Jaunā Gaita nr. 205, jūnijs 1996


Juris Mazutis

ŠĶIROŠANA, SPĪLES, SPĪTS

 

Juŗa Mazuša apcere „Šķirošana, spīles, spīts” nav tikai par federālistu-nacionālistu debatēm bet par mums visiem − cilvēkiem un tautām 20. g.s. beigās.

Skat. informācijas kastīti „Kam patiesība?” 53. lp.


1995. g. 30. oktobŗa referendumā Kvebekas iedzīvotāju 50,6% nobalsoja ‘pret’ izstāšanos no Kanadas, 49,4% ‘par’. Provinces premjers Parizo (Parizeau); „Kas tad mums iegrieza? Skaidrs − nauda un ‘etnisko’ balsis.”

Austrumeiropā − Polijā, Bulgārijā, Lietuvā, Slovākijā − pēc atbrīvošanās no Maskavas − valdīšanu pārņem bijušie komunisti. Latvijā 6. Saeimas vēlēšanās lielu piekrišanu baudīja ‘partijas’, kuŗu vadībā redzami bijušie čekisti, kompartijas aparatčiki un vācietis, kuŗš neprot latviski. Paruna: „Mums tāda valdība, kādu esam pelnījuši.”

Cik ilgi vēl attīstības ceļu noteiks pazīstami sabiedrības šķirotāji − jaunu, globālu spēku vētrā? No pēkšņa saspīlējuma − uz kuŗu pusi iziesim?

Pamāju kaimiņam, viņš iesēžas savā mašīnā, es savā, un aizbraucam uz darbu pretējos virzienos. Šad tad gaŗāmejot izmainām pāris neitrālus vārdus − par nevieksmīgo pilsētas hokeja vienību, laika apstākļiem, nodokļu nastu − bet nevarētu teikt, ka tematu izvēle veicina dziļāku iepazīšanos. Viņš man liekas citāds, vienmēr mazliet svešs (tāpat droši vien viņam es), un tā paliek − it kā pastāvētu abpusēja noruna nopietnākas satiksmes vārtus nevirināt.

Varbūt tā vienkārši − ērtāk. Ikdienas burzmā svešam izspēlēt vairāk nekā pieklājību šķiet... nevajadzīgi. Lieka pietura. Tā jau pietrūkst laika, enerģijas,[1] pieklājības, pacietības − galvenokārt jāuzmana savējais! Bērnībā tika mācīts: neielaidies ar nepazīstamiem. Pieaugušam stiprāk (ja ne automātiski) ieslēdzas distancēšanās, nocietinājas ierastās robežās, bet svešais, jaunības ziņkārei norimstot, izsauc aizdomas, bailes. Jā, ko viņš tur īsti grib? Ne jau labu... Tomēr, ja nepapūlamies tuvāk iepazīties (neaizmirstot: tikai nodrošinātais, brīvais to dara labprātīgi), attiecībās aiziesim līdz programmas mājieniem, formalitātēm, īsa laika tūrismam, un nekur daudz tālāk. Nav ko gaidīt vienā, otrā pusē iekustēšanos, maiņas: pretimnākšanai trūkst ceļa kartes. Aizspriedumu bagāža kā smagi nosēdies enkurs centrē kontaktu apli.

Ja tik sekli ‘pazīstams’ kaimiņš, sabiedrības galējības − ultrabagātie/slavenie, kulti, bezdarbs/nabagi, kriminālitāte − un tai cauri strāvojošais − liela daļa polītikas/kultūras procesu, technoloģijas invāzija, ekonomijas globālizēšana − mums parādās tikai tā televīzijas piespēlēti atreferējumi, mīti. Kā ziņojumi no citas pasaules. Laikam tā iet − citur, citiem... un (līdz personīgas krīzes brīdim), lai paliek. Rīt būs jaunas rūpes. Cēloņus, savienojumus rakstos un sērijās nemeklēsim. Neprasām: kam īsti kalpo sabiedrības atomizēšana savstarpēji izolētās, nedrošās, aizdomīgās vienībās?

Savāda pretruna: sabiedrība − gaŗu, grūtu ceļu mērojusi no senās grieķu agoras modeļa un rietumu kultūrā ienākusi kā dinamisks, vienmēr topošs iestādījums, kas ar kopā savešanu, iepazīstināšanu, brīvu domu/piedāvājumu izmaiņu, atklājumiem, debatēm (tātad: apsvērumiem, vērtējumiem, rezultātā pieņemtām sadzīves normām) cenšas dalībniekus apgaismot, audzināt, pasargāt, tuvināt, pat vienot pienākumu nešanā, iesaistīt pasākumos, veicināt mijiedirbi daudz un dažādās plāksnēs − ir šodien iekārtota par labu smalkai šķirošanai un attālināšanai.[2] Atsevišķu interešu apkalpošanai ‘kopēju mērķu’ aizsegā. Par labu jau stipri nobriedušam...separātismam!

Nē? Kā nu ne. Pēckaŗa iebraucējus Kanadā, vismaz Kvebekas provincē, tūlīt izšķiroja katoļu un pārējo pulkos, pie tam ‘protestantu’ rindās ieskaitot žīdus. Organizējām draudzes, pieslējāmies vietējām. Bet nedrīkstējām bērnus sūtīt uz tuvāko, vai labāko skolu: katoļu bērniem bija jāiet savās, protestantu − savās. Mācības notika, resp., lielākoties franču, vai angļu valodā. Likums un divas dažādas sistēmas priekšā. Birokratizēti reliģiski aizspriedumi, kopā ar jau toreiz manāmu ‘etnisko faktoru’, noteica atšķirīgu mācību programmu.[3] Noteica bieži vien arī ģimenes dzīves vietu − rajonā, kur pieejama bija ‘pareizā’ skola. Montreālas rietumu gals ilgu laiku tā turējās anglisks, bet austrumi − franciski. Robežlīnijai pāri gājēju bija maz.

