Jaunā Gaita nr. 213, jūnijs 1998
 Ieva Lešinska svin sava tēva Imanta 50. Dzimšanas dienu 1981. gadā ASV vidienē. Labā pusē Ievas pamāte Rasma. |
INTERVIJA AR IEVU LEŠINSKU
Ieva Lešinska kā Rīgas Laika redaktore, pagājušo septembri ceļojot pa Ameriku, žurnālam intervijas un vielu meklējot, uz pāris dienām bija aizķērušies Itakā, Piecpirkstu ezeru zemē, Ņujorkas štatā. Viņa savkārt bez liela entuziasma piekrita intervijai Jaunās Gaitas nolūkiem. Kamēr mēs runājām, Ievas kompanjons fotogrāfs Andris Krieviņš mūs knipsēja. Ieva atstāj klusa, pat drusku kautrīga cilvēka iespaidu, kas, sarunu uzsākot, varbūt ne pilnīgi harmonizējās ar agresīvas profesijas pārstāves imidžu. Interviju uzsāku, Ievai atgādinot, ka šī nav viņas pirmā saskare ar Jauno Gaitu, ka drīz pēc drāmatiskās viņas tēva Imanta un viņas pašas pārbēgšanas mēs publicējām kādu pusduci viņas dzeju.
Ieva Lešinska: Nu tā bija kļūda. Tas ir tāds smieklīgs stāsts, kā tā dzeja nokļuva Jaunajā Gaitā. Proti, tie tiešām bija dzejoļi, ko savā jaunības neprātā biju sarakstījusi un atrādījusi Rīgā dzejas konsultantei Rakstnieku Savienībā Mārai Zālītei. Viņa bija ļoti iedvesmojoša, bet man nekad savā mūžā nenāca prātā tos publicēt. Mana mamma tos pārsūtīja uz Ameriku un kautkāda misēkļa dēļ tie nenonāca pēc adresāta, bet bija aizmetušies Department of Treasury. Viņi tur bija saņēmuši šos dīvainos tekstus un iedevuši, lai pārtulko angliski, lai saprastu ap ko lieta grozās. Pēc ilgāka laika mans tēvs telefona sarunā teica, nu lūk tā un tā, apskatījis dzejoļus, atradis tos par labiem un aizsūtījis uz Jauno Gaitu. Es biju pilnīgi sašutusi, jo tie man nelikās labi dzejoļi, un visu šo pasākumu es neatbalstīju.
Andrievs Ezergailis: No mūsu puses tā bija drāmatiska un pārsteidzoša iepazīšanās. Tanī laikā jaungaitnieki dzīvoja tādā ilūzijas mākonī, ka viss labs no Latvijas nāk caur dzeju. Mēs pie nepublicētas, necenzētas dzejas netikām klāt. Tavējie dzejoļi bija viena no retajām, oriģinālām balsīm no Latvijas. Tev ir jāsaprot, mēs Latvijas dzejai pierakstījām nereālas burvestības spēku, ka, ja mēs Latvijā rakstīto dzeju pareizi izpratīsim, tad atrisināsim ne tikai savas eksistenciālās, bet arī Latvijas okupācijas problēmas. Sakot to, es nebūt negribu mazināt Tavas dzejas kvalitāti: tā bija jau ar zināmu nobriedumu un nopietnību, ne tikai iesācēja dzeja vien. Par nožēlošanu, pirms intervijas to dzeju nepārlasīju. Vai to mūzu arī vēl šodien pielūdzi?
I.L.: Ļoti maz. Lai rakstītu dzeju, dzejai ir jābūt dzīves veidam. Un ja tas nav, tad ir grūti atgriezties tajā sfērā. Man joprojām ļoti patīk atdzejot. Es atdzejoju abējādi, gan no angļu uz latviešu, gan otrādi. Tas man sagādā lielu gandarījumu un ir žēl, ka esmu projām no tās pasaules. Bet prom es esmu.
 Imants Lešinskis (labā pusē) un Rolfs Ekmanis 1980. gada jūlijā, Arizonā. |
A.E.: Uz neatgriešanos?
I.L.: Never say never. Bet tur vajaga tādu mierīgu nesteidzīgu, nesaraustītu posmu. Pirms pāris gadiem biju Visbijas baltiešu tulkotāju rakstnieku centrā. Tad jā, tad jutu, ka es atkal varu ieslēgties un kautkas nāk.
