Jaunā Gaita nr. 210, septembris 1997

 

Uldis Siliņš

ZEM DIENVIDU KRUSTA

Luga 3 cēlienos un 18 ainās.

Skat. autora priekšvārdus un fona materiālus

 

Darbojas:

• Molija Malone

• Pēteris Sūnaklis

• Jānīts

• Detektīvseržants P.R. O’Šonesijs

• Maria - ielas meita.

1905.g. revolucionāri, Strādnieku pulciņa biedri:

• Puika

• Klements

• Fogels

• Linsars

• Lembits

• Grigulis

• Meļķis.

 

Darbība notiek Sidnejā 1910. gadā.

 

1. CĒLIENS

 

PROLOGS.

 

(ir iedegušās priekškara gaismas. Atskan uz mutes harmonikas spēlētā iru balāde Molly Malone. Gaismas lēnām uz priekškara izdziest, līdz iestājas pilnīga tumsa. Pēkšņs sauciens: POLICE! (Mūzika pārtrūkst pustaktī) DROP YOUR... (Nolieciet savus...) Tad atskan šāviens, un ātri viens pēc otra vēl divi. Sieviešu kliedzieni. Kņada.

Autoratīvā balss: ALRIGHT, ALRIGHT! IT’S ALL OVER! CONSTABLE, CLOSE THE DOOR! DONT LET ANYONE IN! (Labi, labi, viss ir beidzies! Kārtībniek, aizveriet durvis un nelaidiet nevienu iekšā!)

Kārtībnieka balss: YES, SIR! (Jā kungs!) (Uz neredzamiem ziņkārīgajiem) ALRIGHT, ALRIGHT, THERE IS NOTHING TO SEE! GO AWAY! (Labi Jau labi! Te nekas nav vairs ko redzēt! Ejiet prom!)

Autoratīvā balss: SOMEBODY BETTER CALL AN AMBULANCE! (Labāk kāds izsauciet ātro palīdzības mašīnu!)

Sievietes balss: AN AMBULANCE? (Ātrās palīdzības mašīnu?)

Autoratīvā balss: YES, MISS, AN AMBULANCE, UNLESS YOU PFEFER TO KEEP THE BODIES IN THE VAULT... (Jā, jaunkundz, ātrās palīdzības mašīnu, izņemot, ja jūs līķus gribat turēt bankas seifā).

 

1.aina

 

(Priekškars ir atvēries. Uzdegas gaisma. Trūcīga istaba. Virs galda nolaižama petrolejas lampa, ap galdu pāris krēslu. Skapis, kumode, uz kuras stāv podā vientuļa ģerānija, novalkāts dīvāns. Ir rīts. Noplēšamais kalendārs pie sienas rāda, ka šis ir 1910. gads. Neskatoties uz lieto pieticību, var redzēt mājas mātes roku - viss ir tīrs un kārtīgs. MOLIJA, sieviete agros trīsdesmitos, steigā krāmē mantas koferī, raujot tās ārā no kumodes. Viņai mugurā mētelis. Viņa paķer koferi, gramafonu un skrien uz ārdurvīm, atver tās, tad apstājas. Viņas acis kavējas pie vientuļās ģerānijas. Nomet koferi un ieskrien virtuvē, atgriežas ar krūzīti ūdens. Aplējusi puķi, viņa aiznes skriešus trauku uz virtuvi, atgriežas un, paņēmusi veco, apbružāto koferi, gramafonu un dodas uz durvīm. Molija nav vairs viena. Durvis stāv detektīvs O’ŠONESIJS, mazs, patukls vīrs, lietus mētelī un „katliņu” galvā. Molija, nepatīkami pārsteigta, paliek stāvam.)

MOLIJA: Oh! (Viņi klusēdami skatās viens uz otru)

DETEKTĪVS: (Ar smaidu) Labas dienas! (Ir O’Šonesijs, ir Molija runā ar īru akcentu un īpatnējo runas veidu, ko, protams, latviski nav iespējams atdarināt) Vai jūs būtu Molija Malone?

MOL.: (Pēc īsas pauzes) N6! DET.: Un kāds būtu jūsu vārds? MOL.: (Spītīgi) Kurš grib zināt?

DET.: Patriks O’Šonesijs. (Izvelk no kabatas un rāda savu vairogveidīgo amata zīmi)

MOL.: Ko jūs gribat?

DET.: Es gribētu pārmīt paris vārdus ar Moliju Malone. („Malone” tiek izrunāts kā „Malaun” ar akcentu uz pēdējo zilbi)

MOL.: Viņas te nav...viņa te vairs nedzīvo.

DET.: Nē? Kas tad te dzīvo?

MOL.: Prasiet sētniecei! Viņa jums visu izstāstīs... Es ļoti steidzos!

DET.: Uz kurieni?

MOL.: Uz vilcienu!

DET.: Un cikos atiet vilciens?

MOL.: Pēc divdesmit minūtēm.

DET.: Man ļoti žēl, bet jūs to esat jau nokavējusi. (Viņš ienāk istabā un aizver aiz sevis durvis) Līdz Centrālstacijai ir labas 30 minūtes. Tas ir, protams, ja jūs nebraucat ar fūrmani, bet dabūt fūrmani šinī pilsētas daļā.. (Viņš krata galvu) Tādas lietas nevajag atstāt uz pēdējo mirkli. Bet vilcieniem piemīt brīnišķīga īpašība - kad viens aizgājis, nāk otrs. Tādēļ pasaule nesagāžas. Ne tā ar kuģiem! Ar kuģiem ir pavisam citādi. Tie iet retāk. Ja jūs būtu teikusi, ka jums jāķer kuģis, es teiktu: Dieva dēļ ejiet un nekavējieties. Es negribētu, lai tāds grēka darbs gulētu uz manas sirdsapziņas.

MOL.: No kura laika policijai ir sirdsapziņa!

DET.: Oh, bet ir. Es jums dodu savu goda vārdu, ka ir. Tikai mēs to nenēsājam uz piedurknes. Zināt, kāpēc?

MOL.: Nē.

DET.: Tā nosmērējas. Ja nepārtraukti jātrinas gar zagļiem, slepkavām, laupītājiem un... terroristiem, sirdsapziņa ātri paliek melna, ja jūs saprotat, ko es domāju.

MOL.: Nē.

DET.: Īri ir savāda tauta. Nevienam īram nepatīk policija. Izņemot, protams, tos, kas dien policijā. (Smejas pats par savu joku)

MOL.: Kuŗš saka, ka es nāku no Īrijas? Tas man rakstīts uz pieres?

DET.: Cienītā Miss... vai varbūt jūs esat Mrs... precēta?

MOL.: Nē.

DET.: Tautība nav rakstīta uz pieres. Tautība ir rakstīta uz mēles. Tas jums nevienam nav jāsaka. Es zinu vienu īru meiteni, kas ieprecējās angļu aristokrātu ģimenē. Iedomājieties - vienkārša kalpone. Vecais barons kļuva pilnīgi traks. Paspaidīt īrieti ir viena lieta, precēt pavisam cita. Viņš teica: „Es tev došu 1.000 mārciņas, aizmirsti manu dēlu!” viņš teica. Bet mīlestība ir dārga manta! Šī saka: „Es viņu mīlu, un viņš man ir vērts vismaz 5.000.” Jūs varat iedomāties? Pieci tūkstoši par dēlu ar nošļukušiem acu plakstiņiem un bez zoda! Tāda ir dzīve.

MOL.: Jā, ļoti interesanta.

DET.: Ne, ne, es jūs ilgi neaizkavēšu. Jā, ko es gribēju teikt, ir, ka arī viņa mēģināja runāt, kā tas aristokrātu klasei piederas - tā kā ar karstu kartupeli mutē. Bet tas arvien vēl bija Īrijā audzēts kartupelis, ja jūs saprotat, ko es domāju. (Pauze) Jūs nākas no Kildēres, pareizi?

MOL.: Kā jūs uzminējāt?

DET.: Laba auss.

MOL.: Nošāvāt greizi tikai par 300 kilometriem! Es nāku no Klērs kauntijas.

DET.: Mēs, O’Šonesiji, nākam no Kilkērnijas. Ziniet ko? Lieciet tās mantas zemē. Tā kā jums vairs nekur nav jāsteidzas, apsēdīsimies un parunāsim! Mēs esam tikpat kā no vienas puses...

MOL.: Tā ir pavēle?

DET.: Nu ko jūs tūlīt tā! Man ir galīgi vienalga, vai jūs sēžat vai ne, bet mēs pavadām visu dienu uz kājām. Ar nogurušām kājām ir ļoti grūti turēt skaidru galvu, ja jūs saprotat, ko es domāju. (Viņš apsēžas, izņem cigāru un taisās to aizdedzināt)

MOL.: Neberiet pelnus uz grīdas!

DET.: Mans Dievs, nekādā ziņā! Man mājās ir vectētiņa pīpe, bet es to nelietoju. Dārga piemiņa. Jauna pīpe šodien maksā veselus 3 pensus. Jūs zināt, ka par manu vec-vectētiņu Kilkērnijā vēl šodien dzied balādes? Patriks - arī viņš bija Patriks -

Patriks O’Šonesijs atdeva dzīvību
Par īru tautu, par viņas brīvību...

Viņu angļi pēc 1789.g. nemieriem pakāra.

MOL.: Un jūs dienat Anglijas policijā? Kas par īru! (Viņa ir nolikusi mantas, bet paliek stāvot) Nezin’, ko par jums Kilkērnijā dzied?

DET.: Es nedienu Anglijas policijā. Es dienu Austrālijas policijā.

MOL.: Tie paši vēži, tikai citā kulītē! Kalpojat tam pašam kronim.

DET.: Mēs abi kalpojam tam pašam kronim, tikai katrs savā veidā. Nu redzat, mēs jau pļāpājam kā veci paziņas, bet es vēl nezinu jūsu vārdu? Kāds tas būtu?

MOL.: Šmits.

DET.: Šmits?

MOL.: Mērija Šmits.

DET.: Mērija Šmits... es priecājos... neoriģināls, bet jauks vārds. Jūs zināt, ka Sidnejā ir vismaz 100.000 Šmitu. Katrs otrais cilvēks man saka, ka viņu sauc Šmits. Bet šodien es esmu piedzīvojis kaut ko jaunu - jūs esat pirmais īru tautības Šmits, ar ko man ir tas gods iepazīties.

MOL.: Ko es tur varu darīt?

DET.: Tas man liek domāt, ka jums varbūt ir vēl kāds cits vārds kaut kur paslēpies. (Ātri) Tas nav pret likumu. Šinī zemē katrs var saukties kā grib. Es esmu pārliecināts, ja jūs paskatītos savā kristāmzīmē, tad uz tās būtu rakstīts Ficpatriks, Henesijs...

MOL.: Man nav kristāmzīmes! Un jums nobira pelni uz grīdas!

DET.: Fui, cik cūcīgi no manis! Es atvainojos. Es izberzīšu ar kāju.

MOL.: NĒ! (Viņa ātri atnes pelnu trauku un noliek to O’Šonesijam priekšā) Te ir pelnu trauks!

DET.: Pateicos! Uzreiz var redzēt, ka smēķētāju māja. Jūs pati ari uzraujat?

MOL.: Nē.

DET.: Jā, tas ir vairāk modē pie vīriešiem. Lai gan mana vecmāmiņa... Ja šīs nav jūsu mājas, tad kur Mērija Šmits dzīvo?

MOL.: (Viņa novelk mēteli un to pakar. Pēc tikko manāmas pauzes.) Viktorijas pavalstī.

DET.: Tik tiešām! Un jūs tikko bijāt ceļā uz mājām?

MOL.: Jā.

DET.: Un kurā pusē ir mājas? (Viņš ir izņēmis kabatas grāmatiņu un zīmuli)

MOL.: Melburnā.

DET.: Liela pilsēta...

MOL.: Kolingvudā! Tagad jūs esat apmierināts?

DET.: Kāpēc es? Jūs tur dzīvojat. Galvenais, ka jūs esat apmierināta. Mēs lēnam tuvojamies mājas numuram, vai ne? Redziet, man tādas lietas ir jāprasa, vai tas mani personīgi interesē vai ne. Un jāpieraksta grāmatiņā. Inspektors kuŗu katru brīdi var man prasīt: „Kur dzīvo Mērija Šmits?” Ja es jums neprasu, tad man jāsaka: „Es nezinu” Un inspektors sacīs: „O’Šonesij, tu esi idiots!” Un jūs taču negribat, lai mani priekšniecība sauc par idiotu, vai ne Mērij? Mūs, īrus, jau tā apceļ...

MOL.: Krosa ielā 54. Mana guļamistaba ir pirmās durvīs no koridora pa kreisi.

DET.: Nu redzat, nemaz nebija tik grūti, vai ne? Kolingvuda?... Tad jums jāpazīst mans brālēns Maiks O’Šonesijs. Viņš ir diezgan prominents vietējā īru sabiedrībā. Vismaz tajā sabiedrībā, kas apgrozās vietējā krogū. Viņš labi dzied. Oh, kad viņš sāk dziedāt „Moliju Maloni”, kā dzejnieks saka, pat putni klusē...

MOL.: Nav bijis tas gods.

DET.: Mēs tur esam iztukšojuši ne vienu vien kausu tumšā alus. Mēs vienmēr strīdamies, kurā pavalstī ir labāks alus. Kā jūs domājat?

MOL.: Es nedzeru alu.

DET.: Īriete un nedzer alu? Neticu. Tad jūs vismaz zināt, par kuru krogu es runāju? Uz Viktorijas un Latrobes ielas stūra. Divi stāvi un balkons ar dzelzs mežģīnēm.

MOL.: Varbūt.

DET.: Bet es nevaru atcerēties, kur ir Krosa iela? Varbūt tā nemaz nav Kolingvudā, bet vairāk uz... Kas ir tuvākā šķērsiela jūsu mājai?

MOL.: Lieciet man mieru! Ko jūs gribat no manis?

DET.: (Viņa balss noskaņa ir mainījusies) Tikai patiesību! Tikai mazliet patiesības. Pieņemsim, ka mūsu pirmā tikšanās ir nogājusi greizi. Nemeklēsim vainīgo, kāpēc tas tā. Sāksim no jauna. (Piecēlies, pieiet pie durvīm) Es ienāku pa durvīm un saku: Es esmu detektīvseržants Patriks O’Šonesijs. Vai jūs būtu Molija Malone? (Pauze)

MOL.: Kāpēc jāprasa, ja jūs jau zināt?

DET.: Man bija tas gods satikt šī nama sētnieci. Loti runīga dāma ar asām novērošanas spējām. Viņa jūs aprakstīja samērā labi. Viņa gan teica, ka jūs sverat 80 mārciņas, bet jums nav vairāk par 60. Pareizi? Un jūsu istabas biedrus. Jūs neesat viņas labajās grāmatās. Viņa domā, ka jūs esat nemorāla sieviete.

MOL.: Lai viņa iet pie velna! Vecā ragana!

DET.: Jūs dzīvojot kopā ar diviem vīriešiem. Jūs zināt, kādas ir vecākas dāmas, kas pašas palikušas bešā.

MOL.: Es nedzīvoju kopā ar diviem vīriešiem. Es dzīvoju kopā ar savu vīru Pīteru.

DET.: Pīter Malone?

MOL.: Nē. Mēs neesam laulājušies.

DET.: Viņš ir jūsu civilvīrs? Man vienalga, ko baznīca saka, tas nav pret likumu. Kā viņu sauc?

MOL.: Dievs, es varu viņa vārdu knapi izrunāt. Viņš ir ārzemnieks.

DET.: Mēģiniet!

MOL.: (Burto) S ū n a k l i s.

DET.: Sjuneklais? Izklausās pareizi?

MOL.: Uz to pusi. Sūnaklis!

DET.: Jums taisnība - šausmīgs vārds! Un otrs?

MOL.: Mana vīra paziņa. Es nekā par viņu nezinu.

DET.: Vai nu tā būs? Vecā ragana saka, ka viņš te uzturējies vairākus mēnešus.

MOL.: Tad jums jāprasa vecajai raganai. Viņš bija mana vīra draugs, ne mans. Viņu sauc Jānīts. Uzvārdu es nezinu. Man viņš riebās.

DET.: Riebās? Kāpēc jūs lietojat pagātnes formu?

MOL.: Es nezinu, kādu formu es lietoju. Es esmu gājusi skolā tikai divas ziemas.

DET.: Kur viņi ir tagad? (Viņš pieiet pie kumodes un paceļ kādu grāmatu)

MOL.: Es nezinu, bet varbūt jūs zināt? Jums patīk spēlēties ar cilvēkiem. Kā kaķim ar peli.

(Viņa arvien vairāk iekarst, to varētu apzīmēt pat par histēriju) Paņem zobos un palaiž. Ko jūs īsti gribat? Jums man tas ir jāpasaka! Arī nabaga strādniecei ir savas tiesības. Jūs nedrīkstat nākt manā dzīvoklī bez iemesla!

DET.: Bez iemesla? Kas saka, ka es te esmu bez iemesla? (Paņēmis grāmatu) Kārlis Markss? Kādā valodā tas rakstīts?

MOL.: Latviski.

DET.: Lat - kas?

MOL.: Latviski.

DET.: Es domāju, ka latīniski runā tikai Vatikānā.

MOL.: Latviski runā Latvijā. Baltijā. Tā ir guberņa Krievijā.

DET.: Tā tad jūsu vīrs ir krievs. Viņa draugs Jānīts arī krievs?

MOL.: Viņš ir tikpat daudz krievs, kā jūs skots.

DET.: Es - skots? Kungs atpestī mani! Jūs varat mani iedomāties skraidām apkārt īsos bruncīšos ar ziliem ceļiem? Baltija? Baltija? Vai tur kādus gadus atpakaļ nebija revolūcija? Cilvēku šaušana, muižu dedzināšana un citādas nekārtības?

MOL.: Jā, tur bija revolūcija.

DET.: Es nekad neesmu varējis sociālistus atšķirt no anarchistiem. No sākuma viņi lasa Marksu, šuj sarkanu karogus un runā par cēlām lietām: brīvību, brālību, vienlīdzību, un tad, kad visas grāmatas izlasītas, sāk mest bumbas un šaut policistus. Mēs, policisti, nekad neesam slēpuši, ka mums ārkārtīgi nepatīk, ka uz mums šauj. Arī mums ir sievas un bērni. Jūs pati, drošvien, arī esat sociāliste?

MOL.: Ja sociālisms ir gribēšana dzīvot brīvībā, bez kakla kungiem, bez Krievijas ķeizara vai Anglijas karaļa, tad es esmu sociāliste. Dažiem no mums vēl arvien ir sapnis par brīvu Īriju. Un par spīti tādiem kā jūs, mēs to izkarosim!

DET.: Bravo! Labi sacīts! Jūs arī ejat uz mītiņiem?

MOL.: Nē.

DET.: Jums vajadzētu iet. Jums ir runas dāvanas.

MOL.: Es esmu daudz par dumju!

DET.: Nenolieciet, nenolieciet sevi! Mītiņu runās nav vajadzīga nekāda gudrība. Galvenais nav „ko”, bet „kā”!

MOL.: Ja jūs tā sakāt...

