JG213 Vaira-Vīķe Freiberga. Spožā saule un meitas vainags dainās

Vaira Vīķe-Freiberga

SPOŽĀ SAULE UN MEITAS VAINAGS DAINĀS

No topošās grāmatas Trejādās saules II: Fiziskā saule.

Starp dabas parādībām, kas apdziedātas latvju dainās, reta būs tā, kas varētu sacensties ar sauli gan dziesmu daudzuma, gan dažādības ziņā. Pavisam kopā mums saglabātas tuvu pie 4000 saules dainām, daudzas pie tam vēl ar krietnu skaitu variantu vai sīkvariantu (Vīķe-Freiberga un Freibergs, 1988). Saule šais dziesmās parādās kā ļoti daudzveidīga, bet pamatā trejāda, kur kā galvenās varam atšķirt kosmoloģisko sauli (skat. Vīķe-Freibergs, 1997), fizisko sauli un teiksmaino jeb mītoloģisko Sauli. Visvairāk dziesmu − pāri par divi tūkstoši − ir par fizisko sauli kā debesu spīdekli, un izrādās, ka arī fiziskā saule savā būtībā atkal ir trejāda. Kā savā starpā konceptuāli atšķirīgas kategorijas tur iespējams sazīmēt: chronoloģisko sauli kā debesu laikrādi, meteoroloģisko sauli kā siltuma avotu un gaismas sauli tās spīdošā un mirdzošā aspektā.

Nekas nav saulei raksturīgāks par tās gaismu, un sauli kā gaismas avotu mūsu senči noteikti novērtēja labāk nekā modernie pilsētu iedzīvotāji. Taču ne jau gaisma kā fiziska dabas parādība vien ir izraisījusi dainu dziesminieku vislielāko interesi, bet gan gaisma savos dzejiskos un simboliskos aspektos un savā saistībā ar cilvēku pārdzīvojumiem. Vairākos plaši attīstītos dainu motīvos saule ar savu mirdzumu apspīd un izceļ kādu ļoti emocionāli nozīmīgu priekšmetu vai būtni. Tādos gadījumos tā parādās vai nu viena pati, vai pārī ar mēnesi, vai pat trijotnē ar mēnesi un Ausekli. Viens no tiem ir motīvs par sauli un nakts debesu spīdekļiem jaunas meitas mirdzošā vainagā, ko vēlētos aplūkot šai rakstā. Sevišķi izkoptu un attīstītu to atrodam Kurzemes gaŗākās dziesmās, bet tas parādās arī visās citās Latvijas malās.

Meitas vainags un puiša cepure

Senos laikos galvas sega kā meitai, tā puisim bija pats svarīgākais no visiem apģērba gabaliem. Cik noprotams no dainām, tad goda vainagu vai goda cepuri negatavoja vis maziem bērniem, bet to šūdināja, darināja vai kala tad, kad meita vai puisis bija pietiekoši pieauguši lai būtu gatavi precēties. Galvas segu darināja, cik nu greznu katram to līdzekļi atļāva, līdz ar ko vīru (un tā sabiedrisko un mantisko stāvokli) tik tiešām varēja noskatīt no cepures un meitu no vainaga. Galvas sega − bet it sevišķi meitai vainags − dainās pārstāv individa godu, tikumu un labo slavu. Jaunas meitas vainags iemieso tās pašcieņu, pašapziņu, lepnumu un − varētu pat teikt − tās garīgo līmeni un vērtību. Ne par velti seno indiešu sistēmā, kas attēlo individa dažādos psīchiskās enerģijas virpuļus vai čakras, pati augstākā garīgās attīstības pakāpe staro no galvas virsas − no kroņa čakras.

Attieksme pret savu galvas segu tamdēļ dainās var kalpot kā metonīmija cilvēka attieksmei pret sevi pašu, un pietiek ar šo vienu konkrēto detaļu, lai gūtu ļoti spēcīgu vispārēju iespaidu par individa vērtību kā personību. Tā jau ir vesela melodrāma, ja meita šķībi nēsā vainadziņu, tā pat kā puisim tas bija liels un nopietns kauns, ka kumeļam kāja paslīdēja un jājējam „nokrita cepurīte jaunu meitu pulciņā”. Tā kā jaunas meitas senāk bija lielākās dziedātājas, nav brīnums, ka dainās valda uzskats, ka meitas par savu godu prot rūpēties labāk par puišiem.

[Šeit uzdotie numuri ir tie paši kas lietoti V. Vīķes-Freibergas un I. Freiberga krājumā Saules dainas. Tie ir identifikācijas numuri − tikpat kā katram tekstam pasīte, kas palīdz to atšķirt no citiem. Iekavās seko apriņķa saīsinājums un pagasta vārds, kur dziesma savā laikā pierakstīta.]

12236 (Vp Dundaga)

Puiši gul sētmalā,
Suņi mīza cepurē;
Meitas gul klētiņā,
Saule spīd vaiņagā.

