Aija Janelsiņa-Priedīte

SARUNA AR SOFIJAS PASAULES TULKOTĀJU BRIGITU ŠILIŅU

 

Ļoti iepriecinoši, ka šī aizraujošā grāmata ir pārtulkota latviski. Tulkot šādu grāmatu, Augsto Dziesmu brīvai domai, ir liels izaicinājums. Ne tikai pats saturs, bet arī valodnieciskā forma nostāda tulkotāju smagu problēmu priekšā. Sofijas pasauli ir tulkojusi LU docente Brigita Šiliņa.

[Skat. Aijas Janelsiņas-Priedītes rakstu par Justeina Gordera "Sofijas pasauli" JG209]

 

Aija Janelsiņa-Priedīte: Kā, kam, kur radās ideja tulkot Sofijas pasauli latviski?

 

Brigita Šiliņa: Šī doma radās Norvēģijā 1993. gada pavasari, pēc Lieldienām, vēl konkrētāk − kad mēs ar apgāda Zvaigznes ABC tagadējo vadītāju Viju Kilbloku staigājām pa Oslo lielākā grāmatveikala zālēm, gluži vai apžilbušas no milzīgajiem grāmatu klāstiem un daudzumiem. Jau toreiz centrālā vietā atradās Gordera jaunais romāns, kuŗam kritiķi strīdu karstumā paredzēja spožu nākotni. Viņi nebija maldījušies. Doma par grāmatas izdošanu latviski radās Vijai Kilblokai, un pateicoties viņas neatlaidīgai rīcībai, 1994. gadā tika iegūtas tiesības šo grāmatu tulkot un izdot latviski. Tad sākās tulkošana. Viegli nebija, jo ar pilnu slodzi strādāju apgādā un lasīju lekcijas Latvijas universitātē. No manas dzīves vispār izzuda tas, ko apzīmē ar jēdzienu brīvs laiks, viss tas pārvērtās par Sofijas pasaules laiku. Tagad grāmata ir jau iznākusi un dzīvo savu patstāvīgu dzīvi latviešu valodā.

 

AJP: Kā Tu esi tikusi galā ar valodas izaicinājumiem? Gorders savos filozofijas skaidrojumos lieto ārkārtīgi vienkāršu un skaidru valodu, kas galīgi neatbilst latviešu valodas praksei. Kā Tu esi rīkojusies ar filozofiskiem terminiem un to skaidrošanu?

 

BŠ: Jā, viens no grūtību cēloņiem bija Gordera vienkāršā izteiksme, īsti skandināviskā stilistiskā nepretenciozitāte. Lai arī mēs ļoti vēlamies pasvītrot savu tuvību skandināviem, tomēr literārajā gaumē un stila izjūtā mums ir diezgan lielas atšķirības. Mēs uzskatām par nenoliedzamu vērtību jebkurā literārā tekstā valodas daudzkrāsainību, valodas bagātību un stilistiskus krāšņumus, kas izpaužas sarežģītu, neparastu sinonīmu izvēlē. Tas rada paceltības izjūtu, ko mēs identificējam itin bieži ar mākslinieciskumu un literāru stilu. Šādi mums iemīļoti stila krāšņumi norvēģus dzen izmisumā. Tie viņiem šķiet lieka pārmērība. Viņi augsti vērtē katra vārda suverēno spēku un izteiksmību. Lakoniskā precizitātē viņi saskata visaugstāko mākslas izpausmi. Manā izpratnē šī īpatnība balstās uz skandināvu sabiedrības dziļām demokrātiskām pamatnostādnēm. Mūsu tradicijās pēdas atstājušas arī nedemokrātiskas tendences. Tāpēc arī stilistiskās nianses dzīvē un mākslā mums ir atšķirīgas. Skan varbūt sarežģīti, taču tāds ir mans skaidrojums.