A.E.: Nu tad mēs gaidīsim nākotnē, caur Treasury Departmenta vai citu gādniecību. Interesantais ir, ka tām dzejām kautkur ir arī angliskais tulkojums.
I.L.: Man tie vēl kautkur mētājās. Bija ļoti burtiski tulkots, par parindeņiem tos varētu saukt.
A.E.: Vai Tev būtu kautkas pretim parunāt par savu tēvu?
I.L.: Tas ir atkarīgs no jautājumiem.
A.E.: Darīsim tā, ja jautājums ir par tuvu griezošs, tad vienkārši izlaidīsim. Viena lieta, kas man interesētu, ir, vai Tu jūties atbrīvota tādēļ, ka tēvs sarakstīja atmiņas par saviem kalpības gadiem?
I.L.: Kādā ziņā?
A.E.: Atsvabināta, vai esi laimīgāks cilvēks tādēļ, ka viņš to grāmatu sarakstīja. Pretstatā tam, ka viņš savu dzīvi būtu atstājis neziņā.
I.L.: Es domāju, ka ir vispār labi, ka viņš vismaz to izdarīja. No mana viedokļa būtu gribējies, lai viņš aiz sevis atstāj daudz vairāk. Viņa dzīve un viņa dzīvošanas veids mani interesē un fascinē vairāk un vairāk, un ir ļoti maz vietu, kur meklēt viņa pēdas. Viņš pats aiz sevis nav atstājis pietiekoši daudz. Labi, ka ir vismaz Kalpības gadi. Vajadzētu to parediģēt, pierakstīt komentārus un izdot grāmatā.
A.E.: Vai viņš sarakstīja vairāk nekā Laiks un Latvija Šodien iespieda?
I.L.: Ir tie atsevišķie raksti un tad ir tā grāmata, par kuŗu nav skaidrs, vai viņš uzrakstīja vai nē. Zināms tikai, ka viņš bija izplānojis to darīt. Skaidrības trūkst, vai viņš to sarakstīja. Es domāju, ka nesarakstīja.
A.E.: Kur tā grāmata varētu būt? CIA?
I.L.: Man nav ne jausmas.
A.E.: Ja Tev un ģimenei nav, tad var būt tikai dažas iestādes, kur tā varētu būt meklējama.
I.L.: Neuzņemšos spriest.
A.E.: Par to atsvabināšanos es domāju, vai nebūtu labi visiem tēva kollēgu pēctečiem, ja grāmatas arī viņu tēvi būtu par savu darbību sarakstījuši?
I.L.: Nezinu. Grūti pateikt. Man katrā ziņā mans tēvs ir mīkla un priekš sevis gribu to atrisināt. Un tāpēc savā laikā intervēju jau tagad nelaiķi Ivaru Ķezberu. Es cerēju caur viņu saprast kaut ko vairāk par tēvu. Ķezbers, būdams sirsnīgs un it kā pat atklāts pret mani, dažas visiem zināmas lietas nespēja atzīt. Izrunājāmies riņķī un apkārt, bet viņš tā arī nespēja pateikt, ka viņš strādājis VDK.
A.E.: Es tieši tā domāju, ka varbūt Ķezbera meitai un mazajam dēlēnam tagad būtu veselīgāk, ja viņš tāpat kā Tavs tēvs būtu to izklājis tautas priekšā.
I.L.: Noteikti.
A.E.: Tagad tas cirvis karāsies virs viņu galvām, ka viņš čekists bija un meloja.
I.L.: Žēl. Man šķiet, ka tur vainīga tā sevišķā mentalitāte, kas liedz runāt taisnību. Varbūt tās bija bailes, vai arī kautkāda profesionāla neuzticība cilvēkiem. Bet mani patiešām pārsteidza, ka, kaut arī laiki ir mainījušies, viņi nespēj atgriezties un godīgi pateikt, es lūk tā darīju un tas bija tāpēc un tāpēc. Tas, ka viņi joprojām izliekas svēti, mani skumdina.
A.E.: Vai nav tas, ko Kruškovs savā pēdējā pavēlē teica, ka kadrs par kadru nerunā un nedrīkst runāt?
I.L.: Var būt, ka viņu izpratnē tur ir tiešām lojalitāte un godprātība viņu izpratnē. Taču tas tikai nozīmē to, ka viņos Padomju Savienība, visa tā vecā sistēma joprojām ir dzīva, ka nekādas pārmaiņas domāšanā nav notikušas. Tā mentalitāte man joprojām ir grūti saprotama.
