DZEJNIEKA AIZGRIMŠANA CITĀ SAULĒ UN PALIKŠANA ŠAJĀ

Ar šo citējumu no Benitas Veisbergas Trimdas grāmatas, Jaunā Gaita nodod saviem lasītājiem astoņas Pētera Ērmaņa vēstules, ko dzejnieks sūtījis Skaidrītei Vilkai, savai paziņai no Vircburgas nometnes laikiem. Pēteris Ērmanis uzturēja plašu vēstuļu saraksti ar daudziem trimdas latviešiem, cik nu viņa veselība un rocība atļāva, un kā parasti, bija atsaucīgs uz Vilka kundzes vēstulēm. Dzejnieka atmiņā glabājās Vilka kundzes iespaidīgais „Ave Maria” dziedājums kādā Vircburgas dievkalpojumā. Vilka kundze savukārt pārsūtīja man šīs vēstules, izlasījusi manu rakstu JG200 par Vircburgas latviešu teātri. Neesmu „ērmanologs”, tāpēc redaktoriska iejaukšanās ar paskaidrojumiem un salīdzinājumiem nenotiks, un manuprāt nav arī vajadzīga, ja nolūks ir izgaismot kādu personību, kas negrib būt personība. Vēstules esam atstājuši neķītru redaktoru roku neaptraipītas. Pāris vietās tomēr bija jāmēģina uzminēt, jo Ērmaņa rokraksts, kuŗu jau viņa māte, kā viņš to stāsta atmiņās, bija mēģinājusi uzlabot, tomēr ir izaicinošs ar savu biežo nesalasāmību.

Kā katrs lasītājs jau varēs konstatēt, šajās vēstulēs neatklājās ne galma intrigas, ne mīlestības dēkas, ne pikantas baumas par slavenībām. Šīs vēstules ir nemākslotas sirsnības pilnas un nāk no cilvēka, kas labi apzinās savu likteni, ka viņa dienas ir skaitītas šajā saulē, gan kā rakstniekam, gan cilvēkam, viņa paša vārdiem izsakoties: „Nē, ne kā cilvēks ne kā rakstnieks ilgi vairs nedzīvošu.” Te vajadzētu pretoties autora paškritikai, jo Pēterim Ērmanim pienākas savs stūrītis mūsu rakstniecības vēsturē. Bet par to lai šķēpus lauž mūsu kultūrvēsturnieki kādā citā forumā. Taču ir vietā norādīt, ka šajās vēstulēs atklājas personība, kāda vairs tikai reti sastopama mūsu laikos. Rezignācija dažādu liktenīgu notikumu priekšā ir tā spēcīgākā iezīme. Ērmanis bija pazaudējis savu dēlu un meitu pa kaŗa gadiem, un tagad trimdā viņš pazaudēja savu sievu, viņa pēdējo ģimenes locekli. Viņš to visu uzņem bez skaļas vaimanāšanas un likteņa apsūdzēšanas. Pieminot viņa sievas Anniņas aiziešanu, rakstnieks klusi konstatē: „Vienā rītā atradu, ka viņas vairs nav.” Stils ir cilvēks pats, reiz teica franču zinātnieks Bifons, un šajās vēstulēs sastopam cilvēku, ko varam tikai apbrīnot.

Ja Ērmanis ir palicis drusku nomaļus, šis apstāklis droši vien izriet no viņa rakstura, ne no viņa sasniegumiem. Kas gan var atļauties būt tik nonšalants attiecībā uz savu karjeru? Šodienas autoram ir preses aģents, jo ar talantu vien nepietiek, lai tiktu pie naudas un slavas. Bet Ērmanim tas pārāk neinteresē; viņš pieticīgi dzīvo savā iekšējā pasaulē, kas ir bagātību pilna, kur ir sakrājušās viņa vienreizējās atmiņas. Franču rakstnieks Monterlāns ir kādreiz ciniski izteicies, ka atmiņa ir viduvējā cilvēka inteliģence − varbūt, bet, ja šī „viduvējā inteliģence” ir apveltīta ar oriģinālu un pievilcīgu personalitāti, tad šī enciklopēdiskā krātuve kļūst par dzīvu, radošu pagātnes atklājumu, kas mums palīdz izprast sevi un mūsu laikmetu.