Ja meitām „saule spīd vaiņagā”, tad ar to simboliski domāta viņu cienīgā stāja, pašlepnums un tālu atspīdošā labā slava, asā pretstatā puišiem − kas šeit bez vārdiem ir izprotami kā dzērājpuiši. Ja nu reiz puiši bez goda kā vecas drazas mētājas pa sētmalēm un suņi pret viņu cepurēm paceļ kāju vai pat tās sliktāk apgāna par nicinājuma zīmi (35401 v1 Md Odziena), tad zemāk krist vispār cilvēkam nav vairs iespējams.

[Iekavās uzdotie dziesmu numuri atsaucas uz tuvu līdzīgām dziesmām, kas netiek šai rakstā citētas. Tie, kam interesētu sameklēt arī šīs dziesmas, varētu tās atrast dažādos iespējamos veidos: 1) zem attiecīgā secības numura lielākajos klasiskos dainu krājumos, 2) sameklējot dziesmas numuru I. Freiberga Saules dainu indeksā (1990), kas tad uzdod lappusi, kurā attiecīgā dziesma nodrukāta Saules dainās, 3) ar personīgā datora palīdzību no Saules dainu masīva, kas pieejams uz disketes no Helios izdevniecības Montrealā.]

Rinda „saule spīd vainagā” ir formula, kas nozīmē, ka to tādu pašu, tekstuāli atkārtotu, iespējams atrast dažādās dziesmās un dažādos kontekstos. Šai formulai ir tik liels spēks, ka tā spēj pārceļot arī uz tādiem kontekstiem, kur tā ir mazāk piemērota. Tā sekojošā dziesmā, kas būvēta uz tā paša principa kā iepriekšējā, paradoksālā kārtā saule spīd meitām vainagā pat tad, kad tās atrodas maltuvē, tātad − zem jumta, pie tam vēl tradicionāli diezgan tumšā telpā!

51627 (Dv Līvāni)

Meitas mala maltuvē,
Saule spīd vainagā;
Puiši guļ pieguļā,
Suņi grauž cepurītes.

Kopējs ar iepriekšējo dziesmu te vēl arvien ir pretstats starp meitām kā pārākām un puišiem kā mazāk vērtīgiem. Tā pat kopēja ir metonīmiskā atsauksme uz galvas segu kā jauna cilvēka goda simbolu. Pēdējā dziesmā pretstats meitu un puišu starpā ir vēl izteiktāks, ar vienu pretstata pāri vairāk nekā iepriekš. Kur pirmajā dziesmā kā meitas tā puiši gulēja, tikai vienas cienīgi un otri necienīgi, tur tagad pat pretstatīts ir viņu augumu telpiskais izvietojums. Meitas pēdējā dziesmā ir stāvus, aktīvas savā darbā un ar „galvu debesīs”, bet puiši guļus pie zemes un dīkā (kas varbūt ir mazliet netaisni, jo pieguļā gulēšana arī bija sava veida darbs, tikai vieglāks par malšanu). Abās dziesmās tomēr visvairāk meitu cēlumu izceļ saules spīdēšana viņu vainagā, kas tām veido tikpat kā debess gaismas apvītu tikumības aureolu. Gulošie puiši turpretī tiek pazemoti caur necienīgo ainu, kur suņi viņu cepures vai nu apslacina, apķērnā, vai grauž un vazā pa zemi.

Vainags kā lecošā vai rietošā saule

Iecienīts salīdzinājums precību un kāzu dziesmās ir meitas vainagam ar lecošo sauli. Šādu pārspīlētu salīdzinājumu daļēji attaisno abu apaļā forma, bet galvenokārt vēlme izcelt vainaga mirdzēšanu un spīdēšanu, pielīdzinot to saules spožumam:

39134 (Azp Laža)

Spoža saule uzlēkuse
Meitu mātes istabā(i);
Tā nebija spoža saule,
Tas meitiņas vainadziņš.

Retoriskais paņēmiens ar negatīvo paralēli „tā nebija ... tas (ir)” (skat. par to Vīķe-Freiberga, 1995) šādās dziesmās vēl īpaši pasvītro līdzību meitas vainaga un saules starpā: vainags ir tik ārkārtīgi spožs, ka viegli būtu pārskatīties un to noturēt par sauli!

Cits veids, kā izcelt vainaga īpašo spožumu, ir likt tam spīdēt caur koku zariem, gluži kā lecošai saulei dabā:

6135v2 (Jg Vecauce)

Spīdēj’ manis vainadziņis
Caur zaļo birztaliņu;
Ik ritinu dēlu māte
Šķit’ saulīti uzlecam.

