Jaunā Gaita nr. 210, septembris 1997

 

 

FONA MATERIĀLI

1905.g. Revolūcija. Fons Ulža Siliņa lugai Zem Dienvidu Krusta.

 

„Latviešu lielā revolūcija”, tā to apzīmē Uldis Ģermānis. Degpunkts bija notikumi 22. janvārī Pēterpilī, kur karaspēks atklāj uguni uz strādnieku gājienu, nogalinot vai ievainojot pāri par 400 cilvēku. Divas dienas vēlāk 26. janvāri (13. janvāri pēc vecā stila) Rīgā pie Daugavas tiltiem bez brīdinājuma līdzīgi mirst 80 vīru, ap 200 ievainotu. Jānis Akurāters piemiņai saraksta „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, kas kļūst revolucionāra himna. Sekojošos mēnešos latviešu sociāldemokrātu vadībā Latvijā, pretēji Krievijai, šī kustība iesaista arī lauciniekus un kļūst par visas tautas sacelšanos. Tiek nodedzinātas 122 muižnieku pilis, paziņo, ka muižnieku privilēģijas atceltas, skolās jāmāca latviešu valodā, Latvijai prasāma pašvaldība, bet Krievijā jāsasauca vēlēta satversmes sapulce. Vienreizēja šais lēmumos bija aktīva sieviešu līdzdalība pilntiesīgi balsojot sanāksmēs. Tomēr Krievijā revolūcija izplēn, drīz sodu ekspedīcijas virzās uz Latviju, simtiem cieš nāves sodu, 3000 izsūta uz Sibīriju, un ap 4000 bēg uz rietumiem, Angliju, Ameriku, pat uz Austrāliju, no kurienes daudzi turpina aktīvu politisku darbību.
(Red:J.Z.)

Anglijas avīžu slejas 1910. gadā bija pilnas ar latviešu revolucionāru varas darbiem - aplaupīšanas mēģinājumu un slepkavībām Tothemā, Haunsdiča ielā (Tottenham outrage - varmācība), un kauju Sidnejas ielā, Londonā.

Londona jau no 19.g.s. sākuma bija ievērojams pretcara kustības centrs, bet pēc 1905.g. revolūcijas šī pilsēta mudžēt mudžēja no žīdu, krievu bēgļiem un baltiešiem, šie cilvēki veidoja savu getto īstendā (East End). Dzīves apstākļi bija neiedomājami slikti - bezdarbs, mazas algas, gaŗas darba stundas, piedevām angļu sabiedrības tradicionālā neuzticība pret imigrantiem, plus arodbiedrību liktie šķēršļi uz labāku darbu.

Londonā darbojās daudz un dažādas revolucionāru grupas, no kuŗām galvenās bija: a) anarchisti, kas komplektajās no individuālistiem un nepadevās nekādai partijas disciplīnai, b) marksistu dibinātā Krievu Sociāldemokrātu strādnieku partija, c) Sociālistisko Revolucionāru partija.

Lai turētu uz revolucionāriem aci, Londonā darbojās cara slepenais dienasts Ochraņa, kas bija pamatīgi iefiltrējusies visās pagrīdes organizācijās. Viņiem bija nevien ziņotāji, bet ari aģenti-provokātori. Ochraņas aģenti bija pasargāti no likuma pat tad, kad viņi bija pastrādājuši kopā ar revolucionāriem kriminālnoziegumus.

1909.g. sākumā daži latviešu bēgļi nodibināja terroristu organizāciju „Liesma”, kuŗai bija samērā neformāla, internacionāla struktūra. Organizācijā ir bijuši apmēram 28 cilvēki. T.s. „Liesmas” 5. grupā bijuši tikai latvieši.