Atceros dzejnieka pamazo salīkušo augumu, kā smagas nastas nesējam, Vircburgas nometnes ielās, tik bieži savās domās iegrimušu, ne pārāk uzmanīgi iesaistoties savā apkārtnē. Redzu viņu arī sēdot teātŗa ģērbtuvē greznā krēslā, kas laikam bija domāts karalienei Annai lugā Glāze ūdens, mazliet skeptiski smaidot un stāstot par Rīgas teātŗiem, apvienojot personīgo pārdzīvojumu ar faktisko: datiem, vietām, personām, laika apstākļiem, sastaptiem cilvēkiem. No viņa izplūda vienkāršība un īstenums, vērtslietas, kas nav ar uguni sameklējamas vai ar zeltu pērkamas. Un to mēs jūtam arī lasot viņa vēstules. Viņš aizgāja kā viņš dzīvoja – „bez bungām vai trompetēm,” Delmenhorstā 1969. gadā. Taču Ērmanim būtu jāpaliek mūsu atmiņā kā mūsu kultūras bagātinātājam.

Juris Silenieks

 

Ingolštatē, 1957. gada 23. septembrī Cienītā un mīļā kundzei

Gaišs patīkams pārsteigums bija Jūsu vēstule. Protams, neesmu Jūs aizmirsis. Šad tad gadījās lasīt, ka Jūs uzstājusies vienā otrā sarīkojumā ...

Jā, dzīvē jau nenotiek kā mēs to vēlētos. Pa šiem gadiem neesam ne par solīti tuvāk pavirzījušies savam mērķu mērķim − brīvās Latvijas atgūšanai. Toreiz tā likās tik iespējama. (Es jau gan arī toreiz biju pesimists).

Priecājos, ka spējāt atbrīvoties no ļaunās un draudošās slimības. Esmu tagad vesels, slimnīcu atstāju jau februārī. Sapni par meitenēm uzrakstīju pavasarī, šim gabaliņam tad nu man jāpateicas par Jūsu vēstuli. Atceros mūsu sarunas, mūsu pazīšanās sākumu jau Ašafenburgā, tad Vircburgas Ziemeļu nometni, Jūsu dziedāšanu, Jūsu apmeklējumu manā pagrabā, kur Jūs manai sievai skaidrojāt kaut ko par angļu vārdiem un to izrunu.

... no mūsu iepazīšanās jau 12 gadi pagājuši! Arī trimdas sākums nu jau aizgrimis pagātnē, liekas kā sapnis.

Un Jūs esat sākusi jaunu dzīves posmu laulībā un esat tagad aizjūrā, kaut vēlāk nekā daudzi citi. Es gan nevēlos nekur braukt, labprāt paliktu tepat, jo brīvā Latvija jau paliks varbūt tikai sapnis.

Sirsnīgi sveicinot, visu labāko Jums vēlot,
Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē, 1958. g. 20. jūlijā

Vilka kundze − mīļā, cienījamā!

Lūdzu piedot, ka dažādu sīku iemeslu dēļ nevarēju Jums atbildēt un pateikties! Mīļā, sirsnīgs paldies par vēstuli, par dālderīti! Kā nu es varētu justies apvainots par Jūsu sirsnīgo laipnību!? Ko stāstīt par savu dzīvi man nav. Pārāk vienmuļa. Veselībā pašlaik turos, arī sieva līdz šim, paldies Dievam, nav slimojusi (t.i. šovasar). Strādāts literāri gan tiek maz. Laikam tas pats vecuma slinkums un apnikums. Laika redakcijā guļ „Sapnis par aizgājējiem” − atmiņas fantastiskā veidā par dažādiem simpātiskiem mirušiem cilvēkiem. Tādus „sapņus” vēl gribētos „nosapņot” kādus divus. Vienā gribētos „iesapņot” arī Jūs ...

Bet lai nu viss tas. Ceru, ka kādreiz pastāstīsiet par Jūsu ikdienu tur Oklahomā. Vēlreiz − paldies.

Sirsnīgi sveicinot,
Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē. 1958. gada 14. decembrī

Mīļā un cienītā kundze!

