Ilmārs Bastjānis-Krasts

 

PĒC GŪSTA

 

Beidzot bijām pārvērtušies civilistos, jeb vairs tikai izbijušos kaŗavīros, ar apliecībām kabatās, ka amerikāņi mūs atbrīvojuši no gūsta. Aiz dzeloņstieplēm un dubļos zem klajām debesīm pavadītās bezgalīgās dienas strauji grima pagātnē. Paēduši un zirgu staļļos izguldināti, jutāmies ņestri. Vairs nebaidīja tas, kas vēl nāks.

No rīta varējām aptīrīties telpā, kur agrāk bija mazgāti zirgi. Ūdens bija auksts, taču ziepju netrūka. Daži no mums pat sadūšojās izmazgāt kreklus un apakšbikses, kaut arī tie bija jāvelk atpakaļ mugurā mitri. Nevarēja zināt, cik drīz mūs vedīs tālāk. Ilgi jau arī nebija jāgaida, kad visus sauca ārā un lika pulcēties ceļa pusē. Tuvu pie šosejas bija novietots galds ar sarakstiem, un pie tā sastājās amerikāņu virsnieku grupa un tulki. Drīz lēni sāka pietuvoties arī kravas automobīļu rinda. Kad tās priekšgals apstājās mums iepretīm, viens no vāciešiem skaļi sauca: „Wien! Dreissig Maenner!” (Vīne! Trīsdesmit vīru!). Galvaspilsētai, protams, pienācās pirmā vieta. Īstenībā tā gan atradās vistālāk − kādus 500 kilometrus no mūsu gūsta vietas Firtas (Fuerth). Pirmie trīsdesmit sarāpās nesegtajā kulbā. Ar vienu kraveni nepietika. Uz Vīni devās kādi trīs simti. Uz Lincu − 300 kilometru braucienam − apmēram puse no tā skaita. Uz Insbruku tāpat. Ne pārāk tālu varēja jau saredzēt auto karavānas beigas. To laikam manīja arī amerikāņi. Viņi sabubinājās ar vāciešiem, un nākošajā mašīnā lika kāpt jau četrdesmit vīriem. Iekāpa arī, bet skaidri varēja redzēt, ka neviens vairs nespētu apsēsties, tik cieši visi bija saspiesti kopā.

Zalcburga bija vistuvāk. Kad pienāca kārta tai, Kurts, mans austriešu draugs no gūsta dienām, ar kuŗu visu laiku turējos kopā, iemurmināja man ausī, ka uz viņa pilsētu mūs, droši vien, vedīšot pa piecdesmit vienā kravā. Gluži tik ļauni gan nebija, bet elsdami, pūzdami, cits citam uz kājām mīdami, uzlīdām uz dēļu iežogotās platformas − kādi četrdesmit pieci zalcburgieši. Jeb četrdesmit četri un viens latvietis. Ja saka „saspiesti kā sardīnes”, tad gandrīz jāšaubās, vai tas būtu pietiekoši akurāti teikts par mums. Man šķita, ka ieelpot varēja tikai, ja blakus vai priekšā stāvētājs izelpo. Tomēr mēģinājām sadzīvot godīgi. Laikam jau vairums savām gara acīm saskatīja ceļa mērķi un neskaitīja ne stundas, ne žēlojās par neērtībām, kas jāpacieš, līdz to sasniegsim.