Vēlākos laikos šo dabas gleznu varēja atvietot iecienītā formula par vainagu, kas spīd „caur deviņi glāžu log’„ (skat. arī sekojošo dziesmu citus variantus; 24216 un var. 39134). Šim salīdzinājumam, kas hiperboliski izceļ meitas vainaga nepārspējamo spīdumu, raksturīgi seko divrinde par tautu, vai svešas mātes, vai dēla mātes (24216v2) gluži vai satriekto izbrīnu un apbrīnošanu, kas domā, ka saule laikam būs uzlēkusi istabas vidū:

6135 (Lp Bārta)

Spīdēj’ manis vainadziņis
Caur deviņi glāžu logi;
Sak’ tautiņas piejādamas:
Saule lēca istabā.

5881 (C Kosa; Jk Sece)

Es vaiņagu darināju
Deviņām rindiņām;
Spīdēj’ mans vainadziņš
Caur deviņu glāžu logu
Sveša māte celdamies
Sak’, saulīte uzlēkusi.

Tā kā no vēstures liecībām zināms, ka stikla rūtis Latvijas zemnieku sētās sāka tā īsti izplatīties tikai ap 17. gs, tad glāžu logu motīva rašanos varētu aptuveni datēt ap to pašu laiku (pirmais vietējais glāžšķūnis vai stikla rūpnīca tika atvērta Vidzemē tikai 1739. gadā, skat. Dunsdorfs, 1973). Rūtis ilgu laiku bija reta un dārga luksusa prece, tā radot domu asociācijas par greznumu un bagātību, bet galvenais − ļaudis droši vien vēl ilgi novērtēja un apbrīnoja līdz tam neparasto iespaidu par gaismu, kas brīvi varēja spīdēt stikla rūtīm cauri. Tā bija gaisma pilnīgi citā pakāpē par to blāvi dzeltenīgo, vārgo gaišumu, kas senos laikos istabā ieplūda caur lodziņiem aizklāto cūkas pūsli. Glāžu logi kā gaismas cauri laidēji tad nu varēja pievienoties kāzu dziesmu dzejiskiem pārspīlējumiem, it īpaši ja to vareno iespaidu vēl pastiprināja, pareizinot tos ar maģisko skaitli deviņi. Tas nekas, ja nav iespējams iedomāties tādu konkrētu situāciju, kur meita stāvētu tik lielā mājā, ka vainagam būtu iespējams spīdēt cauri deviņiem logiem, vienam aiz otra rindā! Izdoma šādu ainu spēj aptuveni iztēloties, un tieši šis izaicinājums klausītāja izdomai piešķiŗ tai dzejisku pievilcību un šarmu. Ja nē − tad klausītājs var arī apmierināties ar vienkāršāko iztēles ainu par logu ar deviņām rūtīm. Vai nu tas spīd caur dabīgām birztalas lapām, vai cilvēka roku radītiem deviņiem glāžu logiem, vainags ir un paliek tik pat spožs kā lecošā saule!

Pats par sevi saprotams, ka saules mirdzums visās šais dziesmās netiek piesaukts, lai izceltu vainaga estētisko skaistumu vien, bet arī lai radītu izejas punktu precīzi nenosaucamu, bet tikai uzminamu un potenciāli iespējamu asociāciju lokam. Dziesmas precīzi nepasaka, vai vainags saules mirdzumā būtu saistāms ar meitas godu, slavu, tikumu, skaistumu vai bagātību, vai varbūt − vislabāk − ar visiem šiem priekšstatiem kopā! Tieši šis iespējamību plašums rada vislielāko poētisko spēku. Salīdzinājums ar sauli šeit tātad atļauj pāris dziesmas vārdiem it kā iekodēt un pārnest ļoti daudz informācijas, pie tam tādas, kas nes ļoti uzlādētu pozitīvu vērtību. Divrindu formula par vainagu, kas spīd cauri glāžu logiem, tamdēļ veido arī piemērotas sākuma rindas gaŗākām precību dziesmām.

Izejot no priekšstata par meitas vainagu kā lecošai saulei līdzīgu, vainaga noņemšana mičošanas brīdī tad saprotamā kārtā salīdzināta ar saules norietēšanu. Kaut meitas vainags var spīdēt un mirdzēt kā saulīte, tamdēļ ka tas vīts no debestiņām (5843 Md Vestiena) vai dzeltenām purenēm (47650 Rz Kaunata), daudz iespaidīgāka ir atsauksme uz dārgmetālu mirdzumu, itsevišķi zeltu, ja tā vainagā ir pat vairāk par sudrabu (arī 24358 Azp Cīrava; 47683 Dv Kalupe):

F935,1878 (DV Krustpils)

Bij manā vaiņagā
Vairāk zelta, ne sudraba;
Kā saulīte norietēja,
Tautiņām noņemot.

24356 (Rg Sigulda)

Vai manu vainadziņu,
Vairāk zelta, ne sudraba;
Noņem tautu neveiklītis,
Kā saulīti mirdzēdamu.