Totenhamas incidentā piedalās divi jauni iatvieši - Jēkabs Lepidus un Pauls - Elefants - Hefelds. Viņi gaida pie Schnurmaņa gumijas fabrikas vārtiem parādāmies kasieri ar algām. Viņi nolaupa 80 mārciņas un bēgot nogalina vai ievaino 6 cilvēkus, starp kuŗiem ir ari policisti un 10.g. vecs zēns. Abi teroristi cīnās līdz pēdējai patronai un tad izdara pašnāvību.

Fricis Svars, Jēkaba Petersa brālēns, no Londonas atgriežas slepeni Rīgā, kur viņu 1910.g. apcietina slepenpolicija. Viņam izdodas noslēpt savu identitāti un viņu atbrīvo pret drošības naudu. Viņš atbēg uz Londonu un mēģina sagrabināt kopā pietiekami naudas, lai ar sievu, kas vēl ir Rīgā, emigrētu uz Austrāliju. Viņš sastop jaunu zīdieti, Lubu Milšteinu, un sāk dzīvot ar viņu kopā. Bet Fricim ir savāds draugs - Pēteris Piaktovs, pazīstams kā Pēteris Krāsotājs (Peter the Painter). Viņš ir dzimis Kuldīgā kā Jānis Jakle. Ieradies Marseļā 1908.g., kur strādājis par krāsotāju un uzturējis sakarus ar anarchistiem. Aizmuguriski notiesāts par piedalīšanos 1905.g. revolūcijā. Taču viņš ir un paliek enigma. Ir iemesls domāt, ka viņš ir Ochraņas provokātors. Viņš ierodas Anglijā un dzīvo pie Friča Svara un Lubas Milšteinas. Šī vieta kļūst par 5. grupas pulcēšanās vietu. Visi nēsā pistoles speciāli šūtās kabatās. Ne Fricim, ne Pēterim ir regulārs darbs. Mītiņi notiek latviski, lai Luba nesaprot, kas notiek. Pēteris spēj grupas locekļus apvienot politiski un ir galvenais plānotājs, bet pats viņš laupīšanās nepiedalās. Plānu izvedējs ir „Liesmas” vadītājs Juris Gardšteins. Viņš ir perfekts palīgs, ja kāds cits veic plānošanu un organizēšanu.

Liela stila laupīšanai tiek izvēlēts Harisa zeltkaļa veikals Haunsdičā. Veikals atrodas laukumiņā, no kuŗa ārā ved maza ieliņa. Veikalam abas blakus mājas noīrē Fricis Svars un Maksis Smollers, viena no tām ir noliktava un nav apdzīvota. Gardšteins konstruē primitīvu liesmas griezēju. Plāns ir cauri mūŗa sienai ielauzties telpā, kur atrodas veikala seifs. Grupa sadalās divās maiņās. Ielaušanās notiek sabata laikā, taču ziemas naktī kalšanas troksnis ir ļoti skaļš. To dzird kaimiņi un ziņo policijai. Ierodas jauns policists Viliams Paipers (Piper). Viņš pieklauvē pie vienas no noīrētajām mājām. Durvis atver Gardšteins. Pēc G. izturēšanās Paipers saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš noprasa, vai G.sieva esot mājās? Negatīvu atbildi saņēmis, viņš saka, ka pienākšot vēlāk un ātri dodas prom. Kaķis ir no maisa ārā!

Jaunais policists satiek vēl divus policistus un lūdz, lai viens no viņiem uzmana laukumu un otrs zeltkaļa veikalu, kamēr viņš atgriežas ar palīgspēkiem, bet nebrīdina policistus, ka noziedznieki jau zina, ka policija ir viņiem uz pēdām.

Paipers ierodas ar 5 policistiem, 2 jau ir uz vietas. Viens no viņiem dodas uz No 11. Atkal durvis atver Gardšteins.

Policisti ieiet trepju telpā un vēlreiz prasa, vai te kāds strādā. Nē! Vai varot paskatīties mājas aizmugurē? Jā!

- „Rādi ceļu!”

