Jānis Krēsliņš

ROSINĀJUMS LIKVIDĒT DAŽAS PLAŠI IZPLATĪTAS LEĢENDAS PAR LATVIJAS VĒSTURI

 

Nesen baltvācu izdevumā Baltische Briefe (aprīlis/maijs 1998) bija ievietots vācu vēsturnie­ka Detlefa Heninga (Detlef Henning) raksts „Wir warfen Feuer in jedes Haus” (Mēs metām uguni katrā mājā), kas pieprasa likvidēt dažas plaši izplatītas klišejas par latviešu un Latvijas vēsturi. Detlefs Henings ir speciālists Latvijas vēsturē, pašreiz saistīts ar Getingenas (Göttingen) Insti­tūtu Vācijas un Austrumeiropas vēstures pētniecībai (Institut für Deutschland und Osteuropaforschung). Jāmin, ka Henings nav baltvācietis, tāpat jāmin, ka viņš ir ļoti labs latviešu valodas pratējs. Heninga raksts ir komentārs pazīstamā Padomju Latvijas vēsturnieka un universitātes mācības spēka Pētera Krupņikova rakstam šī paši baltvācu izdevuma šā gada janvāra numurā. Pēteris Krupņikovs; kas sevišķu vērību savā akadēmiskā darbā ir veltījis baltvācu vēsturei, pašreiz dzīvo Vācijā.

Raksta tulkojums:

Pēteris Krupņikovs savā apcerē „Das schicksalhafte Achtzehnte (Liktenīgais astoņpadsmitais) Baltische Briefe, 1998, 1:3-4) raksta: „Lielvidzemes (Līflandes) latviešu lauku apriņķos kopš 1917. g. novembra bija nodibināta padomju varas strādnieku un bezzemnieku vairākuma diktatūra (pēdējās vēlēšanās pirms Revolūcijas par lielinie­kiem nobalsoja 72% vēlētāju), ko iedzīvotāju pilsoniskā daļa noraidīja.” Šai ziņā viņš atkārto plaši izplatītu apgalvojumu, kas rodama pat Georga fon Rauch monogrāfijā Geschichte der baltischen Staaten (Baltijas valstu vēsture) 45. lp.: „Lielvidzemes latviešu daļā par lielinie­kiem nobalsoja 72% vēlētāju, pretstatā 45% Pēterpilī un 24% visā Krievijā.” (Jāmin, ka fon Raucha grāmata vairākos izdevumos ir publicēta arī angļu valodā. J.Kr.)

Vai trīs ceturtdaļas latviešu 1917. gadā bij Ļeņina un ekstrēmistu piekritēji? Atbildei ir sekojošie fakti:

1) 1917. g. vasarā un rudenī vēlākās Latvijas teritorijā demokrātiskas vēlēšanas notika tikai vācu neokupētajos Vidzemes apriņķos un tās nekādā ziņā neraksturo Kurzemes un Latgales vēlētāju uzskatus. (Tās neraksturo arī neskaitā­mo Kurzemes bēgļu un citu latviešu uzskatus Krievijā J.Kr.)

2)  Vēlēšanās piedalījās ne tikai vietējie iedzīvotā­ji, bet arī tur novietotie trešajā kaŗa gadā sevišķi radikalizējušies krievu armijas kareivji.

3)  Nevienā no sekojošām vēlēšanām netika „balsots par lieliniekiem”, jo tie paši savus sarak­stus vēlēšanās vispār nemaz nebij uzstādījuši: Rīgas domnieku vēlēšanās 13. (26.) augustā; Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās 20. augustā (2. sept); Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķu deputātu vēlēšanās no 27. augusta (9. sept.) līdz 15. okt.; un Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās no 12. līdz 14. un no 19. līdz 20. nov.

Vēlēšanās ar 3. sarakstu uzvarēja gan Latvijas Sociāldemokratija (LSD) kuŗas sastāvā bij visda­žādāko noskaņu sociālisti un kuŗa tikai 1918. g. sašķēlās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā (LSDSP) un lielinieciskā nogrupējumā, kas kopš 1919. g. marta dēvēja sevi par Latviešu komunistisko partiju (LKP).