Gandrīz visi konvoja autovadītāji bija nēģeri. Sākumā mums itin labi patika mūsējais, jo viņš skaļi pļāpāja ar blakām sēdētāju vāciešu tulku vai tikpat skaļi dziedāja, kad apnika sarunāties. Īsti zināt nevarēja, bet likās, ka melnajam ir līdz kāds dzeŗamais, jo, kilometru skaitam augot, viņš bauroja arvien skaļāk, brauca neganti ātri arī līkumos un tieši pa ceļa vidu. Nekādas lielās satiksmes jau gan nebija. Pretējā virzienā tikai ar lieliem starpgabaliem sastapām pa kādai amerikāņu mašīnai. Tās visas prata strauji pierauties pie malas, kad iznāca braukt mums gaŗām. Pēc pāris stundām, tikko baigā ātrumā izbraucis cauri vienai no kādas mazpilsētas šaurajām ieliņām, šoferis pēkšņi bremzēja. Mēs sakritām gubā. Kad attapāmies, priekšā ieraudzījām līkumā no ceļa grāvī nobraukušu tādu pašu kravas vāģi ar gūstekņiem. Tie bija jau norāpušies no platformas un vilka no būdas ārā savu melno vāģa vadītāju. Uz kājām nostādīts, viņš vicinājās rokām pa gaisu, kaut ko nesakarīgi bļāva un piepeši nokrita uz dibena. Varēja domāt, ka salauzis kāju, bet tad viņš sāka smieties it kā pastrādājis lielisku joku. Smējās arī mūsu šoferis, paurbināja pirkstu pie deniņiem, rādīdams, ka draugs sajucis prāta, un kāpa atpakaļ mašīnā. Nedabūjām redzēt, kas notika tālāk, bet nu uzmācās stipras bailes, ka ar tik piemetušos braucēju, kāds rādījās arī mūsējais, nez’ vai nokļūsim līdz galam. Vai tad visas kaŗa briesmas pārcietušiem mums būtu jānobeidzas kādā dubļainā Vācijas grāvī? Liktenis jau pa laikam izspēlē dumjus jokus.

Tālāk tomēr nekas ļauns nenotika. Gan vēl pirms ceļamērķa sasniegšanas uznāca tumsa. Mašīna tomēr noturējās vidū starp grāvjiem, un tieši pusnaktī apstājās kādā Zalcburgas ielu krustojumā. „‘Raus, ‘raus, schnell, schnell!” („Ārā, ārā, ātri, ātri!”) melnais nobļāvās. Izklupām uz ielas bruģa. Gaŗās stundas kājās stāvot un visu laiku mēģinot nezaudēt līdzsvaru, bijām noguruši galīgi pie nabaga. Kopš brokastīm nebija arī ēsts. Bijām domājuši, ka Zalcburgā mūs pirms izklīšanas pabaros. Bet tādu lietu būtu noorganizējuši tikai vācieši. Amerikāņus mūsu tālākais liktenis neraizēja. Zeļļi aizvesti mājās − lai nu gādā paši par sevi. Nēģeris motoru nemaz nebija apturējis. Kolīdz pēdējais vedamais izkāpa, mašīna, iekaucinādama riepas, rāvās prom.

Zalcburgā, tāpat kā laikam daudzās citās pilsētās, pusnakts iekrita noliegtajā vācu „sperre’s” vai amerikāņu „curfew” − aizlieguma − laikā, kad neviens, izņemot autorizētas personas, nedrīkstēja atrasties uz ielas. Nebija arī nekāda apgaismojuma. Tikai bāla mēness gaisma, ko brīžam apēda mākoņi. „Iesim vispirms uz staciju aptīrīties”, Kurts sacīja, „tik nošmurgājušies mēs nevaram pie manas māsas rādīties. Stacija tik un tā ir pa ceļam”.

Sākām iet. Pēc brītiņa iznācām nelielā laukumā. Pašu vidu tam rotāja maza strūklaka. Tā, protams, nedarbojās, bet strūklakas baseinā ūdens bija sakrājies līdz malām. „Pagaidi!”, teicu Kurtam. Reiba galva. Tik tikko varēju pievilkties pie ūdens. Apšļācu seju, un tas likās drusku palīdzam. Turēdamies biedram mazliet aiz muguras, streipuļoju viņam līdz un skaitīju lūgšanas, lai stacija vairs nebūtu tālu. Minūtes stiepās neticami gaŗas. Meimuroju uz priekšu neko nedomādams. Vēl atceros, ka gājām gaŗām ar metāla lauvām un ozzollapām vareni izgreznotiem divviru vārtiem. Tad sajēga nozuda. Pavisam.

