīgo) sieviešu lomu sabiedrībā. Romā Pāvests noraidījis sieviešu ordināciju − tādu līniju ietur arī Latvijas Ev. lut. baznīcas vadība.
[44] Kvebeka, piem., pieprasa konstitucionālas maiņas, kas tai piešķirtu atšķirīgas sabiedrības statusu Kanadā un veto tiesības pie tālākām maiņām, ja skartas provinces intereses. To pašu − citi. Rezultātā (ja katram rajonam līdzīgas veto tiesības) nopietnu maiņu panākšana var izrādīties neiespējama. Skat., piem., Distinct label disliked outside Quebec − Richard Mackie, The Globe&Mail, 1995. g. 2. dec, un Veto for B.C. fuels constitutional uproar Joan Bryden, 8. dec. Otavas Citizen. Skumjākā prognoze: Breakup: The Coming End of Canada and the Stakes for America − Lansing Lamont, Norton, 1994.
[45] Pazīstams princips: tikai tad, kad organizācija pilnīgi atraisa dalībnieku potences, radošo, var sagaidīt panākumus (plašāks jēdziens, kā plika peļņa). Jāizpilda normas, jāsasniedz mērķus, jāstrādā kopā, jā, bet īstām maiņām sākuma punkts ir vienmēr personīgs: ne vien eleganti darīt iespējamo, bet arī redzēt mezglus, tiekties neiespējamā virzienā. Tādu iekšēju kultūru sastop t.s. learning organizations saimē. Tēmēklī birokrātija: izejot pasaulē, piekritējs tūlīt (un nepacietīgi) prasīs − kāpēc tieši tā nevar valdība, izglītības sistēma, utt.? Quebec and the Death of Diversity − Charles Krauthammer, Time, 1995. g. 13. nov.: America is proceeding blithely down the path of diversity and ethnic separatism. Americas destination, however, is not Canada, which will find some civil way out of its dilemma. Americas destination is the Balkans.
[46] Kā ar visiem pirmiem soļiem, atbildība grūti izkustināma no pagātnes aplamībām. Skat. A capitalism Marx would recognize − A. Stanley (New York Times), 1995. g. 26. nov.: Perhaps Russian deputies hehave wantonly because it is how they were taught in Soviet schools to view American democracy. Mācību teksts: Theft, speculation and wild outbursts deeply penetrate American political life. (Hm! Vai kas mainījies?) Turpat bij. Krievijas finanču ministrs Fjodorovs: Unfortunetely, our democracy is now at the stage that America experienced at the end of the 19th century. Too many people are for sale, votes are sold, and people are using their positions for personal gain. Līdzīgi Latvijā! Feniņam ir otra puse. Confucius or Marx? − Gale Eisenstodt, Forbes, 1995. g. 4. dec.: The law governing the Bank of Japan is the same one that was enacted in 1942, when Japan imitated Nazi Germanys Reichsbank Act. Nav daudz labotas arī Japāņu vēstures grāmatas. Vai pastāvēs tas, kas nemainās?
[47] Kā var just saites ar nesastapto? Separātistu vadoņa Bušāra 80 g.v. māte, piem., visu mūžu nav spērusi soli ārpus Kvebekas citur Kanadā, bet paguvusi ciemoties Eiropā (kamēr dēls bija Kanadas sūtnis Francijā) un ... Floridā. Tādu nacionālistu ir daudz. No otras puses − netrūkst to, kas tik pat labi pazīst Kvebeku. Nepalīdz ziņotāji. Skat., piem., NBC ziņu daļas prezidenta Andrew Lack runu Radio and TV News Directors Association sanāksmē − USA Today, 1995. g. 14. sept. We are as a profession going downhill in certain major respects. I worry that too often we now choose, without a moments hesitation, to report the story that makes you feel − and it is usually repulsion − over the story that makes you think. In television terms that usually means boring. No referenduma kampaņas paliek prātā Bušāra runas, kuŗās vēsture izkulta dusmās un reizē provinces ministra Lehira (le Hir) ekonomisko pētījumu noklusēšana. Parallēli, The New York Times korespondents Glabersons prasa (27. nov.) Are media shying away from big business? Firmas draud 1) strīpot sludinājumus, 2) sūdzēt ziņotājus tiesā un/vai 3) vispār neizdalīt informāciju par plāniem, produktiem, pakalpojumiem, utt., ja parādās kas nepatīkams. Rezultāts: nosarmo mēdiju griba šķēršļiem lauzties cauri, liela daļa biznes darījumu notiek slepenībā. (The) rage and fury found ... everywhere ... in the country is directed almost exclusively at government because the mainstream media virtually never target global corporations as major contributors to the nations socioeconomic woes. Richard J. Barnef, Otavas Citizen, 1994. g. 30. dec.