DET.: Ko tad jūs darāt, kad domu biedru pulciņš sanāk kopā. Vārāt tēju? Smērējat maizītes? (Pauze) Uzmanāt, lai neber pelnus zemē?

MOL.: Es vispār nesaprotu, ko viņi runā.

DET.: Vai tad tiešām nav neviena austrālieša pa starpu? Sociālisms taču ir modē visās zemēs. Un jūs sakāt, ka šitie latiņi atstāj austrāliešu proletariātu ārpusē?

MOL.: Viņi visi ir latvieši.

DET.: Neprot vai negrib runāt angliski?

MOL.: Viens otrs runā tīri labi. Piemēram, Klements... Man patīk Klements... Pārējie buldurē kaut ko līdzīgu angļu valodai.

DET.: Un Pīters un Jānīts?

MOL.: Mēs saprotamies pavisam labi. (Det. atver skapi. Agresīvi) Tas ir mans skapis!

DET.: Es to netaisos nest prom!

MOL.: Beidziet bāzt savu degunu manās mantās! Ko jūs tur domājat atrast! Jūs esat nolādēts okšķeris!

DET.: Ā, slavenais īru temperaments! Paskatieties uz šo skapi! Jūs reizes rēķinu esat mācījusies? Iedomājieties viena skapja vietā sešus skapjus!

MOL.: Man pilnīgi pietiek ar vienu.

DET.: Jūs maldāties. Viens skapis ir daudz par maz. Tikpat liela ir cietuma viennieku kamera, ja jūs saprotat, ko es domāju. Jūs zināt, ka viens otrs pēc pāris gadu nosēdēšanas paliek bērna prātā, cits paliek dulns jau pirmajā dienā. Liekas, ka sienas nāk virsū un jūs nospiedīs. To sauc par klaustrofobiju.

MOL.: Es nesaprotu! Runājiet skaidrāk!

DET.: Jūs mani loti labi saprotat. Jūs esat, neskatoties uz 2 skolas klasēm, ļoti saprātīga sieviete. Redziet, ar bankām ir tā: ir ilgi jāstrādā un jāmācās, lai kļūtu par bankas kasieri, bet daži iedomājas, ka viņi šo procesu var apgūt pāris minūtēs ar revolveri rokā.

MOL.: Es nevienu banku neesmu aplaupījusi!

DET.: Vai es teicu, ka jūs esat?

MOL.: Tad par ko jūs runājat?

DET.: Likuma priekšā ir vainīgs ikviens, kas zina par laupīšanu, bet par to neziņo policijai. To sauc par līdzdalību. Tāpēc būsim piesardzīgi savos izteicienos un nelietosim vārdu: okšķeris. Arī man ir īru temperaments, un, nedod Dievs, ja tas kādreiz pasprūk vaļā.

MOL.: (Klusi) Viņi ir noķerti vai ne? Atbildiet man, O’Šonesij!

DET.: Es to nedz noliedzu, nedz arī apstiprinu. Neliecieties traucēties, ja es ieeju uz brīdi guļamistabā vai virtuvē. Es nekā nesajaukšu. (Viņš pazūd guļamistabā, bet tūlīt atkal atgriežas) Varbūt, labāk aizslēgsim durvis, lai jūs nekristu kārdinājumā. (Viņš aizslēdz un noglabā atslēgu kabatā) Es atslēgu paturēšu pie sevis. Stāstiet, es klausos! Par jūsu civilvīru, piemēram... (O’ŠONESIJS ieiet atpakaļ guļamistabā).

 

2. aina

 

(Skatuve uz mirkli satumst. Skan lugas vadmotīvs Molly Malone. Ari pēc gaismas atgriešanās, skatuve ir pustumsā. Ir vēls vakars. MOLIJA sēž uz dīvāna. Noskrapst atslēga, pa durvīm ienāk vēl publikai lāga nesaredzamais SŪNAKLIS.)

SŪNAKLIS.: Molij! Es esmu mājās! Molij!

MOL.: Neuzcel visu māju kājās! Es tepat esmu.

SŪN.: Kāpēc tu sēdi tumsā? (Viņš nolaiž no griestiem petrolejas lampu un to aizdedzina. Sūnaklis ir gadus 40 vecs, strādnieka drēbēs ar žokejnīcu galvā)

MOL.: Man patīk sēdēt tumsā. Tumsā ir vieglāk domāt un nav jāmaksā par petroliju.

SŪN.: Pie velna ar taupību! Nāc šurp! (Viņa pienāk. Viņš viņu apkampj un noskūpsta) Hallo, meitēn!

MOL.: (Konstatējums) Tu esi mājās!

SUN.: Priecīga?

MOL.: Vai es izskatos bēdīga?

SUN.: No tevis jau nekad nevar pateikt.

MOL.: Veselas 3 nedēļas prom. Varēji atrakstīt kartiņu.

SŪN.: Klausies! Es lādēju kuģus. Strādāju 10 stundas dienā. Pa kuŗu laiku es būtu rakstījis?

MOL.: Varēji kādu vakaru neiet uz krogu...

SŪN.: Tu taču zini, kā man ar to rakstīšanu iet? Velns, kas tā par valodu, kur raksta „cūka” un izrunā „saule”? Manā mēlē vismaz cūka ir cūka, un saule ir saule. Paskaties labāk, ko es tev atvedu! (Viņš pieiet pie durvīm, kur stāv vecais, apdriskātais koferis un gramafons, kas Molijai bija rokās 1. ainā. Paņem pēdējo. Atdarina taures skaņu it kā spēlējot tušu) Tratarata-tratarata-tratarata-tā! (Sniedz to Molijai)

MOL.: Kas tas ir?

SŪN.: Uzmini!

MOL.: Man nav jāmin. Tas ir gramafons!

SŪN.: Ja tu tā saki...

MOL.: Tu esi traks!

SŪN.: Kāpēc traks?

MOL.: Tas taču maksāja daudz naudas?

SŪN.: Lēts nebija! Es to nopirku no viena jūrnieka. Paklausies! Tas ir par tevi. (Viņš noliek gramafonu uz kumodes, ar rokturi uzvelk mašīnu, uzliek plati. Melodija: Molly Malone)

MOL.: (Priecīgi sasit plaukstas) Tiešām! Tas man? (Šaubīgi) Tu to neesi nozadzis? Nu, nu, nedusmojies! Paldies! (Viņa viņu apkampj) Man nekad nav bijis savs gramafons. Kad mums pietrūks naudas, mēs varēsim to ieķīlāt!

SŪN.: Nauda? Paskaties! (Viņš izvelk no kabatas naudas zīmes un sviež tās gaisā)

MOL.: Nedari tā! Ar naudu nedrīkst apieties necienīgi! (Viņa sāk to lasīt augšā) Kā tu zināji, ka man patīk šī dziesma?

SŪN.: Tev patīk arī glāze vīna.

MOL.: Es neteiktu „nē” glāzītei porta.

SŪN.: Kamēr es saucu: galdiņ, klājies, atnes savu labāko kristallu!

MOL.: Kungs domā: manu labāko mālu?

SŪN.: Māls ir proletāriešu kristalls. Šovakar mēs svinēsim!

MOL.: Ko tad?

SŪN.: Tikai pacietību! (Molija aiziet pēc krūzītēm. Sūnaklis izņem no svārku kabatas portvīna pudeli, no otras nazi ar korķa viļķi un attaisa. Molija atriežas ar krūzēm) Jūsu glāzi, Miss Molly Malone! (Viņš paklanās un ielej)

MOL.: Es neteikšu nē, Mr. Pīter Sūnaklis.

(Paņem glāzi un kniksē)

SŪN.: Tosts: uz diviem dzīves pabērniem, kas atraduši viens otru! Uz tevi, Miss Molij Malone!

MOL.: (Viņi dzer, apsēdušies uz dīvāna) Lejā pa lūku, Mr. Sūnaklis!

SŪN.: Lejā pa lūku, Mrs. Sūnaklis! (Pauze)

MOL.: Es zināju, ka man nevajadzēja dzert! Klausies, mums ir pudele ar labu portu! Pasēdēsim mierīgi un iedzersim, ja? Es tev pastāstīšu, kā es katru dienu tīru banku, tu man pastāsti, kā tu lādē kuģus. Vai vēl labāk - nerunāsim nemaz.

SŪN.: Kāpēc tu negribi mani precēt?

MOL.: Gribēšana nav tas pats, kas varēšana. Man to neļauj darīt baznīca.

SŪN.: Pie velna ar baznīcu!

MOL.: Tu par mani vari teikt, ko gribi, bet baznīcai liec mieru! Kur tas dzirdēts, ka katole prec protestantu. Mani vairs nelaidīs pie dievgalda. Precēt protestantu ir grēks!

SŪN.: Bet tu guli manā gultā. Tas nav grēks?

MOL.: Jā, tas ir. Bet es aizeju pie bikts, izsūdzu savus grēkus, sodam noskaitu 20 reizes Esi sveicināta, Marija, un viss ir atkal kārtībā.

SŪN.: Līdz nākošai reizei.

MOL.: Jā.

SŪN.: Tā ir liekulība!

MOL.: Sauc to, kā gribi, bet ja man jāizvēlas starp izsviešanu no baznīcas un liekulību, tad es labāk esmu liekule. Es esmu nabaga meitene no Īrijas, man nebija nekas cits ko paņemt līdzi kā mana ticība.

SŪN.: Es nepiederu ne pie vienas baznīcas. Vai kaut kur ruļļos ir rakstīts, ka tu nedrīksti precēt pagānu?

MOL.: Tu esi kristīts?

SŪN.: Jā, bet...

MOL.: Tevi kristīja luterāņu mācītājs?

SŪN.: Jā, bet...es tad biju mazs bērns...

MOL.: Tad tu esi protestants, un tevi precēt ir grēks.

SŪN.: Es nemaz Dievam neticu!!!

MOL.: Tad tu esi vēl sliktāks nekā protestants.

SŪN.: Zini, Molij, tu vari cilvēku izvest no pacietības. Man tev nevajadzēja dāvināt patafonu, bet marmora eņģeli.

MOL.: Tu to gribi ņemt atpakaļ? Par vēlu! Tas ir mans, un es tev to nedošu. Ko es zinu par tevi? Varbūt tev Latvijā ir sieva un bērni?

SŪN.: Man nav.

MOL.: Lai paliek kā bijis. Iesim gulēt! Mēneša beigās es izsūdzēšu grēkus, noskaitīšu 20 reizes Esi sveicināta, Marija... tici man, Pīter Sūnaklis, tā ir daudz labāk! (Lietišķi) Virtuvē ir novārīti kartupeļi un kāposti. Gribi, es uzsildīšu?

SŪN.: (Viņa sākotnējais prieks ir pazudis) Nav vajadzīgs. Varu pats. (SŪNAKLIS ieiet virtuvē. Skatuve satumst. Lugas vadmotīvs. Koferis, paliek stāvam, kur bijis.)

 

3. aina

 

(Ir atkal atgriezusies pilna skatuves gaisma. Petrolejas lampa vairs nedeg. Istabā O’ŠONESIJS un MOLIJA)

DET.: (Iznācis no guļamistabas) Neizklausās pēc Romeo un Julietas mīlas stāsta. Varbūt tāpēc, ka jums nav balkona. Viņš runāja daudz par revolūciju?

MOL.: Ļoti maz.

DET.: Pat ne pie glāzītes? (Molija neatbild) Vai viņš jums stāstīja, kā nokļuvis Austrālijā?

MOL.: Nē. Drošvien nobēga no kuģa. (Pauze) Es nedomāju, ka viņš bija īsts revolucionārs.

DET.: Kāpēc ne?

MOL.: Viņam pietrūka šī iekšējā uguns, šī dzirkstele, kāda bija Jānītim. Man liekas, ka viņš bija ierauts notikumu virpulī, no kura netika vairs ārā.

DET.: Jūs viņu mīlējāt?

MOL.: Viņš bija labs pret mani.

DET.: Bet jūs viņu nemīlējāt?

MOL.: Kāda tam nozīme? Vai manos gados Pelnrušķīte vēl sapņo par princi? Ka 3. lieluma stikla tupelīte derēs 7. lieluma kājai? Ne jau, ka es ņemu pirmo, kas nāk pretim. Ja vien kaut cik sader, mīlestību var pieciest. Viņš ir vecāks par mani. (Aizstāvoties) Es nemaz nejūtos vainīga, jo arī viņš mani īsti nemīlēja. Viņš mani nekad nesita. Pat kad sadzērās, viņš mani nesita. Nē, es nedomāju, ka viņš mani īsti mīlēja. Būtu mīlējis, būtu sitis.’

DET.: Viņš iztikai lādēja kuģus?

MOL.: Jā, kuģus, vilcienus. Kviešu lādēšanas laiks bija pavisam ienesīgs. Nauda viņam nekad ilgi neturējās. Kad bija, pirka dārgas dāvanas, kad nebija - ieķīlāja tās lombardā.

DET.: Viņš jūs uzturēja?

MOL.: (Iedegusies) To jums ir sastāstījusi tā vecā ragana! Mani neviens neuztur! Es strādāju bankā par aptīrītāju un pelnu pati. Šis ir mans dzīvoklis! Mani trauki! Mana kumode un mana gulta!

DET.: Jūs teicāt, ka viņam pietrūka šīs iekšējās pārliecības, dzirksteles? Kas vadīja pulciņu?

MOL.: Viņš. Viņu drošvien ievēlēja tāpēc, ka te bija parocīga vieta, kur noturēt sanāksmes. Vēlāk mēs bijām arī hotelis. Vienmēr mājās bija kāds svešs cilvēks. Kāds iebraucējs, jūrnieks vai, velns zin, kas. Zinu tikai to, ka nevienam no viņiem nebija naudas. Pīteram bija plaša sirds. Šilliņš te, šiliņš tur. Kad vairs nebija pašam, tad Molijai vienmēr atradās pa šilliņam.

DET.: Jūs kādreiz teicāt: pietiek! Ārā no manas mājas?

MOL.: Nebija man vieta to teikt. Es esmu tikai sieviete. Es viņus pacietu. Viņi cīnījās par kaut ko. Viņiem bija sapnis - gāzt nelietīgo ķeizaru. Celt kaut ko labāku tās pasaules vietā, kur mazās tautas bradā ar kājām. Es to spēju saprast. Viņu cīņa, kaut arī otrā pasaules malā, bija arī mana cīņa. Viņu Latvija un mana Īrija. Jā, O’Šonesij, mana Īrija ar savām dziesmām, nobalsinātajām zemnieku māju sienām, laukakmens sētām un grants ceļiem. To jums grūti saprast, vai ne? Kā vienkārša, neizglītota īriete, kas sametušies kopā ar ārzemnieku, var tā mīlēt savu zemi?

DET.: Nē, nav. Jūs man patīkat, Molij Malone...

MOL.: Ak, es jums patīku, ko? Bet tas jums ne brīdi nekavēs mani iebāzt aiz restēm. Jūs man nemaz nepatīkat, Patrik O’Šonesij!

DET.: Es nevienu cietumā nelieku. Priekš tā ir tiesa.

MOL.: Un kam tiks lasīts priekšā no mazās grāmatiņas? (Pauze) Kas ar viņiem notiks?

DET.: Kā lietas risināsies tālāk, atkarājas no jums. Stāstiet man par Jānīts!

MOL.: (Ieskanas Molijas Malones melodija. Viņa runā klusu, bet ļoti intensīvi) Lai viņš deg ellē!

DET.: Slikts cilvēks?

MOL.: Maita! (Mūzika apstājas)

DET.: Bet jums viņš patika?

MOL.: Kur jūs to rāvāt?

DET.: Vakardienas mīlestība ir bieži rītdienas naids. Savāda lieta mīlestība. Neviens nezina, kur, kā un kāpēc tā sākas, bet visi zina, kad tā beidzas, ja jūs saprotat, ko es domāju. Jūsu gadījumā es vienkārši minu. Es nupat izmeklēju vienu gadījumu, kur viena sieviete arī sacījās kādu ienīstam. Tas izrādījās viņas mīļākais. Viņš gatavojās aplaupīt zeltkaļa veikalu. Ziniet, viņai tiešām vajadzēja viņu ienīst, jo viņa par to paziņoja policijai. Viņu policija jau gaidīja. Viņam bija rokā revolvers, policijai bija revolveri. Bum, bum! Policisti bija labāki šāvēji. Lieta izbeigta. (Viņš cieši skatās uz Moliju) Es ceru, ka viņa tagad laimīga (Molija sāk klusu raudāt) Greizsirdība ir lāsts. (Pauze) Jūs nekā nesakāt? (Pauze) Stāstiet man par Jānīts!

MOL.: Ko tad?

DET.: Piemēram, kā viņš te ieradās.

MOL.: Nokrita kā no gaisa. Es sēdēju uz šī paša dīvāna un lasīju avīzi... Sydney Sun...

(Skatuves gaismas satumst. Ieskanas atkal lugas muzikālais vadmotīvs)

 

4. aina

 

(Gaismai atgriežoties, no otras istabas ienāk SŪNAKLIS un nosēžas un dīvāna blakus MOLIJAI, kas lasa avīzi. Atkal ir iedegusies griestu lampa. O’ŠONESIJS, ārā no gaismas loka, stāv atspiedies pret kumodi.)

MOL.: (Lasa) Kas ir Rim... Rim-skij Korse-kov?

SŪN.: Kas par Rim-Rim-skij?

MOL.: Es to vārdu neizgudroju! Tā te ir rakstīts! Rimskij Korsekov!

SŪN.: Parādi!

MOL.: Te.

SŪN.: Rimskijs-Korsakovs!

MOL.: Tas ir, ko es teicu.

SŪN.: Tā kā tu izrunā, ne suns nevar saprast.

MOL.: Ak, cik mēs esam gudri! Tagad es tevi noeksaminēšu. Pirmais jautājums: ko tas cilvēks, ko es nupat nosaucu, dara?

SŪN.: Kā lai es zinu!

MOL.: Tev jāzin. Viņš ir krievs.

SŪN.: Viņš un vēl 130 miljoni citi.

MOL.: Te rakstīts, ka viņš ir ļoti ievērojams krievs.

SŪN.: Lai viņš ir. Man neskauž. Vai es beidzot varēšu dabūt avīzi?

MOL.: Ja tu gribi avīzi, uzmini, kas viņš ir!

SŪN.: Baletdejotājs.

MOL.: Tu nekā nezini. Te ir rakstīts, ka viņš ir komponists.

SŪN.: Tur ir rakstīts, ka viņš nekad nav dejojis baletu?

MOL.: Te nav rakstīts arī, ka viņš nav uzstājies cirkū. Vai tas viņu pataisa par cirkus mākslinieku, latviešu gudreli? Nu? Labi, es tev došu mazu mājienu. Viņš dzīvoja St. Pēterburgā.

SŪN.: Kurš?

MOL.: Vecais Rimskijs! Par ko mēs visu laiku runājam?

SŪN.: Tu esi bijusi Pēterburgā?

MOL.: Nē, es neesmu bijusi Pēterburgā!

SŪN.: Es esmu. Ja tu gribi zināt, tad es viņu Pēterburgā redzēju dejojam baletu. Lūk kā!

MOL.: Septiņdesmit piecu gadu vecumā! Nav brīnums, ka viņš tagad ir beigts!

SŪN.: Ko tu muldies?

MOL.: Es lasu viņa nāves ziņu.