A.E.: Bet savā veidā Tu ar to mentalitāti uzaugi? Bet jautājumu pagriezīšu drusku citā virzienā. Cik ilgi pirms tam Tavs tēvs bija plānojis izbēgt?
I.L.: Zinu tikai to, ko viņš pats ir sacījis, un man nav nekādu iespēju to pārbaudīt. Bet viņš to jau bija gribējis darīt no kāda sešdesmitā gada Romā.
A.E.: Bet to viņš pat ģimenē nebūtu varējis teikt.
I.L.: Acīmredzot nē. Bet mēs nedzīvojām kopā.. Grūti spriest, cik lielā mērā viņš dalījās ar citiem cilvēkiem. Manuprāt ļoti maz. Ja nu vienīgi ar savu otro sievu.
A.E.: Tu biji atbraukusi ciemos pie viņa, nezinādama, ka notiks pārbēgšana?
I.L.: Jā. Viņš man pateica drusku pirms tam un prasīja, ko tādā gadījumā darīšu es. Sākumā teicu, ka braukšu mājās, tad tomēr izšķīros par palikšanu pie viņa. Nebija jau arī nekādu labu alternatīvu. Patiesībā tās bija atbaidošas. Doties atpakaļ uz Padomju Savienību un iet cauri visai tai propagandai − jā, mans tēvs nelietis, nodevējs, bet es, lūk, laba komjauniete. Nezinu, vai es par to apzināti domāju, vismaz intuitīvi nojautu.
A.E.: Bet pat ģimenē viņam būtu jābūt ļoti uzmanīgam. Jo savā situācijā viņš nebūtu varējis atļauties kautkādu apvainojumu, ka viņš nacionālists?
I.L.: Protams, nekas neliecināja, ka viņš būtu lojāls pirmskaŗa Latvijas valstij, tas nebija. Tad, kad mani šādi jautājumi sāka interesēt, vispār politika kā tāda, es ar viņu par to daudz runāju. Tas, kā viņš atbildēja uz maniem jautājumiem, bija tā, kā to dara ļoti saprātīgs komūnists. Pieturoties pie ortodoksijas, bet tanī pašā laikā nebūdams fanātiķis − dogmu diezgan stipri modificējot. Piemēram, spilgti atceros: tanī laikā, kad bija uzpūstas bailes no Ķīnas, jautāju, cik tad Ķīna ir patiešām bīstama? Viņš teica, ka Latviju Ķīna nekad nav apdraudējusi.
A.E.: Jautājums Tev kā kādreizējai padomju pilsonei. Neskatoties uz visiem draudiem un kontrolēto informāciju, kā tas sanāca, ka visi jaunie latvieši agrāk vai vēlāk uzzināja, ka Latvija ir okupēta zeme?
 No kreisās: Imants, Rasma un Ieva Lešinski pie Lielā kanjona (Grand Canyon), Arizonā, 1980. gada jūlijā. |
I.L.: To ir pagrūti izskaidrot. Kautkā uzsūc no vecmāmiņu stāstiem, kautko secina pats no dažādām informācijas druskām. Katram ģimenē ir bijis kāds, kas vai nu nonācis Sibirijā, vai vismaz jūsmojis par teiksmaino Latvijas laiku. Katrā ziņā to, ka pirms tā ir bijis kas cits un labāks, zināja visi, un tad vēl atliek atrast bēniņos vecas Atpūtas. Radi ārzemēs nebija tikai fakts, bet ap to apvijās vesela informācijas sistēma, ko tu iemācījies paturēt pie sevis. Skolā tu saņēmi kautko citu. Gluži instinktīvi iemācījāmies nodalīt, kas ir runājams skolā, no tā, kas mājās.
A.E.: Tavā gadījumā tas ir vēl interesantāk, jo Tev tā apziņa radās sevišķā vidē: augsta varas funkcionāra ģimenē?
I.L.: Es faktiski neaugu funkcionāra ģimenē, jo mani vecāki bija šķīrušies, kad man bija seši gadi. Mani audzināja mamma, uz kuŗu tēvs atsaucās kā latviešu nacionālisti. Viņš gribēja, lai man tai sistēmā nebūtu nekādu problēmu. Bija skaidrs, ka no dažādiem tematiem vajaga izvairīties. Es atceros 1976. g., kad mammas māsa no Austrālijas brauca ciemos, tad viņš uzskatīja, ka man nevajadzētu būt mājās. Ir iespējams, ka viņš domāja, kā tas varētu atsaukties uz viņu. Viņš gribēja, lai es neciešu no sistēmas, lai sistēmas ietvaros es varētu iegūt labāko izglītību u.t.t. Taču to, ko es daru vai domāju, viņš varēja ietekmēt tikai ļoti ierobežoti.