Brīdis, kad meitai tiek noņemts līgavas vainags, iezīmē viņas jaunības dienu norietu, un žēlums par šo aizgājušo mūža posmu tad dažkārt pārvēršas ne īpaši veselīgās dusmās uz jauno vīru kā „tautu neveiklīti”, kas it kā pie visa tā būtu vainīgs! Varbūt tieši tamdēļ mičošanas ceremonijā vēlākos laikos vainagu noņēma nevis vairs līgavainis ar savu zobenu (jo zobenu nēsāšana latviešiem tad jau bija aizliegta), bet vīra māte vienkārši ar roku. Līgavas žēlums par savu pagājušo jaunību tad tika novadīts uz „dēla māti” kā vainīgo, kas noņēma vainadziņu „kā saulīte rīta rasu” (24358).

Mirdzošais vainags dzīvē un dzejā

Vainags var spīdēt un vizēt kā saule ne tikai dārgmetālu mirdzumā vien, bet arī tādēļ, ka tas šūts no gaismā vizuļošojām importēta stikla pērlītēm. Domājams ka tieši uz tādu vainagu atsaucas izteiciens, ka tas ir „saulē šūts” (47326). Pārējos gadījumos tas varētu tik pat labi būt zīļu kā metāla vainags, kas „spīd saulītes spožumā” (5768), vai spīd pret tautieša cepurīti kā „rīta rasa pret saulīti” (kur saulīte savukārt „spīd kā zelta gabaliņš” − 6090). Dažkārt teicēja pat uzdrošinās apgalvot, ka viņas vainags spīdot vēl spožāk par pašu sauli (skat. arī 38947):

5861 (V, K, Z)

Es pakāru vainadziņu
Ozoliņu kalniņā;
Kalnā saule spoži spīd,
Vēl spožāki vainadziņš.

Kaut visi šie vainaga salīdzinājumi ar sauli ir izteikti kāpināti dzejiski pārspīlējumi, nav tā, ka tie būtu bez mazākā pamatojuma dzīves īstenībā. Vēstures dokumenti liecina par to, cik vainagam senāk bija svarīga simboliskā nozīme baltu tautu jaunavu acīs, un līdz ar archaioloģiskiem izrakumiem apstiprina, ka vainagi ilgus gadsimtus tikuši darināti izcili grezni un impozanti. Kādā 1578. gadā publicētā ceļojuma aprakstā A. Gvaņini (Guagnini) par Livonijas zemniecēm raksta: „Uz galvas viņas nēsā rotu, kas brīnišķā kārtā darināta no daudzām zīlēm, kas līdzinās daudzkrāsainām pērlēm” (skat. V. Ģinters, 1953). Tas saskan ar vēl šodien pazīstamiem izšūtiem Kurzemes zīļu vainagiem − Nīcas, Vaiņodes, Talsu, Priekules, Virgas − kas ir izcili mirdzoši un grezni, kā arī ar citiem, kā piemēram, Lielvārdes.

Dainās it sevišķi daudzināti tiek vizuļu vainagi, un vesels apakšmotīvs jaunas meitas greznu vizuļu vainagu raksturo kā īpaši zarainu un krustainu. Formuliskā divrinde par sauli, kas reizē uzlec un noriet, šādā izcili greznā priekšmetā, līdzīgā formā atrodama arī vēl citā motīvā − par jauna puiša vai jauna vīra kumeļa sedliem un iemauktiem.

6097 (Rg Nītaure, V,K,Z)

Zarains bija, krustains bija
Mans vizuļu vainadziņš;
Caur zariem saule lēca,
Caur krustiem norietēja.

Tāda zaraina un krustaina vainaga apraksts gluži precīzi atbilst tiem kupliem, milzīgu apmēru, grezni un bagātīgi izrotātiem līgavas vainagiem ar čupu čupās krautiem metāla vizuļiem, spirālēm un kareklīšiem, kādi bija vēl pagājušā gadsimtā pazīstamie Kurzemes līgavas vainagi (skat. Latvijas vēstures muzeja sējumu par Kurzemes tautastērpiem, 1997:136-137; 236-237). Iespējams, ka izteiciens par ērma vainadziņu, kam „Visapkārt lietus lija, Vidū saule ritināja” (arī 5827v4), ir metafora tieši šāda tipa vainagam, kam ne tikvien krustu šķērsu izliektas metāla stieples ar metāla un stikla bumbulīšiem virsū, bet arī tādas, kas vēl pār apmali tālu nokarājās gluži kā milzīgas ūdens piles vai lietus lāses:

5990 (Kld Sātiņi)

Mans brālītis man nopirka
Tādu ērmu vainadziņu:
Visapkārt lietus lija,
Vidū saule ritināja.