SŪN.: (Grābj pēc avīzes) Tagad mana kārta!

MOL.: (Veikli no viņa izvairās, pielecot kājās) Pazīsti Tolstoju?

SŪN.: Jā, viņš ir mans mātes brālis!

MOL.: Mana līdzjūtība!

SŪN.: Kas viņam par nelaimi?

MOL.: Beigts.

SŪN.: Tev tiešām sagādā baudu lasīt nāves sludinājumus? Tu esi viena no tām, kas iet uz svešām bērēm izraudāties, ne?

MOL.: Nē, bet ja man jāmaksā puspenss par avīzi, tad es to izlasu no viena gala līdz otram, ieskaitot bēru sludinājumus. Tu zini, Džonu Džonsonu?

SŪN.: Bokseri? Nesaki, ka viņš arī ir beigts?

MOL.: Viņš boksēsies ar Tomiju Bērnsu Sidnejā.

SŪN.: Kad?

MOL.: Nav sacīts.

SŪN.: Es lieku visu savu bagātību uz Džonsonu.

MOL.: Uz melno?

SŪN.: Melnais man nopelnīs baltu naudu.

MOL.: Te ir tava avīze! (Pamet viņam avīzi) Pagaidi, šo te man vajag. (Noplēš gabalu no avīzes)

SŪN.: Ko tu dari? (Molija iet uz virtuvi)

MOL.: Zāles priekš diloņa, plaušu karsoņa, sirds slimībām, masalām, cūciņas, vēder-krampjiem, aklo zarnu un sieviešu slimībām. Tikai 5 šiliņi pudelē! Tādas lietas jātur pa rokai.

SŪN.: Kā tu zini, ka tās palīdz?

MOL.: Ja zāles nepadar tevi slimāku, tad tās palīdz. Tas vien, ka kaut kas ir ko dzert, jau liek tev justies labāk. Tik dārgas zāles nevar būt draņķis. Tad tās nemaz netaisītu, ja ļaudis nepirktu. (MOLIJA prom. Pie durvīm klauvē)

SŪN.: Molij! Kāds pie durvīm!

MOL.: Atver pats!

SŪN.: Es lasu avīzi!

MOL.: Es mazgāju traukus! (Sūnaklis atver durvis. Tajās stāv JĀNĪTS, nagu cepuri galvā, jūrnieka jakā ar maisu pār plecu. Abi brīdi skatās viens uz otru. Sūnaklis ir kā sastindzis. Jānīts sāk smieties, ienāk pa durvīm, nomet maisu zemē. Sūnaklis vēl arvien stāv kā sāls stabs pie durvīm)

JĀNĪTS: Muti, vari atstāt vaļā, bet durvis gan taisi ciet! (Sūnaklis kā transā aizver durvis. Jānīts atkal sāk smieties. Sūnaklis viņam it kā negribīgi pievienojas. Viņi abi apkampjas)

SŪN.: Es domāju, ka tu esi beigts.

JĀN.: Tikai muļķis nāvi gaida, gudrs mirst, kad patīk. (Pauze) Neizskaties tik vīlies! Es biju. O jā, es biju beigts. Atceries cara manifestu: mirušiem brīvību, dzīvos aiz restēm! Tev ir kas ko grauzt? Beidzamo reiz ēdu uz kuģa divas dienas atpakaļ.

SŪN.: Mums ir maize un auksta gaļa... Molij!

(Molija atsaucas no virtuves) Fetch something to eat!

JĀN.: Austrāliete?

SŪN.: Īriete.

JĀN.: Sieva, brūte? Jeb vai tu, kapitālistu iekārtā dzīvodams, esi jau ticis pie kalpones?

(Viņš atmetas uz dīvāna. Sūnaklis paliek stāvam)

SŪN.: Teiksim, ka sieva.

JĀN.: Teiksim? Tu nezini?

SŪN.: Mēs dzīvojam kopā, tas viss.

JĀN.: Nav mana darīšana.

SŪN.: Nē, nav. Kā tu... es domāju...

JĀN,: Tevi atradu?

SŪN.: Jā.

JĀN.: Ar grūtībām.

SŪN.: Es paskatīšos, cik tālu Molija ir ar...

JĀN.: Sēdi! Tu esi tā kā kaķis uz karstas plīts. Tev ir kas ko kurināt?

SŪN.: Tabaku?

JĀN.: Jā. Špičkas man ir pašam. (Sūnaklis viņam iedod tabakas paciņu. Jānīts uztin un aizsmēķē)

SŪN.: Tev vajag naudas?

JĀN.: Tā vienmēr noder.

SŪN.: Te ir 10 šiliņi. Man vairāk nav. (Dod viņam)

JĀN.: (Nevērīgi iebāž kabatā) Tu tos nedabūsi atpakaļ.

SŪN.: Nevajag.

JĀN.: Esi naudīgs?

SŪN.: Kur nu! (Uznāk MOLIJA ar paplāti un ēdienu. Jānīts aizpīpējis) Molij, this is me... friend.

MOL.: Hullo, friend!

JĀN.: Hullo!

MOL.: Vai draugam ir arī vārds?

SŪN.: Jānīts - tas nozīmē Mazais Džons.

MOL.: Ja viņš bērs pelnus uz grīdas, Mazais Džons būs lielās nepatikšanās.

SŪN.: (Noliek Jānītim priekšā pelnu trauku) Te ir pelnu trauks.

JĀN.: Esi labi iedīdīts.

MOL.: No tālienes?

JĀN.: Jā.

MOL.: No kurienes Pīters tevi pazīst?

SŪN.: No revolūcijas laikiem.

MOL.: Jūrnieks?

JĀN.: Nē. Tūrists.

MOL.: Jā, pēc tāda tu izskaties.

SŪN.: Atbrauci par zaķi?

JĀN.: Labākais veids kā ceļot bez dokumentiem. Dzirdēju, ka tos te nevienam neprasa. Tā ir?

SŪN.: Tā ir. Kāpēc tieši uz Austrāliju?

JĀN.: Kāpēc ne? Tu arī atbrauci uz Austrāliju. Londonā palika par karstu.

SŪN.: Tad tu esi atbraucis uz īsto vietu atvēsināties. Vasarā te ir pāri par simtu pēc Farenheita.

JĀN.: Saules karstums man neskādē.

MOL.: Dzersi tēju?

JĀN.: Labi.

MOL.: Pienu, cukuru?

JĀN.: Pienu?

MOL.: Jā, balts šķidrums. Nāk no govs.

JĀN.: Tikai ar cukuru.

MOL.: Labi! (MOLIJA prom)

JĀN.: Man liekas, ka es viņai nepatīku.

SŪN.: Nieki, viņa vienmēr ir tāda.

JĀN.: Cik ilgi jūs dzīvojat kopā?

SŪN.: Tādu laiciņu.

JĀN.: Tādu laiciņu... teiksim, ka sieva... Nerunīgs esi palicis. Kādreiz burbuļoji kā kāpostu grāpis.

SŪN.: Tas bija kādreiz. (Gara pauze) Es biju pārliecināts, ka tu esi beigts.

JĀN.: Daudz netrūka, bet kā redzi, mani nepakāra. No mūsu grupas esam izglābušies tikai pieci: tu, es, trīs Sibīrijā, pieciem piesprieda Stoļipina kaklsaites, divi nezin kur.

SŪN.: Ēd! Mums ir tāds pulciņš zini. Reizi mēnesī sanākam kopā un atceramies bijušos laikus. Mēs jau palīdzam biedriem, cik varam... Mums ir izveidots sazināšanās tīkls ar centru Port Pīrijā...

MOL.: (MOLIJA uznāk) Tēja. Vai viņš paliks te pa nakti?

SŪN.: Tev ir kur palikt?

JĀN.: Jā.

SŪN.: Kur tu esi apmeties?

JĀN.: Pie tevis.

SŪN.: Āā?...

JĀN.: (Molijai) Viņš man prasīja, vai es negribu uz kādu laiku palikt te? Es piekritu.

MOL..: Brīnišķīgi! Un kas vēl ir no jauna?

JĀN.: Te ir 10 šiliņi. Rente par dzīvokli un ēdienu 3 mēnešiem. (Dod Molijai naudu, kas to saņem)

MOL.: Nu tas ir kas jauns. Kur viņš gulēs? Pie mums laulības gultā?

JĀN.: (Ar izaicinošu skatu uz Moliju) ikviens piedāvājums tiks nopietni apsvērts?

SŪN.: Viņš var gulēt uz kušetes. Atnes tikai segu un spilvenu!

JĀN.: Redz, cik labi lietas izkārtojās. Thank you. (Viņš izņem mutes harmoniku, izdauza to pret delnu un dīvānā pusatlaidies sāk klusi spēlēt Molly Malone)

MOL.: Ne par ko. Hotelis Sūnaklis ir atvērts 24 stundas dienā. Ja vien kas ir vajadzīgs, lūdzu zvaniet! Vai tas būs viss?

SŪN.: Molij!

MOL.: Jūs saucāt, kungs!

SŪN.: Turi muti!

MOL.: Nenāk ne prātā, kungs! (MOLIJA kniksē un prom. Īsa tumša pauze, tad dzīvoklī atgriežas normālā skatuves gaisma. Griestu spuldze vairs nedeg.)

 

5. aina

 

(Ir atgriezusies normālā skatuves gaisma. O’ŠONESIJS un MOLIJA)

DET.: Un tāda bija jūsu pirmā tikšanās?

MOL.: Jā, tāda bija mūsu pirmā tikšanās. Viņš ēda mūsu maizi, dzēra mūsu tēju un gulēja uz mūsu kušetes. Un visu to par Pītera dotajiem 10 bobiem. Viņš bija profesionāls revolucionārs. Ja viņam ko vajadzēja, tad tas vienmēr bija revolūcijas vārdā, kas jau bija beigusies 5 gadus atpakaļ.

DET.: Citiem vārdiem, viņš bija jums par slogu?

MOL.: Kas par slogu? Pasargi Dievs! Mums taču bija piešķirts liels gods! Privilēģija kalpot revolūcijai! Zem mūsu jumta dzīvoja paštaisīta leģenda. (Pauze) Dievs, es būtu vēlējusies, kaut Pīts mazāk dzertu. Pēc Jānīša ierašanās viņš katru vakaru bija dvingā.

DET.: Jūs viņam prasījāt: kāpēc?

MOL.: „Ak, tu nekā nesaproti”, bija parastā atbilde. - „Nu labi, es nekā nesaprotu, bet pastāstīt jau vari!” Tas nebija vairs vecais Pīts, ko es pazinu. Agrāk abi aizgājām pasēdēt krogū, jauktajā dāmu un džentelmeņu nodalījumā - tur gan ir mazliet dārgāk, bet jauki. Nopērc paintu alus un sēdi visu vakaru...vai atkal vasarā Alus dārzā... Nekas vairs nebija kā agrāk... Pirmajā vakarā tika dzerts uz satikšanos. Tad aptrūka šņabis. „Molij, vai tev kas dzerams?” - „Jā, man ir, bet ne jau priekš jums, teļa rīklēm!”- „Molij, es zvēru. Es tev atdošu!” - „Jā, nedēļu pēc Pastardienas!” Man bija virtuvē noslēpta pudele. Atrada maitas! (Atkal iedegas griestu lampa. No virtuves atskan „urrā” saucieni) Tas ir neticami! Kā viens cilvēks, kas ikdienā nespēj ieraudzīt pat baltu ziloni zemeņu dobē, spēj uzost rūpīgi noglabātu vīna pudeli. (Atskan dziesma: Ar kaujas saucieniem uz lūpām 1. pants) Sāka ar dziedāšanu un nobeidza ar bļaušanu. Pie runāšanas es dzirdēju tikai Jānīša balsi. Latvieši ir līdzīgi īriem - daudz dzied. Tīri jauki meldiņi, ja vien katrai dziesmai nebūtu 30 pantu. Nodzied trīs dziesmas, un nakts ir cauri! Skumjas ir viņu dziesmas. Varbūt tāpēc, ka visas tautas liktenis ir bijis skumjš. (Telpā gaismas mainās uz nakts apgaismojumu. O’ŠONESIJA, MOLIJAS vairs uz skatuves nav. JĀNĪTS un SŪNAKLIS, izmetušies kreklos iznāk no virtuves ar Penfolda vīna pudeli. Zem galda vērīgāks skatītājs pamanīs tukšu šņabja pudeli. Viņi ir iereibuši)

SŪN.: (Dzied. Jānīts viņu pavada uz mutes harmoniku)

Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju,
Un pilis kritīs, troņi grūs...

MOL.: (Kliedz no guļamistabas) Hei, jūs tur!, Neceliet kājās visu māju! Cilvēki grib gulēt!

JĀN.: Vai tie „hei, jūs” esam mēs?

SŪN.: Viņai ir īru asinis! Ja viņa nāks ārā, tad ar kaut ko metīs!

JĀN.: Cst! Pavisam klusu! (Dzied)

Jums, mirušiem, lai mūžam slava,
Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs!

(Ļoti skaļi atkārto beidzamās rindiņas)

Nost ar cara kalpiņiem, baroniem, birģeļiem, svārstekļiem, neliešiem izsūcējiem, kontrarevolūcijas aizstāvniekiem!

MOL.: (Balss) Nolādēts! Nu man pietiek!

SŪN.: Es tev teicu: nebļauj!

JĀN.: Velns, kur tu esi iebaidīts!

SŪN.: Pudeli zem galda!

JĀN.: Ko?

SŪN.: (Ātri noliek pilno vīna pudeli zem galda un uzliek uz tā tukšo. Istabā kareivīgi iesoļo MOLIJA, šoreiz jau nakts kreklā, pagrābj tukšo pudeli un, ne vārda neteikusi, prom.) Angļiem ir tāds izteiciens: ir dažādi veidi, kā dīrāt kaķi! (Ātri salej vīnu krūzēs)

JĀN.: Tas tev ir viens dimants brunčos! Naktskrekls stāv kā piekniedēts. Vai visas īrietes ir tādas?

SŪN.: Kādas tad?

JĀN.: Nevar atšķirt tukšu pudeli no pilnas?

MOL.: (MOLIJA iesoļo tikpat kareivīgi, paķer otru pudeli un, ne vārda neteikusi, ieiet atpakaļ istabā)

SŪN.: Vai tas atbild tavu jautājumu?

JĀN.: (Apbrīnas pilns) Velna sievišķis! Viņa man atgādina... satikāmies pie Šreienbuša Piektajā gadā. Viņas vārds bija Klāra - (Dzied)

Donna Klāra, tā lec pa logu ārā...

Viņa neizlēca pa logu. Viņu uzspēra gaisā elles mašīna. Kāds bija, Klārai nezinot, uzgriezis bumbas pulksteņa mechanismu un uzstādījis uz 10 minūtēm. Uz Pārdaugavas selbstšuca šautuvi bija jāiet 20 minūtes. Tas, kur viņai bija bumba jānes.

SŪN.: Man ļoti žēl...

JĀN.: Man arī.

SŪN.: Tāds ir revolucionāru liktenis.

JĀN.: Tas tev nav divreiz jāsaka.

SŪN.: Viņa atdeva revolūcijai visu.

JĀN.: Totāli un pilnīgi! Absolūti visu, ieskaitot savu nevainību. Man viņa briesmīgi pietrūka. Prozīt! (Abi dzeŗ) Brālīt, tas bija laiks, kad tu jūti, ka esi beidzot dzīvs! Mēs parādījām Krievijas divgalvainajam peļu vanagam zobus, vai ne? Vienā gadā no lauku Krančiem mēs kļuvām par vilkiem! Prozīt! (Sūnaklis nedzer) Kas ar tevi?

SŪN.: Man nudien, vairs nelien. Tas nav dabīgi raudzēts vīns. Dabūsi kā ar mietu pa pieri.

JĀN.: Man cieta piere! Dzer, velns parāvis! Pacelsim glāzi uz veco, labo Klāru!

SŪN.: Labs ir! Uz Klāru! Bet vairāk ne uz vienu!

JĀN.: Redzi, tas „kāds” biju es. „Kādam” tas bija jādara jo viņa bija žandarmērijas spiedze. (Sūnaklis aizrijies sāk klepot. Jānīts viņam uzbelž pa muguru) Nav brīnums, ka tu vairs negribi dzert - lej nepareizā vietā! Balts naktskrekls un melna dvēsele! Ar sieviešiem nekad nevar zināt... Prozīt! (Dzeŗ) Uz tikšanos! Zini, es neticēju, ka tavu neglīto purnu kādreiz redzēšu! Kad dabūju zināt, ka esi saņemts ciet...

SŪN.: Labi! Iedzersim! (Dzeŗ)

JĀN.: Prātīgs vārds! Tava kārta stāstīt.

SŪN.: Es ar tevi piedzīvojumu stāstīšanā nevaru sacensties...

JĀN.: Tev nav jāsacenšas, velns parāvis! Es gribu zināt, kas ar tevi notika?

SŪN.: Mani apcietināja un viss.

JĀN.: Pieci gadi divos vārdos! Un viss! Mēs zinājām, ka tu esi saņemts ciet. Tev bija klāt ierocis?

SŪN.: Kramskābe un recepte, kā izgatavot dinamītu. Kramskābe man maksāja desmit gadus spaidu darbos.

JĀN.: Par recepti nekā nedabūji? Cik ilgi sabiji Sibīrijā?

SUN.: Trīs gadus.

JĀN.: Kur?

SUN.: Tomskas apgabalā.

JĀN.: Tad jau tu esi dzīvojis tikpat kā viesnīcā. Zini, kur mani cīrulītis ietrallināja? Oloņecā uz beztermiņa nometinājumu. Beztermiņa nozīmē „uz mūžu”! Tā tad tu esi tikai kādu gadu pie ķenguriem?

SŪN.: Tā laikam iznāk.

JĀN.: Ko viņi tev pie pratināšanas prasīja?

SŪN.: Vārdus.

JĀN.: Devi?

SŪN.: Vai tev prāts!

JĀN.: Spēlēji varoni? Lai ir grūt, vajag spēt... Cik ribu viņi tev ielauza?

SŪN.: Cik tik bija.

JĀN.: Zini, kā es iekritu? Viens no mūsu pulciņa notrallināja Ochraņai 10 vārdus. Viens no tiem bija manējais. (Viņš pieceļas)

SŪN.: Kā tu zini, ka trallinātājs bija no mūsu pulciņa?