4)  Iepriekš minētās vēlēšanās LSD ieguva 41% balsu Rīgā un 75.1% balsu Valmierā. Ja sakopo visu sešu vēlēšanu rezultātus, par LSD balsoja nevis 72%, bet gan 57.8% vēlētāju. LSD, vecā­kā latviešu polītiskā partija, vēlēšanās uzstājās ar izteikti laikmetīgām prasībām: izbeigt kaŗu, īstenot agrārreformu un sarīkot demokrātiskas vēlēšanas Latvijas Satversmes sapulcei.

5)  Arī kopš 1917. g. marta demokrātiskam pār­stāvniecībām pretstatā izveidotās Strādnieku, bezzemnieku un kaŗavīru padomes („divvaldība”) nevar vienkārši raksturot kā sovjetiskas vai lielinieciskas. To sastāvs un mērķi bij tik dažādīgi, ka Sarkanai armijai ienākot Latvijā (laikā no 1918. g. novembŗa līdz 1919. g. janvārim), „pa­domju varu” nomainīja „komisāru diktatūra” un Stučkas latviski bolševistiskā režīma nodibinā­šana.

Uzskatiem, ka latviešu tauta savā vairumā ir lielinieciski noskaņota 1919. g. bija drausmīgas sekas. 1919. g. sākumā, padzenot lieliniekus no Latvijas, valstsvācu un baltvācu bruņotie spēki baigo sarkano terroru nomainīja ar šausmīgo balto terroru. „Boļševika” dzīvībai nebij nekādas vērtības un par „boļševikiem” tika uzskatīti trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju. „Mēs trenkājām latviešus kā zaķus pāri tīrumiem un metām uguni katrā mājā,” rakstīja 1941. g. Ernsts fon Salomons (Ernst von Salomon). Un kāds baltvācu ārsts savai māsai vēstulē, kas atrodas Rīgā Valsts archīvā, ciniski rakstīja: „Mēs medījām boļševikus tāpat kā mēs šaujam šņepus”. Uz aizdomu un denuncāciju pamata izvestās ekse­kūcijas pēc 22. maija bij tik plašas, ka jāiejaucas bij amerikāņu militāras misijas pārstāvim Grīnam (Greene). Šī ir drūma, līdz šim neiztirzāta balt­vācu vēstures daļa.

Zinātniski analizējot uzskatu, ka latviešu vairums 1917. g. bij bolševistiski noskaņots, ir jānāk pie slēdziena, ka tas ir tikpat nepamatots kā vēlāk radītais, bet bieži vienlaicīgi atkārtotais apgalvo­jums, ka vairums pilsoniski noskaņoto latviešu Otra pasaules kaŗa laikā bija nacistu kolaboranti. Šīs abas vēstures leģendas vienmēr atkārto, kad tiek minēts, ka Latvijas un tās iedzīvotāju ek­strēmisms un ilgstošā nespēja pieņemt demokrātiskas normas padarot Latviju nespējīgu iek­ļauties Eiropā. Tam, kas atceras Vācijas akme­ņaino ceļu uz demokrātiju pēc 1945. g., vajadzētu zināt, ka īsteno vēsturisko izprati veido nevis nepārtrailts (iesakņojušos uzskatu atkārtojums, J.Kr.) turpinājums, bet to maiņa − un šai sakarā arī baltiešu vēsture ir pakļauta šādam procesam.

Savukārt, Pēteris Krupņikovs, Baltische Briefe 1998. g. maija nr., ievietojis atbildi Heninga rakstam, apstrīdot dažus viņa apgalvojumus. Raksta virsraksts „Eine Diktatur der Mehrheit” (Vairākuma diktatūra), parāda, ka autors pārlie­cināts, ka boļševiki notikumu gaitā 1917. g. vācu neieņemtā Vidzemes daļā nodibināja diktatūru, ko atbalstīja vairākums. Autoram taisnība, ka apcerētā laika periodā boļševiki dominēja LSD partijas vadībā, taču viņš nemin, ka viņu vadība jau kopš 1914. g. Briseles kongresa norises bija panākta ar nedemokrātiskām manipulācijām, paša Ļeņina iejaukšanos šajā procesā un ar cara žandarmērijas aģenta Auguļa palīdzību, kas izšķirošā nobalsošanā Briseles kongresā nodeva izšķirošo balsi, ar kuŗas palīdzību lielinieki pārņē­ma partijas vadību.