Tādi paši vainagi Kurzemē bija pazīstami starp latviešiem kā starp lībiešiem, bet nav teikts, ka tie būtu no lībiešiem aizņemti, jo indoeiropiešu tautās tie ir bijuši pazīstami jau kopš sirmas senatnes. Tieši tādi krustaini, zaraini vizuļu vainagi − tikai ārkārtīgi smalki un darināti no tīra zelta − ir redzami piemēram Tesaloniku muzejā, kur izstādīti Maķedonijas karaļa Filipa II (Aleksandra Lielā tēva) kapeņu izrakumi no 4. gs pirms Kristus.

Par metāla vainagiem nepārprotami liecina tās dziesmas, kas runā par vainaga spodrināšanu un beršanu, kas tipiski būtu bijis jādara ar sudraba vainagiem, jo tie ļoti ātri oksidējās un apsūb melni.

24252 (Lp Virga)

Šorīt agri saule lēca
Par visiema rītiņiem;
Šorīt agri mūs’ māsiņa
Spožu berza vainadziņu.

Gluži kā mūsu dienās, sievietei svētku reizēs bija nepieciešams laicīgi savas goda tērpa metāla rotas nospodrināt (cik zināms − tad beržot ar pelniem). Tāds rīts, kad saule īpaši pacenšas „lekt ātrāk par citiem rītiem”, dainās simboliski apzīmē lielu godu rītu, kā citētajā piemērā −meitas pašas kāzu dienu.

Saule kopā ar nakts spīdekļiem jaunas meitas vainagā.

Metāla kaltos vainagus, saprotams, nebija iespējams izgatavot mājas kārtībā, bet tie bija jāpērk par dārgu naudu no rotkaļiem lielākās pilsētās.

Tās bija Rīga, kā lielākais tirdzniecības centrs, un Jelgava, kā Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, tieši kā tas dziesmās ir uzsvērts: „Rīgā pirka, naudu deva, Vāczemē kaldināja” (33627v1, v8, līdzīgi arī M2,41:35), vai atkal − jāj’ uz Rīgu, uz Jelgavu, vai arī Jelgavu vienu pašu (4573 un var.: 4574v3; F1880,4584; M1,21:69). Paši latvieši drīkstēja būt sudrabkaļi vēl līdz 17. gs, kad vācu zeltkaļu ģilde sagrāba monopoltiesības uz visu rotu kalšanu un latviešiem to aizliedza. „Vāczemē” kaldināšana tamdēļ varētu atsaukties uz to, ka rotas kopš tā laika varēja iegūt tikai no vāciešiem. Pēc senas tradicijas vainagu vajadzēja brāļiem pirkt pirms māsas kāzām, bet tas nebija tikai bajārisks dāsnuma žests no devīgo brāļu puses:

5777=F1773,4887

Aiz ko man brāļi pirka
Vizuļotu vainadziņu?
Druvā man saule lēca,
Druvā saule norietēja.

Kā māsa mazliet ciniski to izskaidro šai Vidzemē un Latgalē plaši izplatītā dziesmā (Rg Suntaži; C Ērgļi, Vlm Valmiera; Md Kalsnava, Grostona, Dv Krustpils), brāļu „dāvanu” viņa jūtas vairāk kā pelnījusi, jo visus savus jaunības gadus ir nostrādājusi no saules līdz saulei sava tēva sētā. Ar citiem vārdiem sakot, šāds vizuļu vainags būtībā bija samaksa par darba gadiem, ko māsa pirms kāzām bez atalgojuma bija nostrādājusi dzimtajās mājās. Tas piederēja pie kustamām mantām māsas pūrā un mantojumā. Šķiet, ka zināma daļa vainaga vajadzībām bija jāmaksā katram brālim, līdz ar ko − ja māsai bija „trejādi bāleliņi”, pieci brāļi, vai pat deviņi bāleliņi (4574v3, vieta nezināma; M1,21:69, Azp Alšvanga), tad izredzes uz greznu vainagu tai bija jo labākas:

6052 (Rg Lielvārde)

Piecu brāļu māsa biju,
Pieci raksti vaiņagāi:
Div’ bij zelta, div’ sudraba,
Piektā saule mirdzināja.

Vainags līdz ar to nav tikai meitas personīgā goda un tikuma simbols vien, un tā apdziedāšanai, ar kāpinātiem dzejiskiem pārspīlējumiem par tā dārgumu un mirdzumu, ir vairāk nekā viens iemesls. Māsas vainaga greznums palīdz celt arī brāļu un visas dzimtas kopējo prestīžu, īpaši redzamā veidā liecinot par viņu bagātību un sabiedrisko stāvokli (par ko nebija pieņemts turēt sveci zem pūra):

21018 (Md Saikava)

Pret saulīti ezeriņi
Līpināt līpināja;
Pret tautām bāleliņi
Lielīties lielījās.

