JG212 Maimonis Mieriņš. Dažas piezīmes par Mondriana izstādi Londonā

Pirms ieiešanas nākošajā gadu tūkstotī, bet ar nelielu atskatu nesenajā pagātnē, kļūst skaidrs, ka mūsu gadsimta mākslas seju ir veidojusi abstraktās mākslas koncepcija, atstājot paliekošas dizainiskās pēdas visā sadzīvē. Holandiešu gleznotājs un mākslas teorētiķis Pīts Mondrians (1872-1944) bija viens no tās specifikas veidotājiem. Nav sagadīšanās, ka Teita (Tate) galerijā Londonā apskatāma retrospektīva Mondriana izstāde „No dabas uz abstrakciju”, ar 70 zīmējumiem un gleznām līdz 30. novembrim. Tur vienkopus savāktais darbu skaits nāk galvenokārt no Hāgas mākslas muzeja (Gemeente-museum) Holandē un pietiekoši labi parāda viņa māksliniecisko centienu gaitu.

Starp citu izcilā izstāde arī iznīcina diezgan bieži dzirdēto kritiku par Mondriana mākslu, īpaši tās abstraktā perioda jaunradi. Proti, tā esot pārāk intelektuāla un bez jūtām. Protams, tā var domāt tikai pavirši pazīstot viņa darbus, ko īsteni šinī gadījumā nevar pārmest tāpēc, ka ārpus Holandes plašākai apskatei pieejamais „mondrianu” skaits ir visai mazs. Skatītāju reakciju uz jebkāda veida mākslu vienmēr ir un būs subjektīva. Tā ir normāla parādība, taču problēma te ir pavisam cita.

Tieši Mondrians vispilnīgāki iemieso ne tikai šī gadsimta tēlotājas mākslas virzību, bet arī vizuālās izteiksmes valodas būtiskumu un jēgu. Neskatoties uz to, zināmās aprindās joprojām valda negatīvi ieskati par visu abstrakto mākslu, vienalga no kādiem avotiem tā nāktu, tai pašā laikā bez ierunām pieņemot mūzikas abstrakciju kā pašam par sevi saprotamu lietu.

Pīts Mondrians dzimis ļoti reliģiozā kalvinistu ģimenē, kuŗas īpatnēji puritāniskā gaisotne palīdzēja veidot askētisma iekrāsoto dzīves uztveri. Taču agrīnā vēlēšanās kalpot baznīcai tiek ātri atmesta. Šo viņa mentālitātei nepieciešamo vajadzību apmierina pievēršanās teosofijai. Mondrians paliek tās mācībām uzticīgs visu mūžu. Īsu brīdi viņš strādā par palīgskolotāju sava tēva vadītajā skolā, bet jaunrades instinkta dzīts, drīz vien iestājas Hāgas mākslas Akadēmijā studēt glezniecību.

Šī perioda ainavas ir tonālas un izjusti gleznotas vietējas skolas garā klusinātos pelēkos un zaļganos toņos. Mondrians necenšas dabu kopēt jeb atdarināt, drīzāk analizēt tās struktūras elementus, pieeja, kas tipiska visai viņa mākslai. Pie tādām domām viņš nonāk samērā ātri, jo gleznojot tieši no dabas, kā teikt, mākslinieks „par daudz redz”. Tāpēc ir absolūti nepieciešama formu vienkāršošana, to analize, visam uzliekot savas personības zīmogu.

Pēc iepazīšanās ar impresionistu gleznošanas veidu, Mondriana palete paliek spilgtāka, krāsas dzīvākas. Kādu laiku glezno arī pēcimpresionistu technikā, tad fauvistu un simbolistu garā, bet pēc pārcelšanās uz Parīzi viņa interesi saista kubisma idejas. Tās deva pirmos impulsus uz tīro abstrakciju, lai gan tas nebija kubistu ideoloģijas īstais nolūks. Tomēr Mondriana ceļš uz abstrakto glezniecību bija daudz sarežģītāks, ko tik uzskatamā veidā parāda izstādes ekspozīcija.

Eksponētie darbi aptveŗ periodu no 1900-1944. gadam. Tie tūlīt izkliedē ieviesušos uzskatu it kā agrajiem un vēlākā laika darbiem neesot nekā kopēja. Agrīnajām ainavām un melno režģu abstrakcijām izteikti kopīgs ir to emocionāli ekspresīvais aspekts un pulsējošā enerģija. Jau ainavās var just vēlākā laika abstrakciju tālas ieskaņas. Vai tam būtu kāds sakars ar Holandes relatīvi vienmulīgo dabu, kuŗas bezgalīgā līdzenuma horizontālu pa laikam akcentē un dursta koku, māju vai dzirnavu vertikāles?

Mondrians iepazīstas ar kubisma idejām īstā laikā. Ja kubisti bija aizrāvušies ar dažādu leņķu un plākšņu saspēlēm, tad Mondrians jūt vajadzību iet soli tālāk. Viņš apsveŗ iespējas konstruēt gleznu, attālinoties no pazīstamām dabas formām.

Šai ilgstošai attīstības procesa gaitai vislabāk var izsekot, aplūkojot ilgā laika posmā gleznotās ekspresīvās koku studiju sērijas. Mondriana interesi nesaista koka „portrets”, bet gan tā zaru mozaīkas un krāsu telpas radītā saspēle. Tās neatlaidīga vizuālo efektu izpēte visos gada laikos un atmosfēriskos apstākļos Mondrianu lēnām izved caur simetrijai un asimetrijai pie telpiskām ovālu gleznām. Sākotnējais izteiksmes spēks un lielā emocionalitāte nav pazaudēta. Taisni otrādi, to intensitāte nemitīgi pieaug tāpēc, ka šo efektīvo vizuālo slēdzienu veidoli ir organiski izauguši no ilgstošām dabas struktūras studijām. Nākošais pilnais solis uz abstrakciju ir tikai laika jautājums.

