Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999

 

Benjamiņš Jēgers

Prof. Dr. Benjamiņš Jēgevs ir daudzu valodniecisku pētijumu un monumentālās Latviešu trimdas izdevumu bibliografijas (4 sējumos, 5 grāmatās) autors. Skat. Rolfa Ekmaņa rakstu "Exegi monumentum", JG 211:44-52.

 

IZCILS VECO RAKSTU PĒTĪJUMS

Pēteris Vanags. Visvecākā perioda (XVI gs. - XVII gs. sākuma) latviešu raksti: avotu vēsture un dažas problemātiskas fonoloģijas, morfoloģijas, sintakses un leksikas īpatnības. Habilitācijas darbs. Humanitārās zinātnes, filoloģija (04 H). Viļņa: Viļņas Universitāte, 1998. 85 lp.

Jāatzīstas, ka man līdz šim nebija zināms, ka Latvijā un Lietuvā bez parastā doktora darba ir jāraksta otrs doktora, t.s. habilitācijas darbs (kopš kuŗa laika?), lai, tāpat kā Vācijā (un vēl kur?), iegūtu tiesību docēt (būt profesoram?) augstskolā. Tas, protams, ceļ attiecīgā docenta kvalifikāciju. No šī darba redzams, ka Pēteŗa Vanaga habilitācijas komitejā ietilpa seši pazīstami habilitēti lietuviešu filoloģijas doktori, kamēr latviešu filologu pārstāve šinī komitejā bija prof. habil. dr. Aina Blinkena.

Par apskatāmā darba autoru man izdevies iegūt ļoti maz ziņu. Par tām esmu pateicīgs vēsturniekam Jānim Krēsliņam. Pēteris Vanags dzimis 1962. gadā. Beidzis Latvijas Universitāti (LU) kā filologs. LU docents baltu filoloģijā. Patlaban viesojas Zviedrijā, kur Stokholmas Universitātē māca baltu valodu priekšmetus. Viņa raksti kopš 1992. gada jau parādījušies vairākos ārzemju izdevumos, piem., ASV Journal of Baltic Studies (vol. XXIII, 1992), Polijā Linguistica Baltica (2-3, 1992-1993), Lietuvā Baltistica (T. 31(2) 1996; T. 32(2) 1997). Bez tam arī Igaunijā un Vācijā. Kopā ar Stokholmas Universitātes baltu nodaļas vadītāju Baibu Metuzāli-Kangeri pārtulkojis latviski pazīstamā veclatviešu gramatiku un vārdnīcu pētnieka austrālieša Trevora G. Fenela (Fennell) angliskos rakstus latviešu lingvistikā (Melburnā, 1995).

Še apskatāmajai Pēteŗa Vanaga grāmatai ir divas daļas (kopā 9 nodaļas). Domāju, ka derētu še pieminēt mūsu vecākos rakstus, ko apcer autors. Tie ir: (1) Kanizija Catechismus Catholicorum (1585), (2) Mārtiņa Lutera Enchiridion: Der kleine Catechismus (1586), (3) Euangelia vnd Episteln (1587), (4) Undeudsche Psalmen (1587), (5) Psalmen vnd geistliche Lieder (1615), (6) Euangelia vnd Episteln (1615), (7) Lutera Enchiridion: Der kleine Catechismus (1615), (8) J. Elgera Geistliche Catholische Gesänge (1621). Izmantoti arī vairāki rokraksti: Andreja Geceja tulkoto psalmu un Zālamana sakāmvārdu manuskripts, ieraksti Rīgas nesēju amata grāmatā 1532.-1549. gadā un Erneurter Schragen des Rīgaschen Leinweberamts 1625 Febr. 18 (Rīgas linu audēju atjaunotā šrāga). Jāaizrāda, ka (2), (3) un (4) veido t.s. Kurzemes rokasgrāmatu, kas izdota Karalaučos. Bet (5), (6) un (7) ir šis rokasgrāmatas jauns izdevums, kas iznāca Rīgā.

