JG205 Juris Mazutis. Šķirošana, spīles, spīts

No jaunas Multikultūrālisma ministrijas plūda nauda etniskai presei, sazēla brangs atšķirīgu kultūru svētku klāsts; partijas meklēja ‘etniskus’ kandidātus, teica glaimojošas runas, dažādu tautību[7] sanāksmēs; provincēs (ja skolās sanāca vienkopus pietiekams skaits ‘gribīgo’) sāka mācīt mantojuma (heritage) valodas; šur tur pieprasīja etniski iekrāsotas vēstures pasniegšanu,[8] un Otavā muslimi izteica sašutumu, ka viņu ticības reliģiskās brīvdienas neievēro, kamēr žīdi savējām atzīmēšanu sen panākuši.[9] Tāds ‘es’ un ‘man’ specprivilēģiju bazārs, kamēr kopējais paliek neizteikts, neformulēts. Aizmirsts. Ja tas kādreiz bija, varbūt tagad − pazaudēts. Kanadieši labu laiku ‘svinēja atšķirības’ − un tāpēc nav jābrīnās, ka tās kļuvušas arvien uzkrītošākas.

Visvairāk tādai identitātes atšķaidīšanai pretojās Kvebekā,[10] kur jau 1981. gadā pieņēma likumprojektu 101, kas lielā mērā nosaka darba valodu kā franču, un tikai franču. Lai gan 1982. g. Kanadas konstitūcija (ar pilsoņtiesību chartu) apstiprina abu (angļu, franču valodu kostatusu, provincēm dotas tiesības autonomi lemt valodu sfairā. Kvebekā tās izmanto, lai pasargātu franču kopienu no asimilācijas t.s. angļu jūrā.[11] Separātistu Parti Quebecois tvērienā skaidrs, ka provincē ‘citi’ (kuŗi jūtas kā federālās valdības spēlītē pamestie) ir frančiem nevēlams elements ‘jauc tīro gaisu’, balso pret izstāšanos no Kanadas (apm. 90% referendumā) − un tāpēc, parallēli liela skaita (200,000 1976-80.g. posmā) izceļošanai uz dzīvi rietumu provincēs, pakāpeniski slēdz minētās ‘protestantu’ skolas, slimnīcas, samazina pabalstu angļu universitātēm, utt. Pēdējo 20 gadu laikā protestantu skolēnu skaits Kvebekā krities par 57%. ‘Vienlīdzības’ partija ANO iesniegumā to sauc: etniska tīrīšana.

Vesels ironiju kompots! Viena grupa ‘izmantoto’ (franči), spiež citu, skaitliski mazāku (angļus, ‘etniskos’, kuŗi, protams, Ziemeļamerikā nav nekāda minoritāte) − lai panāktu savu. Bet − ko īsti? Pašnoteiktu vietu globālā tirdzniecības pasaulē? Tajā robežām arvien mazāk nozīmes, veikali kultūras neievēro. Vaicā: divsimts gadus kopēji pieciests sliktais un svinēts patīkamais, kāpēc tagad sāpīgu ‘laulības šķiršanu’, ja tūlīt domāts no jauna ‘saprecēt’ nule atstumto partneri pie koptirgus altāra? Vai viņš būs ar mieru?[12] Sondāžas rāda, ka garantiju nav.

Bēdīgāks ir stāvoklis t.s. angļu zonā. Kamēr Kvebeka centusies stiprināt savas atšķirigās kultūras telpu un noteikšanu pār to − debatēsim metodes, bet ne faktu, ka tas apzināti darīts − citur Kanadā valda nedrošība, bailes, īgnums. Valstī, kuŗā 75% no televīzijai mestā laika aiziet Holivudas sērijām (un to potētām vērtībām); kur savējo autoru darbi aizņem veikalu plauktu ‘tilpuma’ putekļainus 5% un Kanadas lentes video bodēs vēl mazāk; kur kinoteātŗi pieder ASV lielfirmām un vietējās filmas tikpat kā neizrāda; kur parallēli valsts radio-TV tīklam nogriež budžeta trešo daļu, izdevniecības pārņem ārzemnieki; un tā joprojām jau ilgu laiku − vai jābrīnās, ka no nopietna, sataustāma ‘kopējā’, kas ir vispirms kulturālais, nav ne smakas, ka nav ar ko iebraucējus iepazīstināt, pie kā viņus piesaistīt? Kas tad būtu tas dzīvais, unikālais, topošais − kā veidošanā visi varētu piedalīties? Ar ‘mieru + kārtību’, labu veselības apdrošināšanas sistēmu vien nepietiek.