Ķeroties pie tulkošanas, apzinājos daudzas grūtības, arī šo, bet daudz kas vēl nāca gluži negaidīts. Tagad man jāpateicas redaktorei Irēnei Auziņai, kas palīdzēja atrast izeju šķietami neatrisināmos gadījumos. Konsultanti bija arī divi filozofijas zinātņu doktori: Vilnis Zariņš un Juris Rubenis. Nevaru teikt, ka visur un vienmēr piekritu viņu viedoklim. Dažreiz man bija jāpadodas konsultantu un redaktores spiedienam. Bet izdevās arī man aizstāvēt savas, tas ir − Gordera tiesības teikt tā, kā viņš ir teicis, nevis tā, kā pie mums ir pieņemts teikt.

Grūtības bija, ir un vienam otram lasītājam arī būs tāpēc, ka grāmata ir neparasta gan satura, gan formas, gan stila, gan visvisādā citādā ziņā. Nu kaut vai tas, ka par tādu nopietnu tematu kā filozofijas vēsture ir uzrakstīts aizraujošs romāns. Vai tā maz drīkst? Filozofijas vēsture ir nopietna lieta un joku nav nekādu! Bet Gorders smaida un vienkārši jautā: „Bet kāpēc ne?” Un kritiķiem grūti kaut ko jēdzīgu atbildēt.

Tu zini, es esmu skaidras izteiksmes piekritēja un sapņoju par tiem laikiem, kad arī mēs, latvieši, iemācīsimies runāt īsi, skaidri un kodolīgi. Tāpēc esmu pateicīga liktenim par izdevību strādāt ar šo autoru un grāmatu. Daudzi jautājumi vēl joprojām ir bez galīgām atbildēm un nav sasniegta vienprātība.

Kaut vai vārds filozofija. Grāmatā es lietoju filosofiju ar burtu -s, jo romānā tam ir būtiska loma, lai izjusta sakarību starp Sofijas vārdu, Sofijas pasauli un gudrības jeb gara pasauli. Tā bija viena no pirmajām valodnieciskajām grūtībām. Kaut arī es pati ikdienā turos pie filozofijas tradicionālās versijas latviešu valodā, tomēr tulkojot slavēju Šuvajevu un Kūļus par uzsākto kustību pret –z- vārdā filosofija. Tā man lieti noderēja. Kas zin, varbūt ar šo grāmatu izaugs paaudze, kas pieņems filosofiju bez nekādas iekšējas pretestības, gluži vienkārši, jo tas ir saskanīgi, dabiski un skaisti. Viņus nenomāks tā pieredze, ar kuŗu mēs nemākam nerēķināties. Varētu pieminēt arī filozofiskus terminus kā drošticamas zināšanas, eksistenciālas baismas un citus. Tie ir jaunievedumi savā ziņā.

 

AJP: Otra valodnieciska lieta, kuŗā saredzu grūtības, ir Sofijas un Hildes ļoti brīvie un bezrespekta dialogi ar pieaugušajiem, kas arī neatbilst latviešu valodas un kultūras izpratnes tradicijām. Kā Tu esi tikusi galā ar šo problēmu? Vai Tu esi mēģinājusi atrast attiecīgu žargonu latviešu valodā un riskējusi mūsu valodnieku un kultūras kopēju uzbrukumus, jeb esi mēģinājusi iekļauties literārās valodas normās, šādi atkāpjoties no pamatteksta formas un arī savā veidā filozofiskā koncepta?

 
 