[48] Skat., piem., Distortions in Personality Develpment in Individuals Emerging from a Long-Term Totalitarian Regime − Voldemārs Gulēns, Journal of Baltic Studies, Fall 1995.
[49] It īpaši jāuzmana neatbildīga vadonība. Skat., piem., The Revolt of the Elites (and the Betrayal of Democracy) − Christopher Lasch, W.W. Norton, 1995). Autors precīzi aprāda naudīgo šķiras atkāpšanos no sabiedriskās dzīves − slēgtos apdzīves rajonos, privātskolās, klubos, utt. − kopā ar tās politiskām prasībām: samazināt atbalstu visam parallēli iznabagotam publiskam − izglītības sistēmai, transportam, kultūrai, vides aizsardzībai, policijai, utt. Privileģētie iziet no kopējās agoras, kur senāk tiem bija zināmi pienākumi (noblese oblige) − bet tagad vienalga: Have they canceled their allegiance to America? Par šo balto virsšķiru un tās izmantojošām tendencēm rūpējas Linds (skat. vēri 33, arī viņa eseju To Have ahd Have Not: Notes on the progress of the American Class War), Harpers, 1995. g. jūn.). Par katru cenu mentalitātes iedarbība no idiotisku produktu un kulturālas bezgaumības puses apskatīta grāmatā The Winner-Take All Society − Robert H. Frank and Philip J. Cook (Free Press, 1995). Par tādas sabiedrības iziršanu (bet kopēšanu) uztraucas kaimiņos, Kanadā. Skat., How American should we be? − Harry Bruce, Otavas Citizen, 1995. g. 23. maijā.
[50] Kvebekas separātistu citu vainošanas centību, šķiet, pārspēs mūsu tautieši. Tādos gabalos kā, piem., Vai trimdas latvieši gremdē Latviju? (Gunārs Pāvuls, Tēvzemei un Brīvībai partijas kandidāts, Brīvā Latvija, 1995. g. 18-24.sept.) izskan doma (līdzīga dzirdēta Maskavā), ka visas mūsu zemes likstas nule atklātas, visus trūkumus sabrūvējis plēsīgais kapitālisms, visas nevēlamās parādības (mafiju ieskaitot) importētas no rietumiem − un pie tam, turienes niecīgā latviešu sauja nav paguvusi visu nokārtot pēc tautas vairākuma patikas. Skaidrs, bijusi viena otra nesmuka epizode. Bet kādu kārtību tautas vairākums sev īsti vēlas − to melns uz balta šodien redzam oktobŗa vēlēšanu rezultātos.
[51] Skat., piem., Transitioning Economies and Societies: Expectations, Fallacies, Frustrations, Successes − Bruno Rubess, Baltic Studies Newsletter, 1995. g. dec. Arī An unnecessary war − Thomas Sowell, Forbes, 1995. g. 14. aug.: Otrais pasaules kaŗš nebūtu noticis, ja rietumi nebūtu tik pat dedzīgi (un akli) piekopuši pacifismu kā vācieši un japāņi militārismu. Tālāk: šo divu pretinieku integrāciju civilizētu tautu saimē panāca tikai ar militāru okupāciju, kas, pretestību likvidējot, ieveda un nodrošināja demokratiskas valdīšanas formas. Tas liek domāt − skat. Rubesu − ka pārmaiņām bijušā padomijā, arī Latvijā, lemts daudz grūtāks ceļš, kamēr tie paši vecie vēži jaunā kulē.
[52] Bet sākas jauna meklēšana. Varētu ceturto daļu deputātu ievēlēt katru gadu (ne visus reizē ik pa četriem, pieciem), nodrošinot tiešāku, tekošāku pilsoņu vēlmju izpildīšanu − skat. Electoral reforms should ensure regular voter feedback, Trevor Moat, Otavas Citizen, 1995. g. 8. dec. Varbūt Kanada polītiski varētu nolaist tvaiku sadaloties četros rajonos (Atlantija, Kvebeka, Ontario, Rietumi − skat. Four Canadas?, Peter Brimelow, Forbes, 1995. g. 4. dec. Vai savu laiku nokalpojusi parlamentārā sistēma, jāpāriet uz proporcionālo? Varbūt beidzot jānomet Anglijas monarchijas simboli, jāpārkonstruējas republikā − kā to grib darīt Austrālija? Lai kāda tā būt (un top), svarīgākais ir pieķeršanās idejai. So it is a mystery; at least defending it is, saka autors Šekters grāmatā Zen and the Art of Post-Modern Canada (Stephen Schecter, Robert Davies Publ.,1994). Skat. arī If You Love This Country (15 Voices for a United Canada) − Penguin Books,1995 (reizē angļu un franču valodā).
