SIEVIETE DZINTARĀ

Agate Nesaule. A Woman in Amber. Healing the Trauma of War and Exile. Soho Press, New York, 1995. 280 lp

 

"Šodien es dzīvoju sašķelts" raksta Linards Tauns. "...debesīs burti 'Kaprī' [...] manas debesis, kas bija vienas, pārdalot divās daļās." Tauns un viņa paaudze, atstājot Latviju 2. pasaules kaŗa laikā, paņēma līdz savu pasauli, savas debesis; dažs tās paturēja veselas, cits sabirza, tām šķeļoties. Tiem, ko no Latvijas izveda klēpjos vai pie rokas, pasaule veidojās no šķembām un šķērpelēm kā mozaīka, kas pašam jāliek kopā; dažs to izdarīja, cits sabirza, pie vienām debesīm neticis.

Literātūrā šo kaŗa laika bērnu pārdzīvojumi tēloti maz; nāk prātā Margita Gūtmane: "Man bija mugursoma plecos/ un trīs gadi"; "Miega dziesmu mums nežēlīgi svilpa ceļa vējš, un tas mūs iešūpoja un aizlingoja nezin kur" un tad - "kas zinās stāstīt, ja nav ko atcerēties".

Agatei Nesaulei ir ko atcerēties, kaut septiņgadīgās pārdzīvotais, ietērpts vārdos, grāmatā, neizbēgami, kā to atzīst pati autore, pārveidojies caur šīsdienas prizmu un izpratni jaunā stāstā.

Grāmatu Sieviete dzintarā nevaram vērtēt kā daiļliterātūras darbu, tas pieskaitāms pie psīcholoģiskās pašatklāsmes, varētu pat teikt pašatkailināšanās, traumu pilnas dzīves stāstiem, kuŗus izklāstījot, vēlreiz pārdzīvojot no fiziska un emocionāla attāluma, stāstītājs bērnības šķērpeles mēģina sakausēt veselumā, dodot dzīvei jaunu atsperšanās punktu. Sevišķi pēdējos gados grāmatu veikalos veseli plaukti pilni grāmatu, kuŗās lasāms, kā bērnībā pārdzīvotās šausmas, bezpalīdzības, bezvērtības sajūta, pamatu zaudēšana, konflikti ar vecākiem ietekmē cilvēku, pa lielākai tiesai sievietes, vai visu mūžu.

Latviešu lasītājam Agates Nesaules grāmata ir saistošāka un nozīmīgāka nekā tikai vienas sievietes personīgo traumu pārvarēšanas stāsts ar to, ka viņas traumu pamatā ir mūsu kopējais kaŗa un bēgļu gaitu pārdzīvojums. Vecākās paaudzes latvietim to varētu būt grūti lasīt, jo Nesaules komentāru "Neviens manā ģimenē nevēlas runāt par kaŗu, varbūt ir bezvārdu priekšstati, bet stāstu nav" var attiecināt uz daudziem, kas paši izdzīvojuši šo sāpīgo laiku. Autores laika biedriem, kaŗa laika bērniem, grāmata var radīt spēcīgu rezonansi - lai arī tiešie notikumi atšķiŗas, bērna acīm skatīti, ar prātu neaptveŗami, tie, nereti noguldīti zemapziņā, Nesaules grāmatu lasot, uzvirmuļo virspusē, sevišķi kaŗa ainas, kuŗās tēlota pat pieaugušo bezspēcība pret brutālu varu, bērna tuvāko - tēva, mātes nespēja bērnu aizsargāt. Un ne tikai aizsargāt - mātes gatavība pasteidzināt gaidāmo nāvi, lai īsāku brīdi būtu jādzīvo šausmās, iecērt bērna psīchē neizlīdzināmu mezglu.

Pēc kaŗa dzimušajiem grāmata paveŗ lappusi mūsu tautas, viņu pašu ģimeņu un dzimtu dzīvajā vēsturē. Amerikāņu lasītājam grāmata var dot atbildes uz vismaz senāk tik biežajiem jautājumiem - kāpēc jūs atstājāt mājas, kāpēc, kaŗam beidzoties, neatgriezāties?

