Aija Janelsiņa-Priedīte

 

VAI DZĪVĪBAS CENA IR NĀVE?

 

Reizēm tirgū, pat grāmatu tirgū, notiek brīnumi. Tā kopš 1991. gada daudzās rietumu valstīs viena no vispopulārākām grāmatām ir kāda filozofijas vēstures grāmata, proti, norvēģu skolotāja Josteina Gārdera (Jostein Gaarder) Sofijas pasaule. Kā filozofijas vēsture var izkonkurēt mūsdienās tik populārus žanrus kā mīlestības, krimināl- vai science fiction romānus? Kādai auditorijai šī grāmata ir domāta, un kāda auditorija to patiesi lasa?

Pats Gārders kādā intervijā saka, ka viņa auditorija esot visi virs četrpadsmit − kā skolēni, tā sirmgalvji − katrs atrodot kaut ko piemērotu tieši sev. Tomēr tas neizskaidro grāmatas ārkārtīgo popularitāti, jo grāmata patiesi ir romāna formā ietērpta filozofijas vēsture.

Manuprāt šeit sasaucas vairāki faktori. Pirmkārt, Vakareiropa ir kļuvusi aizvien racionālāka un pragmātiskāka. Nedz skolā, nedz ģimenē neatliek vairs laika pārdomāt un pārrunāt dzīves pamatjautājumus. Sofijas pasaule pievēršas tieši filozofijas pamatidejām un sākas ar tādiem jautājumiem kā „kas es esmu?” un „kā ir radusies pasaule?” Gārders ar ļoti veiksmīgiem literāriem paņēmieniem liek lasītājam dzīvot līdzi romāna personāžam, domāt, pārdomāt, šaubīties. Gārdera filozofijas vēsture noved lasītāju pie slēdziena, ka visa dzīve, visa esme pamatā ir jautājumu virkne, un ka nevienam no šiem jautājumiem nav skaidras un viennozīmīgas atbildes. Katrs mēs kādreiz būsim sev jautājuši, vai mūsu dzīve ir īstenība, vai varbūt tomēr tikai sapnis. Mūsdienu straujā pasaules attīstība mums neatstāj laika pievērsties šiem jautājumiem, bet tieši to dara Gārders. Viņa romāns liek lasītājam pārdomāt, vai mēs patiesi dzīvojam, vai varbūt mūsu dzīve ir tikai ēna, iedomas. Kur ir robeža starp patiesi dzīvoto un iedomu pasauli?

Izmantojot filozofijas kursa formu, ko diezgan mīklainos apstākļos saņem 14 gadus vecā Sofija, Gārders iepazīstina lasītāju ar dažādu filozofu pārdomām par dzīves būtību un jēgu. Līdztekus šim ļoti lietišķam, bet vienlaikus apbrīnojami skaidram un pedagoģiski labi pārdomātam filozofijas kursam vijas divas fabulas, Sofijas un viņas filozofiskā spoguļtēla Hildes dzīves, kas beigu beigās izrādās filozofiskas metaforas.

Tam, kas grāmatu nav lasījis, šis fabulas vienkāršojums var šķist mulsinošs. Taču tieši šajā mulsinošajā apstāklī ir grāmatas būtība un arī filozofijas pamats, jo absolūtas patiesības un skaidrības nav nevienā no eksistenciālajiem jautājumiem. Fabulu veiklajā tēlojumā Gārderam ir izdevies ieaust visdziļāko filozofiju.

Ar Sofiju iepazīstamies kā ar visparastāko 14-gadīgo meiteni pasaulē. Viņas dzīve izmainās tajā acumirklī, kad viņa pastkastītē atrod sev adresētu vēstuli bez nosūtītāja, saturot vienu vienīgu teikumu „kas tu esi?” Šī anonīmā vēstule izraisa Sofijā dziļas pārdomas. Pēkšņi vairs itin nekas nav pats par sevi saprotams. Sofijas ikdiena, visa viņas dzīve pilnīgi izmainās, jo viņa sāk domāt, pārdomāt un vērtēt itin visu. Viņa sāk saredzēt to, ko līdz šim nav redzējusi, uztvert to, ko citi neuztveŗ − ne jau kaut kādus mānus, rēgus vai brīnumus, bet to, kas ir ap mums, to, ko nemanām, jo nedomājam. Līdztekus īpatnējām anonīmām vēstulēm un filozofijas kursam Sofija saņem arī kādai citai meitenei, Hildei, adresētas vēstules un priekšmetus.