- „Šeit!” un G. rāda uz istabu. Viens no policistiem tur ieiet. Pa aizmugures durvīm ātri ienāk Peterss un ar šāvienu nāvīgi ievaino ienācēju. Gardšteins arī atklāj ar pistoli uguni uz neapbruņotajiem policistiem, kas tagad nonākuši krustugunīs. Viens no policistiem ievainots izstreipuļo uz ielas, otrs saņem ievainojumu kājā, trešais -sirdī. Kāds no policistiem patveras mājā pāri ceļam un nekā nedara, lai palīdzētu biedriem. Terroristi tagad metas ārā no mājas, šaudami uz visu, kas vien kustas. Viens no policistiem metas virsū Gardšteinam un mēģina atņemt pistoli. Viņš saņem 4 šāvienu kājā. Peterss vēl viņam 2 reizes iešauj mugurā. Uz nāvi ievainotais policists norauj Gardšteinu sev līdzi zemē, un Maksis Šmollers viņam netīšām iešauj mugurā. Ievainoto Gardšteinu Peters un Dubovs aizvelk uz Pētera Krāsotāja istabu Grove ielā. Tur priekšā ir Pēteris un Fricis Svars. Lode G. ir gājusi cauri krūtīm. Viņš ir lielās sāpēs, bet pie samaņas. Viņu kopj Ļuba un viņas draudzene Sarafrasjonski. Vīrieši izklīst. Kad Ļuba paliek histēriska, Sara viņai iedod savas istabas atslēgu, un pati paliek pie ievainotā.

No rīta G. veselības stāvoklis ir jau kritisks. Sara dodas pie Ļubas un prasa, vai viņa pazīst kādu ārstu. Ļuba atceras, ka redzējusi netālu kāda ārsta izkārtni. Viņas abas nonāk pie Dr. Scanlona. Ārsts viņam paraksta morfīnu. Sara iet ārstam līdzi, lai paņemtu zāles. Nesaprotamu iemeslu dēļ ārsts neziņo par ievainoto policijai.

Sara iedevusi G. zāles, steidzas pie Hofmaņa un pārējiem pastāstīt, kas noticis. Viņa pa ceļam savāc Lubu un abas atrod, ka G. ir miris. Abas panikā vēlreiz skrien uz Hofmaņa dzīvokli. Tur ir tikai Hofmanis, pārējie slēpjas. Viņš atsakās atklāt, kur. Tad ierodas Pavels. Ļuba izmisusi lūdz viņu un Saru vēlreiz atgriesties Grove ielā, lai savākatu dokumentus. Pati dodas uz kādu citu dzīvokli, kur atrod priekšā Pēteri Krāsotāju. Pēdējais ir nolēmis bēgt. Viņš aizņemas no Lubas nelielu summu un pazūd uz visiem laikiem.

Izceļas neaprakstāms sašutuma vilnis un sauciens pēc atriebības. 3 policisti ir beigti un 2 ievainoti. Emigranti sagaida pogromu un saslēdzas kā viens. Tas padara policijas darbu ļoti grūtu.

Policija beidzot atklāj, ka Fricis Svars un Sokolovs ir apmetušies otrajā stāvā, Sidnejas ielā No. 100. Policija zina, ka viņi ir „bruņoti un bīstami”.

Nolemj, ka uzbrukums sāksies 3. janvārī. Policijai nav nekāda darbības plāna, nedz viņi mēģina sameklēt tulku un uzsākt sarunas. Vispār traģēdijai pamatus liek pati policija. 1910.g. 4. janvāra rītā maza, bet bruņota policistu grupa iezogas Sidnejas ielā un nosprosto bloku, kuŗā atrodas No. 100. Policija ir bruņota ar vecmodīgiem revolveriem un primitīvām šautenēm. Terroristiem ir modernas Mauzera automātiskās pistoles.

Policija evakuē visus bloka rezidentus, ir pilnīgi neiespējami, ka abi revolucionāri nekā nebūtu pamanījuši. Šinī brīdī policija aplenc māju un okupē pirmos divus stāvus. Neviens neuzaicina abus revolucionārus padoties.