[53] Nebūs nekādas, ja katru piedāvājumu noraida. Skat., piem., PM wont make Bouchard offer he can refuse − Otavas Citizen, 1995. g. 23. nov. The wrong way is to take up those bitter old constitutional quarrels and return Canadian politics to the failed slogans of the past. The right way to create the countrys unity is to improve the ways that Canadians govern themselves (Otavas Citizen ievadraksts, 9.dec.) By first understanding the needs of the people, and then the obligations of governments, Canadians can achieve a constitutional consensus for the new century. That is the great project that must begin. (Turpat, 1. dec). Tātad − jākārto konkrētais vispirms. Papīri vēlāk pierakstīsies paši no sevis.
[54] Skat., piem., Nationalism Without Walls (The Unbearable Lightness of Being Canadian) − Richard Gwyn, McClelland&Stewart, 1995. Trudo biogrāfs (The Northern Magus) ar smalku ieskatu kavējas pie pilsoniskām ilgām, kuŗas meklē kopību (community), kamēr valdība individus nozīmē grupās, starp tām veido robežas, bet nespēj savukārt pretoties nolīdzinošiem tirgus spēkiem. Tādās reizēs sevi jāizgudro no jauna! Nav viegli. 1995. g. 29. oktobŗa (referenduma priekšvakarā) Clyde Farnsworth The New York Times slejā Sv. Hijacintes Helēna Letarte: Sirds liek balsot par (izstāšanos), galva pret. Esmu mainījusi lēmumu četras reizes, nevaru izšķirties. Tātad, līdz galam nav pārbaudīts Trudo 1969. g. apgalvojums: French Canada can survive not by turning in on itself, but by reaching out to claim its full share of every aspect of Canadian life.
[55] Pretrunīgs temats! Skat., piem., Being Digital − Nicholas Negroponte (Alfred A. Knopf, 1995); The Virtual Community (Homesteading on the Electronic Frontier) − Howard Rheingold (Addison-Wesley, 1993); Paradigm Shift (The New Promise of Information Technology) − Don Tapscott & Art Caston (McGraw-Hill,1993); Silicon Snake Oil (Second Thoughts on the Information Highway) − Clifford Stoll (Doubleday, 1995); War of the Words (Cyberspace and the High-Tech Assault on Reality) − Mark Slouka (Basic Books, 1995); The Gutenberg Elegies (The Fate of Reading in an Electronic Age) − Sven Birkerts (Faber and Faber, 1994); The Digital Economy (Promise and Peril in the Age of Networked Intelligence) − Don Tapscott (McGraw-Hill, 1995).
[56] Skat. Technology: the great deregulator Peter Huber, Forbes, 1995. g. 25. sept. Technouzvara demolē birokrātiju. Regulators are cannibals: as they proliferate, they undercut each other. Jo vieglāk tiem tiek gaŗām, jo mazāk tiem nozīmes. Hubera grāmatā Orwells Revenge: The 1984 Palimpsest cietumnieks totalitārās Iekšējās partijas prokuroram Obrienam saka: īsta brīvība ir pie rokas. Teleekrāns piešķiŗ ikvienam spējas lemt − kam tuvosies, no kuŗa izvairīsies; ko atklās, ko slēps; no kuŗa saņems darbu, vai uzjautrinājumu; ko teiks, dzirdēs, rādīs, redzēs, ko domās, kam ticēs. Cilvēks tagad noteiks savus domu biedrus, tuvu un tālu, pēc patikas − un izslēgs visus citus. Tātad: Orvela lielā brāļa režīma apvērsums.
[57] Ludaits (Luddite) reiz bija Anglijas vērpēju-audēju vadoņa Ned Ludd sekotājs. Vata (James Watt) tvaika motora izgudrošanai sekoja tekstilrūpniecības izveidošana fabrikās − un mājas darbnīcu (tt., neatkarīga dzīves stila) noriets. Ludaitu protests bija jauno fabriku demolēšana. (Tā simboliski šodien neoludaitu runātāji uz skatuves sašķaida datoru ekrānus). Kuriozs, tomēr fakts, ka informātikas technoloģija tiecas darbiniekus no fabrikām (birojiem) izraidīt, un tos sūta atpakaļ mājās (pie elektroniskā kamīna)...
[58] John Naisbitt − ar pētījumiem Megatrends, Megatrends 2000 un Global Paradox.