Filozofijas kurss ir adresēts tieši Sofijai, šādi padarot Sofiju par sava veida filozofu līdzgaitnieci. Viņa iepazīstas ar tiem kā ar draugiem. Filozofi un viņu idejas nomainās kā jauni draugi un jaunas draudzības. Sofija dzīvo līdzi viņu idejām, identificējas ar tām un, iepazīstoties ar nākošo filozofu, seko līdzi filozofiskai attīstībai. Gārdera Sofija neiepazīstas ar filozofijas vēsturi tikai no vēsturiskās perspektīvas, bet arī mūsdienu skatījumā, piemēram, no feminisma viedokļa. Gārders bezkaislīgi norāda uz antiko filozofu patriarhālajiem pasaules uzskatiem, ka Aristoteļa domas par sievieti gadsimtiem ilgi nostādījušas sievieti nepilnvērtīga cilvēka lomā. Gārdera filozofijas vēsture skaidri norāda, ka tradicionālā filozofijas vēsture ir vienpusīga. Tā ir vīriešu filozofijas vēsture, ne cilvēces, jo trūkst sievietes perspektīvas. Seno filozofu cilvēks un cilvēces veidotājs ir tikai vīrietis.

Sofija pati izdzīvo filozofijas vēsturi un redz, kā viena patiesība nomaina otru. Patiesību relativitāti un šķietamību pastiprina un apliecina pastāvīgie brīnumi, ar kuŗiem Sofija sastopas. Brīnumi, kas reizēm ir racionāli izskaidrojami, reizēm liekas galīgi absurdi. Šos brīnumus Gārders izmanto, lai paceltu jaunus jautājumus, bet katra atbilde izraisa tālākus jautājumus. Jautājumu vienmēr ir vairāk nekā atbilžu.

Sofijas pievēršanās filozofijai rada sarežģījumus viņas ikdienas dzīvē. Piemēram, reliģijas pārbaudījumā skolā viņa uzdevumiem pieiet pilnīgi individuāli, neatsaucoties uz skolas kursu. Skolotāju, protams, šādas atbildes mulsina. To pareizība neatbilst pārbaudījuma prasībām. Vai tādēļ tās būtu nepareizas? Vai skolnieks nedrīkst patstāvīgi domāt? Vai skolnieka patiesība ir sliktāka nekā skolas programmā paredzētā? Vai skolniekam ir jāpiemērojas skolas šaurajām prasībām?

Pēc kāda laika Sofija iepazīstas ar filozofijas kursa skolotāju Alberto Knoksu, kādu vīrieti vidējos gados, kas savukārt vēl vairāk sarežģī viņas ikdienu. Knokss izmanto šādus tādus pedagoģiskus trikus un iepazīstina Sofiju ar „dzīvu” filozofiju. Šīs brīvdabas izrādes un Knoksa mūsdienu piemēru un pagātnes savijums sapludina laiku un telpu, izdzēš attālumu starp Sofiju un mīklaino Hildi.

Nonākot renesanses pasaulē, Gārders savu fabulu vēl vairāk sarežģī, Sofijai liekot šaubīties, vai viņa ir Sofija vai varbūt tomēr Hilde. Knokss ar aizvien jauniem paņēmieniem liek Sofijai pašai izdzīvot pagātnes filozofu šaubas par savu priekšteču domu pareizību. Knokss Sofijai rāda filozofu plašo gara diapazonu un viņu laika biedru šaursirdību, intoleranci un tradicionālismu attiecībā uz citu domām un jaunām idejām.