Policija atstāj māju, sapulcējas nama priekšā un mēģina nospriest, ko darīt tālāk.

Pateicoties policijas stulbumam, revolucionāru rīcībā tagad ir visa māja, ne vairs tikai 2. stāvs. Policija ātri konstatē, ka tās ieroči nevar sacensties ar revolucionāru ieročiem. Neliekas arī, ka abiem latviešiem trūktu munīcijas. Viņi lūdz komisāra Vudhausa (Woodhouse) atļauju pieprasīt regulāro kaŗaspēku, kas ir stacionēts Londonas Tornī (Tower). Komisārs zvana iekšlietministram (Home Secretary) Vinstonam Čerčilam (Winston Churchill). Pēdējais dod atļauju lietot visus līdzekļus. Drīz ierodas 17 skotu gvardi, ko komandē leitnants un divi apakšvirsnieki. Gvardi ir bruņoti ar Lee-Enfield šautenēm. Arī policijai pienāk papildspēki. Nepārtrauktais šāvienu troksnis ir pievilcis milzīgus skatītāju barus, kas nepārtraukti aug. Līdz ar viņiem arī policistu skaits.

Pēcpusdienā incidentā ir iejaukti 1000 policistu un kareivju, kas darbojas dažādās kapacitātēs. Cilvēku bars sastāv no tūkstošiem, kuŗu starpā ir arī slepenpolicija, lai izjauktu varbūtēju atbrīvošanas mēģinājumu. Pusdienas laikā ierodas pats Čerčils, lai gan operāciju personīgi nevada. Kāds reportieris vēlāk raksta, ka viņš apbrīno Čerčila nemaldīgo spēju operācijas laikā būt vienmēr fotokameras priekšā. Čerčilu skatītāji saņem naidīgi, galvenokārt liberālo imigrācijas likumu dēļ.

Atved ložmetēju. Incidents beidzas tieši tad, kad piebrauc zirgu vilkti lielgabali. Plkst. 13.00. mājas augšstāvs sāk degt. Neviens nezina, kā uguns izcēlusies. Iespējams, ka pāršauts gāzes pievads. Drīz no mājas ir palicis tikai skelets. Iekšpusē atrod 2 pārogļojušos līķus - vienu ar lodi pakausī, otru nosmakušu dūmos. Policija ir apmierināta. Viņu gods ir atriebts.

Pasaules prese par šo notikumu zirgojas. Vācija indīgi piezīmē, ka viņiem nevajadzētu 1000 viru, lai pieveiktu 2 cilvēkus. Tā beidzas Sidnejas ielas kauja.

Lugā minētais Jānīts ir vēsturiska persona, alias Augusts Marens, alias P. Džonsons. Abi brāļi Džonsoni kopā ar brāļiem Dregeriem un jauno žīdieti Zaru Līgumu dodas uz Austrāliju. Viņu gaitām ir izsekojis F. Klarks (Clark) savā grāmatā The-will-o'-the-wisp. Starp viņiem Jānīts ir vienīgais „Liesmas” loceklis. Viņš Londonā sadraudzējas ar latviešu jūrnieku Ernestu Dregeru. Jānits dzīvo pie kādas žīdu ģimenes kā īrnieks. Otrs īrnieks ir Fredis Džonsons kā Līguma kundzes mīļākais. Ģimenē ir 17 g. veca meita Zara, kuŗai piegriež uzmanību visi trīs. Lai gan Dregers nav ne britu, ne Austrālijas pilsonis, viņam atļauj sponsorēt savus brāļus no Rīgas un Jānīti un 17.g. veco Zaru Līgumu kā legālus migrantus. Kamēr Dregers ir Austrālijā, Jānīts bauda Zāras labumus. Līguma kundze grib šo afēru izjaukt, bet Jānīts draud nogalināt ir māti, ir mātes jauno mīļāko. Visi jaunie emigranti laimīgi sasniedz Frīmentli (Freemantle), kur viņus sagaida Ernests, un tūlīt sāk pildīt Zāras laulātā drauga funkcijas. Jānīts nesaka ne vārda. Viņi visi dzīvo teltīs un strādā pie kāda farmera. Drīz sākas naidi Zāras dēļ.