Ja Jūs man pateicāties par manu grāmatu, tad man jāsaka sirsnīgākais paldies Jums par viņas izlasīšanu, par labām domām, par atzinīgu vērtējumu. Jau Blaumanis kādā pašintervijā − kaut kas pa jokam − uz jautājumu „Kāda tava mīļākā nodarbošanās?” atbildēja: „Paklausīties, ka mani slavē.” Roku uz sirds: kuŗam gan tas nepatīk!

Jā, Stāsti manīm, Daugaviņa, ir viens no pirmajiem Pumpura dzejoļiem. To viņš „gluži siltu” aizveda uz kādām kāzām Piebalgā un otrā kāzu dienā jau visi to dziedāja. Tāpat Še, kur līgo priežu meži, ir nedzirdīgā kurpnieka Rietekļa (J. Baloža) oriģināldzejolis. Meldiņš varētu būt no vācu dziesmas. Oriģināls arī Liec, lai glāze staigā (tikai vienskaitlī − glāze staigā no viena pie otra), ko Pēteris Blaus rakstījis ar atskaņām uz „-aigā” un Mediņš komponējis. ... Cik Vircburgā, to gabalu rakstīdams, atcerējos, tik pieminēju. Par aktrisēm: par nelaiķi Štengeli tomēr tā nevarētu rakstīt kā par Skujenieci vai Špīlbergu, kuŗas pazinu personīgi (Špīlbergu gan pamaz). Klodijai dzejoļus rakstīja Jānis Sudrabkalns, tagad dūšīgs boļševiks Rīgā; esot tik pat resns kā P. Ērmanis, beidzot apprecējies un arī mūža biedre esot dikti korpulenta. Bērzkalnei no Folkloras krātuves bija jāšķiras tikai politisku intrigu dēļ. Par vadītāju vajadzēja ņemt kādu no Zemn. Savienības un tāds bijis pret − Štrombergs.

Nesen aizsūtīju Laikam „sapni” „Mūžam man zudušo nams”. Šai sapņu namā augšstāvā sastopos ar rīdziniekiem, kuŗus vairs neredzēšu, vidējā − ar vircburgiešiem, bet apakšā ir Neuzminamo mīklu istaba. Vircburgas istabā arī Jūs parādāties, gan uzvārdā nenosaukta, tikai vārdā. (Mēs taču vairs neredzēsimies, vai ne?) Redzēs, vai to gabalu iespiedīs; ne jau visu no manis Laiks izlieto, šis tas iekrīt papīru grozā. Vēl padomā bija pēdējais sapnis – „Par 13 tiesnešiem”. Tur mani ņemtu uz grauda visi, kas mani kādreiz tiesāja − gan par dzīves, gan rakstniecības nelietībām. Bet tas nu kaut kas tik personīgs, ka droši vien neuzrakstīšu.

Ingolštatē bija drusku sals, nu ir atkal lietaini miglains, bet silts. Sieva izslimoja vieglu gripu, citādi turas. Turos arī es, tikai rakstīt negribas. Vecuma laiskums. Gaidīšu no Jums atkal kādu vēstulīti.

Novēlot no manis un sievas Jums un Jūsu mūža draugam gaišu Ziemassvētku prieku jaunajā mītnē,
Jūsu Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē, 1962. gada 21. janvārī

Mīļā cienījamā Skaidrīte Vilka!

Tiešām nezinu, kā visīstāk un sekmīgāk izlūgties Jūsu piedošanu par nepiedodami ilgo klusēšanu. Teikšu vislabāk tīro patiesību. Toreiz Jūs vēstuli bijāt uzrakstījusi kādā bibliotēkā ar zīmuli. Raksts uz beigām bija tāds mazliet padzisis. Tad es ar savu parasto laisko nevīžību atmetu ar roku: ek, gan jau vēlāk. Un tā tas gāja, līdz man šķita: nu jau par vēlu. Muļķības, es protams būtu varējis aizrakstīt arī, ja ne visu vēstulē būtu sapratis. Tīrā nekaunība, vairāk nekas! Es lai par Jums dusmotos?! Un turklāt vēl, ka solījāties braukt uz Eiropu un apciemot mani!! Lūdzu, brauciet,... bet es jau zinu, ka šādi nodomi nav viegli realizējami.

Jūs es neaizmirsīšu nekad. Vai atceraties to rudeni, kad Jūs tai baznīcā dziedājāt „Ave Maria”?