JĀN.: Es zinu! Es atceros savu pratināšanu. Viens glumais sēž pie galda...ūsas kustas kā runcim. Otrs man aiz muguras. Man atļauj sēdēt. Es domāju, kas par brīnišķīgu apiešanos no policijas, kuŗas 3 locekļus es esmu paguvis nolaist no kājas. „Sirsnīgs paldies, pristava kungs!” es saku. Viņš nosauc vienu vārdu? Pulciņa biedrs? - „Nekad neesmu tādu vārdu dzirdējis, pristava kungs.” Tajā brīdī tas tēviņš tevi no aizmugures sagrābj aiz rīkles un sāk žņaugt. (Viņš no mugurpuses viegli aptver rokām Sūnakļa kaklu... Sūnaklis sēž kā sastindzis, krūzi rokā. Tā viņam sašūpojas, un vīns izlīst uz krekla) Tu zini, kā tas ir, kad sagrābj aiz rīkles un sāk žņaugt? Arvien ciešāk un ciešāk, kamēr plaušas tev brēc pēc gaisa. (Jānīts kliedz) „Atzīsties tu, nolādētais suns!” (Viņš pēkšņi sāk Sūnakli žņaugt. Viņa krūze nokrīt uz grīdas. Jānīts atlaiž Sūnakļa kaklu un sāk smieties. Sūnaklis kampj pēc gaisa, tad negribīgi viņam pievienojas. Jānīts viņam draudzīgi uzbelž pa kamiešiem) Protams, žņaugšana nav tik ļauna kā Stoļipina kaklsaite. Mezgls - neatraisāms, pie tam viegli ieziepēts. Redzi, vai nav jauki kavēties atmiņās? (Viņš apliek Sūnaklim roku ap pleciem) Mans brālēns bija reiz izbraucis Kaukāzu. Vienmēr mīlēja atcerēties, cik augsts bijis tas vai šitas kalns, cik labs gaiss, cik laipni cilvēki un kas par šašliku! Es arī mīlu atcerēties. Kaukāzā neesmu bijis, bet esmu bijis Rīgas Centrālcietumā. Es arī spēju novērtēt gaisu. Tikai es to nesmādēju. Es elpoju, kāds ir. Jā, viņš mani turpina žņaugt. „Es teikšu, pristav!” es ieķērcos. Šis pamāj ar galvu tam maitām, lai mani pārstāj žņaugt. Brīnišķīgais gaiss! Tūkstošreiz labāks kā Kaukāzā. Tu zini, ja tiksi cilpas galā, neviens vairs tādu izdevību nedos. Pristavs atkārto vārdu. Pulciņa biedrs? Tu pamāj ar galvu. Vai ne? Tu pamāj ar galvu! Un jauns putniņš ir slazdā. Pareizi?

SŪN.: Jā, jā, pareizi! Neuzmodini visu māju!

JĀN.: Vai arī tu pagriezies un saki: „Uzmini pats, tu, Stoļipina mauka!” Pareizi?

SŪN.: Ja tu tā saki...

JĀN.: Nē, ne es! Tu! Vai tu tā teici?

SŪN.: (Kliedz) Es nezinu, ko es teicu.

JĀN.: Tev jāzin. Tev jāatbild par saviem vārdiem. Tu nosauc to stulbeni pristavu par mauku un zini, kas notiek? Vairs nežņaudz. Tu esi uz grīdas un tevi sāk spārdīt ar kājām. Bet tu vari elpot! Brīnišķīgais, brīnišķīgais gaiss! (MOLIJA uznāk naktskreklā, ap pleciem lakats)

MOL.: Vai jums ir par katru cenu jābļauj?

SŪN.: Ej gulēt, Molij!

MOL.: Es nevaru visu nakti gulēt ar spilvenu uz galvas. Man trūkst gaisa.

JĀN.: (Jānīts vēl arvien nav atgriezies realitātē) Ko viņa grib? What you want?

MOL.: (Ļoti skaļi) I want you to stop your bloody yelling. (Es gribu, lai jūs apturat to nolādēto bļaušanu!)

JĀN.: Ko?

SŪN.: Viņa saka, mēs nekliedzam. We be quiet.

JĀN.: Jā, viņa naktskreklā nemaz neizskatās slikti.

SŪN.: Nemuldi!

JĀN.: Viss, ko es saku, ka viņai piestāv balta krāsa! (Dzied) Es maziņa esmu un nevainīga... Es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc balts simbolizē nevainību? Drink, yes?

MOL.: Drink no! Dzer pats!

JĀN.: Jāatzīmē jubileja. Mēs ar Pēteri esam kopā Austrālijā bijuši 1 gadu un 1 dienu. Es vienu dienu, un viņš pārējo laiku. Yes?

MOL.: No! Tavs draugs, ja viņš nebūtu apdzēries, zinātu, ka viņš te ir dzīvojis tieši 2 gadus.

JĀN.: Pagaidi, saki lēnām! How long?

SŪN.: (Ātri) Ak, neklausies ko viens sievišķis muld! Iedzersim!

JĀN.: Tas ir pirmais prātīgais vārds, ko tu šovakar esi pateicis. (Paceļ krūzi) Uz landmaršālu fon Meierdorfu! Lai viņam dzimtajā Kokneses muižā uzkristu virsū koks, ko Bebrenes muižā nograuzuši viņa paša bebri! Prozīt! (Sūnaklis taisās dzert) Pagaidi, es vēl neesmu beidzis! Uz Viskrievijas streiku! Uz 17. oktobra manifestu. Uz bruņu kuģi Potjomkinu un viņa labdzimtībām, kas pārlidoja pār bortu! Uz operdziedoni Rūdolfu Bērziņu, kas 1905. gadā dziedāja Marseljēzu! (Dzied) Uz priekšu, pilsoņi, nu pulkos stājieties! Uz Duburu, kas Horna zālē deklamēja un dziedāja dumpīgas dziesmas ar Emīlu Dārziņu pie klavierēm! Uz nākamo pudeli! (Viņš pēkšņi saļimst)

SŪN.: Hei, kas tev notika? (Pliķē viņam pa vaigiem) Tu mani dzirdi? (Molijai ļoti klusi un intensīvi) Es esmu bijis Austrālijā vienu gadu! Saproti, yes? Vienu gadu!

MOL.: Jā, es saprotu... tu esi bijis Austrālijā vienu gadu! Es pirmo gadu esmu dzīvojusi kopā ar spoku!

 

Priekškars.

 

 

Uldis Siliņš

ZEM DIENVIDU KRUSTA

(Nobeigums)

 

2. CĒLIENS

1. aina

 

(Cēlienam sākoties, skan lugas vadmotīvs. Tā pati istaba kādas dienas vakarā. Pie griestiem deg petrolejas lampa, kas, zemu nolaista, dod koncentrētu, bet ne kliedējošu gaismu. Strādnieku pulciņa sanāksme tuvojas beigām. No virtuves vēl ir iznests galds un vairāki krēsli. Galda galā sēd SŪNAKLIS, viņam pie labās rokas - KLEMENTS, kas protokolē. Otrā galda galā sēž JĀNĪTS, viņam blakus PUIKA. Vēl pie galda vai kur citur sēž GRIGULIS, FOGELS, LAINESARS, LEMBITS un MEĻĶIS. Kaktā stāv O’ŠONESIJS. pusgaismā ir redzama tikai viņa seja.)

SŪN.: Ja vairāk jautājumu pie beidzamā punkta nevaid, tad sapulce ir nobeigta. Klement, ieprotokolē, ka mēs sveicam mūsu biedrīti Jānīti, ko mēs visi domājam beigtu esam. Par savām Sibīrijas gaitām viņš jums pastāstīs pats.

GRIG.: Biedrīši, man ir zināms, ka Trankelim ir somā šņabja pudele. Kas ir pret, ja mēs to attaisām Jānītim par godu! Lai Trankels pasaka, cik samaksājis - sametīsim kollekti.

FOG.: Kollekti? Uzreiz var pateikt, ka tu, Grigul, esi bijis melnsvārcis! Mācītāja kandidāts!

GRIG.: Tu šo to, Fogelīt, varētu no manis pamācīties. Dieva vārds saka: „Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, un ne tie dzer šņabi.” Kas ir par to, ka mēs to izdzeram Jānītim par godu?

FOG.: Man ir tikai putna vārds, bet ne putna daba! Kāds bija tas sakāmvārds? Čigāns var nopelnīt tikai no muļķa, ārsts no slima, bet mācītājs arī no miruša.

TRANK: Vai man te nekādas teikšanas nav?

MEĻĶIS: Tu drīksti balsot „par,” un tad atturēties no dzeršanas.

SŪN.: Molij, you bring krušku, yes? Molij!... Velns, kur tā aizdauzījusies... (SŪNAKLIS aiziet pats pēc krūzītēm un atkal atgriežas. Trankels attaisa pudeli. Gandrīz visi smēķē. Cigaretes tiek tītas un aizdedzinātas ar luciferiem - sērkociņiem, ko var uzraut uz katras virsmas. Meļķis, piemēram, nelieto pelnu trauku, bet pelnus ber kabatā.)

KLEM.: Nu stāsti, kas notiek lielajā pasaulē!

MEĻĶIS: Stāsti par Liesmu!

JĀN.: Ā, jūs esam dzirdējuši par Liesmu?

(Jānīts ir ieņēmis vērotāja pozīciju. Viņš sēž atgāzies krēslā un noraugās uz visiem ar zināmu pārākuma sajūtu)

LAIN.: Te to sauc avīzēs par letu terrororganizāciju. Vai tā ir?

KLEM.: Mēs lasījām par kauju Sidnejas ielā, Londonā.

PUIKA: (Puikas raksturu un uzvedību labi apzīmē viņa iesauka. Viņš ir entuziastisks un nepieaudzis. Viņš skatās uz Jānīti gandrīz ar dievināšanu) Kā tur īsti bija? Vai tiešām pats Čerčils komandēja karaspēku?

KLEM.: Rakstīja, ka bijis 4000 zaldātu ar lielgabaliem un ložmetējiem pret diviem liesminiekiem ar mauzeriem.

JĀN.: Nepārspīlēsim! Bija tikai 15 karaliskie gvardi un 2000 policisti.

PUIKA: Dzirdiet? 15 karaliskie gvardi un 2000 policisti!

JĀN.: Ne jau visi policisti piedalījās cīņās. Vairums kontrolēja pūli. Skatītāju tūkstošus.

PUIKA: Vai tas tiesa, ka Liesma aplaupījusi zeltkaļu veikalu un nošāvusi 5 policistus?

JĀN.: Jā.

PUIKA: Kā man būtu gribējies tur būt! Tu arī esi Liesmā, vai ne?

SŪN.: Neprasi muļķīgus jautājumus!

PUIKA: Kāpēc muļķīgus?

SŪN.: Tāpēc, ka tava ziņkārība kādam var sagādāt virves kaklsaiti.

PUIKA: Tu domā, ka man nevar uzticēties?

JĀN.: Kā tevi sauc, biedrīti?

SŪN.: Viņu sauc par „Puiku ar lielo muti”.

FOG.: Tāpēc, ka viņš vēl ir puika, un viņam ir liela mute.

PUIKA: Mans vārds ir Ēriks Sālzirnis, Ēdoles grupas kaujinieks.

JĀN.: Kaujinieks, a? Cik tev gadu?

PUIKA: Astoņpadsmit...ar pus. Gandrīz deviņpadsmit!

JĀN.: Tad Piektajā gadā tev bija tikai trīspadsmit. Knapi prom no mātes pupa.

PUIKA: Trīspadsmit ar pus. Gandrīz četrpadsmit!

LEMB.: Un asinis, kas nevainīgas uz baltā sniega kvēloja... Visi pasaules zīdaiņi apvienojieties!

PUIKA: Un cik asinis tu esi izlējis, gudrais no Valkas? (Iekarsis) Kuŗš nogalināja Ēdoles baronu? Kuŗš?

LIN.: Ne jau nu tu. Kad viņš ieraudzīja tevi, viņš nokrita aiz smiekliem zemē beigts.

PUIKA: (Gandrīz asarās) Kā tu zini? Tu nebiji Ēdolē.

LIN.: Un tāpēc, domā, tu vari stāstīt visādus pekstiņus?

PUIKA: Es nestāstu pekstiņus!!!

MELĶIS: Ēdoles grupa tika iznīcināta līdz pēdējam vīram.

PUIKA: (Kliedz) Ne līdz pēdējam! Divi palikām dzīvi.

JĀN.: Nekliedz, nekliedz! Mēs tev ticam.

PUIKA: Redz, Jānīts man tic! Un par jums es nedodu ne pigu!

JĀN.: Jums ieroči arī ir?

SŪN.: Nē. Priekš kam?

JĀN.: Esi aizmirsis, ko ar ieročiem dara?

SŪN.: Kāpēc tev vajag ieročus? Ochraņkas te nav.

JĀN.: Teiksim, ka es gribu atvērt banku. Puika, tu zini, kas ir vajadzīgs, lai mums pašiem būtu sava banka.

PUIKA: Es nezinu... Nauda!

JĀN.: Bravo! Es tevi ieceļu par mūsu bankas pirmo prezidentu.

SŪN.: Tu taču nedomā sākt laupīt?

JĀN.: Kā naglai uz galvas! Es redzu, ka tava smadzene vēl nav atrofējusies.

KLEM.: Vai tu runā nopietni vai jokojies?

JĀN.: Par šādām lietām es nekad nejokojos.

LEMB.: Mēs esam nelegāli ieceļotāji. Pagaidām viņi liek mums mieru. Austrālijā ir ap 400 latviešu.

KLEM.: Rūdim taisnība. Tu nepazīsti šo zemi. Mums vairs nav kur bēgt. Ar laiku mēs iegūsim pilsoņu tiesības. Man nav nekādas vēlēšanās nonākt atkal cietumā.

JĀN.: Tad laidies!

KLEM.: Uz kurieni?

JĀN.: Man vienalga. Vai nu tu esi revolucionārs, vai tu neesi.

KLEM.: Es revolūcijai esmu atdevis visu: manu tēvu un brāli nošāva, manu...

JĀN.: Ne visu. Tu vēl esi dzīvs. Un ja tava revolūcija tagad sākas un beidzas ar pulciņa naudu nopirktu desu, tad viņi ir miruši par velti. Latvijā ir vajadzīga nauda ieročiem! Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, biedrīši...

PUIKA: To sacīja Rainis, vai ne?

SŪN.: Kur tu esi bijis visu šo laiku?

JĀN.: Sibīrijā! Katorgā!

SŪN.: Revolūcija ir beigusies! Mēs zaudējām.

JĀN.: Neko mēs neesam zaudējuši, īstā revolūcija vēl nav sākusies. Nākamreiz mēs būsim gatavi. Mēs sakurināsim viņiem tādu pirti, ka cara divgalvainais peļu vanags paliks ar pliku pakaļu ķērcam: Boze carahņaji!...

PUIKA: Jā, jā! Mēs noplucināsim lielo krievu ērgli pa vienai spalviņai!

SŪN.: Pirms tu sāc plucināt, uzmanies, ka tevi britu lauva pašu nenoplucina.

JĀN.: Vai Nikolajs nav no Viktorijas dējuma? Tāpat kā prūšu pūslis Vilhelms? Tā vista ir pieperējusi visu Eiropu.

PUIKA: (Pēkšņi) Man ir pistole! (Visi pārsteigti uz viņu skatās)

KLEM.: Tev?

PUIKA: Jā. (Sastostas) Tas ir - es zinu, kur to var dabūt.

JĀN.: Tad nesaki, ka tev ir.

PUIKA: Man bija, bet es to ieķīlāju. Dievgodvārds!

SŪN.: Kur tu dabūji pistoli?

PUIKA: Es to nopirku.

SŪN.: Kur?

PUIKA: Tā ir mana darīšana.

JĀN.: Ja izrādīsies, ka tu muldi, tev klāsies plāni. Saproti?

PUIKA: Es nemuldu! Dievgoda vārds!

JĀN.: Cik jūs katrs maksājat mēnesī pulciņa kasē?

KLEM.: Vienu šilliņu no galviņas. Mums kasē ir tieši 2 mārciņas, 1 šilliņš un 4 pensi. Kā pie mums saka: Tā nav tīri cāļu barība...

JĀN.: Nu miljoni arī tie nav, bet padēklim pietiks.

KLEM.: Puse no tā bija grāmatu kollekte. Vēl ir jāmaksā par 2 pudelēm klīstera, vaska papīru, tinti un štempeli. Pārējais bija paredzēts Jāņiem.

JĀN.: Desām, skābiem kāpostiem un alum?

KLEM.: Nekur nav sacīts, ka revolucionāri nevar svinēt Jāņus.

JĀN.: Nekur nav sacīts, ka viņiem tie jāsvin uz ieroču rēķina.

PUIKA: (Dod naudu) Te ir 5 šiliņi. Man vairāk nav. Manas istabas saimniece var pagaidīt.

JĀN.: Paldies, bet pat ar tavu bagātīgo devumu nepietiek. Priekšlikumus? Puika!

PUIKA: Jā, Jānīt?

JĀN.: Vai tu zini, kur var dabūt ieročus, vai tikai muldi?

PUIKA: Es zinu. Dievgodvārds!

JĀN.: Dabū 2 pistoles!

PUIKA: 5 ginejas un 2 mauzeri ar 10 patronām katrs ir tavi!

SŪN.: Tu esi zaudējis jēgu?

JĀN.: Kas ir par to, ka mēs iepērkam ieročus?

MEĻĶIS: Tas jāatstāj uz nākamo reizi! Sapulce ir slēgta.

JĀN.: Tad es to atslēdzu.

MEĻĶIS: Sūnaklis ir mūsu ievēlētais vadītājs.

JĀN.: Es esmu partija Centrālkomitejā. Es tiku ievēlēts ar 100 balsīm. Kas ir par to, ka no šī brīža es pārņemu pulciņa vadību? Pacelt rokas! (Puika paceļ spontāni roku, pēc tam Jānīts. Pārējie nesaprašanā skatās viens uz otru) Puika, skaiti balsis! (Puika pielec kājās) Neviens nedrīkst atturēties! Kas neceļ roku, ir „pret”. Pret balsotāji tiks izslēgti no pulciņa.

MEĻĶIS: Kā tad tā? Kas tad tā par demokrātiju?

JĀN.: Tev labāk patīk cara Nikolaja demokrātija? (LEMBITS, LINESARS, MEĻĶIS demonstratīvi pieceļas un prom.) Tā, tas noklārēja gaisu! Balsojam!

KLEM.: Sūnakli, tev nekas nav ko sacīt?

SŪN.: Viņš ir no Centrālkomitejas. (Ari pārējie negribīgi paceļ rokas)

JĀN.: Pretim nav neviens? Vienbalsīgi! Paldies par jūsu uzticību! Tālāk! Cik pulciņā ir biedru?

KLEM.: Divdesmit.

JĀN.: Kas ir par to, ka mēs uzliekam desmit šilliņus lielu biedru maksu no galviņas? Pacelt rokas! (Visi klātesošie paceļ roku.) Tā! Mēs tiekamies pēc nedēļas šeit pat ar naudu. Kādi jautājumi? Nav? Sapulce slēgta! (Klātesošie ar noliektām galvām, neatvadījušies ātri aiziet. Uz galda paliek attaisītā pudele. Jānīts to paņem un pielej krūzi) Nu redzi, cik labi viss izkārtojās! Tu tā nedomā? (SŪNAKLIS, ne vārda neteicis, pieceļas un ieiet guļamistabā. Jānīts izņem no kabatas mutes harmonikas, izdauza tās pret delnu un sāk spēlēt Molly Malone. Tumsa.)

 

2. aina

 

(Papildus galds, krēsli ir pazuduši, un lampa atgriezusies vecajā pozīcijā. MOLIJA sēž uz dīvāna. O’ŠONESIJS viņai apsēžas blakus)

DET.: Tā bija pirmā reize, kad viņi runāja par ieročiem?

MOL.: Cik es zinu. Man pateica Pīts. Es sacīju, ka es gribu Jānīts ārā no savas mājas.

DET.: Pīts piekrita?

MOL.: Viņš lūdzās, lai es nekā nesaku. Viņam bija no Jānīša bailes.