 Ievas tēvs Imants Lešinskis (vidū) tiekas ar politologu Dr. Bruno Kalniņu (pa labi) un vēsturnieku Dr. Uldi Ģērmani Stokholmā, 1980. gada 12. oktobrī. Skat. Ilmāra Bastjāņa rakstu par Ģērmani 37. lp. |
A.E.: Tagad Tu vari varbūt mums izklīdināt dažas baumas kas pastāv par tēva nāvi. Pēc Tavām ziņām, vai viņš nomira dabīgā nāvē?
I.L.: Tas ir jautājums, uz kuŗu arī es gribu atrast atbildi. Pagaidām nezinu, varēja būt i šā i tā. Viņa dzīves veids tāds, kas arī tik agrīnā vecumā varēja novest pie nāves. Bet man ir pamats domāt, ka varēja būt arī citādi.
A.E.: Ir baumots, ka viņš ir daudz dzēris.
I.L.: Domāju, ka latvieši vispārīgi daudz dzeŗ. Es tur nebiju klāt. Un ko nozīmē daudz dzert, tas ir stiepjams jēdziens.
A.E.: Vai ir tikai sagadīšanās, ka tik daudzi no Kultūras sakaru komitejas darbiniekiem piedzīvojuši nelaiķa nāvi? Un galvenokārt no dzeršanas, kā Ivars Ķezbers pēc trīs dienu plostošanas Štrasburgas hotelī.
I.L.: Visādi var būt, bet man ir pietiekoši reāls pamats domāt, ka neatkarīgi no teorijām, tēva liktenis varēja būt cits. Es balstos uz Aldridža Eimsa izteikumiem. Eimsa darbības apogejs sakrīt ar mana tēva nāves gadu.
A.E.: Vai tu to jautājumu pie CIA esi mēģinājusi iztaujāt?
I.L.: Varētu teikt, ka es pašlaik to mēģinu darīt.
A.E.: Viņi Eimsu turpina iztaujāt. Gaidīsim atbildi. Man nekad nebija ielecis prātā tās divas lietas savīt kopā. Mainot tematu: mums arī interesē tas, ka Tu esi atgriezusies Latvijā. Nodzīvoji labu strēķi Amerikā, un tagad esi atpakaļ Latvijā. Tu esi kosmopolītiska dāma, izdzīvojusies Amerikā, Vācijā, Zviedrijā, kā sanāk, ka esi atpakaļ Latvijā?
I.L.: Man vienmēr bij apziņa, ka, līdz ko apstākļi ļaus, atgriezīšos. Kad astoņdesmit septītā gadā braucu uz Zviedriju, tad likās visai loģiski, ka būšu tuvu un, ja radīsies iespēja, tad braukšu atpakaļ. Pa starpu tomēr iznāca pastrādāt Minchenē. Man pamazām izveidojusies pārliecība, ka vispilnīgāk un normālāk varu dzīvot savā vidē, starp saviem cilvēkiem.
A.E.: Vai tā būtu vairāk ģimenes lieta, vai patriotisms.
I.L.: Nu, patriotisms ir tāds abstrakts jēdziens. Jau pašā pirmajā braucienā atpakaļ tūlīt pēc augusta puča, kad Rīga bija visai nemīlīga vieta, es skaidri sajutu, ka tās ir mājas. Tolaik tika taupīta enerģija, ielas tumšas, braukāja apkārt vīri plankainās uniformās. Vēl iekšā bija krievu armija. Tad, kad reizēm uz ielas apturēja mašīnu, vēl nevarēja pateikt, vai tie ir savējie vai viņējie. Un tomēr pēc neskaitāmi ilgiem gadiem man nebija nekādas baiļu sajūtas. Zināju, lai nāk kas nākdams, būšu kopā ar savējiem. Bez tam, un arī tas bija ļoti atsvabinoši, es vairs nejutu drudžainu nepieciešamību aktīvi un nepārtraukti sekot līdzi tam, kas notiek politikā, censties apgūt un saprast visas nianses. Beidzot es varēju atļauties kaut ko palaist gaŗām kā jebkurš normāls cilvēks. Taču, ka Minchenē un Zviedrijā bijām sekojuši, man ļoti noderēja, jo par to, kas notika Latvijā, es nejutos ne pārsteigta, ne šokēta. No sākta gala Latvijā man ir bijusi ļoti laba sajūta.