Visapkārt speciālu grupējumu grābstīgā kņada, īpašas ‘tiesības’ (resp.: līdzekļus, labvēlīgus likumus, privilēģijas) prasa iedzimtie, feministi, vides aizstāvētāji, ieroču nesēji, homoseksuāļi, kustoņu pasargātāji, antismēķētāji, pretalkoholnieki, par/pret aborttiesībām iesiluši, cietumnieku rehabilitētāji, varas darbus cietušie, vienvecāku ģimenes, nodokļu žņaugtie, skolā atpakaļpalikušie, nelegāli imigranti, radikāli (izpildiet paši!), zvejnieki, laucinieki, pilsētnieki, pensionāri, ārsti, māsiņas, skolotāji, arodu un profesiju pārstāvji − raiba rinda bez gala. Pikants ‘interešu’ smorgasbords. Arodbiedrības prasa uzņēmumos līdzlemšanu un tad streiko, biznes vadoņi pie publiskās siles prasa gardākos kumosus, bet fabrikas pārceļ uz Meksiku. Bagāta gan valsts, kas tādu savtīgu chaosu var atļauties![13]

Pirms 30. gadiem Prezidents Kenedijs aicināja: „Neprasi, ko tava valsts tev dos; drīzāk vaicā: kā varu tai palīdzēt?” Liekas, ka pirmā varianta piekopēju netrūkst, bet otrā tik pat kā izmiruši. Man, man, man vispirms! Es, es, es gribu! Pret, pret, pret! Un − ka tik ne citam![14] (Vai Latvijas politiķi tieši tādu gaisotni neizmanto saviem nolūkiem? Vēstules rakstītājs Otavas Citizen avīzei: „Kā varu izjust lepnumu par Kanadu, ja citi neievēro manu mantojumu (heritage)? Tātad: kopienām vispirms jāievēro un jāciena (tālāk: materiāli jāatbalsta, utt.) katra atšķirība un tad, re, izšķilsies kaut kāds ‘lepnums’. Un tad laikam sastiķēsim visus tos pretrunīgos ‘lepnuma’ gabalus kopā, un aiziet...

Bet... kur tad stabils centrs tādai sabiedrībai? Ja cilvēks nav ‘neatkarīgi bagāts’ (tātad: ‘internacionāls’, bez ciešām saistībām) − pie kā droši pieķerties? Kur vērsties? Kam ticēt? Ja kopējas nākotnes „kontūras nav vismaz ieskicētas, ja nav manāms viens otrs šķautnains princips, polītika noslīd momentu aprēķinos, konkurējošu interešu apmierināšanas līmenī − kur bieži vien trulie, stiprie un ‘draugu’ bars noknābj treknākos graudus. Kur spekulācija un laupīšana notiek tik lielos apmēros kā, piem., ASV krājkašu skandālā, Latvijas banku krīzē. Kur atklājas plika kukuļošana − piem., Korejā. Kur mafija (Krievijā, Latvijā) piesaka politisku kanditātūru, lai izvairītos no izmeklēšanas. Seko plaša vilšanās ar visu procesu[15], t.s. ‘nodokļu nogurums’ (tax fatigue),[16] un pārliecība, ka pozitīvas maiņas nav iespējamas. ‘Ne uz maniem pleciem’!