Turklāt nauda − moderno laiku galvenais šķirošanas līdzeklis − ‘dabīgi’ izdalīja skolu apmeklētājus privāto-publisko rindās, noteica papildmācību, blakus nodarbību iespējas. Daudziem imigrantiem nabadzība nozīmēja (un arvien nozīmē) bērnu ievietošanu nolaistā iekšpilsētas skolā, no kuŗas cik vien ātri iespējams jācenšas atbrīvoties ar pārcelšanos uz veselīgāku vidi. Izejas punktam daudz kas sakāms par iecerētā, pat normālā sasniegšanu − piem., augstskolas apmeklēšanu, ja studenta gada maksa tuvojas $20,000 (ASV vidusmērs)! Tādām robežām uzdurties, lauzties cauri nav viegli. Bēgļu intervijās, žurnālos un vēstulēs ievērojiet frāzi: „Upurējam bērnu nākotnei par labu.” Tā ir no sliedēm izsistas paaudzes balss, sūra atzīšanās par jaunās dzīves īsto nozīmi, bet ar apņēmības pieteikumu − cītīgi strādāt un nepagurt. Šodien īgna tiepšana (no trimdas vēstures analfabētu puses) par šo cilvēku ‘bagāto dzīvi kapitālismā’ ir negaumīga un apvainojoša.

Pa to pašu taku tālāk varējām (un varam) sastapt − labākas, vai sliktākas universitātes, darba vietas, iestādes, atpūtas bāzes. Izcelsmē (tt. etniskas/valodas atšķirības turpināšanā, kopšanā) centrētus klubiņus, biedrības, skolas, labdarības un brīvprātīgo organizācijas, kulturālas vienības. Vēl šodien apmeklējamus (piem., ķīniešu) fiziskus geto.[4] Avīzes, raidstacijas ar stipri izolētu valodas/kultūras tvērienu. Katram savas svinamās dienas. Veikalus un iestādes, kur ‘nedzird (izpildiet paši) valodu’. Skautus, nometnes, festivālus, muzejus, kapsētas, pieminekļus − ar īpašu kulturālu piegaršu. Hokeja u.c. vienības, kuŗas ir ‘tādas’, bet ne ‘tādas’, un asi izdala piekritējus, bērnus, vecākus.[5] ‘Etniskas sadursmes’ bērnu vienību līmenī (un jauktās vienībās interni) notiek šeit pat uz Kanadas-Kvebekas ‘robežas’!

Iebraucējiem toreiz ātri atausa, ka jaunā dzīves vietā kopēji saistošā ir maz, bet gatavu aizspriedumu uzņemošā vidē netrūkst. Rezultāts: ja sabiedrība nav viesmīlīga, ja tā neprot vai nevēlas pieņemt un sevī ieaudzināt jaunpienācējus kā līdzvērtīgus locekļus, bet tos atstumj un no tiem izvairās, vai ar tiem apietas kā eksponātiem ... tad veidosies atdalīta mazāku sabiedrību konstelācija, kuŗā daudzi etniskie jūtas gaidīti un droši pie savējiem.[6] Daļa, protams, steidzīgi cenšas ieplūst kopībā ar nogludinātiem ģimenes vārdiem, līdzņemtā mantojuma nomešanu, klaja materiālisma pielūgšanu un pēkšņi dezorientētiem bērniem. Tāds, diemžēl, liekas vairums atbrīvotās Latvijas jaunemigrantu. No otras puses jāpiebilst: vēlāka vietējo sūdzēšanās par pašu smalki atstumto nošķirtību ir liekulība, nekas cits. Kā sēts, tā pļauts.

Kanada lēnām rūgstošu stāvokli − neparedzētas demogrāfiskas un reizē sabiedrības rakstura maiņas − nepūlējās risināt saprotamā (izdebatētā, plaši pieņemtā) virzienā, bet uzšuva tam jaunus svārkus: t.s. etnisko mozaiku. 1963. gadā īpaša komisija ieteica (angļu + franču) divvalodības un divkultūrisma nostiprināšanu, 1969. gadā pieņēma abu oficiālo valodu likumprojektu, bet 1971. gadā Ministru prezidenta Trudo (Trudeau) liberāļu valdība ar skaidri saprotamu mājienu vēlētāju blokam, kas jau sniedzās pie pilsoņu trešās daļas, pēkšņi atklāja pavisam ko citu: multikultūrālisma polītiku.

No jaunas Multikultūrālisma ministrijas plūda nauda etniskai presei, sazēla brangs atšķirīgu kultūru svētku klāsts; partijas meklēja ‘etniskus’ kandidātus, teica glaimojošas runas, dažādu tautību[7] sanāksmēs; provincēs (ja skolās sanāca vienkopus pietiekams skaits ‘gribīgo’) sāka mācīt mantojuma (heritage) valodas; šur tur pieprasīja etniski iekrāsotas vēstures pasniegšanu,[8] un Otavā muslimi izteica sašutumu, ka viņu ticības reliģiskās brīvdienas neievēro, kamēr žīdi savējām atzīmēšanu sen panākuši.[9] Tāds ‘es’ un ‘man’ specprivilēģiju bazārs, kamēr kopējais paliek neizteikts, neformulēts. Aizmirsts. Ja tas kādreiz bija, varbūt tagad − pazaudēts. Kanadieši labu laiku ‘svinēja atšķirības’ − un tāpēc nav jābrīnās, ka tās kļuvušas arvien uzkrītošākas.

Visvairāk tādai identitātes atšķaidīšanai pretojās Kvebekā,[10] kur jau 1981. gadā pieņēma likumprojektu 101, kas lielā mērā nosaka darba valodu kā franču, un tikai franču. Lai gan 1982. g. Kanadas konstitūcija (ar pilsoņtiesību chartu) apstiprina abu (angļu, franču valodu kostatusu, provincēm dotas tiesības autonomi lemt valodu sfairā. Kvebekā tās izmanto, lai pasargātu franču kopienu no asimilācijas t.s. angļu jūrā.[11] Separātistu Parti Quebecois tvērienā skaidrs, ka provincē ‘citi’ (kuŗi jūtas kā federālās valdības spēlītē pamestie) ir frančiem nevēlams elements ‘jauc tīro gaisu’, balso pret izstāšanos no Kanadas (apm. 90% referendumā) − un tāpēc, parallēli liela skaita (200,000 1976-80.g. posmā) izceļošanai uz dzīvi rietumu provincēs, pakāpeniski slēdz minētās ‘protestantu’ skolas, slimnīcas, samazina pabalstu angļu universitātēm, utt. Pēdējo 20 gadu laikā protestantu skolēnu skaits Kvebekā krities par 57%. ‘Vienlīdzības’ partija ANO iesniegumā to sauc: etniska tīrīšana.