A.E.: Par politisko domu un tās līmeni Latvijā. Vai to uztveri pozitīvi vai negatīvi?
I.L.: Par nākotni es esmu ļoti optimistiski noskaņota. Varbūt tāpēc, ka esmu dzīvojusi ārpusē un vēl četrus gadus pēc atgriešanās spēju palūkoties uz lietām no malas. Un no malas nemaz tik bēdīgi neizskatās. Ja arī pa brīžam liekas, ka viss buksē uz vietas, viens solis uz priekšu un divi atpakaļ, kopumā domāju, ka tā virzība ir ļoti pareiza un laba. Tas protams ir tāds vispārinājums, kuŗu der sev laiku pa laikam atgādināt, lai nezaudētu dūšu. Vienlaikus nevar aizmirst, ka Latvija ir daudzveidīga zeme, un tie procesi, kas notiek, nav viendabīgi. Var teikt, ka cilvēki tur šobrīd dzīvo dažādos laikos, tādās kā paralēlās pasaulēs, kas viena ar otru tikpat kā nesaskaŗas. Tāpēc jebkuŗš vispārinājums ir savā ziņā mānīgs.
A.E.: Zinu, ka viens otrs no ilgiem emigrantiem, kas aizbraukuši atpakaļ, tik laimīgi Latvijā nemaz nav. Piemēram domāju par Nollendorfu. Viņš tagad tur ir uz palikšanu. Viņš saka, ka ļoti grūti tieši no sabiedriskā viedokļa tur iedzīvoties.
I.L.: Man ir vieglāk. Jo mana paaudze visi vēl ir pie dzīvības, turklāt tie ir tie cilvēki, kuŗi vēl var aktīvi darboties un mainīties. Man nav grūti saprast viņu domāšanas veidu, jo man ir pietiekami liela bagāža vēl no padomju laikiem − es nemēroju visu ar Rietumu mērauklām, bez tam, atšķirībā no tīrā rietumnieka, neesmu atgriezusies, lai iekasētu vai nomaksātu kādus parādus.
A.E.: Kā ir ar tēva kollēgām? Vai arī tos satiec? Ķezbers jau nebija vienīgais.
I.L.: Diezko nē. To esmu atlikusi gadu no gada, bet jūtu, ka drīz vairs to nevarēs atlikt, jo viņi viens pēc otra pazūd. Ar daļu no viņiem mani interesē aprunāties. Viņi katrā ziņā mani nav meklējuši.
A.E.: Es gribēju intervēt Helmūtu Kreicbergu. Bet tad, kad uzgriezu aparātu teica, lai griežot nost.
I.L.: Kreicbergs ir viens, ar kuŗu plānoju runāt.
A.E.: Vēl viens jautājums, kas mums par Tevi interesē, ir, ka Latvijā esi uzsākusi ļoti sekmīgu žurnālistes darbu. Vai tas būtu mūža darbs?
I.L.: Patiesībā tā ir vistīrākā sagadīšanās, savā ziņā pat ironija. Tēvs gribēja, lai es studējot žurnālistiku, bet no tā es ļoti vairījos un tikai pēc ilgāka laika viņu nostādīju fakta priekšā, ka mans grāds būs filozofijā un franču valodā.
A.E.: Tu studēji Amerikā?
I.L.: Arī Stokholmā. Tur gan Baltu valodas. Rīgas Laika redakcijā mums vispār nav profesionālu žurnālistu. Andris Krieviņš ir profesionāls fotogrāfs, bet tie, kas ir rakstošie, visi četri ir ar filozofisku izglītību un nekad nebija domājuši darboties žurnālistikā.
A.E.: Žurnālistika ir tāda dīvaina profesija, jo visi, kas strādā žurnālistikā, ir žurnālisti. Nekādu sevišķu skološanos tur nevajaga.
I.L.: Vismaz šobrīdi man šis darbs patīk. Man patīk rakstīt un taisīt intervijas un iedziļināties zināmās problēmās un tās analizēt. Taču primārais te ir pats Rīgas Laiks un cilvēki, kas tur strādā, nevis žurnālistika kā profesija.