 

*    *    *

Tālākais risinājās it kā kādā sentimentālā un ne visai ticamā romānā. Varēja būt, ka pagājis liels laiks, varbūt arī nē. Cauri smadzenēm izplaiksnījās pēkšņa doma, ka esmu miris un nokļuvis debesīs. Bet vai debesīs es varētu sajust, ka guļu kārtīgā gultā? Jocīgi, ka to varēja noprast pat nepakustoties. Brīdi vēlāk atvērās acis, it kā kāds man ar pirkstu būtu pacēlis plakstus. Biju nelielā telpā, baltām sienām. Tikpat balti nokaļķotos griestus balstīja divi pamatīgi brūna koka šķērsbaļķi. Vienu sienu rotāja mazs zelta krucifikss. Labā pusē gultai ievēroju zemu, krāsaini izrakstīta pārklāja pārsegtu skapīti un stikla vāzi ar tajā iespraustiem ziedošiem ķiršu zariem. Vāzei blakus stāvēja brūna māla krūze ar uzrakstu „Salzburg”. Nu man kļuva skaidrs, ka pa ceļam uz viņsauli esmu aizturēts Zalcburgā. Nākošā brīdī atcerējos arī klīšanu pa pilsētas ielām un Kurtu. Nez’ kur viņš tagad bija? Un − kas šī par vietu? Sagrasījos kāpt ārā no gultas, bet, tikko pacēlu galvu no spilvena, tā pagalam noreiba. Varēja jau būt, ka esmu slims, un šī ir slimnīca. Tad gulēju atkal un laikam ilgi.

Kad atjēdzos, bija rīts. Blakus manai gultai stāvēja sirms kungs baltā pārvalkā, ar kaklasaiti un stetoskopu krūšu kabatā. Viņš runājās ar patuklu dāmu svītrainos tiroliešu brunčos. Dāma skatījās uz mani un mīlīgi smaidīja. „Lūk, acis vaļā”, viņa teica, „mūsu latviešu slimnieks beidzot pamodies. Kā jūs jūtaties, Bastjāņa kungs?”. Protams, viņa runāja vāciski. Īstenībā, austriski − jaukajā, mīkstajā izloksnē. Apjēdzu, ka manu vārdu un tautību varēja izlasīt kaŗavīra pasē, ko glabāju svārku iekškabatā. Par Bastjāņa kungu gan nebiju uzrunāts nezin cik ilgi. Skatījos sievietes mīlīgajā sejā, kas vairs nebija jauna. Sīkas krunciņas vagojās acu kaktiņos un vaigos. „Jūtos labi”, teicu, nezinādams, ko lai citu saku. Bet tad tomēr piebildu: „Kur es esmu?”. „Pie manis, augļūdens fabrikā”, mana labdare sacīja, „Mans vārds ir Marija Prammere (Maria Prammer). Jūs nogāzāties gar zemi īstā vietā. Es šeit pievācu austriešu kaŗavīrus, kas dodas mājās un netiek tālāk tāpēc, ka ir slimi un nobadojušies. Mums te ir tāda kā maza klīnika. Jūsu biedrs naktī zvanīja pie vārtiem, teica, ka draugs zaudējis samaņu un prasīja, vai nevaram palīdzēt. Pats viņš aizgāja tālāk pie māsas, kas dzīvojot stacijas tuvumā. Guliet vien mierīgi un krājiet spēkus”. „Jūs ciešat no dizentērijas sekām,” piebilda sirmais ārsts, „paldies Dievam, jūsu organisms ir jauns un spēcīgs. Jūs atlabosities”. Ārsta pareģojums piepildījās, un man drīz kļuva labāk. Galvenais jau bija ēdiens. Sākumā Prammera kundze mani baroja tikai ar vistas buljonu un sakaltētas baltmaizes šķēlītēm. Vēlāk dabūju arī rudzu maizi un pa kādai desas ripiņai. Kad prasīju Prammera kundzei, kā viņa tiek pie šādas mantas, viņa paskaidroja, ka katram slimniekam pilsētas pārvalde izsniedzot pārtikas kartītes ar kuponiem.