Vesels ironiju kompots! Viena grupa ‘izmantoto’ (franči), spiež citu, skaitliski mazāku (angļus, ‘etniskos’, kuŗi, protams, Ziemeļamerikā nav nekāda minoritāte) − lai panāktu savu. Bet − ko īsti? Pašnoteiktu vietu globālā tirdzniecības pasaulē? Tajā robežām arvien mazāk nozīmes, veikali kultūras neievēro. Vaicā: divsimts gadus kopēji pieciests sliktais un svinēts patīkamais, kāpēc tagad sāpīgu ‘laulības šķiršanu’, ja tūlīt domāts no jauna ‘saprecēt’ nule atstumto partneri pie koptirgus altāra? Vai viņš būs ar mieru?[12] Sondāžas rāda, ka garantiju nav.

Bēdīgāks ir stāvoklis t.s. angļu zonā. Kamēr Kvebeka centusies stiprināt savas atšķirigās kultūras telpu un noteikšanu pār to − debatēsim metodes, bet ne faktu, ka tas apzināti darīts − citur Kanadā valda nedrošība, bailes, īgnums. Valstī, kuŗā 75% no televīzijai mestā laika aiziet Holivudas sērijām (un to potētām vērtībām); kur savējo autoru darbi aizņem veikalu plauktu ‘tilpuma’ putekļainus 5% un Kanadas lentes video bodēs vēl mazāk; kur kinoteātŗi pieder ASV lielfirmām un vietējās filmas tikpat kā neizrāda; kur parallēli valsts radio-TV tīklam nogriež budžeta trešo daļu, izdevniecības pārņem ārzemnieki; un tā joprojām jau ilgu laiku − vai jābrīnās, ka no nopietna, sataustāma ‘kopējā’, kas ir vispirms kulturālais, nav ne smakas, ka nav ar ko iebraucējus iepazīstināt, pie kā viņus piesaistīt? Kas tad būtu tas dzīvais, unikālais, topošais − kā veidošanā visi varētu piedalīties? Ar ‘mieru + kārtību’, labu veselības apdrošināšanas sistēmu vien nepietiek.

Visapkārt speciālu grupējumu grābstīgā kņada, īpašas ‘tiesības’ (resp.: līdzekļus, labvēlīgus likumus, privilēģijas) prasa iedzimtie, feministi, vides aizstāvētāji, ieroču nesēji, homoseksuāļi, kustoņu pasargātāji, antismēķētāji, pretalkoholnieki, par/pret aborttiesībām iesiluši, cietumnieku rehabilitētāji, varas darbus cietušie, vienvecāku ģimenes, nodokļu žņaugtie, skolā atpakaļpalikušie, nelegāli imigranti, radikāli (izpildiet paši!), zvejnieki, laucinieki, pilsētnieki, pensionāri, ārsti, māsiņas, skolotāji, arodu un profesiju pārstāvji − raiba rinda bez gala. Pikants ‘interešu’ smorgasbords. Arodbiedrības prasa uzņēmumos līdzlemšanu un tad streiko, biznes vadoņi pie publiskās siles prasa gardākos kumosus, bet fabrikas pārceļ uz Meksiku. Bagāta gan valsts, kas tādu savtīgu chaosu var atļauties![13]

Pirms 30. gadiem Prezidents Kenedijs aicināja: „Neprasi, ko tava valsts tev dos; drīzāk vaicā: kā varu tai palīdzēt?” Liekas, ka pirmā varianta piekopēju netrūkst, bet otrā tik pat kā izmiruši. Man, man, man vispirms! Es, es, es gribu! Pret, pret, pret! Un − ka tik ne citam![14] (Vai Latvijas politiķi tieši tādu gaisotni neizmanto saviem nolūkiem? Vēstules rakstītājs Otavas Citizen avīzei: „Kā varu izjust lepnumu par Kanadu, ja citi neievēro manu mantojumu (heritage)? Tātad: kopienām vispirms jāievēro un jāciena (tālāk: materiāli jāatbalsta, utt.) katra atšķirība un tad, re, izšķilsies kaut kāds ‘lepnums’. Un tad laikam sastiķēsim visus tos pretrunīgos ‘lepnuma’ gabalus kopā, un aiziet...

Bet... kur tad stabils centrs tādai sabiedrībai? Ja cilvēks nav ‘neatkarīgi bagāts’ (tātad: ‘internacionāls’, bez ciešām saistībām) − pie kā droši pieķerties? Kur vērsties? Kam ticēt? Ja kopējas nākotnes „kontūras nav vismaz ieskicētas, ja nav manāms viens otrs šķautnains princips, polītika noslīd momentu aprēķinos, konkurējošu interešu apmierināšanas līmenī − kur bieži vien trulie, stiprie un ‘draugu’ bars noknābj treknākos graudus. Kur spekulācija un laupīšana notiek tik lielos apmēros kā, piem., ASV krājkašu skandālā, Latvijas banku krīzē. Kur atklājas plika kukuļošana − piem., Korejā. Kur mafija (Krievijā, Latvijā) piesaka politisku kanditātūru, lai izvairītos no izmeklēšanas. Seko plaša vilšanās ar visu procesu[15], t.s. ‘nodokļu nogurums’ (tax fatigue),[16] un pārliecība, ka pozitīvas maiņas nav iespējamas. ‘Ne uz maniem pleciem’!

Pietiek, tā vairs nevar − saka ierindas pilsonis.[17] Bet ko lai dara? Amatos ieceļ t.s. saprāta politiķus, resp., grūtiem jautājumiem meklē vienkāršas atbildes (kā nesen ar republikāņiem ASV, konservatīviem Ontario). Pats bez cīņas no iegūtā neatkāpjas. Piesavinātas priekšrocības ar laiku pārgājušas ‘tiesību’ kārtā. Tās nedrīkst apstrīdēt. (Jāiet vēl ‘uz priekšu’, piem., ar 3 g.v. mazuļu ‘bērndārza’ − būsim godīgi: publiski samaksātu pieskates − plānu!) Skolotājs tagad audzēknim nedrīkst pārmest slinkumu vai antisociālu uzvešanos, jo tā ir ‘identitātes iedragāšana’, pat ‘rasisma motivēta’. Nelīdz arguments, ka tieši tādas ‘identitātes’ steidzīgi jāiedragā − citādi sabiedrībā laidīsim paaudzi, kuŗi vienmēr būs jāatbalsta un jāuzmana. Nē, klasē mācību programma jānoved lēnākā studenta līmenī − citādi draud ‘diskriminācijas’ apvainojumi. Lai centīgie pagaida, pierod ‘cienīt’ gausos! Un tā Britu Kolumbijas universitāte gluži orveliski apsvēra maģistra grāda piešķiršanu studentei, kuŗa fakultātei pierakstījusi miglainas rasisma pazīmes, bet diplomdarbu nebija iesniegusi. No kurienes ceļas tāda īgna aplamība?