BŠ. Arī te bija jāpalauza galva. Sofija savu filozofijas skolotāju uzrunā ar „tu”. Mūsu sabiedrībā šāda prakse nav iedomājama, ja vien skolotājs nav skolēnam tuvs radagabals. Norvēģijā turpretī visi uzrunā viens otru ar „tu”, kaut valodā var atrast iespēju uzrunai ar „jūs”. Arī šajā tendencē neapšaubāmi izpaužas sabiedrībā valdošā demokrātiskā uztvere. Sākumā es pirmajās nodaļās liku Sofijai uzrunāt savu anonīmo filozofijas skolotāju ar „jūs”. Taču drīz vien man bija jāatsakās no šī „jūs” un jāpāriet uz „tu”. Pastāvēja, protams, risks, ka pieklājības un etiķetes modrie sargi pārmetīs frivolas vaļības pusaudzes sarunu manierē. Tomēr es nolēmu riskēt. Manuprāt, risks ir attaisnojies. Nav dzirdētas žēlabas ne par nepieklājīgu izturēšanos, ne pārdrošu uzrunas veidu pusaugu meitenes un viņas pieaugušā skolotāja sarunās (Sofijai viņš šķiet jau pavecs vīrs. Mēs īstenībā nezinām, cik viņam ir gadu. Nepārprotami viņš pieder pie Sofijas tēva paaudzes). Saglabāju arī visas „muļķadesas” un tamlīdzīgas apsaukāšanās, kas latviskā vidē nav iedomājamas skolnieces un skolotāja dialogā. Tas mums būtu kaut kas ārkārtējs. Bet Sofijas un Alberto filozofisko dialogu kopējā noskaņā ir kaut kas tāds, ko „jūs” vienkārši iznīcinātu. Sofijas un Alberto ir līdzvērtīgi filozofiskā dialoga dalībnieki. Zināšanu kvantitāte nedz palielina, nedz arī samazina kāda cilvēka nozīmību. Viņu starpā valda sadarbības, nevis pakļautības attiecības, un uzruna ar „tu” nav noniecinoša. Tālab „jūs” nederēja ne sākumā, ne beigās. Tā ir principiāla nianse − gan kā Norvēģijas reālija, gan mākslinieciski un filozofiski.

 

AJP: Kādai auditorijai un cik lielā metienā apgāds Zvaigzne izdod Sofijas pasauli?

 

BŠ: Grāmata iznāca ar Sorosa fonda Latvija finansiālu atbalstu, tādēļ ir samērā lēta. Metiens bija 6000 eksemplāru, gandrīz viss jau izpirkts. Daži domā, ka grāmata ir tikai pusaudžiem, citi domā, ka tā varbūt ir filozofijas studentiem. Ja pieņem par pareizu pirmo atbildi, pārmet, ka grāmata esot par sarežģītu vidusmēra pusaudzim. Tie, kas uzskata, ka grāmata ir veltīta filozofijas studentiem, grāmatai izvirza augstākas zinātniskuma prasības un pārmet niekošanos.

Kas ir adresēts? Protams, ka tā ir skolu jaunatne bez īpaša vecuma ierobežojuma. Nav aizliegts lasīt nekāda vecuma grupām. Nosacījums gan ir tas, ko es sauktu par atvērtību jeb spēju pieņemt neparasto. Ideāls Sofijas pasaules lasītājs ir garā jauns, tāds, kuŗā ir dzīvs dzejnieks, filozofs un bērns. Sofijai un Hildai ir 14-15 gadi. Tas ir tāds Renesanses vecums. Arī Džuljetai bija aptuveni tikpat. Taču muļķīgi ir iedomāties, ka grāmata ir tikai piecpadsmitgadīgiem. Man šis vecums šķiet esam viens no simboliem, kas jauki sasaistās gan ar dabas pamošanos maijā un jūnijā, Jāņu nakts burvību un to atklāsmes gaidu pilno atmosfēru, kas valda romānā. Kā visam reāli tvertajam slānim šajā grāmatā tāpat vecuma raksturojumiem ir arī metaforiska nozīme. Grāmata, dodot arī ļoti daudz informācijas, rosina katru domāt.

 

AJP: Manuprāt Sofijas pasaule ir pasakaina lasāmviela katram pusaudzim. Bet ja skolotāji to nelasīs, var iznākt, ka cālis kļūst gudrāks nekā vista un gailis. Vai Zvaigzne dod kādus norādījumus? Vai Tu domā, ka grāmata Latvijā ir saprotama bez papildus komentāriem?

 

BŠ: Dīvaini, bet man rodas sajūta, ka ir liela daļa lasītāju, kas grāmatu klusi izlasa un savas domas nekādi neizteic. Varētu gaidīt plašāku rezonansi no literatūras speciālistiem. Aktīvāk savu attieksmi līdz šim ir pauduši filozofi. Ļoti bieži viņu viedoklis ir mēreni kritisks. Mani sarūgtina un izbrīnī kolēģu literātu klusēšana. Uz tās fona filozofu kritika ir un paliek vienpusīga.