Pietiek, tā vairs nevar − saka ierindas pilsonis.[17] Bet ko lai dara? Amatos ieceļ t.s. saprāta politiķus, resp., grūtiem jautājumiem meklē vienkāršas atbildes (kā nesen ar republikāņiem ASV, konservatīviem Ontario). Pats bez cīņas no iegūtā neatkāpjas. Piesavinātas priekšrocības ar laiku pārgājušas ‘tiesību’ kārtā. Tās nedrīkst apstrīdēt. (Jāiet vēl ‘uz priekšu’, piem., ar 3 g.v. mazuļu ‘bērndārza’ − būsim godīgi: publiski samaksātu pieskates − plānu!) Skolotājs tagad audzēknim nedrīkst pārmest slinkumu vai antisociālu uzvešanos, jo tā ir ‘identitātes iedragāšana’, pat ‘rasisma motivēta’. Nelīdz arguments, ka tieši tādas ‘identitātes’ steidzīgi jāiedragā − citādi sabiedrībā laidīsim paaudzi, kuŗi vienmēr būs jāatbalsta un jāuzmana. Nē, klasē mācību programma jānoved lēnākā studenta līmenī − citādi draud ‘diskriminācijas’ apvainojumi. Lai centīgie pagaida, pierod ‘cienīt’ gausos! Un tā Britu Kolumbijas universitāte gluži orveliski apsvēra maģistra grāda piešķiršanu studentei, kuŗa fakultātei pierakstījusi miglainas rasisma pazīmes, bet diplomdarbu nebija iesniegusi. No kurienes ceļas tāda īgna aplamība?

Puslīdz objektīva ‘pareizība’ (faktu, zinību un kompetenču nemitīga pārbaude sarežģīta attīstības ceļa galā, tātad: standarti, vēsturiskais, mijiedirbe, apziņa, meklējumi − vienmēr brīvas izteiksmes, labojumu un maiņu krustugunīs) kaut kur pa ceļam uz neierobežotu (un vienmēr subjektīvu) savtību zaudējusi līdzsvaru, smagi iebraukusi grāvī. ‘Kāpēc man tas jādara, ja citi par to smejas’? Tagad ‘pareizība’ nozīmē: ātri izpildīt minimālu plānu, nesalīdzināt / nevērtēt, novērst sūdzības, valodā piekopt uzpūtīgi ‘korektu’ (bieži vien absurdi maldinošu) leksikonu. Dumiķis un nepraša pakāpušies ‘intelektuāli izaicināto’ ložās un tur nu lepni, priviliģēti gozās. Par viņu ‘aizstāvēšanu’ rūpējas jauna birokrātija, kuŗas mērķis (visi kopā: mieru, līdzjūtību, saprašanu, pacietību, ...utt.) ir graujoši vienkāršs: intelekta nonivelēšana līdz pamatiem.

Kvalitātes jēdzienu (lai cik tas populārs ‘biznes’ literatūrā) un tās panākšanu produktos, pakalpojumos, politikā, turklāt skaidru valodu, godīgu izturēšanos, atklātību, atbildību − sabiedriskās agoras dvēseli − inficē truli minimālisma aprēķini. Valda ‘cauri tikšana’. Tuvskats. Tūlītpeļņa. Paštaisnība. Citu vainošana. Kā tie japāņi uzdrīkstējās pārņemt autotirga lauvas tiesu (kamēr paši ražojām draņķi)?! Kā sanācis, ka skolas ‘izlaiž’ analfabētus (kamēr paši vaidām par nodokļiem)? No kurienes rajonā sarodas piedauzīgās vandaļu bandas (kamēr paši nepieskatām bērnus)? Kāpēc ‘klaida’ latvieši ‘maisās’ Latvijā (bet gaidām viņu palīdzību), ar savām balsīm neglāba vēlēšanu rezultātus no absurda (kamēr paši absurdu savārījām)? Kas to izgudrojis, ka ierīces vienmēr sabruks tieši dienu pēc tam, kad garantija iztecējusi (kamēr steidzamies pirkt bleķi izpārdošanā)? ‘Kvebekas parādi − Kanadas nopelns!’ (Parizo − bet arodbiedrības uzpirka ar algas pielikumiem). Kāpēc polītiķi tādi maitas (kamēr paši nekandidējam)? Bijušās padomijas ‘mafija’ − ‘rietumu imports’ (kamēr tie paši vecie aparatčiki vēl posteņos). Kāpēc vēsture melo (kamēr paši neliecinām)? Kur paliek atbildīgie? Nav atbildes.