A.E.: Ar savām intervijām Tu esi izpelnījusies mūsu uzticību. Tavs analītiskais un jautājumu stils ir vairāk tāds, pie kā mēs esam pieraduši. Liekas, ka daudzi intervētāji saviem objektiem pieiet ar drusku maigākiem pirkstiem. Polītiķi māk žurnālistus aptīt ap pirkstu, Tu tik viegli viņiem nepadodies. Bet par pašu žurnālu: kādā virzienā žurnāls stūrējas? Kam Laiks ir vispārīgi domāts, kas ir jūsu lasītāji?
I.L.: Grūti atbildams jautājums. Tādas īpašas mērķauditorijas mums nav. Reizēm mēs piesaucam tā saucamo vidējo lasītāju, bet kas tāds, nevienam īstas skaidrības nav. Katrā ziņā ilūzijas par plašām lasītāju masām jāatmet.
A.E.: Vai jūs mērķējiet to kādai paaudzei?
I.L.: Nē. Taču mēs nevaram izlikties par ko citu nekā esam, tāpēc loģiski, ka tieši mūsu paaudze arī visvairāk pērk un lasa. Taču to lasa mūsu mammas un dod to savām draudzenēm pensionārēm. Man liekas Latvijā nav tādu izdevumu, kas koncentrētos uz kādu noteiktu lasītāju.
A.E.: Tāds bises šāviens tad.
I.L.: Man liekas, ka jebkurš Laikā kaut ko var atrast, kas atbilst viņu interesēm.
A.E.: Amerikā žurnāliem ir specifiski lasītāji prātā, un tad viss, ieskaitot reklāmas, tiek mērķēts uz to audienci.
I.L.: Latvijā tas ir neiespējams, jo sabiedrība ir pārāk maza, viens slānis vai grupa stipri pārklājās ar citu.
A.E.: Viens jautājums, kuŗu man Jānis Krēsliņš ieteica uzprasīt, ir par erotikas momentu žurnālā. Man tas personīgi neko nav uzkritis vai arī traucējis, bet dažiem tas piesienas.
I.L.: Ir jāsaprot, ka daudziem rakstiem žurnālā ir ironiska ieskaņa. Kariķējoša. Uz erotiku tas attiecās pilnā mērā. Varētu teikt tā, ka žurnālam nav nekādi iebildumi pret erotiku, bet ir iebildumi pret pornogrāfiju. Pornogrāfija tiek kariķēta.
A.E.: Kautko līdzīgu saka Hustlera izdevējs Flynns. Ka pornogrāfijas viņa žurnālā nav, bet ir sarkasms.
I.L.: Jā, varbūt arī tā. Tiesa gan, tās ir tādas grūti definējamas lietas. Katrā gadījumā tas, ko žurnāls grib darīt, ir parādīt dzīvi, kāda tā ir − erotika un pornogrāfija arī ir daļa no dzīves. Jautājums ir, kā to pasniedz, vai kā tīru mantu vai ar atkāpi. Tautu pāraudzināt vai skolot mēs nejūtam aicinājumu.
A.E.: Vai Jaunajai Gaitai varētu nodot tādu Latvijas preses līmeņa novērtējumu?
I.L.: Tas man būs grūti izdarīt. Jo es tāpat kā vairums manas paaudzes esmu cilvēks, kam ir maz laika un kas izlasa savu Dienu un tikai tad, kad jāraksta kāds raksts, tad nāk priekšā visi citi izdevumi.
A.E.: Vai tas nozīmētu, ka Diena ir par plecu tiesu pārāka par pārējām?
I.L.: Pārējām ir izteiktāka ievirze. Hānberga un Jakubāna avīze arī varbūt ir paaudzes jautājums. Tā piemēram izprot pensionāru vajadzības, arī viņi vairāk vai mazāk apzinās nostalģiju pēc pagājušajiem laikiem. Tā ir drusku seksīgāka Cīņa. Lauku Avīze atkal Krustiņa lolojums, kas nepārprotami atspoguļo galvenā redaktora uzskatus − izrādās gan, ka tie sakrīt ar daudzu tūkstošu uzskatiem. Diena mēģina informāciju pasniegt kā informāciju, to nekomentējot un neizpušķojot. Ne vienmēr tas izdodas, un es nepavisam negribu apgalvot, ka Diena ir kas izcils un neatdarināms. Taču informācija tur parādās visobjektīvāk.
A.E.: Par Dienas eiropiskumu varu piekrist. Vai standartu nospraušanā Raudzepam varētu būt bijusi kāda loma?
I.L.: Grūti pateikt, kurš tur ir tas bīdītājs.