Gārdera filozofijas vēsture vienlaicīgi ir arī tolerances attīstības vēsture. Tolerance paplašina cilvēka pasaules skatu un uztveri, padara tā dzīves nostāju pozitīvāku. Gārdera grāmatas lielā vērtība ir ne tikai netradicionālajā filozofijas vēsturē, bet arī viņa pozitīvajā skatā uz dzīves dažādībām un pozitīvajā dzīves uztverē vispār. Tieši tāds skats uz dzīvi ir tik nepieciešams mūsdienu nihilisma pasaulē, un varbūt tieši šajā pozitīvajā dzīves skatījumā atrodama grāmatas panākumu atslēga. Mūsdienu cilvēks ir piesātināts ar cinismu, kritisku ironiju, pedantisku un dialektisku patiesības meklēšanu, labā un ļaunā sapludināšanu, attaisnošanu un globalizēšanu. Gārders savā grāmatā dzied slavas dziesmu cilvēka unikalitātei un pārākumam pār visiem citiem radījumiem. Cilvēks var un prot domāt, ja viņu uz to pamudina. Cilvēks nav tikai zīdītājs=patērētājs, bet arī domātājs, un domātājs=filozofs var būt katrs, pat 14-gadīga meitene kādas mietpilsoniskas norvēģu pilsētiņas idillē.

Sofija pastāvīgi saņem kaut kāda veida sveicienus no Hildes tēva. Sveicieni domāti Hildei, bet adresēti Sofijai. Šie sveicieni sasniedz Sofiju aizvien absurdākā veidā. Piemēram, atlobot banāna mizu, Sofija mizas iekšpusē atrod ar melnu tušu ierakstītus dzimšanas dienas sveicienus Hildei. Knokss liek Sofijai saprast, ka nekas nav neiespējams, ka varbūt visām dīvainībām atrodams kāds izskaidrojums, bet ka viss ir arī apšaubāms, jo patiesībā nekā nezinām, varbūt visa esme ir tikai sapnis.

Hildes tēva absurdie, reizēm nepatīkamie sveicieni noved Sofiju tajā situācijā, kādā atradušies lielo filozofu līdzgaitnieki, kam šo filozofu domas likās neticamas, neīstas, ķecerīgas, jo tās apšaubīja pieņemtās dogmas. Arī racionāli domājošai Sofijai šie sveicieni šķiet nepieņemami, jo nav izskaidrojami ar viņas dzīves pieredzi un veselo saprātu. Sofijas attieksme pret Hildes tēva dīvainībām ir noraidoša. Hildes tēva loma veidojas visuvaroša, ko Knokss un Sofija izjūt kā draudu.

Grāmata mums ar filozofijas vēstures palīdzību vēsta, kā soli pa solim, vienai idejai nomainot otru, ir audzis respekts pret cilvēku, individu. Gārders noteikti, bet neuzbāzīgi vēsta, ka šis individs un cilvēks, kas iegūst aizvien vairāk tiesību un pašcieņu, ir vīrietis. Sieviete un bērni šajā cilvēktiesību ieguvē nepiedalās, netiek vispār uzrunāti. Gārders šiem trūkumiem neatlaidīgi pievērš lasītāja uzmanību.

Grāmatas vidū notiek pagrieziens par 180 grādiem, jo izrādās, ka Sofijas pasaule ir Hildes tēva uzrakstīts romāns, dāvana Hildes 15. dzimšanas dienā. Sofija un Knokss ir pilnīgi pakļauti Hildes tēva varai tādēļ, ka viņš tos ir izdomājis. Tie pieder viņam, jo ir Hildes tēva fantāzijas augļi.

Šajā daļā Hilde ar aizrautību lasa lasītājam jau pazīstamo Sofijas filozofijas kursu, Hildes tēva romānu. Tagad, kā saliekamā bildē, visas dīvainības patiešām atrod izskaidrojumu. Taču vēl nav aplūkota visa filozofijas vēsture. Nav vēl aplūkoti apgaismotāji, romantiķi, utt. utt. Tos Hilde lasa savā grāmatas daļā. Šeit Gārders ieliek filozofu idejas Knoksa un Sofijas aizvien vairāk izvērstos dialogos.