Pirmajā nodaļā Vanags mēģinājis noskaidrot latviešu dziesmu grāmatas avotus. Tam nolūkam viņš apskatījis visus zināmos Rīgas lejasvācu vācu dziesmu grāmatas dažādos izdevumus (pēc 1530. gada iznāca vēl seši). No Rīgas lejasvācu dziesmu grāmatas 1530. un 1537. gada izdevumā atrodamām dziesmām abos latviešu dziesmu grāmatas izdevumos ir latviski pārtulkotas vairāk nekā 50 dziesmu, kas veido latviskās dziesmu grāmatas kodolu. Diemžēl tikai trīs dziesmas ir datētas (1530., 1535. un 1537). 1615.gada latviešu dziesmu grāmatā atrodamas jau ap 150 dziesmu, kuŗu avotus reizēm nav izdevies noskaidrot.

Otrajā nodaļā lielu uzmanību autors veltījis luteriskā katechisma tekstu izcelsmei. Viņš vispirms noraida Kurzemes rokasgrāmatas ievadā sniegto ziņu, ka tā tulkotājs bijis Johans Rivijs, kuŗš, kā norāda Vanags, šo katechismu tikai vietumis rediģējis vai sakārtojis. Īstenībā šis (1586) katechisms sastāv no diviem katechismiem, pie kam par pirmā (anonīmā) katechisma avotu J. Straubergs (1936) uzskatīja t.s. LavenBibel 1526.-1527. gada izdevumus. Kā aizrāda Vanags, tad līdz šim nav atrasts tāds katechisms, kas pilnīgi atbilstu 1586. gada pirmajam katechismam.

Autors domā, ka šis katechisms varētu būt laiku gaitā papildināta kompilācija. Viņš tāpēc mēģinājis atrast baušļu, ticības apliecības, tēvreizes, debesu atslēgu (nav Lutera darbs!) un Svētā vakarēdiena tulkojumu vāciskos avotus un spriež, ka šinīs tekstos ir noteikti manāma Lutera Mazā katechisma lejasvācu izdevumu ietekme. Kas attiecas uz "otrā" jeb Lutera Mazā katechisma latviskā tulkojuma avotiem, tad ir zināmas atšķirības starp Lutera mazā katechisma dažādo gadu izdevumiem, kā arī starp tā augšvācu un lejasvācu redakcijām. Vanags ir atradis ap 100 sīku teksta, gramatisku un sintaktisku atšķirību starp abām redakcijām. Latviskais tulkojums parasti atkal seko lejasvācu izdevumiem. Lai seko piemērs, kas rāda Pēteŗa Vanaga darba veidu. Latviešu no to warre vnde Speeke to whelne, augšvācu von der gewalt des Teufels, lejasvācu van der macht vnde gewalt des Dueuels(30. - 31. lp). Šinī gadījumā tātad latviskais tulkojums seko lejasvācu versijai. Tikai apmēram 10 gadījumos latviešu tulkojums atbilst augšvācu izdevumiem. Abi šie katechismi jau pastāvēja sen rokrakstos. "Divreiz izskaidrotu" (zweimal ausgeleget) katechismu 1560. gadā atrada Sventājas baznīcas rokrakstos, kas laika gaitā gājuši bojā. 1587. gada rokasgrāmatas izdevumā otru daļu veido dievkalpojumos lasāmo evaņģēliju, apustuļu vēstuļu un citu Bībeles tekstu izlase. Kā Vanags pareizi norāda, tad šis krājums vismazāk pētīts. Viņš tad nu salīdzinājis latviešu tekstus ar daudzajiem Lutera tulkotās Bībeles lejasvācu un augšvācu izdevumiem, un noskaidrojis, ka latviešu tulkojums parasti seko lejasvācu tekstam. Šādu gadījumu ir vairāk nekā 370 (!), kamēr pārējos gadījumos pamatā ir augšvācu izdevums. Var tikai apbrīnot autora milzu darbu, šīs ziņas vācot.