DET.: Kāpēc?

MOL.: Es īsti nezinu, kam ticēt. Jānīts domāja, ka...

DET.: Ko tad?

MOL.: ...ka Pīts Jānītim bija kautko... sliktu nodarījis.

DET.: Un viņš bija?

MOL.: Kā lai es zinu? Es nebiju klāt viņu revolūcijā!

DET.: Labi, labi! Turpiniet!

MOL.: Pīts bija pilnīgi viņa varā. Viņš tik redzami mainījās no tā brīža, kad Jānīts ienāca mūsu mājās. Lai velns viņu rauj!

DET.: Jums viņš nepatika?

MOL.: Jānīts? Es viņu ienīstu.

DET.: Kāpēc? Ko viņš jums nodarīja? Viņš bija revolucionārs, fanātiķis. Jūs bijāt cita vīra sieva.

MOL.: Viņš bija nežēlīgs, brutāls sava labuma meklētājs, kas nespēja nevienu mīlēt. Varbūt tikai revolūciju.

DET.: Kā jūs zināt, ka viņš nespēja mīlēt? Viņš jums to teica? Jūs viņam prasījāt?

MOL.: Pasargi Dievs! Par ko jūs mani turat?

DET.: Par cilvēku ar miesu un asinīm. Brutalitāte nevienu nav apturējusi mīlēt. Jūs spējāt viņu mīlēt?

MOL.: Ko?

DET.: Tikai mazliet? Ņemsim manu dzimtu. Man bija māsīca. Ļoti glīta meitene. Jāsaka, ka visi O’Šonesija dzimtas sievieši nav zemē metami. Vīrieši mums sevišķi nav padevušies, bet kolīnas ir kā konfektes, bet es sāku stāstīt par savu māsīcu... Mana māsīca iemīlējās vienā no neglītākajiem vīriešiem Kilkērnijā un aizskrēja viņam līdzi. Neviens nevarēja pateikt, kāpēc uz reiz tāda mīlestība. Tad viņš viņai uzsita zilu aci. Otra jau bija dabīgi zila. Viņu ielika cietumā. „Es viņu ienīstu!” viņa teica, un turpināja nīst veselus 3 mēnešus, kamēr viņu izlaida ārā. Pegija bija tūlīt projām pie tā sasodītā burlaka kā šāviens.

MOL.: (Pie sevis) Es nekad pie viņa neietu atpakaļ...

DET.: Pat ja viņš sauktu?... Jūs neietu atpakaļ?

MOL.: Nē! (Attopas) Atpakaļ? Ko jūs ar to domājat?

DET.: Jūs teicāt, ka nekad neietu pie viņa atpakaļ.

MOL.: Beidziet man likt slazdus! Man ar viņu nekas nav bijis. Kāds tam visam sakars. Jūs neesat mans biktstēvs.

DET.: Un tāpēc jūs varat man mazliet samelot? Vai jūs zināt starpību starp biktstēvu un policistu?

MOL.: Jā. Pie viena es eju ar rožu kroni, otrs nāk pie manis ar rokas dzelžiem.

DET.: Ļoti labi sacīts! Tas man jāatceras. Rožu kronis un rokas dzelži. Ir vēl viena atšķirība. Ja tu stāsti biktstēvam nepatiesību, sods tiks saņemts nākamajā dzīvē, policija tik tālu uz priekšu neskatās. Jums abiem bija... romāns, vai ne? Aiz Sūnaklas muguras? Pretpoli pievelkas. (Kad Molija nekā nesaka) Come on, Molij, jūs taču varat man stāstīt!

MOL.: Es nekā nesaprotu, par ko jūs runājat. Kas par poļiem?

DET.: Jums viņš patika, fascinēja, aizrāva. Un Molija Malone krita grēkā...

MOL.: Jūs nekā nezināt! It nekā! Ierakstiet to savā melnajā grāmatiņā!

DET.: Bet tas bija tikai pusgrēks, vai ne? Galu galā, jūs nebijāt precējusies. Ko Dievs savienojis, cilvēkam nebūs šķirt - tas uz jums neattiecās. Sestais bauslis nav pārkāpts.

MOL.: Kas jums par daļu? Vai man vajadzīga jūsu atļauja?

DET.: Priekš kam?

MOL.: (Īru temperaments ir beidzot ņēmis virsroku) Iet ar kādu gultā? Ja es gribu, es varu iet gulēt ar visiem Sidnejas vīriešiem!

DET.: Noteikti! Nevien Sidnejas, bet, ja veselība atļauj, jūs varat pieņemt klāt arī Brisbani, Melburnu un Adelaidi. Kamēr vien jūs neprasāt naudu. Tikko lieta tiek nostādīta uz profesionālas bāzes, mēs esam ieinteresēti.

MOL.: Jūs esat tikpat slikts makšķernieks kā Jānīts. Viņš varēja sēdēt stundām pie steķiem ostmalā ar makšķeri rokā. Nekas! Nepārnesa ne asakas!

DET.: Tas viss atkarājas no ēsmas. Un mazliet laimes. Galvenais - pareiza ēsma! Kuŗa meitene nemīl revolucionāru? Vai Molija Malone būtu kāds izņēmums? Viņš bija viss tas, kas Suneklais nebija, vai ne? Kā Tīrasiņu ērzelis pret vezumnieku. No sākuma - ziņkārība. Sak, kas viņš tāds par neparastu kukaini, un vēlāk...

MOL.: (Pie sevis) Tā bija viņa neiedomājamā nekaunība, pašpārliecība. Viņš bija tik pārliecināts, ka viņš ir Dieva dāvana sievietēm. Bet tad, kad viņš ieveda manās mājās mauku...

DET.: Jūs jau tad gulējāt kopā?

MOL.: (klusē)

DET.: Es klausos... (Parastā gaismas spēle. Skan lugas vadmotīvs)

 

3. aina

 

MOL.: (Ienāk ar iepirkumu grozu rokās. O’ŠONESIJS stāv ārpus gaismas loka) Es esmu mājās! Pīter? ... Little John? Kāds te ir? (Pie sevis) Ja nav, es neuztraukšos. (Atkrīt dīvānā) Ir tik jauki kādreiz būt vienai. Es neprasu daudz: vienu mazu istabas pleķīti sev pašai. Un savām domām. (Pauze) Tu pēdējā laikā daudz domā, vai ne, Molij Malone? Domā stulbas domas, vai ne, Molij Malone? Tu gribi degt zilās elles ugunīs, vai ne? (Agresīvi) Un kas tev? Tu esi mana biktsmāte? Ak, tas ir grēks! Paldies, ka tu man to atgādināji! Nemaz nesāc! Es par grēkiem zinu daudz vairāk nekā tu! Dzirdi! Atstāj mani vienu! Es nupat pārnācu no tirgus! Es esmu nogurusi!

JĀN.: (Iznāk no Molijas guļamistabas. Viņš ir apakškreklā, biksēs ar vaļā attaisītu jostu. Nepatīkami pārsteigts) Molij... jau mājās no darba... Es dzirdēju balsis...

MOL.: Ko tu tur meklē?

JĀN.: Pīters aizbrauca uz Melburnu... lādēt kuģi. Viņš teica, lai es parūpējoties par tevi.

MOL.: Aha, lai tu par mani parūpējoties?...

JĀN.: Tā viņš teica...

MOL.: Un kā tu domā par mani rūpēties? Dzīvojot pa manu guļamistabu?

JĀN.: (Nekaunīgi) Nu kā sarunā, manu pīlīt...

MOL.: Es neesmu tava pīlīte! Ko tu dari manā guļamistabā?

JĀN.: Tu patlaban esi manā. Molij, izdari man vienu patikšanu...

MOL.: Nenāk ne prātā!

JĀN.: Aizej uz tirgu...

MOL.: Es jau biju.

JĀN.: Tas nekas. Aizej vēlreiz!

MOL.: Kāda lieluma skrūves tev vajag?

JĀN.: Pīters saka, ka mājās nekad nav pietiekami maizes!

MOL.: Pīters tā saka?...

JĀN.: Jā.

MOL.: Kāpēc viņam būtu jāsaka kautkas tik muļķīgs?

JĀN.: Atnāc pēc pusstundas, un es tev pateikšu... Pēc piecpadsmit minūtēm!...

MOL.: (Pieceļas un iet uz guļamistabas durvīm. Jānīts viņai aizstājas priekšā) Vācies prom no durvīm!

JĀN.: Labi, es teikšu taisnību... Man ir slepena apspriede...

MOL.: Manā guļamistabā?

JĀN.: Protams, ka nē, bet... viņai uznāca vājums un...

MOL.: Viņai?!

JĀN.: Nūjā...

MOL.: Un tev ne?

JĀN.: Paklausies...

MOL.: O, es klausos!

JĀN.: Tas nav, ko tu domā... viņa nāk no... ļoti ievērojamām aprindām...

MOL.: Es mirstu no ziņkārības...

JĀN.: ... un grib pievienoties sociālistiem.

MOL.: Bet viņa negrib rādīt savu seju. Tas, protams, neattiecas uz visu pārējo. Visam jānotiek: šš-šš!

JĀN.: Tu beidzot saproti?

MOL.: O, pilnīgi! Manas acis ir aizlīmētas un lūpas aizšūtas, un tu vēl arvien esi man ceļā.

MARIA: (Balss) Dārgais, vai tu nāksi vai ne? Man laiks ir nauda!

MOL.: Vienreizēji!

MARIA: (Iznāk apakšveļā. Viņa ir nepārprotami itāļu izcelsmes un tipiska savas profesijas pārstāve. Kā visas itālietes viņa skaļi runā un nespēj iztikt bez žestikulēšanas. Balss Mariai ir piesmakuši no nepārtrauktās skaļās runāšanas un cigaretēm.) Paklausies, dārgais! Es negaidīšu visu dienu. (Ierauga Moliju) Kas tā tāda?

MOL.: Nesaki! Ģenerālgubernātora kundze! (Molija kniksē) Dieva dāvana sociālismam!

MARIA: Ko viņa runā? (Uz Moliju) Kas tu tāda?

MOL.: (Eksplodē) God, damn it! Ar to nepietiek, ka viņš ieved manās mājās mauku, man viņai vēl būs jāuzrāda pase! (MOLIJA ieskrien guļamistabā, un atgriežas ar kleitu, cepuri un abu mīlnieku apaviem. Viņa iesviež kleitu prostitūtai rokās, nosviež apavus uz grīdas) Tu - ārā! Ārā, augstdzimusī lēdij! (Uz Jānīti) Vāc viņu ārā! Vāc ārā savu Kingskrosa mauku, un vācies ārā pats!

MARIA: Vienu sasodītu minūti, lūdzu! Es zinu, kas es esmu! Es zinu, ka nežvadzinu tamburīnu Pestīšanas armijā. Es esmu, kas es esmu! Nejauciet mani savos ģimenes strīdos! Samaksā man, kas man pienākas, un es iešu prom. Es esmu profesionāle. (Uzvelk kleitu un kurpes) „Pirmklasīgs serviss” ir mans moto. Kāds grib pirkt manu preci? Bene! Nauda ir? Bene! Slims nav? Multo bene! Es neprasu, lai viņš man rāda savas ģimenes albumu. (Uzliek cepuri)

MOL.: Viņam nauda? Tad tu esi īsto atradusi. Tu nupat esi ziedojusies revolūcijai, manu pīlīt! Man ir vienalga, kur tu savus kundes ved, bet ne manā gultā un ne uz maniem palagiem!

MARIA: Mēs nemaz vēl netikām līdz deķim. Un nebļauj uz mani! Vai es viņu aicināju šurp? Ņiente! Es eju tur, kur sanāk šeptes. Kapiš?

JĀN.: Nu ej, ej! Go, go, go!

MARIA: Ak go, go, go! Paklausies, Mr. Go-go-go! (Berzē īkšķi pret rādītāja un vidējo pirkstu) Give, give, give 1 šilliņu par manu laiku. Mamma mia! Kas, tu domā, es esmu? Labdarības iestāde? Divdesmit minūtes jānāk kājām, vēl jākāpj pa 10 trepēm. (Molijai) Viņš ir īsts medus mēle. Es parasti ņemu 2 šilliņus. Tas ir par servisi bez piedevām un lētāk nekā pie Lukrēcijas! Bet seniors GO-GO-GO te saka, ka viņam nupat nomirusi madre. Es saku: „Tu esi drošs, ka tev vispār māte ir? Tu esi ārzemnieks?” Saku: „Es tev uz bēdām došu speciālu cenu -1 šilliņš, ja tu vari izbēdāties 5 minūtēs. Ceļš tur, protams, netiek ieskaitīts. Lukrēcija man vienmēr saka... Lukrēcija ir mana draudzene. Viņas kvartāls ir pie Pedija tirgus. Lukrēcija saka: „Stella, neielaidies ar ārzemniekiem!” Bet mēs, itālietes, par daudz uzticamies cilvēkiem! Mēs esam vienmēr gatavas palīdzēt! Stulbenes! Man pa šo laiku varēja būt 2 klienti. Man ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku! Kapiš? Tu domā, ka es saņemu no valsts pabalstu, lai apkalpotu emigrantus, ko? Vienu šilliņu!

JĀN.: Še sikspenss un ej ar labu! Alright?

MARIA: Mamma mia, kur tu esi devīgs. Big spender! Tu esi drošs, ka vari atļauties sikspensu? Es negribu tevi izputināt. Zini, mīļā, es tev viņu novēlu. Es ceru, ka jūs abi būsit loti nelaimīgi (MARIA prom)

MOL.: Tagad tava kārta! Ārā no manas mājas!

JĀN.: Man nav kur iet.

MOL.: Manis pēc guli parkā uz soliņa.

JĀN.: Tava gulta ir mīkstāka.

MOL.: Es ar tevi negulētu pat beigta!

JĀN.: Protams, ka ne. Tas nemaz nebūtu interesanti. (Viņu nogrābj ap vidu)

MOL.: (Pretojas) Laid! Let me go!

JĀN.: Es nesaprotu, ko tu saki!

MOL.: Laid!

JĀN.: Dod buču un saki: lūdzu!

MOL.: Pār manu līķi!

JĀN.: Cena ar katru brīdi iet uz augšu!

MOL.: Riebeklis! Es tev izskrāpēšu acis!

JĀN.: Cena tagad ir divas bučas.

MOL.: Es tevi ienīstu.

JĀN.: Tu esi īsta meža kaķe.

MOL.: Tu, Nožēlojamais bastard!

JĀN.: Tev tādi patīk. Tev viņš ir apnicis, vai ne?

MOL.: Tas, ko tu gribētu! (Pie durvīm klauvē) Kāds ir pie durvīm! Laid!

JĀN: Ja tu nelaidīsi viņu iekšā, viņš ies prom.

MOL.: Laid! Es kliegšu!

JĀN.: Kliedz! (Viņa iekož viņam rokā, Jānīts viņu palaiž vaļā) Velns, parāvis...

MOL.: Acumirkli! (Atver durvis, kurās parādās MARIA)

MARIA: Pagaidi! Neaizcērt durvis! Uz kumodes palika mans modinātāja pulkstenis. Bez tā es esmu pazudusi!

MOL.: Nāc iekšā!

MARIA: Nē, nē, es tikai gribu savu pulksteni. Pagaidīšu tepat!

MOL.: Es atvainojos par to, ko es pirmīt teicu! Es nupat taisījos vārīt tēju. Negribu tasi?

MARIA: Tēju?

MOL.: Ja negribi tēju, tad glāzi vīna. Lūdzu!

MARIA: Si! Gracia! Par glāzi tējas es esmu gatava nogalināt! Viņš arī dzers?

MOL.: Nē, viņam jāsteidzas.

JĀN.: Pie velna ar jums! (JĀNĪTS prom)

MOL.: Kad nāksi atpakaļ, atradīsi savas panckas aiz durvīm! Tagad tēja... Ar pienu un cukuru?

MARIA: Izklausās brīnišķīgi. Bet vai tev nebūs...

MOL.: Kas?

MARIA: Neērti sēdēt kopā ar mani?

MOL.: Zini, nemaz.

MARIA: Viņš - liels maita vai mazs maita?

MOL.: Liels. Mans vārds ir Molija. (Dod roku)

MARIA: Stella. Nē, sauc mani par Mariu. Stella ir mans profesionālais vārds. (MOLIJA iziet virtuvē. Maria stāv, atspiedusies pie stenderes) Džoniem, tas ir maniem klientiem, ārkārtīgi patīk Stella. Es pirms tam biju Silvia, un neviens man vairāk negribēja maksāt kā vienu šilliņu. Es mainīju firmas nosaukumu, un uzreiz bizness sāka augt. (MOLIJA iznāk ar tējas traukiem un piena pudeli, kas salikti uz paplātes) Tu strādā?

MOL.: Bankā.

MARIA: Es vienmēr esmu gribējusi strādāt bankā! Tas ir mans sapnis: stāvēt aiz lodziņa un skaitīt naudu - viens tūkstotis, divi tūkstoši. Uzreiz redz, kurš ir naudīgs. „Hei, mister, gribi pajokoties, e?”

MOL.: Es strādāju par aptīrītāju.

MARIA: Oh? Interesants darbs?

MOL.: Ne jau tik interesants kā tavējais.

MARIA: Zini, es tevi apskaužu. Tu iztīri banku, un pārējais laiks tev pašai.

MOL.: Tu pelni daudz vairāk nekā es.

MARIA: Jā, bet kas man par to nav jādara! Tev mati celtos stāvus. Šitas bizness prasa profesionālismu. Ar to peļņu ir tā: ir labas dienas un ir sliktas dienas. Man bija suteners: Guisepe Trimboli! Lai velns mielo viņa dvēseli! Zini, viens to tiem, ko visas sievietes mīl. Ja nemīl, paliek bez zobiem. A mean-son-of-a-bitch, bet tad viņš uzskrēja virsū nazim, un es nodibināju pati savu biznesi. Eju bēru dienā uz kapsētu. Mana labā sirds, God damn it! Gribēju būt pilnīgi droša, ka tas maita ir tiešām beigts! Nevajadzēja iet.

MOL.: Kāpēc ne?

MARIA: Tu neticēsi. Brālis vēl lielāks maita. Melns uzvalks, melna šlipse, melna marles bante ap roku un melna dvēsele. Guļ uz zārka un kliedz: „Mans brāli! Mans brāli!” Kaps vēl nebija aizbērts, ka šis jau pagūst man iečukstēt ausī: „Tagad tu strādāsi priekš manis! Kapiš?” Sv. Marija bija man žēlīga. Šis piekrāpa savu partneri ar hašišu. Puff-puff-puff un bona note, Giovanni Trimbole! Veselu mēnesi negāju no mājas ārā. Viņam vēl 7 brāļi. Pa to laiku pazaudēju savu vietu pie Centrālstacijas. Izcīnīju jaunu, bet tai tuvumā vienmēr guļ kāds piedzēries tēviņš. Vai tu domā, ka tā ir kāda brīnišķīga reklāma tādam uzņēmumam kā manējam? Ārkārtīgi slikti priekš bizness.

MOL.: Tava māte zina, ko tu dari?