[59] 1994. g. februārī, Internets izmainīja 837 miljonus (!!) e-pasta ziņojumu. Tai pašā mēnesī 1993. gadā − 476 milj. 1992. g. − atkal uz pusi mazāk. Katru gadu e-pasta satiksme turpat kā dubultojas. Reizē noriet vecas technoloģijas − telekss, telegrammas. Te pietrūkst vietas apskatīt visu fainomenālo Interneta pieteikto maiņu un iespēju (un problēmu) ešalonu − skat., piem., Canadian Internet Handbook (1995 Edition), Jim Carroll & Rick Broadhead, Prentice-Hall.
[60] Dati (līdz 1993. g.) no Trends in Europe and North America − UN Economic Commission for Europe (ECE). Skat. arī The Crisis in Public Order Adam Walinsky, The Atlantic Monthly, 1995. g. jūl. We have fled our cities. We have permitted the spread of wastelands ruled by merciless killers. We have abandoned millions of our fellow citizens to every kind of danger and degraded assault. And now a demographic surge is about to make everything worse. Parallēli, European civilization (is) collapsing (Freed of its moral and religious spine, Europe is falling apart) − George Weigel, Otavas Citizen, 14. dec.
[61] Skat. Literacy Warning for Canadians Patrick Dare, Otavas Citizen, 7. dec. Atreferēti OECD Literacy: Economy and Society pētījuma bēdīgie rezultāti. Ironiski: tieši tradicionālais analfabētisms izvēršas par nopietnu šķērsli t.s. jauno (ar datoriem saistītu) darba vietu ieņemšanā. Skat. arī 1995. g. nov.-dec. Utne Reader temu The Familiar Face of Fascism: muskulāri modeļi sludinājumos piesaka ideāla pilsoņa tipum uzbāzīgas runu programmas, ievieš bļaušanas kultūru (reizē demokratiskas sarunas norietu, viszinīga vidutāja nepieciešamību), utt.
[62] Par Kvebekas referenduma rezultātu 1995. g. 11. dec. vēstulē Time žurnālam Pat McKitrick raksta: In the end, the modern state of Canada was saved by the very groups that have been building it for 128 years: the immigrants. Tiem, ar vārdu sakot, bija kaut kas lielāks padomā, kā angļu-franču strīds. Un ja mēs arvien vairāk esam viens pie otra elektroniski pienācēji, ja mums kas lielāks padomā...
[63] Interesants Jeff Wise esejas (1995. g. 18. nov. Time) jautājums: Is There a West? Kur un kas šodien ir rietumi? Cik rietumniecisks ir hongkongietis Toronto? Cik austrumniecisks datorprogrammu sacerētājs Bangalorē, Indijā? Varbūt rietumi ir tikai − ideja par idejām, no kuŗām galvenā šķiet atvērtība, labākā pieņemšana no ārpuses, sava labākā paturēšana, kopšana, un mijiedarbe vēl neparedzamos virzienos? Kas ieguvis no fakta, ka 18 gadu laikā (1976-1993) darba vietu skaitam Montreālā bijis tizls 12% pieaugums? Paliek prātā citētais Kiplings (East is East): But there is neither East nor West, border, nor breed, nor birth, When two strong men stand face to face, though they come from the ends of the earth!
[64] Kapitāls (1867. g.) ir Marksa pirmās (1859. g. izdotās) grāmatas Pienesums politiskās ekonomijas kritikai turpinājums. Ja komplektam pieskaita oriģinālo, (1848. g.) Marksa un Engelsa Komunistu manifestu, būtu interesanti zīlēt − kādas zinātniskas maiņas autori veiktu šodien? Kādām šķirām tagad būtu lemts cīnīties?
[65] Quebec is Canadas Chechnya, Russian offical tells Axworthy − Mike Trickey, Otavas Citizen, 1996. g. 9. apr.
[66] Skat. No Canada? (After the referendum, a chill descends on Montreal) − Guy Lawson, Harpers, 1996. g. apr. Kā izārstēties? Skat: Guerrillas on Their Midst (Passive aggression is spreading in America like a drug-resistant strain of civic anger) − Lance Morrow, Time, 1996. g. 18. mar. Ja Krievijā ...a vast, vodka-soaked culture of subversive inefficiency, sly refusal and covert non-production... ultimately brought down the stolid slab of Marxism-Leninism..., ko ar ASV (un Kanadas) ...insecurity..., confused apprehension... free-floating sullen grievance and ballistic self-pity...? Atbildi nemeklēsim absurdā − piem., Kvebekas ministra Menarda formulā: Montreālā neiznīkst, tā metamorfozējas (PQ minister denies Montreal is in decline − James Mennie, Otavas Citizen, 1996. g. 22. apr.). Laikam no dzīvas, dinamiskas sabiedrības − uz franču valodas izkārtnēs segtu strīdu bedri... Nē, tāda organizēta neatbildība (Minhenes Universitātes Prof. Ulrich Beck grāmatā The Risk Society) vairs nav pieņemama.