Slimnīcā jeb, īstenībā, dzīvojamās ēkas smalkajā galā, bija gultas septiņiem cilvēkiem, bet divreiz vairāk bija to, kas uzturējās fabrikas korpusā izliktajās lāviņās. No gūsta atsvabināti kaŗavīri te nāca un gāja, bet viņu skaits reti nokrita zem divdesmit. Prammera kundze labprāt pakavējās manā istabā arī tad, kad ārstam nebija apciemojuma reizes. Bez prašņāšanas laipnā dāma izstāstīja, ka viņas vīrs, armijā atpakaļ iesaukts kapteinis, laikam esot saņemts gūstā Staļingradā, jo no turienes viņa bija saņēmusi pēdējās vēstules. Pēc tam iestājies klusums. Augļūdens ražošanas fabriku Prammers iemantojis no vecākiem un attīstījis to par lielāko šāda veida uzņēmumu visā Zalcburgas apgabalā. Marija pati strādājusi par grāmatvedi, izaudzinājusi trīs meitas. Par meitām jaukā saimniece īpaši priecājās. Tās visas esot vēl dzīvas, bet no radu un draugu dēliem daudzi miruši vai pazuduši. Kaŗam noslēdzoties Prammera kundze bija sākusi pievākt pa kādam ievainotam vai pārgurušam kaŗavīram, kam gadījies iet gaŗām fabrikas varenajiem vārtiem. Ārsts esot vīra tuvs draugs. Viņš arī gādājot par medikamentiem un esot izdabūjis no Zalcburgas pilsētas pārvaldes atļauju ierīkot mazu slimnīcu fabrikas telpās.

Prasīju Prammera kundzei kaut ko, kas manu prātu bija urdījis jau labu laiku: „Kāpēc jūs mani šeit paturējāt, kad redzējāt, ka neesmu jūsu tautietis?”. Prammera kundze iepleta savas brūnās acis pavisam lielas un apaļas. „Kāda tur starpība?” viņa brīnījās. „Cilvēks ir cilvēks. Ne visi vācieši ir labi, ne visi krievi ļauni, un Dievs ne no viena nenovērš savu vaigu”. Tad viņa šķelmīgi pasmējās un piebilda: „Mans vīrs dabūja desmit dienas padzīvot Rīgā. Tā esot gandrīz tikpat skaista kā Zalcburga, un latvieši esot viesmīlīgākā tauta pasaulē.” Pats pie sevis noprātoju, ka mūsu viesmīlību pret vāciešiem gan bija radījis tikai krievu okupācijas gads. Un draudzīgi mēs arī neskatījāmies uz visiem. Tikai vācu armijas vīri bija krietnāki − īpaši tie, kas piederēja vidējai vai vecākai paaudzei.

No gultas es tiku laukā jau pēc nedēļas, bet, kad grasījos doties tālāk un mēģināt sameklēt vecākus Karintijas (Kaernten) apriņķī, Prammera kundze dusmīgi purināja galvu. Man jāpieņemoties svarā vēl kādus desmit kilogramus, citādi kāpšana pa stāvajiem ceļiem Alpu kalnos nobeigšoties ar tādu pašu sabrukumu kā viņas vārtu priekšā. „Un te taču jums nav tik slikti,” viņa piebilda, „ja kļūst gaŗlaicīgi, paklejojiet pa Mocarta pilsētu. Tā ir skaistākā visā Austrijā.”

Zalcburga tiešām bija skaista pilsēta. Pēc tam, kad visur bija redzēti nobumbotu pilsētu gruvekļi un tanku saārdīti lauki, Zalcburga rādījās kā neierobežoti greznas izdomas auglis, īpaši pilsētas vecākā daļa ar graciozajām ēkām un parkiem, kas bija palikuši labi sakopti pat kaŗa laikā. Gāju kājām arvien gaŗākus gabalus, allaž piefantazēdams, ka pa šiem akmeņiem un šaurajām ieliņām staigājis arī Mocarts, bet vēl pēc pāris nedēļām tomēr saņēmos sacīt Mocartam ardievas. Arī Prammera kundze vairs nepretojās. Viņa bija sameklējusi man jaunu mugursomu. „Tur ir pāris kārtas tīras veļas un mazliet ēdamā”, viņa teica, „Dievs jums stāvēs klāt, un viss būs labi”.