MARIA: Jesus Maria, viņa domā, ka es pasniedzu vingrošanu kādā meiteņu privātskolā. Jocīgi, vai ne? Mamma dzīvo Palermo, Sicīlijā. Es negribēju dikti melot, tāpēc liku rakstīt, ka pasniedzu vingrošanu. Nu tas, ko es daru, ir kautkas līdzīgs vingrošanai, vai ne? Es sūtu viņai naudu. Tu nevari iedomāties, ko tie džoņi man visu nestāsta... Tavējais ar. Džons...

MOL.: Tā viņu sauc.

MARIA: Tā viņi visi sevi sauc. Domā, pateiks īsto vārdu, gabals nokritīs. Visi grib zināt, kā es kļuvu... nu tu zini par ko. Man ir kādi 3 stāsti. Kad viens apnīk, stāstu otru. Mans labākais stāsts ir, ka audžu vecāki jau 10 gadu vecumā mani pārdeva verdzībā par kasti chianti. Cik ilgi es jau strādājot savā profesijā? Es saku: tieši šodien es atskatos uz savu 10 gadu darba jubileju. Kā būtu, ja tu man dotu ekstra 5 šiliņus, mister? Es gribu iet mājās un drusku uzdzīvot. Kapiš? Ar to konversācija parasti beidzas.

MOL.: Un kāda ir patiesība?

MARIA: Zini, es vairs pati īsti neatceros. Vai tam kāda nozīme? Man tagad jāiet!

MOL.: Paliec vēl!... Es tev samaksāšu! Cik tu ņem par stundu?

MARIA: Tu? Kas man būs jādara?

MOL.: Nekas. Jādzer tēja. Lūdzu!

MARIA: Mani vēl nekad neviens nav līdzis uz stundu. Vienmēr ir bijis gabaldarbs. Kāpēc?

MOL.: Negribu būt viena.

MARIA: Saprotu. Tur vainīgs tas tēviņš, vai ne? Tu man draudzene. Tev par brīvu! Kas viņš tev ir?

MOL.: Viņš? Nekas.

MARIA: Mazliet nekas, pavisam nekas vai galīgi nekas?

MOL.: Galīgi nekas.

MARIA: Tad tev nevajadzētu būt grūti tikt no viņa vaļā.

MOL.: Es nezinu kā. Viņš ir mana vīra draugs.

MARIA: Nu tad lai vīrs tiek no viņa vaļā.

MOL.: Neiespējami...

MARIA: Tu taču neguli ar viņu?

MOL.: Pipari tev uz mēles!

MARIA: Nav slikts augums.

MOL.: Turi muti!

MARIA: Es viņus novērtēju tā kā kupčs lopiņus. Man riebjas alus vēderi! Zini, nu gan laiks iet!

MOL.: Pagaidi! Paņem biskvītu!

MARIA: Tu gribi ar viņu gulēt?

MOL.: Nē!

MARIA: Tad Stella tev pamācīs, kas jādara. Iemācīšu spert pa ļoti sāpīgu vietu. Pa nākotni! Kapiš? Bet nesper tā, ka pēc tam nekur vairs neder. Galu galā es negribu palikt bez darba. Nostājies! Es ir tu, un tu ir tas nolādētais son-of-a-bitch! Tagad - tas kuces bērns nāk tev klāt. Gaidi un smaidi smaidi un gaidi! Nāk tuvāk, tuvāk... Tad - pau! Ar celi! Ne par ātru, ne par augstu. Vai trāpīts, tūlīt var redzēt: šis saliecies kā fiskars! Tu - prom! Vai atkal viņš tevi sagrābj. Neturies pretim. Lai bučo! Gabals nenokritīs, bet šim gan. Kamēr vēl stāvus - ar celi! Pau! Bona note! (Pie sevis, ar ļaunu prieku) Sons-of-bitches! Es viņus ienīstu.

MOL.: Tad kāpēc tu nedari ko citu?

MARIA: Ko tad? Mazgāt traukus kādā ēdnīcā? Nē, gracia! Kam vajag stulbu itāļa skuķi. Es nemāku ne rakstīt, ne lasīt. Māku skaitīt! Mājās būtu jau sen apprecējusies. Bērni: uno, due, tre... Maria Akvilina Stromboli būtu resna mamma. Zini, man tagad tiešām jāiet. Čao! Arivederči!

MOL.: Čao, Maria Akvilina Stromboli no Palermo!

MARIA: Čao, Molij...

MOL.: ... Malone no Klēr kauntijas... (MARIA prom. Molija paķer Jānīša jaku, somu no nomet tās ārpus durvīm. Viņa saņem seju rokās un sāk klusi šņukstēt. Lugas vadmotīvs.)

 

4. aina

 

(O’ŠONESIJA un MOLIJAS saruna turpinās. Viņš ir apsēdies blakus uz dīvāna)

DET.: Kas notika tālāk?

MOL.: Jūs vēlaties tēju?

DET.: Labprāt! Ja nav par daudz jānopūlas...

MOL.: Nav nekādas pūles. Jūs tāpat neiesit prom, un uzliet tēju diviem ir tikpat viegli kā vienam.

DET.: Kas notika tālāk?

MOL.: Nekas.

DET.: Kur ir Jānīts, tur vienmēr kaut kas notiek.

MOL.: O’Šonesij, es esmu ļoti nogurusi.

DET.: Es saprotu. Ir bijusi gaŗa diena. Lielas cerības, liela gaidīšana un liela vilšanās. (Sāk svilpt tējas katliņš) Ne, nē, palieciet sēdot. Es uzliešu. Par manu tēju vēl neviens nav sūdzējies! Es nekā nesajaukšu. (O’ŠONESIJS prom virtuvē. Skatuve satumst)

 

5. aina

 

(Šis ir 3. ainas turpinājums. JĀNĪTS ienāk. Viņa bravūra ir pazudusi. MOLIJA)

JĀN.: Molij... tici vai nē, man ir žēl. Galu galā tu esi kopā ar... man nav neviena... Ak, pie velna... Molij, saki kaut ko! Kliedz, bļauj, lamājies! Ja es varētu atdarīt, to, kas noticis... bet es nevaru. Tā tad nav vērts par to runāt, vai ne? Galu galā nekas nenotika. Tu gribi, lai es uzlieku mūziku? Tavu plati, ja? (Viņš uzgriež gramafonu un uzliek plati ar Molly Malone.) To, ko tu vienmēr spēlē... Molij... (Viņš uzliek Molijai roku uz pleca. Viņa viņam iekož rokā) Nekod, stulbā bāba! (Viņš viņai iesit. Molija sit viņam pretim)

MOL.: Utainais krievs!

JĀN.: Es neesmu krievs. Krievs sastāv no miesas, dvēseles un pases. Man ir tikai miesa.

MOL.: Es tevi ienīstu! (Jānīts ir viņu saķēris aiz rokām. Viņa sāk raudāt un vairs nepretojās. Viņi paliek apkampušies stāvot. O’ŠONESIJS ir iznācis no virtuves ar tējas kannu un uz viņiem skatās. JĀNĪTS paņem MOLIJU klēpī un ienes guļamistabā)

 

6. aina

 

(MOLIJA sēž uz dīvāna un stīvi raugās sev priekšā. Otrā dīvāna galā sēž O’ŠONESIJS, kuŗu, protams, redz tikai publika. No guļamistabas iznāk JĀNĪTS)

JĀN.: Hei, es gribu dzert tēju? Kāpēc tik klusa?

MOL.: Es vairs nedrīkstu domāt?

JĀN.: Es tevi sāku pazīt. Klusums pirms vētras. Labs ir: kas tev uz sirds? Spļauj ārā!

MOL.: Ko mēs darīsim?

JĀN.: Ēdīsim brokastis. (Ieiet virtuvē, tad tūlīt atkal parādās durvīs) Tev ir vēl kaut kur zapte?

MOL.: Tu zini, ko es domāju. Viņš rīt atgriezīsies. Tu nekā nesaki? (Viņš iznāk istabā)

JĀN.: Es ceru, ka viņu nemoka kaulu sāpes. Uz kušetes nav tā ērtākā gulēšanas pasaulē.

MOL.: Un tevi nekas nemoka? Piemēram, sirdsapziņa? Vai tavā valodā ir tāds vārds? Tā neliek tev justies vainīgam?

JĀN.: Varbūt, ka ir. Es neesmu valodnieks.

MOL.: Cik tev viss vienkārši. Tu no kušetes gultā, viņš no gultas uz kušetes! Kā karuselī, un...

JĀN.: Tev neviens uz kušetes gulēt neliek.

MOL.: Kas viņam pateiks, ka viņa karuseļa zirgā sēž kāds cits?

JĀN.: Tavs zirgs, tavs darbs.

MOL.: Kāpēc mans?

JĀN.: Viņš ir tavs mīļākais, ne manējais.

MOL.: Viņš ir tavs draugs!

JĀN.: Nepareizi. Man nav draugu! Es viņus nevaru atļauties. Man ir piekritēji un ienaidnieki.

MOL.: Un kas viņš ir?

JĀN.: Ne mans piekritējs.

MOL.: No kura laika?

JĀN.: Kopš es ienācu šinī mājā.

MOL.: Jānīts, iesim prom no šejienes!

JĀN.: Uz kurieni?

MOL.: Vienalga, kur! Tālu prom! Sāksim dzīvi no jauna. Atstāsim viņam zīmīti, iesēdīsimies vilcienā...

JĀN.: Es esmu par vecu, lai sāktu jaunu dzīvi.

MOL.: Man ir šis tas iekrāts. Mēs sameklēsim kādu darbu ārpus Sidnejas.

JĀN.: Tev jau ir darbs! Kāpēc jāmeklē?

MOL.: Es nevaru viņam acīs skatīties! Vai tu to nesaproti? Es jūtos vainīga.

JĀN.: Viņš nav tevi pelnījis.

MOL.: Ne? Tu esi? Kādi ir tavi nopelni? Saki: vai tu ko jūti pret mani?

JAN.: Protams.

 

7. aina

 

MOL.: Ko tad?

JĀN.: Tu esi... alright!

MOL.: Tā tiešām ir negaidīta uzslava? Uzreiz ir prieks censties!

JĀN.: Manā zemē sacītu, ka tu esi karsta putra.

MOL.: Tas nav tas, ko es prasu.

JĀN.: Nu sava patikšana jau ir.

MOL.: Ak, sava patikšana ir... Viņš grib mani precēt. Viņš mani mīl.

JĀN.: Tas pēc viņa izskatās.

MOL.: Turpretim tev tikai vajag, kas tevi pabaro, izgulda un pamīlē, kamēr gadās kas labāks pie rokas, un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem Molija ielidos renstelē. Kā vecs cimds!

JĀN.: Ko tu īsti gribi no manis? Tu gribi, lai es tevi precu? Runā skaidri!

MOL.: Es tevi neprecētu, ja tu arī būtu vienīgais vīrietis zem Dienvidu Krusta.

JĀN.: Zem kā?

MOL.: Zem Dienvidus Krusta. Tas ir zvaigznājs. Varēji atstāt savus Greizos Ratus viņpus ekvatora.

JĀN.: Par ko tad mēs strīdamies? Es vienmēr saku: kāpēc jāpērk govs, ja var pienu dabūt par brīvu.

MOL.: (Salta kā ledus) Tā govs, kā tu to sauc, no šī brīža ir norāvusi pienu. Tev būs jāpērk!

JĀN.: Tas viss?

MOL.: Nē, vēl viens paziņojums. Tavs spilvens ir uz manas gultas. Vāc to prom!

JĀN.: Nav steigas.

MOL.: Ir gan!

JĀN.: Kā tu domā tikt no manis vaļā? Izsviežot ārā spilvenu? No domām tu mani nevari izsviest.

MOL.: Neglaimo sev!

JĀN.: (Paķer svārkus un iet ārā.) Vai man ko no tevis pateikt Stellai? (Molija paķer pelnu trauku un viņam sviež, bet netrāpa. Jānīts viegli) Tas īru temperaments tevi kādreiz novedīs lielās nepatikšanās. (JĀNĪTS prom. Parastā gaismas spēle.)

(O’ŠONESIJS un MOLIJA)

DET.: Un Pīters bija atpakaļ laulības gultā? Viss pa vecam?

MOL.: Nē, nekas vairs nebija kā bijis.

DET.: Viņš ko nojauta?

MOL.: Drošvien. Nekad neko nejautāja.

DET.: Jūs vēl sagājāties ar Jānīts?

MOL.: Nē. Viņš man arī nepielika vairs ne pirksta, jo viņam no manis ko vajadzēja.

DET.: Protams. Bankas atslēgas. Jūsu darbs bankā viņam bija kā Dieva sūtīts. Ne, ne, es nezaimoju. Jūsu mazais romāniņš arī nenāca par sliktu viņa nodomiem. Vismaz no sākuma viņam tā likās. Es noņemu Jānīts savu cepuri. Labs modus operandi. Kad viņš nāca uz domām aplaupīt tieši jūsu banku?

MOL.: Es nezinu. Vienu nakti viņi abi ar mani par to runāja. Tas ir, runāja Jānīts, Pīts sēdēja galvu nodūris.

DET.: Viņam šī ideja nepatika.

MOL.: Nē.

DET.: Viņš tā teica?

MOL.: Kad mēs bijām vieni paši. Viņš teica, ka viņš tur nekā nevar darīt, un ka man jādara, ko Jānīts liek. Viņš teica, ka pretējā gadījumā viņa dzīvībai draud briesmas. Viņš mani lūdzās!

DET.: Kas jums bija jādara?

MOL.: Man bija jādabū bankas ārdurvju atslēgas.

DET.: Bet tas taču ir gandrīz neiespējami. Banka neuzticēs aptīrītajai atslēgas? Kāpēc jūs neteicāt, ka tas ir neiespējams uzdevums?

MOL.: Tas nebija neiespējams uzdevums. Mans darba devējs apkalpo vairākas bankas. Viņam ir atslēgas.

DET.: Viņš jums uzticas?

MOL.: Jā. Viņš dažkārt pats nemaz vairs nenāk. Vakarā man atnes atslēgas. Trijās stundās es iztīru telpas, aizslēdzu durvis un nogādāju tās viņam atpakaļ.

DET.: Viņš pat nenāk pārbaudīt jūsu darbu?

MOL.: Kāpēc? Divu gadu laikā par mani nav bijusi neviena sūdzība. Neviena!

DET.: Banka zina, ka viņš jums uztic atslēgas?

MOL.: Nav mana darīšana.

DET.: Kā atslēgas nonāca Jānīša rokās? Jūs tās iedevāt?

MOL.: O nē! Ja man kāds uztic atslēgas, es tās nevienam nedodu. Es esmu godīga sieviete.

DET.: Un kā jūs izgudrojāt iedot viņam atslēgas tā, lai neciestu jūsu godīgums?

MOL.: (Klusu) Viņš man iedeva kārbiņu ar vasku.

DET.: Aha, viņš teica, lai jūs nospiežat vaskā atslēgu, bet jūs tās viņam pašam nedevāt. Jums ir savāds uzskats par godīgumu, Molij Malone!

MOL.: Mans uzskats par godīgumu ir tāds, ka es negribu redzēt sev tuvu cilvēku beigtu. Mūsu cienījamā policija nav ieinteresēta, ja nogalinātais ir kāds ārzemnieks. Bagātos apzagt ir negodīgi, kamēr apzagt zemāko šķiru ir pati par sevi saprotama lieta. Jā, man ir izveidojies savāds uzskats par godīgumu.

DET.: Labi, nestrīdēsimies par godīgumu. Tas vai nu ir vai nav. Kāpēc viņiem bija vajadzīgas atslēgas? Viņi taču varēja aplaupīt banku dienā. Tā ir maza nodaļa, diezgan nomaļā vietā. Teiksim 3 minūtes pirms slēgšanas.

MOL.: Es nezinu.

DET.: Es atļaušos minēt. Tas bija seifs, vai ne? Viņi nezināja, kā to atvērt. Ir iespējams, ka viņi tur bija naktī, bet bez spridzināšanas netika iekšā seifā. Uzbrukums vakarā bija visizdevīgākais. Piecas minūtes pirms sešiem viens no bankas ierēdnīšiem ver ciet durvis, uzliek zīmi „slēgts”. Tajā brīdī divi cilvēki viņu atstumj telpā. Viens ar pistoli rokā gādā, lai viņš stāvētu kluss, otrs nobeidz durvju slēgšanas operāciju. Neviens viņus pat neievēro. Telpā ir tikai daži klienti. Bankas vīram liek nolaist logu aizkaru. Vēl neviens nekā nemana. Plāns ir: kamēr viens no laupītājiem ar pistoli gādā, lai bankas klerki un klienti neizdara ko muļķīgu, otrs - noteikti Jānīts - liek nodaļas priekšniekam atvērt seifu. Maisi ir uz vietas, atliek tikai saraust naudu no plaukta, sasiet personālu un viesus. Tam visam nevajag vairāk kā 10 minūtes. Tad caur aizmugures durvīm, pāri kaimiņu sētai, kas ir tukšs, ar krūmiem apaudzis gruntsgabals, prom.

MOL.: Jūs zināt vairāk nekā es.

DET.: Bet lietas negāja pēc plāna. Nepavisam arī ne. Jūs zināt, kas ir Mērfija likums?

MOL.: Nē.

DET.: Merfijs, kā jau vārds to norāda, bija īrs. Merfija likums jau ilgi pastāvēja pirms paša Merfija, bet tas nebija formulēts.

MOL.: Nekā nesaprotu par ko jūs runājat.

DET.: Tūlīt sapratīsit. Merfija likums saka, ka, ja vien kaut kas var noiet greizi, tas saies greizi un tādā brīdī, kad to vismazāk gaida. Jūs varat iedomāties? Viņus bankā gaida paslēpusies policija! Merfija likums, jūs teiksit? Nē, šoreiz Merfijs ar savu likumu ir pilnīgi nevainīgs.

Priekškars

 

3. CĒLIENS

1. aina

 

(Cēliens sākas ar vadmotīvu. Pie durvīm klauvē. Tās atver JĀNĪTS, kas gulējis uz dīvāna. Ienāk PUIKA)

PUIKA: (Triumfanti uzsviež maisiņu uz galda) Te būs! 2 mauzeri ar 10 patronām katrs. Lietoti, bet labā kārtībā. (Izņem pistoles) Redzi, svaigi eļļoti. Es pielādēšu...

JĀN.: Parādi! (Saņem pistoles un balansē tās abās rokās)

PUIKA: Strādā. Es tās pie pirkšanas pārbaudīju. Viegli uzvelkamas. Gailis varen vārīgs - mazākais spiediens un „bum”. Labi guļ rokā. Es visas šīs lietas iemācījos Ēdoles kaujinieku grupā. Atceries: es nošāvu Ēdoles baronu. Pelēko vācu vepri. Es biju grupas labākais šāvējs. Viņu snaipers.

JĀN.: Priekš kaujinieka tu par daudz runā.

PUIKA: Es biju! Dievgodvārds!...

JĀN.: Nedievojies!

PUIKA: Labi! Es vairs nedievošos! Dievgodvārds! Es esmu īsts kaujinieks. Tu redzēsi.

JĀN.: Ko es redzēšu?

PUIKA: Tu taču mani ņemsi līdz? Vai es tev neapgādāju pistoles? Es būšu tavs partners. Neesmu jau pirmoreiz ar pīpi uz jumta!