Puslīdz objektīva ‘pareizība’ (faktu, zinību un kompetenču nemitīga pārbaude sarežģīta attīstības ceļa galā, tātad: standarti, vēsturiskais, mijiedirbe, apziņa, meklējumi − vienmēr brīvas izteiksmes, labojumu un maiņu krustugunīs) kaut kur pa ceļam uz neierobežotu (un vienmēr subjektīvu) savtību zaudējusi līdzsvaru, smagi iebraukusi grāvī. ‘Kāpēc man tas jādara, ja citi par to smejas’? Tagad ‘pareizība’ nozīmē: ātri izpildīt minimālu plānu, nesalīdzināt / nevērtēt, novērst sūdzības, valodā piekopt uzpūtīgi ‘korektu’ (bieži vien absurdi maldinošu) leksikonu. Dumiķis un nepraša pakāpušies ‘intelektuāli izaicināto’ ložās un tur nu lepni, priviliģēti gozās. Par viņu ‘aizstāvēšanu’ rūpējas jauna birokrātija, kuŗas mērķis (visi kopā: mieru, līdzjūtību, saprašanu, pacietību, ...utt.) ir graujoši vienkāršs: intelekta nonivelēšana līdz pamatiem.

Kvalitātes jēdzienu (lai cik tas populārs ‘biznes’ literatūrā) un tās panākšanu produktos, pakalpojumos, politikā, turklāt skaidru valodu, godīgu izturēšanos, atklātību, atbildību − sabiedriskās agoras dvēseli − inficē truli minimālisma aprēķini. Valda ‘cauri tikšana’. Tuvskats. Tūlītpeļņa. Paštaisnība. Citu vainošana. Kā tie japāņi uzdrīkstējās pārņemt autotirga lauvas tiesu (kamēr paši ražojām draņķi)?! Kā sanācis, ka skolas ‘izlaiž’ analfabētus (kamēr paši vaidām par nodokļiem)? No kurienes rajonā sarodas piedauzīgās vandaļu bandas (kamēr paši nepieskatām bērnus)? Kāpēc ‘klaida’ latvieši ‘maisās’ Latvijā (bet gaidām viņu palīdzību), ar savām balsīm neglāba vēlēšanu rezultātus no absurda (kamēr paši absurdu savārījām)? Kas to izgudrojis, ka ierīces vienmēr sabruks tieši dienu pēc tam, kad garantija iztecējusi (kamēr steidzamies pirkt bleķi izpārdošanā)? ‘Kvebekas parādi − Kanadas nopelns!’ (Parizo − bet arodbiedrības uzpirka ar algas pielikumiem). Kāpēc polītiķi tādi maitas (kamēr paši nekandidējam)? Bijušās padomijas ‘mafija’ − ‘rietumu imports’ (kamēr tie paši vecie aparatčiki vēl posteņos). Kāpēc vēsture melo (kamēr paši neliecinām)? Kur paliek atbildīgie? Nav atbildes.

Arvien − sliktas ziņas. Avārija aiz avārijas. Vai tas varētu būt viss? Taču − ne. Un tāpēc sāk strostēt presi. Kā? Labs piemērs: „The New Press Criticism: News as the Enemy of Hope”, The New York Times, 1994. g. oktobrī (sērija). „Nevar visu tā ciniski izsmiet,” autors Glabersons aizrāda, „reizē uz sevi neizsaucot aizdomas.” Tik tālu mēs esam! Primitīvākās sabiedrībās cenzē, vai ziņkārīgus žurnālistus vienkārši ‘pazudina’.[18]

Tādā pretrunu virpulī nekas nebija loģiskāks par imigrantu pulcēšanos un turēšanos kopā savos puduros − vismaz tajos uz kādu laiku bija kaut kas no līdzi ņemtās, kaut kas no tā sabiedriskā siltuma, kas te vēl nav izveidojies. Kaut kas no sen pieņemtas kārtības un piederības sajūtas. Kopēja sāpe. Un valoda, par kuŗu kaimiņš nesmējās.

Bija arī, cerīgām, audzinošām ietekmēm uz vietas izpaliekot, līdzi ņemtās ķildas, jaunā vidē neiedienīgas parašas, nodrāzti aizspriedumi, demokrātijas nesaprašana, pagātnes (un tekošu) rēķinu kārtošana.[19] Netrūka līdzekļu vākšanas aizjūras mērķiem, reizēm klaji bīstamiem − piem., īru brīvības cīnītāju apbruņošanai. Neizpalika savstarpēja šķelšanās un pareizības mācīšana − vai jau esam aizmirsuši pašmāju ‘sakarnieku’ un ‘patriotu’ gāganu kaŗus, vai tagad nepiedzīvojam ‘šejienes’ un ‘turienes’ pikošanos?

Un, dabīgi, no bēgļu puses izvērsās spiedieni pret Kanadas valdību: taču jāiestājas pret netaisniem, negodīgiem režīmiem; par vides glābšanu tālās pasaules malās; pret badu; pret reliģiskiem aizspriedumiem; par cilvēktiesībām; pret bērnu un sieviešu izmantošanu; par palīdzību topošā (izvēlaties), utt. Atkal prasības!

Nodarbošanās ar visu šo komplektu, labo un slikto − it kā ar mutikulturālisma politikas svētību − uz ārpusi vērsa tik daudz laika un enerģijas, ka uz vietas kopēji veidojamais likās nenozīmīgs, nevajadzīgs. Tāds pundurītis − knapi ievērojams. Dzīvi, ‘barojami’, nepārrauti savienojumi ar ārpasauli lika iekšēji mirt badā.

