ekspresis rīga –

maskava

... met met piecdesmit gadus met.

otrā rītā

viss atkal nāk pret

vilciens kā vilcenes

smilkstiens

lokās pa baltiem sniegiem

sliežu ceļi tālumos slīpos

kā metāla dūmi

no mūžīgas pīpes

un šīs nesalāpāmās sētas

kalķbaltās sejas

bakurētainās

vai tiešām šie nomodi

vai tiešām šie sniegi

piegulēti uz mūžiem

mums

šajā

velnišķīgajā

pieguļā?

1997

putra ar sieru un medu

zālīti vīnu pa virsu

ēst un gulēt gulēt un ēst

un pļāpāt par neaizmirstamo

Itaku

viņi bij gatavi

kā pionieri

kas atlika man

pat ne ar rīksti

bez mazā pirkstiņa

ar galvasmājienu vien

nodiriģēt šo aizmirstību

debesis

gadu desmitus plandīja zīmes

zibeņus

viedas sejas

tikai neviens

tās debesis nepiešalca

ar savu gribu

ar savu viedu seju

jo:

nebij

nebij nebij

tur taču Odiseja

1997

tas cik grūti

noturēties uz zemeslodes

ir vispārzināms

bet

kā viņa noturas

uz lodes vai riteņa

aizsietām acīm

Fortūna?

vel pilnības ragu rokās

neizlejot ne lāsītes

kā viņa noturas?

liktenis? laimīgs gadījums?

dažs viņu redzējis esot

pat ejot pār ūdeņiem

dažs kādu pusmetru

virs karsta asfalta vasaras speltī

visādi likteņi

visādi gadījumi

neapsmaidiet savu Fortūnu

Fortūna tas ir nopietni

turiet savu Fortūnu ciet!

1997

par krēslu paldies tev par to ka

dienu apstādini tu ka vakardīķī

kurkulēni mostas un par cerīb-

vardītēm grib tapt

paldies par kavēšanos zirgi kārpa

zemi grauž iemauktus un putās

padebesis saskriets vārds sarauts

čokurā kā lapa speltī nav

nav tādas pažobeles kur to nobāzt nav

tāda lauka kur to izmest laukā

kā asns stāds kā stumbrs es

pret debesīm un tavu acu žilbums

velk svītru

            tas ir krusts? bet varbūt

koks piepulsots un atvērts apkampienam?

kas pateiks?  kulminē vien pilnmēness

bet tas aiz kalniem neatkarīgais

tāpēc par krēslu paldies

1997

rudens ar

kaķa soļiem

te klīst tikai divi

rudens un grāfs Lampedūza

pa aleju atvadas

vasarai trīsuļo nenotrauktajās

lapās lappusēs ne-

­uzrakstītās baronese

raud pēlī roze

sačervelējusies gaidās Sicīlijas

sprēgainā mālā drīz

                        īss

atvadu mirklis šai zaļajā

pasaules kaktā pirms roze

raud pēlī un baronese

sačervelējas neviena

papīra lapa nav

tukša vajadzīga vien

gaisma izgaismo savu

plati leģendai kura

ir vienīgā īstenība

barones ieslēdziet gaismu!

grāfa kungs es jums gribēju

vaicāt kaut ko grāfa kungs

vai jūs neapstātos?

vēji neapstājas nekad.

1997

aizsala lakstīgala

roze sačervelējās

aizsala – viena no sala

sačervelējās otra – no vēja

lakstīgalas šais namos

pārvērtās sudraba kamolos

attinās abas balsis

kas viņas sastindzināja

sačervelējusies no svelmes

roze ierāvās savā dzelmē

bet tad atvēra acis no vēja:

laikam brītiņu pagulēju

1997

Tad, kad pasauli plosa vējavas,

apstājas visas dzirnavas,

vien zem sirds kaut kas truli vēl dur –

murra murr, murra murr, murra murr.

Tad, kad projām ir visas vellatas,

atpakaļceļā ir jādodas,

pie vispēdējās oglītes tur –

murra murr, murra mur, murra murr.

Neraudi, ķēniņ, asaras zelta,

neraudi, Ilzīt, princesīt, velti –

neesam zivis, dzīve nav murds –

murra murr, murra mur, murra mur.

Kad pie slūžām ūdeņi biezē,

tad nāk dzirnavu līksmākais grieziens

upes vidū rīts uguni kurs –

murra murr, murra murr, murra mur.

1997

Viņi dejoja vienu vasaru (1996), Divi dzīvi zaldātiņi un citas pasakas (1996),

Spīdola un putnusuņi – 50 mīlas dzejoli (1997), Impērijas pēdējās kapeikas.

Lūzumlaika Dienasgrāmata, 1991-1996 (1997) – tā ir tikai viena dala no

rakstnieka, dzejnieka un esejista Māra Čaklā pašu pēdējo gadu devuma.

čuksts

ir telpa

gaismas un tumsas

elpa

dzirdes saspringums

balssaišu vilnīta gaisā

vibrācija

starp es un tu

plaisa

A. IVASKAS

MOTĪVS

tumsa vientuļa sēž

ar klusuma salveti klēpī

un vēro kā viesmīlis vējš

tai mielasta galdu servē

mākoņu galdautu klāj

sudraba kausā lej vermutu

un pasniedz uz mēness šķīvja

gaismas ābola serdi

Tu tik skumji no manis atvadies.

Mūsu ikdiena pārtop dzejā.

Tu tik gaiši proti uzsmaidīt.

Par gleznām kļūst mūsu sejas.

Tu tik viegli no rītiem pamosties.

Un dienas kā bakhantes dejo.

mēs kliedzam kā mākoņos dzērves

mūs nežēlo saulesriets

asinīs krāsojot spārnus

un debesis aizslēdzot ciet

mēs kliedzam kā saulrietā dzērves

nakts nežēlos abus mūs

ar ogli gleznojot spārnus

kad zvaigžņu dimanti rūs

man tevi neaizstāstīt

raupju koku glāstīt

man tevi nenoglāstīt

baltas rozes kaisīt

man tevi neizkaisīt

ilgi mezglu raisīt

man tevi neatraisīt

noskūpstīt un aiziet

tavas plaukstas ir mana jūra

es esmu tavu glāstu bērns

katrā gliemežvākā tu čuksti

delfīni esam mēs

un pirmatnības viļņos

mūs atradīs kādreiz kāds vīrs

pērļu zvejnieks no laimīgās salas

viņš mūs ierakstīs debesīs

mēs esam tuvu tam

lai nenotiktu nekas

mīlestības pulksteņi iet

nekur neatduras

sekundes bez skaita

                      skaita

neviens nevienu neaicina

                          neatraida

viss ritmiski rit

dzert gulēt ēst

mēs esam tik tuvu

homo homini lupus est

kaiju lauks

uz saules pleca

balti kliedzošas pasaules centrs

no zivs uz zivi

eksistence

ierobežotā telpā

mākoņu vēdera rūcieni

vakariņas laikā

no gultas gultā

pastaigas

uz Dieva neskūtā vaiga

reiz saplīsīs

sapņu porcelāns

vārdu māla

veidotās krūkas

un aizplūdīs

alkas kā māns

kuru dāvinājušas lūpas

Maģistra grada kandidāte divdesmitgadniece InESe,

ir dzejgrāmatiņas Pret rūti sitas putns (1996) autore.