No tautas likteņstāsta viedokļa nozīmīgākās un spēcīgākās ir pirmās nodaļas, kuŗās autore tēlo savas dzimtas māju atstāšanu, bēgļu gaitas Vācijā, nacistu sadismu, krievu ienākšanu un mežonības. Nometņu apraksti ar savām intrigām, īpatņiem, anekdotēm, izceļošanas drudzi uzskatāmi, kaut epizodiski iezīmē nometņu gaisotni; gan jāatceras, ka atskats atspoguļo bērna uztveri un nepretendē uz plašu un objektīvu nometņu dzīves pārskatu. Ieceļošana Savienotajās Valstīs, pirmās mājvietas "šaubīgos" rajonos, grūtie fiziskie darbi, pārpratumi un negaidīti atgadījumi svešajā vidē tverti garāmejošāk, bet pietiekami, lai droši vien daudzi, ne tikai latviešu iebraucēji, varētu piekrītoši māt - jā, tā tas bija - Indianapolē, Bruklinā, Milvokos, Kalamazū... Savu īpatnu leņķi aprakstītajam piešķiŗ pusaudzes redzespunkts.

Visneaizmirstamākās un psīcholoģiski iedarbīgākās ir dramatiski tēlotās kaŗa beigu ainas, nevairoties no tematiem, kam latviešu literātūrā tradicionāli pieskaŗas aizplīvuroti.

Vēlākos personiskās dzīves sarežģījumus autore tēlo fragmentāri. Dažubrīd redzam viņas atsvešināšanos no vecākiem, no māsas, no latviešu sabiedrības, citkārt to tikai jaušam. Redzam, citkārt jaušam, sirsnības, siltuma meklēšanu ārpus ģimenes. Redzam patstāvīgu, apdāvinātu meiteni, jaušam mīlestības izsalkušu bērnu. Un tikai tā varam izprast - bet varbūt arī nevaram - došanos laulībā, par ko jaunā sieviete pati saka: "Saraujos, kad viņš runā par manis apprecēšanu kā par pašsaprotamu lietu, bet jūtos, ka man nav izvēles." Un tad izrādās, ka šī "bezizvēles" laulība ir tikai iepriekšējo kaŗa šausmu un murgu neapzinīgi izvēlēts turpinājums. - Divdesmit divus gadus pēc apprecēšanās, skatoties vīra fotografijā, autore atskārst, ka vīra vaibsti, slīpo acu vienaldzīgi cietsirdīgais skats ir tas pats, ar kuŗu krievu armijas kareivji bija izvarojuši, terorizējuši, nogalinājuši.

Nesaule raksta veikli, saistoši, kaut kopumā grāmata ir neviengabalaina kā saturā, tā stilā. Atsevišķas ainas bez tieša sakara ar autores traumas un tās pārvarēšanas tēmu, piemēram, dzīvoklī pēc māsas vīra nāves, tēlotas negaidīti gaŗi un sabiezināti. Cituviet, piemēram, Indianapoles latviešu sabiedrības apraksts šķiet kā fragmentārs iespraudums. Bet tā kā Sieviete dzintarā nav iecerēta kā daiļliteratūras darbs, bet kā dziedināšanas process, jāpieņem, ka katra grāmatā ievietotā epizode ir kalpojusi iecerētajam nolūkam. Tai pat laikā varam priecāties, ka blakus personīgās traumas pārvarēšanas atstāstam autore sniegusi pasaulei spilgtas, vienreizējas liecības par latviešu bēgļu likteņiem 2. pasaules kaŗa beigās.

 

Lalita Muižniece

 

Valodniece un dzejniece, Lalita Muižniece, ir profesore Rietummičiganas Universitātē. Romānu Sieviete dzintarā latviskojusi Ingūna Beķere (Rīgā: Jumava, 1997). Skat. Arī Birutas Sūrmanes apskatu JG 210: 58-59.