Bet ‘viss’, kā teica Heraklīts, ‘plūst’, aiziet arī treknie etnocentrisma laiki. Rēgojas nopietnākas problēmas (optimistiskā traktējumā − izaicinājumi): nežēlīga tirgus bloku konkurence, starptautiska sacensība zvejotavās u.c. dilstošu izejvielu izmantošanā, valūtas graujoši neparedzamās svārstības, informātikas plūdu izraisītās pārmaiņas, budžetu balansēšana, nestabili režīmi Ķīnā, Ziemeļkorejā, Krievijā. Reliģisks naids Indijā. ‘Bosisma’ (A. Ezergailis) uzvara Latvijā, citur austrumos. Nenokārtotais Kvebekā. Uzreiz: bīstamu stāvokļu bez gala! Sašķeltu sabiedrību[20] zemstrāvās valda uztraukums par nākotni, kurā kaimiņiem − svešiniekiem! − jāsaprotas, jāsastrādā ... jo citādi arī par ‘sadali’ drīz nevarēs runāt. Turklāt ‘Population Action’ studiju grupa lēš, ka dzimtās zemes jau pametuši 125 iedzīvotāju miljoni; ANO, ka apm. sestā daļa (20 miljoni) dodas lēnā migrācijas ceļā no dienvidiem-austrumiem ziemeļu-rietumu virzienā; otrā galā toties pareģo, ka technoloģijas dzītā t.s. pārkārtošanās negarantē jaunu darba vietu radīšanu[21] − tātad, nespēs nodrošināt visiem pieņemamus pakalpojumus, dzīves līmeni, utt. Stress! Pirmo reizi rietumos jaunai paaudzei gaidāms zemāks dzīves standards nekā iepriekšējai − prognoze, kas izraisa vilšanos un agresīvi piekoptu negatīvismu. Ziemeļamerikas novecošana, piem., izvērš jautājumus par pensiju fondu izsmelšanu no ‘negribīgu’ (t.i. jaunu) iemaksātāju puses. Topošā paaudžu plaisa būs sāpīga un bīstama skaudri praktiskā līmenī − par domāšanu, mūziku un modēm nemaz nerunājot.

Tāpēc revīzija jau sākusies. No tālienes skatoties, kapitālisms uzvarējis,[22] bet − Visur stingrāki kļūst transitlikumi: nabadzīgais, neizglītotais ‘ekonobēglis’ − jauna, nevēlama kategorija. Vācija, piem., sašaurina aziltiesības (reizē apkaŗojot neofašistu grautiņus bēgļu, ‘gastarbeiter’ rajonos)[23] Skaļais ASV labais spārns min ‘lielas sētas celšanu’ uz Meksikas robežas, Francija tāpat − dienvidu ostās. Otrādi: ‘ekonomotora’ kategorija − uzņēmumu, darbnīcu pārcelšana − it īpaši Kanadas rietumkrastā, kur ierodas rosīgie hongkongieši. (No jauna sākas ‘geto’ aplis. Ko, ar ekonomiju izceļošanas vietā? Vai tur atkal būs jāsūta palīdzība)? Par cik sabiedrība var atļauties apvienot ģimenes (reizēm − tālas zemes veselu sādžu!), ja ilgāku laiku imigrantiem sniedzams pabalsts, mācāmas šejienes valodas, parašas utt.? Ātrāku ‘iederēšanos’! Nav vairs Multikultūrālisma ministrijas Kanadā; ierēdņi kaļ integrācijas politiku: iebraucējiem liks nopietni iepazīties ar valsti un tās divām galvenam valodām.[24] Multikultūrālisma ilūzijas pamatīgi spridzinājis autors Bisūndats,[25] ar aicinājumu katram nospraust savu identitāti (un tā tekoši − kopējo), nestāvot uz vietas, neiekļaujoties etnisku vadoņu, politiķu manipulācijās. Nogrand pretzalves: „nodevējs” B., re pamet mantojumu, utt. Ontario provincē (tāpat ASV)[26] maina noteikumus, kuri paredz forsētu minoritāšu pieņemšanu darbā (t.s. affirmative action). Samazina bezdarba pabalstu un to automātiski nepiešķir „studentiem”, kuri pamet vecāku pajumti. Ierobežo skolu budžetus. Pie reizes sola pazemināt nodokļus, sapurināt birokrātijas, uzlabot drošību, kārtību. Darba vietas, uzņēmumi, valdības izraida liekus darbiniekus, slīpē procesus un pakalpojumus līdz nepazīšanai. Kur visam tam gals? Kas visu to vada? Harper’s redaktora Laphama vārdos: mūsu rokās ir „...arvien spēcīgāki ieroči arvien nesaprotamāku mērķu panākšanai.”

Apceres turpinājums un nobeigums nākošā JG numurā.

 

 

Kam patiesība?

 

Lai dzīvo strīdi! Plašā Montreālas Gazette rakstā 1996. g. 3. februārī bijušais Ministru prezidents Trudo (Trudeau) nosoda Kvebekas Premjeru Bušāru (Bouchard): „Bušārs Kvebekas iedzīvotājus pag. gada oktobŗa referenduma kampaņas laikā ir nodevis. Ar savas provinces un valsts politiskās vēstures grozījumiem, ar demagoģiju un ar nicināšanas kurināšanu pret tiem, kas viņa uzskatiem nepiekrīt, Bušārs pārkāpa godīgas, demokrātiskas debates normas.” Seko, pa punktam, strīpa Bušāra apgalvojumu − ar Trudo atspēkojumiem. Kampaņā federalistu aicināts nepiedalīties, šķiet, ka Trudo nav varējis ilgāk paciest „Kanadas aizstāvju gļēvumu’. Diezgan skaidrs: Kvebekas prese un privinces liberāļu partijas federālismu vienmēr tvēruši no prasību apmierināšanas viedokļa.