Arvien − sliktas ziņas. Avārija aiz avārijas. Vai tas varētu būt viss? Taču − ne. Un tāpēc sāk strostēt presi. Kā? Labs piemērs: „The New Press Criticism: News as the Enemy of Hope”, The New York Times, 1994. g. oktobrī (sērija). „Nevar visu tā ciniski izsmiet,” autors Glabersons aizrāda, „reizē uz sevi neizsaucot aizdomas.” Tik tālu mēs esam! Primitīvākās sabiedrībās cenzē, vai ziņkārīgus žurnālistus vienkārši ‘pazudina’.[18]

Tādā pretrunu virpulī nekas nebija loģiskāks par imigrantu pulcēšanos un turēšanos kopā savos puduros − vismaz tajos uz kādu laiku bija kaut kas no līdzi ņemtās, kaut kas no tā sabiedriskā siltuma, kas te vēl nav izveidojies. Kaut kas no sen pieņemtas kārtības un piederības sajūtas. Kopēja sāpe. Un valoda, par kuŗu kaimiņš nesmējās.

Bija arī, cerīgām, audzinošām ietekmēm uz vietas izpaliekot, līdzi ņemtās ķildas, jaunā vidē neiedienīgas parašas, nodrāzti aizspriedumi, demokrātijas nesaprašana, pagātnes (un tekošu) rēķinu kārtošana.[19] Netrūka līdzekļu vākšanas aizjūras mērķiem, reizēm klaji bīstamiem − piem., īru brīvības cīnītāju apbruņošanai. Neizpalika savstarpēja šķelšanās un pareizības mācīšana − vai jau esam aizmirsuši pašmāju ‘sakarnieku’ un ‘patriotu’ gāganu kaŗus, vai tagad nepiedzīvojam ‘šejienes’ un ‘turienes’ pikošanos?

Piezīmes

[1] Slavenā šachista Nimzoviča teze (grāmatā Mana sistēma) bija: par katru cenu samazināt pretinieka pozicijā iespējas, dinamiku. Protams, līdz ar to samazinājās iespējas vispār, uz visa ‘dēļa’. Mēs sekojam lielmeistara padomam „dzīves spēlē’ ar savu sabiedrisko minimālismu, norobežošanos. (Arons Nimzovičs dzimis Rīgā, 1886. g. novembrī, miris Maskavā, 1935. g. turnīra laikā).

[2] Agorā − tirgus laukumā − vienmēr nākuši runas vīri, sākot ar Platonu − republikāni, beidzot ar Marksu − komūnistu. Tur savu teikuši pravieši un patrioti, laimes meklētāji un vainas nožēlotāji. Bet šo agoru pārņēmusi metamorfoze: tā vairs nav fiziska vieta. Tā ir saziņtīklos vienlaikus visur kā skābeklis. Dzirdam atbalsis, bet nespējam sameklēt ieejas vietu. Satiksmes telpu pilda skaļākais, stiprākais, uzsvērtais, nevis spilgtu ideju dzirksts, loģika. Pāri ejošie infoplūdi, šķirti no autoriem un vides, mulsina un lieku reizi izsauc Santajanu: „Tiem, kas nemācās no vēstures, ir lemts to atkārtot.” Bet tas ir cits temats!

[3] Īsa laika parādība? Nē. Ontario u.c. provinču katoļu skolas arvien pulcējās separate school boards − atsevišķu skolu pārvalžu − pajumtē. Literāri: atšķirtā mācību sistēmā. Atšķirta no kā? No public school boards: publiskām (bet, acīmredzot, nevisas sabiedrības) skolām. Ar programmētu pastiprinājumu: katoļu pārvaldes darbā pieņem tikai katoļticīgus skolotājus, pretojoties Ontario valdības noteikumiem. Perspektīvi − gluma semantikas sega polītiķu palaistam, nodokļu balstītam separātismam.