Nobučoju Prammera kundzei roku un devos ceļā. Tas veda uz dienvidiem, kur jau krietnā Alpu kalnu pacēlumā atradās Bādgasteinas (Bad Gastein) kūrorts − slavena veselības avotu un tīra gaisa pilsētiņa, iecienīta atspirgšanas vieta diloņslimniekiem un citiem vājiniekiem.

Lielajai, platajai šosejai līdzteku vijās arī dzelzceļš. Dabīgi, ka abi milzīgi līkumoja, pakļaudamies krauju un ieleju apveidiem. Veselu pusi dienas nosoļojis, vēl neredzēju neviena vilciena. Šad tad gan gaŗām pabrauca kāda amerikāņu armijas kravas mašīna vai mazais džīps. Sākumā cēlu un vicināju roku, cerēdams kādu gabalu pietaupīt zābakus, bet man nelaimējās. Vēlāk virzījos uz priekšu, nemaz nemēģinot kādu apturēt. Ja biju amīšiem vienaldzīgs, tad viņi man arī. Soļošana gan kļuva pakāpeniski grūtāka. Bādgasteina atradās divus kilometrus augstākā pacēlumā nekā Zalcburga − apmēram pusceļā uz Spitālu (Spittal). Spitāla manā ceļa kartē bija atzīmēta slīpiem burtiem, kas nozīmēja tikai mazu pilsētiņu. Tā atradās tāda paša nosaukuma upes abos krastos. Mana topogrāfiskā karte rādīja arī, ka miestiņš guļ dziļā ielejā starp divām milzīgām kalnu grēdām. No Spitālas līdz Weissensee ciemam vai „Baltezeram” vairs palika tikai kādi desmit vai divpadsmit kilometri, un tur it kā vajadzēja būt maniem vecākiem. Garantijas jau nebija. Viņi varēja būt nonākuši arī kaut kur citur. Cerēju tomēr, ka man laimēsies vismaz sadzīt kādas pēdas.

Ceļš reizēm slējās uz augšu tik strauji, ka pēc katriem simts metriem nācās apsēsties un atvilkt elpu. Neko vieglāk nekļuva arī, skatoties uz pieneņu piesētajām pļavām vai violeti zilajām kalnu galotnēm dienvidu pusē. Miera laika tūrists, dabu apbrīnodams, te būtu bēris jūsmīgas asaras, bet man tās dažbrīd mācās virsū, domājot pašam par savu nožēlojamo stāvokli. Te nu uz priekšu vilkās kaŗa pažēlots latvietis pa svešu zemi un svešu ceļu, noputējušā un apdriskātā vācu armijas svārkā ar dāvinātu kreklu zem tā. Pats sev nosolījos, ka kādreiz patlaban vēl neparedzamajā nākotnē, ticis pie godīgākas dzīves, atkal apciemošu Prammera kundzi un privātā automobīlī zēģelēšu tālāk pāri Alpiem ar vijolīšu pušķi rokā. Kaut kas līdzīgs vēlāk tiešām arī izdevās, gan tikai pēc vairāk nekā divdesmit gadiem.

Jau diezgan agrā pēcpusdienā saule paslēpās aiz kalnu grēdām. Kad sasniedzu cementētas kāpnes, kas no lielceļa veda pa uzbērumu lejā uz mazu dzelzceļa staciju, nolēmu tajā sameklēt kādu solu, apsēsties un mazliet iekost. Joka pēc vispirms raudzījos pēc biļešu kases. Tā gan bija slēgta. Ne tik vien slēgta, bet kases lodziņa stūros pat rādījās zirnekļu audumi. Ārā, uz perona sarindotas, ieraudzīju kādas piecas vai sešas nestuves ar ievainotiem vai slimiem kaŗavīriem. Tām apkārt grozījās vairākas žēlsirdīgās māsiņas un vācu armijas uniformās ģērbti vīri ar sarkanā krusta lentēm ap svārku piedurknēm. Viena no māsiņām man izstāstīja, ka ievainotos vedīšot uz slimnīcu Bādgasteinā. Pasažieru uzgaidāmā telpā grozījās vairākas sievas ar izrakstītām sedziņām pārsegtiem groziem. Izdibināju, ka laucinieces no apkārtējām mājām sanesušas maizes kukuļus, sviestu, dažādas desas un citus uzkožamos. Katru pēcpusdienu šajā stacijā pieturot ievainoto vilciens ar pavadoņiem. Tiem, kam esot nauda, viņas pārdodot sviestmaizes, bet, ja paliekot pāri, trūcīgie tās varot dabūt par brīvu.