Knokss un Sofija cīnās par savu esmi, viņi nevēlas būt tikai izgudroti romāna tēli. Pamatojoties un Dekarta citātu „es domāju, tātad es esmu”, viņi filozofiski argumentē, kā atbrīvoties no Hildes tēva. Ar filozofu idejām un citātiem Knokss mēģina sevi un Sofiju atbrīvot no fantāzijas tēlu struktūras un kļūt par īstenību. Knoksa argumenti kļūst par citas dimensijas filozofiju. Tieši šajā argumentācijā ir šīs daļas neatvairāmais šarms. Ja Hildes tēvs var atļauties rīkoties ar saviem tēliem, kā vēlas, kāpēc tad šie domājošie tēli savā gara brīvībā nevarētu atraisīties no viņa un kļūt par īstenību. Cik liela ir gara brīvība, un kur tai ir robežas? Paliek tikai viens mazs šaubu mirklis, ka varbūt Hildes tēvs ir jau arī ieplānojis šo atbrīvošanās procesu. Ka viņš patiesi attiecībā uz saviem tēliem ir visuvarens.

Filozofija sastāv no tezes un antitezes par sapņu, ēnu un īstenības pasauli, par patiesību un nepatiesību ideju pasauli. Tie ir filozofijas absurdi. Šajā daļā Sofija jau ir izglītota filozofe un pati piedalās filozofijas tālākajā attīstībā kā līdzvērtīgs partneris, uzstādot kompetentus jautājumus. Sofija pati šeit kļūst par filozofijas vēstures absurdu, 14 gadīgā meitene − filozofe.

Līdztekus šiem filozofiskiem notikumiem Hilde, romāna otrā varone, izjūt dziļas simpātijas pret Sofijas un Knoksa likteni. Toties viņas nepatika pret tēva visvarenību, kas uzvedas ar saviem tēliem kā Dievs visvarenais, augtin aug. Hilde sāk kalt plānu, kā tēvam atriebties ar viņa paša līdzekļiem. Kamēr Hilde plāno pārsteigumu savam tēvam, Sofija gatavojas savām dzimšanas dienas svinībām ar nosaukumu „filozofiskas dārza svinības”.

Kā grāmatas pirmajā daļā Sofija, tā tagad Hilde sāk pārdomāt katru jēdzienu. Kas ir apziņa? Kas ir atmiņa? Kas ir zemapziņa? Kas ir Hildes zemapziņa, kas viņas tēva, kas Sofijas un Knoksa?

Gārders, alias Knokss, alias Hildes tēvs skaidro filozofiju kā ikdienas notikumus, kā ikdienas, dzīves izdzīvošanas stratēģiju. Gārders noceļ filozofiju no elitārās domāšanas pjedestāla un to dara pieejamu un saprotamu katram − tev, man, viņam un viņai. Sarežģītie filozofiskie jēdzieni Knoksa skaidrojumā kļūst vienkārši, skaidri un taustāmi. Filozofijai tiek noņemts neskaidrības un sarežģītības plīvurs. Šāda Sofijas pasaule būtu nepieciešama, lai izskaidrotu Austrumeiropā pilnīgi deformēto demokrātijas jēdzienu.

Nobeidzot filozofijas kursu, Sofija jautā Knoksam, vai tagad filozofija beidzas. Nē, atbild Knokss, sākas tikai jauns posms. Agrāk filozofi devās pasaulē, mēģinādami to izpētīt, izzināt un izskaidrot. Mūsdienās ar technikas palīdzību šo informāciju filozofs savāc pie sevis. Kustība notiek pretējā virzienā. Šodien filozofiskā informācijas izmaiņa notiek datorā.

Hildes pārdomās izskan, ka Knoksa filozofu idejas viņu vairākkārt pārliecinājušas, bet ka nākošie filozofi ar jaunām idejām šo iepriekšējo pārliecību nomainījuši. Tieši šo domu plurālismu un domāšanas brīvību, šo cilvēka − sievietes un vīrieša − privilēģiju Gārderam izdevies parādīt ļoti uzskatāmi. Ir daudzas patiesības, katrai ir mazliet taisnības, mazliet nepatiesības. Pasaules filozofijas vēsture ir mūsu domu lidojums. Cilvēka pārākums pār dzīvnieku ir šī domu brīvība, spēja izvēlēties, pārrunāt, pārdomāt, mainīt, iet atpakaļ un atkal un atkal meklēt kaut ko jaunu.