[4] Fainomens iet plašumā. Piem., Toronto ziemeļu gala iedzīvotāji ar nepatiku atzīmē jaunu ‘etnisku šopingu’ (t.i., orientālu bazāru) ierīkošanu. Daudzas izkārtnes − tikai ķīniešu valodā. ‘Mēs labprāt brauktu uz Hongkongu’, tie saka, ‘kāpēc Hongkongai jānāk pie mums?’ Skat. Asian shopping centres take suburban mauling − The Globe&Mail, 1995. g. 23. aug.

[5] Kvebekas pilsētas Nordiques piekopa franču izcelsmes hokeja spēlētāju piesaistīšanu un dēvējās kā provinces ‘nacionālā’ vienība (salīdzinājumā ar mistroto Montreālas Canadiens). Šo lepno etnisko ikonu 1994-95. g. sezonas beigās pārdeva Denverai (ASV). Vienība tagad saucs Colorado Avalanche (šļūdonis).

[6] Skat. ‘Separātisma drudzī’ (1995. g. maija MLB Ziņotājs) domu, ka tieši nošķirta pašdarbība − maiga veida ‘ sabiedrisks separātisms’ − palīdzēja trimdā uzturēt latvisko. Interesants pētījuma temats: kur tad bijām latviskāki? Kanadā, kur nespieda integrēties, vai ASV, kur lepni pieteikts ‘kausējamais katls’?

[7] Te sākās t.s. piekabes pilsonība: French-Canadian, Ukrainian-Canadian, Italian-Canadian, utt. Katrai, protams, sava sabiedrība. Kopā − koša mozaīka. Citā tvērienā: A community of communities (Joe Clark).

[8] If all stories are valid and all cultures are equal, then nobody but a member of the tribe can write its history. Tā par vēstures tekstu kaŗiem un objektivitātes norietu slejā True lies vs. total recall (John Leo), US News&World Report, 1995. g. 7. augustā. No otras puses, par cik mēs būtu gudrāki, ja simtprocentīgi iedarbotos paruna „History is written by the victors, not the victims?”

[9] Atceros jaunībā līdzīgu mēģinājumu no skolas izpalikt Jāņos. Neizdevās! Laikam toreiz nebijām pietiekami stipri organizēti (un pazīstami) savā etniskumā.

[10] Kvebekā uztveŗ gājienu no ‘divkultūrisma’ (kas nozīmētu abu galveno valsts dibinātāju līdzvērtību) uz multikulturālismu (kas izsaka visu tautību līdzvērtību) kā smagu federālās valdības nodevību. Līdz ar to − pastiprinātas pašnoteikšanas / neatkarības prasības.

[11] Kvebekas moto ir Je me souviens − atceros (zemtekstā: visas pārestības). Citur Kanadā tāda ‘mūžīga atcerēšanās’ (ar no tās vienmēr izrietošām prasībām) ir stipri apnikusi − it īpaši, ja ievēro federālās valdības tekošo piemaksu provinces ‘centieniem’ un faktu, ka 4 no pēdējiem 7 Kanadas ministru prezidentiem nākuši no Kvebekas, resp., noteikti ievērojuši provinces vēlmes. Vai nevarētu iesaldēt to ‘atcerēšanos’, domāt par kopēju nākotni? Vai par sarunu galveno dzinēju jāliek (1759. gadā zaudētas) koloniālas kaujas rezultāta atspēkošanu? Angļi, pragmatisti, to nevar saprast. Bet frančiem, jūsmotajiem, tas ir viss − t.s. revanche des berceaux (šūpuļu atriebības) loģiska kulminācija. Vēstures tēlojumā aizmirsts, šķiet, tas Kvebekas franču ekonomigrantu miljons, kas pēdējos 50 gados pārcēlies uz ASV un tur asimilējies.

[12] Kvebekas suverēnisti bieži citē čehu−slovaku ‘miermīlīgo’ šķiršanos, norādot, ka savstarpējas attiecības turpmāk ‘civilizēti’ (frančiem tas nozīmē: līdzvērtīgiem partneriem) vadīja parakstītie līgumi. Bet vairāk nekā 30 tādi līgumi, ieskaitot naudas un muitas apvienības, nojukuši vai iztecējuši. Slovaki, savukārt, tagad aizliedz ungāru minoritātei (apm. 600,000 dvēseles) pilnu savas valodas lietošanu!