1587. gada evaņģēliju un epistuļu krājumā atrodams arī Kristus ciešanu stāsts (PASSIO), par kuŗa tulkotāju minēts Gothards Reimerss (Gothard Reymers). Kā certutajā nodaļā noskaidrojis Vanags, tad šis stāsts (evaņģēliju harmonija) tulkots no vācu teologa Johanesa Bugenhagena (Johannes Bugenhagen, 14851558) populārā darba (vairāk nekā 52 izdevumi gan augšvācu, gan lejasvācu valodā) Das Leiden vnd Aufferstehung unsers Herrn Jhesu Christi. No šiem Vanags izskatījis turpat 30! Viņš atradis, ka lielāko tiesu arī PASSIO seko lejasvācu versijām, un tāpēc pamatoti spriež, ka Straubergs maldās, sacīdams, ka Kurzemē šinī laikā visi teksti tulkoti no augšvācu valodas, kaut tā tur toreiz jau bija oficiālā valoda.

No Vanaga pētījumiem, kas veikti ilgus gadus gan Latvijā, gan citur (it sevišķi slavenajā Hercoga Georga bibliotēkā Volfenbitelē, Vācijā) ir skaidri redzams, ka pārsvarā mūsu agrīno tekstu tulkojumi bijuši no lejasvācu valodas.

Še apskatāmā darba 2. dalu (39-80) veido pārskats par 16.-17.gs. sākuma latviešu rakstu pieminekļu valodu. Piektajā nodaļā autors sniedz vispārēju - visai īsu - ainu par apskatāmā latviešu valodas valodisko pamatu. Pamatā ir Rīgas latviešu runātā valoda. Kurzemes rokasgrāmatas valoda maz atškiŗas no Rīgā lietotās valodas.

Sestajā nodaļā sniegts pārskats par apskatāmā laika latviešu patskaņu sistēmu un tās rakstības iztirzājumu. Labi vērojams, kā mūsu vecajos rakstos atveidoti īsie patskaņi; gaŗie patskaņi un divskaņi. Vanags sīki iztirzā šo skaņu rakstību, norādīdams, ka rakstītāju dzimtā valoda ir lejas-vācu un ka tās rakstība ir nepilnīga un neviennozīmīga. Tā kā latvieši vāji artikulē gala zilbju patskaņus, tad gala zilbēs parasti atrodam grafēmu <e>, bet gaŗie patskaņi apzimēti ar attiecīgā isā patskaņa burtu. Tāpēc patskaņu atveidojums saknēs, priedēkļu un piedēkļu zilbēs ir labāks. Lai seko tikai fonēmas /ā/ atveidojumi (grafēmas) vecākajos tekstos. Tie ir <a> (macibas), <ae> (praetz), <ä> (wärdims), <aa> (praatz), <ha> (kha), <ah> (ahran), <a> (tade) (Elgeram), <a> (nakt) (Elgeram) un <āā> (lekāās) (Gecelim). Man liekas, ka ne vienmēr h aiz līdzskaņa pirms patskaņa apzimē ši patskaņa gaŗumu, piem., augšā minētais vārds whelne 'velna' taču nebūs lasāms kā vēlne. Tāpat kha ne vienmēr būs lasāms kā kā, bet gan arī kā ka. Lasot Vanaga lejasvācu tekstus, redzams, ka tur bieži viens un tas pats vārds rakstīts dažādi. Citiem vārdiem: gan latviešu, gan lejasvācu un augšvācu valodā rakstība nav vienveidota. Žēl, ka autors nav atradis par iespējamu sniegt arī latviešu līdzskaņu grafēmu pārskatu latviešu tekstos.

Septītajā nodaļā Vanags pievēršas dažām morfoloģijas īpatnībām. Viņš parāda, kā vecā daudzskaitļa datīva formas ar -ms, piem., mums nabbagems lioudems (53), tieši apskatāmā laikmetā pamazām pārveidojas par tagad lietojamo formu bez -s. Viņš citē arī tikai vecākajos rakstos atrodamās vienskaitļa lokatīva formas ar galotni -n. Te izšķiŗamas vairākas nozīmes: 1) virzība, piem., Basniczan negays, 2) stāvoklis vai veids, piem., Cziwo exkan Mere vnd wen an pratan, 3) vieta, piem., kattre Czetu[m] man gir, 4) laiks, piem., tan nactin (54-55).