Tā kā man bija līdz iedots ēdamais, ir nedomāju kaut ko prasīt sev. Apsēdos stacijas priekšā uz sola un atsikšņoju Prammera kundzes dāvāto mugursomu. Tajā atradu veļas vidū ietītu maizes kukuli, prāvu gabalu dūmu desas un taukus paprāvā dozītē ar uzskrūvējamu vāku. Klāt pielikta bija arī ievārījuma burciņa. Pašā somas dibenā zem veļas iečaukstējās salocīti papīri. Kad tos uzmanīgi izvilku ārā, ieraudzīju žūksnīti pārtikas kuponu ar piespraustu zīmīti. „Lai Dievs Jums palīdz ceļā un ļauj arī atrast Jūsu ģimeni − M.P.” Labā Prammera kundze! Viņa bija barojusi mani veselas trīs nedēļas, neizmantojot nevienu man piešķirto kuponu. Ieturēju kārtīgu launagu.

Tikko biju noslaucījis un saliecis savu kabatas nazi, varēja saklausīt sliežu dimdoņu, un pēc brītiņa stacijā lēni ietusnīja tvaika lokomotīve ar kādiem septiņiem vagoniem. Elektriskajām vai dīzeļlokomotīvēm laikam vēl pietrūka dzinējspēka. Izgāju uz perona. Ievainoto nestuves pa vienai bīdīja pēdējā vagonā. Viens no vīriem ar sarkanā krusta aproci prasīja, vai es gribot braukt uz Bādgasteinu. Atteicu, ka neesmu ievainots, un man nav arī biļetes. „Nebēdājies, kamerād,” vīrs iesmējās itkā par labu joku, „nevienam no mums nav biļetes, bet vietas iznāks arī tev.”

Laimīgs rāpos pakaļ pēdējai nestuvei. Man nu negaidot ietaupījās četrdesmit vai vairāk kilometru pret kalnu. Vagonā gan īsti nesanāca vietas, kur apsēsties, bet vaļējā aizmugures platformā ieraudzīju mazu nolokāmu sēdekli un apmetos uz tā. Tā kā šī bija vilciena pēdējā piekabe, man visapkārt pavērās plaša Alpu ainava, kas vienmērīgi slīdēja gaŗām, atkal un atkal uzbuŗot jaunus skatus, citu par citu fantastiskākus. Rietēja saule, un Dolomītu Alpu dīvaini robotās virsotnes veidoja melnus un ķēmīgus siluetus pret spilgti sārtajām debesīm. Ziemeļu nogāzēs violetu ēnu strēlēs klājās vēl nenokusis sniegs. Par spīti pasakainajam dabas skaistumam, es tomēr sajutu, ka tajā pagalam neiederos. Cik daudzkārtīgi labprātāk būtu acīm apmīļojis kādu bērzu birzi vai jauku latviešu pirtiņu meža malā! Muļķīgi. Kad vēl dzīvoju Latvijā, man nekas nelikās brinišķīgāks par iespēju apceļot svešas zemes. Toreiz pat nevarēja ienākt prātā, ka šīs zemes var izrādīties pavisam briesmīgi svešas, kad ceļš uz mājām nogriezts.

 

Biografisko piezīmi par Ilmāru Krastu skat. JG 213:37. Šī nodaļa ir no viņa Pašvēstures topošās 2. grāmatas.