Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998
JG redakcijai:
Patreizējais stāvoklis ir tāds, ka man dažādu iemeslu dēļ iztrūkst Jaunās Gaitas nr. 196-212. Ja tie vēl dabūjami, būtu labi tos saņemt. Visus 17 nrs. (...) Ceru, ka vecās Jaunās Gaitas būs dabūjamas un jaunās turpinās savu gājienu. Jāievēro, ka trimda joprojām turpinās. Tādēļ JG klapēt ciet būtu neprātīgi...
Imants Bite, Anglijā
JG redakcijai:
Latvijā atnācis pavasaris, bet nav priecīgs prāts, un ne tikai saspīlēto attiecību dēļ ar Krieviju. Lasot Kārļa Skalbes Mazās piezīmes, konstatēju, ka neesam neko tālāk tikuši − plēšamies savā starpā, pakļaujamies pragmatismam un varaskārei. Bet jau 20. gados Skalbe atgādina, ka mazas tautas izdzīvošana ir atkarīga no tās gara spēka un vienotības. Par kādu gara spēku varam runāt, ja Dziesmu svētku priekšvakarā, pakļaujoties aklai naudas kārei, blakus Raiņa piemineklim Esplanādē tika izvietoti milzīgi holandiešu karuseļi, iznīcinot zālāju un puķu dobes?!! Šādu eklektiku mana paradoksālā uztvere nespēj izturēt. Protestējot es rakstīju mūsu avīzei Literatūra.Māksla.Mēs. Taču pagaidām neviens žurnālists vai cits kultūras darbinieks nav uzrakstījis par to vērā ņemamu rakstu. Šķiet, arī literatūrā valda kāda ārpusnormu maniere, kuŗa, manuprāt, nepauž protestu, bet tīši ornamentālos nolūkos izmanto subkultūras klišejas, lai it kā pateiktu ko jaunu.
Inese, Rīgā
JG redakcijai:
Ceru, ka tagad JG veidosies vairāk uz jaunās diasporas bazes. Mums ārzemēs ir gana talantīgu un radošu cilvēku, kuŗi varētu veidot savu žurnālu. Es negribu Latvijas satelītizdevumu. Man nav intereses lasīt atgremotus materiālus no Latvijas preses, periodikas un literatūras, jo tos varu saņemt (un to diezgan daru) tieši no Latvijas. Pietiek jau, ka vienīgais ASV latviešu preses izdevums sastāv gandrīz no Latvijas materiāliem un trimdinieku nāves sludinājumiem.
Mums pašiem šeit ir savas dzīves īpatnības, sava domāšana, savas problēmas, kas arvien krasāk atšķiras no Latvijas latviešiem. Par Latvijas sabiedrisko un polītisko vadību vispār nerunājot.
Neticu, ka piem., Kanadas kvebekieši, lai cik kvēls viņu franciskums, būtu apmierināti tikai ar Francijas preses un literatūras atkārtošanu (...) Protams, Latvija un latviskais nav jāignorē, bet tas būtu jāskata no mūsu perspektīvas. Mums ir vajadzīgs savs žurnāls. Labas sekmes uz to!
Raimonds Slaidiņš, Kalifornijā
JG redakcijai:
... Apsveicu! Veikums rādās esam labs. Pat bīstami labs. Kā tās Rīgas barikādes 1991. gadā. Speciālveikums, ka autoriem tagad pievienotas bio − bibliografiskas īsziņas. Tā saucamā prezentācija (...) Ķiberkambarī es nekā jēdzīga neatrodu, atskaitot, ka izliekamies augst-technoloģiski, bet lasītājam jau jālasa tā pļāpāšana, kas tāda muldēšana vien ir.
Gunārs Andrejs Irbe, Stokholmā
JG redakcijai:
No vēstules Gunāram Gulbim sakarā ar viņa atmiņu rakstu (skat. JG 212: 36-43, 46): ...Esmu tā pati Ata, ko Jūs pieminat (...) Labi, ka rakstāt par saviem piedzīvojumiem un domām par to laiku un par šo (...) Laikam Jūs tobrīd nebijāt verandā, kad māmiņa, nupat nobeigusi šūt kādu pusotra metra gaŗu Latvijas karogu, tur ienāca un to ar spīdošām acīm atpleta teikdama, Redziet, kas nu mums ir! Es biju lejas kopverandā un man seja sastinga, jo vēl valdīja padomju vara (1941. gada jūnijā − red.) un verandā sēdēja laikam tā pati Jadviga, ko Jūs pieminat. Es neatminu, kuŗš vai kuŗa no pionieŗu vadītājiem tur bija, bet bija gan. Neviens māmiņu nenodeva.
Ata Karola, Ņujorkas štatā