Kā Endzelīns norādījis savas Latviešu valodas gramatikas (Rīgā, 1951) 317. paragrāfā, tad šīm formām pamatā ir senais baltu akuzatīvs ar -n, aiz kuŗa agrāk bijusi pievienota kāda postpozicija. Kaut kā autors nav pamanījis šo skaidrojumu. Te varu pieminēt, ka atradu kādā latīņu gramatikā (A. Harkness, A complete Latin grammar, New York, 1898) šādus izteicienus: Missī lēgāti Athēnās (ak.!) 'sūtņi tika aizsūtīti uz Atēnām' (virzība un vieta), Rōmam (ak.!) Ītalia tota convēnit 'visa Italija sapulcējās Romā' (virzība un vieta). Vācieši vēl šodien var lietot akuzātivu laika apzimēšanai, piem., Freitag, den 12. Juli. Tātad šīs latviešu formas ar -n ir atliekas no agrākiem laikiem. Tad Vanags apcer daudzskaitļa ģenetiva, ā un ē-celmu datīva galotņu maiņas, kā arī verbu pagātnes celmu formas.

Astotajā nodaļā, kur viņš zināmā mērā no drusku citāda viedokļa ne tikai atkārto agrāk teikto par ievērojamo lejasvācu valodas ietekmi un latviešu valodas rakstību, bet piemin dažus ģermānismus, to starpā līdz šim nezināmo blauwels 'samts', kas atrodams tikai 1615. gada dziesmu grāmatā. Otrs līdz šim neapzināts ģermānisms (semantisks kalks) ir rāms ar nozimi 'dievbijīgs, taisns', kam pamatā ir lejasvācu fram, resp. augšvācu fromm.

Lejasvācu ietekme noteikti manāma gan morfoloģijā, gan sintaksē. Tā, piem., latviešu lokātiva - tā trūkst vācu valodā! - vietā lietots iekšan + vienskaitla akuzātivs (daudzskaitlī dativs), piem. Vnde stum thos exkan to Beddre Vnd störte se vn de groue henyn 'un stūma tos tanī bedrē' (67). Latviešu valodā nav vācu artikulu (der, die, das, ein, eine), bet vecajos tekstos gandriz visi artikuli ir tulkoti un tāpēc vēl šodien lietojam vietniekvārdu tas, tā artikula funkcijā. Tulkotāji tikai retumis lietojuši vēlējuma formas ar lai(d), piem., Lay de gir exkan thöw musze dussybe ldt s v vns yn dy unse row (še būtu noderējis paskaidrojums par teksta beidzamā vārda nozimi: 'dusa' [dusibal]) (69), kas atrodams 1587.gada nevācu psalmu 1886.gada pārspiedumā (37,19), kur vēl seko vārdi Wene dussige Nacte dode tu mums 'vienu dusīgu nakti dod tu mums'. Parasti tulkojumos lietots indikātivs (vācu konjunktiva vietā), piem., Tas Dews kunx [lai] abgaismo szouwe waige par mums (69).

Būtiska ietekme jūtama arī sintaksē. Daži piemēri. Katters tu tas pirmays vsczeles esse 'kas tu tas pirmais uzcēlies esi', kas seko vācu vārdu secībai erstanden bist. Bet Tha Kunge Mers de frede des Heren (71), kur lietota mums parastā vārdu secība. Sniegti vēl daudzi citi piemēri, kur redzama vācu valodas ietekme, resp., kur saglabāta runātās latviešu valodas sistēma.

Devītajā nodaļā aplūkots kopīgais un atšķirīgais 1586.g. latviešu un 1561. gadā trešā prūšu katechisma tulkojumos. Autors atklājis, ka prūšu katechismā ir daudz lielāka vācu valodas ietekme nekā latviešu tulkojumā.

Darbu noslēdz ļoti noderīgs kopsavilkums, kam seko izmantotās literātūras saraksts (80-84) un pārskats par autora 18 rakstiem, kas apkopoti še apskatītajā habilitācijas darbā.