[13] Reiz pēc darba posma Latvijā man vaicāja, kas visvairāk tā īsi un kodolīgi no piedzīvojuma paliks prātā? Atbildēju: te visi runā par ‘sadali’, bet par ražošanu nemaz. Un ja tepat pamet skatu apkārt?

[14] Kritiķis Kristofers Lašs (Christopher Lasch) to dēvēja the culture of narcissism.

[15] Sondāžās politiķi parasti ieņem goda pilnu otro vietu ‘neuzticamo’ sarakstā, tieši aiz advokātiem.

[16] Kanada pirmo reizi miera laikos piedzīvo plašu (pie $20 biljonu) ‘melno tirgu’ − valdībai nepaziņotu produktu un pakalpojumu izmaiņu bez nodokļu maksāšanas. Par godīgu nodokļu maksāšanu Latvijā − nu...

[17] Skat, piem., ‘The NewPopulism’, Business Week, 1995. g. 13. martā. Pie ievada piekabināts lozungs − „Border Worries: The rising number of new faces from abroad is stoking the economic fears of an already anxious public.” Nedrīkst apdraudēt nervozas publikas patēriņa un dzīves stilu! Bet kas tad labos The United States of Incompetence (Art Carey, Houghton Mifflin, 1991)?

[18] Globālā ‘The Committee to Protect Journalists’ 1995. g. beigās: nogalināts 51, bet 182 sēdēja cietumos (53 Turcijā). ‘Islamic radicals target journalists’ − Martin Cohn, Toronto Star. „In the three years since government canceled elections ... 48 of Algeria’s est. 4000 journalists have been killed.” Otrādi: ‘Who Speaks for America? (The Right vs. the News Establishment)’ − Business Week, 1995. g. 8. maijā; „A great shroud has been drawn across the mind of America to make it forget that there is a world beyond its borders” (Max Frankel, New York Times Magazine); un Media Circus − Howard Kurtz (Time Books, 1993). Ziņu avoti, atkāpjoties no grūtu jautājumu cilāšanas, uzdod ‘kultūras veidošanu’. „America is no longer one nation indivisible, if it ever was, but a land peopled by many bitterly divided tribes... The press has lost the will to tell us what those images mean.” Tā Jon Katz 1995.g. septembŗa Wired žurnālā par Simpsona tiesas procesu u.c. parādībām. Lai paliek pārestības, izpostītā vide (arī pilsētas!), bezcerība, nav nekas nopietns jādara − jādraudzējas, un viss būs kārtībā. Skat., piem., ‘Put On a Happy Face’ − Benjamin De Mott, 1995. g. septembŗa Harper’s, par temu „masking the differences between blacks and whites” − kuŗai blakus: Kalifornijas cietumu sistēmas budžets pārsniedzis
izglītības; pie 2/3 ieslodzīto ir ‘nebaltie’; privātu drošības sargu skaits ASV ir lielāks, nekā policistu. Senos liberāļu laikos tādi atklājumi (taču − ziņas!) bija sensācija, izsauca steidzīgu rīcību, bet ne vairs.

[19] Var citēt tādu gadījumu ešelonu: serbu-kroātu restorānu bumbošanu, Air India 747 uzspridzināšanu, ķīniešu un vjetnamiešu kriminālbandu kaŗus, importētās krievu mafijas rupjības, melno grautiņus Toronto un Montreālā, somaliešu kautiņus Otavā, kurdu uzbrukumu turku sūtniecībai, utt. Ar to nav teikts, ka vietējo (balto) rindās trūktu švaļu, huligānu, terroristu. Tieši otrādi: tie iebraucējiem rādīja, ka arī te var rīkoties...