Pret Kvebekas prasīgo nacionālismu Trudo iestājas jau 1950. g.: „Kā tauta drīz būsim pretīga šantāžistu banda” (Cité Libre žurnālā). Ar skatu uz pašnoteikšanas un kultūras centieniem okupētā Latvijā, Jaunā Gaita seko federālistu-nacionālistu debatēm Kanadā. Parādās raksti ‘Stils’ (JG 70, 1968), ‘Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai (Kvebekas problēma vēsturiskā skatījumā)’ (JG 114-115, 1977), ‘Pretsvari (Franču kanadiešu nacionālisms gadiem ejot − un Pjēram EliotamTrudo aizejot)’ (JG 163, 1987), ‘Par valodu un pašnoteikšanos’ (JG 174, 1989) − visi J. Mazuša. Tiem, šķiet, izsaukuma zīmi pieliek Trudo savā Gazette zalvē: „Ar kļūdu un nepatiesību izmantošanu demagoģiskos gājienos, Bušārs maldināja Kvebekas balsotājus. Ar savu ricību viņš ir notraipījis Kvebekas demokrātiskās sabiedribas labo slavu un nav pelnījis provinces iedzīvotāju uzticību.”

Bušārs (11. februārī) savukārt − un tipiski − saka: problēma nav ar ‘visiem saprotamas vēstures galveno’ (resp., ko tur debatēt par „putekļainiem” sīkumiem...), bet gan ar Kanadu kā valsti, ‘kas nedarbojas’ un Trudo ietiepību. „Ja viņš mani pieskaita tam demokrātu klubam, kas vienmēr ievērojis kvebekiešu centienus − atzīstos: esmu vainīgs.” Runāsim par mērķi, ne metodēm.

Bet metodēm klāt nākusi jauna. Federālās valdības ministrs Dions pieteicis interesantu variantu: ja Kvebekas separātisti saka ‘Kanadas valsts ir sadalāma’, kāpēc arī ne Kvebekas territorijā − tā, lai tie, kas vēlas palikt Kanadā ‘ņem līdz’ savu daļu?

 

Ievērojami datumi Kvebekas vēsture.

 

1534-35. Jacques Cartier atklāj St. Laurent upes grīvu. Sauc rajonu kanata (indiāņu: ciems), tad Canada, to pievieno Francijas impērijai. Pirmie kolonisti.

1608. Samuel de Champlain dibina Quebec City. 1642. Mont Royal (Montreal) dbināšana. 1701-1763. Koloniju kaŗi. Uz Luīzianu 1755. g. izraida acadians (cajuns). 1759. g. pēc Plains of Abraham kaujas angļi ieņem Kvebeku, 1760. g. Montreālu. 1763-1812. Angļu režīms. 1773. g. Quebec Act sola franču valodas, civillikumus, katoļticības ievērošanu. Kanadā ierodas loyalisti no revolucionārām ASV. 1812-14. Kaŗš ar ASV. Nosprauž 49 parallēles robežu.

1837. Mackenzie-Papineau dumpis, represijas.

1839. Lord Durham iesaka pašvaldību, kolonistu asimilāciju angļu sistēmā.

1867. MacDonald-Cartier British North America Act savieno Nova Scotia, New Brunswick, Lower un Upper Canada (Quebec, Ontario). Federālā un provinču valdība sadala varu.

1870. Manitoba iestājas federācijā, 1971. g. British Columbia, 1873. g. Prince Edward Island.

1885. Transkontinenta (Canadian Pacific) dzelzceļa last spike, Louis Riel metis dumpis rietumos.

1905. Alberta un Saskatchewan iestājas federācijā.

1917. Kvebekieši pretojas armijas dienastam, bet nestie upuŗi Kanadai panāk līdzlemšanu Anglijas kaŗa kabinetā, autonomu vietu League of Nations (1920).

1926. Pirmā Kanadas sūtniecība.

1939-45. Atkal pretestība armijas dienastam Kvebekā.

1960. Jean Lesage Kvebekas liberāļu ‘klusā revolūcija’.

1963. Lester Pearson bilingualism & biculturalism polītika, Front de Liberation du Quebec bumbošana.

1968-1984. Pierre Trudeau gadi: Official Languages Act (1969); separātistu oktobŗa krize (1970); Kvebekas Bill 101 (franču valodas izkārtņu likums) (1981).

1976. Kvebekā ievēl Rene Levesque Parti Quebecois.

1980. Pirmais Kvebekas izstāšanās referendums (60% pret, 40% par), Leveka a la prochaine (līdz nākošam).

1982. Kanadas konstitūcijas repatriācija no Anglijas, bez Kvebekas piekrišanas, t.s. lielā nodevība.

1990. Neizdodas Meech Lake konstitūcijas labojums.

1990. Lucien Bouchard dibina Bloc Quebecois.

1994. Neiet Charlottetown Accord konstitūcijas maiņas.

1994. Kvebekā atkal ievēl Parti Quebecois.

1995. Otrais referendums (50.4% pret, 49.6% par). Demisionē Kvebekas premjers Parizeau, viņa vietā stājas Bušārs, sola jaunu referendumu.

1996. Federālā valdība piesaka stingrāku Quebec is also divisible līniju.

 

 Piezīmes


[1] Slavenā šachista Nimzoviča teze (grāmatā Mana sistēma) bija: par katru cenu samazināt pretinieka pozicijā iespējas, dinamiku. Protams, līdz ar to samazinājās iespējas vispār, uz visa ‘dēļa’. Mēs sekojam lielmeistara padomam „dzīves spēlē’ ar savu sabiedrisko minimālismu, norobežošanos. (Arons Nimzovičs dzimis Rīgā, 1886. g. novembrī, miris Maskavā, 1935. g. turnīra laikā).

[2] Agorā − tirgus laukumā − vienmēr nākuši runas vīri, sākot ar Platonu − republikāni, beidzot ar Marksu − komūnistu. Tur savu teikuši pravieši un patrioti, laimes meklētāji un vainas nožēlotāji. Bet šo agoru pārņēmusi metamorfoze: tā vairs nav fiziska vieta. Tā ir saziņtīklos vienlaikus visur kā skābeklis. Dzirdam atbalsis, bet nespējam sameklēt ieejas vietu. Satiksmes telpu pilda skaļākais, stiprākais, uzsvērtais, nevis spilgtu ideju dzirksts, loģika. Pāri ejošie infoplūdi, šķirti no autoriem un vides, mulsina un lieku reizi izsauc Santajanu: „Tiem, kas nemācās no vēstures, ir lemts to atkārtot.” Bet tas ir cits temats!

[3] Īsa laika parādība? Nē. Ontario u.c. provinču katoļu skolas arvien pulcējās separate school boards − atsevišķu skolu pārvalžu − pajumtē. Literāri: atšķirtā mācību sistēmā. Atšķirta no kā? No public school boards: publiskām (bet, acīmredzot, nevisas sabiedrības) skolām. Ar programmētu pastiprinājumu: katoļu pārvaldes darbā pieņem tikai katoļticīgus skolotājus, pretojoties Ontario valdības noteikumiem. Perspektīvi − gluma semantikas sega polītiķu palaistam, nodokļu balstītam separātismam.