A.E.: Vērtīgākais Dienā ir, ka viņi ir uzņēmušies tādu sabiedrības kritiķa super-ego lomu. Kritika polītiķiem var arī nepatikt, bet neviena cita tāda avīze Latvijā nav, kas ir gatava ņemt visus varenos priekšā, valsts prezidentu ieskaitot.
I.L.: Tas, ka savā kritikā viņi atsaucās uz likumu ne personālijām − tas ir tas būtiskākais viņu pieejā. Līdz ar to virzot Latviju uz to, kur mēs visi gribētu nokļūt, tā ir tā tiesiskā valsts, kur likuma priekšā mēs būsim visi vienlīdzīgi. Man patika viņi pēdējā pretkorupciju skandālā, kas noveda līdz Šķēles aiziešanai. Viņi izturēja to līdz galam. Cepuri nost.
A.E.: Viņiem ir izdevies ieņemt to, ko mēs te saucam par augsto ceļu (high road). Drusku tā kā New York Times.
I.L.: Jo vairāk viņi pēc tā tiecas jo labāk. Šinī gadījumā viss simpātiskais bija tas, ka viņi nebaidījās skart arī Latvijas Ceļu, pret kuŗu līdz šim tomēr bija izrādījusi nepārprotamas simpātijas. Katrā ziņā Latvijas Ceļam viņi ar to mīļi nekļuva. Šāda principialitāte ir ārkārtīgi būtiska. Ja princips avīzei kļūst svarīgāks par polītiski izdevīgo, atliek tikai priecāties.
A.E.: Rīgā man iznāca satikties ar dažiem Latvijas Ceļa cilvēkiem, un viņi Dienu sunīja bez gala. Centos ieteikt, ka Diena viņiem ir jāaizstāv, ka būtu jāiet roku rokā ar to. Viņi neatļāvās pārliecināties, un jautājums palika tā karājoties. Pamatā Diena jau ir Latvijas Ceļa avīze, vai otrādi Latvijas Ceļam būtu jābūt Dienas partijai. Kādai Latvijas partijai būtu jābūt pietiekoši gudrai, lai nonāktu simbiotiskā attiecībā ar Dienu, tā kā apmēram mēs redzam Amerikā attiecības starp New York Times un Demokrātisko partiju. Esenciālais ir stabilitāte valstī. Diena par to ir iestājusies, un vienu laiku izlikās, ka Latvijas Ceļš varētu būt tai sekotājs. Bet šovasar viņu politika sagrīļojās, ar demagoģiskas retorikas palīdzību nometa Šķēli un sagāja draugos ar ķildu kūdītāju Čeveru.
I.L.: Redzēsim, man ir bažas, vai Latvijā šajos apstākļos var būt pilnīgi brīva prese. Sabiedrība ir pārlieku maza. Lietuvas piemērs, kur ar žurnālista slepkavību beidzās mafiju atmaskojošu rakstu sērija, nav tāds, kam atrastos daudz sekotāju. Ir lietas, kuŗām pat labi žurnālisti vairās ķerties klāt, jo aizskartajām interesēm varētu izrādīties pārlieku spēcīga aizmugure. Tā ir problēma, kuŗu ir grūti atrisināt apstākļos, kad joprojām nevar paļauties uz policiju, ne tiesu.
A.E.: Prese bija visbrīvākā tieši brukšanas laikā. Tagad tas komerciālais slogs gulstas visam virsū. Arī rietumu presei mūžīgi ir jāapsveŗ komerciālā puse.
I.L.: Tieši tā. Un ja no tā nevar izvairīties New York Times, tad no tā nevar izvairīties preses izdevums mazā, nabadzīgā valstī. Taču tie vismaz var izrādīt savu labo gribu.
A.E.: Par feminismu un sievieštiesībām Latvijā. Vai pieredze Latvijā var pienest kaut ko jaunu?