Latvijā - bet ne ārzemēs - veco latviešu rakstu pētniecība pēc II Pasaules kaŗa gandrīz pilnīgi apstājās, atskaitot tikai nesen publicētos nedaudzos rakstus. Tāpēc gaužām jāpriecājas, ka gaismu ieraudzījis valodnieka Pēteŗa Vanaga daudzo rakstu apkopojums par mūsu vecajiem rakstiem.

Vēl 1959. gadā Haralds Biezais varēja rakstīt savā Enchiridiona 1615. gada faksimilizdevuma (Upsalā, 1959) ievadā (8): "Taču vēl līdz šai dienai trūkst kaut cik nopietnāku pētījumu par valodas īpatnībām 1615.g. katechismā resp. rokasgrāmatā, tāpat arī vispār par rakstu valodas attistību, kā tā atspoguļojas šeit pieminētajos trīs (rokasgrāmatas) izdevumos laikā no 1586. gada līdz 1631.gadam. Katrā ziņā tas ir nākotnes valodnieku uzdevums, ar kuŗu kādreiz tomēr būs jānodarbojas. Tāpat līdz šim nav nopietni pētīts jautājums, ja atskaita matemātiķa J. Strauberga teicamos pioniera mēģinājumus, kādi izdevumi ir izmantoti, sagatavojot latviešu tulkojumus." Turpat (11. piezīmē) prof. Biezais raksta: "Sporādiskas piezīmes blakus sveštautiešiem (Bezzenberger, Günther u.c.) Ir rakstijuši mūsu pašu valodnieki Endzelīns, Zēvers, Blese, Ķiķauka, Augstkalns u.c. Taču ar tādu nopietnību un rūpību, kā K. Draviņš ir pētijis Hāzentētera tēvreizi (Studī baltici II (IX), Firenze 1952, 211 ss.), nav vēl pētīti šie vecākie raksti." Diemžēl, Vanags šo nozimīgo Draviņa darbu, kā arī Draviņa pārējos rakstus par mūsu vecākajām tēvreizēm nepiemin.

Noslēgumā jāsaka: Pēteŗa Vanaga habilitācijas darbs ir ļoti nopietns un ilgu gadu tecējumā nepārspējami rūpīgi veikts darbs, kas sniedz ļoti daudz jaunu ziņu un spriedumu par mūsu vecāko rakstu līdz šim gandriz nepētītajiem avotiem (ieskaitot ziņas par PASSIO autoru). Tāpat autors sniedzis plašas ziņas par latviešu patskaņu un divskaņu rakstību (grafēmām), padarot to vairāk saprotamu. Bez tam viņš apcerējis arī apskatāmajā laikmetā vērojamās maiņas latviešu valodas formās un to lietojumā teikumos. Bet pats svarīgākais ir, manuprāt, pierādijums, ka latviešu rakstu avoti ir daudz lielākā mērā lejasvācu - ne augšvācu - teksti, kā valodnieki līdz šim domāja. Bet tagad arī daudz skaidrāk ir redzams, ka vietumis tomēr saglabājusies latviešu valodas sistēma, it ipaši gadījumos, kur nav bijis iespējams pilnīgi atveidot vācu valodas īpatnības.

Jāpriecājas, ka beidzot ir izdarīts tas, uz ko savā laikā kā veicamu norādija prof. Haralds Biezais. Ir arī jauki redzēt, ka beidzot mūsu veco rakstu pētniecībai atkal pavērušās iespējas Latvijā. Jauki ir arī redzēt, ka Vanags lieto ŗ, bet ne ch.

Gaidīsim autora turpmākos darbus par šo un vēlākajiem latviešu valodas attistības posmiem!

Neraugoties uz samērā nelielajiem apmēriem - tos autors it viegli būtu varējis vairākkārt palielināt - Pēteŗa Vanaga darbs veido vienu no mūsu veco rakstu pētniecības izcilākajiem pamatdarbiem. Bet darāmā vēl joprojām ir daudz. Ļoti noderētu pilnīga vecākās latviešu valodas vārdnīca, jo līdzšinējās vārdnīcas gaužām maz sniedz mūsu vecāko tekstu valodas paraugus.