 

Tulkotāja piezīmes:

Ernsta fon Salomona grāmata Die Geächteten (Nicinātie), no kuŗas citāts Heninga rakstā, apraksta galvenokārt vācu brīvkorpusu kaŗavīru gaitas 1919. g. Latvijā, un, jo sevišķi, šo kaŗavīru brutālās izrīcības. Brīvkorpusos pēc Vācijas kapitulācijas iestājās galvenokārt kareivji, kas nevarēja samierināties ar Vācijas kapitulāciju, vai arī tādi, kam vienkārši patika kaŗot un palikt kopā ar saviem ilggadīgiem kaŗa biedriem. Šai moti­vācijai ir sava līdzība ar to, kas daļai latviešu strēlnieku pēc Vidzemes krišanas vācu rokās lika aiziet uz Krieviju un cīnīties zem sarkaniem karogiem. Sākotnēji, neskaidrās militārās un polītiskās situācijas dēļ austrumos no Vācijas, rietumu sabiedrotie nelika šķēršļus ceļā vācu brīvkorpusu formēšanai Latvijā, galvenokārt, lai it kā palīdzētu novērst bolševistisko spēku virzī­šanos uz Eiropu. Literatūra par brīvkorpusniekiem Latvijā ir ļoti plaša. Jāmin, ka to sastāvā bija daudzi vēlāk ievērojami vācu militāristi un arī radikāli polītiskie darbinieki, kā, piem., slavenais Hitlera tanku komandieris un Vācijas armijas pēdējā kaŗa gada ģenerālštāba šefs ģenerāl­pulkvedis Heincs Guderiāns (Heinz Guderian) un nacistu himnas „Die Fahne hoch, die Reihen dicht geschlossen” autors Alberts Leo Šlageters (Albert Leo Schlageter). Grāmatas Die Geächte­ten arīstokrātiskais autors Ernsts fon Salomons, kuŗa brālis bija komūnistiskās Austrumvācijas polītisks un literārs darbinieks, Hitlera laikā bija nacistu rakstnieku savienības biedrs. Pēc II Pasaules kaŗa beigām viņš uzrakstīja grāmatu Der Fragebogen (Jautājumu anketē), kas ir literārs sacerējums, rakstot atbildes rietumu sabiedroto denacifikācijas iestāžu anketēs uzdo­tajiem jautājumiem. Zināmu baltvācu aprindu, sevišķi to militāro vienību landesvēristu nicinošo nostāju pret latviešiem 1919. g., cita starpā, ir aprakstījis arī slavenais baltvācu rakstnieks Verners Bergengrīns (Werner Bergengruen) savā pirms pāris desmit gadiem Šveices laik­rakstā Neue Zürcher Zeitung publicētajā sacerē­jumā „Dichtergehäuse: Aus autobiographischen Aufzeichnungen” („Dzejnieku mājokļi: no auto­biogrāfiskām piezīmēm”). Protams, bija arī vācieši un baltvācieši, kuŗu nostāja pret latvie­šiem nebija nicinoša.

Runājot un rakstot par it kā demokrātiskajām vēlēšanām 1917. g. vācu neokupētajā Latvijas daļā, bieži tiek arī aizmirsts, ka tai laikā vairums balsotāju nebija sagatavoti demokrātiskiem vēlēšanu procesiem. Kā vēlēšanas manipulēja ļoti mērķtiecīgie lielinieki, kuŗiem bija arī liels piekritēju skaits, ļoti labi ir aprakstījis ievēroja­mais latviešu rakstnieks Augusts Saulietis savā darbā Revolūcija Prataiņos (1923). Šo grāmatu sen būtu vajadzējis publicēt jaunā izdevumā. Tomēr jāmin, ka 1905. g. revolucionāru terrorisms un 1919. g. latviešu komūnistu asiņainās izrīcības radīja noskaņojumu, kas palīdzēja darināt vispārinājumus par visu latviešu tautu. Tāpat, diemžēl, kā vairāku simtu latviešu iesais­tīšanās hitleriešu okupācijas asiņainos varas darbos II. Pasaules kaŗa laikā, reizēm palīdz veidot negatīvu priekšstatu par visu latviešu tautu.

 

Par Jāni Krēsliņu skat. JG 213:19.