I.L.: Negribu, lai man klūp virsū par sieviešu interešu noliegšanu. Bet sievietes kā būtnes ideoloģizācijas un politizēšana man neko daudz neiet pie sirds. Starpdzimumu attiecības ir pietiekoši sarežģītas, bet viņu sarežģītībā ir arī savs krāšņums. Tas, ka tur pastāv visas šīs bērnišķīgās, brīžiem gluži bīstamās rotaļas, visas šīs pelēkās zonas un nenoteiktība, taču ir skaisti. Ja visu to mēģina sabāzt glītās, kantainās kastītēs, tad es pret to zvērīgi vēršos. Mani kā sievieti neapdraud un nepazemo tas, ka vīrietis man atveŗ durvis, pasniedz mēteli vai paskatās uz manām kājām − es taču arī skatos! Tāpat literatūrā − sit nost, bet es literatūrā negribu citus novērtēšanas kritērijus kā vienīgi literāros. Ja sievietes uzrakstītu romānu vērtētu pēc kādiem citiem, īpaši uzsveŗot, ka viņa ir sieviete, tas manuprāt ir pazemojoši. Tikpat slimīgi man šķiet ir valodas ravēšana, lai tur viss izklausītos polītiski pareizi. Tas ir vienkārši slimīgi. Man jāpiekrīt vienam somu kritiķim, kuŗš saka, ka tas ir sava veida fašisms. Man būtu ļoti žēl, ja kāds cilvēks Latvijā sāktu savu stāvokli vērtēt pēc kādiem iemācītiem, iestāstītiem kritērijiem. Paldies Dievam, šai pasaulē viss joprojām nenotiek vienādi, šķietami līdzīgās situācijās, tajās iedziļinoties, tās izrādās pavisam atšķirīgas. Protams, ja jautātu Amandai Aizpurietei, viņa varbūt teiktu, kā sieviete ir pazemota. Man nav uz to ko sacīt. Varbūt viņai ir pamats tā justies. Tiesa, šad tad Latvijā manāma nievājoša attieksme pret sievietēm, taču es to norakstu uz tādām kā krievu laiku atraugām, kas nevar nepāriet. Latvijā šādas tradīcijas nav, sieviete nav ne pielūgta kā madonna, ne strādināta un dauzīta kā verdzene.
A.E.: Ir dzirdēts par jaunbagātnieku attiecībām ar sievietēm. Ka starp viņiem esot tādas mafiozu attiecības, kur sieviete nekādu lomu neieņem, ne ģimenes dzīvē, ne sabiedrībā?
I.L.: Varētu teikt, ka tā ir tāda parallelā pasaule, kurā es neko nesaprotu un nekādu vērtējumu vai spriedumu nevaru dot.
A.E.: Ir tādi stāsti, kas nākuši no Maskavas, ka jaunbagātnieku sievas cieš no depresijas un dažādām citām psīchozēm: bagātas viņas ir, bet nekādu laimi nav atradušas.
I.L.: Tad viņas ir tādā pašā situācijā kā daži kas nesaprata, ka neatkarība un pārticība ir divas dažādas lietas. Ja tā sieviete nesaprata, ka viņš ir pilnīgs mudaks un sūdu brālis, tad atliek tikai viņu nožēlot. Ja viņa saprot, bet domā, ka bagātība to kompensēs, tad viņa nav sevišķi gudra. Protams, tā no manas puses ir tikai tāda vieglprātīga izrunāšanās. Droši vien tur ir daudz dziļāka problemātika, bet es nespēju tajā pieslēgties.
A.E.: Par tribūnu pazušanu pēckomūnistiskā Latvijā. Bija 60ie gadi un bija Atmodas laiks, tad likās, ka visi, kas spalvu pieliek papīram, bija tautas un brīvības cīnītāji, ka visi runā ar saucēja balsi. Rakstnieku jau arī tagad latviešiem nepietrūkst, bet tā saucēja balss liekas aizsmakusi. Vai tam ir kaut kāds socioloģisks vai psīcholoģisks izskaidrojums?
I.L.: Man liekas, ka tautas tribūni un saucēja balsis, tāpat kā varoņi piestāv apspiestības laikiem un revolūcijām, tad, kad savā ziņā ir daudz vienkāršāk dzīvot, jo visu iespējams reducēt tikai uz labi un slikti, balts un melns. Latvijā šobrīd pietrūkst nevis cilvēku, kas sauktu cīņā, bet tādu, kas godprātīgi darītu savu darbu un ticētu, ka daudz kas atkarīgs no viņiem pašiem, nevis no kāda vadoņa, kuŗš izdomās, pateiks, izdarīs viņu vietā.
Andrievs Ezergailis
Vēstures zinātņu doktora Andrieva Ezergaiļa pēdējā lielā publikācija ir grāmata The Holocaust in Latvia, 1941-1944 (1996, skat. JG 209:54). Dzīvo Ņujorkas štatā Itakā.
 Foto: Andris Krieviņš |
 Ieva Lešinska intervijas laikā 1997. gada vasarā, Itakā. Labā pusē intervētājs Dr. Andrievs Ezergailis. |