Vēlāk Dregers, Džonsons un Jānīts naturalizējas un dien Austrālijas armijā Vidējo austrumu un Rietumu frontēs. Jānīts pat izpelnās Militāro medaļu. Viens no Dregeru brāļiem frontē zaudē kāju. Pēc kaŗa Ernests apprec Zaru, strādā farmā un audzina 6 bērnus. Viņš mirst 1944.g.

Izvilkumi no zēģeļkuģa jūrnieka R. Spurou no Bolderājas stāsta.

Kad es ierados 1910.g. Dienvidaustrālijā, satiku pulka latviešu jūrniekus: matrožus un kurinātājus, spriežot pēc arodbiedrības saraksta ap 360. Viņi brauca uz Austrālijas krasta kuģiem. Starp viņiem bija 4 tālbraucēju kapteiņi. It īpaši viens no viņiem bija iecienīts kā no komandas, tā kuģa īpašniekiem - Herberts Tomsons. Pēc nostāstiem viņš nāk no Salakas un bijis te kopš 1895.g. Esot sarakstījis savus memuārus, kas esot Port Piri Public Library.

Latviešu jūrnieki jau toreiz būvēja savām zvejām laivas, kuģus un nodarbojās ar zvejniecību Spencer Gulfā. Cik militanti bija tautieši, var spriest no tā, ka vairāki no viņiem piederēja krievu revolucionāru pulciņam Port Pirijā un ka bibliotekārs bija R. Spurous. Starp citiem bija labi pazīstams ari J. Polis (no Kokneses) ar pieņemto vārdu Brown. Gājis jūras skolā Mīlgrāvī. Ari J. Meļķis, R. Griguls (radnieks rakstniekam Grigulim), Kapteinis Švede, Bandinieks. Meļķim bija stūrmaņa diploms, bet Austrālijā to neatzina. Ieradies Sidenejā 1911.g., kur bija nodibinājies Latviešu pulciņš kādus 10 gadus atpakaļ.

Tā kā ap to laiku latviešu sievietes Austrālijā nebija, daudz tautiešu precējušies ar austrālietēm. Ieviņa sieva bija īru izcelsmes, progresīva sieviete. Vēlāk, kad latvieši un latvietes sāka vairāk iebraukt Austrālijā ap 1928-30 gadu, viņa dažai labai latvietei izpalīdzēja, it sevišķi darbu meklējot, un cik varēja tulkoja. Tā kā Ieviņām bija pastāvīga dzīves vieta, bet pārējie latvieši gandrīz visi bija jūrnieki atbraucot malā satikšanās vieta bija pie Ieviņa. Kādā gadā Ieviņš mira, neatceros. Tā kā satiksmes vieta bija Argyle Pl., tur ari pienāca latvieši pēc Ieviņa nāves. Vēlāk Ieviņa sieva apprecējās ar W. Cīruli.

Dažus vārdus par Spurou pašu. Vārds jāraksta ar „u” galā, ne ar „v”. Par to viņš bieži dusmojās, ka krievu pasē viņu ierakstīja par Spurov. Viņš ir vecs jūrnieks, mīl parunāt par buru kuģiem, zina nosaukumus visām šņorēm un virvēm uz zēģelniekiem. Savā laikā labi pelnījis, braukājis par bocmani, vecos laikos lādējis dzelzceļa vagonos kviešu maisus - sezonas darbs. Bijis par „stevedoru foremani”. Viena nelaime - pudele! Tur aizgājusi viņa lielā peļņa. Dzīvo pusbūvētā šķūnī uz pensiju. Zemi viņš jau nopircis sen, cerēdams uzbūvēt vēl māju, bet šķūnis kā stāvējis toreiz, tā stāv. Pārdzīvojis 3 sievas, dzeŗ un pipo uz nebēdu, mīl dūšīgi uzkost. Viņam ir apaļa seja kā mēnesis un vienmēr smaids uz lūpām. Pašlaik viņš runā braukt atpakaļ mājās. Esot apnicis vienam pašam dzīvot. Vai viņš to runā nopietni vai pa jokam, nezinu, bet uz viņa zemes ir izkārtne „For sale”. Tāpēc par viņu tik daudz rakstu, ka viņš ir gandrīz vienīgais no vecajiem latviešiem.