Tai Šildes rakstiņā par mani bija kļūda: tieši slimnīcā mana sieva līdz šim, paldies Dievam, nav bijusi. Bet vāja gan bija. Tomēr viņa mums tas „spēka mitriķis”: nes ogles un malku vairākas reizes dienā no pagraba trešajā stāvā.

Priecāšos par katru rindiņu, ko no Jums saņemšu.

Sirsnīgi novēlot Jums visu labu un gaišu 1962. gada ritējumā,
Jūsu Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē, 19. aug. 1962. Mīļā cienījamā!

Sirsnīgs paldies par vēstuli, par dālderīti!

Ko lai Jums pasaku par Jūsu kartupeļu nelaimi. Tikai „pliku” līdzjūtību! Varu iedomāties, ka sāp, kad pūliņu un cerību iznākumā − zaudējumi. Bet es neesmu tas, kas par to varētu kaut ko stāstam vai tēlojumam līdzīgu uzrakstīt. Jā, Jaunsudrabiņš, kas pašreiz nopietni slims guļ slimnīcā, būtu īstais autors. Viņam kaut kas iznāktu. Varbūt Irmai Grebzdei, vēl drīzāk Dzidrai Zeberiņai. Bet man − nekas neiznāktu....

Ja es Laikam dotu kādu prozas darbu, to iespiestu, bet pašlaik man visi avoti izsīkuši. Dzejoļus vēl rakstu, bet tie kaut kur pazūd, laikam papīru kurvī. Vismaz dienas gaismu ierauga rets. Tad nu glabāju tos atvilktnē pats.

Sirsnīgi sveicinot,
Jūsu Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē, 1962. gada 16. decembrī

Mīļā Vilka kundze!

Mīļš paldies par vēlējumiem, par vēstuli, par dālderīti.

Mēs varam līdzi just un iedomāties, kas Jums jācieš. Jā, gulēšanai caurvējā nevar būt labas sekas. Un vienīgais (?) apmierinājums rodas, ja ir cilvēki, kam to var pastāstīt, ja arī šie cilvēki (šai gadījumā vecais Ērmanis) var tikai izteikt savu līdzjūtību, bet palīdzēt nespēj.

Tad mēs šeit Vācijā varam būt laimīgi, mums medicīniskā aprūpe viegli sasniedzama un turklāt par brīvu. Tomēr šis gads mums nav veselības ziņā laimīgs ... Mašīnas vecas, nolietojušās.

No sirds novēlu Jums un Vilka kungam gaišus svētkus un veselības stiprinātus gadus.
Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē, 1963. gada 24. martā

Mīļie draugi − Vilka kundze un kungs!

Piedodiet, ka esmu tā novēlojies pateikties Jums par sirsnīgajiem sveicieniem un novēlējumiem, par dālderīti.

Saslima mana sieva, bija jānoved slimnīcā. Tagad ir pie manis − tāda apārstēta.

Nē, ne kā cilvēks, ne rakstnieks gan ilgi vairs nedzīvošu, t.i. kā rakstnieks jau tagad esmu apklusis. Tādi svētku brīži jau ir skaisti, bet tie aiziet − un vecums paliek vecums.

Ir jau tiesa, atmiņas paliek, kamēr vien prāts skaidrs. Vilka kungu diemžēl neesmu pazinis, bet Skaidrītes kundze − man vēl tikai vakar liekas diena, kad viņa mūsu baznīcā dziedāja „Ave Maria”.

Un kā Jums tagad? Ceru, ka jauna liksta nav Jūs skārusi.

Sirsnīgi sveicinot no mums abiem,
Pēteris Ērmanis

 

 

Ingolštatē, 1963. gada 4. augustā

Mīļā Skaidrīte Vilka!

Sirsnīgs paldies par Jūsu līdzjūtību.

Jā, ir nojautas, bet manas Anniņas aiziešanu gan nenosapņoju ne es, ne viņa pati. Vienā rītā atradu, ka viņas vairs nav.

Jūsu minēto T. Košenu atceros. Lasīju kādā Liepājas laikrakstā viņa stāstiņu „Mūrītis”. Tur arī bija okultas nojautas un kāds brīdinājuma sapnis. Kas ar šo literātu vēlāk notika?

Jā, grūti man tagad ir. Bet arī Jums bijis beidzamajos gados daudz kas jāpacieš.

Sirsnīgi sveicinot,
Pēteris Ērmanis