[4] Fainomens iet plašumā. Piem., Toronto ziemeļu gala iedzīvotāji ar nepatiku atzīmē jaunu ‘etnisku šopingu’ (t.i., orientālu bazāru) ierīkošanu. Daudzas izkārtnes − tikai ķīniešu valodā. ‘Mēs labprāt brauktu uz Hongkongu’, tie saka, ‘kāpēc Hongkongai jānāk pie mums?’ Skat. Asian shopping centres take suburban mauling − The Globe&Mail, 1995. g. 23. aug.

[5] Kvebekas pilsētas Nordiques piekopa franču izcelsmes hokeja spēlētāju piesaistīšanu un dēvējās kā provinces ‘nacionālā’ vienība (salīdzinājumā ar mistroto Montreālas Canadiens). Šo lepno etnisko ikonu 1994-95. g. sezonas beigās pārdeva Denverai (ASV). Vienība tagad saucs Colorado Avalanche (šļūdonis).

[6] Skat. ‘Separātisma drudzī’ (1995. g. maija MLB Ziņotājs) domu, ka tieši nošķirta pašdarbība − maiga veida ‘ sabiedrisks separātisms’ − palīdzēja trimdā uzturēt latvisko. Interesants pētījuma temats: kur tad bijām latviskāki? Kanadā, kur nespieda integrēties, vai ASV, kur lepni pieteikts ‘kausējamais katls’?

[7] Te sākās t.s. piekabes pilsonība: French-Canadian, Ukrainian-Canadian, Italian-Canadian, utt. Katrai, protams, sava sabiedrība. Kopā − koša mozaīka. Citā tvērienā: A community of communities (Joe Clark).

[8] If all stories are valid and all cultures are equal, then nobody but a member of the tribe can write its history. Tā par vēstures tekstu kaŗiem un objektivitātes norietu slejā True lies vs. total recall (John Leo), US News&World Report, 1995. g. 7. augustā. No otras puses, par cik mēs būtu gudrāki, ja simtprocentīgi iedarbotos paruna „History is written by the victors, not the victims?”

[9] Atceros jaunībā līdzīgu mēģinājumu no skolas izpalikt Jāņos. Neizdevās! Laikam toreiz nebijām pietiekami stipri organizēti (un pazīstami) savā etniskumā.

[10] Kvebekā uztveŗ gājienu no ‘divkultūrisma’ (kas nozīmētu abu galveno valsts dibinātāju līdzvērtību) uz multikulturālismu (kas izsaka visu tautību līdzvērtību) kā smagu federālās valdības nodevību. Līdz ar to − pastiprinātas pašnoteikšanas / neatkarības prasības.

[11] Kvebekas moto ir Je me souviens − atceros (zemtekstā: visas pārestības). Citur Kanadā tāda ‘mūžīga atcerēšanās’ (ar no tās vienmēr izrietošām prasībām) ir stipri apnikusi − it īpaši, ja ievēro federālās valdības tekošo piemaksu provinces ‘centieniem’ un faktu, ka 4 no pēdējiem 7 Kanadas ministru prezidentiem nākuši no Kvebekas, resp., noteikti ievērojuši provinces vēlmes. Vai nevarētu iesaldēt to ‘atcerēšanos’, domāt par kopēju nākotni? Vai par sarunu galveno dzinēju jāliek (1759. gadā zaudētas) koloniālas kaujas rezultāta atspēkošanu? Angļi, pragmatisti, to nevar saprast. Bet frančiem, jūsmotajiem, tas ir viss − t.s. revanche des berceaux (šūpuļu atriebības) loģiska kulminācija. Vēstures tēlojumā aizmirsts, šķiet, tas Kvebekas franču ekonomigrantu miljons, kas pēdējos 50 gados pārcēlies uz ASV un tur asimilējies.

[12] Kvebekas suverēnisti bieži citē čehu−slovaku ‘miermīlīgo’ šķiršanos, norādot, ka savstarpējas attiecības turpmāk ‘civilizēti’ (frančiem tas nozīmē: līdzvērtīgiem partneriem) vadīja parakstītie līgumi. Bet vairāk nekā 30 tādi līgumi, ieskaitot naudas un muitas apvienības, nojukuši vai iztecējuši. Slovaki, savukārt, tagad aizliedz ungāru minoritātei (apm. 600,000 dvēseles) pilnu savas valodas lietošanu!

[13] Reiz pēc darba posma Latvijā man vaicāja, kas visvairāk tā īsi un kodolīgi no piedzīvojuma paliks prātā? Atbildēju: te visi runā par ‘sadali’, bet par ražošanu nemaz. Un ja tepat pamet skatu apkārt?

[14] Kritiķis Kristofers Lašs (Christopher Lasch) to dēvēja the culture of narcissism.

[15] Sondāžās politiķi parasti ieņem goda pilnu otro vietu ‘neuzticamo’ sarakstā, tieši aiz advokātiem.

[16] Kanada pirmo reizi miera laikos piedzīvo plašu (pie $20 biljonu) ‘melno tirgu’ − valdībai nepaziņotu produktu un pakalpojumu izmaiņu bez nodokļu maksāšanas. Par godīgu nodokļu maksāšanu Latvijā − nu...

[17] Skat, piem., ‘The NewPopulism’, Business Week, 1995. g. 13. martā. Pie ievada piekabināts lozungs − „Border Worries: The rising number of new faces from abroad is stoking the economic fears of an already anxious public.” Nedrīkst apdraudēt nervozas publikas patēriņa un dzīves stilu! Bet kas tad labos The United States of Incompetence (Art Carey, Houghton Mifflin, 1991)?