[20] 1995. g. 10 jūlija U.S. News&World Report noraksturo septiņas atšķirīgas ASV pilsoņu ciltis (‘Divided We Stand’). Robežas tām nav etniskas − drīzāk polītiskas, reliģiskas, ekonomiskas. Tāpat: ‘The Newtering of America will be an ugly thing to see’ − Anthony Lewis, The New York Times, 15. jūlijā; ‘Reactionary Chic: How the Nineties Right recycles the bombast of the Sixties Left’ − Lewis Lapham (Harper’s, 1995.g. martā), ar jautājumu „How does a wealthy and nervous plutocracy preserve its privileges while maintaining its image as an oppressed minority?” un ‘Newt Gingrich, meet Max Weber’ − Peter Brimelow, Forbes, 17. jūlijā. Atminam Vebera tezi: rietumu kapitālisms ir īpatnu tradiciju+kulturālu apstākļu (protetantisma, individuālisma, disciplīnas, racionalitātes) produkts. Pētnieks (The Media Elite; Watching America: What Television Tells Us About Out Lives) Stanley Rothman: biznes/ziņu elites attālinājās no šīs vērtību sistēmas, tāpēc draud noslīdēšana autoritārā stagnātu birokrātijā, kas bieži bijusi sabiedrības norma. Biznesmeņi savukārt veido parallēlas valdības globālas firmas un alianses, kas apsviedīgi izmanto polītisku un ekonomisku nedrošību peļņas nolūkos. Tādas vienības par atsevišķiem notikumiem tradicionālu robežu ietvaros daudz neuztraucas.

[21] Skat., piem., Jeremy Rifkin: The End of Work − Putnam (1995). Intervija ar autoru (‘A Future Without Jobs’) parādās Across the Board žurnālā, 1995. jūl./aug. numurā.

[22] Tūlīt teiksim: uzvarējis ideoloģiski. Praktiski nav nekas ‘uzvarēts’ kamēr, piem., Indonēzijā $100 kedu sastiķētajiem alga turas pie 25 centiem stundā. Skat. ‘Magic of market has failed three billion people’ − Ashok Khosla, Otavas Citizen, 1995. g. 14. decembrī. Uzvaras aizsegā izvirzīta smalkāka izmantošana − piem., Austrumeiropas rūpnīcu (Skoda, Tungsram), ‘smadzeņu’ uzpirkšana. Visaktīvākie − vācieši. Pret jauna veida koloniālismu brīdina William F. Ryan 1996. g. 13. marta Citizen raksts (‘The market has no magic’): „The forces of economic globalization, in the name of competition, are destroying local cultures, community values and identities by homogenizing them into our narrow western market values... The market and its managers, like any other concentration of power in society, must be made accountable to the people and their common good.”

[23] Skat., piem., ‘Influx of immigrants sparks furious debate in Germany’ − Imre Karacs, Otavas Citizen (no The Independent), 1996. g. 9. martā, un Embittered Guests’ − Rod Usher, Time, 1996. g. 1. apr.

[24] Ja vispār imigrāciju līdzšinējos apmēros turpina. Kanadas Imigrācijas Savienības 1995. g. maija sondāža rāda, ka 59% kanadiešu vēlas to uz 5 gadiem pavisam pārtraukt. 46% pieņemtu imigrantus, kas integrētos, bet 42% pieļautu tālāku multikultūrālas sabiedrības veidošanu.

[25] Neil Bissoondath: Selling Illusions: The Cult of Multiculturalism in Canada − Penguin Books (1994)

[26] Skat. ‘Let Affirmative Action Die (Liberalism is subverted by racial engineering)’ − A. Sullivan, The New York Times, 1995. g. 23. jūlijā. Un: ‘End Affirmative Action As We Know It’ − Gary S. Becker (1992. g. Nobela laureāts), 21. augusta Business Week Bekers: The best way to Level the playing field is to improve education for the young – which would maximize human capital.” Un: ‘A new feudalism?’ − Peter Brimelow, 20. sept. Forbes. Brimelovs apskata The New Color Line: How Quotas and Privilege Destroy Democracy (Paul C. Roberts, Regnery Publishing, 1995), kuŗas autors spilgti aizstāv ‘liberālisma triumfu’ − pilsoņu vienlīdzību tiesas priekšā − un nosoda ‘atgriešanos pie īpašām privilēģijām’ kā jauna veida feodālisma ievešanu.