Paradoksālā kārtā, greznākie vainagi dainās tiek piedēvēti tieši sērdienei, ko no citiem motīviem mēs pazīstam kā raudam par to, ka tai nav pat pūra, lai aizietu tautiņās. Tas ir visai negaidīti, jo, spriežot no visām citām liecībām, bārenes izredzes uz materiālo greznību parasti bija visai niecīgas. Īstenību droši vien labāk atspoguļoja tās dziesmas, kas saka par bārenīti, ka „tai nebija sudrabiņa eiduciņa lielumiņa”. Motīvā par teiksmaini mirdzošo vainagu, sērdienei dažos variantos bez šī vainaga ir gan „pillas acis asariņu”, bet arī vēl „pillas krūtis sidrabiņa” (4573 Tk Blīdiene; 4574v3 nezin.). Tas pilnīgi burtiski atbilst senākai Kurzemes paražai saktas saspraust pa visu krūti, kā tas zināms no archaioloģiskiem izrakumiem un redzams Priekules un Virgas 19. gs vidus tautas tērpu ilustrācijās (LTT, Kurzeme, 1997:287-288). Visā šai dziesmu cerā vai nu pārsteidzoši bagātai sērdienei, vai arī turīgai mātes meitai zelta kroni kaļ viens, divi (4573v2 Azp Kazdanga) vai pat trīs „dimantiņa kalējiņi” (M1,21:69 Azp Alšvanga), kas pie tā nodarbināti divus (kā sekojošā), trīs (33627v1 Lp Gavieze), vai pat veselus sešus gadus (4573 Tk Blīdiene):

5962 (Lp Tāši)

Kur, māsiņa, tu dabūji,
Tik raženu vainadziņu?
− To man pirka dui brālīši,
Viens otrami spītēdami.
Jaunais brālis zeltu pirka,
Vecais brālis sudrabiņu;
Rīgā pirka, naudu deva,
Vāczemēi kaldināja.
To man kala dui vasaras
Trīs dimanta kalējiņi.
Priekšā man zeltu lika,
Pakaļai sudrabiņu,
Priekšā man saule lēca,
Pakaļai mēnestiņš,
Ikkatrā pusītē
Rīta zvaigzne ar vakara.

Zīmīgā visu iespējamo debesu spīdekļu spīdēšana vainagam priekšā, pakaļā un abās pusēs (arī visapkārt, kā piem. 5932 Lp Priekule) veido atsevišķu modulāru motīvu, kas atkārtojas daudzās dziesmās un variantos. Kaut attiecībā uz sauli to varētu izskaidrot kā vienkāršu metaforu − dārgmetālu spīdīguma salīdzinājumu ar saules gaismu − gluži to pašu nevar teikt par mēness un planētas Venēras (rīta un vakara zvaigznes jeb Ausekļa) mirdzēšanu, kas gaismas intensitātes ziņā nekādi nevar sacensties ar sauli. Drīzāk domājams, ka debesu spīdekļi šeit piesaukti visi kopā tieši tamdēļ, ka tie ir debesu spīdekļi. Kā tādi tie pēc definīcijas stāv augstāk par visu cilvēcīgi ikdienišķo, un to klātiene rada īpaši uzsvērtu pacilātības gaisotni. Jāatceras arī, ka Saule, Mēness un Auseklis spēlē centrāli svarīgas lomas latviešu debesu kāzu mītā, tā kā šo spīdekļu saistība ar līgavas vainagu jāsaprot kā viens no vairākiem motīviem, kas cilvēku kāzas zemes virsū ataino kā augstākās debesu hierogāmijas atspulgu.

Visā šai dziesmu cerā ļoti īpatnējā veidā kopā savīti divi psicholoģiski un stilistiski ļoti atšķirīgi momenti: no vienas puses uz debesīm virzītā eksaltācija, ko varētu daļēji iztulkot kā dievbijīgu vēlēšanos piesaukt debesu svētību sekojošam laulātās dzīves posmam un no otras − ļoti piezemēti cilvēcīga dižmanība un lielīšanās, kas novesta līdz komiskam un pat groteskam līmenim. Tā tikko kā citētā dziesma (5962) iesākas ar komisko detaļu, kur māsa lielās ar to, ka savās savtīgās interesēs izmantojusi brāļu cilvēcīgo vājību vienam gribēt pārspēt otru − tā ieguvusi sevišķi greznu vainagu, tamdēļ ka to „pirka dui brālīši, viens otram spītēdami”. Dziesma tomēr noslēdzas ar cēlo, dzejiski pacilāto un debesu spīdekļu apspīdēto vainaga motīvu. Sekojošā dziesmā turpretim secība ir otrāda: tās sākums ir pacilāts ar brāli, kas māsai iegūst vainagu ļoti dzejiskā un mistiskā veidā, kamēr noslēgums ir uzsvērti, pat groteski komisks. Kā visas gaŗākās dziesmas, tā sastāv no atsevišķām modulārām vienībām jeb teksta uzbūves ķieģelīšiem, kas šeit iezīmētas ar lauztām līnijām.