Tikpat loģiski pie tīrās abstrakcijas var novest arī krāsu mijiedarbes studijas (sk. „Krāsu mijiedirbe”, Jaunā Gaita nr. 68, 1968. g.), bet ne Mondriana gadījumā. Teikto varētu ilustrēt apmēram šādi. Piemēram, uzgleznoti sarkani āboli uz zaļa galdauta rada varenu krāsu pretstatu konfliktu. Diemžēl visā pilnībā baudīt šo mijiedarbes brīnumu burtiski nobremzē āboli un galdauts. To attēli, kā par nelaimi, nepārtraukti atgādina un liek domāt par uzgleznotiem priekšmetiem, tādejādi nepieļaujot netraucētu koncentrēšanos uz sarkanās un zaļās krāsas saspēli.

Neizšķirto situāciju varētu atrisināt formāli. Piemēram, ar pašauru sarkanu svītru pāršķeļot zaļo laukumu, pēkšņi tiek radīta jauna realitāte, jauna pasaule, kur noskaņotas krāsu attiecības pašas par sevi ir pilnvērtīgas emociju un vizuālo ideju nesējas.

Nav šaubu, ka tieši melno režģu sēriju abstrakciju paraugi visefektīvāki pārstāv nobriedušo Mondriana mākslu. Lai gan ārēji vienkārši, svinīgi monumentāli un dzīvnieciskas enerģijas pielādēti, tomēr būtiski tie ir ļoti komplicēti. Vienkāršība jau vienmēr ir sarežģīta.

Šo izteiksmīgo gleznu melno līniju jeb režģu sadalītos baltos taisnstūros, dažreiz kvadrātos, dizainiski izmeklētās vietās ieklātas vairākas primārās krāsas, reizēm pat tikai viens ar kādu primāru krāsu, kā tas redzams „Kompozīcija ar zilo” (nr.70). Te neatrast arī opartam tik svarīgo asi griezīgo formu precīzitāti. Viss ieklājums ir pabiezi iestrādāts un nes sevī nepārprotamas rokraksta iezīmes. Pārmest Mondrianam bezpersonisku gleznu apdari ir vienkārši absurds. Vispārējais rezultāts ir perfekcija, ilgstošas izpētes atziņu summējums un vizuāls sensuālisms, īsts meditācijas paraugs. Reprodukcija izmantota izstādes kataloga vākam un plakātam.

Nevarētu teikt, ka šīs abstrakcijas būtu pārlaicīgas. To vizuālais impakts nav arī tikai ilūzija, drīzāk plastiskums, ko nevar ignorēt. Tie ir personīgas vīzijas caurausti. Lai dalītos ar šo darbu pārdzīvojuma tiešumu, situācija liek skatītājam atrast pašam savu equilibrium nostabilizētā strukturālā formu un krāsu attiecību saspēlē. Pats Mondrians jau saka, ka viss esot „relatīvs”.

Otrā pasaules kaŗa sākumā kādā uzlidojumā Londonai tiek izpostīta viņa studija. Mondrians tūlīt sāk meklēt iespējas aizbraukt uz Ameriku, kur ražīgi pavada mūža atlikušos pāris gadus. Ja līdz tam amerikāņu māksla starptautiskā forumā, atskaitot pāris izņēmumu architektūrā un varbūt vēl citur, bija samērā provinciāla, tad ar Mondriana un citu Eiropas avangarda mākslinieku ierašanos tā beidzot atrod savu īsto aicinājumu.

Mondriana iespaids Rietumu pasaules modernās tēlotājas un dizaina mākslas attīstības gaitā ir totāls, ar sekām arī architektūrā un tās interjeros. Kā teorētiķis viņš savas domas un atziņas pauda iespaidīgajā modernās mākslas žurnālā Stils (de Stilj).

Mondriana askētiskās sadzīves manieres ir leģendāras. Tām nav sakara ar pārdomātu pašreklāmu, kas daudziem māksliniekiem bieži kļūst par pašmērķi. Nāk atmiņā no maniem studiju gadiem Līdsas mākslas koledžā pazīstamā angļu gleznotāja, lektora Pasmora atstāstītais piedzīvojums vizītē Mondriana studijā Otrā Pasaules kaŗa priekšvakarā, Londonā. Spartiski skarbajā telpā esot bijuši pāris dažādi izvietoti krēsli. Kad aicināts piesēsties, Pasmors tīri dabīgi nedaudz izkustinājis krēslu no sākotnējās pozicijas. Uz to Mondriana reakcija esot bijusi zibenīga. Viņš tūlīt lūdzis Pasmoru piecelties un nekavējoties atlicis krēslu atpakaļ kā bijis. Tikai tad Pasmoram atļauts uz tā atkal sēdēt...

Arī Mondrianam piedēvētais pazīstamais arguments par līknēm, kas esot par daudz emocionālas, lai lietotu savos darbos, ir jāsaprot plašākā kontekstā. Te ir darīšana ar apskaužamu dzelzs pašdisciplīnu, kam nav nekā kopēja ar slimīgu apsēstību. Māksliniekam ir sava māksla jādzīvo. Nobeidzot šīs piezīmes jāsaka, ka labākas skaidrības labad ir ieteicams vēl reizi skatīt Mondriana izstādi no „otra gala” un lēnām iziet tai cauri no beigām uz sākuma, jo te nav darīšana ar lētu laika kavēkli. Mondriana māksla liek domāt un daudz ko pārvērtēt.