JĀN.: Ak, tu būsi mans partners, ko? Tu esi laucinieks. Saki, vai Ēdolē puspuiši strādā puiša darbu?

PUIKA: Kur tu to puisi atradīsi? Starp šitā pulciņa bābām? Tu domā, ka kāds tev ies līdzi? Jāsmejas! Viņiem nav dūšas! Vai kāds skaļi atbalstīja tavu priekšlikumu? Viņi jau tagad gudro, kā tikt no tevis vaļā. Tiks arī, ja tev nebūs kāds draugs, kas izstāsta, ko viņi aiz muguras runā.

JĀN.: Un tev nebūs bailes?

PUIKA: Nē.

JĀN.: Man ir bail no cilvēkiem, kuriem nav bailes.

PUIKA: Kāpēc?

JĀN.: Viņi ir bīstami.

PUIKA: Esmu bīstams tikai kontrrevolūcionāriem. Tu labāku sabiedroto par mani neatradīsi.

JĀN.: Velns parāvis, tu domā, ka tā būs tāda jokošanās? Kā Luna Parka balagānā ar gaisa šautenēm? Bankas darbiniekiem ir pistoles, un viņi tās lietos, ja vien būs izdevība. Uz mums šaus policija, un mēs šausim uz viņiem. Es rokā nedošos. To es pasaku jau tagad. Es neiešu pavadīt savus labākos gadus kādā smirdošā Austrālijas cietumā, skaldot smilšakmeņus.

PUIKA: Es arī drīzāk nošaušos, nekā došos dzīvs rokā. Diev... Goda vārds! Bum - un gatavs!

JĀN.: Tu varētu nošaut sievieti?

PUIKA: Sievieti?

JĀN.: Jā, sievieti. Viņa ir bankas kasiere, un viņai ir rokā pistole, vērsta pret tevi.

PUIKA: Tas nav iespējams.

JĀN.: Nē?

PUIKA: (Smej) Visi bankas kasieri ir vīrieši. Tu mani tā nevari paķert. Es neesmu vakarējais!

JĀN.: Vai tu varētu nošaut sievieti, velns parāvis? (Puika paķer pistoli un pagriež to pret MOLIJU, kas ienākusi telpā) Piff! Paff!

MOL.: (Satrūkusies) Nē!

JĀN.: (Sagrābj viņu aiz rokas) Dulns esi palicis? Esi laimīgs, ka es tev nesalauzu roku!

PUIKA: Es tikai jokojos... Nebija jau pielādēta.

JĀN.: Ar ieroci ir jāapietas tā, it kā tas vienmēr būtu pielādēts. Tu pagriez to pret cilvēku tikai tad, ja esi gatavs šaut. Saprati?

PUIKA: Joke! Es tikai jokojos. Vai ne, Molij? Tu taču zināji, ka es jokojos? Yes?

MOL.: (Ledaini) Svied to muļķi ārā no manas mājas!

JĀN.: Dzirdēji, ko viņa teica?

PUIKA: Apsoli, ka tu ņemsi mani līdzi!

JĀN.: Gan jau redzēsim.

PUIKA: Lūdzu!

JĀN.: Es teicu: redzēsim!

PUIKA: Tu to nenožēlosi! Es zvēru!

JĀN.: Es sapulcē izšķiršos.

PUIKA: Paldies! Es būšu klāt! Tu redzēsi - uz mani var paļauties! l very sorry, Molly!

(PUIKA prom)

MOL.: Tu taču neņemsi līdz to muļķa puiku? Viņš mūs visus iegrūdis nelaimē.

JĀN.: Es vēl nevienu gudrāku neredzu.

MOL.: Jānīts, paklausies uz mani! Ir 1910. gads. Te ir Austrālija! Revolūcija ir beigusies. Jūs zaudējāt! Ļauj mums turpināt savu dzīvi! Vai tas ir par daudz prasīts?

JĀN.: Es nevaru! Pat ja es gribētu, es to nevaru.

MOL.: Cik ilgi, tu domā, policijai paies, lai sadzītu tevi un mūs pārējos rokā?! Stundas? Dienas? Nedēļas? Man nekad ar policiju nav bijusi darīšana. Ko lai es viņiem saku?

JĀN.: Saki taisnību.

MOL.: Un kāda tā ir?

JĀN.: Ka tu nekā nezini.

MOL.: Man ir pieietamas bankas atslēgas, manā mājā dzīvo laupītāji, un es nekā nezinu? Kāpēc pie viena neteikt, ka manā mājā dzīvo arī Sniegbaltīte ar 7 rūķīšiem?!

JĀN.: Tas būtu nemorāli.

MOL.: Mūžīgais Joku Pēteris!

JĀN.: Jā, es biju Joku Pēteris uz veselu nedēļu.

MOL.: Kaut tu no saviem vārdiem aizrītos! Es negribu būt te, kad notiks uzbrukums bankai. Es pierunāšu Pītu, un mēs brauksim.

JĀN.: Tik vienkārši?

MOL.: Jā, tik vienkārši. Tu jau esi pamatīgi sapostījis mūsu dzīvi, es tev to neļaušu izpostīt pavisam.

JĀN.: Un kā būs ar mums? Mani un tevi?

MOL.: Kādi „mums”? Mēs neesam „mēs” - tikai „tu” un „es”. Tu esi kā sērga. Katrs zaļums, kam tu pieliec roku, paliek melns. Kā tava sirds! Kamēr ieradies tu, mēs ar Pītu bijām laimīgi. Savā veidā. Mums neskanēja cimbāles, nezvanīja zvani, bet mēs sapratāmies. Tagad mēs guļam vienā gultā, bet mēs esam 100 jūdzes viens no otra.

JĀN.: (Šķiet, ka Jānīts pirmo reiz iznāk no savas čaulas) Molij, es gribētu iet tev līdzi. Es esmu par to domājis, un kā vēl. Bet es nevaru. Es esmu revolūcijas bērns. Es esmu nolemts iznīcībai, jo revolūcija apēd savus bērnus. Mēs kļuvuši kanibāli. Mēs apēdam cits citu, jo tāds ir mūsu liktenis: ēst un tikt apēstiem. Mēs nevaram citādi. Ja reiz tīģeris ir garšojis cilvēka gaļu, viņš kļūst par cilvēkēdāju. Pirmo upuri nogalināt ir tik grūti, bet pēc ar katru nākamo tas jau ir daudz vieglāk. Un tas dod ārkārtīgu varas, laimes un apmierinājuma sajūtu, it kā tu būtu sadzēries morfiju. Cēlās pasaules idejas nepazīst žēluma. Mēs cīnāmies par labāku nākotni, lai reiz valdītu brīvība, brālība un vienlīdzība. Šodien tas ir vēl tikai sapnis. Vecā pasaule ir tik sapuvusi, ka mums jāķeras pie nedemokrātiskiem līdzekļiem. Mēs iznīcinām, lai celtu, mēs krītam, lai celtos. Tev nav vietas manā īsajā dzīvē. Vai tu saproti, ko es saku? Ja arī būtu, mēs neko vairāk nedarītu, kā mīlētos un kašķētos.

MOL.: Šajos trijos gados, ko dzīvojām kopā ar Pītu, mēs strīdījāmies vienīgi par to, ka es negribēju viņu precēt. Viņš ir luturs, kā zini.

JĀN.: (Pārsteigts) Jūs dzīvojat kopā jau 3 gadus?

MOL.: Tieši 2 gadus un 9 mēnešus. (Ilga pauze)

JĀN.: (Neskanīgi) Tieši 2 gadus un 9 mēnešus...

MOL.: Laimīgus 2 gadus un 9 mēnešus un vienu nelaimīgu nedēļu kopā ar tevi. Es to nožēloju. Es lādu sevi.

JĀN.: (Viņš viņu nedzird) Tas lops man ir melojis! Bijis Sibīrijā 3 gadus! (Viņš noslauka ar roku visu kas atrodas uz kumodes, uz grīdas, izņemot patafonu)

MOL.: Ja viņš tā saka, tad viņš ir bijis Sibirijā 3 gadus (Sāk pacelt lietas no grīdas)

JĀN.: Vai Īrijā rēķināt nemāca? Ja viņu apcietināja 1906. gadā, tad viņš nevar pavadīt 3 gadus Sibīrijā, gulēt pie tevis 2 gadus un 9 mēnešus un braukt lādēt kuģus uz Melburnu 1910. gadā. Varbūt Īrijā tas ir iespējams, bet ne pārējā pasaulē.

MOL.: Varbūt viņš nebija Sibirijā. Varbūt viņš bija cietumā kur citur.

JĀN.: Paklausies tu, īru zoss!

MOL.: Es klausos, latviešu tītar! Ko tu man īsti gribi teikt? Viņš tev ir melojis? Nu un tad? Tu nemelo? Tu melo katru dienu!

JĀN.: Es tev gribu teikt, ka viņš mūs nodeva. Viņš notrallināja grupas dalībnieku vārdiņus, un mūs saņēma ciet. Sveika, viņpasaule! Ar kaujas saucieniem uz lūpām un ar striķi ap kaklu! Kas nekvalificējās viņpasaulei - labdien, Sibīrija, vai tu man! gaidījusi?

MOL.: Varbūt, ka viņš jūs nodeva tāpēc, ka viņu mocīja.

JĀN.: Ja viņš mūs būtu nodevis spīdzināšanas laikā, viņu nekad nebūtu palaiduši vaļā. Viņš ir Ochraņkas špiks.

MOL.: Ochraņka? Kas tas ir?

JĀN.: Cara slepenpolicija. Tavs dārgumiņš ir nodevējs! Stukačs! Špions! Zemāks par tārpu!

MOL.: Es tam nekad neticēšu! Nekad!

JĀN.: Tu vari ticēt vai neticēt. Viņa dēļ es nostaigāju ķēdēs veselus 3 gadus. Es tiku notiesāts uz mūžu!

MOL.: Tu saki, ka viņš ir spiegs? Ko es zinu par tevi? Tu varbūt pats esi provokātors?

JĀN.: Jā, varbūt es esmu. Ko dara Īrijā ar nodevējiem?

MOL.: To pašu ko ar provokatoriem.

JĀN.: Tu zini, ko tava kristīgā baznīca darīja ar kristīgās ticības nodevējiem - herētiķiem? Es to lasīju par Kolumba laika Spāniju. Tevi piesien pie staba, lai dzīvu sadedzinātu, un tad ļauj izvēlēties: atzīties savā noziegumā un tikt no mugurpuses garotētam, vai neatzīties, un svilt sārtā.

MOL.: Vienādi vai otrādi, tu esi beigts.

JĀN.: Starp „vienādi un otrādi” ir milzīga starpība. Mirt kā sunim vai vīram.

MOL.: Kas tu esi? Apsūdzētājs, tiesnesis un bende vienā personā? Vai tava trīsvienība kādu ir arī attaisnojusi?

JĀN.: Protams. Ja tiesnesis ar apsūdzētāju nav vienis prātis. Bende neskaitās. Līdz šim tas vēl nav gadījies.

MOL.: Un ja viņš nav vainīgs? Tas tevi neuztrauc?

JĀN.: Es nevaru sevī iznēsāt visas pasaules sāpes. Pēterim par mūsu sarunu nekas nav jāzina. Es pats ar viņu runāšu.

MOL.: Pirms vai pēc tam, kad viņš būs dabūjis lodi pierē.

JĀN.: Nerunā muļķības!

MOL.: Kāpēc nē? Es taču esmu īru zoss.

(Parastās gaismas maiņas. Lugas vadmotīvs)

 

2. aina

 

(SŪNAKLIS sēž ar pusizdzertu pudeli rokā. Viņš to noliek zemē un ar grūtībām mēģina uztīt cigareti. Kad tas beidzot izdodas, viņš nevar atrast sērkociņus. JĀNĪTS, no mugurpuses pienācis, uzrauj sērkociņu uz Sūnakla vestes un aizdedzina. Sūnaklis ir iereibis. Jānīts viņam apsēžas blakus uz dīvāna)

JĀN.: Mums ir jārunā!

SŪN.: Es nedomāju, ka mums ir, bet, ja gribi, runā! Pa priekšu iedzer, lai lunkanāka mēle. Tev gan viņa nekad stīva nav bijusi. (Sniedz pudeli)

JĀN.: Nē, es gribu turēt skaidru galvu.

SŪN.: Nu tad es nesīšu to upuri viens pats.

JĀN.: Upuri?

SŪN.: Jā, dzīvot grūti, bet mirt negribas.

JĀN.: Tu meloji?

SŪN.: Par ko mēs tagad runājam?

JĀN.: Ka esi bijis Sibirijā...

SŪN.: Tev viņa pateica, vai tu pats izgudroji?

JĀN.: Tu meloji!

SŪN.: Jā, es meloju. Tāpat kā tu man meloji, ka tev ar Moliju nekas nav bijis. Tāpat kā Centrālkomiteja mums meloja, ka cara zaldāti pirmie šāvuši uz strādniekiem Daugavmalā. Tur palika mans draugs. Visa pasaule ir pilna meliem un meļiem. Tas, ko es darīju, nav nekas oriģināls. Priekšzīmju netrūka.

JĀN.: Tu mūs nodevi! Mans draugs - nolādēts Ochraņkas špiks!

SŪN.: Vispirms, es nekad neesmu bijis tavs draugs, bet tas mani nepadara par Ochraņkas špiku, nedz žandarmērijas, nedz kriminālpolicijas špiku! Es nekad neesmu bijis Ochraņka špiks, es nekad neesmu bijis žandarmērijas špiks, un, vai nu tev tas patīk vai nē, nekad neesmu bijis slepenpolicijas špiks. Nebija arī nekādas vajadzības pēc špikiem. Viņi tāpat jau zināja visus vārdus. Nezināja tikai, kurš ir kurš un kurš ir kas.

JĀN.: Kamēr tu viņiem pateici?

SŪN.: Vai tu gribi, lai es tev stāstu, vai tu stāstīsi man? (Viņš ir manāmi iereibis)

JĀN.: Tu stāsti!

SŪN.: Tencinu! Vienu mazu čarku, un es lieku galvā savu stāstāmo cepuri. Tu mani nedrīksti šaut, kamēr nav izdzerta pudele. Tu zini, ka es esmu saimniekdēls? Līdz ar to jau neuzticams, vai ne? Kulaks! Zemi mantoja vecākais brālis, bet tas nav, kāpēc es pieslējos revolūcijai.

JĀN.: Runā par lietu!

SŪN.: Tas ir, par ko es runāju. Lietu! Lija lietus, kad viņi mani saņēma ciet. Es teicu: „Policistu kungi, jūs patlaban taisāt savas dzīves lielāko kļūdu. Jūs esat saņēmuši ciet cilvēku, kuŗa tēva brālis, marsevojs uz ķeizariskās jachtas, ir lēcis polku ar pašu ķeizarieni. Pats cars viņam teicis: „Ķīše, ķīše, Ivan Petrovič!” Viņa ir bijusi stāvoklī. Pēc pāris sitieniem pa galvu un citām vietām, es izvairījos ķeizarisko augstību pieminēt, jo ir cilvēki, kas cara vārdu izdzirdot, liek ķepu pie cepures, un ir cilvēki, kas tūlīt sit pa galvu. Pie kuŗiem tu piederi? (Intensīvi, klusi) Ja es tevi būtu nodevis, vai tu domā, ka tu vēl šodien būtu dzīvs? Atbildi man!

JĀN.: Es klausos.

SŪN.: Es zināju visu par tevi. Vai tu domā, ka ar tik daudz policistu dzīvībām uz savas birkas, biedrītis, Centrālkomitejas loceklis vēl šodien elpotu brīnišķīgo Austrālijas gaisu?

JĀN.: Tevi palaida vaļā! Tas ir kas nedzirdēts.

SŪN.: Par nopelniem! Par velti jau nelaida. Drošs, ka tu negribi vienu malciņu? Ka ne, ne. Viņi tevi zināja pēc iesaukas. Pēc nedēļas es viņiem pateicu: Es zinu, kurš ir Profesors. Beigsit mani sist, uzrādīšu. Parādīju ar. Tikai tas nebiji tu. Es domās izmeklēju to visnederīgāko puišeli un pateicu. Viņu jau pirmajā dienā aizstiepa tribunāla priekšā, un otrā dienā viņš jau bija bedrē. Mani palaida vaļā. Tā, tu gribēji zināt, kāpēc esi dzīvs. Es tev pateicu. Vari ticēt vai neticēt. Man ir vienalga. Nodevējs esmu tā vai tā. Man ir žēl, ka es to izdarīju. Es pazudināju nevainīgu puiku, kam vēl visa dzīve bija priekšā, lai glābtu tādu maitu kā tevi!

JĀN.: Tas ir šņabis, kas runā.

SŪN.: Nav viss. Es tevi ienīstu. Zini, man no tevis vairs nav bailes. Šī doma, ka tu mani varētu atklāt, mani padarīja traku. Ho, ho! Ne vairs! Es esmu brīvs!

JĀN.: Tu zini, kas bija Ignatijs Lajola?

SŪN.: Man būtu jāzin?

JĀN.: Viņš nodibināja Jezuītu ordeni. Zini, ko viņš teica?

SŪN.: Prozīt?

JĀN.: Mērķis attaisno līdzekļus. Un viņš bija svētais tēvs. Nekāda argumentācija no Dieva puses! Kāpēc tas lai nebūtu arī mūsu motto? Ņemsim pat 13. janvāŗa upurus Daugavmalā, ko nošāva cara zaldāti. Mēs esam šiem slepkavām pateicību parādā. Nebūtu upuru, nebūtu revolūcijas. Revolūcijas stratēģija prasīja, ka kādiem strādniekiem bija jāmirst. To izpildīt nebija grūti. Pūlī bija mūsu provokatori ar mauzeriem. Vēstures grāmatās rakstīs, ka zaldāti mūs slepkavoja, bet patiesībā tas viss bija teātris. Ne jau visi gribēja streikot. Bija jārada ienaidnieka tēls. Tas mums izdevās. Vai citādi tādi kā tu būtu mums pievienojušies? Ne uz laukiem! Saimnieki turējās nost! Tik vien kā kalpi un pusgraudnieki. Ja pērkons nesper, mužiks nekustas! Ja mums būtu izdevies sacelt visu tautu kājās, mēs būtu uzvarējuši. Nekas, nākamreiz!

SŪN.: Es taču drīkstu iedzert uz revolūciju numur divi? Es to vairs nepieredzēšu, tāpēc: prozīt! (Parastās gaismas maiņas un vadmotīvs)

 

3. aina

 

(O’ŠONESIJS un MOLIJA)

DET.: Jūs domājat, ka Mazais Džons viņam ticēja?

MOL.: Es nezinu. No tā brīža starp abiem bija atklāts kara stāvoklis. Viņu naids bija tik biezs, ka to varēja griezt ar nazi.

DET.: Un jūs? Jūs viņam ticējāt, ka viņš Jānīti nav tieši nodevis?

MOL.: Jā, bet revolūcijas acīs nodevība ir nodevība.

DET.: Labi. Iesim atpakaļ uz liktenīgo dienu.

MOL.: Sanāksmi kas nenotika?

DET.: Jā.

MOL.: Nav nekas liels, ko stāstīt. Norunātajā dienā, kad bija jānotiek aplaupīšanai no visiem palīgiem ieradās tikai Puika, un tas pats... ek, nav vērts runāt! Nav brīnums, ka no viņu revolūcijas nekas neiznāca!