33627v1 (Lp Gavieze)

Aiz upītes melni meži
Zeltītām lapiņām.
Brien, brālīti, pār upīti,
Nolauz vienu pazarīti,
Nolauz vienu pazarīti,
Pin māsai vainadzīnu!
.................................

Brīnās kungi, vaicā ļaudis:
Kur meitīna, tādu ņēmi?
.................................

Rīgā pirku, naudu devu,
Vāczemē kaldināju.
Tur man kala trīs gadīni
Trīs dimanta kalējīni.
Priekšāi man zeltu lika,
Pakaļāi sudrabīnu;
Priekšā man saule lēca
Pakaļāi mēnestīnis.
.................................

Priekšā man tēva dēli
Nosajēma cepurīti,
Pakaļāi kalpu puiši
Kā tārpīni locījās.

Pirmā sešrinde, par vainagu, ko pats brālis darinājis, nopīdams to no koku zariem, šķiet īsti nesaskan ar dziesmas tālāko saturu, kas runā par dārgmetāla vainagiem un par specializētu amatnieku − „dimanta kalēju” veiktu darbu. Varētu gandrīz domāt, ka šis dziesmas iesākums būtu vēsturiski senāks motīvs ar atsauksmi uz laikiem pirms pilsētām un to amatniekiem, jo tur pieminētais aizupītes „melnais mežs” ir visai mistisks, ar zeltainu spožumu zaros. Taču tāda pati šķietami pretrunīgu elementu kombinācija („nopinuši” un „kaldināja”) atrodama kādā skaidri mītoloģiskā šī motīva versijā, kur sērdiene vēlāk stāsta, kā iejūgusi sev Saules zirgu, utt:

33627v8 (V,K,Z)

Sērd(i)enīte nopinusi
Zelta zaru vainadziņu.
.................................

Visi kungi brīnījās:
Kur tu tādu kaldināji?
.................................

Rīgā pirku, naudu devu,
Vāczemē kaldināju......

Pašā sākumā no zelta zariem vai zelta pazares pītais vainags šķiet it kā būtu pārvērties no reāla, bagātību apliecinoša priekšmeta par kaut ko neparastu un teiksmainu. Tomēr tālākās rindas atgādina, ka tas tomēr ir un paliek pilsētā pirkts metāla kaldināts vainags. Atsauksme uz zelta zariem šeit šķiet spēlē dubultu lomu: tā reizē dzejiski apraksta sarežģīti darinātu metāla vainagu it kā no zelta zariem savītu, un reizē izraisa arī mītiskas un pārdabīgas asociācijas, kas izceļ vainaga garīgo nozīmi.

Divrinde par izbrīnētiem ļaudīm vai kungiem, kas par vainagu apvaicājas, ir ļoti īsa − viena dziedāta panta apmērā − pārejas moduļa, kas sniedz dzejisku attaisnojumu tālākām teksta vienībām − māsas izskaidrojumiem par vainaga izcelšanos un detaļām par tā varenumu. Tai pirmspēdējā dziesmā seko vispirms astoņrindu vienība, kas nobeidzas ar divrindi par debesu spīdekļiem vainagā. Saule un mēness lēkšana vainagam priekšā un pakaļā te būtu dzejas gleznas, lai izteiktu vainaga spožumu. Meita ar savu vainagu bez kompleksiem un ar lielu sajūsmu lielās, gluži kā puisis mēdz to darīt ar savu kumeļu kādā citā motīvā. Abos gadījumos debesu spīdekļu piesaukšana vismaz vienā līmenī būtu saprotama kā dižmanība, kas novesta līdz savai augstākai pakāpei. Tā tas arī turpinās noslēguma četrrindē, kur dziesma sasniedz savu kulmināciju. Kad meita tik varenu vainagu uzliek sev galvā, tad no tā „visa Rīga vizuļoja” (F1880,4584, B Bauska), kamēr efekts uz citiem ir reizē satriecošs savā iespaidīgumā un nepārspējami jocīgs. Šī noslēguma motīva ļoti plastiskās vārdu gleznas man šķiet tieši īpatnējai Kurzemes pārspīlējuma un humora izjūtai raksturīgas: bagātie tēva dēli godbijīgi noņem cepurītes un klanās meitas priekšā, kamēr pakaļā neievērotie kalpa puiši var savā bezcerīgā apbrīnā tikai kā tārpīni nevarīgi locīties! Cits variants pat iet vēl soli tālāk: tie kas meitai aiz muguras pazemīgi līdz zemei locās nav vairs kalpi, bet gan saimenieki − pašu latviešu augstākā sabiedriskā šķira, kamēr meitai priekšā tagad jau ir vācu kungu dēli, kas pārstāvēja iespējami augstāko slāni sabiedrībā vispār. Visas šīs detaļas ne par klaušu laikiem, ne par dzimtbūšanu neliekās ne zinis!