Grāmata ir par filozofijas vēsturi, bet nedrīkst aizmirst, kas tas ir romāns un nevis vienkārši filozofijas apcerējums. Lai kāds arī nebūtu viena vai otra filozofa viedoklis par filozofijas attīstības gaitas atveidojumu šajā darbā, neviens nevar noliegt, ka šāds romāns ir pirmais un vienīgais pasaulē. Ir daudz ļoti labu sacerējumu ar augstu māksliniecisku un filozofisku vērtību, bet nav bijis neviena daiļdarba par filozofijas vēsturi. Gribu īpaši pasvītrot to, ka šī vēsture iemiesojas romāna mākslinieciskajā uzbūvē un nosaka to. Tāpēc tas ir kļuvis par pasaules mēroga notikumu, par ko lasītāji priecājas ļoti daudzās zemēs Eiropā, Āzijā, Amerikā, Austrālijā. Par Āfriku man nav ziņu, bet visticamāk, ka Sofijas pasauli pazīst arī tur.

Dažāda veida diskusijas ir vislabākais un Sofijas pasaulei vispiemērotākais skaidrošanas veids, vai ne?

 

AJP: Mani sajūsmina Gordera ārkārtīgi smalkjūtīgā un interesantā didaktika. Vai Tev arī neliekas, ka Sofijas pasaule ir izmantojama kā mācīšanas un skaidrošanas metodikas paraugs topošiem un esošiem skolotājiem? Vai kaut kas ir darīts, lai iekustinātu šādu domu?

 

BŠ: Esmu ar Tevi vienisprātis. Ir jābūt izcilam skolotājam un jāmīl savs priekšmets un skolēni līdz sirds dziļumiem, lai izdomātu un realizētu šādu, tik pasakainu projektu kā Sofijas pasaule. Grāmata māca mācīt un mācīties ar garšu un patiku. Patiesi, ja visi skolotāji būtu ar tik neierobežotām iespējām kā Alberto vai Hildas tētis, tad... Jā, tad pasaule būtu pavisam citādāka. Grāmata vēršas pret rutīnu, pret vienaldzību, augstprātību un citiem nāves grēkiem, kuŗi galu galā summējas mūsdienu tumsonībā.

Gorders rāda, ka mācīties ir jautra nodarbošanās, kas nenogalina cilvēka garu. Bet kur tu ņemsi tādas grāmatas un tādus skolotājus?

 

AJP: Kā Tu domā publika Latvijā uzņems Sofiju? Vai Tu paredzi grāmatai Latvijā to pašu popularitāti kā ārzemēs?

 

BŠ: Grāmata jau tagad ir guvusi ievērību. To pērk. Tas priecē, jo vispār grāmatniecībai pašlaik ir smags laiks. Cilvēkiem ir jāapsveŗ katrs santīms, ko izdod.

 

AJP: Pēdīgais jautājums. Kā Tev pašai patika Sofijas pasaule, to pirmo reizi lasot, un ko Tu domā tagad par grāmatu pēc tam, kad esi to izmalusi neskaitāmas reizes? Kas Tev liekas ir pats būtiskākais?

 

BŠ: Pirmoreiz lasot, mani priecēja daudz kas tāds, par ko man prieks arī vēl tagad − proti, tā neatkārtojami dzīvīgā Oslo realitātes sajūta, kas pārņem lasītāju jau ar pirmajām rindām. Norvēģija ir acu priekšā un šķiet uztveŗama ar visām piecām maņām. Romānu var lasīt arī kā patiesu norvēģu dzīves un sadzīves kultūras attēlojumu. Tur ir detaļas, kas atsauc atmiņā paša pieredzēto un piedzīvoto ar apbrīnojamu spēku. Kaut vai zaļās vēstuļkastītes pie dārza vārtiņiem, mežs, kas sākas gandrīz turpat aiz mājas dārza, vai dzimšanas dienas rīta tradicionālā apsveikuma paplāte ar Norvēģijas karodziņu un uz tās ar kādu našķi, kas pienesta pie jubilāra gultas.

Man romāns patika. Bet īstā sajūsma nāca pēc otrreizējas lasīšanas. Tad, un tikai tad spēju novērtēt visu šķietamo nejaušību patieso nozīmi un svaru, visus simbolus un caurviju tēlus, autora smalko ironiju un milzīgo labestību. Tā ir izcila grāmata.