Jaunā Gaita nr. 211, decembris 1997

 

ZEM DIENVIDU KRUSTA TELEVĪZIJĀ

Ir karsts jūlija rīts Rīgā. Gan ne gluži tik svelmaini sutīgs kā Sidnejā, kur risinās Ulda Siliņa lugas Zem dienvidu krusta darbība, tomēr grimētāja vēl un vēlreiz pūderē manu nosvīdušo pieri un degunu. Pareizāk sakot, ne manu, bet detektīvseržanta Patrika O'Šonesija profesionāli jūtīgo degunu, kas kopā ar savu īpašnieku pēc pāris minūtēm ieradīsies bankas apkopējas Molijas Malones dzīvoklī, lai "apostītu" kādu baismīga nozieguma iespējamo līdzdalībnieci. Vienā no Rīgas centra mājām iekārtotais Molijas dzīvoklītis tā pieblīvēts ar gadsimta sākuma mēbelēm, televīzijas videokamerām un prožektoriem, ka jābrīnās, kā tur vēl pietiek vietas operatoriem, gaismotājiem un skaņu techniķiem. Vienbrīd man pat rodas klusas aizdomas, ka mēs ar Molijas lomas tēlotāju Rēziju Liepiņu šajā burzmā būsim lieki un nevajadzīgi. Beidzot uzņemšanas laukumā parādās ari Rēzija un, vēlreiz atkārtojuši pirmās ainas tekstu, esam gatavi filmēšanai. Bet tad režisors Ģirts Nagainis paziņo, ka vispirms tuvplānā tikšot filmētas manas kājas - kā detektīvseržants ienāk pagalmā, kā kāpj augšā pa kāpnēm un ieiet dzīvoklī. Un te nu sākas pirmās grūtības. Nekādi nevaru nosoļot režisoram pa prātam. Te viņam manu kāju kustības liekas neizteiksmīgi lēnas un nemērķtiecīgas, te pārāk ātras un vieglprātīgas... Maršēju turp un atpakaļ krietnu pusstundu, līdz atskan ilgi gaidītais: "Paldies! Nofilmēts! Ejam tālāk!" Bet tas ir tikai pats sākums. Līdz filmas pēdējam skatam - vēl patiesi ejams grūts un sarežģīts ceļš.

Ulda Siliņa luga mani ieinteresēja jau tad, kad tā kopā ar citiem latviešu oriģināldrāmaturģijas darbiem cīnījās par uzvaru Latvijas Nacionālā teātra izsludinātajā lugu konkursā. Valdzināja spilgtie raksturi, asprātīgie dialogi, intriģējošais sižets un Uldim tik raksturīgais paradoksālais humors. Svarīgi likās ari tas, ka luga atklāja kādu mums mazpazīstamu vēstures lappusi - pēc 1905. gada revolūcijas uz Austrāliju emigrējušo latviešu tālākās dzīves gaitas.

Diemžēl, kopumā žūrijas komisijas lēmums nebija Ulda Šiliņa darbam labvēlīgs. Bet, kā saka, nav ļaunuma bez sava labuma. Par lugu ieinteresējās Latvijas televīzija, un nu jau pavisam drīz tās iestudējumu varēs skatīt visa Latvija, bet videokasetēs ierakstītu - arī citur pasaulē. Esmu gandarīts par iespēju piedalīties šajā darbā, tēlojot Patrika O'Šonesija lomu, bet galvenais, patiesi priecājos, ka vēl viena svešatnes latviešu dramaturga luga atradusi savu mājvietu Latvijā.

Vēlot visu labu lugas Zem dienvidu krusta gaitai pie lasītājiem un skatītājiem,

 

Edmunds Freibergs