52341 (Lp Nīca)

Priekšā man saule spīd,
Aiz muguras mēnesnīca;
Priekšā man kungu dēli,
Aiz muguras saimenieki;
Aiz muguras saimenieki
Līdz zemītei locījās.

Ir arī vēl citi varianti (4574v3 un sekojošais), kas jau tā pagaŗai dziesmai noslēgumā piekabina vēl visai šerpas konfrontācijas moduļu starp vainagoto meitu un dēlu māti, kur meita nu jau tiešā dialogā vēlreiz atgādina par savu nepārspējamo sabiedrisko pārākumu (citētā tekstā paturēta E. Melngaiļa patvaļīgā pareizrakstība):

M 1,21:69 (Azp Alšvanga)
.................................

− Griez man ceļu daelamate,
Es tev ceļu negriezīš:
− Tu tik piecu daelumate,
Es deviņu brāļu māsa.
− Tev tik pieci kraeslu cela,
− Man deviņi kroni kala.

Grūti pateikt, vai dažu dziesmu komiskā aspekta uzsvēršana būtu jaunāku laiku parādība, kad senāko debesu spīdekļu sakrālā nozīme tautas apziņā bija sākusi izzust, jeb vai seno latviešu izpratnē vairāk vai mazāk komiskais sabiedriskās lielīšanās moments nekādi netraucēja sakrālam, tā kā abi mierīgi varēja sadzīvot blakus.

Par to, ka meitas vainagam noteikti piemīt arī sakrāla nozīme, liecina rinda citas dziesmas, kur atrodama vai nu tieši un tekstuāli izteikta, vai netieša simboliska saistība ar dievišķām būtnēm − Laimu, Māru vai teiksmaino Sauli. Sekojošā piemērā kuplo liepu laidarā varētu uzskatīt par tādu kā simbolisku vidutāju, jo no citām dziesmām izprotams, ka tā liecina par Laimas (arī Māras) simbolisku klātieni un labvēlību:

32440v1 (Rg Baldone)

Kupla liepa, zelta zari,
Manā govju laidarā;
Cik es gāju goves slaukt,
Tur pakāru vainadziņu,
Lai viz mans vainadziņš
Kā saulīt’ un mēnestiņš.

Te diezgan skaidri saredzams, ka sakrālais nebūt neizslēdz arī citus nozīmes līmeņus. Pie tāda ikdienas darba kā govju slaukšanas, kur vainags viegli varētu nokrist kūts mēslos vai nosmērēties govij zem netīra vēdera, vainaga pakāršana kokā būtu gluži saprātīga rīcība tīri praktiskā izpratnē. Taču apstāklis, ka tas tiek darīts tieši liepā − Laimai svētā kokā − šim šķietami vienkāršam žestam piedod reliģiska rituāla pieskaņu. Ar vainaga pakāršanu liepā meita vispirms nodod savu godu Laimas gādībā un pati sevi − Laimas aizsardzībā, kamēr vēlme vainagam vizēt debess spīdekļiem − saulei un mēnesim līdzīgi − jau izsaka plašāk vispārinātu gatavību sevi nodot Visuma spēku rokās.

Noslēgumam

Mirdzošā vainaga simbolika dainās ir polisēmiska, kas nozīmē, ka tur nedalāmi sakausētas kopā ir materiālas, sabiedriskas, morālas, ētiskas un reliģiskas vērtības. Šī simbolika ir cieši saistīta ar dainu sauli, un abi šie apdzejotie priekšstati viens otru izgaismo un bagātina. Saules gaisma apspīd meitas vainagu, dāvā tam savu debešķīgo mirdzumu un apvelk tam īpašu pacilātības un garīguma aureolu. Bet vainags savukārt atspīd šo saules gaismu un palīdz atklāt, kā tieši saules mirdzums dainās ticis izjusts un pārdzīvots.

Vēres

E. Dunsdorfs (1973). Latvijas vēsture 1710-1800. Stokholmā: Daugava.

I. Freibergs (1990). Saules dainu indekss. Montrealā: Helios.

V. Ģinters (1953). Latviešu tautas tērps. A. Švābe, K. Straubergs, E. Hauzenberga-Šturma (red.), Latviešu tautas dziesmas. Kopenhāgenā: Imanta. II. sēj., 279-332. Latvijas Vēstures Muzejs (1997). Latviešu tautas tērpi. II. Kurzeme − Latviešu un lībiešu tērpi. Rīgā: Jāņa sēta.

V. Vīķe-Freiberga un I. Freibergs (1988). Saules dainas. Montrealā: Helios (1. izdevums). 2. izdevums (1991) Rīgā: Grāmata.

V. Vīķe-Freiberga (1995). The negative parallel or negative simile in Latvian folk poetry. Journal of Baltic Studies, 26 (1), 3-22.

V. Vīķe-Freiberga (1997). Trejādās saules I: Kosmoloģiskā saule. Rīgā: Karogs.