Protokola grāmatā 1920.g. par sekretāru parakstījies Prinģis. Es par viņu nekā nezinu. Pēc Prinģa aiziešanas par sekretāru bijis Jānis Meļķis. Dzimis Cēsu apriņķī. Saimnieka dēls. Gājis Mīlgrāvī Jūŗas skolā. 1905.g. revolucionārs. Latviju atstājis nelegāli. Ap to laiku gandrīz uz katra kuģa, kur komandā bija latvieši, ap 10-12 cilvēku bija bēgļi.

J. Meļkis, rosīgs, miermīlīgs cilvēks. Bieži mīlēja savās vecuma dienās parunāt par 1905.g. un kā kazaki viņus ielenkuši mežā. Apzinīgs cilvēks, palīdzējis kur un kam varējis. Iesauka „Profesors”. Kādā gadā viņš apprecējās, nezinu, bet kad es ierados Sidnejā, viņam jau bija 2 g. veca meitiņa. Ja Meļkis būtu citāds cilvēks, laulība būtu izbeigusies. Viņš precēja katolieti, domādams to dabūt lēnā garā savā pusē, bet tas neizdevās. Viņa palika pie sava. Sievas brāļi un citi radi viņu gadriz nicināja. Sauca par „Bolshi” no vārda „boļševiks”. Neticēja, ka viņu sauc Meļkis. Viņa vārds esot Melikoff, jo visiem krieviem beidzoties uz „f”.

Viņš bija savā ziņā ari tipisks - cigaretes galiņš vienmēr starp lūpām, vai tas kūpēja vai ne. Pelnus vienmēr bēra sev kabatā. Bieži vien ar neskūtu bārzdu, kaklu saite pavirši sasieta, valoda drusku stostījās, it sevišķi sapulcēs, kad iznāca kāds strīds, it sevišķi politikā. Viņš piederēja arī Krievu pulciņā un austrāliešu organizācijā.

Vēlāk piedzima vēl viena meitene, vārdā Valda, kuŗu es reiz mācīju dziedāt „Jānīts mans, Jānīts mans, es Jānīša līgaviņa”. Nezinu, vai viņa to vēl atmin. Vecākai meitai Olgai laikam 5 bērni, Valdai 8 vai 7. Jauniem daudz pēcnācēju. Atceros, ka reiz pēc sapulces aicināju Jāni pie mums uz pusdienām, parasti viņi atsacījās. Jāejot mājās. Bet kad pieminēju, ka sieva gatavo pīrāgus vai kāpostu zupu, es ievēroju, ka Jānis norija siekalas un pierunāt viņu nenācās grūti. Savās mājās viņš tādus ēdienus nedabūja. Meļkis bija goda virs, labs tēvs un apgādnieks saviem bērniem.

Ap 1962.g. Jāni aizveda uz slimnīcu, kur viņš mira. Paglabāja viņu kā katoli ar visām ceremonijām, kur bija ari latviešu katoļu mācītājs St. Gaidelis, ar kuŗu pēc bērēm man iznāca vārdu pārmaiņa. Vieglas smiltis Jāni! Ja būtu vairāk tādu cilvēku, tad pasaulē būtu labāka dzīve.

Tālākās piezīmes skaŗ vēlākos laikus.