Gārders vēršas pret filozofisku šaursirdību, kas atrodama visās dogmās. Arī Hilde bija sākusi maldīties pa dažādiem spiritismiem. Tas viņas tēvam galīgi nebija paticis. Šī īpatnējā filozofijas vēsture ir tēva reakcija uz piesliešanos šaurām idejām, domāšanas ierobežojumiem, vārdu sakot, tēva atriebība. Ar savu Sofijas pasauli Hildes tēvs rāda savai meitai domu brīvības unikalitāti, kas sargājama kā acuraugs. Ar Sofijas piedzīvojumiem Hildes tēvs liek savai meitai izprast gadsimtu domātāju domu lidojumus, liek saprast cilvēka − sievietes un vīrieša − priviliģēto stāvokli. Hilde pārlasa Sofijas pasauli vairākkārt. Katru reizi viņai rodas jauna izpratne, jaunas domas. Tā tas ir arī ar lasītāju.

Sofija un Knokss dzīvo Hildes tēva fantāzijas radītā īstenībā, viņi dzīvo viņa gara darba vārdos. Katru burtu šim stāstam uz lētas ceļojuma rakstāmmašīnas ir uzrakstījis majors, Hildes tēvs. Tādēļ arī nekas no tā, kas uzrakstīts, nevar palikt viņa nepamanīts. Tomēr Knokss savā domu brīvībā spekulē, ka varbūt pastāv iespēja izspurkt no paša teksta un iespraukties starp rindiņām. Žilbinoša doma!

Atklājot, ka viņa ir tikai fantāzijas tēls, Sofija apskauž Hildi tādēļ, ka viņa ir dzīva, īsta. Knokss Sofiju mierinādams filozofē, ka tas, kas izvelk dzīvības laimestu pie viena izvelk arī nāves lozi, jo dzīvības cena ir nāve. Sofija toties domā, ka šī cena nav par augstu, jo ir labāk vismaz reizi dzīvot nekā vispār ne.

Lomas ir mainījušās. Vispirms Hilde klausās Knoksa un Sofijas filozofiskajās sarunās, tagad, kad Sofija un Knokss grib atbrīvoties no sava romāna tēla statusa, viņi klausās Hildes un viņas tēva pārdomās. No sākuma Sofija un Knokss nezina, ka Hildes pasaule patiesi eksistē, tagad Hilde un viņas tēvs nekā nenojauš par Sofijas un Knoksa gara pasauli, par viņu brīvības cīņu, kas ir iespējama, pateicoties cilvēka domu brīvībai, kas nav iespundējama un ierobežojama. Sofijas un Knoksa gara pasauli ir radījis Hildes tēvs, tā bija viņa iejaukšanās viņu pseidodzīvēs. Tagad Sofija un Knokss gatavojas iejaukties Hildes pasaulē. Vai tas viņiem izdodas vai ne, atstāsim lasītāja ziņā.

Grāmatas pozitīvo izskaņu par gara brīvību, kas stāv pāri visam, Gārders rāda ar savas fantāzijas gara bērnu palīdzību. Tātad gars un domas ir augstākais sasniegums. Tomēr vēl soli augstāk Gārders nepārprotami novieto dzīvo cilvēku − sievieti un vīrieti − lai šim garam būtu arī miesa. Tikai viņi pilnībā var izmantot privilēģiju būt brīviem un garā lidot, aptveŗot visumu. Cena par šo privilēģiju ir nāve. Sofijas pasaule apliecina, ka dzīvības cena jāliek tik augstu, cik vien var, lai iespējami ilgi un plaši varētu baudīt pasakaino priekšrocību, ko dzīve mums sniedz.

1996. gada pēdējās dienās paspēja iznākt ilgi gaidītā un gatavotā Sofijas pasaule latviešu valodā Brigitas Šiliņas tulkojumā. Latvijas presē līdz šim parādījušās tikai nedaudzas recenzijas, un tās ir ļoti virspusīgas, kas liecina, ka − vai nu recenzents nav kārtīgi izlasījis grāmatu vai arī nav sapratis tās mērķi un jēgu. Par Sofijas pasaules recepciju Latvijā un par tulkotājas grūtībām rakstīšu tuvāk drīzumā.

[Skat. Aijas Janelsiņas-Priedītes interviju ar Brigitu Šiliņu JG210.]