[18] Globālā ‘The Committee to Protect Journalists’ 1995. g. beigās: nogalināts 51, bet 182 sēdēja cietumos (53 Turcijā). ‘Islamic radicals target journalists’ − Martin Cohn, Toronto Star. „In the three years since government canceled elections ... 48 of Algeria’s est. 4000 journalists have been killed.” Otrādi: ‘Who Speaks for America? (The Right vs. the News Establishment)’ − Business Week, 1995. g. 8. maijā; „A great shroud has been drawn across the mind of America to make it forget that there is a world beyond its borders” (Max Frankel, New York Times Magazine); un Media Circus − Howard Kurtz (Time Books, 1993). Ziņu avoti, atkāpjoties no grūtu jautājumu cilāšanas, uzdod ‘kultūras veidošanu’. „America is no longer one nation indivisible, if it ever was, but a land peopled by many bitterly divided tribes... The press has lost the will to tell us what those images mean.” Jon Katz 1995.g. septembŗa Wired žurnālā par Simpsona tiesas procesu u.c. parādībām. Lai paliek pārestības, izpostītā vide (arī pilsētas!), bezcerība, nav nekas nopietns jādara − jādraudzējas, un viss būs kārtībā. Skat., piem., ‘Put On a Happy Face’ − Benjamin De Mott, 1995. g. septembŗa Harper’s, par temu „masking the differences between blacks and whites” − kuŗai blakus: Kalifornijas cietumu sistēmas budžets pārsniedzis
izglītības; pie 2/3 ieslodzīto ir ‘nebaltie’; privātu drošības sargu skaits ASV ir lielāks, nekā policistu. Senos liberāļu laikos tādi atklājumi (taču − ziņas!) bija sensācija, izsauca steidzīgu rīcību, bet ne vairs.

[19] Var citēt tādu gadījumu ešelonu: serbu-kroātu restorānu bumbošanu, Air India 747 uzspridzināšanu, ķīniešu un vjetnamiešu kriminālbandu kaŗus, importētās krievu mafijas rupjības, melno grautiņus Toronto un Montreālā, somaliešu kautiņus Otavā, kurdu uzbrukumu turku sūtniecībai, utt. Ar to nav teikts, ka vietējo (balto) rindās trūktu švaļu, huligānu, terroristu. Tieši otrādi: tie iebraucējiem rādīja, ka arī te var rīkoties...

[20] 1995. g. 10 jūlija U.S. News&World Report noraksturo septiņas atšķirīgas ASV pilsoņu ciltis Divided We Stand’). Robežas tām nav etniskas − drīzāk polītiskas, reliģiskas, ekonomiskas. Tāpat: ‘The Newtering of America will be an ugly thing to see’ − Anthony Lewis, The New York Times, 15. jūlijā; ‘Reactionary Chic: How the Nineties Right recycles the bombast of the Sixties Left’ − Lewis Lapham (Harper’s, 1995.g. martā), ar jautājumu „How does a wealthy and nervous plutocracy preserve its privileges while maintaining its image as an oppressed minority?” un ‘Newt Gingrich, meet Max Weber’ − Peter Brimelow, Forbes, 17. jūlijā. Atminam Vebera tezi: rietumu kapitālisms ir īpatnu tradiciju+kulturālu apstākļu (protetantisma, individuālisma, disciplīnas, racionalitātes) produkts. Pētnieks (The Media Elite; Watching America: What Television Tells Us About Out Lives) Stanley Rothman: biznes/ziņu elites attālinājās no šīs vērtību sistēmas, tāpēc draud noslīdēšana autoritārā stagnātu birokrātijā, kas bieži bijusi sabiedrības norma. Biznesmeņi savukārt veido parallēlas valdības globālas firmas un alianses, kas apsviedīgi izmanto polītisku un ekonomisku nedrošību peļņas nolūkos. Tādas vienības par atsevišķiem notikumiem tradicionālu robežu ietvaros daudz neuztraucas.

[21] Skat., piem., Jeremy Rifkin: The End of Work − Putnam (1995). Intervija ar autoru (‘A Future Without Jobs’) parādās Across the Board žurnālā, 1995. jūl./aug. numurā.

[22] Tūlīt teiksim: uzvarējis ideoloģiski. Praktiski nav nekas ‘uzvarēts’ kamēr, piem., Indonēzijā $100 kedu sastiķētajiem alga turas pie 25 centiem stundā. Skat. ‘Magic of market has failed three billion people’ Ashok Khosla, Otavas Citizen, 1995. g. 14. decembrī. Uzvaras aizsegā izvirzīta smalkāka izmantošana − piem., Austrumeiropas rūpnīcu (Skoda, Tungsram), ‘smadzeņu’ uzpirkšana. Visaktīvākie − vācieši. Pret jauna veida koloniālismu brīdina William F. Ryan 1996. g. 13. marta Citizen raksts (‘The market has no magic’): „The forces of economic globalization, in the name of competition, are destroying local cultures, community values and identities by homogenizing them into our narrow western market values... The market and its managers, like any other concentration of power in society, must be made accountable to the people and their common good.”

[23] Skat., piem., ‘Influx of immigrants sparks furious debate in Germany’ − Imre Karacs, Otavas Citizen (no The Independent), 1996. g. 9. martā, un Embittered Guests’ − Rod Usher, Time, 1996. g. 1. apr.

[24] Ja vispār imigrāciju līdzšinējos apmēros turpina. Kanadas Imigrācijas Savienības 1995. g. maija sondāža rāda, ka 59% kanadiešu vēlas to uz 5 gadiem pavisam pārtraukt. 46% pieņemtu imigrantus, kas integrētos, bet 42% pieļautu tālāku multikultūrālas sabiedrības veidošanu.

[25] Neil Bissoondath: Selling Illusions: The Cult of Multiculturalism in Canada − Penguin Books (1994)

[26] Skat. ‘Let Affirmative Action Die (Liberalism is subverted by racial engineering)’ − A. Sullivan, The New York Times, 1995. g. 23. jūlijā. Un: ‘End Affirmative Action As We Know It’ − Gary S. Becker (1992. g. Nobela laureāts), 21. augusta Business Week Bekers: The best way to Level the playing field is to improve education for the young – which would maximize human capital.” Un: ‘A new feudalism?’ − Peter Brimelow, 20. sept. Forbes. Brimelovs apskata The New Color Line: How Quotas and Privilege Destroy Democracy (Paul C. Roberts, Regnery Publishing, 1995), kuŗas autors spilgti aizstāv ‘liberālisma triumfu’ − pilsoņu vienlīdzību tiesas priekšā − un nosoda ‘atgriešanos pie īpašām privilēģijām’ kā jauna veida feodālisma ievešanu.

 

 

 

Jaunā Gaita