 

4. aina

 

(Parastā gaismas maiņa. Istabā SŪNAKLIS, MOLIJA un JĀNĪTS. Jānīts nemierīgi staigā pa istabu. Sūnaklis sēž pie galda un smēķē. Pie durvīm klauvē)

JĀN.: Beidzot! (Atrauj durvis. PUIKA stāv galīgi piedzēries)

PUIKA: Sveiks, Jānīt! Tu nekad neticēsi, kas notika...

JĀN.: (Ledaini) Kāpēc nē? Mēs skatāmies uz ievainotu Ēdoles kaujinieku, kas tikko spēj noturēties kājās.

PUIKA: Es neesmu piedzēries! Dievgodvārds!

JĀN.: O nē? Asins vietā tev pārlēja degvīnu.

PUIKA: Mrs. Langtrijai piedzima meita!...

JĀN.: Langtrijai?

PUIKA: Mana kaimiņiene. Viņa ir atraitne. Dzīvo pretējās durvīs. Dievgodvārds!

JĀN.: Un kāds tam sakars ar tevi?

PUIKA: Es esmu krusttēvs.

JĀN.: Apsveicu!

PUIKA: Paldies! Šodien ir kristības. Es nekad viņai nebūtu solījies, bet viņa teica, ka nevienu citu muļķi nevar dabūt, un pēc 5 viskijiem es biju ar mieru. Mrs. Langtrija ir anglikāniete. Man jābūt pēc stundas atpakaļ. Es viņai teicu, ka man ir jāaplaupa banka, bet Mrs. Langtree teica, ka kristības cilvēka dzīvē ir ļoti ievērojams notikums un rituāls ar dziļu nozīmi, un ka tas stāv pirmā vietā. Kas ir rituāls, es īsti nezinu, es tik zinu, ko viņa teica.

JĀN.: Tu, aptaurētais, viņai pateici, ka mēs aplaupīsim banku?

PUIKA: Tikai zem četrām acīm. Viņa zvērēja, ka nevienam neteiks! Viņa pati arī ir sēdējusi cietumā. Gan nevainīga.

JĀN.: (Eksplodē) Velns, ar kādiem stulbeņiem man ir darīšana!

PUIKA: Tūlīt pēc kristībām es iešu uz banku. Vai man iet tieši iekšā vai zvanīt pie durvīm?

JĀN.: Sūnakli, tev ir striķis? Un lakats? Vienalga kas, ar ko mēs viņam varam aizsiet muti.

SŪN.: Jā.

JĀN.: Dabū! (SŪNAKLIS prom, atgriežas ar virvi un drēbes gabalu. Jānīts izbīda centrā krēslu. Uz Puiku) Sēdi!

PUIKA: Nē, paldies! Es tavā vietā to lietu atliktu. Horoskops saka, ka šodiena būs ļoti neveiksmīga naudas lietās. Mrs. Langtree ir laba uz horoskopa likšanu. Kad es viņai pačukstēju, ko mēs šodien darīsim, viņa teica: šodien tam nav laba diena. Marss stāv par tuvu Jupiteram, un ja tas tā ir, tad parasti ir sūdi.

JĀN.: (Sāk siet viņam rokas, tad iegrūž krēslā un sāk siet kājas.)

PUIKA: Apžēlojies! Jānīt! Es esmu tavs draugs... es nekur neiešu. Tu mani ar varu nedabūsi no šejienes ārā!

JĀN.: Tev ir piedienīgs vārds - Puika ar lielo muti. Tagad mēs tev uzliksim iemauktus.

PUIKA: Es saprotu. Es esmu pārkāpis revolucionāro disciplīnu. Neviens kārtīgs revolucionārs nenes uz baznīcu bērnu kristīt. Tādas lietas jāizdara mājās. Sien pavisam cieši! Tas nekas, ka man sāpēs! Lai es netieku vaļā!

SŪN.: Dievs, turi reiz muti! (Jānīts aizsien viņam muti. Puika turpina runāt, tikai neviens nevar saprast, ko viņš saka)

JĀN.: Tā, Pēterīt, esam palikuši tikai es un tu. Kā kādreiz... Četrdesmit minūtes pirms bankas slēgšanas.

SŪN.: Atsauc! Tagad par banku zina jau puspasaule.

JĀN.: Tu gribēji gan! Es esmu vēl arvien pulciņa vadītājs.

SŪN.: Kāda pulciņa? No 21 biedra esam šeit tikai 3 un viens no tiem ar aizsietu muti. Tu esi vadonis bez karapulka. Tu esi izgāzies! Tu neesi nekas. Tevi nākamā sanāksmē izbalsos 3 sekundēs.

JĀN.: Ne kamēr man ir pistole kabatā. Tā ārkārtīgi labvēlīgi iespaido balsošanu (Viņš ir draudīgi izņēmis pistoli) Ejam!

MOL.: What’s he saying? Tell me!

JĀN.: Mēs iesim divi. Kā vecos laikos.

MOL.: Neej! Lūdzu neej! Viņš neies!

JĀN.: No kuŗa laika tev jāslēpjas aiz bābas brunčiem?

MOL.: Tu gribēji mani precēt! Labi, es piekrītu! Mēs precēsimies! (Viņa apkampj Sūnakli)

JĀN.: Cik aizkustinoši! Mēs varēsim svinēt kāzas kopā ar Mrs. Langtree kristībām.

SŪN.: (Moliju atgrūž) Tu esi apkampusi nepareizo!

MOL.: (Rūgti) Labi, tad ej.

SŪN.: Dod pistoli!

JĀN.: Protams, kā bez pistoles. (Viņš izņem aptveri un sniedz pistoli Sūnaklim)

SŪN.: Ka es bez aptveres varu šaut?

JĀN.: Tev priekš biedēšanas, man priekš šaušanas.

SŪN.: Tu man neuzticies?

JĀN.: Es esmu tikai piesardzīgs! Tev nodošana iet no rokas.

SŪN.: Man vīlās ar tevi. Tu esi uz brīvām kājām!

JĀN.: Tev nebūs iespēja savu kļūdu izlabot. Man gan.

SŪN.: Un es domāju, ka tu nekad nekļūdies. Centrālkomitejas loceklim tas neklājas.

JĀN.: Mēs visi esam tikai cilvēki.

SŪN.: Ne visi!

JĀN.: (Uz Puiku) Te ir mutes harmonikas! Varbūt tev gribas uzspēlēt. (Uz Moliju) Viņš paliek sasiets! Saproti? (JĀNĪTS un SŪNAKLIS prom.)

MOL.: Svētā Marija, Dieva māte, Lūdz par mums, grēciniekiem Tagad un mūsu nāves stundā. Āmen. (Viņa sāk raisīt vaļā Puikas saites. Telpa atkal satumst. Ieskanas vadmotīvs.)

 

5. aina

 

(Istabā O’ŠONESIJS un MOLIJA)

DET.: Paliek jautājums: kuŗu no viņiem jūs gaidījāt atpakaļ? Atbildiet man!

MOL.: (Izvairīgi) Nevienu!

DET.: Nevienu negaidot, jūs nokavējāt vilcienu. (Uzstājīgāk) Kuŗu jūs gaidījāt atpakaļ?

MOL.: Jūs gribat zināt! Labi! Es jums pateikšu! Abus divus! Par salaupīto naudu mēs visi brauktu uz Īriju. Skūpstītu Blārneja akmeni. Nopirktu visu Klērs kauntiju. Es ar saviem diviem vīriem staigātu apkārt vissmalkākā zaļā zīdā. Mums būtu maza mājiņa, apaugusi ar vīteņrozēm, ar kaļķi balsinātām sienām, baltu akmens sētu... Mums būtu 3 guļamistabas, 3 līnijdroškas, 10 zaļas kazas, bet tikai viena gulta.

DET.: Jums nav nekādas vajadzības skūpstīt Blārneja akmeni. Jūs jau tagad esat sasniegusi augstu pļāpības līmeni. Mēģināsim notikumus restaurēt. Mēģināsim sevi iedomāties Jānīts vietā. Viņš ierodas aplaupīt banku kopā ar biedru, kas jau viņu reiz nodevis un kuŗa dēļ viņš bijis Sibīrijā. Viņa sieva ir Jānīša mīļākā un drošvien gatavojas Pīteri atstāt...

MOL.: Es nekad...

DET.: Pagaidiet, tas ir mans stāsts! Jūs varēsit to grozīt, noliegt vai papildināt vēlāk. Kā jau teicu: Pītera sieva gatavojas viņu atstāt. Nenoliegsim, ka tāda varbūtība pastāv. Jūs esat atnākuši kārtot bankas lietas. Kur visam būtu jāiet kā pa sviestu, pēkšņi jūsu priekšā stāv policija. „Rokas gaisā!” un viss pārējais! Merfijs? Nē! Pīters! Pīters ir viņu nodevis. Pīters ir vienojies ar policiju, nolādētais suns! Pīters grib tikt no viņa vaļā. Es nekad neesmu bijis Sibīrijā. Tā laikam ir briesmīga vieta. Jānīts pagriež stobru pret nodevēju, nobļauj kaut ko, ko neviens godīgs cilvēks nevar saprast, un nospiež pistoles mēlīti. Varbūt, ka viņš to darīja Jūsu dēļ... Mēs nekad neuzzināsim...

MOL.: (Nojauš, ko O’Šonesijs grib teikt. Viņas rokās parādās Rožu kronis) Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi. Tu esi svētīta starp sievietēm Un svētīts ir Tavas miesas auglis Jēzus...

DET.: Policija negaida, kamēr uz viņiem sāks šaut. Viņi šauj pirmie. Un tā no policija viedokļa operācija beidzās ļoti sekmīgi.

MOL.: Svētā Marija, Dieva māte...

DET.: Jānīts vajadzēja zināt, ka, šaujot vispirms uz savu biedru, viņš paraksta sev nāves spriedumu.

MOL.: Lūdz par mums, grēciniekiem...

DET.: Trīs sekundes ir vesela mūžība.

MOL.: Tagad un mūsu nāves stundā...

DET.: Un tomēr...

MOL.: Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā...

DET.: Es nezinu, kāds viņš bija draugs, bet viņš ir bijis labs nīdējs.

MOL.: (Skaļāk) Svētā Marija, Dieva māte, Lūdz par mums grēciniekiem Tagad un mūsu nāves stundā...

DET.: Jūs vēlaties glāzi ūdens?

MOL.: (Kliedz) Jūs viņus nogalinājāt? Jūsu policisti! Lai viņi smok ellē! Slepkavas! Svēta Marija, Dieva māte...

DET.: (Pārtrauc) Ne mēs. Jūs viņus nogalinājāt!

MOL.: Ko jūs muldat? Beidziet mani spīdzināt! (Skaļi) Svētā Marija, Dieva māte...

DET.: (Ļoti skaļi) Kā mūsu policisti tur gadījās?

MOL.: (Vēl skaļāk) Lūdz par mums, grēciniekiem...

DET.: KĀ?

MOL.: Tagad un mūsu nāves stundā.

DET.: (Kliedz) KĀ? Kā viņi tur gadījās? Nemelojiet Svētās Marijas priekšā!

MOL.: Es nezinu.

DET.: Kāds viņiem to pateica. Kurš?

MOL.: (Melo) Tas bija Pīters! Apmierināts?

DET.: Tas bija Pīters? Pīters paziņoja policijai, ka tādā un tādā dienā, tādā un tādā stundā notiks bankas aplaupīšana?

MOL.: Jā!

DET.: Kā viņš paziņoja? Ieradās personīgi? Rakstiski?

MOL.: Varbūt, ka rakstiski. Es nezinu.

DET.: Vai ar šo? (Viņš izņem no kabatas papīra lapu) Mēs to saņēmām pāris dienas atpakaļ. Te ir viss par uzbrukumu - kur, kad...

MOL.: Varbūt.

DET.: Un to rakstījis Pīters? Izgriezis pa burtiņam no avīzes, salīmējis vārdus un atsūtījis savu sludinājumu policijai?

MOL.: Ja jūs tā sakāt.

DET.: Kaut kas nesaskan. Viņš nemāk angliski rakstīt.

MOL.: Kas to teica?

DET.: Jūs. Te ir pāris burtošanas kļūdas, bet visā visumā es teiktu, ka to nav rakstījis ārzemnieks.

MOL.: Jūs ar visiem saviem merfijiem tikai minat.

DET.: Vēl viena lieta: ja es zinātu, ka mani spiedīs piedalīties laupīšanā, es mēģinātu policijai darīt zināmu, kas es esmu un kāds izskatos. Te nekas nav minēts. Jūsu Pīters taču nebūs bijis pašnāvnieks. Tas man liek domāt, ka oriģināli otrs laupītājs būs bijis kāds cits. Un es sev jautāju: kurš no visa šī bara māk angliski rakstīt? Ziniet ko? Tikai viens vienīgs vārds nāk prātā. Jūsējais! Varbūt jūs cerējāt, ka tā tiksit no Jānīts vaļā. Bet iejaucās Merfijs, vai ne?

MOL.: Jums nav pierādījumu! Jums ir tikai viens liecinieks - jūsu izfantazētais Merfijs! Es jums izsaku savu līdzjūtību!

DET.: Nav, nav tik traki, lai gan jūsu līdzjūtība mani aizkustina. Es jūsu atkritumu kastē virtuvē ieraudzīju vecu avīžu žūksni. Man vienmēr patīk pārlasīt vecas avīzes. Es neesmu gaišreģis, bet es domāju, ka mēs te atradīsim avīzi, no kuras ir izgriezti tieši tie burti, kas uzlīmēti uz lapas. Gribat derēt? (Viņš atver avīzi un tiešām: pret gaismu var redzēt izgriezto burtu vietas) Nu saki viens cilvēks! Tāda sagadīšanās? Summa suma-rum - manam priekšniekam briesmīgi patīk lietot latīņu izteicienus, bet viņam neviens neuzdrošinās teikt, ka „vice versa” neizrunā „viki verķi”. Jā, summa sumarum, tas ir: kopā ņemot īsumā: kāds - redzat, es vairs nesaku, ka tā esat jūs - kāds izgrieza no avīzes burtus, uzlīmēja tos uz papīra, lai paziņotu, kad notiks laupīšana, un nosūtīja to policijai. Līdz ar to „kāds” nevar tikt saukts pie atbildības, jo viņš vai viņa ir izpildījusi savus pilsoņa pienākumus.

MOL.: Nevar tikt saukts pie atbildības?

DET.: Nē. Mums nebūtu ne jausmas, kam pieder autora tiesības, ja atkal nebūtu iejaucies vecais, labais Merfijs. Avīzes vajadzēja sadedzināt, bet tas nenotika. Viņam šādas lietas padodas. Es dažkārt domāju, vai Merfijs nav īru velns. Kā jūs domājat? Jums ir kāds ieskats šajā lietā?

MOL.: Tas īru velns esat jūs!

 

EPILOGS

 

(Skatuve vēl arvien ir tumsā. O’ŠONESIJS, MOLIJA, SŪNAKLIS, JĀNĪTS)

BALSS: Police! Drop your... (Mūzika pārtrūkst. Atskan šāviens, tad vēl divi šāvieni pēc kārtas) Alright, alright! It’s all over...

(Visu runātāju sejas ir koncentrētā gaismā. Pārējā skatuve tumsā)

DET.: Es nekad neesmu varējis sociālistus atšķirt no anarchistiem. No sākuma viņi lasa Kārli Marksu un runā par cēlām lietām: brīvību, brālību un vienlīdzību, un, kad grāmatas izlasītas, sāk mest bumbas un brīvības vārdā laupīt un šaut policistus. Mēs, policisti, nekad neesam slēpuši, ka mums ārkārtīgi nepatīk, ka uz mums šauj. Mēģināsim sevi iedomāties Jānīša vietā. Jūs ierodaties aplaupīt banku kopā ar biedru, kas jau jūs reiz nodevis un kuŗa dēļ jūs esat bijis Sibirijā. Un tad jūs atklājat, ka bankā uz jums gaida paslēpusies policija! Jūs pagriežat stobru pret nodevēju, nobļaujiet kaut ko, ko neviens godīgs cilvēks nespēj saprast, un nospiežat pistoles mēlīti. No policijas viedokļa operācija beidzās loti sekmīgi.

MOL.: Viņi vismaz cīnījās par kaut ko. Viņiem bija sapnis - gāzt nelietīgo ķeizaru. Celt kautko labāku tās pasaules vietā, kur mazās tautas bradā ar kājām. Es to spēju saprast. Viņu cīņa bija arī mana cīņa. Viņu Latvija un mana Īrija. Mana Īrija ar savām dziesmām un nobalsinātajām zemnieku māju sienām, laukakmens sētām un grants ceļiem.

JĀN.: Viņam bija jāmirst! Viņš bija nodevējs, stukačs, špions, zemāks par tārpu. Kad viņu paņēma ciet, viņš sāka dziedāt un neapstājās līdz šai dienai.

SŪN.: Dievs ir mans liecinieks, ka es Jānīti nenodevu. Es nodevu viņa vietā kādu citu. Es izdzēsu kādu jaunu dzīvību, kas Revolūcijai bija nenozīmīga. Es to nožēloju. Es viņu ienīstu. Viņš atņēma man, kas man bija mīļš un dārgs, un pameta to renstelē.

MOL.: Jānīts? Viņš ēda mūsu maizi, dzēra mūsu tēju un gulēja uz mūsu kušetes. Viņš bija brutāls sava labuma meklētājs, kas nespēja nevienu mīlēt. Varbūt tikai revolūciju. Viņam vajag tikai, kas viņu pabaro, izgulda, pamīlē, kamēr gadās kāda labāka pie rokas. Es viņu neprecētu, ja viņš būtu vienīgais vīrietis zem Dienvidu Krusta, bet es esmu tikai sieviete ar miesu un asinīm. Pīters bija labs ar mani. Vai manos gados Pelnrušķīte vēl sapņo par princi? Ka 3. lieluma stikla tupelīte derēs 7. lieluma kājai? Ne jau, ka es ņemu pirmo, kas nāk pretim. Ja vien kaut cik sader, mīlestību var pieciest.

DET.: Es esmu domājis un domājis... viņam vajadzēja zināt, ka, šaujot vispirms uz savu biedru, viņš paraksta sev nāves spriedumu.

Es nezinu, kāds viņš bija draugs, bet viņš ir bijis labs nīdējs.

JĀN.: Kas tur ko brīnēties? Revolūcija apēd savus bērnus. Arī es reizē esmu kanibāls un nolemts apēšanai. Vai es varu atļauties sirdsapziņu? Es nevaru sevī iznēsāt visas pasaules sāpes. Tad es būtu pops, ne revolucionārs.

DET.: Policijai vienmēr pieder pēdējais vārds. Tas nav tikai Austrālijā. Mums nebūtu ne jausmas, ka tiek plānotas tādas negantības, ja vien nebūtu iejaucies vecais, labais Merfijs ar savu likumību. Vienmēr kautkas saies greizi pat vislabāk plānotās lietās un reizēs, kad to vismazāk gaida. Viņam šādas lietas padodas. Es dažkārt domāju, vai Merfijs nav īru velns? Kā jūs domājat? Jums ir kāds ieskats šajā lietā?

 

Priekškars.